Monitōrings

Garie rudens vakari ir īstais laiks, lai mazliet atskatītos uz vasarā paveikto - tātad laiks jauniem bloga ierakstiem! Arī šī sezona nebija izņēmums un kopējā darbu un fotoattēlu gūzmā tā arī neatlika laiks, lai atrādītu šeit blogā visu redzēto un nofotogrāfēto. Ok, visu visu jau nekad neatrādu, bet vismaz interesantāko jau tomēr cenšos. Tātad laiks laboties un turpmākajās nedēļās kādi pāris ieraksti cerams sekos! 

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Pirmais no ierakstiem visticamāk iznāks visai haotisks, jo būs tāda kā neliela atskaite par dienastauriņu monitoringa veikšanas laikā redzēto. Esmu pieteicies uz diviem monitoringa maršrutiem - Vidrižu un Cēsu apkārtnē, kas sezonas laikā ir jāapmeklē trīs reizes. Forši - ir iemesls apmeklēt jaunas vietas un par cik uz un no maršrutiem dodos ar velosipēdu, tad pa ceļam šo to jau iznāk arī ieraudzīt. Pašu uzskaišu veikšanas laikā ar blakus lietām (piemēram, intensīvu kukaiņu fotogrāfēšanu) gan nodarboties nav atļauts, bet pēc labi padarīta darba jau tomēr var gan mazliet pastaigāt pa apkārtni. Vidrižu maršruta apkārtne man šķiet īpaši interesanta - būs nākamajā gadā jāpamēģina pastaigāt vēl mazliet rūpīgāk. 

Apšu raibenis (Limenitis camilla)

Ošu pļavraibenis (Euphydryas maturna)

Ja runā par pašiem tauriņiem, tad, lai arī sugu daudzveidība bija visai laba, manos maršrutos tādas īpašas ekstras tomēr negadījās. Tas [retu sugu meklēšana] gan arī nav gluži monitoringa mērķis, jo īstais mērķis ir iegūt datus par vidējo Latvijas dienastauriņu stāvokli un sekot tā izmaiņām. Tiesa lai šādas izmaiņas konstatētu nepieciešama vairāku gadu datu rinda (jo vairāk gadus pēc kārtas tiek kaut kas 'monitorēts', jo dati vērtīgāki) un pagaidām tas viss tad vēl ir tādā sākumstadijā. Tad jau manīs kā tas viss attīstīsies nākotnē. Jebkurā gadījumā - atpakaļ pie sugām! Lielākais prieks laikam bija par divu ošu pļavraibeņu konstatēšanu Vidrižu maršrutā - biotops tīri vizuāli tur tiešām bija ļoti atbilstošs un šo sugu tur arī principā cerēju ieraudzīt. Jādomā, ka tur tad ir pastāvīga populācija. Abos maršrutos izdevās arī konstatēt ozolu astainīti - sugu, ko 1.x redzēju tikai pagājušogad. Izskatās, ka šis 'lāsts' nu ir lauzts un šo sugu acīmredzot, īpaši nepiepūloties, redzēšu ik gadu vairākus īpatņus. Bet nu - es jau nesūdzos :)

Ķērpjuts Loensia fasciata

Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus

Dundura Chrysops sp. portrets

Otrajā Cēsu maršruta apmeklējuma reizē (jūnija beigās), piekabināju līdzi arī kukaiņu 'dauzāmo' paladziņu - bija doma paieties tālāk uz priekšu pa meža ceļu uz Raunas upes pusi. Tā teikt varbūt, ka kaut kas interesants 'nobirst'. no koku zariem. Kā jau sagaidāms, tad atkal sabira vesels pulks dažādu ķērpjutu no kurām viena suga, Loensia fasciata, bija pat tāda tīri glīta - ar raksturīgu melnu zīmējumu uz spārniem, kas atgādina burtus 'IU' (datora ekrāns jāapgriež kājām gaisā). Citas sugas pārsvarā bija ar vienkrāsainiem caurspīdīgiem spārniem un šķiet no tās gūzmas pārliecinoši līdz sugai izdevās noteikt tik vienu citu sugu. Bet nu - nākamsezon noteikti vēl jāpapurina koku zari, jo visas biežāk sastopamās (un vieglāk nosakāmās) sugas noteikti vēl sastapis un nofotogrāfējis neesmu. Šajā gājiena posmā arī centos iemūžināt asinskārā dundura - zeltača Chrysops sp. portretu, bet nelietis izvēlējās durt man tik neparocīgā vietā uz kreisās rokas, ka šī kadra iegūšanā bija jāpielieto kaut kas no akrobātikas paraugdemonstrējumiem. Kā par brīnumu viens kadrs pat iznāca ar labu asumu - sāpes nebija veltīgas!

Lēcējzirneklis Pseudeuophrys erratica

Sprakšķis Paraphotistus impressus

Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) kāpura darbības pēdas

Krīkļa (Anas crecca) mazuļi Sudas purvā

Bez ķērpjutīm noteikti cerēju arī sastapt uz palaga kādu interesantu un retu vaboli, bet veiksme šoreiz nebija mana sabiedrotā. Kā interesantākais varētu būt sprakšķis Paraphotistus impressus, kas nav nedz nekāds īpašais retums, nedz jauna suga manam fotoarhīvam. Otrpus Raunas upes braslam jau netālu no Vaives upes atradās neliela ziemzaļo kosu audze - protams, metos meklēt tumšās pūcītes kāpuru darbības pēdas. Šoreiz varbūt negāja tik aši kā citas reizes, bet divus bojājumus atradu - šī atradne gan nav nekas pārāk ekskluzīvs, jo Gaujas ielejā un apkārtnē suga varētu būt sastopama visai plaši. Tā teikt, ja jau pie Siguldas ir ļoti bagātīga populācija, tad kāpēc, lai suga nebūtu izplatīta tālāk gar Gauju un tās pietekām. Tā tur pa to ceļu staigājoties, nokavēju dienas jēdzīgāko vilcienu uz Rīgu un nākamais ar velo pieejamais transports bija vilciens no Ieriķiem - taču arī to sekmīgi izdevās nokavēt par kādām 5 minūtēm. Tā nu nekas cits neatlika, kā vien ripot līdz pašai Siguldai. Izmantojot radušos situāciju, uz kādām 30min iebraucu pastaigāties pa Sudas purvu - tā teikt ieķeksēt gada sarakstam kādu purva dienastauriņu. Tas arī diezgan veiksmīgi izdevās, jo paspēju pat vēl sastapt agro purvraibeni, kas tad tā arī palika vienīgais mans šī gada novērojums. Kādā no mazajiem purva akacīšiem/ezeriņiem mani pārsteidza pīļu ģimene (māte ar 4 mazuļiem) - pirms kādām 10 dienām ejot tieši turpat garām, nekādu pīļu tur nebija! Vēl interesantāks bija fakts, ka tā nebija meža pīles ģimene, bet gan krīkļu ģimenīte (kas gan purvā ir visai loģiski, jo krīkļiem šāds biotops tīri labi iet pie sirds)! Sugu izdevās noteikt jau uzreiz pēc mātītes izskata, bet, pēc tam pētot bildes un skatot info internetā, noskaidrojās, ka arī pēc mazuļiem principā varētu pateikt, ka tie ir krīkļu mazuļi. Galvenā atšķirība no meža pīles ir tumšā, horizontālā svītra, kas iet zem acs pa vidu vaigam - meža pīlei pārsvarā vien tumšāks plankums vaiga aizmugurējā daļā pie pakauša. 

Āpša (Meles meles) pēdas nospiedums

Otrs maršruts netālu no Vidrižiem ir interesants ar to, ka sanāk tāds kā apļveida maršruts - t.i., lai atgrieztos pie velosipēda, principā varētu jau arī iet atpakaļ pa to pašu ceļu, bet tur sanāk nedaudz brist pa čūkslājiem, ko parasti nav īpaši iedvesmojoši atkārtot. Tad nu parasti dodos uz priekšu pa LVM 'šosejām' pētot grāvmalas veģetāciju, iemetot aci kādā izcirtumā utml. Pēdējā uzskaitē augustā, gan nācās nedaudz vilties, jo visas ceļmalas un grāvmalas bija nopļautas pa tīro... Līdz ar to nebija nedz īsti tauriņu ko uzskaitīt, nedz citu interesantu kukaiņu. Tā iznāca, ka arī šajā maršrutā interesantākā apmeklējuma reize bija otrā - jūlija pašā sākumā.  

Koksngrauzis Leptura aethiops

Dzeltenrakstainais lapkoku koksngrauzis (Saperda scalaris)

Un kā pats, pats interesantākais un vērtīgākais te sastaptais objekts noteikti bija koksngrauzis Leptura aethiops - jauna suga manā fotoarhīvā! Sen jau biju to cerējis ieraudzīt, jo, lai arī suga nekādā gadījumā nav parasta, līdz šim portālā Dabasdati.lv jau bija daži citu vērotāju ziņojumi (viena no dažām tādām koksngraužu sugām - kas ir ziņotas DD, bet es pats neesmu tādu redzējis). Kāpuri attīstoties uz lapkokiem - g.k. bērziem un alkšņiem. Tā nu palēnām man tās koksngraužu sugas krājas un paliek aizvien mazāk un mazāk potenciālo 'jaunumu' - kādas 10 sugas varbūt vēl ir tīri teorētiski tuvākajos pāris gados atrodamas, bet pēc tam ko jaunu atrast jau būs lielas mocības. Neko darīt - tāda dzīve! Šajā maršrutā vēl izdevās atrast vienu no mūsu glītākajiem koksngrauzīšiem - Saperda scalaris. Pirmo reizi redzēju, ka šī suga sēž uz ziediem - īsti gan nepētīju vai vabole tiešām tur kaut ko no tā zieda ēda vai tāpat vienkārši sēdēja uz zieda, bet nu interesanti tāpat, jo parasti šīs vaboles atrodamas sēžam uz kāda atmiruša bērza vai cita lapkoka stumbra. 

Priežu zilā krāšņvabole (Phaenops cyanea)

Krāšņvabole Agrilus viridis

Vispār jau šī vasara bija tāda diezgan specifiska un ar karstu laiku vismaz sākotnēji jau noteikti mūs nelutināja. Ja tā pareizi atminos, tad jūnija pašas beigas un jūlija pirmās dienas bija tādas pirmās īsti karstās dienas. Šajā Virdrižu maršruta apsekošanas dienā mazliet arī centos to izmantot un iebridu pāris izcirtumos paskatīties vai kas interesants nesēž uz ekoloģiskajiem kokiem un kritalām. Nebija liels pārsteigums, ka uz vienas ne pārāk resnas egles kritalas, saulē atradās vairākas priežu zilās krāšņvaboles. Suga ļoti parasta, bet, godīgi sakot, pēdējo 5 gadu laikā biju sastapis tik vienu reizi  -Saules apkārtnē. Laikam neesmu īpaši pievērsis uzmanību pareizajiem biotopiem - saulē stāvošu, atmirušu skujkoku (priežu vai egļu) baļķīšiem... Tajā dienā tad tā arī aizdomājos, ka ir jau vēl citas krāšņvaboļu sugas, kuras es agrāk redzēju čupām, bet pēdējos gados praktiski neesmu redzējis vispār. Vienas no tādām ir Agrilus ģints krāšņvaboles (g.k. jau biežāk sastopamā suga - Agrilus viridis), ko bērnībā es vasarnīcas apkārtnē vai katru dienu ķēru uz saulē apspīdētu kārklu un vītolu lapām. Laikam jau pēdējos gados es šādām vietām neesmu pievērsis pietiekami daudz uzmanības. Tā nu pie sevis par to prātoju, līdz nonācu pie ceļmalā augošiem, saules apsīdētiem vītoliem. Piestāju mazliet papētīt un ko tu neteiksi - uz lapām atradās vismaz trīs Agrilus krāšņvabolītes (sugu noteikšana gan šai ģintij ir dramatiski sarežģīta - bet pēc visa spriežot vajadzētu būt tai pašai parastajai A.viridis)! Tā jau laikam saka, ka "viss jaunais ir labi aizmirsts vecais" vai, ka "nav ko izgudrot jaunu divriteni". Laikam jāpasēž un jāpadomā, ko vēl es tādu bērnībā labu esmu darījis, ko vajadzētu pamēģināt atkārtot arī tagad 'vecumdienās'. :)

Klusais ķauķis (Iduna caligata)

Samērā negaidīti Vidrižu puses maršruts (jeb pareizāk sakot ceļš uz to) atnesa arī vienu labu un vērtīgu putnu novērojumu - pļavā netālu no Skultes vilciena stacijas izdevās saklausīt un novērot vairākus klusos ķauķus! Tātad jau otrā vieta man šogad! Ja pirmais novērotais putns kāpās netālu no Tūjas visticamāk bija migrants, tad šie putni gan visai droši, ka bija vietējie ligzdotāji - gan biotops ļoti piemērots, gan uzvedība atbilstoša (ar barību knābī gan nevienu putnu neredzēju). Patiesībā jau pirmajā reizē braucot garām šai pļavai nodomāju, ka ļoti piemērots klusā ķauķa biotops. Pat piestāju un 1x no šosejas malas atskaņoju klusā ķauķa dziesmu, cerībā,  ka kāds putns varētu atsaukties. Tas gan bija tā visai nenopietni un pāris minūšu laikā man neviens putns neatsaucās. Tā nu ripoju uz savu maršrutu. Atpakaļceļā gan iznāca tā, ka līdz vilcienam vēl bija kāda stunda laika un izdomājis mazliet rūpīgāk to pļavu papētīt. Tiklīdz kā piebraucu ar velosipēdu pie pļavas, tā uzreiz izdzirdēju tik ļoti raksturīgo klusā ķauķa dziesmu - bingo! Mazliet gan nācās pamocīties, lai tiktu pie kāda dokumentāla pierādījuma (līdzi diemžēl bija vien 150mm objektīvs), bet nu beigās izdevās ierakstīt gan dziesmu, gan nospiest kādus pāris dokumentālus kadrus, kur sugu atpazīt jau var. Laikam klusie ķauķi Latvijā tiešām vairs nav nekāds retums un 21 pašreiz zināmā novērojuma vieta ir tikai 'ziediņi' uz teorētiski kopējā Latvijā sastopamo kluso ķauķu skaita. Atliek tik turpmākajos gados meklēt vēl jaunas vietas!

Tāds nu šoreiz man sanāca mazliet 'kiš miš ar rozīnēm' - nākamajiem ierakstiem vajadzētu būt laikā un telpā stipri ven vairāk koncentrētiem. Cerams!