Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.2

Vēl viens aizmirsts un neuzrakstīts bloga ieraksts ir par šīs sezonas otro naktstauriņu gaismošanu. Jāatzīst, ka šī bija tāda eksperimentāla reize - izmantoju iespēju un paliku pa nakti gandrīz vai pašā Rīgas sirdī, Botāniskajā dārzā. Gribējās uzzināt vai tādā zaļā saliņā pilsētas vidū var sagaismot ko interesantu. Ar vienu reizi gan to noskaidrot nevar, bet ar kaut ko ir jāsāk - tā nu jūnija sākumā ar McDonalda vakariņām blakus ērti iekārtojos pie dīķīša un slēdzu gaismu iekšā. 

Violetbrūnā pogaļpūcīte (Hadena rivulalris)

Tauriņu ziņā gan nekas 'dižs' neatlidoja - lielo naktstauriņu sugu skaits bija samērā niecīgs. Ja nemaldos, tad, neskatoties uz gana labvēlīgajiem laika apstākļiem, tikai nedaudz virs 10 sugām izdevās 'izspiest'. Veselas četras no tām gan redzēju pirmo reizi - tā ka laikam jau grēks sūdzēties. No četrām jaunajām sugām foršākā noteikti bija violetbrūnā pogaļpūcīte, kuras svaigi eksemplāri ir tiešām ar tādu skaistu violetbrūnu pamattoni, kas padzīvojušiem eksemplāriem ar laiku nodilst un kļūst mazāk uzkrītošs. 

Brūnā zeltactiņa (Hemerobiidae dzimta)

Pārsteidzošākais laikam bija dažādu sīkkukaiņu daudzums - visādas vabolītes, sīktauriņi, odveidīgie un kas tik vēl ne. Gan jau, ka pie vainas bija tiešais dīķa tuvums, no kurienes tad tie visi salidoja, bet tā pat - citas reizes gaismojot tādu daudzums (un arī dažādība) parasti neizdodas novērot. Pirmo reizi izdevās nobildēt (protams, šādas 'palaga bildes' nav īpaši foršas un dabiskas - bet iesākumam jau pietiek) Hemerobiidae dzimtas zeltactiņu! Latviskais nosaukums tām šķiet nav, bet, tulkojot no angļu valodas, to varētu dēvēt par brūno zeltactiņu. Pēc uzvedības tās ir tādas pašas plēsējas kā parastās zeltactiņas - gan kāpuri, gan imago pārtiek no citiem mazākiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, laputīm. 

Zāļsvilnis Paraponyx stratiotata

No palaga sīktauriņiem pēdējā laikā man patīk pievērst uzmanību zāļsviļņiem - droši vien tāpēc, ka no visām sīktauriņu dzimtām, tie ir vieni no vislielākajiem (principā tos arī mēdz pieskaitīt pie lieltauriņiem - manā uztverē gan tie ir sīktauriņi, jo ir atroadami manā rīcībā esošajā sīktauriņu noteicējā) un arī no vieglāk nosakāmajiem. Šis konkrētais zāļsvilnis Paraponyx startiotata pavisam noteikti bija atlidojis no dīķa, jo to kāpuri barojas ar dažādiem ūdensaugiem (glīvenēm, ūdensrozēm, raglapēm). Viegli atšķirama no citiem pēc ovālā plankuma ar baltu viduci katra priekšspārna centrālajā daļā. 

Tāds bija šis eksperimentālais mēģinājums Botāniskajā dārzā. Noteikti būs jāpamēģina vēl kādu reizi, jo vasaras otrajā pusē Latvijā mēdz ieceļot dažādas naktstauriņu sugas, kas, nokļuvušas Rīgas asfalta labirintos, varbūt izvēlēsies tieši Botānisko dārzu kā savu pagaidu mītni. 

Dendrārijs

Kamēr joprojām esmu 'iestrēdzis' darbā un dabā netieku, nekas cits neatliek kā kavēties atmiņās par iepriekšējiem gājieniem dabā... Nu labi - šis ierakts gan bija jau plānots kopš atgriezos no Skrīveru Dendroloģiskā parka apkārtnes, bet kā jau ierasts noslinkoju uzrakstīt uzreiz. Šis brauciens arī bija tāds svaiga gaisa malks starp dienām tropu tauriņu mājā - biju izslāpis pēc dabas un laikam tāpēc izdevās ieraudzīt un nofotogrāfēt tik daudz visa kā interesanta. Galvenie varoņi šoreiz izrādījās bija... Vai uzminēsiet kuri? Varu pačukstēt priekšā - kas gan varētu dzīvot Dendrārijā (= vieta, kur aug daudz koki)? Pareizi - tie kas viņus ēd jeb, pareizāk sakot, grauž - tātad koksngrauži! 

Koksngrauzis Leptura annularis

Ceļā devos gana agri, bet par cik bija skaidrs un jauks laiks, tad, jau izkāpjot no vilciena, uzreiz nokļuvu dažādu lidojošo mošķu ielenkumā. Un netālu no perona mani jau sagaidīja pirmais veiksmīgais foto objekts, kas bija nevis vienkārši kaut kāda smuka vabolīte, bet gan priekš manis jauna koksngraužu suga Leptura annularis! Jauna gan tikai kā 'fotoķeksis', jo redzējis esmu to gan jaunībā, gan arī nesenākā pagātnē. Bet jauki jau tāpat. Vēlāk pa dienu izdevās novērot arī šīs sugas intīmākos dzīves brīžus. Pēc pirmā acu skata to varētu varbūt sajaukt ar daudz parastāko Leptura quadrifasciata taču te jāpievērš uzmanība pirmajai melnajai šķērsjoslai (vai arī pirmajai dzeltenajai - atkarībā kā nu kurš to vaboli redz. Es to redzu kā dzeltenu ar melnām joslām, bet varbūt kādam citam tā ir melna ar dzeltenām joslām), kurai ir tāds izteikts izvirzījums uz augšu (vai arī dzeltenā josla izskatās pēc apgāzta 'U' burtiņa - ja skatās vaboli sagriežot 'normālā' virzienā). Suga varbūt nav tā pati parastākā, bet nekāds ekstrēms retums tomēr nav. 

Ceļš uz Dendrāriju - caur izcirtumiem

Virzoties prom no stacijas uz Skrīveru pusi, pagriezos uz garo taisno [acīmredzot] LVM ceļu, kuru biju staigājies janvārī (cerot laikam uz pelēko dzilnu), taču nāca piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu daudzu, jo daudzu baļķu kaudžu veidolā - janvārī tās tur vēl noteikti nebija... Tādā tempā Dendrārija apkārtnē neviens koks drīz neaugs. Te gan klusi jāpiebilst, ka kukaiņu pētniekam un fotogrāfam šādas baļķu kaudzes tomēr ir gana interesanti objekti, jo tās mēdz pievilināt dažnedažādus interesantus lopiņus, kas apdzīvo atmirušu koksni tās pirmajā pēcnāves periodā un, sajutuši atmirušās koksnes smaržu, lido uz baļķu kaudzēm, lai veikli sadētu tur oliņas u.c. mēģinātu izmantot šo pēkšņo 'dāvanu'. 

Vītolu slaidkoksngrauzis (Necydalis major)

Iebridis vienā no izcirtumiem, izdevās lidojumā pamanīt vienu no lielajām Anomaloninae apakšdzimtas jātnieciņu sugām, kuru dzeltenbrūnās, garās kājas un sarkanīgi brūnais ķermeņa krāsojums lidojumā izskatās nesajaucami uzkrītoši. Par cik tās lielās sugas g.k. ir visai retas, radās muļķīga ideja, brīdī kad tas lidos man garām, mēģināt to ar roku noķert [muļķīga tāpēc, ka jātnieciņus ar roku noķert ir, maigi sakot, ļoti grūti] - bet  sev par lielu pārsteigumu izdevās to kaut kā maigi notriekt pie zemes. Ātri liku sauju virsū, baidoties ka tik tūliņ neaizlido, bet kaut kā tā lopiņa uzvedība sāka radīt aizdomas. Uzmanīgi pacēlu savu ķepu un ko es tur redzu? Vītolu slaidkoksngrauzi (Necydalis major)!! Vēl vienu ļoti interesantu koksngraužu sugu, kuru es līdz šim nebiju vēl nofotogrāfējis! Suga kā redzams pēc skata ir ļoti 'netipiska' vabole - līdzīgi kā īsspārņiem ar ļoti reducētiem cietajiem priekšspārniem, taču atšķirībā no īsspārņiem to plēvainie pakaļspārni tiek nevis kārtīgi salocīti zem priekšspārniem, bet paliek brīvi redzami.  Suga arī nav no mazajām - savus 2-3cm gara! Latvijā sastopama gana reti, jo to kāpuru attīstībai nepieciešami diezgan specifiski apstākļi - stāvoši, saules apspīdēti, atmiruši lapkoki (g.k. alkšņi bet arī vītoli, ozoli, bērzi u.c.) bez mizas! Kāpura attīstība tur ilgst 3 gadus. Forša satikšanās - 60tā koksngraužu suga manā fotoarhīvā! Tagad vienīgi nevaru saprast - vai šī suga speciāli atdarina šos jātnieciņus (pēc krāsojuma un lidojuma) vai arī tā ir tikai sakritība? Ja jau ir koksngrauži, kas mēģina atdarināt lapsenes, tad varbūt arī šis to dara speciāli - tiesa tad tik nav skaidrs, kāds šim ir no tā labums. Bet nu kaut kāds iemesls jau šādam izskatam ir - tāpat vien dabā nekas nenotiek. 

Ošu pļavraibenis (Euphydryas maturna)

Tauriņu frotnē nekādus dižos jaunumus šajā maršrutā negaidīju (tiesa kā vēlāk izrādījās tur bija/ir gan  kas tāds - praktiski dažu desmitu metru attālumā no mana gājuma tika nofotogrāfēts liels retums: Sārmeņu resngalvītis. Neko darīt... Varbūt jābrauc vēlreiz meklēt būs) - g.k. priecājos par dažādām šajā gadā neredzētām sugām. Patīkamākais novērojums noteikti bija ošu pļavraibeņi, kurus, aplūkojot apkārtnes biotopus, varbūt pat nedaudz gaidīju, ka varētu tur ieraudzīt, taču īsti jau necerēju. Bet tomēr lidoja - un vismaz kādi trīs eksemplāri. Forši - laikam jau jauna šīs sugas atradne! Pie mums gan pagaidām nekāds lielais retums nav - bet nekad jau nevar zināt kā būs nākotnē, jo Rietumeiropā jau ļoti pašvaki šiem klājas.

Skujkoku lielais koksngrauzis (Monochamus rosenmuelleri = urussovi)

Nākamo koksngrauzi [jeb šajā gadījumā droši varētu lietot šīs vaboļu dzimtas tautas nosaukumu - ūsaini] sastapu kā reizi uz vienas no baļķu kaudzēm. Šos varenos Monochamus ģints ragaiņus parasti var pamanīt sēžam uz kāda baļķa jau iztālēm (vēl iespaidīgāki tie izskatās lidojot - izvērsuši savus 'ragus' katru uz savu pusi), taču, lai noteiktu tieši kura no četrām Latvijā sastopamajām sugām tur sēž, ir nepieciešams aplūkot to tuvumā. Un uzmanība ir jāpievērš vairodziņa (sk. bildē gaišo laukumu segspārnu pamatnē - vieta kur ir piestiprināti priekšspārni) krāsojumam - tas var būt: 1) vienkrāsaini dzeltenīgs; 2) ar melnu līniju pilnībā gareniski pārdalīts; 3) melnā līnija pārdala vairodziņu tikai līdz pusei. Kā redzams, tad šim vairodziņš ir pilnībā vienkrāsains - kas ir Monochamus rosenmuelleri (=urussovi) pazīme. Un šī suga patiesībā arī ir ļoti forša un Latvijā ne bieži sastopama. G.k. varētu būt izplatīta A daļā (bet esmu manījis arī Slīteres mežos), jo tās galvenais izplatības areāls ir plašie taigas skujkoku meži Krievijā, kur tas šķiet tiek uzskatīts par gana nopietnu 'kaitēkli'. Latvijā apdzīvo g.k. tādus lielākus egļu mežu masīvus. Kādu laiku nebija izdevies šo sugu redzēt - iepriecinoša atkalredzēšanās!

Lielais egļu koksngrauzis (Monochamus  sutor)

Ja jau mēs te par Monochamus-iem runājam, tad, salīdzinājumam jāpieliek bilde ar vienu no parastajām ģints sugām M.sutor, kas ir tāds 'tipisks' egles baļķu (dabā - piemēram, vēja izgāztu egļu) apdzīvotājs un kuru šajā dienā izdevās manīt vairākas reizes (kā redzams sēžot arī ne uz baļķa). Šai sugai vairodziņš ir pilnībā gareniski pārdalīts ar melnu līniju - viss ļoti vienkārši! Protams, aizdomīgos gadījumos ir arī vairākas citas pazīmes pēc kurām sugas var atšķirt, bet cik nu pašam ir nācies saskarties, tad parasti pietiek arī ar šo pazīmi, jo trešajai sugai M.galloprovincialis vairodziņš atkal ir tikai līdz pusei pārdalīts ar līniju. Ceturtā suga, savukārt, Latvijā ir konstatēta tikai vienu reizi līdz ar to varbūt nav pārāk aktuāla tās atšķiršana - varu gan palielīties, ka šī vienīgā reize bija mans 'roku darbs'! :)

Tumšbrūnais zilenītis (Arixia artaxerxes)

Ar to gan interesanto koksngraužu birums tomēr apstājās. Stipri cerēju gan uz vienu no lapseņveidīgo koksngraužu sugām Clytus arietis, bet laikam nebija lemts. Izlienot no meža, vienā pļaviņā izdevās samedīt tādu nedaudz retāk redzamu zilenīšu sugu, tumšbrūno zilenīti, kuram gan nevienam dzimumam nav ne smakas no kaut kā zila. Priekš manis gan nekas jauns - līdz ar to, joprojām, šajā gadā esmu bez jaunām dienas tauriņu sugām... Kas nedaudz 'kož kaulā', skatoties dažādu neredzētu sugu ziņojumus DabasDatos. Neko darīt - dzīve ir gara, gan jau arī man izdosies kādreiz tās ieraudzīt :)

Sausseržu raibenis (Limenitis camilla)

Interesants toties šķita šī sausseržu raibeņa novērojums - ne ar to, ka nebūtu to gaidījis redzēt. Nē - biotops bija ļoti atbilstošs un tā. Vairāk pārsteidza tā agrums - citos gados tie mūsu platuma grādos sāk lidot jūnija beigās (20tie datumi), bet šis jau bija pamanījies izlidot 13. jūnijā! Bija gan ļoti svaigs un skaists - pēc skata tiešām tik tajā vai iepriekšējā dienā izšķīlies. No Dabasdati.lv portālā ziņotajiem 27 novērojumiem šis ir līdz šim agrākais sugas novērojums. Tiesa tā loģiski padomājot, diži brīnīties jau laikam nav par ko - kā nekā šī gada maijs bija siltākais meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Un jo siltāks laiks, jo ātrāk notiek visādu kukaiņu attīstības cikli. Droši vien tad arī sausseržu raibeņa kāpurs šajā maijā ēda un sagremoja sausseržu lapas čaklāk kā citos gados to parasti dara šīs sugas kāpuri. 

Blāvā briežvabole (Dorcus parallelopipedus)

Pats Skrīveru Dendroloģiskais parks izrādījās tāda kā neliela vilšanās - it kā jau visādi veci koki, čemurzieži un kas tik vēl ne. Bet nu neko baismīgi retu vai super interesantu negadījās manīt. No entomofaunas atzīmēšanas vērta praktiski ir tikai blāvā briežvabole, kas lēni rāpās augšup pa pusnokaltušas kļavas stumbru - pa ceļam ierīvējot sānus ar kaut kādu gļotsēņu sporām. Suga nav pie mums ļoti reta un ir sastopama vietās kur aug veci lapkoki - gan dabiskos mežos (tur gan retāk redzama), gan dažādos parkos (biežāk redzama, jo mēdz rāpot arī pa zemi/asfaltu). 

Dižknābja (Coccothraustes coccothraustes) mazulis

Par putniem jūnijā gan esmu aizmirsis pilnībā - teleskops mājās krāj putekļus un arī binoklis reizēm paliek ārpus somas. Neesmu pat devies apciemot Ciemupes klusos ķauķus. Švaks ķeksētājs tomēr. Nekas - gan rudenī atgriezīsies 'putnu drudzis'. Skrīveru Dendroparkā gan izdevās viens jauks ornitoloģiskais novērojums - svaigi ligzdu pametis dižknābja mazulis! Baigais spoks! Te, protams, kārtējo reizi jāatgādina, ka, atrodot uz zemes putnu mazuļus, tie ir jāliek mierā (nu, pārāk neaizraujoties, kādu kadru jau var nospiest piemiņai) un jāatstāj tur pat kur bijuši. Tā, piemēram, šis dižknābja mazulis, man nākot vēlāk tur otrreiz garām, bija šo vietu jau pametis un pīkstēja kādus 50-70 metrus tālāk, tā ka bija gana veselīgs un pārvietotiesspējīgs. Vecāki jau šo novārtā nepametīs.  

Sīksisenis Tetrix sp.- iespējams T.tenuicornis

Tā nu tā pastaiga arī drīz beidzās. No visādiem sīkumiem vēl tik varu atzīmēt divus objektus - kādu no sīksiseņiem Tetrix sp., kas ir interesanti ar to, ka atšķirībā no visiem citiem siseņiem ir sastopami jau pavasara un vasaras pirmajā pusē jeb laikā, kad citi siseņi vēl ir nepieauguši un nimfu stadijā. Kad pirmo reizi tādu nofotogrāfēju, tad biju visai pārsteigts, jo nemaz nezināju, ka Latvijā tādi arī mīt, bet turpmāko gadu pieredze rāda, ka ir visai bieži sastopami. Ja pavasarī redz lecam neliela izmēra siseni, tad gandrīz 99%, ka tas būs sīksisenis. No parastajiem siseņiem tos var atšķirt pēc priekškrūšu vairoga - tas ir izteikti pagarināts un kā bruņas bez pārtraukuma turpinās gandrīz līdz pat dibenam, kamēr parastajiem siseņiem tas nosedz tikai krūšu daļu. Šai raibajai sugai (iespējams T.tenuicornis) gan tas nav tik uzkrītoši redzams kā vienai citai gaišākajai (T.subulata). 

Krāšņlapsene Trichrysis cyanea  

Cita kukaiņu grupa, kuru vienmēr ir prieks redzēt ir krāšņlapsenes (Chrysididae) - tās man vienmēr asociējas ar karstām vasaras dienām (jo tik tiešām aktīvākas tās ir karstā laikā), kad tās var manīt aktīvi lodājam pa dažādām koku virsmām. Lielākā problēma ir ar šo nelielo lapsenīšu fotogrāfēšanu - saulē labi uzsilušas tās tik reti ir mierā, ka noķert kadrā man ir izdevies tikai reto. Sugu šajā dzimtā ir gana daudz - un visas tiešām ir krāšņas! Gan zaļas, gan sarkanas, gan zilganas, gan visas trīs krāsas kopā dažādās kombinācijās! Tās gan ir visai nešpetni dīvnieciņi - g.k. kleptoparazītiskas, kas iedēj oliņas pārsvarā citu lapseņveidīgo. piemēram, vientuļo lapseņu ligzdās, kur tās kāpurs apēd saimnieka izdēto olu vai jaunu kāpuru un pēc tam barojas ar tam paredzētajiem pārtikas krājumiem. Ne velti angliski šīm nosaukums ir 'Cuckoo wasps' - pēc analoģijas ar dzeguzēm, kas arī vispirms tiek galā ar ligzdas saimnieka mazuļiem un pēc tam pārtiek no tā, ko atnes 'audžuvecāki'. 

Tāds lūk tas Dendrārijums.

Iļģuciema Piepe

Arī kukaiņi kā tādi ir visai fascinējoši radījumi - par tiem varētu runāt un runāt [ja tik kāds gribētu klausīties]. Bet pati raksturojošākā to īpašība droši vien ir to sīkais izmērs - un tas ir viens no iemesliem, kas ir ļāvis šiem iekarot visu pasauli (tā baumo, ka uz katru pasaules cilvēku vidēji iznāk 4 tonnas kukaiņu), jo tie spēj apdzīvot nelielus mikrobiotopus, kas nav 'pieejami' citiem lielākiem organismiem (grūti iedomāties zilzīlīti mitināmies lazdu riekstā). Tie ir visur! Arī pilsētās. Un, protams, arī Rīgā. Taču cilvēki tos parasti nemana, jo nav jau nekādi aļņi vai skaistas blondīnes, kas pašas 'acīs krīt'. Skaidrs, ka šeit pilsētā tā kukaiņu daudzveidība nav tik liela kā, piemēram, kādā dabiskā mežā vai bagātīgā pļavā, jo vienkārši nav tā bioloģisko elementu daudzveidība - parkos mauriņi izcirpti gludi kā golfa laukumi, jebkādi traucējoši koki, kas varētu 'teorētiski' apdraudēt cilvēku dzīvību tiek izzāģēti utt. Taču arī šādos apstākļos kukaiņi spēj mitināties. Un ja vēl kādā Rīgas stūrītī ir saglabājies bioloģiski vērtīgs dabas elements, tad tur var mēģināt ieraudzīt kādu 'brīnumu'. Te viens neliels, bet, manuprāt, ļoti uzskatāms piemērs - Iļģuciemā augošs resns vecs vītols (šķiet Salix alba) ar lielu jo lielu sērpiepi (Laetiporus sulphureus) [koku esmu aizmirsis nobildēt- ja atcerēšos, tad vēlāk te parādīsies tā bilde]. Lūk, tā sērpiepe ir tas bioloģiski vērtīgais elements, kuru apdzīvo liels skaits dažādu kustoņu! Nebūtu šīs piepes (piemēram, kāds izdomātu, ka šis konkrētais vītols varētu būt bīstams cilvēkiem - jo piepes jau neaug uz pilnībā veseliem kokiem. Kokam vidus droši vien ir ietrupējis) = nebūtu arī šo kustoņu.

Melnulis Eledona agaricola

Masveidīgākais šīs piepes apdzīvotājs ir melnulis Eledona agaricola. Sīciņš jo sīciņš - tikai 2-2,5mm garš! Taču tāpēc arī to droši vien tur ir visvairāk - jo mazāks organisms, jo mazāk resursu patērē; jo mazāk patērē, jo ierobežota resursu daudzuma apstākļos (piepes daudzums tomēr ir ierobežots) tur var attīstīties vairāk īpatņu. Nelielā piepes stūrītī ātri vien var saskaitīt kādus 10-15 īpatņus. Grūti tā pat iedomāties cik to varētu būt visā piepē?!

Piepju melnulis (Diaperis boleti)

No melnuļiem pa piepi rāpaļājās arī kādi daži piepju melnuļi Diaperis boleti. Tas ir tāds ne visai izvēlīgs lopiņš, jo apdzīvo dažnedažādas piepes - redzēts gan uz sērpiepēm, gan apmalotajām piepēm, gan tādām kuras es nemaz nepazīstu. Gan uz lapkokiem, gan uz skujkokiem. Un kā jau tas ar šādām ekoloģiski plastiskākām sugām parasti ir - tas ir gana plaši sastopams, gan mežos, gan arī urbānākā vidē, piemēram, parkos. Šis jau arī tāds lielāks izmēros (tuvu pie 1cm) un pēc skata ne ar ko īsti nesajaucams un ar tikai melnuļiem piemītošu raksturīgu smaciņu! Ja kādreiz ieraugāt, tad pasmaržojiet! :)

Nākamais tipisks sēņu un piepju apdzīvotājs ir vabole ar tai atbilstošu nosaukumu - piepjvabole Dacne bipustulata. Arī visai neliela - 2,5-3,3mm, taču viegli atpazīstama pēc sarkanīgajiem pleķiem segspārnu 'plecos'. Suga parasta un droši vien konkrēto sērpiepi apdzīvojošo indivīdu skaits ir mērāms desmitos. Bet ar šo sugu sēnes iemītnieku saraksts, protams, nebeidzas - neesam pat vēl pusē!

Četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus)

Nākamā vabole jau ir nedaudz interesantāka - četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus). Interesantāka ar to, ka ir iekļauta mežaudzes atslēgas biotopu (MAB) Indikatorsugu sarakstā. Tātad tai ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi (taču ne tik augstas kā biotopu speciālistu sugām) un tās klātbūtne norāda uz kādu īpašu iezīmi mežā. Šīs sugas gadījumā tā norāda, ka konkrētajā vietā ir sastopamas piepes, kuras, protams, ir dabiska meža sastāvdaļa (saimnieciskā 50-60 gadu vecā priežu mežā Jūs piepes ar uguni neatradīsiet). Indikatorsugas nelielā skaitā gan var atrasties arī ārpus šiem MAB, ja vien tām ir atbilstoši dzīves apstākļi. Acīmredzot šādas milzīgas sērpiepes (vai kādas citas piepes, jo šī suga apdzīvo arī citas uz lapkokiem augošas piepes) ir piemērotas, lai četrplankumu sēņgrauzis būtu atrodams arī ārpus mežiem. Kopumā ņemot, nemaz jau reta šī suga nav un ir viegli atpazīstama - četri oranžie plankumi uz segspārniem un sarkanīgā galva ir galvenās atšķiršanas pazīmes.

Sēņgrauzis Mycetophagus piceus

Interesanti, ka gandrīz katru reizi ejot garām šai piepei redzamo sugu sastāvs mainās - te piepju melnuļi kaut kur paslēpušies, te atkal sēni vairs negrauž četrplankumu sēņgrauži, bet gan cita sēņgraužu suga - Mycetophagus piceus. Lai arī šī nav indikatorsuga, tomēr tā ir nedaudz retāka par iepriekšējo - un ir g.k. tieši sērpiepju apdzīvotāja. Varbūt nākamnedēļ ejot garām vēl kaut kas jauns būs 'izlīdis'?

Piepjložņa Hallomenus binotatus

Bet nu vērsim [retumiem] pie ragiem [antenām]! Ja visas iepriekšējās sugas, lai arī ir forši redzēt pilsētas vidē, tomēr nav tās retākās, tad šajā Iļģuciema sērpiepē izdevās atrast arī divas retas piepjložņu sugas! Pirmā ir Hallomenus binotatus, kurai jaunākajā literatūrā man izdevās atrast 5 zināmas atradnes (+ esmu ievācis šo arī sava maģistra darba  izstrādes laikā, bet tas vēl nav publicēts = tātad kopā patiesībā 6). Droši vien kādu rakstu esmu arī izlaidis, bet nu kopējais atradņu skaits droši vien nav vairāk par 10. Suga apdzīvo atmirušu lapkoku koksni un uz tām augošās piepes - tajā skaitā sērpiepes. Pavisam noteikti suga, ko es vairāk būtu asociējis ar dabiskiem mežiem nevis pilsētvidi... Jāsaka, ka pēc drīz pēc tam šo sugu uz sērpiepes atradu arī Rīgas Botāniskajā dārzā līdz ar to ticams, ka suga noteikti ir biežāk sastopama kā līdz šim ir uzskatīts.

Piepjložņa Hallomenus axillaris

Ja pirmo sugu jau uzreiz pēc skata atpazinu (divas tumšākās joslas uz priekškrūšu vairoga ir ļoti raksturīgas) un par tās atrašanu priecājos, tad otras vaboles gadījumā iesākumā vien varēju priecāties par nenoteiktas ēnvaboles [kuras dabā man nav gadījies daudz redēt] atrašanu (te jāpiemin, ka šīs abas pēc skata principā ir ēnvaboles un agrāk arī piederēja ēnvaboļu Melandryidae dzimtai, taču pēdējo gados šīs abas sugas ir pārceltas uz piepložņu Tetratomidae dzimtu). Pētot bildes un konsultējoties ar noteicēju, noskaidroju, ka šī ir iepriekšējās sugas 'māsa', jeb ģints Hallomenus otra suga - H.axillaris. Pēc literatūras datiem gandrīz vai jāsaka, ka retāka par iepriekšējo, jo izdevās atrast tikai 3 zināmas atradnes! Divi tādi retumi vienā piepē? Rīgā? Kas to būtu domājis! Jāatzīst gan, ka tā Latvijas vaboļu faunas izpēte jau nav nemaz tik 'augstā līmenī' - t.i. vaboļu pētnieku mums ir ļoti maz... Tā ka gan jau, ka arī šī suga arī ir sastopama biežāk - jāpapēta tik tās sērpiepes [un citas piepes] biežāk! :) 

Māņskorpions Pseudoscorpionida

Reizēm gadās arī bīstami pārsteigumi - piepē atrast skorpionu gan es negaidīju! Labi, ka nesadzēla! Ok, es jau nedaudz āzējos, protams. Latvijā tādi īsti skorpioni ir tikai aiz stikla Zoodārzā vai kādam entuziastam mājās (nē, es te nerunāju par sievām) - pie mums dabā dzīvo tikai māņskorpioni, kas kaut kādā pakāpē tomēr ir radniecīgi īstajiem skorpioniem. Šis ir arī viens no tiem gadījumiem, kad bilde 'melo' - te šis māņskorpions droši vien izskatās liels un draudīgs, kaut gan patiesībā dabā šis ir sīciņš 2mm liels mazulītis. Latvijā ir vairākas māņskorpionu sugas (viens no tiem, grāmatu māņskorpions, bija pat 2009. Gada Bezmugurkaulnieks) un nemaz tik retas nav, taču slēptā dzīves veida un mazā izmēra dēļ tikai retais tos ir redzējis. Visbiežāk tie slēpjās koku mizu spraugās, dobumos, retāk augsnē, vai arī kā šajā gadījumā - piepē! 

Spīdulis Amphotis marginata

Lūk cik daudz visādu radījumu vienā (lai arī lielā) piepē! Un tie jau arī nav vēl visi - šķiet manīju tur arī kādus īsspārņus, smailvabolītes, sēņodiņus, kādu nenoteiktu plēvspārni utt. Vesela mikropasaule. Bet šis koks ir īpašs ne tikai ar piepi - kā jau minēju, tad piepes jau gluži uz spēcīgiem un veseliem kokiem neaug. Visticamāk, ka kokam pa vidu ir iemetusies trupe - patiesībā jau nevis visticamāk, bet pavisam noteikti, jo  tam par pierādījumu ir spožo skudru (Lasius fuliginosus) ligzdas esamība stumbra piekājē. Tātad kaut kur pamatnē jau ir izveidojies kāds dobums, jo šī skudru suga savas ligzda taisa tikai tur. Tātad, runājot putnu vērotāja slengā, vēl viena interesanta suga šī koka sarakstam! Ieraudzījis spožo skudru esamību, man uzreiz radās vēlme pameklēt vēl ko citu - īpašu spīduļu sugu, kas apdzīvo tikai spožo skudru ligzdas! Lai arī to meklējis esmu daudzas reizes, līdz šim atrast to bija izdevies tikai vienu reizi (lasīt par to šeit) - taču šoreiz palaimējās! Pašā stumbra pamatnē zem vienas mizas plēksnes atradās 3 Amphotis marginata eksemplāri. Latvijā sugai nav pārāk daudz atradumu, bet nu, speciāli nemeklējot, šo sugu arī atrast nevar - tā ka pavisam noteikti ir sastopama krietni biežāk. Ja nu varbūt ne gluži katrā spožo skudru pūznī, tad notekti kādā daļā no tiem - un kā Gada Kukaiņa 2011. gada akcija rādīja, tad spožās skudras pie mums nemaz tik retas nav. 

Dzelzceļmalas raibenis

Dienastauriņi ir tādi visai fascinējoši radījumi un jo vairāk tos fotogrāfē vai vēro, jo vairāk interesantu lietu izdodas par tiem uzzināt. Vienā bloga ierakstā, protams, to visu nevar aptvert (jo rakstīt būtu pārāk daudz par ko), taču vienai tēmai gan gribējās pieskarties jau šodien - daudzu tauriņu sugu uzticībai savai dzīves telpai, jeb, vienkārši sakot, daudzas tauriņu sugas ar lielu garantiju katru gadu var novērot vienā un tajā pašā vietā! Parastu sugu gadījumā to visbiežāk nevar to tā novērot, jo tās ir sastopamas daudz kur, bet retāku sugu gadījumā gan tas ir ļoti uzkrītoši - ja vēlies to apskatīties, tad brauc uz to konkrēto vietu un Tev izdosies. Daļai sugu šāda sasaiste ar kādu konkrētu vietu ir visai loģiska - tie ir sastopami tur, kur aug konkrētās sugas kāpura barības augs. Ja šāds augs Latvijā ir reti un lokāli izplatīts, tad saprotams, ka arī tauriņš tāds būs. Taču vairāk manī pārdomas raisa tādas sugas, kuru kāpuri barojas ar plaši izplatītiem augiem, bet tik un tā ir sastopamas ļoti lokāli. Piemēram, gāršas brūnulis - kāpuri barojas uz dažādām graudzālēm, bet g.k. ar seslērijām un molīnijām. Ja pirmā suga ir tomēr gana reta, tad otrā tomēr ir visai plaši izplatīta. Taču tauriņš sastopams praktiski tikai Ķemeru apkārtnē. Kāpēc tā neesmu pagaidām īsti sapratis.

Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)

Līdzīgi ir arī ar šī stāsta galveno varoni - mauragu pļavraibeni (Melitaea cinxia)! Tas gan nav tik rets kā gāršas samtenis vai kāda cita tauriņu suga, kas sastopama vienā vai tikai dažās vietās Latvijā. Nē, tas ir izplatīts vairāk vai mazāk visā Latvijas teritorijā, taču visai reti un izklaidus. Bet pats galvenais - acīmredzot, gadu no gada praktiski vienās un tajās pašās pļaviņās. Un nekādās ļoti 'īpašajās' pļavās - normālās, pasausās pļaviņās kādu Latvijā ir tūkstošiem. Tā, piemēram, šī 'mana' mauragu pļavraibeņu metapopulācija ir izvēlējusies pasausu pļaviņu dzelzceļmalā starp Dārziņiem un Doli. Pirmo reizi šo sugu tur manīju 2009. gadā - un arī šogad tur izdevās šos novērot. Interesanti kas tieši viņiem tur tik ļoti patīk.

Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)

Lai nu kā nebūtu ar to mauragu pļavraibeņu cimperlīgumu, atkalsatikšanās prieks nenoliedzami bija liels. Ja pirms 4 gadiem redzēju tikai vienu eksemplāru, tad tajā dienā tur saulē sildījās un apkārt lidinājās vismaz kādi 15 tauriņi. Tātad jūtās tur tiešām labi. Man kā fotogrāfam par to, protams, prieks liels, jo varēju šos safotogrāfēt tā, lai pietiek visai atlikušai dzīvei. Interesanti, ka tālāk gan uz Dārziņu, gan uz Doles pusi nevienu tauriņu neizdevās novērot - tātad to dzīves platība visticamāk ir pļaviņa kādu 300-400m garumā un 50-75m platumā. Nav daudz... 

Parastā bruņublakts (Eurygaster testudinara)

Šajā nelielajā pasaules strēķītī, protams, netrūka arī citas dzīvības - vairāku sugu dienastauriņi, spāres, putneļi utt. utjp. No nofotgrāfētajiem radījumiem lielākais gandarījums (atskaitot, protams, mauragu pļavraibeņus) bija par blakti, kas, lai arī izskatās pēc vairogblakts, tomēr ir pavisam citā - bruņublakšu dzimtā. Šī konkrētā ir parastā bruņublakts (Eurygaster testudinaria). Nezinu gan cik tā parasta - pats redzēju tikai pirmo reizi. 

Mazā tīteņu tinējpūcite (Emmelia trabealis)

No tauriņiem patīkami pārsteidza mazās tīteņu tinējpūcītes (Emmelia trabealis) - nelieli, bet gana koši  (šajā gadījumā gan varbūt jālieto vārds - kontrastaini) naktstauriņi, kas gan ir izmēros tieši tik nelieli, lai par pūcīti tos negribētos saukt. Šo aktivitātes periods arī ir kā reizi vairāk gaišajā dienas laikā, līdz ar to nezinātājam pavisam viegli var sagrozīt galvu. Tiesa pēc krāsojuma šo sugu ar nevienu citu sajaukt nevar - tā teikt vienu reizi ieraudzīji, atcerēsies uz visu mūžu, ka tā ir mazā tīteņu tinējpūcīte. Vai vismaz to, ka tā ir pūcīte. Vai naktstauriņš. Vai... nu labi - nav jau obligāti jāatceras. Lai vai kā - fotogrāfējis šo sugu nebiju, līdz ar to 'lielais foto ķeksis' manā naktstauriņu sarakstā. Pie tam dabā ne uz balta palaga :)

Naktstauriņu gaismošana 2013 v0.1

Ahoi, beidzot man ir par ko te uzrakstīt! Lieta tāda, ka pēdējā dažu mēnešu laikā nekādu dižie fotomirkļi, ko atrādīt nav gadījušies - putniņi vairāk vēroti kā fotogrāfēti, bet kukaiņi vispār nebija ne vēroti, ne fotogrāfēti. Kukaiņu frontē pavasara sezonu vispār palaidu garām pat i knapi pamanījis. Neko darīt... Nav arī ļaunums bez labuma, jo vismaz putnu gada liste ir salasījusies gana branga - attiecīgi ir cerības, ka izdosies šogad pārspēt pagājušajā gadā iespētās 236 sugas. Bet vispār ne par to te gribēju rakstīt - šī ieraksta galvenie varoņi būs (jau atkal...) naktstauriņi, jo beidzot izdevās (tiesa tas bija jau pāris nedēļas atpakaļ) saņemties un atklāt naktstauriņu gaismošanas sezonu! Tad nu par dažiem interesantākajiem 'kadriem'. 

Lapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda)

Jau gandrīz pašā nakts sākumā atlidoja pirmais jaunais tauriņš priekš manis - lapkoku otiņmūķene (Calliteara pudibunda). Jāsaka, ka šis ir viens no tiem kukaiņiem, kuru cilvēki pat ievēro samērā bieži - tiesa gan ne pašu tauriņu, bet gan tā kāpuru! Tas [kāpurs] varbūt nav pārāk liels, bet spilgti zaļgandzeltenā krāsā ar vairākām sariņu 'birstēm' uz muguras un vienu sarkanu sariņu pušķi pakaļgalā (pa gabalu varbūt izskatās, ka tas ir kāds rags pierē) - attiecīgi visai kolorīts. Dabasdati.lv portālā, piemēram, gana regulāri tiek šie kāpuri ziņoti (no 10 ziņojumiem - 8 ir par kāpuriem). Pieaugušie tauriņi gan ļoti maz, jo kā redzams neko diži krāsaini un uzkrītoši tie nav - dienas laikā tādu ieraudzīt ir ļoti liela veiksme. Šis konkrētais eksemplārs ir tēviņš - uz to norāda ķemmveida antenas, kas ir piemērotas mātītes 'sasmaržošanai'. 

Alkšņu pelēkpūcīte (Acronicta alni)

Otra jaunā suga suga ir ievietojama tajā pašā kategorijā - kāpuri ļoti spilgti un pamanāmi (šajā gadījumā melni ar koši dzeltenām joslām un savdabīgiem gariem izaugumiem ķermeņa sānos), bet tauriņi reti redzami. Tā, piemēram, Dabasdati.lv ir 6 ziņojumi par šo sugu un 5 no tiem ir tieši par kāpuriem. Man diemžēl nav šos kāpurus vēl palaimējies redzēt, bet nu varbūt vairāk jāpriecājas tieši par paša tauriņa ieraudzīšanu, ja jau tos tik reti var pamanīt. Šai sugai kāpuru laiks gan vēl ir tikai priekšā - tā ka varbūt šogad, pastaigājot gar alkšņiem (tiesa kāpuri ēd arī citu koku lapas), palaimēsies ieraudzīt arī pašus kāpurus. 

Cekulainais bērzu zobspārnis (Ptilodon capucina)

Šī nakts atnesa arī papildinājumu manā redzēto zobspārņu 'listē' - cerēju varbūt uz kādu pelēko dakšasti, kas ir iepriekšminētās tauriņu kategorijas [kāpuri ir atpazīstmāki par pašiem tauriņiem], absolūts līderis, bet nu 'nesmādēju' arī cekulaino bērzu zobspārni (Ptilodon capucina)! Kārtējais naktstauriņš, kas laikam mēģina izlikties par kādu mizas gabalu. Vēl jau šogad ir nelielas cerības ieraudzīt arī pelēko dakšasti - jūnijā tā vēl lidojot. 

Pelēkais apšu sfings (Laothoe amurensis)

Patīkams pārsteigums bija šis sfings - pēc skata varbūt atgādina parasto apšu sfigu (Laothoe populi), bet jau uzreiz radās aizdoma, ka šis nebūs viss parastais. Nedaudz konsultējoties ar internātu un nedaudz pabakstot tauriņu, lai šis nedaudz parāda pakaļspārnu pamatnes, manas aizdomas apstiprinājās - palagu apciemojis bija pelēkais apšu sfings (Laothoe amurensis)! Suga interesanta ar to, ka ir sastopama tikai Z-ZA Eiropā (nu un  arī tālāk uz austrumiem Krievijā) - uz R ne tālāk par Polijas pašiem austrumiem. Līdz ar šī tāda mūsu reģiona 'specialitāte' par kuru Rietumu kolēģiem varētu būt neliela skaudība. No parastā apšu sfinga atšķiras ar to, ka pakaļspārnu pamatnes ir bez raksturīgā brūngani-oranžā laukuma un nedaudz atšķirīgas spārnu formas (piemēram, spārnu galējā mala ne tik 'cakaina'). 

Nepieaudzis sisenis (Acrididae sp.)

Nākošā rītā modos un devos pirmajā dienas kukaiņu bildēšanā! Laikam jau biju gana ierūsējis, jo neko sakarīgu īsti neizdevās notvert kadrā. Veiksmīgākais kadrs droši vien ir šis nepieaugušā siseņa portrets, kur labi redzama galvenā pazīme kā atšķirt siseņus no sienāžiem - pirmajiem ir īsi taustekļi, bet sienāžiem gari, jo gari!