Bombina bombina - 1. diena

Sens, tik sens ir tas stāsts,

Sens, tik sens ir tas laiks,

Kad es braucu uz Demeni,

Dabas Koncertzāli raudzīties..

Nu labi, īsti tur atskaņas nesanāk, bet lietas būtību jau tas nemaina - šis bloga ieraksts tik tiešām būs par tik seniem notikumiem, ka gandrīz vai kauns tādas putekļainas atmiņas cilāt (jebšu drīzāk kauns ir par to, ka esmu bijis tik slinks un neesmu par to uzrakstījis jau agrāk). Taču šīs ir gana svarīgas atmiņas, jo šis divu dienu velobrauciens ~140km garumā bija viens no iespaidiem un jaunām sugām bagātākajiem visā 2012. gadā. Varbūt pat labi, ka rakstu ar tādu laika atstarpi, jo tūliņ pēc šī brauciena svaigu emociju iespaidā droši vien būtu tik daudz rakstāmā, ka atkal izplūstu divmetrīgos palagos. 

Sausseržu raibenis (Limenitis camilla)

Par cik braucienam bija gana stingrs maršruts un eventuāli bija arī jāpievienojas kolēģiem, kuri bija izbraukuši pāris dienas iepriekš (tātad kavēties īpaši nevarēja), tad atkal visa mana uzmanība tika pievērsta objektiem, kurus, neiztērējot dārgo laiku, var viegli ieraudzīt arī no velosipēda (g.k. tie bija tauriņi). Šāda taktika tīri labi 'strādāja', jo visa brauciena laikā atsevišķas sugas (piemēram,  lielo skābeņu zeltainīšus, kārklu un sausseržu raibeņus) redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē. Šai taktikai gan arī ir sava 'tumšā puse' - pēc tam diemžēl nespēju atsaukt atmiņām precīzi kurās 140km maršruta vietās daļa no šiem novērojumiem tika veikta, lai tos varētu daudz maz korekti sabakstīt iekš' Dabasdati.lv. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Bet nu vērsim pie ragiem! Pirmais interesantais novērojums tomēr bija nevis tauriņš, bet gan spāre! Biju paminies nedaudz uz Sila ezera pusi, kad vienā klajumiņā pamanīju lidojam aizdomīgu spāri. Protams, velosipēds tika nomests ceļa malā un sākās spāres medības! No sākuma izdevās to atkal ieraudzīt augstu virs klajumiņa, bet tas bija ļoti svētīgi, jo tas tikai apstiprināja manas aizdomas - tā bija Partenopes dižspāre (Anax parthenope)! Reta spāru suga, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēta tikai 2008. gadā. Lieki teikt, ka šo spāri līdz šim nebiju redzējis. Pie tam izrādījās, ka tur ir vismaz kādas trīs šīs sugas indivīdi - attiecīgi otrā soļa [šo spāri sakarīgi nofotogrāfēt] izpildīšana kļuva reālāka. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Dzīvē tas gan izrādījās nedaudz sarežģītāk, jo pārsvarā tās tik lidinājās apkārt (kā jau spārēm to pienākas darīt) un pāris reizes izdevās nesekmīgi iztramdīt kādu sēdošu īpatni, kuru pirms tam nebiju ieraudzījis... Gandrīz jau gribēju mest fotoaparātu krūmos, jo nu gluži līdz vakaram tur nevarēju staigāties, kad uzdūros vienai nedaudz iebuktētai Paretnopes dižspārei, kas atļāva man pietuvoties un sekmīgi to sabildēt! Urā - 1:0 manā labā un 45. spāru suga manā sarakstā! Tajā pašā dienā šo sugu manīju vēl Šengeidas ezera apkārtnē un nākamajā dienā arī starp Sventes un Lielo Ilgas ezeru + vēl 2012. gadā bija neliela čupiņa ziņojumu no citām Latvijas vietām, tā ka var laikam teikt, ka šīs suga būs gana strauji 'iekarojusi' Latvijas teritoriju.

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Taču ar to savu veiksmi vēl nebiju izsmēlis - turpat netālu no spāres vietas uz ceļa pie peļķes bija sasēdusies čupa ar dažādiem tauriņiem. Galvenokārt tur bija dažādi zilenīši, taču uz brīdi piestājot, atklākju, ka starp tiem sēž arī manis ilgi, jo ilgi gaidītais spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)! Prieks neaprakstāms, jo manā uztverē šis ir viens no daiļākajiem dienastauriņiem! Izdevās arī šo ļoti forši sabildēt, jo tas izrādījās tāds mazliet flegmatisks un no ceļa nekur tālu prom nelidoja. Jo labāk man - 87. dienastauriņu suga manā kontā! Interesanti, ka līdzīgi kā ar Partenopes dižspāri, šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl kādas divas reizes, kas gan varbūt ar nav nekāds brīnums, jo suga Latvijā nav pārāk reta. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Savu brauciena maršrutu patiesībā biju centies izstrādāt tā, lai potenciāli būtu iespēja ieraudzīt kādas 3-4 neredzētas tauriņu sugas un spogulīšu resngalvītis bija viena no tām. Vēl šajā braucienā cerēju ieraudzīt ceļteku pļavraibeni, dzelzeņu pļavraibeni un lielo silsamteni. Ceļteku pļavraibenis nevienā no potenciālajām vietām tā arī neatradās, bet savādāk bija ar dzelzeņu pļavraibeni. Turpat blakus spogulīšu rensgalvītim uz ceļa pamanīju aizdomīgu pļavraibeni, taču situāciju strauji saasināja pa ceļu strauji braucoša mašīna. Daudz laika domāt nebija, bet par laimi šoreiz nostrādāja kaut kāda sestā maņa un uzreiz metos klāt tauriņam tā, lai to no ceļa paspētu 'nodzīt' pirms mašīnas - ar tādu doma, ka tad es varētu precīzāk izsekot tam, kur tas pēc tam nolaižas. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Un šīs mazliet neadekvātās darbības nostrādāja perfekti - tauriņš pacēlās, nolaidās pļavā kādus padsmit metrus no ceļa malas, kur mašīna to vairs netraucēja, un varēju to sākt rūpīgāk apskatīt. Liels bija prieks saprotot, ka tas tiešām bija cerētais dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)! Arī šis indivīds bija gana flegmatisks un nelikās manis traucēts. Otrā jaunā suga vienā dienā! No citām pļavraibeņu sugām visvieglāk atšķirt pēc priekšspārnu virspuses, kur ārmalas šūnu rindā, trešā šūna no apakšas ir izteikti lielāka/garāka nekā pārējās šūnas. Protams, ir arī citas pazīmes, bet nu šī ir tāda uzkrītošākā. Suga Latvijā varbūt nav pārāk bieži sastopama - taču praktiski tikai valsts DA daļā. Un atkal - šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl vienu reizi, kas tīri labi apliecina velosipēda priekšrocības dažādu tauriņu sugu konstatēšanā (spēj tik atcerēties, kur to visu esi redzējis, ja ir garš maršruts).

Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)

Ja atgriežas pie tām sugām, kuras izdevās redzēt ļoti bieži, tad tik tiešām lielos skābeņu zeltainīšus (Lycaena dispar) varēja astkatīties līdz nelabumam. Brīžiem pat radās tāda sajūta, ka šie tur ir katrā pļavā, kur ir kaut kādas no lielajām skābeņu sugām. Protams, ļoti palīdz arī tas, ka šo sugu ir ārkārtīgi viegli atpazīt lidojumā, kad to zilganā spārnu apakšpuse un oranžā spārnu virspuse (tēviņiem) 'duras acīs' jau no diezgan liela attāluma un nav pat jāsamazina ātrums, lai to droši noteiktu. Lai arī suga ir īpaši aizsargājama (g.k. dēļ tā, ka citur Eiropā tā ir kļuvusi vairāk vai mazāk, bet tomēr diezgan reta), pie mums tā ir samērā bieži, vietām pat ļoti bieži sastopama. 

Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina)

Šī velobrauciena kulminācija bija Dabas Koncertzāle, kas šajā (jeb nu jau pērnajā) gadā bija veltīta sarkanvēdera ugunskurpim (Bombina bombina), kas Demenes apkārtnē (vieta, kur notika pats koncerts) ir samērā bieži sastopams. Par to izdevās pārliecināties arī pašam - vispirms Kumbuļu ciemā (nejaukt ar slavenajiem Kombuļiem), kur no grāvja dziedošais infantilais pupuķis izrādījās bija sarkanvēdera ugunskrupis, un arī vēlāk brauciena laikā, kad sarkanvēdera ugunsrkupjus izdevās dzirdēt vēl kādās trijās vietās. Vienā peļķē lauka vidū bija diezgan iespaidīgs koris - tā pieticīgi rēķinot vismaz kādi 15 dziedoši īpatņi, bet noteikti ka bija krietni vairāk. Ar šo interesanto lopiņu bildēšanu, gan gāja grūtāk, jo tiklīdz kā es Kumbuļos pietuvojos pavisam tuvu grāvim, tā šis beidza dziedāt un ienira. Sasodīti tramīgs lopiņš izrādās. Šoreiz par labu nospēlēja tas, ka izrādās biju savus kolēģus apsteidzis un Kumbuļos bija kāda lieka stunda, ko tad izmantoju guļot pie ugunskrupja grāvja cerībā, ka šis kaut kur netālu varētu iznirt. Tiešā tuvumā gan neparādījās, bet nu iemūžināt tomēr izdevās - nu ļoti jau harizmātisks radījums. Latvijā sastopams tikai pašos Latgales un Zemgales dienvidos - taču lokāli samērā parasts. 

Tā nu atlika tik vēl aizripot līdz Dabas Koncertzālei (kas bija lieliska) un turpināt mīt otru pusi no maršruta nākamajā dienā. Bet par to - nākamajā bloga ierakstā (cerams rīt).