Spārings

Mazā sarkanace (Erythromma viridulum)

Vasaras otrā puse izrādījās ļoti veiksmīga ne tikai tauriņu, bet arī spāru jomā! Kaut kā veiksmīgi sakrita vairāki apstākļi un pāris nedēļu laikā izdevās redzēt veselas četras jaunas sugas priekš sevis! Ok, pirmā no tām - mazā sarkanace - nebija nekas negaidīts. Pirms diviem gadiem šo sugu kā jaunu Latvijai atrada Ruslans Matrozis un izdarīja to tepat Rīgā. Un vēl jo trakāk - tepat man blakus Ķengaragā. Ja pagājušogad tās kaut kā neizdevās atrast (toties atradu citu jaunu spāru sugu Latvijai - Chalcolestes viridis), tad šogad Kojusalas līcis bija pilns ar tām! Kopumā jau abas sarkanaču sugas (lielā un mazā) ir visai līdzīgas, bet ja abas lido kopā, tad arī pēc izmēra sugas var, ja ne gluži labi atšķirt, tad vismaz mazākie eksemplāri uzreiz šķiet 'aizdomīgi'. Problēma gan rodas apstāklī, ka abas sarkanaču sugas mīl sēdēt uz ūdensrožu un lēpju lapām - nereti visai tālu no krasta, kas apgrūtina gan to fotogrāfēšanu, gan vienkārši noteikšanas pazīmju saskatīšanu. Drošākā pazīme ir vēdera pēdējais posms, kas lielajai sarkanacei ir pilnībā zils, bet mazajai sarkanacei - ar melnu 'X' zīmi. Pāris reizes apmeklējot šo vietu izdevās sastapt pāris eksemplārus, kas uzturējās tuvāk krastam - otrajā reizē ūdenslīmenis bija pat nokrities tik tālu, ka tās sēdās kādu pusmetru no krasta. Ideāli priekš fotogrāfēšanas! Interesanti, ka ārpus Rīgas šī suga pagaidām nav atrasta (Rīgā jau daudzās ūdenstilpēs) - kurš būs pirmais, kas to atradīs ārpus Rīgas?

Sīkspāre (Nehalennia speciosa)

Sīkspāres (Nehalennia speciosa) apdzīvotais biotops

Kādas dažas dienas vēlāk, uzķēris 'spāru garšu', devos sev nezināmā virzienā - uz Daugavas otra krasta mežiem Baldones apkārtnē, kur 2008. gadā Kausu ezeru krastos Mārtiņš Kalniņš bijis atradis Latvijā uz dienvidiem tālāko ziemeļu krāšņspāru populāciju. Ņemot vērā, ka Latvijas ziemeļaustrumu stūri es apmeklēju gana reti, tad šī noteikti bija reālākā vieta, kur mēģināt šo sugu nofotogrāfēt. Vispirms gan piestāju pie Pakuļezera, kas no malas ar izskatījās visai interesants - tāda kā bedre priežu meža vidū ar purvainiem krastiem. Ne pārāk platā, bet biezā grīšļu josla krastos mani rosināja uz domu par vienu no Eiropā apdraudētākajām sugām - sīkspāri. Un kā nu ne - tiešām izdevās atrast veselus 3 indivīdus. Kāpēc to sauc par sīkspāri tā pa īstam var novērtēt tikai ieraugot pašu spāri dabā - tik miniatūra spāre, ka, paceļoties spārnos, tā praktiski momentā  izzūd kā kaut kāda pasaku feja. Rietumeiropā purvainu biotopu degradācijas (nosusināšana, norakšana utt.) rezultātā sīkspāre ir liels retums. Latvijā piemērotos biotopos šķietami diezgan bieži sastopama suga - taču joprojām ar ne pārāk daudz atradumiem. Tā ka, ja izdodas nokļūt pie kāda ezeriņa ar grīšļainiem, staigniem krastiem, tad ir vērts mirkli piestāt un rūpīgi paskatīties. 

Ziemeļu krāšņspāre (Coenagrion johanssoni)

Bet kā tad ar meklēto ziemeļu krāšņspāri? Protams, bija arī tās. Un daudz! Sākumā šaubījos vai tā vienkārši izdosies to atrast, bet pirms tam palasīju, ka šī ir viena no mazākajām krāšņspāru sugām. Un tiešām - it kā ar šaubām centos apskatīties visas krāšņspāres, bet kad beidzot ieraudzīju īsto - uzreiz bija skaidrs! Sīciņa un salīdzinoši ļoti tumša krāšņspāre. Līdzīgi kā sīkspāres, arī šī suga lidoja g.k. starp grīšļiem - un pārsvarā tuvu ūdens malai. Nācās nedaudz pārvarēt nepatiku pret šādiem nestabiliem sfagnu un grīšļu 'blaņģiem', bet ko gan laba kadra nedarīsi? Suga, atbilstoši nosaukumam, Eiropā tiešām ir izplatīta g.k. Skandināvijā, kur tā ir visai bieža, un Baltijas valstīs. Latvijā tai gain ir visa maz zināmu atradņu - pārsvarā Vidzemes ziemeļos. Bet ir pat pāris atradnes Lietuvā, kas varbūt liek domāt, ka teorētiski arī kaut kur citur Latvijas teritorijā pa kādai vēl neatklātai atradnei būtu jābūt.

Purvaiņu dižspāres (Aeshna juncea) ekzūvijs jeb vecā kāpura āda

Turpat Kausu ezeru krastā varēja atrast ekzūvijus, kas ir visnotaļ nozīmīga lieta spāru pētniecībā. No šī sarežģītā vārda bīties nevajag - ekzūviji ir vienkārši vecās kāpuru ādas, kas paliek kaut kur ūdenstilpes krastmalas veģetācijā pēc tam, kad no tās ir izlīdusi pieaugusī spāre. Nozīmīgas tās ir tāpēc, ka vairumu sugu var ļoti labi noteikti arī pēc kāpuriem un ekzūvijs, lai arī ir trausls un sauss, saglabā visas tās pašas pazīmes, kas ir kāpuram. Tātad pēc atrastām kāpuru ādiņām var labi noteikt kādu sugu klātbūtni un pat novērtēt to daudzumu kādā ūdenstilpnē - pašas spāres nemaz neredzot! Cik dzirdēts, tad šī metode vislabāk 'strādā' ar lielajām spārēm, kuras bieži vien ir ļoti aktīvas un grūti novērojamas. Pats gan līdz šim nebiju tā ļoti pievērsis ekzūvijiem uzmanību, bet noteikti būs citus gadus rūpīgāk jāpaskatās un jāpameklē. Cik nu izdevās 'izburtot' tad šis ir purvaiņu dižspāres ekzūvijs - turpat blakus gan lidoja arī pieaugušās spāres, kas to noteikšanu padarīja mazliet vieglāku. 

Lielā klajumspāre (Sympetrum striolatum)

Jau minēju, ka Kojusalas līci šogad esmu apmeklējis vairākas reizes - g.k. cerībā atkal ieraudzīt pagājušogad atrasto zaļo zaigspāri (pagaidām bez sekmēm), bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, gandrīz katru reizi mani tur sagaida jauns pārsteigums - kārtīgs spāru 'hotspots'! Tā vienu reizi pamanīju klajumspāri, kas uzreiz manā prātā ieskandināja trauksmes zvanus - 'eu, tā tak izskatījās pēc lielās klajumspāres!'. Par laimi spāre bija ar teritoriālu uzvedību un, lai arī ik pa laikam cēlās spārnos, katru reizi atgriezās vienā un tajā pašā vietā. Vairāki kadri un apstiprinājums manām aizdomām iegūts! Suga Nr.52 manā listē un tāda pamatīga 'pašamierinātības' sajūta par spēju precīzi noteikt sugu tik no pāris acumirkļiem vien. Suga it kā ļoti līdzīga citām klajumspārēm (jo īpaši parastajai), bet ja ir tāds tipisks īpatnis ar izteikti divkrāsainām krūtīm (sāni gaišāki, centrālā daļa tumšāka), tad gandrīz vai citas pazīmes (piemēram, ir vai nav melnas 'ūsiņas' pie acīm u.c.) nav jāskatās. Citur Eiropā šī suga ir ļoti parasta, bet Ziemeļeiropā tomēr diezgan reta. Tiesa jādomā, ka Latvijā novērojumiem būtu jābūt vairāk, bet, ņemot vērā, ka augustā/septembrī klajumspāres ir sastopamas masveidīgi, tad starp tiem simtiem reizēm nav nemaz viegli to vienu/dažas atšķirīgās atrast (tas pats varbūt atteicas arī uz sarkandzīslu klajumspāri). Galu galā parasti centieni katru klajumspāri rūpīgi apskatīt ātri vien apnīk. Nu vismaz man. Tāpēc droši vien sakrandzīslu klajumspāri vēl neesmu redzējis :)

Zaļā dižspāre (Aeshna viridis)

Kā pēdējais spāru jaunums bija augusta sākumā redzētā zaļā dižspāre. Druvienas Jauno Dabaspētnieku nometnes laikā bija ekskursija uz zemnieku saimniecību "Lielkrūzes", kur nometnes vadītāja Maija pavēstīja, ka būs iespēja apskatīt arī Latvijas 'ananāsus' - elšus. Man, protams, acis iegailējās no prieka, jo elšiem bagātīgas ūdenstilpes ir mājvieta zaļajai dižspārei! Kamēr vēl tikai tuvojāmies elšu audzei, ar jauno un talantīgo dabas pētnieku Edgaru Smislovu pētījām visas lielās spāres, bet bez kādiem panākumiem. Atlika vien gaidīt, kad beidzot nokļūsim līdz 'biotopam'. Šoreiz gan neiztika bez veiksmes - pieejot pie elšu dīķīša, pamanīju, ka brūnā dižspāre gaisā uzbruka kādai citai dižspārei un notrieca to krastmalas augājā. Aulekšiem metos klāt kamēr spāre vēl nebija paspējusi pacelties, jo nu jebkuru lielo spāri bērniem būtu interesanti parādīt. Liels bija mans prieks, kad izrādījās, ka notriektā spāre kā reizi bija zaļās dižspāres mātīte! Gandrīz vai neticami veiksmīgi! Atrādījis to bērniem, noliku uzmanīgi spāri zālītē un par laimi tā uzreiz necēlās spārnos, bet ļāvās sevi iemūžināt. Žēl, protams, ka nebija daudz glītākais tēviņš ar zilo vēderu un koši zaļajiem krūšu sāniem (viena no sugas pazīmēm, kas redzama arī mātītei), bet neskatīsies jau 'dāvinātam zirgam zobos'. Suga 53. no 61 - vēl tikai 8 palikušas no kurām reālas gan ir tikai kādas četras sugas. Bet tas varbūt arī, lai paliek uz nākamo gadu, kaut gan spāru sezonu gan vēl īsti negribas noslēgt.