 |
| Sniegs sniga arī šodien... |
Ilgi nevarēju izdomā, kādos ceļos mesties šodien... Pēdējās dienās man prātā visu laiku stāv vārds 'Cucujus' jebšu vabole vārdā sarkanais plakanis. Lavijā reta, bet ļoti interesanta un viena no manām sapņu sugām. Domāts darīts - jāiet meklēt! Laikapstākļi gan nešķita pārāk piemēroti velobraukšanai, tāpēc izvēlējos nedoties uz it kā zināmu vietu, kur šī suga ir kokstatēta (Ābeļu Dabas liegumu), bet mēģināju to atrast sev zināmajos mežos starp Ogri un Suntažiem. Tur daudz glītu vecu apšu nogabalu, kas ir viens no biotopiem, ko apdzīvo sarkanie plakaņi. Arī sugu sastāva ziņā šis meža masīvs ir ļoti līdzīgs Ābeļu mežiem - tik vien, ka plakanis vēl nav līdz šim atrasts. Sarkanie plakaņi ir arī viena no tām, kas pārziemo imago stadijā tā ka cerības to atrast vērtēju samērā augstu - protams, ne jau 100%, bet uz kādiem 20-25% ticamību cerēju. Ja izdotos atrast kāpuru, tad jau tas arī būtu puse no uzvaras! Kartē izpētīju kādu sauju ar potenciāli foršākajiem nogabaliem un no rīta, trešklasnieku klaigu pavadīts, ripinājos autobusā Suntažu virzienā
 |
| Vāveres (Sciurus vulgaris) pēdas |
 |
| Zemesblakts Drymus sp. |
Mazliet sniga un laiks bija tāds visai drēgns un ne pārāk omulīgs, kas īpaši prātu 'nesildīja'. Ar katru brīdi garastāvoklis šļuka aizvien zemāk un zemāk, jo katrs pārbaudītais nogabals sarkano plakani man neatnesa. Atsevišķās vietās sirds mazliet salēcās ieraugot ugunsvaboļu kāpurus (kas vizuāli ir līdzīgi meklētā plakaņa kāpuriem), bet rūpīgāka to izpēte vienmēr sagādāja vilšanos. Pat potenciāli labākajā nogabalā tukšinieks. Vien pa kādai melnajai (un garlaicīgajai) skrejvabolei un pāris ziemojošas zemesblaktis, ko ar izskatās, ka pēc bildes būs grūti noteikt (bet vēl varbūt vēlāk jāpiesēž rūpīgāk). Vienīgais prieciņš varbūt kārtējie pārlidojošie ķeģi - kaut gan tie jau ar tāda neliela sāls šķipsna rētās, jo janvārī tā arī paliku tos neieraudzījis. Sāku pat pētīt zvēru pēdas uz apsnigušā ceļa - apmēram tik sašļucis bija mans garastāvoklis. Un vēl kādi 10km jākāto....
 |
| Skrejvabole Oxypselaphus obscurus |
 |
| Skrejvabole Limodromus assimilis |
Par laimi neļāvu pārāk ilgi sev slīgt 'depresijas muklājos', jo galu galā man visapkārt forši meži - plakani šai dienai norakstīju un izsvītroju no vēlamo mērķu saraskta (viņš gan bija vienīgais šajā sarakstā), sapurināju sevi un metos vismaz tad kādu skrejvaboļu meklējumos. Tām vislabāk piemērotas tādas uz zemes guļošas, jau stipri pavecas un ar sūnām apaugušas kritalas, jo tās ir daudz 'irdenākas' un miza ir daudz vaļīgāka - līdz ar to daudz vairāk iespējas atrast kādu spraugu kur pārziemot. Ātri vien mans jaundzimušais entuziasms tika atalgots ar šajās dienās vēl neredzētām skrejvabolītēm - Oxypselaphus obscurus. Nekas jau rets, bet līdz šim bija tikai viens pagalam štruntīgs kadrs - vismaz tagad būs labi kadri. Starp melnajiem Pterostichus sp. atradās arī pāris skrejvaboles ar izteikti atšķirīgu un raksturīgu priekškrūšu vairoga formu - Limodromus assimilis. Vismaz kāda dažādība!
 |
| Lielā asmaļa (Peltis grossa) izskrejas koka mizā |
 |
| Lielais asmalis (Peltis grossa) |
 |
| Rakstu ķērpis (Graphis scripta) |
 |
| Smailvabole Scaphidium quadrimaculatum |
 |
| "Zelta" kritala |
Tā nu slāju tālāk līdz ceļmalā pamanīju vienu ļoti glītu nogabalu, kur jau iztālēm vīdēja liela kritalu bagātība. Jau pirmā kritala mani sagaidīja ar kādiem 10 iegareniem, ap 1cm gariem un mazliet nierveidīgiem caurumiem. Tā ļoti laba un raksturīga pazīme kā biotopā konstatēt vienu no mežaudžu atslēgas biotopu sugām - lielo asmali. Pašas vaboles te gan neatradās, bet pašā dienas sākumā biju divus īpatņus atradis vienā citā nogabalā. Nekāds liels retums nav, bet sastopams tikai mežos, kas bagātīgi ar atmirušu koksni un dažādām piepēm - tā ka vērtīga indikatorsuga. Turpat blakus bija cita indikatorsuga - rakstu ķērpis! Droši vien no sūnām un ķērpjiem tur varētu salasīt vēl kādu saujiņu indikatorsugu, bet tik labi tos objektus tomēr nepazīstu. Man tie kukaiņi tomēr tuvāki. Pacilājot vienu citu, labi satrupējušu, mīkstu apses kritalu, atradās smailvabole Scaphidium quadrimaculatum - nemaz ne tik bieži redzama suga. Siltajā sezonā visai grūti fotogrāfējams lops, jo skrien ļoti ātri un tās vienīgais mērķis ir nozust kādā tumšā spraugā. Tās mīkstās kritalas man laikam iepatikās un nonācu pie vienas citas - apsūnojušas un labi satrupējušas, ne pārāk liela diametara (~25cm) kritaliņas.
 |
| Sprakšķis Ampedus elegantulus |
Pirmais 'dūriens ar nazi' un brūnajā satrupējušā praulā pavīdēja kaut kas dzeltens! Uzmanīgi izķeksēju aizdomīgo vaboli un neticēju savām acīm - dzeltens sprakšķis! Mana sapņu suga - Ampedus elegantulus! Kādreiz biju šo pētījis bildēs un tā mazliet siekalojies, ka kādreiz arī gribētu tādu ieraudzīt... Plakanis varēja mierīgi iet stūrītī uzpīpēt - šis bija kaut kas labāks! Retuma ziņā varbūt sugas ir līdzīgas (mazāk par 10 atradnēm. Šim sprakšķim literatūrā atrodu vien divas atradnes - Ilgas un Pededzi), bet šim bija tāds kārtīgs pārsteiguma moments - negaidīju ko tādu atrast. Patiesībā suga ir reta visā Eiropā un ir ierakstīta daudzu valstu aizsargājamo un apdraudēto sugu sarakstā. Interesanti, ka raksta, ka šīs sugas attīstības cikls labvēlīgos apstākļos rit 4 gadus, bet var izstiepties pat līdz 7 gadiem. Tas priekš šādas nelielas vabolītes (~1cm) ir ļoooti daudz, jo apmēram tik ilgi parasti attīstība notiek lielajām vabolēm. Kāpuri dzīvo dažādu lapkoku (apšu, alkšņu) kritalās - šī kritala kā reizi ar šķiet bija melnalksnis. Tā lūk... Acumirklīgs prieks un diena izdevusies par 100%! Pirmais šī gada vaboļu LIEL-retums (atvasinājums no putnotāju leksikas angļu valodā, kur ļoti retus putnus atzīmē kā MEGA retumus) - cerams, ka būs vēl!
 |
| Skrejvabole Stomis pumicatus |
 |
| Sprakšķa kāpurs - ticamākais, ka Denticollis linearis |
 |
| Lauka skrejvabole (Carabus cancellatus) |
 |
| Lauka skrejvabole (Carabus cancellatus) |
Turpinājumā, protams, kaut kam bija grūti pārspēt šo super guvumu - guvumu, protams, foto ziņā, jo vabolīti atstāju dzīvot tur pat kritalā, kur to atradu. Tiesa vienu jaunu sugu savam fotoarhīvam atradu - skrejvaboli Stomis pumicatus, kas arī nav pārāk bieža suga. Divas jaunas vaboļsugas vienā dienā - nav slikti. Patiesībā tā tagad skatos, ka līdz ar to mans vaboļu sugu fotoarhīvs ir pārsniedzis 500 sugu robežu. Skaista apaļa jubileja! :) Nākamais simts gan droši vien būs jāgaida kādi pāris gadi. un ja tā salīdzina uz visu Lv sugu fona (kas ir ap 3500 sugām), tad 500 sugas jau nekas īpašs nav. Vēl plašs darba lauks kā sacīt jāsaka. Noslēgumā vēl bilde ar vēl vienu no Carabus skrejvabolēm - bet diemžēl joprojām ar sugu, ko jau līdz šim biju redzējis. Gan jau kaut kad kritīs arī kāda jauna suga...
Tā kaut kā - kopumā jau jāsaka, ka izcila pastaiga. Vispār pēdējās 4 dienās esmu nostaigājis 77km - bet nu ir tā vērts, jo rezultāts neizpaliek. Rīt varbūt jāturpina staigāt? :)
2 komentāri:
Kā Tu domāji par to "dūriens ar nazi" - paplēs vaļā to uz zemes guļošo kritalu?, paknibini nost kādu mizas gabalu un kādu praulu daļu? Citādi iespaidīgi un apbrīnojami labi foto tuvplāni! Andris K.
Jā, no tādām 'mīkstajām' kritalām augstā sadalīšanas pakāpē var samērā ērti kādu gabalu 'izņemt' ārā - paskatīties, kas sēž vai nesēž viducī, bet pēc tam atlikt atpakaļ. Cik pētīts un lasīts, tad ārzemēs tādi nopietnāki vaboļpētnieki bez Fiskar cirīša ārā no mājas neiet vispār, bet nu es pagaidām iztieku ar nazi, ja nepieciešams.
Kaut kā tā ar tiek kukaiņiem viltīgi ir - ja ir vēlme konstatēt teritorijā kādu sugu, tad principā biotopam nesāpīgākais variants ir dažādu lamatu izlikšana, bet tās ir stipri neselektīvas un ķer visu, kas trāpās pa ceļam - nereti ļoti lielos kvantumos. Šāda manuālā un vizuālā vērošana ir varbūt biotopam mazliet nesaaudzīgāka, bet ja visu dara mēra un saprāta robežās, tad jau tas traucējums nav īpaši būtisks - tā teikt 100% visas mizas noplēst un visas kritalas izvandīt līdz nepazīšanai nav ieteicams - toties netiek ievākts liels skaits ar dažādu sugu indivīdiem. Bet nu atkal tāda vizuālā metode ir stipri neprecīza, jo tiek konstatēta vien maza daļa no visām sugām (lamatas sniedz pilnīgāku priekšstatu par sugu sastāvu - it īpaši, ja tās eksponētas ilgāku laiku).
Kaut kādos regulāri veiktos maršrutos var veidot arī dažādas "mākslīgās slēptuves". Piemēram, biju kādreiz Ogres zilajos kalnos salicis vienkārši uz kādām kritalām atsevišķus mizas gabalus, kurus tad katru reizi izejot 'apgaitā' varēja pacelt un pārbaudīt. Vai zināmi kaut kādi bluķīši uz zemes, ko var piepacelt, lai apskatītu, kas apakšā sēž. Jo bieži apmeklējot vienu un to pašu vietu, katru reizi plēšot jaunas mizas un bakstot katru reizi citu kritalu, kaut kāds traucējuma risks tomēr pastāv - tas ir fakts.
Ierakstīt komentāru