sestdiena, 2013. gada 15. jūnijs

Dzelzceļmalas raibenis

Dienastauriņi ir tādi visai fascinējoši radījumi un jo vairāk tos fotogrāfē vai vēro, jo vairāk interesantu lietu izdodas par tiem uzzināt. Vienā bloga ierakstā, protams, to visu nevar aptvert (jo rakstīt būtu pārāk daudz par ko), taču vienai tēmai gan gribējās pieskarties jau šodien - daudzu tauriņu sugu uzticībai savai dzīves telpai, jeb, vienkārši sakot, daudzas tauriņu sugas ar lielu garantiju katru gadu var novērot vienā un tajā pašā vietā! Parastu sugu gadījumā to visbiežāk nevar to tā novērot, jo tās ir sastopamas daudz kur, bet retāku sugu gadījumā gan tas ir ļoti uzkrītoši - ja vēlies to apskatīties, tad brauc uz to konkrēto vietu un Tev izdosies. Daļai sugu šāda sasaiste ar kādu konkrētu vietu ir visai loģiska - tie ir sastopami tur, kur aug konkrētās sugas kāpura barības augs. Ja šāds augs Latvijā ir reti un lokāli izplatīts, tad saprotams, ka arī tauriņš tāds būs. Taču vairāk manī pārdomas raisa tādas sugas, kuru kāpuri barojas ar plaši izplatītiem augiem, bet tik un tā ir sastopamas ļoti lokāli. Piemēram, gāršas brūnulis - kāpuri barojas uz dažādām graudzālēm, bet g.k. ar seslērijām un molīnijām. Ja pirmā suga ir tomēr gana reta, tad otrā tomēr ir visai plaši izplatīta. Taču tauriņš sastopams praktiski tikai Ķemeru apkārtnē. Kāpēc tā neesmu pagaidām īsti sapratis.
Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)
Līdzīgi ir arī ar šī stāsta galveno varoni - mauragu pļavraibeni (Melitaea cinxia)! Tas gan nav tik rets kā gāršas samtenis vai kāda cita tauriņu suga, kas sastopama vienā vai tikai dažās vietās Latvijā. Nē, tas ir izplatīts vairāk vai mazāk visā Latvijas teritorijā, taču visai reti un izklaidus. Bet pats galvenais - acīmredzot, gadu no gada praktiski vienās un tajās pašās pļaviņās. Un nekādās ļoti 'īpašajās' pļavās - normālās, pasausās pļaviņās kādu Latvijā ir tūkstošiem. Tā, piemēram, šī 'mana' mauragu pļavraibeņu metapopulācija ir izvēlējusies pasausu pļaviņu dzelzceļmalā starp Dārziņiem un Doli. Pirmo reizi šo sugu tur manīju 2009. gadā - un arī šogad tur izdevās šos novērot. Interesanti kas tieši viņiem tur tik ļoti patīk.
Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)
Lai nu kā nebūtu ar to mauragu pļavraibeņu cimperlīgumu, atkalsatikšanās prieks nenoliedzami bija liels. Ja pirms 4 gadiem redzēju tikai vienu eksemplāru, tad tajā dienā tur saulē sildījās un apkārt lidinājās vismaz kādi 15 tauriņi. Tātad jūtās tur tiešām labi. Man kā fotogrāfam par to, protams, prieks liels, jo varēju šos safotogrāfēt tā, lai pietiek visai atlikušai dzīvei. Interesanti, ka tālāk gan uz Dārziņu, gan uz Doles pusi nevienu tauriņu neizdevās novērot - tātad to dzīves platība visticamāk ir pļaviņa kādu 300-400m garumā un 50-75m platumā. Nav daudz... 
Parastā bruņublakts (Eurygaster testudinara)
Šajā nelielajā pasaules strēķītī, protams, netrūka arī citas dzīvības - vairāku sugu dienastauriņi, spāres, putneļi utt. utjp. No nofotgrāfētajiem radījumiem lielākais gandarījums (atskaitot, protams, mauragu pļavraibeņus) bija par blakti, kas, lai arī izskatās pēc vairogblakts, tomēr ir pavisam citā - bruņublakšu dzimtā. Šī konkrētā ir parastā bruņublakts (Eurygaster testudinaria). Nezinu gan cik tā parasta - pats redzēju tikai pirmo reizi. 
Mazā tīteņu tinējpūcite (Emmelia trabealis)
No tauriņiem patīkami pārsteidza mazās tīteņu tinējpūcītes (Emmelia trabealis) - nelieli, bet gana koši  (šajā gadījumā gan varbūt jālieto vārds - kontrastaini) naktstauriņi, kas gan ir izmēros tieši tik nelieli, lai par pūcīti tos negribētos saukt. Šo aktivitātes periods arī ir kā reizi vairāk gaišajā dienas laikā, līdz ar to nezinātājam pavisam viegli var sagrozīt galvu. Tiesa pēc krāsojuma šo sugu ar nevienu citu sajaukt nevar - tā teikt vienu reizi ieraudzīji, atcerēsies uz visu mūžu, ka tā ir mazā tīteņu tinējpūcīte. Vai vismaz to, ka tā ir pūcīte. Vai naktstauriņš. Vai... nu labi - nav jau obligāti jāatceras. Lai vai kā - fotogrāfējis šo sugu nebiju, līdz ar to 'lielais foto ķeksis' manā naktstauriņu sarakstā. Pie tam dabā ne uz balta palaga :)

1 komentārs:

Anonīms teica...

Jā, par lokalitāti tā ir gan. Bet man Baltkrievijā gadījās viena tāda pļaviņa, ko es par tauriņu viesnīcu nosaucu: nakšņošanas vieta pāris kvadrātmetru platībā. Pirmajā reizē tur gulēja kādi pieci zilenīši un zeltainīši, bet pēc nedēļas bez tiem arī viens baltenis un pāris resngalvīši. Par dažiem liekas, ka pilnīgi uz tās pašas smilgas! Un nebūt ne tajā vietā aizķērās pēdējais saules stariņš!
/Alberts/