Šo varētu arī saukt par nedaudz aizkavējušos Jāņu atskaiti. Lai nu kā - šogad Līgoju un Jāņoju pie Engures ezera - Ornitologu bāzē. Bija forši - laiks arī kopumā bija jauks, kas nozīmēja, ka varēja arī baudīt jaukus saulrietus ezerā. Vienā no vakariem varēja novērot masveidīgu viendienīšu izlidošanu. Nekas neparasts tas gan nav, jo par cik viendienītes, atbilstoši nosaukumam, tiešām dzīvo ļoti īsu brīdi, tad lielāka iespēja tām atrast partneri un sapāroties ir tad, ja visas izlido vienā laikā. Tad nu tās vakarpusē bariem vien mutuļo virs ezera - ja vēl tās skaisti izgaismojas ar saulrieta krāsām, tad tas ir ļoti foršs skats.
Lai arī Engures ezeru pierastāk ir saukt par "putnu ezeru", tad otrs alternatīvs nosaukums, kas tam arī būtu ļoti atbilstošs ir "spāru ezers". Spāres gan virs ezera, gan tuvākā un tālākā tā apkārtnē ir ļoti daudz. Un šajās dienās izdevās arī nobildēt dažas pirms tam neredzētas spāre. Pirmā ir rudā dižspāre (Aeshna isoceles), kas varbūt nav pārāk reta un ir tieši sastopama pie tādām seklām, ar augāju bagātām ūdenstilpēm kā Engures ezers. Par laimi šī esot viena no retajām dižspāru sugām, kam tīri labi patīkot kaut kur piesēst - kad tās var arī tīri forši nobildēt.
Un beidzot nofotogrāfēju trūkstošo purvuspāri - resnvēdera purvuspāri (Leucorrhinia caudalis). Nosaukums jau visu pasaka - šai spārei tiešām ir izteikti paresnināts vēdera gals ar ko tā labi atšķiras no citām purvuspārēm. Latvijā varbūt nav reti sastopama, taču citur Eiropā (īpaši Rietumeropā) gan šī suga ir visai reta. Cik biju lasījis, tad šai sugai patīkot sēsties uz ūdensrožu lapām tālāk no krasta, tāpēc visu laiku baidījos, ka nebūs to viegli noķert kadrā, taču pa kādam eksemplāram izdevās atrast arī krasta niedrājā - dažas mātītes pat dažus km no ezera krasta.Vēl pa gabalu nobildējās purvaiņu dižspāre (Aeshna juncea), bet nu tai cerams izdosies kvalitatīvāku bildi sagūt. Lai nu kā - tagad esmu nobildējis jau 44 spāru sugas.
Jāņu vakara jaukākais pārsteigums bija uz svētku galda apsēdies jāņtārpiņa (Lampyris noctiluca) tēviņš. Varētu jau būt jautājums, kas tad ir tik īpašs jāņtārpiņa ieraudzīšanā, jo, vakara tumsā spīdošos, eksemplārus var samērā bieži sastapt. Tad lūk - spīd jau tikai mātītes, kas tādi mēģina pievilināt, apkārt lidojošos, tēviņus, kurus ir sasodīti grūti ieraudzīt (jo tie maitas redz nespīd). Attiecīgi šis bija pirmais tēviņa eksemplārs, ko esmu ieraudzījis. Dikti jau 'feins' lopiņš - it īpaši tā acis, kas tam aizņem lielu daļu no tā galvas, kas savukārt ir laba pazīme tam, ka šis ir naktī aktīva vabole (tām parasti ir lielākas acis kā dienā aktīvajām).
Viens cits pārsteigums bija Engures ezera apkārtnē sastaptie ozolu mūķenes (Lymantria dispar) kāpuri. Patiesībā jau tie ir ļoti skaisti - lieli ar smukām zilām un sarkanām pumpiņām. Tajā pašā laikā, šī suga ir arī visai nopietns kaitēklis, kas savairošanās gadījumos var apēst ļoti daudz - it īpaši, ja tiek pie savas iemīļotās barības - ozolu lapām. Taču suga ir ļoti 'ekstrēms' polifāgs - kāpuri spēj pārtikt no vairāk kā 300 dažādu augu sugām. Latvijā vienīgā masveidīgā savairošanās bija novērota Liepājā 2008. gadā, kur tie 40ha platībā pamatīgi apgrauza ozolus. Un ir aizdoma, ka tagad Engures ezera apkārtnē arī ir novērojama tāda kā savairošanās - vismaz es šo dienu laikā redzēju iespējams vairāk kā 100 kāpurus (īpaši nemeklējot). Par cik tur ar ozoliem ir pašvaki, tad kāpuri g.k. ēda zilenes un purvmirtes. Būs jāpavēro kā tas viss izvērsīsies tālāk.
