sestdiena, 2010. gada 7. augusts

Svīdonis

Sarkanā skudra (Myrmica sp.) pie beigtas bitesTā varētu īsi raksturot šo karsti sutīgo dienu. Dabā jau protams izlīdu - šoreiz ar velosipēdu, taču svīšana atņēma briesmīgi daudz spēku (sajūta, ka kādus zaudēju vismaz kādus 2 kg no ķermeņa svara), kā rezultātā visai maz ko sabildēju. Pēdējās dienās visai uzmācīgas palikušas sarkanās skudras jeb tautā sauktās mīzenes (Myrmica rubra visdrīzāk) - šodien tās čupām bij saskrējušas pie visādiem beigtiem bezmugurkaulniekiem, bet vakar tās mani pamatīgi sadzēla. Jā, šīs skudras dzeļ nevis kož (kost jau arī droši vien, ka kož, bet tas tad noteikti nav tik sāpīgi) - tieši tāpat kā, piemēram, lapsenes. Patiesībā skudras arī ir visai tuvi lapseņu radinieki. Par laimi mums, tikai nelielai daļai pie mums sastopamo skudru ir šāds dzelonis - lielākā daļa sugu aizsargājas kožot un reizēm pēc tam uz koduma vietas uzspricējot skudrskābi. Tā, piemēram, dara rūsganās meža skudras. Manuprāt šāds kodiens, salīdzinot ar sarkanās skudras dzēlienu, ne tuvu nav sāpīgs. Tāpēc no skudrām kopumā noteikti nav jābaidās. Tiesa citur pasaulē ir savādāk - uguns jeb dzēlējskudru (Solenopsis sp.) dzēlieni esot pat ļoti sāpīgi, jo dzēliena brīdī tiek ievadīta visai pastipra inde - solenopsīns.

Nav komentāru: