otrdiena, 2012. gada 5. jūnijs

Karaliskā atkalredzēšanās

Vakardienas veloceļi mani atkal aizveda uz Cenas tīreļa pusi - tā jau gandrīz ir kļuvusi man par tradīciju vismaz vienu reizu gadā turp aizmīties. Kā nekā tas tomēr ir man tuvākais purvs, kurā var čāpot pa laipām, nedomājot par purva akačiem. Plānā bija paskatīties kādi tauriņi šobrīd tur lido, bet, aizsteidzoties notikumiem uz priekšu,  jāsaka, ka nekas jauns tomēr nelidoja. Taču bija forši arī bez 'jaunumiem', jo viena atkalredzēšanās (pirmā reize te) ar Karalisko Dižspāri (Anax imperator) vien atsvēra, uz purvu minoties, izlietos sviedrus. T.i., pareizāk sakot, nevis atkalredzēšanās, bet gan tas, ka izdevās smuki nobildēt pieaugušo tēviņu. Iepriekšējās reizēs biju to šķiet tikai redzējis nolidojam garām.. Šoreiz tas apsēdās viršos pavisam netālu no manis - jauki, bet tā ir tikai puse no uzvaras. Uzmanīgi līdu tam klāt un man par pārstaigumu šis nepacēlās un neiazlidoja - saule arī bija man no muguras. Vārdu sakot - gandrīz ideālas vakariņas. Ideālāk, protams, būtu ja spāre sēdētu kaut kur augstāk virs zemes tā, lai fons būtu smuki izplūdis, bet nav ko 'dāvinātam zirgam zobos skatos' - tā teikt paldies Dabas mātei arī par šo fotoizdevību. Suga it kā Latvijā ir reta, bet nu nekāds 'ekstrēms retums' nav un Cenas tīrelī tai šķiet ir visai stabila populācija.

Karaliskā dižspāre (Anax imperator)
No tauriņiem purvā nekas vairāk par agrajiem purvraibeņiem (Boloria euphrosyne) īsti nebija (vēl tik pa kādam nodilušam aveņu astainītim), taču arī tas bija jauki, jo šo sugu pārāk bieži nebiju redzējs (šķiet šī bija 3.x mūžā) līdz ar to varēja  šos 'atfotogrāfēties' līdz nelabumam. Vairāk gan šie rādīja spārnu virspusi, bet izdevās atrast arī vienu eksemplāru, kas bija izdomājis tomēr spārnus sakļaut. 

Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)
Ārpus purva gan bija krietni lielāka tauriņu dažādība, kas, protams, bija forši (it īpaši meža sīksamteņa redzēšana - arī tik 3.x mūžā), taču lielāku prieku man sagādāja dažu tauriņu kāpuru atrašana. Prieku tāpēc, ka, ja paši dienas tauriņi manā foto-arhīvā ir tīri pieklājīgi pārstāvēti, tad to kāpuri gan ir ārprātīgi maz. Skaidrs, ka tam ir loģisks izskaidrojums - kāpuriem ir slēpts dzīvesveids, tie maskējas utml., taču tajā pašā laikā esmu fotogrāfējis tādus lopus, kas slēpjas, ja ne vēl vairāk, tad vismaz tik pat prasmīgi. Tā ka tas īsti nav attaisnojums. Neviens no vakardienas kāpuriem gan īsti nebija tā baigi paslēpies - nebija grūti tādus pamanīt. Vispirms pa purva taku rāpoja Parastā Pļavraibeņa (Melitaea athalia) kāpurs, kas acīmredzot steidzās kaut kur iekūņoties, jo citi viņa sugasbrāļi jau lidinājās pa ceļmalām. Bet vēlāk uz zāles stiebra diezgan atklāti sēdēja brūnvālīšu raibeņa (Brenthis ino) kāpurs. Abiem šiem kāpuriem redzama raksturīgā raibeņu kāpuru iezīme - izaugumu rindas uz katra ķermeņa posma.

Parastā pļavraibeņa (Melitaea athalia) kāpurs
Brūnvālīšu raibeņa (Brenthis ino) kāpurs

2 komentāri:

Sus teica...

ie-raksts par rudens brīnumiem neparādīsies?

Anonīms teica...

Fantastiskas bildes un viss stāsts. Meklēju vaska kodes jeb svilņus un atdūros pret šo.