otrdiena, 2016. gada 5. aprīlis

Dzīve joprojām bez Cucujus-iem

Kārpainā peltīgera (Peltigera aphthosa)
Kaut kā pēdējās nedēļās nav sanācis pabūt dabā tik daudz cik pašam gribētos, bet nu tur laikam varu vainot tikai pats sevi, jeb samērā štruntīgo sava laika plānošanu. Lai nu kā tur nebūtu - pagājušajā nedēļā tādi divi nopietnāki līkumi dabā tomēr sanāca. Vispirms pirmdien ar velosipēdu devos tādā patīkamā 100km garā putnu vērošanas braucienā  no Svētes palienes līdz Kaņierim (ar līkumu gar Babītes ezera R galu un caur Lapmežciemu) - visnotaļ jauks brauciens ar 78 puntu sugām dienas listē! Tad trešdienas vakarā ar diviem kukaiņu pētniecības kolēģiem devāmies divu dienu pārgājienā pa Tomes (jeb kā man tos labāk patīk dēvēt - Ķeguma) mežiem. Šajā ierakstā tad bildes no šī gājiena. Varētu teikt, ka mans vienīgais un galvenais mērķis šajā gājienā bija beidzot atrast asinssarkano plakani (Cucujus haematodes), jo pēc teorijas šajā apkārtnē sastopamie biotopi ir samērā piemēroti šai sugai. Laiks bija daudz maz labs - vien otrās dienas pirmā pusē ik pa laikam uznāca īsi lietus periodi, kuru laikā tad fotoaparātu nācās slēpt somā.  
Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)
Māņkrabjzirneklis Philodromus margaritatus
Ar intrigu nemocīšu (hmm.. laikam gan virsraksts ir jau pietiekami intrigu slāpējošs) - meklēto plakani tā arī neizdevās atrast. Jā, viņa 'draudziņi' Šneidera mizmīļi ('draudziņi', jo apdzīvo līdzīgus biotopus un Latvijā abu sugu kāpuri ir pat atrasti uz viena koka) šur un tur bija samērā daudz + protams, arī robainie plakaņi (tie gan pat mazāk kā mizmīļi), plakaņi Uleiota planata un citas sagaidāma sugas, kas dzīvo un slēpjas zem priežu mizām. Atsevišķos punktos mūsu meklējumi pat bija gana rūpīgi - līdz ar to, jāsāk tomēr būs lēnām aprast ar domu, ka vismaz šajā Ķeguma (jeb Tomes) mežu posmā Cucujus haematodes laikam nedzīvo. Vai arī, ja dzīvo, tad ļoooti zemā blīvumā. Kaut gan šķiet ka pat tādā gadījumā vismaz kāds viens kāpurs jau būtu atradies. Tā ka nez... Varbūt Šneidera mizmīļa klātbūtne tomēr nav nekāds īpašais katalizators? Tā teikt, iespējams B.schneideri var dzīvot tādā pašā biotopā kā C.haematodes, bet C.haematodes ne vienmēr dzīvos turpat kur B.schneideri, jo vienkārši ir kādas atšķirīgas (iespējams specifiskākas?) prasības pret dzīves vidi? Katrā ziņā šobrīd kopējais Šneidera mizmīļu atradņu skaits Latvijā ir krietni vien lielāks kā asinssarkano plakaņu atradņu skaits - kaut kāds iemesls jau tam ir. Lai ar kāds tas nebūtu, domāju, ka šim Tomes mežu posmam būs pagaidām jāliek miers un kādos nākamajos braucienos uz šo pusi labāk jāpapēta meži vairāk virzienā vai nu uz Baldoni vai arī uz otru pusi - Taurkalnes apkārtnē. Tur tiešām plašs darba lauks kur izvērsties - turpat vai viss Daugavas kreisais krasts no Baldones līdz Jēkabpilij. Tā teikt jāpasteidzas tie meži paskatīt kamēr nav galīgi izzāģēti pa tīro. 
Pelēkdzeltenais salnsprīžmetis (Agriopis marginaria)
Raibkodes Phyllonorycter, iespējams P.apparella
Šajā dienā varētu teikt, ka izdevās atklāt arī naktstauriņu sezonu (dienastauriņu sezonu atklāju pirmdienas velobraucienā, kad atzīmējās gan krūkļu baltenis gan parastais nātru raibenis) - uz priedes stumbra atradās dienojošs pelēkdzeltenais salnsprīžmetis (Agriopis margrinaria), kas ir tāda tipiska agra pavasara suga. Uz gaismu nāk pietiekami labi, bet dabiskā vidē šo pamanīju pirmo reizi. Šur un tur zem mizas plēksnēm bija manāmi arī krietni sīkāki naktstauriņi - Phyllonorycter ģints raibkodes. Ar šīs ģints sugu noteikšanu es galīgi neesmu uz 'Tu', bet spriežot pēc fakta, ka lielākā daļa Phyllonorycter sp. nepārziemo kā pieauguši tauriņi, tad varētu būt, ka šīs ir raibkodes P.apparella - suga, kas pārsvarā pie mums esot samērā reti sastopama taču ik pa laikam vai nu savairojas lielā skaitā vai arī vasaras otrajā pusē/rudens sākumā atmigrē pie mums lielā skaitā un pēc tam daļa tauriņu arī pārziemo. Vismaz aizpagājušajā gadā šī suga tiešām bija pie mums novērojama lielā skaitā - varbūt šie tauriņi tad vēl ir šīs savairošanās sekas. 
Īsspārnis Tachinus subterraneus
Priežu lielais lūksngrauzis (Tomicus piniperda)
Vaboļu sfērā nekādi īpašie jaunumi netrāpījās - kā jau minēju, tad vairāk vai mazāk tādas visai tipiskas un sagaidāmas sugas. Varētu teikt, ka nebija pat īsti ko fotogrāfēt. Vienīgais jaunums manam fotoarhīvam bija īsspārnis Tachinus subterraneus, kas pārmaiņas pēc ir gana viegli atpazīstama suga pēc fotoattēla - starp īsspārņiem nav īpaši daudz tādu. Diemžēl fotogrāfēšanas brīdī nebiju piefiksējis, ka man objektīva priekšējā lēca mazliet aizsvīdusi, tāpēc nācās pēcapstrādē mazliet pašam pasvīst, lai vismaz kaut ko jēdzīgu no šiem kadriem izvilktu. Viena no retajām reizēm, kad tiešām varēja novērtēt RAW priekšrocības. Ja vēl tie faili nesvērtu tik daudz MB, tad jau vispār būtu izcili. Citā vietā pa svaigiem priedes zāģbaļķiem rāpaļāja (lai arī ārā varbūt bija vien kādi 5-7 grādi) nelieli mizgrauzīši, kas tomēr izrādījās suga, ko jau biju fotogrāfējis - Tomicus piniperda. Bieži sastopams radījums, ko mežsaimnieki uzskata par kaitēkli.
Mizasblakts Aradus brevicollis
Vispār jau varētu teikt, ka foto ziņā gājiens būtu bijis samērā neveiksmīgs, ja vien nebūtu izdevies sastapt trīs dažādas mizasblakšu sugas! Šīs dzimtas blaktīm ir, nosaukumam atbilstošs, visa slēpts dzīvesveids zem dažādu koku mizām (un šādam dzīvesveidam atbilstošs, stipri saplacināts ķermenis) un man pašam nemaz tik bieži tās neizdodas dabā pamanīt. Kur nu vēl trīs dažādas sugas uzreiz vienā dienā! Jau pati pirmā no tām izrādījās man jauna suga - Aradus brevicollis, kas varbūt nav nekas īpaši rets. Dati par Latviju, protams, nav, jo neviens tā nopietni šīs blaktis pētījis nav, tāpēc izplatību lēšu pēc Skandināvijas valstu datiem, kur tā īpaši liels retums neskaitās. Atradās zem paliela, vecas egles stumbeņa mizas, kas atbilstu krievu noteicējā rakstītajam, ka apdzīvo vecas egles. Somu blakšu grāmatā gan pieminētas priedes un saistība ar Skeletouctis ģints piepēm, ko laikam Latviski dēvē par baltenēm. Neatminos gan, ka tur būtu kāda piepe augusi, bet nu var arī gadīties, ka blakts vēl atradās kādā savā ziemošanas vietā. Suga viegli atšķirama pēc piķa melnā krāsojuma, taustekļu posmu konfigurācijas un gaišā krāsojuma uz kāju stilbu abos galos.
Mizasblakts Aradus obtectus 
Mizasblakts Aradus corticalis
Pārējās divas sugas gan A.obtectus un A.corticalis gan laikam ir vēl biežākas un tādas jau iepriekš biju fotogrāfējis. Pirmās sugas gadījumā gan iepriekš biju maldījies noteikšanas labirintos, bet ar Somu blakšu grāmatas palīdzību nokļuvu līdz šim obtectus variantam. Mazliet gan dīvaini šķita, ka krievu noteicējā šādu sugu nespēju atrast, taču izskaidrojums izrādās rodams mizasblakšu sistemātikas izmaiņās - Aradus obtectus kā jauna suga tika aprakstīta vien 1988. gadā, kad to izdalīja atsevišķi no Aradus pictus. Šī jaunā obtectus sastopama visai plaši visā Ziemeļeiropā, bet pictus - vien Dienvideiropā. Suga viegli atšķirama pēc taustekļu trešā posmiņa krāsojuma - tumšs ar baltu galiņu. Dzīvojot zem skujkoku, g.k. priežu mizas. Grāmatā minēta saistība ar parasto apmalpiepi (Fomitopsis pinicola), kas jau nu gan ir bieži sastopama suga. Ar šo piepi minēta saistība arī trešai šajā dienai atrastajai sugai - Aradus corticalis. Arī šī suga saistīta ar skukjokiem - atradu gan takas malā, zem bērza celma mizas. Bet nu visapkārt bija priedes, tā ka arī šī varbūt bija vienkārši vēl ziemošanas vieta. Šo sugu varbūt mazliet grūtāk atšķirt no citām, jo nav tādas uzreiz 'acīs krītošas' atšķirības, bet nu var vērst uzmanību mazliet gaišākajiem plankumiem ķermeņa sānos. Līdzīgi gan ir arī citām sugām, bet tām tad savukārt ir kādas citas pazīmes - vai nu gaiši priekškrūšu vairoga stūri, vai balts vairodziņa gals vai kā savādāk. Jebkurā gadījumā - par šīm trim blaktīm man bija tiešām liels prieks. Tā ka pastaiga kopumā jau visai izdevusies. Galu galā aizmigt ar bikšainā apoga dziesmu fonā jau ar kuru katru dienu tomēr negadās.





3 komentāri:

MareksIevins teica...

Iedvesmojošs raksts, kā parasti!:) Jautājums par C.cinnaberinus un C.haematodes atšķiršanu. Tīklā apskatīju bildes, bet nekādas acīmredzamas atšķirības nemanīju. Kam būtu jāpievērš uzmanība, lai, ja gadījumā sastopu, nav vēlāk jākož pirkstos? Mareks Ieviņš

Uģis Piterāns teica...

Abas sugas tiešām stipri līdzīgas - tāda galvenā atšķiršanas pazīme ir žokļu krāsa. C.cinnaberinus žokļi ir pilnībā melni, C.haematodes - sarkani, vien paši gali tumšāki. Tāpat arī C.cinnaberinus priekškrūšu vairoga sāni ar šauru, melnu josliņu - haematodes viss priekškrūšu vairogs tā kā pilnībā sarkans.

Atšķiras arī apdzīvotie biotopi - cinnaberinus Latvijā pārsvarā atrast vecos apšu mežu nogabalos, zem vecu apšu mizas (bet varot arī būt zem ozolu u.c. lapkoku mizas, retāk - skujkoku, bet tad droši vien biotopam apkārt tāpat pamatā būtu jābūt ar lapkokiem), bet haematodes - priežu mežos, g.k. zem vecu priežu mizām. Literatūrā min arī, ka patīk bērzi - tā, ka varbūt tāds tipisks hameatodes biotops ir vecs, purvains priežu mežs ar vecām priedēm un atsevišķiem veciem bērziem piemaisījumā?

MareksIevins teica...

Paldies! Ir noskatīti pāris meža gabali Dundagas novadā, kurus būtu vērts apskatīt tuvāk. Jāpagaida tik, kad siltums apvienosies ar saulainu laiku:)