piektdiena, 2011. gada 28. janvāris

Šī gada pavasarīgākā diena

Pūpoli janvārīPat neskatoties uz pietiekami vēso laiku, bez šaubām varu teikt, ka šodien bija 2011. gada vispavasarīgākā diena! Ļoti iespējams, ka šo sajūtu pastiprināja fakts, ka šoziem saules stari mūs lutinājuši tik reti, ka katra šāda saulaina diena tagad šķiet kā visīstākais pavasara vēstnesis. Bet arī citādi sāk justies pavasara tuvums - zīlītes un zaļžubītes sāk pavasarīgāk 'čivināt', dienas paliek garākas utt. Tiesa līdz īstam pavasarim vēl laiciņš tomēr jāpagaida un pārāk ātri sapriecāties ar nevajag (to es laikam tagad sevi tā mierinu).
Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)Lai nu kā, šodien sauli baudīt gāju tepat uz Ķengaraga promenādi (ir te mums tagad jauki labiekārtota Daugavmala - ir kur Ķengaraga tantiņām pastaigāties). Protams, vajadzēja apstāties pie Ķengaraga 'gulbju barotavas', kur, kamēr skatījos uz gulbīšiem, man par pārsteigumu, virs galvas pārlidoja jūras ērglis! Pie tam gandrīz pieaugušais putns ar visu balto asti. Šo iespaidīgo putnu man vienmēr ir prieks ieraudzīt un, protams, šāda sīciņa bildīte nekādīgi nespēj atainot to spēku, ko šis putns sevī iemieso ar milzīgajiem, divmetrīgajiem spārniem šķeļot gaisu un 'sējot paniku' tuvumā esošajās kaijās un pīlēs - tas ir jāredz dabā!
Kajaki (Larus canus)Pārējo laiku izklaidējos bildējot tur pat virs galvas lidojošās kaijas, kas par laimi šad un tad nolidoja arī zemāk kā jūras ērglis, attiecīgi varēja kādu tīri labi arī 'iesēdināt' kadrā. Pārsvarā gan tik kajaki plivinājās, bet šajā gadījumā mani tas pilnībā apmierināja, jo nevar jau zināt, kad būs nākamā diena, kad spīdēs saule un varēs bildēt lidojošus putniņus uz gaiši zilu debesu fona.
Kajaks (Larus canus)

otrdiena, 2011. gada 25. janvāris

Makro rotaļas

Augļu mušiņa jeb drozofila (Drosophila melanogaster)Šodien atnāca mans pirmais ebay pirkums - gredzens ar ko saskrūvēt divus objketīvus ar 'seju pret seju'. Doma, ka tādējādi var iegūt lielāku palielinājumu (pašreizējā kombinācijā saskrūvējoties sanāk kaut kas ap 4,5:1), kas man tomēr nedaudz ir pietrūcis kopš 'ziepjutrauka laika'..., Tajos, nu jau senajos, laikos ar Panasonic FZ-20 un pieķimerētu binokulāra lēcu varēja iegūt zvērīgu palielinājumu. Iespējams, ka tagad beidzot būšu sasniedzis līdzīgu palielinājumu. Uzreiz, protams, uzparikti vajadzēja izmēģināt un kā "eksperimentālie trusīši" tika izvēlētas drozofilas, kas mums dzīvoklī tā kā ir savairojušās. Secināju, ka kopumā ir ok - protams nofokusēties ir tā visai pagrūti, jo rokas trīc un asuma dziļums ir ļoti niecīgs, bet ja 'uztrāpa asumā' tad detalizācija (pat pie f16, kad objektīvi parasti sāk zīmēt švakāk) mani pat vairāk kā apmierina. Protams, vislabāko asumu un detalizāciju varētu iegūt, ja līmētu bildi no vairākiem kadriem, kur katram kadram asums ir uzstādīts citā vietā - rezultātā iegūstot 'salīmētu' bildi ar lielu asuma dziļumu, bet es tam pagaidām esmu par slinku + statīvs man šķiet vairāk traucēklis nekā palīgs (tādas bildes bez statīva neuztaisīt). Grūti gan tā teikt, cik liels pielietojums būs šādai uzpariktei dabā, jo darba distance no objekta ir niecīga (pāris cm, kā rezultātā vairums objektu droši vien paspēs aizmukt/aizlidot pirms tos ieraudzītu skatumeklētājā), bet varbūt šad un tad tomēr noderēs. Atliek tik tagad sagādāt otru zibspuldzi un būšu makro sezonai gatavs - pavasaris jau vairs nemaz nav aiz kalniem!
Ūdensstrazds (Cinclus cinclus) Bērzes upēOtra priecīgā dienas ziņa ir, ka beidzot ieraudzīju ūdensstrazdu - pirmo reizi dzīvē (224. putnu suga)! Tiesa tas gan tāds slinkais novērojums, jo šis putns no Bērzes upes pie Ķekavas jau kādu laiku (arī vakar) bija ziņots - tā ka atlika tikai aizčāpot no Dārziņiem līdz turienei un apskatīties, kāds tas strazds izskatās dzīvē. Nekādi pārsteigumi jau nebija - ūdensstrazds kā ūdensstrazds. Kaut gan nē, bija arī viens patīkams pārsteigums taipus' Doles salai - trīs ziemeļu gulbji Sausajā Daugavā. Biju jau atmetis cerības šajā janvārī tos ieraudzīt, jo citus gadus parasti tie dzīvojas pa Dārziņiem, taču nevienā no šīs vietas apmeklējumiem šogad tos tā ar neredzēju (kaut arī citi bija redzējuši). Bet gulbji laikam bija vienkārši pārvākušies (ja, protams, tie ir tie paši) otrā pusei Doles salai, kur, salīdzinot ar Dārziņu attekas jampadraci, tomēr ir daudz mierīgāka tā dzīvošanās (neliels bariņš ar meža pīlēm un kādi pieci zivju gārņi bija vienīgā viņu kompānija šodien). Attiecīgi janvāra saraksts uzkāpis līdz 75 sugām - jauks apaļš skaitlis... Varbūt pietiks 2011. gada janvārim? :)

svētdiena, 2011. gada 23. janvāris

Dienas mācība

Urālpūce (Strix uralensis)Šodien ieguvu kārtīgu mācību (nav gan tā, ka tas kas jauns būtu) - bez fotoaparāta ārā no mājas iet nedrīkst! It īpaši, ja iet kaut kur 'dabā'! Šodien gāju meklēt Botāniskā dārza urālpūci - bez fotoaparāta... It kā jau mans domu gājiens bija visai loģisks - pūci visticamāk neatradīšu, jo jau pagājušogad vairākas reizes nesekmīgi meklēju Rīgas urālpūces, tad kāpēc, lai šogad veiktos? Tāpat arī, ja atrastu, droši vien pūce sēdētu kaut kur augstu, kur to ar savu objektīvu tāpat nenobildētu + saulainu laiku ar nesolīja... Bet Mērfijs jau bija gudrs vecis un viss notika pēc viņa 'plāna' - urālpūci ieraudzīju, pie tam nevis kaut kur augstu kokā, bet tikai kādus 2,5m virs zemes + spīdēja dikti jauka zemā ziemas saulīte... Škrobīgi jau ir - šādos apstākļos pat ar 150mm objektīvu sanāktu ok bilde, jo pūce arī diezgan tuvu pielaida. Neko darīt - nācās nodarboties ar mobilogrāfiju caur binokli. Sākumā gan nekas nesanāca, bet tad sapratu, kur slēpjas mana līkrocība - un uzreiz viss sanāca. Jāsaka, ka laikam šī pati līkrocība neļāva man nobildēt pūkpīli caur teleskopu... Neko darīt - tagad zināšu.
Lai nu kā - tomēr prieks par pūci, jo nekad iepriekš to nebiju redzējis! Attiecīgi, šogad jau tā ir ceturtā jaunā suga priekš dzīves. Jauki! Un protams tā ir 73. suga janvārī - jaunais rekords turpina augt!

piektdiena, 2011. gada 21. janvāris

Krāšņā Liepāja [megaputns]

Beidzot pienāca tā diena, kad sarunāju pie Ritvara naktsmītnes, un devos uz Liepāju vērot putnus. Plāns vienkāršs - vakarā iebraucu Aizputē un rīt no rīta abi dodamies putnos. Sacīts darīts un 20.I esmu Aizputē un uzreiz vakarā, plānojot rītdienas maršrutu, izlemjam, ka pirmais apskates objekts, vēl rīta krēslā būs Liepājas ziemeļu mols. Sacīts darīts nr2. - ir pulkstens 8:30 un mēs jau ejam pa ziemeļu molu.

Krāšņā pūkpīle (Somateria spectabilis)Galā sākam riktēties - kamēr Ritvars krāmējas ap teleskopu, man ir laiks pārmest aci apkārtnes ūdeņiem. Uzreiz acīs iekrīt samērā netālu peldoša dīvaina pīle - sākumā nedaudz apjūku, jo tā uz sitienu nevaru izdomāt, kas tā par pīli ar baltām krūtīm. Noziņoju tā starp citu Ritvaram, ka redzu 'dīvainu pīli'. Satraukumam jau arī nav pamata - putns neizskatās, ka taisās kaut kur laisties - tieši otrādi, lēnā pleznu solī pīle slīd mums tuvāk. Sazīmēju, ka šim radījumam ir arī sarkanīgs knābis - pavisam dīvaini. Nu neko - uzliks Ritvars teleskopu un apskatīsies tuvāk. Pa šo brīdi pīle pieslīdējusi vēl tuvāk - tagad binoklī raugoties, sarkanīgais knābis ir pārvērties par milzīgu oranžīgi rozīgu 'burkānu', ko papildina izteikti slīpā piere - pūkpīle! To steidzīgi noziņoju Ritvaram, kas tagad jau mēģina putnu atrast teleskopā. Droši vien, ka parastā, bet nu tāda dīvaina. Drošības pēc izķeksēju no somas noteicēju un šķiru vaļā pūkpīļu lapu. Atšķirot nedaudz (ja tā var teikt) apstulbstu - parastajai pūkpīlei NAV oranžīgs knābis nevienam dzimumam, nevienā spalvu tērpā un vecumā, tāds ir tikai krāšņās pūkpīles tēviņiem. Protams šis nav pieaudzis tēviņš, jo tādu papagaili mēs uzreiz atpazītu, bet tik un tā. Rokas sāk trīcēt - izsaku skaļi savu teoriju par sugas piederību un steidzinu Ritvaru to atrast teleskopā, bet par nelaimi mola galā ir tāds visai augsts mūra valnis (attiecībā pret Ritvara garumu), kas nosedz pīli no teleskopa skata, jo tā jau ir piepeldējusi visnotaļ tuvu. Nervu spriedze pieaug un sākas neliela panika! Teleskopā putnu atrast nevar, tas lēnām garām mums slīd prom! Izrauju no somas fotoaparātu un uztaisu dažus dokumentālus kadrus pa gabalu - diemžēl pēc fotoaparāta domām ārā joprojām ir tumšs kā nēģera dibenā (laiks ap 8:50), tāpēc nekas sakarīgs nesanāk, bet kaut ko jau saprast var. Samaināmies ar Ritvaru - lai viņš vismaz apskata putnu kārtīgi binoklī, es tikmēr mēģināšu tikt galā ar teleskopu. Šoreiz varu teikt paldies mātei Dabai par 1,89m augumu - paceļu teleskopu augstāk un ir! Skaistule pūkpīle iepeld redzes laukā - pirmā papildus pazīme, kas iekrīt acīs ir tievs, balts acs gredzens. Sākam iegūt pārliecību, ka tā ir krāšņā pūkpīle. Satraukums un apjukums gan nemazinās - domājam, ka vajag vēl kādu bildi, lai pierādītu šo novērojumu un Ritvars dod man mazo ziepju trauku, lai sabildēju pīli caur teleskopu. Uzdevums nav no vieglajiem - nočakarējos 5 minūtes, sabildēju čupu kadrus no kuriem, iespējams manas līkrocības dēļ, beigās neviens neizrādījās derīgs un pa to laiku pīle ir jau aizpeldējusi krietni tālāk! Neraža - pilnīga laika izšķiešana! Lai nu kā - pārliecība iegūta ir (nekas cits jau pēc šāda pazīmju kopuma sanākt nevarēja), kaut kādas bildes arī un attiecīgi tiek veikts zvans Kārlim Milleram, lai paziņotu šo prieka vēsti - esam tikai 3. reizi Latvijā novērojuši krāšņo pūkpīli, kas arī tika apstiprināts, kad vēlāk nosūtījām bildes. Prieks un laime!
Cekulainie cīruļi (Galerida cristata)Patiesībā viss, kas notika pēc tam jau vairs nebija tik svarīgs - tāpat nekas nevarētu pārspēt rīta megaputnu. Bet plinti krūmos protams nemetām - jau tur pat no ziemeļu mola, sakasīju čupiņu jaunu sugu šim gadam - cekuldūkuri, garknābja gauru, tumšo pīli un jūras ērgli. Atpakaļ ejot mūs arī iepriecināja pelēkais ronis, kas tur pat blakus peldējās ar izbāztu šņukuri.
Man protams Liepājā ļoti gribējās redzēt parasto ūbeli, kas dzīvo Liepājā jau kopš decembra vidus - tāpēc uzņēmām kursu uz to pusi. Pa ceļam Pulvera ielas zaļžubīšu bariņā neko interesantu diemžēl neizdevās 'izpīpēt' - bet nu vismaz abi 'ieķeksējām' kaņepīšus. Tālāk ielas malā izdzirdējām nedzirdētus (priekš manis), klusinātus saucienus - izrādās tur pat blakus uz ķieģeļu sētas tupēja divi cekulainie cīruļi, kam gandrīz jau būtu pagājuši garām. Šie tādi ne visai bailīgi bija un pat izdevās pāriet tīri tuvu nobildēt. Arī jauki, jo tā bija jauna suga manai dzīves listei - un jau otrā tāda šodien! Lieliska diena!
Turpinājumā cerēju uz parasto ūbeli (Ritvars jau bija to šeit redzējis) - taču šeit nāca pirmā vilšanās. Lai arī no rīta tā bija redzēta, tad tagad tās tur nebija. Lai arī kā skatījāmies un lai arī kā Selga Bērziņa centās mums izpalīdzēt un viņu atrast kaut kur, bet tā arī ūbele neparādījās. Tik vien, ka čupa gredzenūbeļu, kas arī nebija slikti, jo šogad tādu man vēl nebija. Jauki papļāpājuši ar Selgu, devāmies tālāk tukšā - bet man nekāda īpašā škrobe par to nebija, jo laikam būtu grēks škrobīties, ja no rīta esi redzējis krāšņo pūkpīli! Dienu pat nevarēja izbojāt, tas ka turpmākajās pāris stundās, vienīgais ko varēju atzīmēt, bija dzeltenās stērstes.
Dienas kopsavilkums Liepājas putnu Eldorado - plus 9 sugas janvārim (lieki teikt, ka mans iepriekšējais janvārī novēroto putnu rekords šodien tika satriekts pīšļos), no kurām 2 jaunas dzīvei no kurām vienai trešais novērojums Latvijā. Izcila diena! Bet ir sajūta, ka es vēl janvārī šeit atgriezīšos - tomēr palika dažas nenokārtotas darīšanas.

otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

Trīspirkstu kombinācija

Neiedziļinoties detaļās - putni man šodien parādīja trīspirkstu kombināciju. Pirmā tukšā diena janvārī - t.i. diena, kad eju raudzīt putnus, bet neieraugu neko jaunu. Cerēju uz meža zīlīti (drošais variants) un trīspirkstu dzeni ('ja paveicas' variants), bet nebija ne viens ne otrs. Pie tam pastaigas otrajā pusē sāka riktīgi līņāt, tā ka pavisam putnošanas entuziasms noplaka. Tiesa ātri vien uzradās cits entuziasms - kukaiņu vērošanas entuziasms. Jo, pateicoties siltajam laikam, visādu kustoņu bija biezā slānī. Mēģināju ar ko fotogrāfēt, bet tā ne daudz, jo pārāk samērcēt tehniku arī negribējās.
Kolembola (Collembola)Skaitliski visvairāk noteikti bija pavisam sīciņās ap 2mm 'lielās' kolembolas, kuras biezā slānī lēkāja pa sniegu, kā mazas, melnas blusiņas. Jāsaka, ka tomēr tās varētu būt īstie objekti, kas būtu pelnījuši saukties par sniega blusām. Uz mana 'sniega mušu celma' to bija daudzi desmiti un varēju ērti tās 'medīt' kadrā. Interesanti bija arī vērot to pārvietošanos - pēc piezemēšanās, tās uzrāpo līdz tuvākajam sniega kalnam (kas patiesībā nav augstāks par dažiem mm) un lec tālāk. Ne velti kolembolas sauc arī par lēcastēm, jo lēkšanai tās izmanto nevis kāju spēku, kā citi kukaiņi (blusas, sienāži u.c.), bet gan īpašu lecamdakšu, kas atrodas vēdera apakšpusē.
Sniega muša (Boreus sp.)Ļoti daudz bija arī jau iepriekš minētās sniega mušas (Boreus sp.). Patiesībā sakot, nekad tik daudz to nebiju redzējis - mežmalā ik pēc kādiem pāris metriem sniegā pa kādai sēdēja. Tā ka, ja kāds vēlas šo nelielo ziemas 'brīnumu' ieraudzīt, tad atliek tik iet uz tuvāko mežmalu un skatīties sniegā. Vislabāk tās protams būs ieraudzīt uz kāda tīrāka sniega laukumiņa zem klajām debesīm nevis kaut kur zem kokiem, kur sniegs sabiris pilns ar visādiem krikumiem. Tā vien izskatās, ka tās galīgi nav retas un ātri vien vismaz kādu vajadzētu ieraudzīt.
Skrejvaboles (Leistus sp.) kāpursJa iepriekšējie lopiņi nebija nekas īpašs (vismaz nekas neredzēts), tad nākamais radījums, kas acīmredzami bija kāda kukaiņa kāpurs, gan man šķita ļoti savdabīgs un iepriekš neredzēts. Pie tam uzreiz divi tādi lēnītēm rāpoja pa sniegu. Jau fotogrāfējot pārsteidza to visai iespaidīgie žokļi (pats radījums gan nebija liels - ap 4-5mm varētu būt), kas var nozīmēt tikai vienu - tas ir plēsējs. Mājās pārnākot, sāku meklēt, kas tas tāds varētu būt - pārskatīju daudzus visādus kāpurus, līdz beidzot atradu ko līdzīgu starp skrejvaboļu kāpuriem. Internetā atradās pat daļēji pieejams skrejvaboļu kāpuru noteicējs un pēc tā man sanāk, ka esmu nobildējis skrejvaboles Leistus sp. (Latvijā 4 sugas) kāpuru. Arī jauki - vismaz kaut kas negaidīts.
Mīkstspārņa (Cantharis fusca) kāpursOtrs negaidītais kāpurs bija jau nedaudz lielāks - ap 1cm. Ar to gan šaubu bija nedaudz mazāk - uzreiz jau bija nojausma, ka tam būtu jābūt vaboļu kāpuram un šoreiz pat nevajadzēja ilgi meklēt, kas tas ir par kāpuru - mīkstspārņa (Cantharis fusca) kāpurs. Suga visai parasta un redzēt tā kāpuru ziemā laikam arī neesot nekas dīvains. Lai nu kā - redzēju to pirmo reizi.
Ziemasods (Trichocera sp.)Protams neiztika arī bez īstajām mušām, jeb divspārņiem. Bija gan pa kādai sīkākai mušiņai, kuras neizsaktījās pietiekami interesantas, lai vilktu fotoaparātu ārā lietū, gan arī viena lielāka 'muša', jeb pareizāk sakot ziemasods (Trichocera sp.). Ziemasodi jāsaka ir ļoti raksturīgs objekts siltākām ziemas dienām - it īpaši ziemas sākumā, kad ir sasnidzis sniegs, bet vēl nav iestājies kārtīgs sals. Tad tie lidinās apkārt pa mežu un cilvēkiem var radīt nelielu izbrīnu - 'sak, ko ta šie vēl nav nomiruši'. Bet ziemasodi tik klusībā pasmīn par to, jo ne velti to nosaukumā ir vārds ziema un tie ir īpaši pielāgojušies dzīvei zemās temperatūrās.
Tā lūk! Šoreiz nostrādāja teiciens, ka dabā jau vienmēr ir ko redzēt. Ja putni uzmet, tad kukaiņi jau noteikti neuzmetīs - pat ziemā ne!

pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris

Kop-putnošana

Ritvars Rekmanis vēro putnus DārziņosIepriekšējās dienās, pārmaiņas pēc putnus vērot devos nevis viens, bet kopā ar kursabiedru Ritvaru, kas arī ir putnu vērotājs/ornitologs (es, protams, esmu tikai putnu vērotājs). Divās dienās izstaigājām nedaudz Daugavgrīvu, Pārdaugavu un Dārziņu apkārtni. Katrā vietā protams bija savas 'mērķsugas', kuras cerējām ieraudzīt. Daugavgrīvā mans mērķis bija atrast žubītes, kas bija ziņotas tur barojamies kopā ar zaļžubītēm - pēc nelielas meklēšanas arī atradām putnu baru un starp zaļžubītēm ātri vien tika sazīmētas daudzas žubītes. Putni diemžēl bija salaidušies kokā, tāpēc uz debesu fona bija grūtāk to baru 'izķemmēt' cerot uz kādu citu sugu. Taču vienu ziemas žubīti man izdevās 'sazīmēt'- diemžēl nespēju ātri un precīzi izskaidrot vietu, kur tas putns kokā sēž, tāpēc Ritvars nepaspēja to ieraudzīt, pirms bars aizlaidās tālāk. Bet nu ziemas žube jau nav nekas rets, tāpēc negājām to meklēt.
Tālāk mūsu ceļi veda uz Uzvaras parku, kur sekojot Mārupītes tecējumam cerējām varbūt kādu interesantu peldošu putnu ieraudzīt. Taču nekā - šoziem nekādu krīkļu utml. putnu tur nav - tik vien, ka divas gaigalas, pāris paceplīši un purva zīlīte Mārupē. Tiesa pats interesantākais moments bija sākumā Uzvaras parkā, kad abi izdzirdējām krustknābju balsis. Kādu brīdi mēģinājām noskaidrot, kur tie iesēdušies, līdz mūsu uzmanību piesaistīja lapegles otrā parka malā. Un tiešām - divi putni sēdēja tur un barojās. Galvā jau ieskrēja domas, ka tik nav retie baltsvītru krustknābji, kas mīlot baroties lapeglēs, taču rūpīga putnu izpēte binoklī tomēr noveda pie secinājuma, ka tie ir parastie egļu krustknābji. It kā nekas rets, bet pavisam noteikti negaidīti pilsētas 'centrā'.
Varbūt šajā barā ir arī kāda Kaspijas kaija (Larus cachinnans)?Nākamajā dienā jau bijām bruņojušies ar teleskopu un devāmies izpētīt Dārziņu atteku - cerībā ieraudzīt viltīgo dumbrcāli un vēl (cerams) kādu čupiņu citu sugu. Uzreiz jāsaka, ka dumbrcālis tomēr neparādījās - vai arī varbūt mēs nebijām pietiekami vērīgi. Bet vismaz redzējām baltvēderi, kas lai arī bija ziņots no Dārziņiem jau iepriekš, tomēr bija daudziem (lai neteiktu, ka vairumam, kas tur janvārī bijuši) putnu vērotājiem paslīdējis garām nemanīts. Tātad galīgi nevērīgi jau tomēr nebijām. Visi citi Dārziņu putni arī bija uz vietas - brūnkakļi, mazie dūkuri , zivju gārņi u.c. - to starpā arī mazā gaura, ko iepriekšējā Dārziņu apmeklējumā iespējams biju palaidis garām. Diemžēl nebija neviens ziemeļu gulbis, ko parasti katru gadu janvārī tomēr šeit 'atzīmēju'. Tālākajā gājienā neko ievērības cienību nemanījām - tik vien, ka, dodoties meklēt Ritvaram sarkanrīklīti Ķengaragā, beidzot ieķeksēju parasto ķeģi. Līdz ar to, kopumā sugu skaits man jau ir sasniedzis 63 sugas. Vēl tikai divas un būšu sasniedzis savu līdzšinējo rekordu. Kuras būs tās divas?

ceturtdiena, 2011. gada 13. janvāris

Daži putni un daži uzmetieni

Pēdējās dienās veicu tik dažus izgājienus dabā - divus pa Rīgu un vienu nopietnāku izgājienu pēc ūdensstrazda Ropažos. Uzreiz jāsaka, ka ūdensstrazds mani 'uzmeta' - jo nekur to samanīt nevarēju. Kādas četras dienas pirms tam gan tas bija tur redzēts... Mana teorija ir, ka vienkārši siltākā laika un atkušņa dēļ upē nedaudz ūdens līmenis pacēlies un attiecīgi strazds varbūt nedaudz citur pārcēlies, kur tam vieglāk barību atrast. Neko darīt - vēl jau janvārī laika daudz un varbūt būs iespēja kur citur to ieraudzīt. Par laimi tā diena galīgi tukša nebija, jo Ropažu parkā redzēju pelēko dzilnu, bet pa ceļam uz Ikšķili divas reizes nozīmējās melnā dzilna.

Rīgas izgājieni bija tādi nelielāki - vispirms uz savu 'Ķengaraga vietu' pēc paceplīša un baltmuguras dzeņa. Paceplītis protams bija - pat veseli divi, bet baltmuguras dzenis gan nerādījās. Varbūt vēl kādu reizi būs jāaizstaigā, jo baroties tajā apkārtnē dzenim ir daudz kur , attiecīgi daudz kas ir atkarīgs no veiksmes - vai izdosies atrasties pareizajā vietā, pareizajā laikā vai ne. Šoreiz neizdevās.
Šodien savukārt, vadoties pēc www.dabasdati.lv ziņojuma, devos apskatīt ūdensvistiņu uz Sarkandaugavu. Par cik izskatās, ka Dārziņos šoziem to nav (vai vismaz nav vēl redzētas),tad tā man varētu būt vienīgā vieta, kur šo putnu ieraudzīt. Nebiju tajā vietā bijis, kā arī ūdensvistiņa ir visai tramīgs un slēptu dzīvesveidu mīlošs putns, tāpēc nebija pārliecība, ka redzēšu. Tomēr manas raizes bija veltīgas - ūdensvistiņa visai atklāti plunčājās Sarkandaugavas kanālā. Tiesa uzreiz kā to ieraudzīju, tā tipiskā manierē, ātri vien iepeldēja kaut kur zāļu biezoknī un vairs nebija samanāma. Prieks, ka vismaz šis putns mani 'neuzmeta'. Atpakaļceļā uz fakultāti vēl izdevās samanīt mājas strazdus, dižknābi un ķivuļus. Attiecīgi pašlaik janvārī esmu redzējis 56 sugas. Vēl ir ko svīst, lai pārspētu savu labāko rezultātu, bet pagaidām viss lēnām un neatlaidīgi uz to iet.

pirmdiena, 2011. gada 10. janvāris

Skudrulīši

Izmēģinu te variantu kā parādīt vairāk bilžu vienā ierakstā - iespējams, ka pat izdevās (kaut ko visu laiku tomēr gļuko, tā ka nezinu ko tur kurā brīdī tā galerija rāda vai nerāda). Nezinu gan kādam mērķim tas varētu noderēt, bet nu varbūt atradīsies kāds pielietojums. Testam atrādīšu manis sabildētos skudrulīšu (Cleridae) dzimtas vaboļ-lopus. Latvijā kopumā ir konstatētas 9 sugas, man izdevies nobildēt četras. Parastākā suga protams ir mizgraužu skudrulītis (Thanassimus formicarius) - par to droši vien ir šis un tas dzirdēts, jo šī noderīgā (jo apkaro mizgraužus) vabole bija gada kukainis 2010. Varētu teikt, ka lielākā daļa skudrulīšu ir labi kukaiņi - jo ir plēsēji un nereti pārtiek no kukaiņiem, kurus cilvēks uzskata par meža kaitēkļiem. Taču ir arī mazāk 'labi' radījumi - piemēram, bišu skudrulītis (Trichodes apiarius), atbilstoši savam nosaukumam, ēd arī medus bites un noteikti ir nevēlams kukainis biškopjiem. Vēl man nobildējies samērā retais skudrulītis Tillus elongatus, par kuru jau biju rakstījis vasarā. Ceturto sugu Necrobia violacea varētu saukt nevis par skudrulīti, bet jēlādeni, jo agrāk šī apakšdzimta (Korynetinae) bija kā atsevišķa jēlādeņu dzimta (Korynetidae). Tā iespējams bija tāpēc, ka to bioloģija tomēr ir visai atšķirīga no skudrulīšiem, jo tie ir nevis plēsēji, bet pārtiek ar mirušiem dzīvniekiem - it īpaši veciem kauliem, ādām utml. Tā lūk.

svētdiena, 2011. gada 9. janvāris

Ogre ziemā

Pirms pāris dienām biju Ogrē papildināt 2011. gada putnu sarakstu - galvenās mērķsugas bija dažādi meža putni un dzeltenās stērstes Ikšķilē (tur vienā vietā pēdējos divus janvārus tās biju 'ieķeksējis'). Pastaiga pa mežu no Ogres uz Ikšķili gan beigās izrādījās visai adrenalīna pilna - jo tieši tajā brīdī sniga pamatīgs sniegs un kaut kur netālu laiku pa laikam nolūza kāds koks, kas neizturēja šo pieaugošo sniega smagumu. Tā nu, uzmanoties no draudīgajiem kokiem, lēnīgi bridu pa sniegu un virzījos uz Ikšķiles pusi. Putnu ziņā satraucošākais novērojums (burtiskā ziņā) bija mežirbe, kas izlidoja no kupenas 2 metru attālumā no manis, gandrīz piebiedējot man sirdstrieku. Kad sirds ritms atgriezās normas robežās, tad varēja ar papriecāties par šo novērojumu, jo mežirbi ziemā redzēju pirmo reizi - parasti tik balss pavasarī bija dzirdēta. Vēl no putniņiem 'sakasīju' cekulzīlīti, garastītes, mizložņu un dižraibo dzeni. Diemžēl dzeltenās stērstes 'uzmeta'. Kā pastāstīja viens Ikšķilietis, kurš man jautāja, ko es tur vazājos gar viņa darba vietu (graudu krautuve vai nu kaut kas tāds), tad šogad tās arī neesot manītas. Neko darīt - citur būs jāmeklē. Līdz ar to pašlaik sugu skaits apstājies pie 49.
Sniega muša (Boreus sp.)Tagad neliela entomoloģiska atkāpe - brienot pa mežu, jāsaka, ka varēja ievērot arī pa kādam bezmugurkaulniekam sniegā. Šoreiz tie galvenokārt bija zirnekļi, kurus iespējams vējš bij nopūtis no to ziemošanas vietām kaut kur koku zaros, aiz mizas utml. Intereses pēc gribēju atrast arī kādu sniega mušu (Boreidae, attēlā) - kas gan patiesībā nav muša, bet gan knābjgalvju jeb skorpijmušu kārtas (Mecoptera) pārstāvis. Ogrē ir viens foršs, nogāzies, egles stumbenis, kur katru ziemu var tās atrast. Šoreiz gan diemžēl neizdevās - tāpēc foto no arhīva. Bet lopiņi interesanti - īpaši pielāgoti dzīvei boreālo (iespējams no tā cēlies arī latīniskais nosaukums) mežu zonā ar sniegotām ziemām. Tās visērtāk var ieraudzīt mežā uz svaigi uzkrituša sniega (starp sūnām vienkārši grūtāk pamanīt, jo izmēros visai nelieli dzīvnieciņi - 3-4mm), kad gaisa temperatūra ir ap 0 vai nedaudz plusos. Tad sniega mušas rāpaļā un aktīvi lēkā pa sniegu kā blusas. Tāpēc patiesībā piekrītu entomologam Voldemāram Spuņģim, ka tās pareizāk būtu jāsauc par sniega blusām nevis sniega mušām. Tā lūk - arī sniegotā mežā, janvārī var atrast dažādus bezmugurkaulainos draudziņus.

otrdiena, 2011. gada 4. janvāris

Škrobe

'Karoče', šodien veicu savu ierasto maršrutu no Dārziņiem līdz Ķengaragam - viss bija skaisti! Putnu daudz, diena skaista, saulīte spīd - sabildēju ar pa ilgiem laikiem kādu čupiņu bilžu! Beigās, jau ejot mājās, izdomāju, ka vairs neko nebildēšu un ieliku fotoaparātu somā. Iezagās prātā 'zelta doma' - jāizņem atmiņas karte, lai, atnākot mājās, var uzreiz to slēgt klāt datoram, nevirinot fotosomu (no sērijas, lai netraucētu fotoaparātam aklimatizēties no ienākšanas siltā telpā). Domāts darīts! Pēc kāda brīža ieraudzīju gaisā divus vistu vanagus - nu neko, jāpamēģina uzbildēt, bet skāde - fotoaparātā taču atmiņas karte nav. Čamdos pa kabatu - telefons ir, bet kur ir atmiņas karte?? NAV! Izkritusi saproties. Teorētiski par to atmiņas karti būtu fopig (kā zinādams, ieliku šodien aparātā mazo 2gb atmiņas karti) - bet safotogrāfēto bilžu žēl! Nu neko - apmēram atceros, kad pēdējo reizi lietoju telefonu un, daudz nedomājot, skrienu atpakaļ. Prieks un laime - atmiņas karte glīši stāv sniedziņā vietā, kur man šķita, ka tai ir jābūt! Kā akmens no sirds noveļas - diena atkal šķiet pilnībā izdevusies! Bet še tev bija... Atnākot tagad mājās, ne sūda to atmiņas karti nevar piedabūt pie datora. Laikam tomēr tās 30 minūtes sniedziņā bija liktenīgas un atmiņas karte tagad ir neglābjami (tā vismaz izskatās) atņirgusies. Un bilžu nav - tas pats škrobīgākais.

Lai nu kā, šodien janvāra sarakstu papildināju par 16 sugām - Dārziņos redzēju: gaigalu, zivju dzenīti, brūnkakļus, lauci, cekulpīles, mazos dūkurus, sarkanrīklīti, mazo dzeni, zeltgalvīti un dzilnīti. Pa ceļam no Dārziņiem uz Ķengaragu: vistu vanagus, peļu klijānu, dadzīšus, pelēko zīlīti un zīdasti. Un jau gandrīz pašā Ķengaragā vēl nozīmējās Vidējais dzenis (starp citu - pirmo reizi šajā maršrutā). Tā lūk. Kopā janvārī tagad 44 sugas. Bet nu tā bilžu pazaudēšana tomēr to prieku drusku sajāja. Neko darīt...

pirmdiena, 2011. gada 3. janvāris

3.I - Daugavgrīva

Izmantojot iespēju, ka atrados Iļguciemā, trešajā janvāra dienā putnu raudzībās izdomāju 'aizpūst' līdz Daugavgrīvai. Ziemā tur gan īsti nebiju bijis, tāpēc liela skaidrība par to, ko varētu redzēt nebija - bet nu uz mola kaut kam interesantam cerams bija jābūt.

Jau braucot autobusā, rūpīgi skatos pa logu, mēģinot kaut ko ieraudzīt. Tas arī izdodas - uz Buļļupes ledus pie Mīlestības saliņas tup raksturīgs, sakumpis stāvs. Nešaubīgi zivju gārnis. Drošības pēc, atpakaļ braucot, gan paskatos to vietu vēlreiz - otrajā reizē tur ir tukšums, kas var nozīmēt tik to, ka tas tiešām bija zivju gārnis, kas pa šo laiku acīmredzot bija aizlidojis kaut kur prom.

Tālāk gan tik spoži vairs negāja - Daugavgrīvas niedrājs liekas pilnīgi tukšs (uz torņa gan nekāpju, jo tur jau stāv pārītis cilvēku un man negribas traucēt). Tā nu dodos uz pludmali. Tur seko neliela vilšanās, jo līcis ir tāds sabiezējis un tāda īsti vaļēja ūdens tur rēgojas pamaz. Attiecīgi nekādu pīļu ūdenī nav. Tik pa kādai lielai gaurai laiku pa laikam nolido garām. Lai arī sniegs ir padaudz, tomēr ir iemīta neliela taciņa un uzņemu pa to kursu uz bākas pusi. Apmēram pusceļā manu uzmanību piesaista tumšs siluets bērzā. Pirmā doma, ka droši vien kāds strazds. Skatos binoklī - plēšputns! Nākamā doma - droši vien zvirbuļvanags. Paeju drusku tuvāk, lai skatu netraucētu zari un skatos vēlreiz. Nav gan zvribuļvanags - piekūns! Ātri pārcilāju galvā, ka ziemā no šāda izmēra piekūniem pie mums sastopami tikai purva un lauku piekūni. Skatos binoklī - mugura tumši brūna, neizteiksmīga bārdas svītra, diezgan strīpains vēders. Skatos vēl - nu nekas cits kā purva piekūns man prātā nesanāk. Drošības pēc izvelku fotoaparātu, lai uztaisītu kādus pāris dokumentālus kadrus. Šajā brīdī izdaru nelielu kļūdu - ielieku binokli jakas kabatā. Tas man iegriež brīdī, kad piekūns pēc pāris maniem soļiem izdomā lidot prom. Man rokās fotoaparāts - bildēt īsti jēgas nav, bet binoklis kabatā. Mirkli minstinos un, kad izdomāju tomēr vilkt ārā binokli, piekūns jau ir veicis pusceļu no redzes lauka. Kamēr vēl izvelku binokli un pielieku pie acīm - paspēju tik noķert pēdējos spārnu vēzienus pirms piekūns pazūd aiz kokiem. Neko darīt - mācība citām reizēm. Lai nu kā - esmu redzējis purva piekūnu! Nekas dikti rets jau tas nav, bet tā ir jauna suga manā dzīves listē - pēc skaita 220tā! Prieks! :)

Purva piekūns (Falco columbarius)Brienu tālāk, bet drīz pēc tam iemītā taciņa beidzas - nākas brist pašam jaunu taciņu. Sniegs it kā pārāk biezs nav, taču pēc kāda brītiņa tomēr izdomāju, ka tik tālu tomēr negribu brist. Griežos atpakaļ un aizeju pa taciņu, kas ved niedrājam pa otru pusi. Pārlaižu skatienu niedrājam - kaut kas tālumā sēž bērza stumbeņa galā. Iedomājos, ka varbūt tas pats piekūns, jo apmēram uz to pusi ar aizlidoja. Nē, piekūns tas nav. Aste pārāk gara, ķermeņa krāsojums ar tāds pelēcīgs un, lai arī putns patālu, var tomēr sazīmēt tumšo acs svītru - lielā čakste. Pēc brīža tā laižas prom, atrādot tipisko, dziļi viļņveidīgo lidojumu. Arī jauki - pagājušajā janvārī lielo čaksti tā arī neredzēju. Sekoju taciņai tālāk - vienā kokā pamanu pelēko strazdu, bet kamēr to vēroju, gaisā parādās krauklis. Tīri ražīga šī taciņa izrādās. Kad jau esmu pavisam tuvu daudzdzīvokļu mājām, alkšņa galotnē sadzirdu un pēcāk arī binoklī apskatu zilzīlīti. Plus sešas sugas - un man vēl plāns aiziet tomēr atkal līdz putnu tornim un tajā uzkāpt. Diemžēl no putnu torņa nekas jauns manam skatam neatklājas. Drusku sagurums un izsalkums ir manāms, tāpēc brienu atpakaļ uz autobusu. Gaidot pieturā, apskatu noteicējā purva piekūna bildes un pārliecinos, ka tas tiešām bija tas, ko es redzēju. Paceļu acis no grāmatas un ieraugu pretējos krūmājos sīli. Atbrauc autobuss un skaidrs, ka šodien tas arī bija pēdējais jaunais putniņš, ko ieraudzīšu.

Kopumā diena izdevusies - plus 7 sugas janvāra sarakstam (tagad kopā jau 28) no kurām viena jauna suga priekš dzīves saraksta.

svētdiena, 2011. gada 2. janvāris

Loga putni

2. janvārī tomēr nesaņēmos izbraukt kaut kur tālāk apskatīt kādu putniņu - atlika tik laiku pa laikam paskatīties pa Ķengaraga dzīvokļa logu. Uzreiz pēc izkāpšanas no gultas, pirmais ko sazīmēju pagalma kokos bija melnais meža strazds. Tad aizdevos pēc binokļa un izķemmēju pārējos krūmus - šī darbība man atnesa abus zvirbuļus - gan mājas gan lauku zvirbuli. Mēģināju apkārtnē sazīmēt arī kādu krauķi, kuri te vienmēr pagalmos dzīvojas, bet pirmajā pagalma 'skenēšanas' piegājienā tos nemanīju. Pēc kāda pusstundas pārlūkojot vēlreiz, bija atlidojuši un kokā sēdēja divi krauķi. Jauki. Otrpus mājai kokos sēdēja arī zaļžubīžu bariņš - 20 sugas sasniegtas! :) Vēlāk, ejot uz veikalu, kokā sazīmēju arī vientuļu svilpi - tātad pēc šodienas, janvārī redzēto sugu skaits, ir 21!

sestdiena, 2011. gada 1. janvāris

Putnu janvāris sācies!

Janvāris ir sācies - tas nozīmē, ka ir sācies arī jauns putnu vērošanas gads! Un tradicionāli tas sākas ar janvārī redzēto putnu saraksta veidošanu. Līdz šim mans rekords ir 65 sugas janvārī, ko iespēju pagājušajā gadā. Šogad mērķis, protams, ir šo ciparu uzlabot (minimālā programma) un sasniegt 70 sugu robežu (maksimālā programma). Redzēs kā sanāks - viss jau atkarīgs no tā kādas vietas sanāks apmeklēt. Ja izdosies tikt līdz Liepājai tad jau cerības ir - ja ne, tad rekorda sasniegšana visticamāk prasīs lielāku piepūli.

Lai nu kā, bet gadu miju nu jau ceturto gadu pēc kārtas es sagaidīju Kolkā - nu jau arī pirmā janvāra diena arī ir aizvadīta un attiecīgi ir ieķeksētas arī pirmās putnu sugas. 1. janvāra rītā, protams, nevarēja būt nekāda runa par agru celšanos no rīta - miedziņš likās svarīgāks. Tā nu izkasījos no mājas tikai ap pulksten 13iem un devos līdz Kolkas ragam - g.k., lai apskatītu kākauļus līcī, jo tos iespējams nekur citur janvārī nemaz neredzētu. Nonākot ragā pirmais pārsteigums ir, ka spēcīgais nakts vējš bija nedaudz 'uzjaucis' jūras pusi, kas iepriekšējā dienā bija pilnībā ciet. Šorīt pilnīga baltuma vietā ir pamatīga ledus zupa ar atsevišķiem nelieliem ūdens pleķīšiem. Raugos binoklī un ieķeksēju pirmās putnu sugas - paugurknābja gulbjus, kas plunčājas nelielā lāsmenī starp ledus vižņiem, lidojošas sudrabkaijas un nedaudz tālāk uz ledus sēdoša melnspārnu kaija. Dodos vairāk uz līča pusi, kur ir vaļējs ūdens, kas spēcīgajā vējā diezgan viļņojas, lai sameklētu kākauļus. Nepaiet ne piecas minūtes, kā neliels bariņš paceļas virs viļņiem - kākauļi tiek ieķekēti. Tur pat ar atzīmēju lielos ķīrus un kajaku. Pirmās sešas sugas ir rokā. Ūdenī un gaisā nespēju vairs neko jaunu sazīmēt un eju lēnām atpakaļ - tikmēr uz raga ir atnākuši kolēģi Mārtiņš B. un Vieda. Brīdi pastāvam kopā, veroties tālumā - tā stāvot mūs aplaimo zvirbuļvanags, kas izlido no meža un, spītējot vējam, dodas iekšā jūrā. Arī jauki.

Dodamies tad katrs uz savu pusi - es uz mājām. Mežā un ceļmalā pilnīgs klusums un tukšums. Ieejot Kolkas ciemā, pie pirmās mājas barotavā mani sagaida lielā zīlīte. Tur pat pie baznīcas gaisā klaigādamas aizlaižas žagata un pelēkā vārna. Tas nozīmē, ka pirmais sugu desmits ir sasniegts. Nedaudz paeju vēl uz priekšu līdz vienam neaizsalušam grāvim - varbūt tur kaut kas interesants tup. Nekā - tālumā virs mājām tik mājas baložu bars noriņķo. Griežos jau uz māju pusi, kad līča pusē virs priežu galotnēm uzlido kaut kas paliels un tumšs. Jūraskrauklis izrādās! Veiksmīgi! Līdz Kolkas vecajai skolai vairs neviens jauns putns neparādās. Saskaitu pie sevis redzētās divpadsmit sugas - nav daudz, bet iesākumam pietiks. Sapakojamies un braucam mājup.

Pa ceļam, pirms tumsas iestāšanas, izdomājam piestāt Rojas ostā - ja nu tur kaut kas interesants trāpās. Uz ledus malas tup čupa meža pīļu un tālāk vaļējā ūdenī vairāki bariņi lielo gauru. Apkārt lido pa kādai kaijai - nekas interesants, bet divas sugas sarakstam nāk klāt. Tālāk ceļš līdz Rīgai paiet vairāk vai mazāk miegā. Tik vien jau galā, izkāpjot pie fakultātes, kokos mūs sagaida snaudoši kovārņi. Diena galā - piecpadsmit sugas pirmajā janvārī. Pagājušogad bija divpadsmit. Sākumam derēs - kā nekā vēl 30 dienas priekšā.