Ķekavas novads

Brūnais zeltainītis (Lycaena tityrus)

Par cik laikapstākļi mūs šajā nedēļā  tā ne visai lutina, tad nekādi tādi ļoti tāli izbraucieni laikam nesanāks. Nekas cits neatliek kā pagaidām iztikt ar 'tuvīno' Ķengaraga apkārtni - vakar aizripinājos līdz Getliņiem kaijas palūrēt, bet šodien izlēmu aizmīties pa Dienvidu tiltu otrpus Daugavai un papētīt, kāda izskatās Baložu apkārtne. Pēc kartes tur galu galā samērā tuvu pienāk Medema purvs un arī tālāk uz Ķekavas pusi izskatās samērā neapdzīvots un tukšs. Visdrīzāk jau, ka nekādi izcilie biotopi tur nav, bet ja atrastos kaut daži atsevišķi interesantāki fragmenti, tad tas jau būtu forši, jo būtu vēl kāds virziens kur tā 'viens div' no Ķengaraga varētu aizšaut. Rumbulas un Dārziņu virziens nedaudz ar apnicis, bet uz citām interesantām vietām tālāk tajā virzienā jau jābrauc ar vilcienu un tie tad parasti vairs nav tādi improvizētie ātrie izbraucieni. Laiks šodien gan nebija visai labs (apmācies, brīžiem lietus), bet vismaz silts - ja neko neizdotos ieraudzīt, tad jebkurā gadījumā vismaz apkārtne būtu apskatīta. 

Parastais zeltainītis (Lycaena phlaeas)

Mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia)

Siena vēršacītis (Hyponephele lycaon)

Tā nu ripoju ceļā un mazliet pamaldījies pa Dienvidu tilta nobrauktuvju labirintiem, atradu sevi interesējošo sānceļu, kas veda uz vietu ar zīmīgu nosaukumu - Krustkalni. Šajā vietā īsti vēl nebiju cerējis neko ieraudzīt, jo principā tāds privātmāju rajons - no dabas viedokļa it kā 'nasing spešal'. Bet, izbraucot cauri šiem viltus Krustkalniem, dabā atklājās elementi, ko kartē pirms tam nebiju nemaz piefiksējis - vairākas elektrolīnijas!  Par cik zem elektrolīnijām tos biotopus parasti regulāri pļauj u.c. kopj, lai dārgā elektrība neieaugtu kokos un krūmos, tad ļoti bieži zem elektrolīnijām veidojas vairāk vai mazāk atklāti biotopi, kas ir ļoti piemēroti tauriņu u.c kukaiņu vērošanai un meklēšanai. Tā arī te - atsevišķos posmos bija izveidojies tāds smuks, smilšains virsājs ar bagātīgām mārsilu audzēm. Biotops kā perfekti radīts priekš Gada kukaiņa 2015 - lielā mārsilu zilenīša! Sāku vērīgi tur staigāties un man par pārsteigumu, neskatoties uz ne visai labo laiku, tauriņu aktivitāte bija visai laba un viena pēc otras sāka atzīmēties citas, šādus sausus biotopus mīlošas, sugas! Lielākais prieks par divām sugām - mazo vijolīšu purvraibeni un siena vēršacīti, kas, lai arī nav nekādi retumi, tomēr Latvijā nav ļoti bieži sastopamas sugas. Kas īpaši vērtīgi, ka Dabasdati.lv ietvaros no Ķekavas novada šīs sugas līdz šim nebija ziņotas - tātad jauna vieta. Tagad kartē pētot, izskatās ka viena no tām elektrolīnijām (šķiet kaut kāda galvenā maģistrālā) smuki aiziet tālāk līdz pat pašai Ķekavai - būtu interesanti kādu reizi to visu nostaigāt, jo pat šajā nelielajā elektrolīnijas posmā, ko paskatīju, tā bija visai daudzveidīga - gan ar sausām smilšainām kāpām un virsājiem, gan ar vienu mitru, purvainu ieplaku ar zilenēm un grīšļiem. Iespējams varētu pielasīt foršu sugu daudzveidību! 

Koksngrauzis Stenurella bifasciata

Taču vērtīgākais "elektrolīnijas dzīvnieks" bija man jauna koksngraužu suga - Stenurella bifasciata! Laikam jau, ka arī nekas tāds pārāk rets, bet līdz šim nebiju tādu saticis. Raksta gan, ka biežāk sastopama esot Latvijas DA daļā, kur īpaši vasaras otrajā pusē (principā suga arī ir tāda vēlāka un g.k. parādās vien jūlija beigās-augustā) galīgi neesot nekas rets - tā ka tas nav brīnums, ka neesmu to saticis, jo to Latgales pusi tomēr sanāk apmeklēt visai reti. Visbiežāk šie esot sastopami sausās un atklātās priežu mežu malās, klajumos utml. vietās. Dabasdati.lv vienīgais ziņotais novērojums no Garkalnes (un arī jūlija beigās), kur tas biotops Zaļo vārnu klajuma apkārtnē ir visai līdzīgs kā zem šodienas elektrolīnijas. Tā ka tagad augustā vērts sausās vietās pievērst uzmanību uz ziediem (piemēram, kalnu norgalvītēm, kas aug šai sugai piemērotos biotopos) sēdošiem nelieliem koksngrauzīšiem ar melnu trijstūri uz muguras. Mātītēm gan šāds melns zīmējums nav un tās ir ļoti līdzīgas citai bieži sastopamai sugai Stenruella melanura. Lai tās abas atšķirtu ir jāskatās vēders - šai sugai tas ir oranžs, bet S.melanura - melns. Tā lūk! 75. koksngraužu suga manā fotoarhīvā! Starp citu par kādām pēdējām trim jaunajām sugām laikam neesmu nemaz vēl te blogā uzrakstījis - par tām tad kaut kad mazliet vēlāk.

Dadžu raibenis (Vanessa cardui)

Parastais zilenītis (Polyommatus icarus)

Ja jau brauciena sākums bija tik veiksmīgs, tad turpinājumā sāku mazliet vairāk koncentrēties tieši uz tauriņiem, lai varbūt Tauriņu vērošanas akcijas ietvaros papildinātu Ķekavas novada sarakstu ar vēl kādu sugu. Līdz šīs sezonas sākumam Dabasdati.lv šajā novadā bija ziņotas 35 sugas, kas lai arī uz citu novadu fona ir visai labs rādītājs, tomēr kopumā ir maz. Tad nu entuziasma pilns ripinājos tālāk! Vienā klajumiņā izdevās sazīmēt gan dadžu raibeni, gan parasto zilenīti - turpinājums arī labs! Izripoju cauri pašiem Baložiem un nogriezos pa tādu mazāku celiņu Ostvalda kanāla virzienā, kur biju pēc kartes noskatījis it kā taku, kas mani varētu izvest smuki līdz Skujniekiem, bet tad diemžēl sāka tā mazliet uzstājīgāk līņāt un drīz vien neatlika nekas cits kā slēpt fotoaparātu somā - tā ka tauriņu ziņā tas šajā dienā apmēram arī bija viss (vēl atzīmējās kādi mazie nātru raibeņi, vīķu zilenītis, zeltgalvīšu zeltainītis un vēl kādas pāris sugas). Bet kopumā iespaids par šī maršruta dienastauriņu potenciālu palika labs - tā elektrolīnijas apkaime būs kādu citu reizi jāpārbauda rūpīgāk!

Gaišasi celmgrauzis (Strangalia attenuata)

Vītolu zaļais koksngrauzis (Aromia moschata)

Pirms vēl lietus nebija kļuvis pārāk traucējošs, Ostvalda kanāla malā saaugušajā veģetācijā (pārsvarā gan dominēja tāds ne visai entuziasmu rosinošs vībotnājs ar Kanādas zeltgalvītēm) mani pārsteidza viens cits koksngrauzis - gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata). Pārsteidza gan varbūt ne ar savu klātbūtni, jo, lai arī suga nav tā pati parastākā - redzējis esmu to samērā daudz. Pārsteidza ar to, ka šie koknsgrauži šajā vietā bija novērojami lielā skaitā - kāda 1km garā posmā saskaitīju 19 vaboles! Skaidrs, ka visas nepamanīju, tātad kopējais skaits šajā posmā bija vēl lielāks! Nekad iepriekš vairāk par kādām 2-3 vabolēm vienuviet nebiju redzējis. Apkārt tā uz aci nekādi diži izcilie mežu puduri nebija, bet ja jau tie tur bija tādā skaitā, tad acīmredzot kaut kas piemērots jau tomēr bij. Turpat netālu arī izdevās ieraudzīt vienu no lielajām koksngraužu sugām - zaļo vītolu koksngrauzi, kas varētu būt līdzīga retuma suga kā gaišais celmgrauzis. Varbūt vienīgi sava izmēra un samērā koši zaļganā krāsojuma dēļ, tiek daudz biežāk pamanīta. Mīl arī tā atklāti baroties čemurziežos, kas ir mazliet netipiski šādam 2-3cm lielam koksngrauzim. Citas tāda izmēra (vai lielākas) sugas tomēr labprātāk sēž uz koku stumbriem. Bet nu katram savi 'putni galvā'. Sugas latīniskais nosaukums 'moschata' starp citu norāda uz tā īpatnējo muskusa smaku, kas varbūt ir sava veida aizsardzība pret kādiem uzbrucējiem, jo iespējams šādi smakojošs insekts vairumam neasociējas ar gardām vakariņām. 

Mazais nātru raibenis (Araschnia levana)

Tālākajā maršrutā lietus brīžam mitējās, brīžam atkal uzlija, bet taka gar Ostvalda kanālu vienā brīdī sāka tomēr mani pievilt. Ja lielāko daļu, kur tā gāja tieši gar grāvi, tā bija izkopta un ar velo labi braucama, tad brīdī kad taka nogriezās mazliet prom no grāvja (nu labi - saucās it kā kanāls, bet pēc būtības bija vienkārši tāds paplats grāvis) uz kaut kādu pļavu pusi, tā varētu teikt, ka izbeidzās. Varēja tik tā aptuveni nojaust ar nātrēm, dadžiem u.c. augiem aizaugušas rises. Bet nu - atpakaļ jau negriezīsies, jo īpaši ja tas pļavas posms kartē zīmējās vien kāds kilometrs. Izvēlējos sākumā velo stumt ar stumšanu, bet pēc kāda laika sapratu, ka īsti ātri uz priekšu neiet un nav ar nemaz tik viegli pa to samērā biezo zāli stumties. Tad atcerējos pagājušā gada veloekskursiju Kornetu pusē, kur mums grupas vadītāja ar bija izvēlējusies maršrutu, kas brīžam veda pa tādiem visai aizaugušiem neceļiem Latvijas-Igaunijas pierobežā. Toreiz ar it kā vairāk mēģināju stumties nekā braukt, bet kolēģis biologs Jānis Pērle gan tur mierīgi ripinājās ar velo tā it kā brikšņi tur nemaz nebūtu. Kā toreiz viņš stāstīja, tad ar velo principā varot mierīgi izbraukt i' vēl trakākas vietas. Nu ja var izbraukt, tad jau jāmēģina! Ņēmu šo ieteikumu vērā, sēdos uz ričuka un laidu zālēs iekšā! Jāsaka ka tiešām - ripoja pat pārsteidzoši labi! Kājas un pedāļi gan mazliet pinās zālēs, bet, kā tagad pēc telefona datiem skatos, attīstīju pat "iespaidīgu" 8km/h lielu ātrumu! Līdz brīdim kad nokrita ķēde. Labi, ka līdz pļavas galam bija atlikuši kādi 100m un izstumjoties jau uz normālas takas varēja novērtēt, ka laikam jau izklaidēm šādās, līdz gandrīz viduklim aizaugušās, pļavās velo īsti nav paredzēts - zāles kumšķi bija aptinušies visur kur vien var aptīties (pedāļiem, zobratiem, ātruma pārslēgiem utt.). Bet nu nekādas paliekošas skādes velo netika nodarītas tā ka kopumā jau pļavas forsēšana bija labs piedzīvojums. Beigās 'māte Daba' mani par to atalgoja ar pārlidojošu pupuķi. Jauks šīs Ķekava novada cilpas izbrauciena noslēgums - uz atgriešanos citā reizē!