piektdiena, 2015. gada 24. aprīlis

Sijā auzas, tautu meita...

Sijājamais siets
...jeb pārfrāzējot šīs tautasdziesmas rindas atbilstoši manām šīs dienas darbībām - sijā lapu nobiru slāni, tautu dēls! Šodien pārmaiņas pēc nolēmu kaut ko savā dzīvē pamainīt un ķēros pie līdz šim neizmantotas bezmugurkaulnieku pētniecības metodes - augsnes virskārtas sijāšanas. Metode visai vienkārša - rīks principā sastāv no kulītes, kurai pa vidu ir siets (šajā gadījumā ar acs izmēru 1x1 cm) caur kuru tad var sijāt dažādu substrātu, piemēram, lapu nobiru slāni. Rupjā frakcija paliek virspusē, bet sīkā frakcija sabirst kulītes dibenā (bet ir arī augsnes sieti kā sieti - no metāla un bez kaut kādām auduma kulītēm), kuru pēc tam var izbērt uz balta paladziņa (jeb manā gadījumā - uz viegli puķainas spilvendrānas) un rūpīgi pētīt, kas labs ir izsijājies. Normāli gan šī metode paredz, ka paraugi jāievāc ir transektēs (taisnā līnijā, noteiktos intervālos pagrābjot noteiktu daudzumu augsnes virskārtas), materiāls būtu jāfasē maisiņos, un ievāktie objekti būt jāskaita laboratorijas apkstākļos. Taču tāds nebija mans mēŗkis - mans mērķis bija Vikmestes gravā mēģināt atrast ļoti reto autrumu koksngrauzi (Mesosa myops), ko pagājušajā gadā tur atrada Kristaps Vilks un kas bija vien kāds 3. atradums Latvijā. Suga kā reizi ziemo lapu nobiru slānī un šis varētu būt piemērots laiks, lai kādu vaboli mēģinātu atrast. Tad nu es tur sijāju, sijāju un sijāju... Diemžēl šoreiz bez rezultāta. Varbūt, ja tur pavadītu visu dienu, tad cerības meklēto vaboli atrast būtu lielākas, bet manā rīcībā, paša nolaidības dēļ, bija vien 3 stundas. Neko darīt - varbūt jāatgriežas vēlāk maijā, kad vaboles mostas no ziemošanas un sāk rāpot pa koku stumbriem un zariem. Vai arī rudenī, kad tās atkal būs salīdušas ziemot lapu nobirās. Galu galā nav arī izslēgts, ka tur tas populācijas blīvums ir ļoti zems (Latvija tomēr atrodas izplatības areāla R malā), kas to visu pasākumu stipri pārvērš par adatas meklēšanu siena kaudzē. Bet nekas - ja ne šogad, tad vienmēr var mēģināt arī kādu citu gadu. Vikmestes grava (cerams) nekur nepazudīs. 
Māņzirneklis Nemastoma sp.
Māņskorpions, varbūt Neobisium carcinoides
Skrejvabole Badister sodalis
Sprakšķis Selatosomus cruciatus



Lapgrauzis Linaeidea aenea
Ja meklētais koksngrauzis neizsijājās, tad visādi citādi kustoņi gan. Īsspārņi, skrejvaboles, lapgrauži, viens sprakšķis, dažādi zirnekļveidīgie, kolembolas, tūkstoškāji, gliemeži u.c. kustoņi. Patiesībā jau visai interesanti tā pavērot, cik daudz dažādas dzīvības izrādās var atrast kādās pāris pērno lapu saujās! No tādiem interesantākajiem objektiem var atzīmēt līdz šim neredzētus, sīkus un melnus māņzirnekļus, kas izskatās pēc kādas no Nemastoma ģints sugām (iespējams N.lugubre). Izdevās arī izsijāt vienu māņskorpionu, kas ir tādi man ļoti mīļi objekti, jo savulaik biju ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka Latvijā ir sastopami kaut kādi skorpioniem līdzīgi radījumi! Katra satikšanās ar šiem lopiņiem ir kā nelieli svētki - un šoreiz jo īpaši, jo šādu tumši spīdīgu māņskorpionu ar cilindrisku ķermeni vēl līdz šim nebiju manījis. Tāpat nebiju līdz šim manījis skrejvaboli Badister sodalis - jauna suga manā fotoarhīvā! Tā gan izrādījās tāda vienīgā jaunā suga, kaut arī biju cerējis, ka varētu būt vēl kāda... Nu ok - droši vien visi redzētie īsspārņi bija man jaunas sugas, bet tos pēc foto noteikt ir 'impossible mission' un varētu teikt, ka ar vieglu sirdi tos ignorēju. 

Lielā skrejvabole (Carabus coriaceus)
Vienā vietā pacilāju arī dažas plānas sūnu kārtiņas un sev par pārsteigumu atradu vienu no lielākajām Latvijas vabolēm - lielo skrejvaboli (Carabus coriaceus), kas izmērā tā var sasniegt pat 4cm! Iespaidīgs lops. To gandrīz vai varētu arī skaitīt par 'fotoķeksi', jo līdz šim arhīvā bija viens vienīgs švaks kadrs ar skrejvaboli, kas jaunībā bija man uz kādu brīdi kā mājdzīvnieks. Baroju to ar sliekām un ik pa laikam atradu to izmukušu skrapstināmies aiz manas gultas. Kopumā gan nevarētu teikt, ka bija pats aizraujošākais mājdzīvnieks un šķiet, ka mamma un māsa ar nebija par to pārāk lielā sajūsmā. Nekāds lielais retums jau šī suga nav, bet kaut kā vismaz kādus 5 pēdējos gadus nebiju šo sugu manījis. Šogad šī jau ir piektā redzētā Carabus ģints suga - atliek vēl ieraudzīt septiņas (nitens, clathratus, convexus, violaceus, glabratus. arcensis un menetriesi - intricatus nepieskaitu, jo šī suga Lv nav atrasta vairāk kā 150 gadus un droši vien ir izzudusi). Dienas plānā kā nākamā varētu būt zeltpunktu skrejvabole (C.clathratus) kaut kur Engures ezera krastos. 
Meža nogabals ar ziemzaļo kosu (Equisetum hyemale) audzi zemsegā
Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) kāpurs ziemzaļās kosas (Equisetum hyemale) stublājā
Par cik plāns A (austrumu koksngrauzis) izgāzās, tad pirms vilciena biju stratēģiski atlicinājis ~30min plānam B - tumšās pūcītes (Xylomoia strix) meklējumiem, jo Siguldas/Turaidas apkārtnē ir viena no dažām zināmajām šīs sugas atradnēm Latvijā. Interesants ir fakts, ka tieši pēc eksemplāra, kas ievākts Turaidā, sugu kā jaunu zinātnei 1980. gadā aprakstījis somu tauriņpētnieks Kauri Mikkola. Kopumā suga Eiropā ir sastopama vien Somijā, Igaunijā, Latvijā un Polijā - īsts mūsu reģiona 'dārgums'. Tumšai pūcītei ir visai specifiska bioloģija un ekoloģija, jo tas ir viens no retajiem tauriņiem, kam barības augs ir kosas jeb pavisam precīzi - ziemzaļā kosa (Equisetum hyemale). Sugu varot viegli konstatēt pēc raksturīgajiem bojājumiem uz kosas stublāja - tas ir daļēji nokaltis (parasti tā apakšējā daļa), stublāja sieniņas kļuvušas plānas un viegli caurspīdīgas (kāpurs sēž stublāja viducī un grauž kosu no iekšpuses) kā arī stublāju mezglu vietas ir kļuvušas 'mīkstas', jo kāpuriņš ir tur izgrauzies cauri (parasti šie posmu 'mezgli' ir cieti un blīvi). Šodien pirmo reizi mēģināju tad šos bojājumus ieraudzīt un atpazīt dabā un patiesībā negāja nemaz tik viegli, jo tādu nokaltušu un puskaltušu stublāju tādā kosu audzē patiesībā visai daudz, bet nekas neliecināja par kāpura esamību tajos. Līdz atradās viens stublājs, kam vizuāli varēja manīt, ka viena posma stublāja sieniņas bija mazliet plānākas un caurspīdīgākas. - nu tak jau kāds tur ir grauzies? Mazliet paplucināju kosu vaļā un tik tiešām - tur sēdēja neliels, bet glīts kāpuriņš! Diemžēl laiks gāja uz beigām un līdz ar to īsti nepaspēju nedz to visu tā kārtīgi iemūžināt (tipiskos bojājumus, biotopu u.c.), nedz atrast vēl kādu kāpuru... Nākamais mērķis būtu iegūt pieaugušā tauriņa foto, kas varētu būt krietni vērtīgāks papildinājums fotoarhīvam, bet lai pie tāda tiktu būtu jābrauc vasarā uz Turaidas pusi ar lampu vai arī jāievāc ar kāpuriņiem pilnās kosas un mājās jāizaudzē no tām pieaugušais tauriņš - esot diezgan vienkārši. Būs varbūt kāda no šīm metodēm jāizmēģina!
[PAPILDINĀJUMS 26.V.2015] - toreiz to kāpuriņu tā arī izdomāju tomēr ievākt, lai mēģinātu no tā izaudzēt pieaugušo tumšo pūcīti. Kādu nedēļu kāpuriņš aktīvi skrapstinājās kārbiņā pa savām kosām un maija sākumā atklāju, ka tas jau ir iekūņojies! Par cik kastīte stāvēja istabā, tad principā varēja sagaidīt, ka tauriņš visdrīzāk izkūņosies ātrāk kā tam teorētiski būtu bijis jānotiek dabā (pie mums šī suga lidojot g.k. ap kādu jūnija vidu). Šodien no rīta iemetu aci kastītē un man par pārsteigumu tur jau tupēja izkūņojies tauriņš! Skaists, svaigs un ļoti glīts! Papētot interneta bildes, gandrīz jau vai šķiet, ka man tagad varētu būt kvalitatīvākais šīs sugas fotoattēls pasaulē :) Tagad atliek vien izdomāt ko ar tauriņu darīt - vest atpakaļ uz Siguldu vai tomēr ievākt priekš muzeja kolekcijas...
Tumšā pūcīte (Xylomoia strix)

1 komentārs:

Anonīms teica...

Par vabolēm man nekādas sajēgas nav , bet vismaz uzzināju, ka mani jau agrāk ieinteresējušais augs ir ziemzaļā kosa.