Šodien devos veloizbraucienā uz Garkalnes pusi un mērķis šoreiz bija nevis zaļās vārnas un stepes čipstes (tiesa iespēju apskatīt jau garām nelaidu), bet gan meklēt vienu paretāku tauriņu - zeltlapu resngalvīti, kas tajā apkārtnē it kā esot sastopams samērā regulāri. Biju izstrādājis 3 rīcības plānus, lai 'maksimizētu' savas izredzes tauriņu atrast: 1) pameklēt zaļvārnu klajumā kādas vietas, kur aug vairāk retēji (jo sugas kāpurs it kā pārtiek no dažādām retēju Potentilla sugām); 2) Noiet dzelzceļa posmu no Garkalnes līdz Krievupei, jo tauriņš mīlot atklātus biotopus - kādas tad parasti dzelzceļa malas arī ir; 3) Nodarboties ar 'industriālo spiegošanu' un meklēt tauriņu tajā pašā vietā, kur to Dabasdati.lv bija ieziņojusi Sintija Elferte. Protams, ļoti cerēju, ka līdz tam 3. variantam tomēr nenonākšu...
Sāku tad ar Garkalnes klajumu - uzreiz, protams, varēja saklausīt stepes čipstes un tālumā pārlidoja zaļā vārna. Nenoliedzami patīkami, taču galvenais mērķis jau it kā cits. Izstaigājos pa takām, bet neko vairāk par aveņu astainīšiem, brūnajiem zeltainīšiem un parastajiem sīksamteņiem neatradu. Vismaz no tauriņiem ne. Atradu gan vienu interesantu smecernieku un ļooooti foršu Omophlus ģints praulvaboli. Latvijā šķiet ir viena vai divas sugas un tai (vai tām) ir ļoti maz zināmu atradņu. Diemžēl var gadīties, ka pēc bildes to sugu neizdosies noteikt - it kā to zināju jau bildējot, bet kaut kā neiedomājos vaboli ievākt (ak, mani entomologa instinkti laikam sāk zust).
Pastaigājos vēl drusku, bet nu bez rezultātiem. Tātad mans 'Plāns A' izgāzās. Neko darīt - ķēros pie 'Plāna B' un devos no Garkalnes stacijas pa dzelzceļa malu uz priekšu. Sākumā gan tā mala izskatījās diezgan lekna un ne gluži tāda kādu biju iedomājies. Pleskavas šosejas tilta tuvumā mani pārsteidza mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia) - suga, ko biju iepriekš redzējis tikai 2x. Un par prieku man, šoreiz izdevās nobildēt tauriņa spārnu apakšpusi, kas ir sugai ļoti raksturīga.
Pastūmu velosipēdu vēl kādus padsmit metrus uz priekšu un gar mani nolidoja un blakus nosēdās pelēcīgs tauriņš (manis meklētā suga arī tāda ir). Paskatījos tuvāk - neraža! Izrādās tikai pelēkā āboliņpūcīte... Padomāju, ka nu ja ir iespēja, tad jānobildē. Liecos klāt, bet tad kaut kādā mistiskā vīzē izdomāju paskatīties pa labi un ko es redzu 30cm no mana velosipēda priekšējās riepas? ZELTLAPU RESNGALVĪTI, kas barojas uz pienenes! Ārprātīga cūcene, bet, protams, par to jau nebija vairs laika domāt - bija jābildē!
Tauriņš bija tāds visnotaļ mierīgs un nelikās manis traucēts (nu ja nenobijās no tā, ka šo gandrīz ar velosipēdu sabraucu, tad nav jau brīnums). Kādu čupiņu kadrus uzspiedis, sāku domāt, ka drošības pēc vajadzētu tikt pie spārnu apakšpuses, kur slēpjas atšķiršanas pazīmes (tiesa līdzīgais ziepenīšu resngalvītis nelidos vēl vismaz kādas 3-4 nedēļas, līdz ar to šaubas par sugas noteikšanu man īsti nebija). Mēģināju uzmanīgi pieplakt pie zemes un sajutos gandrīz tā it kā vēlētos palūrēt kādai dāmai zem brunčiem. Tauriņš iespējams arī bija dāma, jo šādas manas darbības nepacieta un palidoja nedaudz tālāk - un nosēdās tieši tā, ka es varēju nobildēt spārnu apakšpusi. Cik feini!
Apakšpusē it kā tā galvenā pazīme ir ovālais, noapaļotais plankums, kas spārna priekšmalā ir vistuvāk spārna pamatnei. Nedaudz samulsināja, ka antenu vālīšu apakšpuses ir gaišas, jo it kā šai sugai tām vajadzētu būt melnām, bet par cik to noteicējos kā pazīmi neraksta, tad jau tur noteikti pastāv kāda variācija 'par tēmu'. Nedaudz vēl tauriņu patramdīju un neaprakstāmi priecīgs devos tālāk - priecīgs tāpēc, ka šo sugu tā pat provizoriski nebiju cerējis nobildēt. Te nu jāsaka paldies Sintijas Elfertes ziņojumam Dabasdatos - bez tā (un diskusijas, kas tur zem šī novērojuma izvērtās) es nemaz neiedomātos šo tauriņu meklēt Garkalnes pusē.
Uzreiz pēc tam bija tāds visnotaļ pamatīgs atslābinājums - galu galā galvenais mērķis tapa izpildīts ārkārtīgi veiksmīgi! Staigājos pa dzelceļmalu un neko daudz nebildēju - kādu malkcirti, kādu sprīžmeti, priežu sveķotājkoksngrauža apdzīvotu priedi utml. Apkārt lidinājās daudz smilšvaboles (gan parastākās brūnās, gan arī viena meža smilšvabole) - vienu pārīti arī izdevās nobildēt. Šāds brīdis ir viens no tiem retajiem, kad smilšvaboles pielaiž fotogrāfu patiešām tuvu - laikam pārāk aizņemtas ar savu nodarbi.
Patiesībā bija ļoti forša tauriņu diena - nezinu cik konkrēti sugas pa dienu redzēju, bet kādas 15 varēja būt. Izdevās iegūt manu līdz šim labāko papuves raibeņa (Issoria lathonia) bildi, tikai 3x dzīvē sastapos ar agro samteni (Lassiomata petropolitana) utt. Vārdu sakot - ārkārtīgi veiksmīga diena. Paldies Garkalnes apkārtnei! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru