svētdiena, 2013. gada 11. augusts

Slīteres Kukaiņu Nakts 2013

Atkal tāds nedaudz novēlojies bloga ieraksts, kuru patiesībā vajadzēja kādās 2-3 daļās sadalīt, bet esmu slinks - tāpēc būs viens garš, garš ieraksts. Jūlija beigās norisinājās 'Slīteres Kukaiņu Nakts', kas jau ir izveidojusies par tādu foršu tradīciju un notika jau ceturto gadu. Biju tur uzaicināts piedalīties un par cik šajā reizē bija plānota trīs Latvijas galveno tauriņpētnieku (Nikolajs Savenkovs, Ivars Šulcs un Guntis Akmentiņš) klātbūtne, tad šādu pasākumu vienkārši nedrīkstēja laist garām! Izbrīvēju darbā 4 brīvas dienas un devos uz Kolkas pusi. Gan ar 'nelielu' līkumu caur Skrundu. Tur bija plānā nedaudz paklīst pa tuvāko apkārtni, varbūt uz Skrundas zivju dīķiem aiziet - beigās gan tik ar velosipēdu izmetu nelielu riņķi uz Saldus pusi
Salātu mūka (Cucullia lactucae) kāpurs
Veloizbrauciena mērķis bija apskatīties kāda tā apkārtne izskatās un varbūt kaut ko interesantu nofotogrāfēt. Ar fotogrāfēšanu gan tā pašvaki gāja, taču šoreiz laikam izdevās 'uzspiest' uz kvalitāti nevis kvantitāti. Tā lūk vienā no retajām pieturvietām (taču, ja nebūtu tur ceļš applūdis un jānes velosipēdi caur brikšņiem, kuros atradās garšīgas avenes - nebūtu apstājušies) ieraudzīju skaistus, strīpainus kāpuriņus, kurus uzreiz identificēju kā kādu mūku (Cucullia sp. - pūcīšu dzimtas naktstauriņi) kāpurus. Protams, sugu uzreiz nezināju, bet skaidrs, ka ar to jau pēc tam mājās tiktu galā. Kā pēc tam internetā pētīju, tad izrādās tie bija salātu mūka (Cucullia lactucae) kāpuri. Pēc tam, jau Slīterē, šo faktu nevērīgi pieminēju Ivaram Šulcam, kas bija nedaudz pārsteigts par šādu apgalvojumu, jo suga pie mums esot ļoti reta. Tā uz sitiena es ar nevarēju īsti saprast vai pareizo nosaukumu no galvas 'izmakšķerēju' un varbūt vienkārši nepareizu latīnisko nosaukumu nosaucu (tā mēdz gadīties - it īpaši, ja galvā maisās kādi daži tūkstoši nosaukumu). Pārbraucot mājās, gan pārbaudīju vēlreiz - nē, tiešām tie man salātu mūka kāpuri bildēs. E-pasta ziņa tauriņpētniekiem. Atbilde - izrādās tikai 3. sugas novērojums Latvijā! Tā neko priekš nejaušas pieturvietas! Otrais šīs sugas novēroums Latvijā arī bija samērā nesen - 2012. gada 22. jūlijā vienu kāpuru Ropažu apkārtnē nofotogrāfēja Sintija Elferte
Brūnais lācītis (Arctia caja)
Tā konkrētā pieturvieta patiesībā bija tāda ļoti produktīva - gan visādas zaigspāres lidinājās, gan ziedmušas u.c. lidoņi. Uz veca cūkauša lapas atradās pat guļošs brūnais lācītis, kuru dienas laikā šķiet iepriekš biju redzējis tikai divas reizes (kas gan varbūt nemaz nav maz, ņemot vērā, ka lielāko daļu redzēto naktstauriņu dienā esmu redzējis tieši nevienu reizi). Sēdēja šis gan kādu sprīdi no krasta, kur nebija īsti ērti to fotogrāfēt, tāpēc pasniedzos un cūkauša lapu noplūca - rezultātā tauriņš nedaudz uzmodās un parādīja savus krāšņos 'apakšsvārkus'. Jo labāk man!
Vītolu rudkakla koksngrauzis (Oberea oculata)
Ripinoties ar velosipēdu, cītīgi mēģināju ceļmalās uz ziediem ieraudzīt kaut ko interesantu, taču kopumā tikai vienu reizi nācās tā lekt no 'skrienoša zirga'. Vaininieks bija gana parasts koksngrauzītis Oberea oculata - ilgstoši tas bija mani 'kacinājis' nedodoties fotoaparāta kadrā līdz beidzot pirms diviem gadiem sazīmēju (lasīt te). No tās vienīgās reizes gan neko daudz kadru nebija, tāpēc šo izdevību, papildināt sugas mapīti ar jaunām bildēm, garām laist nedrīkstēja.
Baltsvītru krustknābis (Loxia leucoptera)
Ceļš uz Kolku izvērtās par nelielu Kurzemes apceļošanu (Skrunda > Kuldīga > Ventspils > Talsi > Kolka) un diemžēl bija ar zaudējumiem - vienā maršruta posmā aizmirsu autobusā statīvu. Lai arī uzreiz sazvanīju Nordeku un bija cerības, ka Rīgā to tomēr dabūšu atpakaļ (tā arī par laimi notika), tomēr sabēdājos, jo tas šķita pārvelkam strīpas manām cerībām uz foršu putniņu vērošanu Kolkā (ok, nav gan jūlija beigas tas pats labākais laiks tādām izklaidēm). Lai nu kā, binoklis tad vismaz bija un, ierodoties Kolkā, pirmā darbība bija došanās apgaitā uz ragu. Zemapziņā bija cerība uz vienu Latvijā diezgan reti redzētu sugu - baltsvītru krustknābi (Loxia leucoptera), jo kā reizi dažas dienas iepriekš biju lasījis ziņu, ka Somijas dienvidos šie esot lielā skaitā. Tie g.k. apdzīvo taigas joslu, taču atsevišķos gados notiek tā saucamās invāzijas, kad tie mēdz nokļūt arī Latvijā (līdzīgi kā ziemeļu svilpji šajā ziemā) un Somijas dienvidi ir tāds kā neliels 'indikators' šādām invāzijām. Jau virs Kolkas mājas varēja dzirdēt pārlidojošus krustknābju bariņus. Laba zīme! Ar pēdējo telefona elpas vilcienu atsvaidzināju atmiņā sugas saucienus un devos līča virzienā. Cītīgi pievērsu uzmanību visiem krustknābijiem līdz beidzot izdevās sadzīt rokā vienu aizdomīgāku - jaunais putns sēdēja samērā zemu nokaltušā priedē. It kā saucieni bija tādi dīvaināki, bet nu no visām pusēm apskatīju un baltās strīpas uz spārniem neredzēju. Šis pārlaidās kaut kur tālāk pie citiem krustknābjiem un devos sadzīt rokā to bariņu. Atradu tos barojamies pusnokaltušas priedes galā - skats ar binokli uz krustnk... baltas svītras!!! Mazliet neticēju savām acīm, bet tik tiešām - šiem krustknābjiem bija baltas svītras! Vai tiešām man būtu paveicies? Ātri vien gan bariņš aizlidoja tālāk uz Kolkas raga pusi. Steidzīgi metos šiem pakaļ un posmā līdz pašam ragam kādas pāris reizes izdevās vēl šos uzķert kaut kur kokā, bet īsti perfekti aplūkot neizdevās. Līdz brīdim, kad pašā ragā, gandrīz pēdējās krasta priedēs izdevās šiem pielavīties pavisam tuvu! Prieks un laime - 261. suga manā listē! 

Baltsvītru krustknābis (Loxia leucoptera)
Nākošajā rītā devos atkal uz ragu, turpināju cītīgi pētīt krustknābjus, taču bez tūlītējiem rezultātiem. Raga galā ar samērā klusums no putniem (tiesa viena īsastes klijkaija gan tīri skaisti nolidoja gar pašu ragu - gada ķeksis). Dodoties prom, pārslēdzu savu 'radaru' uz citu krustknābju sugu - priežu krustknābi (Loxia pytyopsittacus), kurš ar trūkst manā listē. Par cik pēc saucieniem tos pagaidām neprotu atšķirt (pieņemu, ka Kolkā dzīvojoties, ne viens vien neatpazīts man ir pārlidojis pāri), tad koncentrējos uz barojošamies krustknābju bariņiem. Neko daudz gan tos neizdevās atrast, bet nu vecās šautuves galā rādījās tāda lielāka aktivitāte. Pastāvēju, paskatījos - pa kādam egļu krustknābim, dziedošs zaļais ķauķītis, baltsvītru krustknābis, dižraibais dze.. Pag, pag? Vēlviens baltsvītru krustknābis!? Atkal mazliet neticēju savām acīm - vai nu man ļoti veicas vai arī tie šeit Kolkā tiešām ir daudz! Šoreiz bariņš bija mazāk kustīgs un veica tikai tādus nelielus pārlidojumus un uz ilgāku brīdi pat piestāja vienā vecā priedē, kur nebaidījās pat laisties baroties zemē. Kopumā gan jāpiezīmē, ka putni bija ļoti neuzkrītoši - ja tā speciāli nepētītu, tad varētu mierīgi tiem paiet garām. Turpmāk dienas gaitā gan izdevās vienā citā vietā labāk paklausīties šīs sugas saucienus, kas ir tādi samērā raksturīgi - iespējams pat varētu tīri labi noteikt kādu pārlidojošu putnu tikai pēc sauciena.
Naktstauriņu pētīšana Slīteres Kukaiņu naktī Arvīda Barševska pavadībā
Tālāk jau pienāca laiks doties uz Slīteres bāku, kas bija 'Slīteres kukaiņu nakts' norises vieta. Šogad Kristaps Vilks (galvenais pasākuma organizators) tiešām bija pamatīgi pacenties - apmeklētājus priecēja gan muzikālas uzstāšanās (Cat from Japan un Vecpilsētas Dziedātāji), gan kukaiņpētnieku stāsti, gan, protams, gaismas tauriņu pievilināšanai. Laiks gan arī šoreiz līdzīgi kā citos gados nebija īsti piemērots šādām izklaidēm - skaidrs laiks ar biezu miglu. Migla gan piešķīra, gaismām izgaismotajai apkārtnei, tādu nedaudz mistisku pieskaņu.
Tumšpelēkais īskājsprīžmetis (Aplocera praeformata)
Kaut kādi tauriņi gan, protams, lidoja. Manā uztverē pat nemaz ne tik slikti priekš šādiem laikapstākļiem, taču pieredzējušo pētnieku acīs šis vakars bija tāds vairāk neizdevies nekā izdevies. Protams, šiem kungiem ir pavisam cita pieredze tauriņu vērošanā un līdz ar to arī citas prasības - kad ir redzēta liela jo liela daļa no visām Latvijā sastopamajām 2500+ tauriņu sugām, tad par interesantām sugām var saukt tiešām tikai tādas, kas ir ļoti reti sastopamas vai arī tādas, kas līdz šim Latvijā vēl nav redzētas. Par dažām sugām gan varēja arī viņu balsīs dzirdēt zināmu prieku - tā ka skaidrs, ka nav jau 'tik traki' ar tiem speciālistiem :) Pats neko diži gan nesafotogrāfēju - no interesantākajiem varu atrādīt tik tumšpelēko īskājsprīžmeti (Aplocera praeformata), kas Latvijā ir tāda visai reta un sastopama tikai Slīterē un Alūksnes apkārtnē.
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Taču ar kukaiņu nakti mani plāni Slīterē nebeidzās - ja jau biju tik tālu nokļuvis, tad biju iecerējis nākamajā rītā nedaudz pastaigāt pa tuvīno apkārtni, cerībā nobildēt kādu no retajiem Slīteres Nacionālā parka (SNP) koksngraužiem. It kā vīgriežu ziedēšanas maksimums jau bija garām, bet kā sacīt jāsaka - mēģināts nav zaudēts. Biju izvirzījis trīs tādas 'mērķsugas' un pirmā - rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
pieteicās jau visai ātri. Suga nav varbūt pārāk reta (un nav no SNP 'speciālsugām'), taču pēdējo reizi redzējis biju laikā, kad ar fotogrāfešanu nebiju vēl aizrāvies. Kā redzams bildēs, tad ne vienmēr šī suga izskatās 'rūsganbrūna' - pastāv arī melna krāsu forma, kas ir ļoti līdzīga citai koksngraužu sugas Oxymirus cursor tēviņam. Jāsaka, ka brīžiem to atšķiršana sagādā grūtības - galvenā atšķirība šķiet ir priekšrūšu vairogu sāna izaugumos, kas vienai sugai ir ļoti asi un izteikti, bet citai mazāk izteikti un noapaļotāki. Tiesa ziedos baroties vairāk mīl tieši S.meridianus un šķiet tajā dienā nevienu O.curosr tā arī neredzēju. Katrā ziņā brūnās mātītes ir pēc skata diezgan nesajaucamas.
Spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Ja iepriekšējā suga nav tāda 'Slīteres speciālsuga', tad spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis) gan tāda ir! SNP praktiski ir vienīgā vieta Latvijā, kur šo sugu ir iespējams ieraudzīt (tiesa, ja es nekļūdos, tad nesen suga ir atrasta arī kaut kur Pededzes apkārtnē) - pie tam tur tā galīgi nav reta. Nav pat jābrien kaut kur rezervāta zonā - spīdīgo praulgrauzi var redzēt barojamies uz ziediem kaut kur tiešā Slīteres Zilo kalnu tuvumā arī ārpus SNP robežām (Vīdales vai Cirstu apkārtnē, piemēram). Vaboles kāpuri, līdzīgi kā citi radniecīgu sugu kāpuri, attīstās vecu lapkoku koku dobumos vai satrupējušā to koksnē - attiecīgi suga ir dabisku meža biotopu indikatorsuga, kas saimnieciskos mežos nekad nebūs sastopama.
Rožvabole (Cetonia aruata) un spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Tā pēc skata to varētu droši vien sajaukt ar kādu no rožvaboļu sugām - tāds zaļi spīdīgs jau ir, jā. Taču te bilde, kur praulgrauzis sēž blakus rožvabolei - uzreiz pamanāmas atšķirības! Tas ir izmēros nedaudz mazāks, ar nedaudz atšķirīgu ķermeņa formu, mazāku vairodziņu, grubuļaināku segspārnu un priekškrūšu vairoga virsmu u.c. pazīmes. Ja piešauj aci, tad atšķiršana ir ļoti vienkārša. Pie šīs bildes gan droši vien galvenais jautājums ir par uzkrāsoto ciparu praulgrauzim uz muguras - acīmredzot biju nokļuvis vietā, kur tiek veikts LU Biofak studenta pētījums par praulgraužu populācijas lielumu. Iezīmēšana ir tāda vispārpieņemta un plaši izplatīta metode (šo šķiet sauc par Petersena metodi) tieši populāciju lielumu pētījumos - iezīmē kādu konkrētu skaitu indivīdu un pēc tam veic atkārtotu/as uzskaiti/es kurā/ās skatās cik daudz tad to iekrāsoto īpatņu ir redzams. Te gan jāatzīmē, ka šis marķējums nedrīkst ietekmēt nedz marķētā objekta uzvedību, nedz tā izdzīvotību nedz kā citādi mazināt datu ticamību. Teorijā tas laikam būtu tā, ka ja, piemēram, tika iekrāsoti 100 indivīdi un atkārtotā uzskaitē tiks novēroti kādi 99 no tiem, tad populācijas lielums neko diži lielāks par tiem 100 īpatņiem arī nebūs, bet ja atkārtotā uzskaitē tiek novērots tikai 1 iekrāsotais īpatnis, tad populācijas lielums droši vien var sniegties arī pāri 1000 eksemplāriem (cipari gan tikai piemēra pēc un ir izzīsti no pirksta un visticamāk neatbilstu reāliem aprēķinu rezultātiem - tāpēc nav jāņem vērā burtiski). Pēc tam var iekrāsot vēl papildus kādus (tāpēc ir labi piešķirt katrai vabolei savu individuālu atšķiršanas pazīmi - šajā gadījumā ciparu, lai var zināt kad tieši tā ir iezīmēta) un vēlāk skaitīt vēlreiz utt. Beigās rezultātus saliek gudrās formulās pēc kurām tad var samērā precīzi aprēķināt aptuveno populācijas lielumu. Šķiet šajā konkrētajā pētījumā tika provizoriski noskaidrots, ka šīs SNP pļaviņas spīdīgo praulgraužu populācija ir virs 800 īpatņi! Diezgan iespaidīgs skaits! Jādomā, ka šī bagātīgā populācija tur arī turpinās sekmīgi pastāvēt vēl ilgi.
Koksngrauzis Stictoleptura scutellata
Bet spīdīgais praulgrauzis gluži nebija mana cerētā mērķsuga, jo agrākajos Kolkas prakšu laikos biju to 'atskatījies' līdz nelabumam (ok, tik traki jau nav). Cerēju ieraudzīt divas koksngraužu sugas - Stictoleptura variicornis un Stictoleptura scutellata. Ja pirmais tomēr neparādījās, tad otru gan izdevās gan ieraudzīt, gan nofotogrāfēt! Šī suga tik tiešām ir sastopama tikai un vienīgi SNP! Šķiet agrākos laikos it kā skaitījās mūsu vaboļu faunā taču laikam tikai balstoties uz senas (šķiet 1864. gada) J.H. Kavalla publikācijas datiem un bez jaunākas informācijas par tās sastopamību (un vai tik nebija pat kādu laiku arī izsvītrota no saraksta) līdz 2000. gada 20. jūlijam, kad sugu SNP 'no jauna' atklāja Jānis Gailis, Voldemārs Spuņģis un Kristaps Vilks. Tad pat tā ir bijusi (un varbūt joprojām ir) vienīgā atradne Baltijas valstīs. Kopš tā laika to SNP var novērot regulāri un pat samērā lielā skaitā. Beidzot tad arī šī suga manā 'kontā'. No citām līdzīgām koksngraužu sugām šī atšķirama pēc gaišā vairodziņa un rupjā segspārnu un priekškrūšu vairoga punktējuma.
Vītolu slaidkoksngrauzis (Necydalis major)
Koksngrauzis (Rutpela maculata)
Vispār jau SNP varētu uzskatīt par tādu kā konsgraužu 'karsto punktu', jo reti kur Latvijā ir iespējams novērot tādu viņu daudzveidību kā SNP (jo īpaši vīgriežu ziedēšanas pilnbriedā jūlijā). Nu varbūt vienīgi Pededze varētu būt konkurents. Atminos kad jaunībā (varētu būt kādos dažpadsmit gados) bija iespēja kādas trīs dienas pabraukāt līdzi pētniekiem uz Slīteres Zilo kalnu mežiem - kādas tik sugas tur es neredzēju (nu iepriekš pieminētās divas retās gan ne)! Dažas vēl pat šodien neesmu atkārtoti redzējis... Šajā gājienā no tādām interesantām var tik atzīmēt divas - vītolu slaidkoksngrauzi (Necydalis major), kuru vienmēr ir prieks ieraudzīt (nesen par to jau rakstīju šajā bloga ierakstā) un konsgrauzi Rutpela maculata, kas arī ir 'Slīteres speciālsuga', taču tur principā ir ļoti bieži un viegli ieraugāma suga - līdzīgi kā spīdīgais praulgrauzis arī ārpus SNP robežām tiešā Zilo kalnu tuvumā.

svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

Drudzeņu zilenītis

Kamēr es cītīgi darbojos bērnu nometnē, Latviju pāršalca satraucoša ziņa - atklāta jauna dienastauriņu suga! Savā ziņā tas pat ir visai sensacionāls notikums, jo jaunas dienastauriņu (un arī spāru) sugas tiek atklātas daudz retāk kā, piemēram, putnu sugas! Vaininieks izrādījās drudzeņu zilenītis (Phengaris alcon), kas gan varbūt nemaz ar nav tik liels pārsteigums, jo patiesībā šī bija gaidīta suga. Tās pirmatklājējs Ivars Šulcs kā reizi bija šogad plānojis šo sugu meklēt - un kas meklē, tas atrod! Pirmā atradne bija Lilastes apkārtnē, bet dienu vēlāk, Vangažos sugu atrada arī Sintija Elferte un vēl pēc pāris dienām Krievupes apkārtnē sugu novēroja arī Zane Bērziņa. Tā teikt varbūt piemērotās vietās (par tām nedaudz vēlāk) šī suga nav nemaz reta?

Drudzeņu zilenītis (Phengaris alcon)
Protams, arī man gribējās šo sugu apskatīt, tāpēc pirmajā brīvajā dienā pēc nometnes devos uz Vangažu apkārtni cerībā, ka tauriņš vēl lidos. Laika prognoze nebija diez ko daudzsološa, bet vismaz rīta cēlienam vajadzēja būt ar saulīti. Nokļuvis vajadzīgajā pļaviņā uzreiz varēja saprast uz kurieni 'jābrien' - atlika tikai sekot iemītajām taciņām. Samērā ātri vien rīta saulē izdevās sazīmēt vienu zilenīti, kas pēc izskata īsti neatbilda nevienam manis iepriekš redzētajam - tātad drudzeņu zilenītis! Protams, pārliecībai vēl vajadzēja no apakšpuses nobildēt un tad jau varēja pievērsties citu īpatņu meklēšanai. Taču nācās nedaudz vilties, nevienu citu drudzeņu zilenīti vairs neredzēju un, kamēr dzinu no kājas prom sarkano skudru, pazaudēja no redzes loka to pašu vienīgo.  Protams, bija vēl ļoti agrs - varbūt vēl kaut kur bija paslēpušies. Taču prātā iezagās arī doma vai tik nebūs te visādi kolekcionāri sabraukuši un saķēruši vērtīgos eksemplārus kolekcijai? It kā jau maz ticams, jo Latvijā jau nav pārāk daudz tādu personu, kas ar to nodarbotos, bet nekad jau nevar zināt... Šādas lokāli izplatītas sugas ar specifisku bioloģiju un nelielām populācijām ir tomēr visai jūtīgas un  jebkurš nopietnāks traucējums var arī atradni mierīgi iznīdēt.
Drudzeņu zilenīša (Phengaris alcon) olas uz tumšzilās drudzenes (Gentiana pneumonanthe) zieda
Bet kāpēc tad suga līdz šim nebija konstatēta, bet pēkšņi īsā laikā novērota vairākās vietās? Atbilde uz šo jautājumu ir Latvijā visai reti sastopams augs - tumšzilā drudzene (Gentiana pneumonanthe)! Šīs sugas kāpuri pusi no savas dzīves barojas tikai ar šo augu un nevienu citu. Varētu teikt, ka šis tauriņš ir tāda 'botāniķu suga' - t.i. ja nezin, kurās vietās aug tumšzilās drudzenes, tad šo sugu būs grūti atrast. Interesanti, ka tā drudzene pati par sevi ir tāds ļoti neuzkrītošs augs - augumā tāds sīciņš (nu labi, tik mazs jau nav - varbūt vienkārši biju to iedomājies lielāku esam), iejucis starp pārējiem pļavas augiem. Neiebrienot pašā pļavā, var mierīgi arī paiet garām neredzot. Bet diezgan droši, ka šīs pašreizējās trīs atradnes nav vienīgās Latvijā - tā ka joprojām drudzeņu pazinējiem ir iespējas meklēt jaunas atradnes. It īpaši, ņemot vērā, ka šis augs Latvijā esot vairāk izplatīts austrumu daļā, bet visi tauriņu novērojumi ir valsts centrālajā daļā. Drudzeņu zilenītis ir arī viens no retajiem dienastauriņiem, kuru uzreiz var atpazīt arī pēc tā oliņām - visas baltās, sīkās bumbiņas (kas gan patiesībā izskatās vairāk pēc porainiem plācenīšiem) uz drudzeņu ziediem u.c. augu daļām būs drudzeņu zilenīša olas. Bet ar to drudzeņu zilenīša kāpuru piedzīvojumi nebeidzas - līdzīgi kā tai tuvu radniecīgās sugas, lielais mārsilu un brūnvālīšu zilenītis, arī drudzeņu zilenītis ir mirmekofīla suga jeb suga, kuras dzīves cikls kaut kādā veidā ir saistīts ar skudrām. Plašāks apraksts šai sistēmai ir šajā bloga ierakstā zem lielā mārsilu zilenīša. Droši vien, ka niansēs kāda atšķirība tomēr ir, bet nu funkcionāli ideja jau nemainās - kāpurs piemāna Myrmcia ģints skudras (droši vien kādu no tām, kas man pirms tam mēģināja iekost), lai nokļūtu iekšā pūznī, kur, savukārt, netraucēts dzīro un beigu beigās iekūņojas. 
Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon)
Tāds lūk tas drudzeņu zilenītis. Pārāk ilgi pa to pļavu centos nebradāt - tā teikt 'ieķeksējis' biju un sajutos nedaudz neērti, turpinot izbradāt to pļaviņu. Tālāk ripoju uz Ogres pusi, lai beidzot nobrauktu kaut kad iepriekš plānoto maršrutu no Garkalnes (šoreiz tad no Vangažiem) uz Ogri. Ceļš bija samērā interesants, bet nu ap 15iem mani noķēra pamatīgs negaiss (kas norāva manu varonīgo bridienu Kangaru purvā - būs kaut kad jāatkārto. Nebija nemaz tik briesmīgs tas pur's). Līdz gāzienam no tauriņiem nekas cits ļoti interesants netrāpījās - tik vien, ka 3 čemurziežu dižtauriņi, kurus vienmēr ir liels prieks redzēt. Interesanti, ka šogad pagaidām ir ļoti maz ziņojumu par tiem - Dabasdatos vien tikai 8, kas, salīdzinot ar citiem gadiem ir ļoti maz (2012 - 18, 2011 - 74 (!!!), 2010 - 20, 2009 - 8). Vai arī varbūt tieši normāli, jo, lai arī suga ir izplatīta visā Latvijā, praktiski vienmēr tikai nelielā skaitā. Izņēmums gan ir 2011. gads, kad čemurziežu dižtauriņi jeb mahaoni bija tik tiešām redzami masveidā. Būs interesanti pasekot pēc novērojumiem Dabasdatos, kad būs nākamais tāds 'uzliesmojums'.
Sarkanais melnulis (Neomida haemorrhoidalis)
Braucot ar velosipēdu, grūti saņemties, lai piestātu pie kāda izcirtuma, jo parasti to ceļa garumā ir tik daudz, ka, piestājot pie katra no tiem, var arī līdz tumsai nenokļūt iecerētajā galamērķī. Vienā izcirtumā gan pamatīgi uzrunāja nokaltis bērza stumbenis ar lielām posaspiepēm (Fomes fomentarius) - tās ir visai labs biotops vairākām melnuļu sugām. Un kā nu ne, piepē tik tiešām atradās divas - bieži sastopamā Bolitophagus reticulatus un retākā Neomida (=Oplocephala) haemorrhoidalis, kurai figurē nosaukums 'sarkanais melnulis'. Otrā suga patiesībā ir ļoti vērtīga - biotopu speciālistu suga, kas norāda, ka konkrētajā [bijušajā] mežā ir atrodams diezgan liels skaits atmirušu koku ar piepēm (= bioloģiski vērtīgi elementi). Starp citu ir viens foršs pētījums, kur tieši šīs abas sugas ir salīdzinātas (Jonsson 2003). Tā rezultātā ir noskaidrots, ka sarkanais melnulis ir slinkāks uz lidošanu, mazākam % populācijas ir attīstīti lidošanas muskuļi, mātītēm ir mazāks skaits, bet lielākas oliņas utt., kas, visu saliekot kopā, nozīmē, ka šī suga ir sliktāk piemērota jaunu mikrobiotopu (piepjainu koku) kolonizēšanai. Tāpēc tā g.k. sastopama tādos stabilos, ilgstoši pastāvošos, dabiskākos meža nogabalos, kuros netrūkst šādu piepjainu koku = diezgan klasisks biotopu speciālistu sugas piemērs. Protams, kādu laiku jau tā var izdzīvot arī izcirtumā atstātā koka piepēs (izcirutms bija diezgan svaigs) un par cik pēc pētījuma datiem šīs vaboles teorētiski varot pat nolidot 12km, tad, ja tiešā tuvumā būs kāds piemērots biotops, vaboles principā varētu pārvākties uz turieni. Taču, ja nekas piemērots tuvumā nebūs, tad gan agri vai vēlu tā tajā vietā iznīks - tomēr ir pārāk liela atšķirība mikroklimatā, kad piepjains koks atrodas mežā starp citiem kokiem (+/- noēnots) vai pēkšņi 'lauka vidū' nepārtraukti saules apspīdēts. Kāpuri diez vai ir pieraduši grauzt piepes sausiņu.
Gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata)
Biotopu speciālistu sugas praktiski visas ir interesantas un šajā dienā ceļā trāpījās vēl viena no tām - gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata). Par šīs sugas bioloģijas niansēm gan nemācēšu neko daudz teikt - tik vien, ka kāpuri apdzīvo dažādus lapkokus (ozolus, liepas, bērzus, alkšņus un arī lazdas) un Latvijā ir samērā reti sastopama suga (vai varbūt samērā bieži? Grūti pateikt. Dabasdatos ir tikai 6 šīs sugas novērojumi - pie tam visi manējie). Šī ir viena no kādām 4-5 līdzīgajām dzeltenmelni joslainajām koksngraužu sugām, bet ja rūpīgi ieskatās, tad ļoti viegli atšķirama. Galvenokārt jau ķermeņa forma ir ļoti raksturīga - smalka un slaida, kas izteikti sašaurinās uz dibengalu, tāpat arī gaišas kājas un gaiši 'ūsu' gali. 

sestdiena, 2013. gada 20. jūlijs

Druvienas nometne 2013

Arī šogad saņēmu uzaicinājumu piedalīties Jauno dabas pētnieku nometnē Druvienā. Pagājušogad ļoti patika un līdz ar to, ilgi nedomājot, piekritu arī šogad. It kā cerēju, ka varēs tad forši atpūsties no darba, bet tās piecas dienas nometnē vairāk tika pavadītas stāstot visādas gudrības bērniem, tos izklaidējot un pieskatot, kas izrādījās samērā nogurdinoši. Vakaros un rītos bija tāda sajūta, ka būtu katru dienu pa pāris steriem malkas saskaldījis. Nav viegls tas pedagoga darbs! Tomēr pa starpu kaut ko jau izdevās arī nofotogrāfēt. Galvenais akcents nometnē tika likts uz naktstauriņu gaismu, kas tika darbināta katru vakaru līdz pat rītam, taču biju samērā kūtrs uz to fotogrāfēšanu. Līdz ar to šeit tikai daži naktstauriņi. Taču nometnes gaitā izdevās arī daži tiešām forši novērojumi, no kuriem viens - patiešām izcils! Bet tas pašās beigās - saldajā ēdienā.
Melnpunktu apšu kosngrauzis (Saperda perforata)
Pirmais vakars pirms nometnes pagāja viesojoties foršajās GG mājās, kur arī iedarbinājām naktstauriņu lampu. Interesantākais (vismaz manā skatījumā) atlidojušais objekts (neskaitot milzu trauslkājodu, kas cik ātri parādījās, tik pat ātri arī nozuda) bija šāds lūk koksngrauziītis ar latīnisko nosaukumu Saperda perforata. Šis konkrētais indivīds nav pats 'labākais' savas sugas piemērs, jo tādi tipisku īpatņu pamattonis ir nevis pelēcīgs, bet gan koši zaļgandzeltens. Suga samērā reta - varbūt vairs netiek uzskatīta par tādu retumu kā agrākos laikos, bet šā vai tā sastopama vairāk valsts austrumu daļā. Šī gan man bija tikai trešā reize kad šo sugu redzu. Tiesa ar pirmo tās novērojumu man asociējas viens no bērnības (iespējams ~12 gadu vecumā) spilgtākajiem entomoloģiskajiem novērojumiem - Kolkā ieraudzījis šo sēžam uz malkas kaudzes (ar ko tā droši vien tur bija atceļojusi) gandrīz vai bikses piečurāju no priekiem! Tāds skaistulis (tas bija klasiskais, koši zaļgandzeltenais īpatnis), tāds retums! Priecīgs šķiet to rādīju pēc tam gan tēvam, gan Voldemāram Spuņģim, gan citiem, kam nebija slinkums skatīties. Tajos laikos vēl it kā veidoju arī kolekcijas, bet tagad vairs īsti neatceros kas īsti notika, jo līdz kolekcijas kastei tā arī šis indivīds nenonāca. Vai tik nesapūdēju trauciņā... Kopš tās dienas šo sugu biju redzējis tikai vēl vienu reizi, bet tad jau ar kukaiņu ķeršanu vairs nenodarbojos un šim novērojumam par pierādījumu cietajā diskā stāv divas bildes 'Saperda perforata' mapītē, kurām tagad pievienosies vēl neliela saujiņa bilžu.
Parastais apšu sfings (Laothoe populi)
No naktstauriņiem neko dižu laikam nesagaismojām - vai arī vienkārši nepievērsu palagam tik lielu uzmanību. Tik no rīta piegāju un safotogrāfēju tos, kas vēl nebija aizlidojuši. Interesantākais varētu būt parastais apšu sfings, kas, lai arī nav nekāds retums, vienmēr priecē ar savu klātbūtni pie palaga. Šis konkrētais eksemplārs pie tam tāds vairāk brūngans patrāpījās kā parasti tam būtu jābūt. Var arī salīdzināt un mēģināt atrast atšķirības ar otru apšu sfingu sugu - pelēko apšu sfingu (viņa bilde šajā bloga ierakstā).
Aknsūnu ķērpjlācītis (Thumatea senax)
Sārmeņu pogaļsprīžmetis (Perizoma alchemillata)
Pie nometnē darbinātās tauriņu lampas gan lidoja samērā bagātīgs sugu sastāvs, bet nedaudz korekcijas ieviesa nogurums - ja katru rītu jāceļas nedaudz pirms 7iem (parasti gan izsvempos no gultas tikai uz brokastīm 7:10), tad neko diži ilgi pie lampas sēdēt nevar atļauties. Ilgākais šķiet līdz kādiem 2iem sanāca pasēdēt. No rīta ceļoties, palagu arī tā kārtīgi pārbaudīt neizdevās, fotogrāfēju ar tik tādus, kas varbūt man iepriekš nebija bijuši vai arī kādu citu skaistāku un uz lapiņas sugu sastāvu ar neatzīmēju. Pa starpu bērniem ar kādu četrpadsmito reizi jāatkārto kā atšķirt makstenes no tauriņiem utt. - rezultātā tā naktstauriņu vērošana tāda ļoti saraustīta un nekvalitatīva sanāca. Neesmu pat īsti savilcis 'kopā galus' cik jaunas sugas dzīvei izdevās tur sagaismot, bet nu vairāk par piecām jau nu noteikt bija - te tad divas no tām. Abas jau laikam gana parastas, bet tas jau nekas.
Koksngrauzis Exocentrus lusitanus
Koksngrauzis Exocentrus lusitanus
Bet nu pie interesantajiem novērojumiem! Pirmais ir viens rets koksngrauzītis (tiešām neliels - tikai ap 5mm) Exocentrus lusitanus! Šogad patiesībā biju uzstādījis sev nelielu mini-uzdevumu atrast šo sugu, jo šķita ka tai vajadzētu būt viegli atrodamai. Visticamāk, ka tā pie mums nav arī nemaz tik reta - vienkārši dēļ sava slēptā dzīvesveida (pieaugušās vaboles, piemēram, nelido baroties uz ziediem kā to dara daļa citu koksngraužu) un nelielā izmēra dēļ, grūti ieraugāma. Kāpuriem ir gana specifiskas prasības pret dzīves vidi - tie dzīvo g.k. vecu liepu (bet arī citu lapkoku) tievajos, nokaltušajos zariņos. Tas visnotaļ atvieglo sugas meklēšanu, jo tādu piemērotu vietu pie mums ir visai daudz - liepu alejas, parki utt. Atliek tik to vaboli ieraudzīt! Un te talkā nāk 'dauzāmais palags', kas šādu sugu atrašanā ir neaizstājams palīgs. Šo konkrēto eksemplāru gan izdevās nokratīt no tieva liepas zariņa pie Lāņu muižas ar entomoloģiskā tīkliņa palīdzību. Situācija gan bija tāds klasiskais 'copes stāsts': "Visas cerības atmetis un spiningu pret kāju atspiedis, Jānis domīgs stāvēja upmalā.. mest vizuli upes straumē vēl reizīti vai brist atpakaļ uz mājām, kur viņu gaidīja mīksta gulta un Zanes siltais sāns. "Mēģināts nav zaudēts", viņš pie sevis nodomāja. Saldi nožāvājies, Jānis veica vēzienu ar kātu un vizulis ar slaidu loku iekrita tieši atvara viducī. Ietinis spolē kādus desmit metrus auklas, viņš pēkšņi sajuta smagumu uzgulstam kātam, "Jā! Zivs!", Jānis gribēja kliegt, bet satraukumā pār lūpām pārvēlās tik neartikulēts kunkstiens. Miegs pazuda kā ar roku noslaucīts un sākās cīņa ar zemūdens radību...". Nu man gadījās praktiski tā pat (nu atskaitot Zani un ilgstošu cīņu ar notverto radījumu) - pēdējais uzsitiens pirms iekāpšanas autobusā ar tīkliņu pa liepas zaru un skat' kas tur sēž!? Ilgi gaidītais koksngrauzītis! 
Brūnā ezerspāre (Orthetrum brunneum)
Brūnā ezerspāre (Orthetrum brunneum)
Bet pats vērtīgākais novērojums ir šī skaistā, gaiši zilā spāre, kuras nosaukums gan varētu likties nedaudz mulsinošs - brūnā ezerspāre (Orthetrum brunneum). Tēviņiem gan nav nekas brūns, bet nu mātītes tik tiešām ir brūnas - varbūt tāpēc tāds nosaukums. Nometnes programmā bērniem bija paredzēts iepazīties arī ar purviem - tā nu, nedaudz izmainot iepriekšējo plānu, visi devāmies uz Lielo Mārku jeb Ušura purvu. Pēc visām nepieciešamajām instruktāžām u.c. informāciju par purviem un ar tiem saistītām lietām Gaidis Grandāns pievērsa manu uzmanību vienai spārei, kas lidinājās virs kūdras grāvja. Tā pa gabalu īsti nevarēju saprast, kas tā ir - bet tādu zilganu spāru mums pārāk daudz jau nav. Biežākās tādas ir plakanā spāre, lielā ezerspāre un mainīgā spāre. Ticis tai nedaudz tuvāk šķiet sapratu, ka kaut kas īsti 'neštimmē' - spārei zils bija ne tikai vēders, bet arī viss pārējais! Tā uzreiz prātā vēl nesaslēdzās kas tas ir, bet tāpat sapratu - tā ir obligāti jānofotogrāfē! Izdzenājis bērnus, lai man netraucē, sāku to medīt. Spāre bija ļoti tramīga, bet par laimi ieturēja visai konkrētu maršrutu - tik uz priekšu un atpakaļ virs grāvja. Pēc brīža jau mēģināju prātā likt kopā '2+2' un sapratu, ka šī ir kāda no ezerspārēm Orthetrum sp. - jautājums tikai kāda? Spēju no atmiņas dzīlēm izmakšķerēt faktu, ka Latvijā ir redzēta vēl tikai viena cita suga un  kādas divas bija potenciāli iespējamas. Kad biju daudz maz kaut cik sakarīgus kadrus ieguvis, mēģināju to noķert, lai, rokās turot, safotogrāfētu tuvplānā visu, kas vien varētu pēc tam noderēt spāres noteikšanā (ja nu tas izrādītos sarežģīti - ezerspāru atšķiršana bija jau no galvas izkritusi). Taču laikam jau entomoloģiskā tīkliņa vicināšanas prasmes manī ir zudušas un neko vairāk kā spāres aizbiedēšanu nepanācu. Neko darīt - cerēju, ka ar attēliem pietiks. Brienot purvā un cenšoties panākt kolēģus, paralēli bakstīju telefonā internetu, lai uz karstām pēdām pārbaudītu dažādus variantus (purva vidū bija labāks interneta signāls kā Druvienā). Izrādījās, ka visas trīs man mazāk zināmās sugas ir diezgan atšķirīgas viena no otras un šī diezgan droši ir brūnā ezerspāre. Ātri no Dabasdatiem lejuplādēju Mārtiņa Kalniņa 2012. gada rakstu par spāru izplatību Latvijā (Kalniņš 2012), tinu lejā līdz izplatības kartēm un... brūnās ezerspāres karte tāda ļoti tukša - tikai ar vienu punktu! *** PAPILDINĀJUMS 21.07.2013*** Izrādās, ka 2012. un 2013. gadā spāre redzēta vēl dažās vietās un līdz šim tad kopā ir bijuši četri novērojumu. Līdz ar to Ušura purvā redzētā spāre - otrais piektais novērojums Latvijā! Pirmais novērojums bija 2005. gadā Klāņu purvā, kur to atrada Voldemārs Spuņģis (par to var lasīt Kalniņa 2007. gada publikācijā). Brūnā ezerspāre ir vairāk dienvidu suga, taču pēdējos gados ir izplatījusies arī uz ziemeļiem (Lietuvā 1. reizi konstatēta 2001. gadā), līdz ar to ir iespējams, ka turpmākajos gados šo sugu pie mums izdosies novērot biežāk (iespējams līdzīgi kā Partenopes dižspāri). Kāpuri dzīvojot nelielos, saules apspīdētos tekošos grāvjos, upītēs utml. ar samērā nabadzīgu veģetāciju (kūdras ieguves malā esošais grāvis, kur mēs novērojām spāri, principā atbilst šādam raksturojumam). Manā spāru 'listē' šī ir 46. suga - vēl 4 līdz kārotajam piecdesmitniekam! Noteikti mans līdz šim vērtīgākais spāru novērojums! 
Brūnās ezerspāres (Orthetrum brunneum) izplatības karte pēc M. Kalniņa datiem  (Kalniņš 2012)

otrdiena, 2013. gada 16. jūlijs

Tauriņiem pa pēdām - 89, 90, 91, 92

Jūnijs principā izvērtās ļoti tukšs no dabas vērojumu viedokļa - darbā nācās aizvietot kolēģi kā rezultātā brīvo dienu praktiski nebija. Protams, tā daudziem cilvēkiem ir gandrīz vai ikdiena, bet nu man tomēr kaut vai nedaudz, bet vairāk vai mazāk regulāri prasās izskriet kaut kur zaļumos - pavērot putnus vai nofotogrāfēt kādu kukaini. Ja ilgstoši netieku dabā, tad dzīve sāk rādīties drūmās krāsās un ja vēl DabasDatos regulāri parādās manā listē trūkstošu dienastauriņu ziņojumi, tad vispār nāk virsū aš dziļa depresija (nu ok - tas nedaudz pārspīlēti). Tā nu cietos, cietos un plānoju iespējamos braucienus brīvajās dienās (uz Garkalnes, Launkalnes, Ropažu un Suntažu pusi). Taču iznāca, ka brīva diena man bija tikai viena - 2. jūlijs. Uz visām plānotajām vietām bez auto jau it kā nereāli izbraukāt. Vai varbūt tomēr reāli? Ķēros pie 1188.lv un sāku rēķināt - izrādījās, ka ir reāli pirmdien pēc darba aizbraukt ar vilcienu uz Valmieru, tālāk ar riteni pa nakti pārbraukt uz Launkalnes apkārtni, kur agrā agrā rītā bija cerība uz 3 jaunām sugām. Pēc tam pa pusdienlaiku aizmīt līdz Āraišiem no kurienes ar vilcienu uz Krievupi, kur Garkalnes apkārtnē varētu būt 2 jaunas sugas. Tālāk ar velosipēdu uz Ropažiem, kur viena jauna suga un pēc tam agrā trešdienas rītā pirms darba vēl aizskriet no Ogres līdz Suntažiem, kur it kā vēl viena jauna suga. Plāns skaists, lai arī grūts - kopā ar ričuku sazīmējās ~200km no kuriem 90% vienā dienā veicami. Bet izsalkums pēc dabas un jauniem tauriņiem bija tik liels, ka nekas cits vien neatlika kā mēģināt! Tā teikt metu arī kaunu pie malas un braucu 'ķeksēt' citu ziņotos tauriņus. 
Dzērveņu raibenis (Boloria aquilionaris)
Pirmais pieturas punkts pēc nakts pārbrauciena (kas izrādījās auksts un bezmiega pilns - laikam tomēr vajadzēja guļammaisu piepakot klāt velosipēdam) bija Krievu purvs netālu no Launkalnes. Tur jau vairākas reizes bija ziņots dzērveņu raibenis kā arī sūreņu raibenis (kas it kā nav nekāds ekstrēms retums, taču Dabasdatos tas bija pirmais šīs sugas ziņojums). Par pirmo biju drošs, ka redzēšu un tā arī bija - šķiet saule vēl nebija uzlekusi, kad sāku manīt pirmos dzērveņu raibeņus nakšņojam uz pētereņu ziediem. 89. suga manā listē! To tur tiešām izrādījās vesels pulks - saskaitīju vairāk par 20 gabaliem. Suga gan noteikti nav reta un purvos, purvmalās droši vien pat bieži sastopama. No citiem raibeņiem viegli atšķirams pēc pakaļspārnu apakšpuses zīmējuma, tā priekšējā stūra (kas ir ar izteiktu stūri, praktiski 90 grādu leņķī). Arī virspusē ir šādās tādas pazīmes - piemēram, priekššpārnu aizmugurējā malā ir divi melni plankumi, kas atgādina > < zīmes. Papriecājies par šiem, bridu uzmanīgi uz purva pusi, bet nu īsti ar nekādu tauriņu atrašanu nesekmējās - tik vien, ka uz padsmit minūtēm nosnaudos uz priedes stumbra purva vidū. 
Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)
Jāsaka, ka ap pulksten 8iem tiešām miegs sāka pamatīgi likt par sevi manīt - sāku pārdomāt vai tādā pusmiega stāvoklī vispār ko izdosies sameklēt. Bet nu apņēmības pilns ripinājos uz netālo izcirtumu, kur pagājušajā gadā Sintija Elferte bija redzējusi vienu no manām sapņu sugām - lielo vijolīšu purvraibeni. Par šīs sugas redzēšanu mazliet šaubas bija, jo pēc šī vienīgā ziņojuma citi nesekoja (lai arī šķiet daži bija meklējuši). Ap pus9 saule jau pamatīgi sildīja, dažādi tauriņi aktīvi lidinājās un bridu iekšā izcirtuma stūrī. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad izdevās ieraudzīt meklēto! No sākuma tikai no virspuses, kas varbūt pēc pirmā acu uzmetiena ir tāda pati kā citiem oranži-melni punktotajiem raibeņiem, taču var skatīties uz pakaļspārnu ārmalas 'trīsstūriem', kas ir ļoti satuvināti ar melnajiem plankumiem. Spārnu apakšpuse gan ir pavisam nesajaucama - cakaini zigzagaina ar sarkanbrūnu pamattoni. Manā uztverē skaistākais no purvraibeņiem - prieks redzēt pat, neskatoties uz to, ka nav paša atrastā vietā. 90. suga manā listē! Sabildēju šos atliektiem galiem - tā teikt, lai pietiek visai dzīvei, bet nu laikam nedaudz aizrāvos jo bija jau laiks ripināt uz tiem Āraišiem. 
Purpura lācītis (Rhyparia purpurata)
Un pārbrauciens uz Āraišiem izvērtās par mokošāko šajā dienā. Šķiet biju paredzējis šim ~40km posmam kādas 2,5 stundas, kas principā ir visnotaļ pietiekami (minot uz Jāņiem 36km izdevās pieveikt 1,5h). Taču izbraucot uz šosejas sapratu, ka nebūs labi, jo sejā pūta mans lielākais ienaidnieks - pretvējš. Kā zināms, tad Pleskavas šosejas reljefs arī nav no tiem līdzenākajiem. Rezultātā nācās sakopot visus savus fiziskos un garīgos spēkus (2x gandrīz padevos un iemetu velosipēdu krūmos), lai mēģinātu paspēt uz vilcienu - nokavējot to, turpmākie dienas plāni principā sabruktu, jo nākamais vilciens bija pārāk ilgi jāgaida. Beigu beigās nezinu kā, bet tomēr paspēju uzmīties uz Āraišu perona 5 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Iztukšots un piekusis, bet vismaz ar cerībām uz jaunām tauriņu sugām. Pa ceļam uz Krievupi mirklis miega un tad jau sāku brist pa dzelzceļa līniju, kur bija redzēta nākamā mērķsuga - lielie mārsilu zilenīši. Vispirms gan izdevās no sausās zāles izcelt vienu no krāšņākajiem naktstauriņiem - purpura lācīti, kuru līdz šim biju redzējis tikai pie naktstauriņu gaismas. Arī forši - vismaz būs kāds attēls arī bez balta palaga fonā.
Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)
Arī šajā vietā gaidītais tauriņš nelika pārāk ilgi uz sevi gaidīt - pamanīju lidojam paliela izmēra zilenīti, kuru citā vietā varbūt būtu noturējis par vīķu zilenīti (lidojumā diezgan līdzīgs tam izskatījās), bet šajā vietā noteikti bija šādi aizdomīgi objekti jāpārbauda tuvāk. Un jā, tik tiešām šis izrādījās lielais mārsilu zilenītis! 91. suga manā listē! Suga varbūt ne pārāk bieža - sastopama galvenokārt sausos biotopos kur aug mārsili. Taču šai sugai nepietiek vien ar mārsiliem, jo tā ir viena no retajām mirmekofīlajām tauriņu sugām. Kamēr jauni, kāpuri barojas ar mārsilu ziediem, bet drīz vien sāk izdalīt saldu šķidrumu, kas pievilina Myrmica ģints skudras (g.k. Myrmica sabuleti). Kad skudra ir pievilināta, kāpurs nedaudz 'sašķobās', lai vairāk izskatītos pēc skudras kāpura un šī to uzreiz automātiski aizstiepj uz savu pūzni pie citiem kāpuriem, kur zilenīša kāpurs sāk pa kluso mieloties ar skudru oliņām un kāpuriem. Līdzīga veida attiecības ar kāpuriem ir divām citām Latvijā ļoti reti sastopamajām radniecīgajām sugām - brūnvālīšu zilenītim (Maculinea telejus) un šogad Latvijā atrastajam drudzeņu zilenītim (Maculinea alcon). Cerams, ka šogad vēl izdosies paspēt aizskriet arī pēc šīm abām sugām, lai būtu pilns 'komplekts'.  
Mārsilu raibspārnis (Zygaena minos)
Vienā nelielā laukumiņā dzelzceļmalā varēja novērot vienu citu ar mārsiliem saistītu sugu - mārsilu raibspārni, kas ar saviem garenajiem plankumiem ir viegli atšķirams no citām sugām. Suga Latvijā laikam nav pārāk bieži sastopama - droši vien vairāk DA daļā, bet tās atrašanās Garkalnes apkārtnē droši vien norāda, ka šīs apkārtnes dažādi sausie biotopi ir vieni no interesantākajiem Latvijā. 
Mazais atraitnīšu raibenis (Argynnis niobe)
Garkalnes apkārtnē gan bija palikusi vēl viena potenciāli jauna suga priekš manis - mazais atraitnīšu raibenis. Taču nogurums lika par sevi manīt un prasījās veikala pauze, līdz ar to no dažām potenciālajām vietām, kur tas ir bijis redzēts, liku kārtis tikai uz vienu no tām - zaļvārnu klajumu šosejmalā. Tā teikt, zaļās vārnas un stepes čipstes šogad ar nebiju 'ieķeksējis' - ja nebūs tauriņš, tad vismaz abiem šiem putniem tur gan bija jābūt. Putni tik tiešām bija, bet tauriņi kaut kā sākumā nemanījās. Jau virzoties uz izeju, beidzot izdevās pamanīt vienu no Argynnis ģints raibeņiem. Nedaudz patramdījis to, ne bez pūlēm, bet tomēr izdevās nofotogrāfēt tā spārnu apakšu, kur slēpjas drošākā sugas atšķiršanas pazīme - melns punktiņš ar baltu apmalīti priekšspārna pamatnē. Urā - ceturtā jaunā suga vienas dienas laikā un kopā jau 92. sugas! Šī laikam nemaz nav tik reta suga - sastopama dažādos sausos biotopos. Tik vien, ka tā atšķiršana nedaudz sarežģīta + šīs ģints raibeņi galīgi nav no tiem vieglāk fotogrāfējamiem, jo iztraucēti (un to izdarīt ir ļoti viegli) tie strauji aizlido kaut  kur tālu, kur tiem nav viegli izsekot.
Parastais perlamutra raibenis (Argynnis aglaja)
Ar to arī mans dienas brauciens beidzās, jo nejutu sevī (jeb pareizāk sakot, savos ceļos) vairs spēku mīties no Garkalnes uz Ogri, kur pa ceļam bija lielas iespējas redzēt ozolu astainīti. Bet nu neko darīt - tāpat četras jaunas sugas vienā dienā ir lielisks rezultāts. Diena izdevusies par 100% (jeb par 80%, jo tomēr redzēju 4 no 5 nobrauktajā maršrutā teorētiski redzamajām jaunajām sugām). Pašās beigās vēl nedaudz pārsteidza viens spoks, kas pa gabalu izskatījās nu vispār kaut kas neredzēts. Beigās gan tas izrādījās tikai aberants parastā perlamutra raibeņa īpatnis. Arī ko tādu redzēju pirmo reizi.
Bet ar to šogad vēl viss nebeidzas... Vēl ir teorētiskas iespējas aizbraukt un 'ieķeksēt' veselu čupu sugu - brūnvālīšu, drudzeņu un esparsetu zilenīšus, lielo silsamteni, ceļteku pļavraibeni, ozolu astainīti un varbūt ja paveicās, kaut kur atrodas arī kāds ozolu zefīrs un vainadzīšu zilenītis.. Varianti ir - tagad arī teorētiski būs beidzot vairāk brīvu dienu. Jācer tik uz labu laiku!

pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

Engures jāņi 2013

Līgo dienā, savukārt, devos nelielā apgaitā pa Engures ornitobāzes apkārtni - g.k. izstaigāju orhideju taku (laikam jau jāsaka - bijušo orhideju taku, jo takas dēļi izrādās ir demontēti) bruņojies ar kukaiņu 'dauzāmo palagu'. Tā teikt, ar mērķi nokratīt no koku zariņiem kādus interesantus bezmugurkaulniekus, ko citādi ir grūti pamanīt to slēpto dzīves veidu dēļ. 
Ēnvabole Wanachia triguttata
Un jau ātri vien tiku pie pirmā 'guvuma' - uzsitot pa tievu, nokaltuša bērza stumbriņu, no tā nokrita divas sīciņas vabolītes ar visai raksturīgu segspārnu zīmējumu. Uz sitiena nevarēju atminēties, kas tā ir par sugu, taču mēles galā bija ēnvabole Wanachia triguttata - un kā izrādās, tad biju no saviem smadzeņu apcirkņiem izmakšķerējis pareizo nosaukumu! Meklējot informāciju par citām šīs sugas atradnēm, izdevās atrast tikai divas - 11.07.1993 Kolkā (leg. D.Teļņovs) un 02.03.2008 izaudzēta no ievāktiem kāpuriem Pārogrē (leg. I.Salmane). Gan jau ir kādi vēsturiski novērojumi, jo 1993. gada novērojums nav atzīmēts kā jauna suga Latvijai. Bet nu jebkurā gadījumā - iznāk 3. zināmā atradne pēdējo ~20 gadu laikā! Suga gan esot saistīta ar egļu violetpiepēm (Tricahptum abietinum) un 2008. gada novērojumā kāpuri tieši tika ievākti no egles, kas apaugusi ar šo piepi.
Spraugložņas Synchita humeralis
No neliela nokaltuša alkšņa stumbra izdevās nokratīt vēl vienu paretu vaboļu sugu - spraugložņu Synchita humeralis. Noteikti nav tik reta kā iepriekš redzētā ēnvabole, taču tāpat pārāk daudz ziņojumu par šo sugu nav - ap 10, no kuriem senākais 2002. gada novērojums esot bijis otrais 100 gadu laikā. Turpmākais novērojumu pieaugums noteikti liecina, ka piemērotos biotopos gan jau nemaz tik reta nav. Manos maģistra darba paraugos šī suga, piemēram, bija gana parasta (kopā 29 ex. no ~10 parauglaukumiem). Droši vien kārtējais piemērs tam, ka kāda suga slēptā dzīves veida un mazo izmēru dēļ netiek konstatēta tik bieži cik tā ir reāli sastopama. 
Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus
Ir viena tāda ļoti neredzama kukaiņu grupa, kuras ikdienā, pat speciāli meklējot, gadās ieraudzīt visnotaļ reti - tās ir ķērpjutis (Psocoptera). Taču ar šo 'dauzīšanas' metodi pēkšņi var atklāt, ka ķērpjutis ir praktiski uz jebkura lielāka krūma vai koka zariem! Ķērpjutis ir samērā primitīvi un seni kukaiņi, kas dzīvo uz koku stumbriem, zariem utml. vietās, kur barojas ar ķērpjiem, aļģēm, atmirušām augu daļām utt. No citiem līdzīgiem kukaiņiem, piemēram, laputīm tās atšķiras pēc spārnu dzīslojuma un to krāsas, galvas formas un citām pazīmēm. Piešaujot aci, īsti ne ar ko citu nevar sajaukt. Sugu noteikšana pēc bildēm ir gana piņķerīgs process, jo galvenokārt viss balstās uz spārnu dzīslojumu, kuru bildēs tomēr reizēm nevar īsti saprast. Šo konkrēto eksemplāru man gan tomēr izdevās noteikt - tā ir ķērpjuts Peripsocus subfasciatus. Tiesa neko daudz jau tas nedod, jo Latvijā tās neko daudz nav pētītas līdz ar to ne var pateikt vai tā bieža suga, ne ko citu. Tiesa sava bakalaura pētījumu laikā, kur man tās arī bija sakritušas lamatās, ķērpjutis man diezgan pat iepatikās - varbūt man vajadzēja kļūt par ķērpjutu pētnieku?
Piepju pūcītes (Parascotia fuliginaria) kāpurs
Tāpat ar šo metodi diezgan labi ir iespējams konstatēt dažādu kāpuru klātbūtni, kas citādi ir diezgan labi nomaskējušies starp zariem un  lapām. Šis konkrētais kāpurs, gan mani visnotaļ samulsināja, jo dabā pārvietojās nu gluži kā sprīžmeša kāpurs (mērot 'sprīžus' ar savu ķermeni) - ilgi un nesekmīgi meklēju ko līdzīgu starp sprīžmešiem, kad beidzot izmisumā sāku skatīties arī citās tauriņu dzimtās. Un kā par pārsteigumu meklētais atradām starp pūcītēm - izrādās šis bija piepju pūcītes kāpurs. Tiesa piepju pūcīte patiesībā vairāk atgādina sprīžmeti - nez kuram radās tāda ideja to ievietot pūcīšu dzimtā?
Trīssvītru mēnestiņsprīžmeša (Slenia dentariakāpurs
Ja runa ir par tiem kāpuriem, kas ir maskēšanās meistari, tad sprīžmešu kāpuri noteikti ir vieni no galvenajiem kandidātiem uz 'oskaru'. Daudziem ir īpaši izaugumi, kas to formu pietuvina īsta zara formai, daļa ieņem pat speciālas pozas, lai pēc iespējas vairāk izskatītos pēc koka zariņa un par pašu kāpura krāsojumu nemaz nerunājot. Jāsaka, ka daudz tādus neesmu līdz šim fotogrāfējis (laikam jau pārāk labi slēpjas) un Engurē pamanītais trīssvītru mēnestiņsprīžmeša kāpurs, lai arī nav no tiem perfektākajiem koku zariņu atdarinātājiem, ir labākais no šīs tēmas manā kolekcijā.
Tīklcikāde Cixius cunicilarius
Šajā braucienā savā kolekcijā izdevās pievienot arī tīklcikādes bildi, kas līdz šim bija lekušas garām manam fotoobjektīvam. Līdzīgas citām cikādēm, taču atšķirībā no klasiskajiem to variantiem, tīklcikādes spārnus tur gandrīz paralēli zemei jeb ļoti lēzenā 'jumtiņā' (citām cikādēm spārni ir izteikti jumtiņā). Kāpuri barojoties ar augu saknēm. 

Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.5

Tā izskatās, ka nu jau gandrīz vai ar pulksteņa precizitāti esmu pasācis bloga ierakstus rakstīt ar kādu 3 nedēļu nokavēšanos. Bet nu manā rajonā tā runā, ka labs nākot ar gaidīšanu. Šis ieraksts būs par Jāņu svinībās redzēto Engures Ornitobāzes apkārtnē. Pirmais vakars tika veltīts naktstauriņu gaismošanai - uz vietas ierados gan jau gandrīz pa tumsiņu, bet kolēģi bija jau parūpējušies un lampu ar palagu jau piekāruši ar skatu pret ezeru. 
Niedru urbējs (Phragmateacia castaneae)
Ja jau ar skatu pret ezeru, tad jau skaidrs, ka vajadzēja lidot dažādām ar ezeru saistītām sugām un, ņemot vērā lielo niedru daudzumu Engures ezerā, loģiska bija mana vēlme beidzot ieraudzīt niedru urbēju! Suga it kā reta, bet kur tad vēl to varētu atrast, ja ne seklos ar niedrēm aizaugušos ezeros? Un tik tiešām - nepagāja ne pusstunda (man šķiet, ka labi ja 15 minūtes), kad ieradās pirmais niedru urbējs. Suga pieder urbēju dzimtai un tās kāpuri tik, atbilstoši nosaukumam, 'urbjas' niedrēs - t.i. dzīvo tās stiebra centrālajā daļā. Viegli nosakāma suga - ja uz spārniem nekādu pazīmju nav, tad šajā gadījumā ir jāskatās uz vēderu, kas ir izteikti garāks par spārniem. 
Ozolu vērpējs (Lasiocampa quercus)
Lampa apgaismoja arī nelielu meža fragmentu, līdz ar to bez minētā niedru urbēja, neskaitāmām viendienītēm, makstenēm u.c. ar ūdeni saistītiem kukaiņiem lidoja arī kādi meža tauriņi. Un viena no vakara zvaigznēm noteikti bija milzīga ozolu vērpēja mātīte! Visnotaļ iespaidīgs dzīvnieks. Ar ozoliem gan tam nav tik liela saistība (kāpuri gan ēd arī tos), jo man pašam šī suga vairāk asociējas ar priežu mežiem, kur kāpuri grauž mellenes un viršus, bet tēviņi karstās un saulainās dienās strauji lidinās gar priežu stumbriem. Nākamajā dienā kā reizi tēviņus varēja diezgan regulāri manīt.
Lielā krūmāja pūcīte (Anaplectoides prasina)
Tajā vakarā bija vēl tikai viena jauna suga - lielā krūmāja pūcīte, kuru atradu slēpjamies zem palaga tikai kādas 5 minūtes pirms lampas izslēgšanas. Nekas jau tāds ļoti īpašs laikam - tik vien, ka paliela un ar daiļiem sūnuzaļiem akcentiem.