Vienu vakaru, meklējot arhīvā kādu bildi, atmiņā atausa sena satikšanās Ogres Zilo kalnu mežos, kas līdz šai dienai ir viens no maniem satraucošākajiem (pozitīvā ziņā) piedzīvojumiem dabā. Tas notika tālajā 2005. gada aprīlī - manā fotodzīves pašā sākumā, jo tad manā īpašumā esošais fotoaprāts bija knapi mēnesi vecs. Tajā pavasarī man pavērās pavisam cits skatījums uz dabu - stirniņas izcirtumā kļuva par iekārojamu fotoobjektu un mēģināju tām visvisādi pielavīties klāt (un kāds prieks bija, kad tas arī daudz maz izdevās), putniņi kļuva daudz interesantāki utt. Vārdu sakot tad spēru savus pirmos soļus fotogrāfēšanā.
30. aprīļa rītā devos kārtējā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem - kā vēsta fotoarhīvs, tad biju sastapies ar lauku balodi, safotogrāfējis kādu meža silpureni, bet nekas ļoti interesants nebija trāpījies (ja nu varbūt kādu vaboli biju noķēris). Gāju jau mājās, kad tālumā pamanīju uz zara kaut kādu 'pumpuku'. Tas bija patālu un neko ļoti aizdomīgs neizskatījās - binoklis ar ko apskatīt arī nebija. Bet nu intereses pēc izdomāju 'piezūmot' un paskatīties, kas tas ir. Nobildēju un... nobijos.. Jo īsti nebiju gaidījis, ka no šī 'kunkuļa' uz mani raudzīsies divas, milzīgas, oranžas acis! Pārņēma ārkārtīga sirreāla sajūta, jo noteikti nebiju gaidījis dienas vidū (ap 14iem), sestdienā, netālu no Ogres pilsētas, sastapt pāris metrus no zemes sēdošu, milzīgu pūci!
Tajā brīdī, protams, sāka 'litriem' izdalīties adrenalīns - sāku bildēt vienu kadru pēc otra. Pēc laika (tās droši vien bija dažas minūtes, bet tajā brīdī laiks šķita ritam vismaz 3x lēnāk) tomēr sadūšojos līst nedaudz tuvāk. Par aizsegu mēģināju izmantot kokus (no sērijas, ja es neredzu viņu, tad varbūt pūce neredz mani), bet biju it kā gatavs, ka pabāžot galvu no kāda nākamā koka aizsega, es pūci vairs neredzēšu, jo tā būs aizlidojusi. Bet tā nenotika. Kamēr es pūcei tuvojos, tā mierīgi sēdēja kur sēdējusi. Tik ik pa laikam pagrieza galvu uz citu pusi, tad sāka 'laizīt' savas milzīgās runcim līdzīgās ķetnas, mirkšķināja un visādi citādi garlaikojās. Tā es minūtes 15 tuvojos līdz nokļuvu līdz pēdējam koka aizsegam. Tajā brīdī šķiet beidzot līdz galam sapratu, ka man ir darīšana ar lielāko mūsu pūci - ūpi (Bubo bubo) nevis ausaino pūci, kā man pašā sākumā likās, jo nokļuvis tik tuvu apjēdzu šī lopa patiesos izmērus.
Lai nu kā - tālāk īsti vairs nebija kur slēpties. Tad izlēmu, ka ko nu tur vairs daudz slēpties - kadrus esmu jau daudz sabildējis (atmiņas karte gandrīz pilna bija) tā ka zaudēt vairs nav ko, un izlīdu 'atklātībā'. Bet ūpis kā sēdēja tā sēdēja - tik tagad cieši raudzījās man virsū. Pielīdu līdz kādiem padsmit metriem, pafotogrāfēju vēl un kā tagad atceros - vienkārši notupos un skatījos... Un ūpis man tik skatās virsū. Spilgtas atmiņas un neaprakstāma sajūta. Kādu laiku vēl tā paskatījāmies viens uz otru un es tad priecīgs gāju prom. Tiklīdz kā biju pagriezis ūpim muguru, tas pacēlās spārnos un ielaidās nedaudz tālāk eglē.
Pēc tam veikli gāju mājās, jo atmiņas karte tāpat bija pilna kā arī pats biju pārpildīts ar dažnedažādākajām emocijām un steidzīgi gribējās to kādam pavēstīt. Laikam biju tik priecīgs un satraukts, ka pat izdevās Ogres mājiniekus aizvest atpakaļ līdz mežam ar domu, ka varbūt viņiem arī izdosies ieraudzīt šo majestātisko putnu. Un tas izdevās - diemžēl ne tik skaisti un tuvu, jo ūpi bija 'pārķēris' kāds krauklis un ūpis acīmredzot bija daudz vairāk satraukts. Tagad skatot bildes, gan ir nedaudz nožēla, ka šis atgadījums notika, kad vēl nepratu fotogrāfēt, jo vairumam bilžu bija pavisam nejēdzīgi kadrējumi (tagad nobildētu labāk), bet toreiz tajā uztraukumā par to, protams, nemaz nedomāju... Lieki teikt, ka vairs dabā ūpi tik tuvu neesmu rezējis - un ļoti iespējams, ka neredzēšu arī.
1 komentārs:
Jauki lasīt tik pozitīvas un spilgtas emocijas! Spēju iztēloties pat sevi tā ūpja priekšā. Cerams, ka tā arī kādreiz notiks. Tiešām gribētos ko līdzīgu piedzīvot. Tu raksti ne sliktāk kā Viesturs Klimpiņš! Paldies!
Ierakstīt komentāru