pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

Engures jāņi 2013

Līgo dienā, savukārt, devos nelielā apgaitā pa Engures ornitobāzes apkārtni - g.k. izstaigāju orhideju taku (laikam jau jāsaka - bijušo orhideju taku, jo takas dēļi izrādās ir demontēti) bruņojies ar kukaiņu 'dauzāmo palagu'. Tā teikt, ar mērķi nokratīt no koku zariņiem kādus interesantus bezmugurkaulniekus, ko citādi ir grūti pamanīt to slēpto dzīves veidu dēļ. 
Ēnvabole Wanachia triguttata
Un jau ātri vien tiku pie pirmā 'guvuma' - uzsitot pa tievu, nokaltuša bērza stumbriņu, no tā nokrita divas sīciņas vabolītes ar visai raksturīgu segspārnu zīmējumu. Uz sitiena nevarēju atminēties, kas tā ir par sugu, taču mēles galā bija ēnvabole Wanachia triguttata - un kā izrādās, tad biju no saviem smadzeņu apcirkņiem izmakšķerējis pareizo nosaukumu! Meklējot informāciju par citām šīs sugas atradnēm, izdevās atrast tikai divas - 11.07.1993 Kolkā (leg. D.Teļņovs) un 02.03.2008 izaudzēta no ievāktiem kāpuriem Pārogrē (leg. I.Salmane). Gan jau ir kādi vēsturiski novērojumi, jo 1993. gada novērojums nav atzīmēts kā jauna suga Latvijai. Bet nu jebkurā gadījumā - iznāk 3. zināmā atradne pēdējo ~20 gadu laikā! Suga gan esot saistīta ar egļu violetpiepēm (Tricahptum abietinum) un 2008. gada novērojumā kāpuri tieši tika ievākti no egles, kas apaugusi ar šo piepi.
Spraugložņas Synchita humeralis
No neliela nokaltuša alkšņa stumbra izdevās nokratīt vēl vienu paretu vaboļu sugu - spraugložņu Synchita humeralis. Noteikti nav tik reta kā iepriekš redzētā ēnvabole, taču tāpat pārāk daudz ziņojumu par šo sugu nav - ap 10, no kuriem senākais 2002. gada novērojums esot bijis otrais 100 gadu laikā. Turpmākais novērojumu pieaugums noteikti liecina, ka piemērotos biotopos gan jau nemaz tik reta nav. Manos maģistra darba paraugos šī suga, piemēram, bija gana parasta (kopā 29 ex. no ~10 parauglaukumiem). Droši vien kārtējais piemērs tam, ka kāda suga slēptā dzīves veida un mazo izmēru dēļ netiek konstatēta tik bieži cik tā ir reāli sastopama. 
Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus
Ir viena tāda ļoti neredzama kukaiņu grupa, kuras ikdienā, pat speciāli meklējot, gadās ieraudzīt visnotaļ reti - tās ir ķērpjutis (Psocoptera). Taču ar šo 'dauzīšanas' metodi pēkšņi var atklāt, ka ķērpjutis ir praktiski uz jebkura lielāka krūma vai koka zariem! Ķērpjutis ir samērā primitīvi un seni kukaiņi, kas dzīvo uz koku stumbriem, zariem utml. vietās, kur barojas ar ķērpjiem, aļģēm, atmirušām augu daļām utt. No citiem līdzīgiem kukaiņiem, piemēram, laputīm tās atšķiras pēc spārnu dzīslojuma un to krāsas, galvas formas un citām pazīmēm. Piešaujot aci, īsti ne ar ko citu nevar sajaukt. Sugu noteikšana pēc bildēm ir gana piņķerīgs process, jo galvenokārt viss balstās uz spārnu dzīslojumu, kuru bildēs tomēr reizēm nevar īsti saprast. Šo konkrēto eksemplāru man gan tomēr izdevās noteikt - tā ir ķērpjuts Peripsocus subfasciatus. Tiesa neko daudz jau tas nedod, jo Latvijā tās neko daudz nav pētītas līdz ar to ne var pateikt vai tā bieža suga, ne ko citu. Tiesa sava bakalaura pētījumu laikā, kur man tās arī bija sakritušas lamatās, ķērpjutis man diezgan pat iepatikās - varbūt man vajadzēja kļūt par ķērpjutu pētnieku?
Piepju pūcītes (Parascotia fuliginaria) kāpurs
Tāpat ar šo metodi diezgan labi ir iespējams konstatēt dažādu kāpuru klātbūtni, kas citādi ir diezgan labi nomaskējušies starp zariem un  lapām. Šis konkrētais kāpurs, gan mani visnotaļ samulsināja, jo dabā pārvietojās nu gluži kā sprīžmeša kāpurs (mērot 'sprīžus' ar savu ķermeni) - ilgi un nesekmīgi meklēju ko līdzīgu starp sprīžmešiem, kad beidzot izmisumā sāku skatīties arī citās tauriņu dzimtās. Un kā par pārsteigumu meklētais atradām starp pūcītēm - izrādās šis bija piepju pūcītes kāpurs. Tiesa piepju pūcīte patiesībā vairāk atgādina sprīžmeti - nez kuram radās tāda ideja to ievietot pūcīšu dzimtā?
Trīssvītru mēnestiņsprīžmeša (Slenia dentariakāpurs
Ja runa ir par tiem kāpuriem, kas ir maskēšanās meistari, tad sprīžmešu kāpuri noteikti ir vieni no galvenajiem kandidātiem uz 'oskaru'. Daudziem ir īpaši izaugumi, kas to formu pietuvina īsta zara formai, daļa ieņem pat speciālas pozas, lai pēc iespējas vairāk izskatītos pēc koka zariņa un par pašu kāpura krāsojumu nemaz nerunājot. Jāsaka, ka daudz tādus neesmu līdz šim fotogrāfējis (laikam jau pārāk labi slēpjas) un Engurē pamanītais trīssvītru mēnestiņsprīžmeša kāpurs, lai arī nav no tiem perfektākajiem koku zariņu atdarinātājiem, ir labākais no šīs tēmas manā kolekcijā.
Tīklcikāde Cixius cunicilarius
Šajā braucienā savā kolekcijā izdevās pievienot arī tīklcikādes bildi, kas līdz šim bija lekušas garām manam fotoobjektīvam. Līdzīgas citām cikādēm, taču atšķirībā no klasiskajiem to variantiem, tīklcikādes spārnus tur gandrīz paralēli zemei jeb ļoti lēzenā 'jumtiņā' (citām cikādēm spārni ir izteikti jumtiņā). Kāpuri barojoties ar augu saknēm. 

Nav komentāru: