ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

Makro sezona atklāta + Jauns putns!

Tā nu notika, ka izgājušajās brīvdienās biju pagalam 'nogribējies' atklāt makro bildēšanas sezonu. Domāts darīts! Laiks, lai arī nebija silts un saulains, nebija pagalam slikts un varēja pat cerēt ieraudzīt kādu bezmugurkaulaino draugu arī bez saspringtas meklēšanas. Rīta cēlienu gan veltīju putnu vērošanai Ikšķiles apkārtnē, kas atnesa arī virkni patīkamu momentu - piemēram, melno dzilnu lidināšanos starp kokiem sev blakus, uzbudināta mežirbes tēva lēkāšanu ceļmalā, dziedošiem sila strazdiem un beigu beigās arī ar man pirmo balto cielavu šogad.

Putnu intereses nedaudz apmierinājis, ķēros pie makro-objektīva un par putniem uz brīdi aizmirsu. Ātri vien sāka parādīties arī pirmie objekti - kuslas skudras smilšainā nogāzē, virkne mārīšu uz jaunu priedīšu skujām, vilkzirnekļi lapu nobirās, ziemojošas vabolītes satrupējušā, bērza koksnē, tūkstoškāji zem mizas gabaliem, mizgrauži uz nokrituša priedes stumbra u.c. Vārdu sakot, visai bagātīgi priekš pirmās dienas. Ja būtu bijusi saulīte, tad varbūt arī kādu tauriņu būtu sagaidījis, bet saule tā arī neparādījās - attiecīgi joprojām esmu bez sava pirmā dienas tauriņa (šodien vismaz viens pavasarsprīžmetis nozīmējās). Bet tagad ir nedaudz nomierināta nervu sistēmu, kas tomēr bija nedaudz saspringusi pēc ilgstošā ziemas perioda, jo cik tad var - tikai putni vien, putni vien. Tiesa, šodien atkal pie viņiem atgriezos.... 

Un atgriezos visai sekmīgi - ja arī atkārtots Svētes palienes apmeklējums neko ļoti interesantu nedeva [Kaut gan tas ir nosacīti - vairāk kā 10 000 zosis noteikti ir vairāk kā interesants skats. Es pat teiktu - iespaidīgs!], tad atkārtots Jaunmārupes lauku apmeklējums gan nesa augļus (jeb, pareizāk sakot, augli). Tas [auglis] gan nāca visai lēni, bet kas lēni nāk, tas labi nāk! Tad nu lūk - veselas 2 stundas uzmanīgi un cītīgi vēroju teleskopā zosu baru, cerībā sazīmēt tur īsknābja zosi! No vienas puses šādu izklaidi var nedaudz salīdzināt ar adatas meklēšanu siena kaudzē (pie tam kaudzē, kas visu laiku pārvietojas un samaisās), bet tā īsti steigties man nebija kur. Protams, varēja būt, ka tur nemas nav tās 'adatas', ko meklēt, bet motivācijai atcerējos kāda putnuloga teikto, ka tām īsknābja zosīm principā vajadzētu būt gandrīz jebkurā lielākā zosu barā pavasarī - spēj tik sameklēt un atpazīt. Tā nu es tur stāvēju un skatījos, pagāju tuvāk un skatījos, skatījos un skatījos līdz brīdim, kad IR! Ja pirms tam dažas reizes jau biju it kā sazīmējis kādu aizdomīgu zosi, kaut kur tālāk, tad tagad šāda aizomīgā zoss stāvēja praktiski bara pirmajā rindā, kas ļāva lieliski apskatīt vajadzīgās atšķiršanas pazīmes - izteikti gaišāko mugurpusi nekā citām zosīm, melni-rozā knābi, ķermeņa proporcijas un uz īsu brīdi starp zāli pazibēja arī kāju krāsa (angliski to sauc par pink-footed goose). Pāris dokumentāli kadri, lai pārliecība par redzēto saglabātos arī mājās un varu gavilēt - pirmais 'mūža ķeksis' (Nr.240) šajā gadā! Kāds laiciņš bija līdz tam jāgaida, bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tas nebūs pēdējais šogad (gan jau beidzot nokārtošu rēķinus ar melno puskuitalu, piemēram).


ceturtdiena, 2012. gada 15. marts

Roņu pavasaris

Ārā jau tik tiešām gandrīz vai pilnīgs pavasaris! Ja Kurzemes pusē to jau var just 'kādu laiku', tad te Rīgā tikai pēdējās dienās pavasara sajūta ir tā pa īstam atnākusi. Tā nu es, nespēdams tai pretoties, divas reizes izdevos pavērot dabas norises. Tā, piemēram, šodien Jaunmārupes laukos manas ausis priecēja pirmās cīruļu dziesmas (pie tam arī sila cīruļa!), dzērves, ķīvītes, daudz mājas strazdu, ziemeļu gulbji un bonusā - purva piekūns. Skaista pavasara diena, vārdu sakot. 
Tad kolēģis K.Vilks mani piedāvāja vēl aizvizināt līdz Mangaļsalas molam - reto Stellera pūkpīli apskatīt (tā tur jau vairākas dienas dzīvojoties). Domāts darīts! Uzreiz gan jāsaka, ka atšķirībā no citiem, pīli neizdevās sazīmēt. Nu neko darīt - tā jau gadās. Bet kaut kā nemaz 'skumīgs prāts' nebija, jo uz Mangaļsalas mola bija cita 'izklaide' - vesels roņu bataljons!  Nenoliedzami, ka tik daudz roņus nekad nebiju es redzējis (Mārcis Tīrums teleskopā šodien tur esot saskaitījis veselus 95! Un tie noteikti nebija visi!). Daļa no roņiem pie tam bija vēl mazuļu baltajā apmatojumā, kādus es arī nebiju iepriekš redzējis. 
Viens 'modelis' bija ar ledus gabalu pamanījies atdreifēt pavisam tuvu līdz molam (kādus 10m varbūt), kur samērā neveikli tūļādamies noraudzījās uz kājāmgājējiem. Jāsaka, ka ronēns izskatījās ļoti veselīgi resnīgs, kas liek domāt, ka viņam jau nu nekādas briesmas pagaidām nedraud un pavisam noteikti nevajadzētu tagad celt 'trauksmes zvanus', lai šo ronēnu "glābtu". Jo nav jau no kā glābt. Galu galā peldoši ledus gabali ir ronēnu stihija un, pat ja šis ledus gabals uz brīdi tagad ir iestrēdzis tuvu pie mola, tad tuvākajās dienās noteikti tas izkustēsies un ronēns tiks pie savas mātes (vai otrādi). Lai nu kā - roņu mazuļi ir patiešām jauki.