ceturtdiena, 2016. gada 10. marts

Alkas pēc pavasara

Piecpunktu (Coccinella quinquepunctata) un septiņpunktu mārīte (C.septempunctata)
Februāra beigas un marta sākums kukaiņu vērotāju dzīvē ir tiešām grūts periods. It kā šādas tādas pavasara vēsmas gaisā jau ir jūtamas (piemēram sāk caurceļot pirmie gājputni), bet ziema tā īsti jau vēl negrasās atkāpties. Protams, gads no gada atšķiras un reizēm varbūt marta sākumā jau var doties pat tīri produktīvās kukaiņu medībās, bet šogad tomēr diennakts vidējā temperatūra tā stabili plusos vēl nav nostabilizējusies, tāpēc tāda ļoti intensīva ziemojošo kukaiņu meklēšana varētu vēl nebūt vēlama. Bet... lai man piedod ziemojošie radījumi, pagājušās nedēļas beigās biju tik ļoti nocieties pēc kādas kukaiņu fotosesijas, ka devos uz Ikšķiles pusi, lai tomēr sameklētu kādu ziemojošu posmkāji. Par cik tās dienas vakarā (jeb pareizāk sakot - naktī) bija paredzēts ~30km pūču klausīšanās gājiens, tad ar īpaši lielu staigāšanu šajā reizē negribējās aizrauties. Tā teikt līdz 10km maksimums, lai vakarā pietiek spēks kustēt. Izplānoju, ka došos uz bijušās 'Tobago X' autotrases pusi, kur tagad atrodas grantskarjers - nav tālu no stacijas un ar domu, ka kādā dienvidu nogāzē sniegs varētu būt jau tā kārtīgi nokusis un tur tad varētu parušināties starp nobirušajām lapām un grants šķembām. Pieņēmu, ka šādā atklātā ainavā ziemojošie objekti varētu būt tā kā pret aukstumu izturīgāki - līdz ar to mana rušināšanās varētu tiem traucēt mazāk. Ja vēl pēc tam tās lapas uzber atpakaļ - tā it kā nekas nebūtu bijis! Pagājušajā gada marta beigās līdzīga veida rušināšanās ceļmalas gružos galu galā izrādījās visai produktīva.
Mīkstspārņa Cantharis sp. kāpurs
Kādas skrejvaboles (Carabidae) kāpurs
Sniegs ap karjeru un grants čupām gan izrādījās vairāk kā es cerēju un pirksti vējā ar mazliet sala, tā kā apstākļi galīgi nešķita atbilstoši kukaiņu meklēšanai.. Bet ja biju atbraucis, tad nekas neatlika kā vien mesties četrrāpus. Ātri vien sapratu, ka šodienas sekmes būs tiešā mērā atkarīgas no tā cik rūpīgi un aktīvi es tās lapas u.c. gružus pārmeklēšu - tā teikt ar paviršu darbu nekāds dižais rezultāts nebūs, tāpēc centos cik varēju! Darba augļi ienācās visai ātri, jo pirmās septiņpunktu mārītes atradās gandrīz pirmajā sauso lapu 'smēlienā'! Dienas gaitā septiņpunktu mārīte noteikti bija biežāk sastaptā ziemojošā vaboļu suga, bet kas šķita interesantāk - starp tām bija arī samērā daudz piecpunktu mārītes! Te gribētos kliedēt plaši izplatīto mītu kas iesakņojies daudzu cilvēku prātos - ka punktu skaits uz mārītes muguras norāda to cik gadus veca ir šī mārīte. Nē - tas tikai norāda pie kādas sugas mārīte pieder, jo dažādām sugām plankumu skaits un to izvietojums ir atšķirīgs. Divpunktu mārītei - uz katra segspārna pa vienam plankumam (kopā tātad - divi), 5-punktu - uz katra segspārna pa diviem plankumiem + 1 kopējs plankums segspārnu pamatnē (kopā - 5), 7-punktu mārītei - uz katra segspārna pa 3 plankumiem + 1 kopējais plankums (kopā - 7) utt. Kopumā 5-punktu mārīte noteikti ir retāka par 7-punktu mārīti, kas ir pati biežāk sastopamā mārīšu suga (reizēm pat masveidā!) - bet pats šķiet to pēdējo reizi biju redzējis vien 2008. gadā? Vismaz tā sanāk pēc fotoarhīva spriežot... Tas šķiet tā mazliet dīvaini, jo tik ļoti retai jau tai gan nevajadzētu būt. Varbūt vienkārši neesmu vienkārši pievērsis mārītēm tik lielu vērību?   
Skrejvabole Demetrias monostigma
Skrejvabole Bembidion sp.
Skrejvabole Syntomus truncatellus
Sugu daudzveidības ziņā pirmajā vietā noteikti bija skrejvaboles - kas nav īpaši liels pārsteigums, jo daudzas šīs dzimtas sugas ziemu pārlaiž kā reizi imago stadijā. Bija gan arī pāris skrejvaboļu kāpuri - tātad dzimtas ietvaros ir sastopams arī šāds pārziemošanas veids. Vērtīgākais guvums noteikti bija skrejvabole Demetrias monostigma, ko sastapu pirmo reizi un, kas nemaz tik ļoti bieži sastopama nav. Esot tāda atklātu un smilšainu vietu suga, kas tad labi atbilst šim grantskarjera biotopam. Protams, ka bija arī pa kādam Bembidion ģints pārstāvim, bet tur sugu noteikšana visai sarežģīta - tāpēc neņemos spriest kura suga man te ir trāpījusies. Varbūt kaut kāds lampros vai properans, vai varbūt pygmaeum. Tur tad kādā iedvesmas brīdī būtu jāpapēta smalkāk visas pazīmes, bet tik pat labi pēc foto iespējams tāpat nevarēs precīzi pateikt - tā ka lai pagaidām paliek kā Bembidion sp. Līdzīgi šķita, ka nevarēs precīzi noteikt melnu pundur-skrejvabolīti (ap 3mm), taču par cik tur variantu gan nav pārāk daudz no kā izvēlēties (praktiski tikai divas Microlestes un divas Syntomus ģints sugas), tad šo gan papētīju mazliet rūpīgāk. Un saliekot visas pazīmes kopā iznāk, ka šis ir Syntomus truncatellus - parasta suga, bet priekš manis jaunums! Jauki.
Kolembola sp.
Kāda vilkzirnekļa (Lyosidae) portrets
Kādas ziedmušas (Syrphidae) kāpurs
Ja runājam par bezmugurkaulainajiem kustoņiem kopumā, tad visvisvairāk sastopamas bija lēcastes jeb kolembolas. Pēc skata sugas tur noteikti bija dažādas - gan sudrabainas, gan brūnas, gan strīpainas, gan vēl kaut kādas. Vairumu gan paspēju vien pamanīt uz kādu sekundi pirms tās, ar savu lēcējdakšu palīdzību (novietotas zem vēdera 4. posma), aizspriņģoja  nezināmā virzienā. Noteikti ne tie vieglāk fotogrāfējamie foto objekti. Šur tur pavīdēja pa kādam zirneklim, no kuriem viens bija pietiekami miegains, lai aizkavētos uz nelielu portretu sesiju. Interesants šķita pie nokritušas bērza lapas piestiprinājies kāpurveidīgs subjekts, ko sākotnēji ar cerībām noturēju par kāda zilenīša kāpuru (tiem ir samērā līdzīga forma un izskats). Šīs cerības gan ātri vien sagrāva kāju vai to aizmetņu trūkums un savdabīgs puļķītis vienā no kāpura ķermeņa galiem (pieņemu, ka dibengalā). Atceroties ka līdzīgi puļķīši bija pirms gada martā redzētajiem ziedmušu Microdon sp. kāpuriem, pieņēmu, ka šis tad ar būs kāds ziedmušas kāpurs. Tādi nosacīti līdzīgi ir, piemēram, Syrphus ribesii, bet nu precīzu sugu šim noteikt neņemos, jo gan jau līdzīgi ir arī kādām citām sugām. Jebkurā gadījumā - pārāk bieži man ziedmušu kāpurus nav izdevies atrast, tā ka varētu arī šo dēvēt par vērtīgu papildinājumu savai foto kolekcijai. 
Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs
Pēc kādām dažām stundām apnika atklātajā ainavā saldēt pirkstus, tāpēc ar līkumu caur mežu virzījos atpakaļ uz stacijas pusi. Uzmanību piesaistīja viens nolūzis apses stumbenis uz kura vairākās vietās, tāpat vien - savā nodabā ar ātrumu 1mm/min rāpoja nelieli kāpuriņi. Tādus jau biju agrāk manījis un uzreiz atpazinu tajos piepjmīļus Endomychus coccineus. Pieaugušās vaboles ir koši sarkanas ar 4 melniem plankumiem (divi uz katra segspārna) un varētu būt, ka attāli atgādina mārītes. Šī suga apdzīvo atmirušu lapkoku koksni (g.k. apses un bērzus), kur gan kāpuri, gan pieaugušās vaboles barojas ar dažādām sēnēm un piepēm. Nereti veido pat tādas kā 'kolonijas', jo uz viena stumbeņa nelielā pleķītī var būt sastopami vairāki desmiti kāpuru (vēlāk sezonā arī kāpuri kopā ar pieaugušajām vabolēm). Gan jau, ka arī uz šī stumbeņa kopumā šo bija krietni vairāk, bet visticamāk slēpās kaut kur zem mizas, kuru šai apsei īpaši nemēģināju lupināt nost.  
Mizasblakts Aneurus avenius nepieaudzis īpatnis
Krabjzirneklis Diaea dorsata
Tālāk uz priekšu, slēpošanas trases malā, gan gulēja vēl viena pavecāka apses kritala - tai gan atļāvos pāris mizas plēksnes paplucināt (par cik tas koks atradās takas malā, tad šķita ka tur tāpat agri vai vēlu kāds knēvelis izdomās uzlīst parāpaļāt un to mizu ar kājām varbūt nospārdīs). Zem pirmā mizas gabaliņa atradās glīti zaļš krabjzirneklis Diaea dorsata, ko g.k. tā arī vien esmu vien redzējis - ziemojot zem mizas. Vasaras laikā zirnekļa krāsojums uz kopējā zaļuma fona kļūst pavisam neuzkrītošs un tad to pamanīt ir krietni vien grūtāk, lai arī suga nekāds retums neskaitās. Daudz interesantāks objekts šķita plakana blakšveidīga radījuma nimfa (nepieaudzis īpatnis) ar koši sarkanām acīm! Tādu gan nekad nebiju redzējis! Skaidrs gan bija, ka tas ir kāds no mizasblakšu (Aradidae dzimta) pārstāvjiem, bet kāda suga? Mājās pētot to sīkāk, nonācu pie secinājuma, ka tas būs Aneurus ģints pārstāvis. Par cik Latvijā un Z-Eiropā ir sastopama tikai viena suga - A.avenius, tad jau laikam samērā droši var apgalvot, ka šis tad būs šīs sugas īpatnis. Nekāds retums jau ar nav. Dzīvo g.k. zem saules apspīdētu (vismaz tā somu blakšu grāmatā rakstīts, taču vienā citā rakstā par Bavārijas mizasblaktīm šī suga g.k. atrasta ēnainās vietās - tā ka nez kā tur īsti ir) lapkoku mizas (g.k. bērzs, apse, alksnis). Esot saistība ar dažādām sēnēm un gļotsēnēm (piemēram, Diatrype sp.). Suga noteikti nav ļoti reta, bet dēļ slēptā dzīvesveida zem koku mizām, tiek konstatēta (arī citās valstīs) retāk kā patiesībā ir sastopama.  
Vienraga briežvabole (Sinodendron cylindricum)
Vienraga briežvabole (Sinodendron cylindricum)
Tās pašas apses kritalas viens gals bija pamatīgi melnās dzilnas apstrādāts - acīmredzot putns (vai putni) mērķtiecīgi bija šajā kritalā meklējis (un arī sekmīgi atradis) kaut ko garšīgu. Pašķirstīju skaidu čupiņu un tur atradās vienraga briežvaboles segspārna fragments. Interesanti! Nebiju tā īsti dzirdējis, ka tām patīk arī apses? Par laimi šoreiz 'nejauši' līdzi bija paķēries neliels cirvītis, kur tad liku lietā. Pāris veikli cirtieni šajā dzilnu izkaltajā daļā un tik tiešām - nelielā iedobītē atklājās vienraga briežvaboles tēviņš. Vēl pāris cirtieni - un turpat blakus vēl viens! Skaidrs - šīs apses kritalas stumbra pamatne acīmredzot bija pilna ar vienraga briežvabolēm un to kāpuriem (nevienu kāpuru gan neatreadu, bet tur tādiem noteikti jābūt). Nav brīnums, ka melnās dzilnas te bija lidojušas baroties! Interesanti, ka abas atrastās vaboles atradās nelielās iedobītēs koksnes nosacītā viducī (kādi 5-10cm no mizas slāņa, no kuriem kādus 5-7cm jau dzilnas bija 'nostrādājušas'), kur tā no ārpuses nemaz ielīst nevar (ne velti nācās likt lietā cirīti, lai kādu vaboli vispār ieraudzītu). Kā tur tās nokļuvušas? Pavisam vienkārši - pagājušā gada vasaras begās/rudenī kāpurs iekūņojas un vēl pirms ziemas paspēj izkūņoties pieaugušā vabole. Protams, nelīdīs jau tā ārā ziemā, lai nosaltu - tāpēc tā visu ziemu pavada šajā nelielajā 'kambarītī' un ārā graužas vien nākamā gada pavasarī pēc ziemošanas. Līdzīga veida pārziemošanas stratēģija (rudenī izšķiļas, bet turpat arī pārziemo) vispār ir raksturīga daudzām saproksilofāgajām vaboļu sugām. Tāpēc nevajag brīnīties, ja kādreiz, ziemā skaldot malku, no pagales izlec kāds šāds vai līdzīgs 'brīnums'. 
Plakancikādes Cixidia sp. nepieaudzis īpatnis
Par 'brīnumiem' runājot - arī šajā gājienā negaidīti izdevās vēl vienā vietā atrast it kā retās Cixidia plakancikādes! Šoreiz tās dzīvoja nelielā nozāģētā priedes bluķītī (varbūt vien 50cm garumā?). Šis bluķītis gan bija līdzīgā kondīcijā kā iepriekšējās priedes kritalas kur esmu šo sugu atradis - pasauss, jau ilgi pastāvējis (koksne sākusi sadalīties jau tādās raksturīgās, gareniskās šķēpelēs) un ar Antrodia sp. piepi virsū. Sāk iezīmēties tāds ļoti konkrēts 'scenārijs'. Jāturpina šogad meklēt - iespējams, ka šīs cikādes tiešām nav nekas rets?! Arī šajā gadījumā gan nemāku īsti pateikt kura no divām sugām šī ir - tāpēc arī te būs jāatgriežas vēlreiz!  
Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)
Tajā dienā staigāšanai liku mieru, jo mazliet jau sāka piezagties pat tāds kā nogurums, ko nedrīkstēja pieļaut - jo naktī taču vēl 30km jāiet! Ja par šo pūču gājienu īsumā, tad viss izdevās gana sekmīgi, jo pats galvenais mērķis tika sasniegts - izdevās dzirdēt divas galvenās mēŗķsugas (urālpūci un bikšaino apogu). Jaukas sugas gada listei! Nākamā diena, protams, pagāja guļot un atgūstot spēkus, tāpēc iešana dabā atkrita, bet svētdien gan - atkal pabiju Ogres pusē un izmetu ~15km līkumu pa mežu. Bet... Jāsaka, ka biju ļoti vīlies šajā gājienā. It kā nekas jau daudz nebija kopš piektdienas mainījies, bet mežā sniegs šķita krietni vairāk, visi koki un mizas šķita sasaluši, apkārt dzīvības nekādas utt.. Uz īsu brīdi pat kritu pilnīgā izmisumā un 'pirmspavsara depresijā' - šķita, ka sēžot mājās pie datora, laiks būtu pavadīts daudz produktīvāk. Var jau būt, ka vienkārši kļūdījos maršruta plānošanā - nevajadzēja doties meža virzienā, bet atkārtot līdzīga veida gājienu kā piektdien, meklējot kukaiņus nevis mežā, bet gan kādās dienvidu nogāzes, ceļmalu gružos utml. vietās? Vai iet meklēt zaigraibeņu kāpurus? Vai pētīt sūnas un ķērpjus? Vai skatīties putnus? Tā ka jā - laikam tiešām ar plānošanu nošāvu greizi un šīs stundas dabā neizmantoju maksimāli lietderīgi. Bet nu kā bij' tā bij'. Praktiski vienīgais ko no šī gājiena 'atnesu mājās' ir tehniski labs priežu čiekuru zemesblakts foto. Nav īpaši daudz. Tiešām ceru, ka tā bija gada sliktākā diena dabā un visas nākamās būs 100x labākas! 

otrdiena, 2016. gada 1. marts

Skrundas sapņu mežs

Meža ainava netālu no Skrundas zivju dīķiem
Vispār es esmu tāds dīvains 'mazais meža dīvainītis', jo nav gluži tā ka pa baigajiem mežu brikšņiem man tā īpaši patiktu staigāt. Tur visādi grūti caurejami zaru mudžekļi, grāvji, brienami slapjumi, piemetas vadātājs utt. Pat nezinu kāpēc tā tas ir iegājies, bet tiešām es esmu vairāk tāds meža taku gājējs un meža ceļu velobraucējs. Līdz ar to liels bija pārsteigums pašam par sevi, kad pāris nedēļas atpakaļ iebridu vienā meža pudurī Skrundas zivju dīķu apkārtnē un... negribēju vairs no tā meža nākt ārā! Šis meža nogabals bija mani tā savaldzinājis, ka pat nākamajā dienā aši cilpoju atpakaļ uz turieni. Nezinu kas tieši man šajā mežā uzrunāja, bet bija sajūta - šis nogabals ir ļoti vērtīgs! Un vispār pārņēma tāda samērā nebijusi sajūta, ka mežā taču ir forši! Arī bez takām un ceļiem - vienkārši tāpat brist šķērsām pa mežu.   
Meža ainava netālu no Skrundas zivju dīķiem
Bet jājautā tomēr vēlreiz - kas šajā mežā bija kaut kas TĀDS, kā dēļ man tas tik ļoti iepatikās? Veci koki? Jā, tādu tur bija daudz - resnas priedes, milzīgas egles, gandrīz 2,5m resni alkšņi un vēl resnākas apses. Kritalas un atmirušās koksnes daudzums? Arī tādas tur bija daudz, visām iespējamajām gaumēm - svaigi stumbeņi, svaigas kritalas, veci stumbeņi, vecas kritalas, ar sūnām apaugušas kritalas... Hmm, te es patiesībā sāku aizdomāties vai tik tas nebija iemesls, kāpēc man šis mežs šķita tik ļoti vizuāli pievilcīgs - ar sūnām apaugušās kritalas! Pirms daudziem gadiem krustām šķērsām sakritušas, un tā tur nekustīgi gulējušas un sūnu pārņemtas. Sakrāmējam pa virsu svaigākas kritalas un veidojas ļoti simpātiska un unikāla ainava, kas raksturīga cilvēka maz traucētiem boreālajiem mežiem. Atsevišķos fragmentos (vispār šis meža puduris pats par sevi ir ļoti neliels...) pat tiešām varēju sevi iedomāties stāvam kaut kur Skandināvijas vai Sibīrijas taigā nevis Latvijā. Jā, zinu, ka nav jau šis mežs cilvēka neskarts - vietām varēja manīt gan apsūnojušus celmus, gan pašā pudura viducī bija viena pāris gadus veca kailcirte un citā malā arī kopšanas cirte.. Bet tie nosacīti neskartie pudura gabaliņi - nu ļoooti simpātiski. 
Vecas, vaboļu atstātas izskrejas
Par cik šis meža nogabals tiešām izskatījās tāds 'dabisks', tad sāku domāt par dažādām organismu sugām, kuras ir tā dēvētās dabisku meža biotopu (jeb DMB) sugas jeb tādas sugas (ķērpji, sūnas, sēnes, augi, kukaiņi), kam patīk, ja mežs ir maz traucēts un tas kā mežs ir ilgstošu laika posmu - vislabāk daudzus simtus gadu. Pēc definīcjas šādas DMB sugas iedala divās grupās - biotopu speciālistu/BSS jeb speciālās biotopu sugas/SBS (pēc definīcijas: "Speciālā biotopu suga/Biotopu speciālistu suga ir apdraudēta suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem (mežaudžu atslēgas) biotopiem un kuras izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā.". Parasti šīm sugām ir vājas izplatīšanās spējas) un indikatorsugas/IS (pēc definīcijas: Indikatorsugas ir sugas, kam ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi, bet ne tik augstas kā biotopu speciālistu sugām. Tās ir ekoloģiski diezgan specializētas sugas, kuru klātbūtne norāda uz kādu īpašu iezīmi mežā. Mežaudžu atslēgas biotopos (MAB) parasti tās ir sastopamas, turklāt bieži vien ievērojamā daudzumā. Dažkārt tās var būt sastopamas arī ārpus MAB, taču lielākoties nelielā daudzumā"). Jo vairāk šādu DMB sugu (gan BSS gan IS) kādā meža nogabalā ir iespējams atrast, jo šis meža nogabals ir vērtīgāks un dabiskāks. Uzreiz gan saskāros ar problēmu, ka no šīm DMB sugām labi pazīstu vien kukaiņu sugas un mazliet ķērpjus. Sūnas un sēnes (g.k. piepes)? Tā man diemžēl ir visai tumša bilde. Atlika vien kost pirkstos, ka studiju laikā bioloģijas fakultātē sūnām nepievērsu lielāku uzmanību :( Būs jāmēģina tomēr tās vērtīgākās un foršākās sugas iemācīties atpazīt - neesot tas nemaz tik ļoti sarežģīti. Par cik kukaiņu meklēšanai februāris tomēr vēl nav tas pats labākais laiks (mazliet par agru, lai traucētu ziemojošos kukaiņus), tad ar to meklēšanu īpaši neaizrāvos - tik dažās vietās noplēsu pa kādai mizas plēksnei un pāris vietās papētīju interesantas priežu kritalas ar Antrodia ģints piepēm.  
Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra
Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra
Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra un viena no metodēm kā to atpazīt
Tad nu nekas cits neatlika kā ķerties pie to DMB sugu meklēšanas ko es kaut cik aptuveni pazīstu - ķērpjiem. Un visai ātri izdevās konstatēt vienu samērā vērtīgu ķērpju sugu - dižegļu lekanakti (Lecanactis abietina), kas aug uz vecu egļu stumbriem dabiskos boreālajos mežos. Pats par sevi dižegļu lekanaktis varbūt uz ļoti augstu biotopa vērtību gan nenorāda, jo ir tikai indikatorsuga nevis speciālā biotopu suga - tātad jāskata komplektā ar citām DMB sugām. Taču viena lieta gan bija uzkrītoša - lekanakšu šajā meža nogabalā bija ļoti daudz. Sākumā manīju šos uz kādām trim resnām eglēm minētā izcirtuma malā, tad dziļāk mežā uz citām lielām eglēm, tad jau pāris vietās uz jaunākām eglēm un beigās jau vairs nemaz neskaitīju kur un cik daudz es tos ieraugu. Liels dižegļu lekanakšu daudzums savukārt jau norāda gan uz kaut kādu vērtību. Šis ķērpis kopumā ir visnotaļ neuzkrītošs - kā zilganpelēka apsarme uz egļu mizas plēksnēm. Ja skatās lielākā palielinājumā, tad uz šīs apsarmes var redzēt tādas kā nelielas bumbiņas (ko laikam pareizi dēvē par piknīdijām?). Visvienkāršākais veids kā šo sugu atpazīt ir ņemot talkā pirkstus - atliek vien mazliet ar pirkstu vai naga galu nobraukt pa ķērpi un tipiskā gadījumā vajadzētu palikt dzeltenīgai līnijai. Ātri un vienkārši! Pastaigas beigās gan biju mazliet piešāvis aci un varēju ķērpi uz stumbra atpazīt jau iztālēm - tā kopējā nokrāsa tomēr atšķiras no tipiska egles mizas toņa (skat. pirmo attēlu). Taču šaubīgos gadījumos - atliek tikai paskrāpēt un viss būs skaidrs. 
Kārpainā peltīgera (Peltigera aphthosa)
Kārpainā peltīgera (Peltigera aphthosa)
Citu DMB ķērpju sugu medības gan tik sekmīgas neizvērtās. Pāris vietās, kur bija nelieli melnalkšņu dumbrāja fragmenti ar veciem melnalkšņiem, centos atrast caurumaino menegāciju (Menegazzia terebrata), kas ir BSS ar augstu vērtību, bet neko vairāk par pūslīšu hipogimnijām neatradu. Bet nu nav teikts, ka tās tur neaug - varbūt vienkārši jāpameklē rūpīgāk? Būs jāatgriežas siltākā laikā, kad pa to dumbrāju varēs mierīgi stampāties ar zandalēm, nebaidoties piesmelt zābakus kā tas bija šajā reizē. No citām sugām varbūt uz apses stumbra atradās iesarkanā bacīdija (Bacidia rubella), bet paraudziņu neievācu - tāpēc 100% pārliecība nav. Bija arī rakstu ķērpis (Graphis scripta), bet tā ir 'tikai' indikatorsuga, kurai manuprāt ir pat vēl mazāka vērtība kā dižegļu lekanaktim. Papētīju arī citus ķērpjus, bet atkal - daudzos gadījumos, lai būtu 100% pārliecība par sugas noteikšanu ir nepieciešamas ievākts paraudziņš. Bet paraudziņus šoreiz neievācu... Būs mācība citām reizēm! Bet nu bija arī viena forša suga, ko var atpazīt arī bez paraudziņu ievākšanas - kārpainā peltīgera! Nav īpaši reta (nav arī nekādos DMB sugu sarakstos iekļauta), sastopama g.k. skujkoku (īpaši priežu) mežos uz augsnes, starp sūnām. Sausā laikā šis ķērpis ir tāds neizteiksmīgi pelēkzaļš un varētu pat teikt, ka ne īpaši uzkrītošs, bet mitrā laikā (vai arī sauso ķērpi samitrinot) kārpainās peltīgeras virspuse kļūst koši zaļa. Ļoti glīts ķērpis! Šī konkrētā audzīte arī bija ļoti liela - vairāki kvadrātmetri. Pat Kolkas mežos neatminos tik plašu klājumu manījis!     
Parastā straussūna (Ptilium crista-castrensis) - Gada Sūna 2016
Parastā straussūna (Ptilium crista-castrensis) - Gada Sūna 2016
Bet vispār jau iemesls kāpēc es tajā meža pudurī vispār iemaldījos bija pavisam cits un man netipisks - sūnas meklēšana! Gribēju aiziet atrast Gada sūnu 2016 - parasto straussūnu (Ptilium crista-castrensis), kas ir viena no manām mīļākajām sūnām. Droši vien tāpēc, ka tā ir viena no ~ piecām sūnu sugām, ko es pazīstu! Kādu nedēļu iepriekš tās smuki saskatīju un saskaitīju Ogres pusē, tad nu gribēju arī atrast Skrundas apkārtnē. Sūna aug skujkoku mežos un noteikti nav reta. Nekad gan tā neveido lielus klājienus (šogad lielākais pleķītis ko esmu atradis varbūt nepārsniedza pat 1 kvadrātmetru) tāpēc reizēm starp citām sūnām šie nelielie straussūnu pleķīši var būt grūtāk pamanāma. Taču ja piešauj aci, tad pēc īpatnēji salātzaļā sūnas krāsojuma to var pamanīt jau iztālēm. Pats sūnas izskats tuvplānā - nesajaucams! Šajā meža pudurī varbūt nebija īpaši daudz, bet kādās 4-5 vietās straussūnas sekmīgi arī atradās. 
Lielais asmalis (Peltis grossa) un robainais plakanis (Dendrophagus crenatus) zem nelielas priedes mizas plēksnes
Robainā plakaņa (Dendrophagus crenatus) kāpurs
Kukaiņus, kā jau iepriekš minēju, es tātad īpaši intensīvi nemeklēju, lai arī pēc sajūtām - šķiet ka šajā nogabalā būtu jādzīvo kaut kam interesantam! Pirmajā dienā noplēsu vien dažus nelielus mizas gabaliņus un no zem viena no tiem atradās uzreiz divas DMB indikatorsugas - lielais asmalis un robainais plakanis! Abas sugas gan ir ar ne īpašu lielu vērtību, jo principā parāda vien to, ka šajā nogabalā ir kaut kādi dabiskam mežam raksturīgi elementi - šo abu sugu gadījumā tie būtu atmiruši koki. Tīrā un izslaucītā saimnieciskā mežā bez nevienas kritalas un atmiruša koka šīs sugas tātad nebūs sastopamas, bet ja vien ir kāds neliels kritalu vai stāvošu atmirušu koku skaits (nav uzreiz mežam jābūt kā Moricsalas rezervātam), tad to klātbūtne ir iespējama. Šīs sugas noteikti nav lieli retumi Latvijā. Otrajā dienā zem vienas citas priedes mizas plēksnes atradās, manuprāt, arī robainā plakaņa kāpuri. Vizuāli tie varētu būt līdzīgi citām radniecīgām sugām, piemēram, Uleiota planata, bet tomēr spriežot pēc izmēra - es teiktu, ka šis ir D.crenatus kāpurs.  
Brūnais asmalis (Ostoma ferrugineum)
Plakancikāde Cixidia sp. - nepieaudzis īpatnis
Plakancikāde Cixidia sp. - nepieaudzis īpatnis
Otrā dienā kopumā arī uz kukaiņiem pārlieku neiespringu (lai arī laiks jau bija tīri pavasarīgs un saulītē pat visai silts) un mazliet rūpīgāk pārmeklēju vien divas priedes kritalas bez mizas, bet ar Antrodia sp. ģints piepēm. Pēc pagājušā gada pieredzes man ir skaidrs, ka šādas kritalas ar antrodijām var būt no kukaiņu viedokļa ļoti vērtīgas. Otras kritalas stumbrā bija arī tāds ļoti plakans un šaurs caurums, kas mazliet vedināja uz domām par raupjo asmali (Calitys scabra), taču mazliet paurbinoties - neko vairāk par kādiem 20 asmaļiem Ostoma ferrugineum (varētu droši vien tos latviski dēvēt par 'brūnajiem asmaļiem') neatradu. T.i. ja runājam tikai par vabolēm, jo pavisam negaidīti - abās kritalās atradās vairāki plakancikāžu Cixidia sp. īpatņi! Ja atceramies no pagājušā gada, tad divas šīs ģints sugas konstatēju Ķeguma apkārtnē - iespējams abas kā jaunas sugas Latvijai. Tātad - šī varētu būt otrā zināmā atradne kādai no šīm sugām! Pēc nepieaugušiem īpatņiem gan neņemos tā droši pateikt, kuru sugu (vai varbūt abas sugas?) te Skrundas apkārtnē man izdevās atrast - būs jāatgriežas atkal un jāpārbauda. Lai nu kura no šīm sugām nebūtu, pēc šo sugu ekoloģijas un izplatības citās valstīs spriežot, šīs abas tīri labi atbilstu biotopu speciālistu sugas (BSS) statusam. Tātad saliekot kopā redzēto - šis nogabals noteikti ir ļoti vērtīgs! Ticu, ka arī starp sūnām, ķērpjiem un sēnēm te aug vesela strīpa citu DMB sugu, ko nespēju nedz atpazīt, nedz atrast. 
Rezumē - šeit obligāti jāatgriežas vēlreiz siltākā laikā!