trešdiena, 2014. gada 27. augusts

Ķengadārziņu pārsteigums

Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)
Šorīt ilgi mēģināju 'izkasīties' uz Dārziņu pusi, bet laiks ārā tik nemīlīgs, tik nemīlīgs... Tā jau gandrīz ar nekur neaizbraucu, kad, papētījis laika prognozi, tomēr izsecināju, ka uz pāris stundām laiks varētu mazliet uzlaboties - vismaz lietu nesolīja tajā reģionā. Domāts darīts - galvenais mērķis bija papildināt Ķengaraga - Dārziņu maršruta putnu listi ar kādu jaunu sugu. Minimālā programma - pelēkais mušķērājs, ko dīvainā kārtā nebiju vēl šajā teritorijā atzīmējis. Maksimālā programma - varbūt kāds kukaiņu piekūns, kam šogad ir gana labs rudens (varētu teikt, ka novērojama to invāzija - kopējais redzēto īpatņu skaits jau vairākos desmitos). Uzreiz gan jāatvainojas, ka vispār šajos putnu ierakstos tā bilžu kvalitāte noteikti nebūs tik laba kā kukaiņu tēmās, jo, ja vienas dienas laikā dažādas kvalitatīvas kukaiņbildes varu safotogrāfēt kaut vairākiem bloga ierakstiem uzreiz, tad ar putniem tomēr ir švakāk. Nav jau tā mana specialitāte - g.k. tik dokumentēju savus novērojumus. Tāpēc būs vien jāpiecieš šādas tādas miglu bildes, cieši izkadrētus attēlus utt. 
Baltie stārķi (Ciconia ciconia)
Brūnā čakste (Lanius collurio) - tēviņš
Brūnā čakste (Lanius collurio) - jaunais putns
Sāku, protams, ar Dārziņu atteku, kas šajā gadalaikā patiesībā ir visai interesants izaicinājums, jo attekas vieni no pamatiedzīvotājiem - dažādas pīļu sugas - šobrīd veic spalvu maiņu. Šajā brīdī visi tēviņi ir zaudējuši savas krāšņās spalvas (gan jau daudzi ir pamanījuši, ka meža pīļu tēviņiem jau kādu laiku nav zaļas galvas) un līdzinās mātītēm, bet mātītes daudzām sugām kā zināms ir visai līdzīgas pēc skata. Tad nu varēja atsvaidzināt pīļu noteikšanas prasmes. Kopumā rudens vēsmas noteikti bija jūtamas - tā, piemēram, kādā saulainākā brīdī debesīs parādījās 15 baltie stārķi un mērķtiecīgi aizslīdēja DR virzienā. Tāda sajūta, ka arī brūnām čakstēm kaut kāda kustība notiek (principā ir jau arī laiks - arī viņām jāpošas uz Āfriku), jo šodien vien redzēju kādus 4 īpatņus. Viens jaunais putns bija visnotaļ prasmīgs mednieks - kādu pāris minūšu laikā bez problēmām nomedīja 3 siseņus. Badā noteikti nenomirs. 
Sārto strazdu meklējot... 
Pirmajā gājiena pusē tad nekas jauns Ķengadārziņu putnu sarakstam nerādījās. Doles salā pie zivju dīķiem man mazliet acis iegailējās ieraugot palielu mājas strazdu baru! Domāju, ka gandrīz ikkatrs putnu vērotājs savas dzīves laikā jau ir paspējis aplūkot vairākus vai arī daudzus jo daudzus (atkarībā no pieredzes) mājas strazdu tūkstošus... Cerībā ieraudzīt VIŅU - sārto strazdu! Ja pieaugušais putns ir ļoti krāšņs (tik tiešām rozā), tad jaunais putns, ko rudenī ir daudz lielāka iespējamība ieraudzīt, ir samērā necili gaišibrūns ar dzeltenu knābi. Taču tāpat pietiekami atšķirīgs, lai to pamanītu strazdu barā. Taču kaut kā mums latviešiem neveicas... Pēdējo 100 gadu laikā vien 5 novērojumi no kuriem trīs novērojumu autori ir ārzemnieki, bet vienu strazdu redzējis cilvēks vienkāršais (ne putnu vērotājs). Tik pēdējais novērojums šopavasar Kolkā ir ar kādu mūsu putnu vērotāju (G.Grandāna un I.Grīnertes) līdzdalību. Tātad visiem pārējiem sugu sarakstā sārtā strazda nav... Vēl jo sāpīgāku visu 'sārtā strazda lietu' padara tas, ka Somijā šai sugai ir 161 novērojums!!! Kā viņi tur tādā skaitā nokļūst Somijā, bet pie mums nē - man tā ir mistika... Arī Igauņi mums ir priekšā ar 24 sārtā strazda novērojumiem. Bet nu.. vienīgais, ko lietas labā var darīt - turpināt caurskatīt mājas strazdu barus. Gan jau kādreiz man viņš kritīs! Bet nu ne šoreiz.   
Ziemasspāre (Sympecma paedisca)
Doles salas zivju dīķi bija vēl ar ūdeni pilni, tāpēc šajā vietā mazliet pievērsu uzmanību spārēm - varbūt kāda joslu klajumspāre atrodas. Pamanīju arī pa kādai ziemasspārei, kur arī ir tā suga, ko vajadzētu cītīgi pētīt un fotogrāfēt, jo Latvijā vēl joprojām nav konstatēta otra suga - Sympecma fusca. Lietuvā tā jau ir konstatēta un Zviedrijā gar piekrasti esot sastopama gana tālu uz ziemeļiem. Pēc visas spriežot, labākā vieta kur to būtu jāmeklē ir Pape - tā ka, ja nu kāds Papists šo lasa, tad vēršam uzmanību šīm necilajām, brūnajām spārītēm. Galvenā atšķiršanas pazīme ir tumšā josla uz muguras - mūsu sugai šī josla ir ar tādu kā 'zobiņu', bet otrai sugai šī muguras josla ir pilnībā taisna. It kā vienkārši, bet, lai būtu nebūtu nekādu šaubu, jābūt gana kvalitatīvam foto vai arī spāre ir jānoķer. Visas iespējas šo sugu atklāt vēl šogad!
Parazītvabole Metoecus paradoxus
 Tā nu staigāju gar dīķiem kad pamanīju lidojam kādu vaboli - parasti it kā tādām lietām nepievēršu uzmanību (tad nu brīnums - lidojoša vabole. Tādas katru dienu desmitiem var redzēt), bet tā lidoja ne pārāk augstu un izdomāju to mēģināt notvert ar plaukstu. Caps un lieta darīta. Veru plaukstu vaļā un.. OMG, neticu savām acīm!!! Parazītvabole Metoecus paradoxus! Latvijā ļoti reti konstatēta suga (mazāk par 10 atradumiem) ar ļoti interesantu bioloģiju - tās kāpuri ir parazīti lapseņu pūžņos, kur izēd to kāpurus. Nokļūšana lapseņu pūznī gan neesot vienkārša - mātītes (šī šķiet kā reizi ir mātīte) rudeņos uz satrupējušas koksnes virsmas sadēj oliņas cerībā, ka pavasarī šo vietu apmeklēs kādas lapsenes, lai ievāktu materiālus pūžņa būvniecībai. Ja tajā brīdī jau ir izšķīlies kāpuriņš, tad tas uzrāpjas uz lapsenes un ar to aizceļo uz pūzni. Ar šo sugu saistās arī spilgtas zēnu dienu atmiņas - tā bija tāda viena no pirmajām tiešām retajām vaboļu sugām ko bija izdevies noķert. Tālajā 2002. gadā vairāki šīs sugas īpatņi bija sabiruši vasarnīcas verandā uz palodzes - acīmredzot nākuši no lapseņu pūžņa, kas tajā gadā bija iemitinājies kaut kur starp pirmā un otrā stāva dēļiem. Toreiz šķiet tas bija tikai trešais novērojums vairāk kā 100 gadu laikā. Mūsdienās novērojumu ir mazliet vairāk. bet tāpat tie ir ļoti sporādiski un tiem ir izteikts gadījuma raksturs - atrastas vai nu beigtas vaboles, vai kāds īpatnis noķerts lidojumā, vai arī suga ievākta ar kādām lamatām. Protams, diezgan droši var apgalvot, ka suga nav reta, bet vienkārši ir reti konstatēta savas specifiskās bioloģijas dēļ. Taču šo sugu nofotogrāfēt noteikti bija viens no maniem sapņiem (toreiz 2002. gadā ar foto vēl nenodarbojos). Nu tas ir piepildīts! 
Gliemežu trematode (Leucochloridium paradoxus)
Pelēkais mušķērājs (Muscicapa striata)
Lielais zīriņš (Hydroprogne caspia)
Svītrainā klaidoņpele (Apodemus agrarius)
Turpinājumā jau varēja arī vairs nekas nenotikt un es būtu ar dienu apmierināts. Tiesa pelēko mušķērāju jau nu atrast tomēr gribējās - tiem Dārziņu apkārtnē vienkārši bija jābūt! Vispirms gan pamanīju kārtējo gliemežu trematodi - pārāk aktīvi gan tas tausteklis nepulsēja, tāpēc necentos to rūpīgi iemūžināt. Par šo brīnumu plašāk var lasīt šajā bloga ierakstā. Turpat blakus augošajā papelē gan pavīdēja kāda putna kustība - skats binoklī un beidzot pelēkais mušķērājs nokļūst manā "Ķengaraga - Dārziņu" putnu listē.  Nr 153. Viss - mērķis izpildīts! Māte Daba gan bija citās domās un piespēlēja man vēl vienu, mazliet negaidītu, jaunu sugu Ķengadārziņu listei - pametis acis debesīs, pat bez binokļa sapratu, ka tur tak lido lielais zīriņš! Tas gan neveiksmīgi uzreiz pa vējam aizslīdēja tieši aiz koka, bet pāris veikli soļi un putns atkal bija redzeslaukā! Kopumā novērojums bija tik īslaicīgs, ka knapi paspēju to nobildēt. Pēc šādiem novērojumiem, kad viss rit kā pa sviestu, paliek tiešām patīkama pēcgarša. Kārtējā jauka diena dabā - nobeigumā vēl viens jauks grauzējiņš, kas drosmīgi sēdēja praktiski taciņas vidū. 

otrdiena, 2014. gada 26. augusts

Putnu sezonas atklāšana

Līkšņibītis (Calidris ferruginea), 2 parastie šņibīši (Calidris alpina) un 2 smilšu tārtiņi (Charadrius hiaticula)
Šodien beidzot atklāju savu rudens putnu sezonu! Protams, nevar jau ar tā teikt, ka putnu sezonu es būtu 'noslēdzis' taču fakts, ka vasaras laikā tiem iznāk pievērst mazāk uzmanības, ir neapstrīdams. Tad nu, lai tā lēni un maigi atgrieztos ritmā, devos uz Daugavgrīvas mola pusi. Ātri vien liedagā mani sagaidīja neliels bridējputnu bariņš, kas sastāvēja g.k. no dažiem parastajiem šņibīšiem, dažiem smilšu tārtiņiem un viena līkšņibīša. Pēdējais man gada ķeksis - tā ka sākums veiksmīgs! Līkšņibītis bija jaunais putns, kas varbūt tā pirmajā acu uzmetienā ir līdzīgs parastā šņibīša jaunajam putnam, bet, ja rodas kādas šaubas, atliek vien to ieraudzīt lidojumā, lai viss būtu skaidrs - koši baltā virsaste ir šai sugai raksturīga pazīme. Tāpat kā smilšu tārtiņa baltā spārnu svītra ir raksturīga pazīme kā tos lidojumā atšķirt no upes tārtiņiem. 
Upes zīriņš (Sterna hirundo) - pieaugušais putns spalvu maiņā
Upes zīriņš (Sterna hirundo) - jaunais putns
Izspiegojot kolēģus uz Mangaļsalas mola
Uz mola gan mani sagaidīja mazliet tukšums - ja, protams, neskaita mazliet vēju, kas, lai arī ne pārāk intensīvi, tomēr šļakstināja viļņus pāri akmeņiem. Mola sākumā vēl pavēroju upes zīriņus - pieaugušais putns acīmredzot bija spalvu maiņā un bija pazaudējis garās astes spalvas. Tāds pēc skata mazliet jocīgs. Turpat vēl tupēja divi viņa pusaugu bērni, kas laikam vēl cerēja izspiest no barotāja kādu zivi. Nemanīju gan, ka kaut ko vecais putns šiem ko pienestu - izskatījās ar gana veci, lai paši prastu nomedīt kādu zivi.
Negaiss nāk!
Negaiss atnācis...
Bez beigta roņa uz mola tā arī neko nemanīju. Līdz pašam kaiju galam gan neaizgāju (kaut arī biju jau pārbridis pārplūstošo pārrāvumu netālu no mola gala), jo tomēr sāku ar stiprām aizdomām vērot negaisa mākoni, kas tomēr acīmredzami nāca virsū nevis gāja garām kā to sākotnēji biju prognozējis. Nācās pieņemt ašu lēmumu - turpināt virzību uz priekšu vai iet atpakaļ. Atmiņā atausa Kaspara Funta tēlainais apraksts par piedzīvoto negaisu uz Mangaļsalas mola - zināju, ka to noteikti negribu pārdzīvot un aulekšoju pa akmeņiem atpakaļ uz krastu. Kā izrādījās šis tiešām bija gudrs lēmums - jau samērā tuvu krastam vējš šķietami pieņēmās spēkā (jeb vismaz kļuva brāzmaināks), bet, pametot skatu atpakaļ, mola galā jau gāza kā no spaiņa. Pie pašas Daugavgrīvas mola gāziens mani tomēr noķēra, bet, veicot Staņislava Olijara cienīgu sprintu ar šķēršļu elementiem, paspēju patverties zem nelielas nojumes, kur arī sekmīgi pārlaidu spēcīgo, bet īslaicīgu negaisu. 
Upes tilbīte (Actitis hypoleucos)
Melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca) - mātīte vai jaunais putns
Svīre (Apus apus)
Ceru ķauķis (Acrocephalus schoenobaenus)
Somzīlīte (Remiz pendulinus)
Astainais zilenītis (Everes argiades)
Svirlītis (Phylloscopus sibilatrix)
Pēc negaisa atkal iestājās jauks laiks un turpināju ar Daugavgrīvas niedrāja izpēti. Neko diži jaunu necerēju ieraudzīt, jo galvenā doma bija vienkārši atsvaidzināt putnu vērošanas maņas. Tā teikt, atkal satikties ar ierastajiem niedrāja putniem - niedru stērstēm, somzīlītēm, bārdzīlītēm. Varbūt mazliet negaidīti, diezgan regulāri manam skatam pavīdēja ar pa kādam ceru ķauķim, kurus vasaras beigās/rudenī man kaut kā ļoti reti gadās redzēt. Patīkams pārsteigums bija arī divas svīres, kas klusi kā partizāni centās pārlidot niedrāju D virzienā - acīmredzot migranti. Šobrīd jau Latvijā svīru jau ļoti maz palicis - vairums jau ceļā uz dienvidiem. Tāpat negaidīti izdevās novērot šogad vēl neredzētu dienastauriņu - astaino zilenīti! Biju jau pārliecināts, ka tauriņu gada liste paliks ar 84 sugām, bet redz ka nekad neko nevar zināt! No putniem pāris vietās vēl pa kādiem mušķērājiem, ķauķīšiem, bezdelīgām, čurkstēm u.c. krikumi. Kopumā šķiet iznāca konstatēt 45 punu sugas, tā ka par šo pirmo putnu izgājienu šoruden sev lieku 'ieskaitīts'! Maņas mazliet atsvaidzinātas - tagad atliek tā pilnīgāk atsvaidzināts zināšanas (g.k. balsis un saucienus), lai uz 13.-14. septembra Putnu Ralliju būtu 'kaujas gatavībā'!

pirmdiena, 2014. gada 25. augusts

Na na na na na na na na na Naktstauriņi!!

Ērkšķogu raibsprīžmetis (Abraxas grossulariata)
He he - un jūs tiešām domājāt, ka izbēgsiet no naktstauriņiem?! Pēdējā mēneša laikā biju stipri aktivizējis savas gaismošanas aktivitātes līdz ar to visādu sagaismotu un safotogrāfētu naktstauriņu ir ūuu cik daudz. Bet nu labi - nedaudz saaudzēšu lasītājus un neveidošu katrai gaismošanas reizei savu ierakstu.  Izdevās arī visai laba gaismošanas ģeogrāfija - vasarnīca, Kolka, Lilaste, Doles sala, Krustkalni, Ilgas. Tāpat arī šajā laika posmā izdevās pavadīt kādu laiku ar visiem trim Latvijas tauriņpētniekiem - Nikolaju Savenkovu, Ivaru Šulcu un Gunti Akmentiņu. Rezultātā mans naktstauriņu sugu saraksts auga straujos tempos un šobrīd manā makrotauriņu sarakstā ir 425 sugas, kas gan šķiet nav pat puse. Ir vēl ko 'rakt'. Bet nu mazliet par kādām sugām - kā pirmais ir visai glītais ērkšķogu raibsprīžmetis, ko pārsteidzošā kārtā tikai šogad izdevās ieraudzīt vasarnīcā.  Pārsteidzoši tāpēc, ka mums dārzā ērkšķogu ir ļoti daudz, jo kā nekā mans vecvectēvs bija savā laikā vadošais ērkšķogu selekcionārs Latvijā - Arvīds Vīksne. Protams, ērkšķogu audzētājiem šis sprīžmetis noteikti nav 'draugs', bet ja tā kāpuri nesavairojas masveidīgi, tad jau domāju, ka var arī mēģināt tomēr ar tiem sadzīvot. Ja vēl apkārtne ir piemērota dažādiem mazputniņiem (piemēram, zīlītēm, erickiņiem u.c.), kas tieši pārtiek no dažādiem kukaiņu kāpuriņiem, tad uztraukumam nav pamats - ērkšķogu raibsprīžmetis visas ērkšķogas neapēdīs!
Ošķērpju koksprīžmetis (Cleorodes lichenaria)
Sūnzaļais lapsprīžmetis (Colostygia olivata)
Sprīžmetis Peribatodes secundaria
Vībotņu vērpējs (Malacosoma castrensis)
Viena no interesantākajām gaismošanām izdevās Kolkā, kur izdevās ierasties līdz ar tropiskā karstuma iesākšanos. Abas naktis, kuras tur pavadīju, bija siltas un tauriņi lidoja tiešām lielā skaitā. Pat pārsteidzoši lielā skaitā (un arī daudzveidībā), jo principā tuvākā apkārtne nemaz tik interesanta dažādu biotopu ziņā neizskatījās - g.k. fonā priežu mežs un veci, bagātīgi aizauguši mūri. Retākās un interesantākās sugas bija divas - sūnzaļais sprīžmetis, kas Latvijā sastopams tikai Slīteres NP, un sprīžmetis Peribatodes secundaria, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēts 1996. gadā Papē (I.Šulcs), bet kopš tā laika izplatījies tālāk pa Kurzemi (un par lielu retumu vairs netiek uzskatīts). Abas sugas man protams jaunas sarakstam - tāpat kā ošķērpju koksprīžmetis, kam no visiem koksprīžmešiem šķiet ir vislabākais maskēšanās krāsojums. Kopumā palika laba pēcgarša un pavisam noteikti, ka Kolkā būs jāpagaismo arī nākamgad. Galu galā, ja tur koncentrējas migrējošie putni, tad kāpēc lai to pašu nedarītu arī kādi migranti naktstauriņi?
Tinējs Acleris effractana
Kārklu dakšastītes (Furcula furcula)
Alkšņu dakšastīte (Furcula bicuspis)
Aveņu stiklspārnis (Pennisetia hylaeiformis)
No vairākām gaismošanas reizēm vasarnīcā kādas pāris patiesībā bija ļoti veiksmīgas un atjaunoja manu entuziasmu par atkārtotu gaismošanu vienā un tajā pašā vietā. Naktī no 30. uz 31. jūliju vien izdevās 'sagaismot' vairāk kā 20(!) jaunas sugas vasarnīcas naktstauriņu sarakstam! Necerēti veiksmīgi. Šobrīd  manā vasarnīcas makro tauriņu sarakstā ir 265 sugas - gan jau lēnā garā līdz 400 kādreiz izdosies tikt. Šajā konkrētajā naktī lielākais prieks bija par atlikušajām divām dakšastīšu sugām, kas ieradās pie gaismas praktiski vienlaicīgi. Dizainiski ļoti glīti naktstauriņi! Tāpat dizainiski ļoti amizants radījums ir tinējs Acleris effractana, kas atgādina tādu kā betmobīli. Otrā rītā pēc gaismošanas mani sagaidīja vēl viens patīkams pārsteigums - verandā uz palodzes sēdēja stiklspārnis! Stiklspārņi vispār ir ļoti viltīgi radījum - ne tikai tāpēc, ka mēģina izlikties par visādām lapsenēm, bet arī tāpēc, ka ir ļoti grūti konstatējami. Uz gaismu nelido, dienā arī nav pārāk aktīvi - līdz ar to novērojumiem ir liels gadījuma raksturs un varētu pat šķist, ka stiklspārņi ir ļoti reti tauriņi. Taču ir viena metode, kas šo apgalvojumu apgāžu un pilnībā iznīcina - feromoni (naktstauriņu mātīšu izdalītās 'smaržas'). Ar feromonu slazdiem stiklspārņus ir iespējams konstatēt tiešām lielā skaitā. Pagaidām gan ar šādām nodarbēm neesmu aizrāvies tāpēc līdz šim ar stiklspārņiem savas dzīves laikā esmu ticies tikai kādas piecas reizes - bet ar fotoaparātu šī bija vien otrā reize. 
Divpunktu sirpjspārnis (Watsonalla binaria)
Meklējot jaunas gaismošanas vietas, izdomāju paeksperimentēt ar Doles salā esošo Daugavas muzeju. Sazinājos ar administrāciju, kas man laipni atļāva pieslēgties strāvai un uzstādīt savu paladziņu. Nevarētu gan teikt, ka atlidojušais sugu sastāvs mani iepriecinātu līdz sirds dziļumiem (pa dienu redzētais mūru samtenis gan iepriecināja), taču nebija arī galīgi garlaicīgi. Interesantākā suga laikam bija divpunktu sirpjspārnis, kas kādreiz tika uzskatīta par samērā retu sugu, bet laikam jau tomēr ir sastopama pietiekami bieži vietās, kur vien aug kādi vecāki ozoli. 
Melnā laupītājmuša (Andrenosoma atrum)
Baltzaļā pūcīte (Calamia tridens)
Mazā kārklu ordeņpūcīte (Catocala pacta)
Zāļsvilnis Accentria ephemerella
Krietni vien vērtīgāks izbrauciens bija nākamajā naktī - radās lieliska izdevība pievienoties mūsu tauriņu guru Ivaram Šulcam un Nikolajam Savenkovam braucienā uz Lilasti. Pirms vēl bija satumsis, izdevās arī nedaudz tāpat pastaigāt pa Ādažu poligona virsājiem un mazliet novērtēt šī biotopa unikalitāti - protams, kukaiņu aktivitāte īsti nekāda nebija, taču tāpat izdevās ieraudzīt vienu melno laupītājmušu, kas Latvijā ir visnotaļ reti sastopama. Ātri vien satumsa pavisam un slēdzām iekšā gaismas. Tādi izcili retumi neatlidoja, bet man jau gan bija vairāk kā 10 iepriekš neredzētas sugas. Glītākās no tām - baltzaļā pūcīte un mazā kārklu ordeņpūcīte. Interesantākais priekš manis bija zāļsvilnis Accentria ephemerella, kas ir unikāla suga Latvijas tauriņu faunā - vienīgā kuras kāpuru attīstība noris zem ūdens! Pats tauriņš gan ir ļoti sīciņš un visnotaļ necils - samērā ilgstoši zinātnieki pat esot prātojuši vai tas maz ir tauriņš? Bet morfoloģiski nekas cits jau laikam nesanāk - pat ja šī suga pēc izskata ir pavisam atšķirīga no citiem zāļsviļņiem, Mātītēm esot pat divas formas - spārnainās (līdzīgas kā tēviņš attēlā) gan bezspārnu, kas visu savu dzīvi pavada ūdenī vai uz tā virsmas. 'Visa dzīve' gan ir tāds nosacīts jēdziens, jo šīs sugas pieaugušie īpatņi dzīvo vien dažas dienas - attiecīgi arī sugas epitets, kas no grieķu valodas tā arī apmēram būtu tulkojams. Ne velti daudziem organismiem ar līdzīgu dzīvesveidu šis 'ephemeros' tiek piekabināts - piemēram, viendienītes latīniski ir Ephemeroptera; augi ar ļoti īsu veģetācijas periodu - efemēri utt.   
Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)
Koksprīžmetis Alcis bastelbergeri
Vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta)
Kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)
Augusta sākumā tātad bija jāpiedalās Jaunu Dabaspētnieku nometnē Druvienā, kur tad arī katru vakaru tika darbināta gaismas lampa naktstauriņu vērošanai. Sarīkoju arī nelielu totalizatoru starp nometnes komandām - bija jāmēģina uzminēt cik lieltauriņu (tātad tikai pūcītes, sprīžmeši, sfingi utt.) sugu mums izdosies konstatēt un noteikt līdz sugas līmenim. Pats prognozēju 115 sugas, bet bērni robežās no 70-90. Kopumā laikapstākļi bija piemēroti un tikai viens vakars pēc pamatīgām lietusgāzēm pa dienu bija galīgi tukšs. Beigu beigās 4 nakšu laikā izdevās konstatēt apaļas 100 sugas. Noteikti bija vairāk, bet kādas dažas Eupithecia sp. sugas palika nenoteiktas un gan jau vēl ko palaidu garām nenoteiktu. Kā vērtīgākie guvumi jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis), kas līdz šim gadam skaitījās ļoti reta suga (bet šogad tā ir tikusi konstatēta jau daudzās vietās, arī Lilastē mums viens eksemplārs bija atlidojis), un sprīžmetis Alcis bastelbergeri, kas ir reta, g.k. Latvijas austrumos sastopama suga. Protams, vienmēr prieks, ja pie gaismas atlido kāda ordeņpūcīte. Attēlā gan parastākā no sugām - vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta). Pie gaismas gan ordeņpūcītes lidojot ne pārāk labi un daudz labāk tās var pievilināt ar kādu ēsmu, piemēram, vīnā un cukurā samērcētu lupatiņu. Nometnes laikā, protams, šādu metodi neizmēģināju, bet varbūt kādu reizi jāpaskatās vai vasarnīcā var ko tādā veidā pievilināt. Bet vēl no nometnes tauriņiem pašam sajūsmu izraisīja kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia), kas bija manā 'must see' sugu sarakstā. Ķeksītis pievilkts!
Tāds lūk 2% ieskats jūlijā un augustā sagaismoto naktstauriņu klāstā! Vēl jau naktstauriņu sezona nebeidzas - daļa īstenu rudens sugu vēl nemaz nelido! Tā ka vēl jau kādu nakti lampa būs jāiedarbina - jāsagaida tik mazliet sausāks vakars. 

sestdiena, 2014. gada 23. augusts

Krustkalni - Ilgas

Lēcējzirneklis Sitticus terebratus
Nu jau galopā lēkšoju pa jūlija un augusta bildēm, lai līdz kādiem putnu vērošanas gājieniem būtu iedzinis iekavēto - ir doma rudenī šeit vairāk ko rakstīt par aktuālajiem putnu vērojumiem (cerībā, ka būs ar kas interesants). Pagājušā gada rudens vērojumi šeit tā arī nemaz neparādījās... Bet nu labi - par ko tad šajā ierakstā?  Augusta vidū (ū, beidzot tad kādas salīdzinoši svaigas bildes) radās iespēja pievienoties vienam no mūsu vadošajiem tauriņpētniekiem Nikolajam Savenkovam braucienā uz Krustkalniem (kur mums pievienojās cits pieredzējis tauriņu pētnieks, ilglaicīgs Teiču rezervāta darbinieks Guntis Akmentiņš) un Ilgām. Grēks šādu iespēju neizmantot, jo kā gan labāk paplašināt savas zināšanas par tauriņiem, kā tieši klātienē tās uzsūkt no zinošākajiem šīs jomas pārstāvjiem Latvijā! Pagaidām gan pārāk nemocīšu ar naktstauriņu bildēm, bet gan ar citiem lopiņiem, ko izdevās šajās pāris dienās redzēt. 
Māņskorpions (Pseudoscorpionida)
Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)
Krustkalnos pārmaiņas pēc izmantoju brīvo stundu kamēr Nikolajs apstrādāja ievākto materiālu, lai patvarstītu kādus insektus ar lielāku palielinājumu kā ierasts. Uzreiz man par prieku uz vecas pirtiņas sienas atradās lēcējzirnekļu saime - nekad nelaižu garām iemūžināt šos radījumus! Pirmo reizi arī izdevās novērot tēviņa 'riesta danci' - viens lēcējzirnekļa kungs, izmisīgi plātīdamies ar priekškājām un pedipalpiem un veikdams sāniskus izklupienus, nesekmīgi centās pievērst kādas dāmas uzmanību, kas bija paslēpusies dēļu šķirbā. To gan ar vārdiem vispār grūti aprakstīt - dabā tas izskatās visai amizanti. Vispār jau tā pavisam miniatūrā fotopasaule ir tik ļoti interesanta, ka reizēm pat žēl, ka visā tauriņu, spāru, vaboļu u.c. lielāku kukaiņu virpulī neizdodas tik bieži pameklēt šos mazāk redzētos Dabas stāstus. Tā, piemēram, meklējot spožo skudru ligzdās dzīvojošo reto spīduli (par ko esmu jau rakstījis vairākkārt - šoreiz gan neizdevās atrast), izdevās pamanīt Latvijas skorpionu! Nu labi - māņskorpionu, kas ir tikai dažus mm liels. Tur mums vairākas sugas, kuras pagaidām neprotu atšķirt. Tāpat arī pēdējā laikā esmu mazāk pievērsies dažādiem insektu portretiem - lūk kāds tuvplānā izskatās zaļās vairogblakts nimfas ģīmis! Bet nu jā - laikam jau tomēr tās diennakts stundas ir tik maz, ka visu jau nevar paspēt aptvert.  
Ozolu alotājkode (Tischeria ekebladella)
Mežmalā pamanīju arī it kā neredzētus bojājumus uz ozola lapām - protams, izmantoju izdevību, ka blakus ir kam pajautāt, un noskaidroju, ka tās ir ozolu alotājkodes (dikti patīk sugas latīniskā nosaukuma epitets - ekebladella. Forši skan!) mīnas. Suga esot ļoti bieža un šie bojājumi esot ļoti raksturīgi. Kaut kā līdz šim gan nebiju manījis tādus dzleltenīgus pleķus uz ozolu lapām - varbūt nebiju vienkārši pievērsis uzmanību. Pret gaismu skatoties, katrā no šiem gaišajiem laukumiem varēja redzēt dzīvojamies vienu kāpuriņu, kas līdzīgi kā citu mikrotauriņu (piemēram, tās pašas zirgkastaņu raibkodes) kāpuri grauž lapas mezofilu, atstājot neskartu tikai pašu lapas virsējo un apakšējo slāni. Šīs sugas bojājumus noteikti tagad atcerēšos. 
Ragainās cikādes (Centrotus cornutus) nimfa
Tālāk jau pārcēlāmies uz Ilgām (kas vēl nezin - Ilgas ir Daugavpils Universitātes Studiju un Pētniecības centrs, kas atrodas pašā Baltkrievijas pierobežā netālu no Riču ezera), kur pirmā diena pagāja, ar ziņkāri vērojot, Nikolaja ēsmas lamatās ievāktā materiāla šķirošanu. Ik pa laikam gan izmetu nelielu dežūrloku ap pili, jo piebraucot pārsteidza lielais klajumspāru blīvums - attiecīgi radās interese tās mazliet rūpīgāk pavērot, jo vienmēr pa vidu var slēpties arī kāds retums. Pašas pils apkārtnē, gan spāru tomēr bija pamaz. Toties atradās viens miniatūrs bruņneša un dinozaura krustojums, kuru ieraugot es sākumā diezgan stipri apmulsu. Nekad nebiju neko tādu redzējis!  Mulsums gan ātri pārgāja, jo ātri vien šajā radījumā saskatīju attālu līdzību ar ragaino cikādi - un tik tiešām šis kustonis ir ragainās cikādes nepieaudzis īpatnis. Jocīgs jau nu bez gala!
Sienāzis Phaneroptera falcata
Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)
Vakarpusē devāmies uz nu jau slaveno klajumu pie fermas (tas arī bija tas pats jaunā sienāža atrašanas vakars), lai tur novietotu un ieslēgtu vienas gaismas lamatas naktstauriņiem. Te tad bilde ar iepriekš pieminēto sienāzi Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Lv faunā un ir ļoti strauji izplatījies valsts austrumu pusē (novērojumi pat pie Gulbnes). Sienāzis visnotaļ glīts - ļoti smalks, gariem spārniem un taustekļiem un ir diezgan labs lidotājs priekš sienāža. Tā ka nav brīnums, ka ir tik strauji izplatījies. Tā vakara interesantākais novērojums gan bija (tad jau, protams, vēl nezināju par jaunās sienāžu sugas esamību manā fotoaparāta atmiņas kartē) Nikolaja ieraudzītais varžkrupis, kas vakara krēslā ļēpatoja savās darīšanās. Naktī aktīvā dzīvesveida dēļ,  pārāk bieži jau šo sugu negadās redzēt. Atšķiršana no citiem abiniekiem ļoti vienkārša - jāieskatās tik tam acīs un jāierauga vertikālā acs zīlīte.  
Makstkodes Coleophora absinthii kāpura mājiņa
Kaķpēdiņu tinējpūcīte (Eublemma minutata)
Nākamajā dienā mums atkal pievienojās Guntis un tā nu kopā ar viņiem staigājot, tiešām varēja uzzināt tik daudz ko jaunu par tauriņiem, ka visu laikam pat diemžēl neizdevās paturēt atmiņā (nu jau laikam tas viss vairs neaizķeras tik viegli kā jaunībā). Visvairāk man fascinēja Nikolaja zināšanas par praktiski visu naktstauriņu sugu bioloģiju - īpaši kāpuru barības augiem. Tas ir noderīgi, jo daudzus no mikrotauriņiem var ļoti labi atpazīt pēc to kāpuru darbības pēdām (dažādas mīnas, alojumi, kāpuru makstis utt.) uz to barības augiem - tā, piemēram, pagājušogad tieši Ilgu apkārtnē viena jauna mikrotauriņu suga Latvijas faunai tādā veidā arī tika konstatēta. Jāatzīmē gan, ka mūsu tauriņu pētnieki oficiāli sugu Latvijas tauriņu sarakstā iekļauj tikai tad, kad ir izdevies ievākt (vai arī, piemēram, izaudzēt no kāpura) arī pašu imago. Tikai ar kādu bojājumu uz lapas nepietiek - pat ja nav nekādu šaubu par to kam šis bojājums pieder. Visnotaļ korekta sistēma. Par neizsmeļamajām zināšanām šajās dienās pārliecinājos nepārtraukti - tā, piemēram, vairākās vietās auga pa kādam vērmeļu pudurim. Nikolajs uzreiz gāja klāt un, nedaudz pameklējis, atrada makstkodes Coleophora absinthii kāpuru mājiņas, kas piestiprinātas pie ziediem. Turpat blakus, ieraudzījis dzeltenās kaķpēdiņas, uzreiz teica, ka šeit būtu jādzīvo kaķpēdiņu tinējpūcītei (ok, šī un arī iepriekšējā suga Ilgu apkārtnē jau bija tikusi konstatēta - tātad bija zināms, ka šeit tā dzīvo) - un kā nu ne, nedaudz pastaigājot, kādi 3 eksemplāri atradās. Tādus piemērus varētu saukt vēl un vēl - izcili! 
Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon)
Kopumā šajās dienās noteikti galvenā uzmanība tika veltīts naktstauriņiem. It kā bija nelielas cerības, ka jau minētajā sausajā biotopā varētu būt atlidojis un piestājis kāds oranžais dzeltenis (Colias croceus - ļoti rets ieceļotājs no Dienvidiem), bet dienastauriņu vispār bija ļoti maz. Tik vien, ka atradās viens priekš augusta vidus aizdomīgi svaigs čemurziežu dižtauriņš. Varbūt, ka karstā laika iespaidā, šis bija jau kāds trešās paaudzes eksemplārs? Vai arī aizkavējies otrās paaudzes tauriņš? Kas to lai zin. Bet katrā ziņā bija ļoti rāms un ļāva sevi no visām pusēm iemūžināt.
Spraugložņas Orthocerus clavicornis
Šķiet pēc šī gada sevi gandrīz vai varēšu saukt par spraugložņu Orthocerus clavicornis ekspertu - pirmajā vakarā staigājot gar fermu, piefiksēju, ka biotops ir visai piemērots šai sugai (vietām smilšaini akmeņains ar peltīgerām). Nākamajā dienā mazliet pašiverējos un jā - pāris vabolītes atradās. Vēlāk vakarā papētot vēl mazliet rūpīgāk, kopīgiem visu spēkiem izdevās pat sameklēt 8 īpatņus! Neviens eksemplārs gan nebija daudz retākās sugas - Orthocerus crassicornis - pārstāvis. Tā pagaidām man tomēr nerādās. 
Vībotņu mūka (Cucullia artemisiae) kāpurs
Interesants brīdis bija, kad meklējām kādus mūku kāpurus uz vērmelēm un vībotnēm. Ieminējos, ka es tik tā vienu reizi biju speciāli meklējis vībotņu mūka kāpurus - un tā pati reize bija veiksmīga. Toreiz biju ļoti priecīgs, jo lai nu ko, bet maskēties šīs sugas kāpuri prot izcili! Kolīdz biju šos vārdus pārspļāvis pār lūpām, uzreiz uz vībotnes ieraudzīju tieši tādu pašu kāpuru! Joprojām nevaru vien beigt par tiem brīnīties - tas nu gan ir viens varens evolūcijas meistarstiķis! Protams, tuvplānā skatoties, šķiet, ka tādu kāpuru taču nav grūti pamanīt, bet tiklīdz atkāpies kādus pāris metrus nost - kāpurs? Kāds kāpurs? Vībotne kas vībotne. Ja nu kādam uznāk luste šos meklēt, tad var pievērst uzmanību grauzumiem vībotņu galotnēs - kāpuram jau tomēr kaut kas jāēd ir un kā Nikolajs minēja, tad parasti uzmanību vispirms pievērš tieši šādas apgrauztas vībotnes un tikai pēc tam izdodas atrast kāpuru. Varbūt jāsarīko tāda mini sacensība - kurš pirmais dabā atradīs vībotņu mūka kāpuru? Vēl tiem būtu jābūt redzamiem :)
Tauriņu pētnieki Baltkrievijas pierobežā
Ordeņpūcīte Catocala electa
Naktstauriņu gaismošanas ziņā varbūt šis brauciens nebija pats veiksmīgākais - sākotnējais plāns bija trāpīt uz lielā karstuma pēdējām dienām, bet tas diemžēl izbeidzās tieši pāris dienas iepriekš un abas naktis Ilgās nebija nemaz tik tropiski siltas kā cerēts. Tā ka jaunas sugas Latvijai šoreiz konstatētas netika. Toties uz gaismu atlidoja suga, kas kā jauna Latvijai tika atklāta tikai pagājušogad - ordeņpūcīte Catocala electa, ko šeit pat Ilgu apkārtnē pirms gada konstatēja tieši Nikolajs. Un kā šogad ir noskaidrojies - suga šajā vietā ir sastopama pat diezgan masveidīgi. Tas droši vien ir tikai laika jautājums, kad suga tiks konstatēta vēl kādā vietā. Man, protams, liela veiksme tikt pie šādas retas sugas kadra!  
Mājas circenis (Acheta domestica)
Nobeigumā pie lampas atrāpoja arī viens no folklorā visapdziedātākajiem kukaiņiem - circenīt's kas dzied aizkrāsnē! Dabā mājas circeni patiesībā redzēju tikai pirmo reizi - biju vienīgi dzirdējis pāris vietās Rīgā. Šķiet, ka mūsdienās mājas circeņi vairs nav nemaz tik bieži sastopami - daudz pamestu un aukstu lauku māju (circeņi ir siltummīloši un pārziemot var tikai mājās, ko regulāri kurina), bet citas mājas savukārt noteikti ir daudz modernākas un sterilākas kā senākos laikos un visādi insekti (t.sk. circeņi) tur ir nevēlami viesi. Tālāk uz dienvidiem suga gan joprojām ir ļoti bieži un plaši sastopami. Raksta gan, ka mājas circeņi nav nemaz vietēja suga un Eiropā ir ienākuši no Āzijas - tā ka pārāk jau satraukties par šo sugu laikam nav vērts. Lūk par Eiropā daudz retāko un daudzās valstīs apdraudēto lauka circeni (Gryllus campestris), gan būtu interesanti ko uzzināt vairāk - vai tas maz ir Latvijā sastopams? Pēdējās desmitgadēs (ja ne pat ilgāk) nekādu ziņu nav. Lūk, ja šo sugu izdotos atrast, tad jau tas gan būtu ļoti vērtīgi! Lietuvā, piemēram, suga ir sastopama ļoti reti un tikai pašos Lietuvas dienvidaustrumos. Nekad gan zināt nevar - varbūt tiešu Ilgu apkārtne ir tā vieta, kur meklēt lauka circeni!?