otrdiena, 2016. gada 24. maijs

Purva samtenis un zilganā krāšņspāre

Lielā Pelečāres purva mala
Maija vidus un otrā puse ir tas laiks, kad sāk lidot purva samteņi (Oeneis jutta) - suga, ko es līdz šim nebiju redzējis, bet šogad biju apņēmies šo 'kļūmi' labot! Patiesībā jau kādus pēdējos divus gadus vairāk vai mazāk (drīzāk gan mazāk kā vairāk) aktīvi mēģināju šo sugu sameklēt. Esmu pabijis, piemēram, gan Lielajā Kangaru purvā, gan Pukšu purvā. Kā tagad skatos, tad Kangaru purvā laikam esmu bijis stipri nelaikā - vien jūnija vidū, kad šī suga droši vien vairs nelido vai, ja lido, tad lido paši paši pēdējie īpatņi. Pukšu purvā pagājušogad gan biju pietiekami optimālā laikā - 19. maijā, bet neviens tauriņš netrāpījās. Ņemot vērā, ka pagājušā gada pavasaris bija visai vēss un vairākām sugām lidošanas sākums bija aizkavējies, tad varbūt biju par agru? Vai varbūt netrāpīju pareizajā purva vietā, kur šie mīt? Lai nu kā tur nebūtu, liela prieka vēsts bija pirmais šīs sugas ziņojums Dabasdati.lv - Lielajā  Pelečāres purvā šo sugu bija atradis Gaidis Grandāns. Viss skaidrs - šogad jādodas turp! 23. maija prognozē saulaina diena un datumam teorētiski vajadzētu būt pašā sugas lidošanas labumā. Atlika tik kraut velosipēdu vilcienā un laist uz Atašieni. Vilcienu kursēšanas grafiki gan sakrita tādi, ka man uz vietas bija vien 4,5h laika, lai aizbrauktu līdz purvam, atrastu tauriņu un atbrauktu atpakaļ. Lai arī tālu jābrauc nebija, tomēr kā veiksies ar to tauriņu - nevarēja zināt. Tāpēc mazliet svārstījos vai ir jēga 4,5h dēļ kratīties 5h vilcienā, bet... iespēja ieraudzīt purva samteni tomēr ņēma virsroku un devos ceļā! 
Zileņu mazā raibpūcīte (Coranarta cordigera)
Mērķis bija piebraukt purvam no ZR puses, kur meža ceļš pienāk purvam praktiski blakus. Tā teikt, lai nav pārlieku tālu jābrien - laiks tomēr nebija daudz. Kā izrādījās, tad ceļš tiešām pienāca tuvu purvam - burtiski pēc 25m šauras koku joslas tiešām sākās purvs! Jauki. Sagatavojos bridienam un stiepu iekšā. Uzreiz gan uzmanību novērsa neliels, tumšs naktstauriņš ar dzelteniem apakšspārniem - zileņu mazā raibpūcīte. Man jauna suga! Tā ir tipiska purvu suga, kas Latvijā pārlieku bieži sastopama nav. Līdzīgi kā tās tuva radiniece, viršu mazā raibpūcīte, arī zileņu mazā raibpūcīte g.k. aktīva ir tieši dienas laikā - jo īpaši saulainās un siltās dienās. Jāsaka, ka man droši vien stipri paveicās, jo šis īpatnis man nopozēja varbūt vien uz kādām 20 sekundēm un turpmākajā purvā pavadītajā laikā nevienu šīs sugas īpatni tuvumā tā arī vairs neredzēju. Pēc šīs pūcītes nobildēšanas, vēlreiz sakoncentrējos bridienam purvā, bet nepaspēju paspert ne 10 soļus, kad pamanīju VIŅU - purva samteni! 
Purva samtenis (Oeneis jutta)
Pirmais īpatnis gan cik ātri parādījās, tik pat ātri nozuda un nekādu labu bildi iegūt neizdevās. Par to es baidījos visvairāk - ka tauriņu varbūt izdosies redzēt kaut kur pa gabalu, bet nofotogrāfēt varētu būt grūtības. Kā nekā literatūrā raksta, ka šie ir visai manīgi un iztraucēti lidojot samērā lielu gabalu, un mēdzot meistarīgi nozust starp purva priedītēm. Par laimi ātri vien atskārtu, ka esmu laikam trāpījis īstajā vietā un te ir nevis viens vienīgs purva samtenis (kuru sekmīgi izdevās aizbiedēt), bet turpat vai 10 īp, ja ne vairāk. Pārsvarā  šie laidelējās apkārt, bet šur un tur varēja tos pieķert sēžam uz koku stumbriem. Vienā vietā pat uzgāju vienu mīlas aizņemtu pārīti! Atlika vien ķerties pie kadru ķeršanas! Jāsaka, ka tāda īpaši fotogēniska jau šī suga nav - vienmuļi pelēcīga, kas to lieliski nomaskē uz priežu stumbru mizas plēksnīšu fona. Tauriņš gan gana liels, tāpēc lidojumā praktiski nesajaucams - šajā laikā purvā nekas īpaši cits līdzīgs, liels un pelēks, lidot nevar. Ja nu varbūt kāds aizķēries pelēkais pāvacis, bet tiem tomēr lidojums mazliet atšķirīgs. 
Purva samteņi (Oeneis jutta)
Purva samtenis (Oeneis jutta)
Purva samtenis Latvijā skaitās samērā reti sastopama suga, kas apdzīvo augstos purvus un to malas. Īpaši patīk pleķīši ar nelielām priedītēm. Suga skaitās ledus laikmeta relikts - tātad saglabājusies no tiem laikiem, kad Latvijā klimats bija aukstāks. Sastopama esot g.k. Latvijas austrumu-ziemeļaustrumu daļas purvos - citur ļoti reti. Pēc Latvijas tauriņu kataloga datiem, piemēram, Kurzemē nav svaigāku datu par 1960. gadu! Visi svaigākie novērojumi tātad uz austrumiem no Rīgas. Varētu būt, ka tā izplatība ir samērā līdzīga citai sugai, kas arī ir ledus laikmeta relikts - pundurbērzam. Arī šī suga ir sastopama g.k. Latvijas austrumu daļā. Tātad, ja kādā purvā atrodas pundurbērzs, tad ir cerības, ka tur varētu būt sastopams arī purva samtenis. Manā rīcībā gan ir vien dažas ziņas par šīs sugas sastopamību - ir ziņas no Pukšu purva (N.Savenkova informācija), kā arī regulāri to konstatē Teiču purvā (G.Akmentiņa informācija). Tauriņi lido samērā īsu brīdi apmēram no maija vidus līdz jūnija sākumam. Tā orientējoši - no kāda 20. maija līdz 10. jūnijam, bet nu šajā jūnija periodā tad droši vien tauriņu skaits kļūst mazāks un tie ir ļoti nodiluši. Tātad tuvākās 2 nedēļas ir tas brīdis, kad šo sugu šogad vēl var mēģināt atrast. Zinu, ka es vismaz divos purvos vēl pamēģināšu iebrist - viens no tiem būs vēlreiz Lielais Kangaru purvā, jo kā izrādās tur tad es pareizajā laikā nemaz tā īsti bridies neesmu. Gribas tomēr ticēt, ka tur purva samteņi tomēr ir sastopami!
Purva samtenis (Oeneis jutta)
Interesanti, ka purva samteiņi kādā konkrētā purvā parasti nav sastopama vienmērīgi visā tā platībā, bet bieži vien tikai kādās noteiktās vietās - reizēm pat vien nelielā platībā, kas pēc skata varbūt pat īsti ne ar ko neatšķiras no citām purva vietām. Bet samtenis gadu no gada dzīvu tur, bet citur nē. Tā vismaz par Teiču purvu stāstīja Guntis Akmentiņš - visā purvā ir kādas dažas, noteiktas vietas, kur šie dzīvo, bet purvā kopumā vietu, kur to nav ir vairāk kā vietas, kur tie ir sastopami. Tas droši vien jāpatur prātā apsekojot citus purvus - ja vienā stūrī suga neatrodas, tas nenozīmē, ka tā neslēpjas kaut kur otrā purva malā. Nezinu kā tur ar Lielo Pelečāres purvu, bet laikam trāpīju tad tiešām īstajā vietā, jo tur tauriņu bija visai daudz.  
Purva samteņi (Oeneis jutta)
Jāsaka, ka tauriņa virspusi tā kārtīgi šajā reizē nemaz neizdevās apskatīt - droši vien kā jau citi samteņi (piemēram, silsamteņi) tie atvērtiem spārniem sēž ļoti reti. Toties varēja novērot citu tauriņa lidošanas īpatnību, kas šķita tāda ļoti raksturīga, lai nākotnē varbūt varētu tauriņu atpazīt jau iztālēm. Tauriņi aktīvi lidoja no viena priedes stumbra uz otru, pielidoja vispirms pie stumbra lejasdaļas un tad cieši gar stumbru lidoja augšup līdz pat vainagam. Tad pārlidoja atkal pie nākamās priedes stumbra pamatnes un atkal cieši lidojot gar stumbru - cēlās augšup. Un tā visu laiku. Pieņemu, ka tie varēja būt tēviņi, kas tādā veidā mēģināja atrast kādu uz stumbra sēdošu mātīti, jo šī stumbra aplidošana bija g.k. gar tā saules apspīdēto pusi un uz stumbra sēdošie tauriņi arī parasti sēdēja šajā pusē. Tā lūk - 101 suga manā kontā. Šoreiz paldies Gaidim! Tagad jāmēģina vēl to atrast arī kādā pašam savā vietā.
Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)
Parastā resngalvīša (Pyrgus malvae) ola uz stāvā retēja (Potentilla erecta) lapas
Šajā braucienā biju devies pavisam vieglā 'uzkabē' - vien ar fotoaparātu un diviem objektīviem, bet bez zibspludzēm u.c. uzpariktēm. Šķita, ka laika ir tik maz, ka varbūt labi ja pietiks, lai atrastu meklēto purva samteni - kur nu vēl kam citam. Tā teikt, koncentrēšos uz tauriņiem un citi sīkaļas, lai pagaida kādu citu reizi. Diemžēl ātri vien nācās tomēr nožēlot, ka nebija kāda jaudīgāka makrouzparikte somā ielikusies, jo izdevās atrast divu tauriņu sugu olas, kas līdz šim nebija manā foto kolekcijā. Kaut kādi dokumentāli kadri jau izdevās, bet ne tik labi kā gribētos. Ehh, neko darīt. Pirmā suga, ko izdevās novērot dējam olas bija parastais resngalvītis. Šis vispār bija interesants moments, jo šī suga man vairāk asociējas ar tādiem sausiem biotopiem, kur tad aug viņu iemīļotie barības augi - retēji Potentilla sp. Literatūrā gan tauriņa barības augu klāsts gan visai plašs - ancīši, meža zemenes u.c. rožu dzimtas augi, tātad varbūt tie sausie biotopi ne tik strikti nemaz nav vajadzīgi. Bet jebkurā gadījumā - te viņš lidinājās tiešā purva tuvumā (viens īp. arī pašā purvā) un vairāki īpatņi tādās mitrās ieplakās uz meža ceļa. Tik un tā šķita mazliet netipiski. Tad es pavēros rūpīgāk apkārt un ko es ieraudzīju - ka uz ceļa, šajās mitrajās ieplaciņās auga samērā daudz retēju, ko man gribētos dēvēt par stāvajiem retējiem (Potentilla erecta). Retēju suga, kas kā reizi aug tādās mitrākās nevis sausās vietās. Un kā reizi uz viena no šiem augiem izdevās pamanīt parastā resngalvīša mātīti dējam olas! Jauki! Tad jau skaidrs iemesls kāpēc reizēm šī suga ir sastopama ne tikai tādās sausās vietās. 
Mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia) olu dēšanas procesā
Mazā vijolīšu purvraibeņa (Boloria dia) ola
Otra suga, kuras ola ir jau mazliet lielāka vērtība, jo pati suga nav tāda ļoti bieža (bet arī reta ne) - mazais vijolīšu purvraibenis! Šo jau atradu tam tipiskā biotopā - sausā pļaviņā/klajumā netālu no dzelzceļa. Vispirms pamanīju vienu lidojošu īp., kas diemžēl nekur nenosēdās (taču par sugas noteikšanu biju pārliecināts), bet pēc tam uzgāju šo mātīti, kas bija aizņemta ar olu dēšanu. Kāpuri barojas ar dažādām vijolītēm Viola sp., bet interesanti, ka ola tika dēta uz nokaltuša zāles stiebra. Nepaskatījos gan vai tur tuvumā ir kāda vijolīte, bet droši vien ka bija - jādomā, ka nekur tālu no barības auga mātīte to olu nebūtu likusi. Mazam kāpuriņam jau katrs lieks metrs, kas jānorāpo barības meklējumos, var būt nāvējošs. Jauki - gan jauna suga gadam, gan Krustpils novadam, gan jauna tauriņu ola fotokolekcijā!
Brūnais zeltainītis (Lycaena tityrus)
Parastais pļavraibenis (Melitaea athalia)
Šīs abas olas par laimi tad palika vienīgie divi gadījumi šajā dienā, kad nācās kost pirkstos, ka nepaņēmu līdzi visu vajadzīgo tehniku priekš kukaiņu bildēšanas. Kopumā šajā dienā izdevās novērot 17 dienastauriņu sugas - tātad ir pienācis tas brīdis, kad katrs izgājiens dabā var atnest visai bagātīgu un krāsainu dienastauriņu sugu komplektu. Neesmu vēl rūpīgi paskaitījis cik no šīm sugām līdz šim nebija Dabasdatos ziņotas no Krustpils novada, bet vismaz divas jaunas laikam būs (jau minētais mazais vijolīšu purvraibenis un kāpostu baltenis). Īpaši retumi (atskaitot, protams, purva samteni) jau nebija, bet interesanti šķita, ka lidoja jau pirmais baldriānu pļavraibenis. Dabasdati.lv maijā ziņoti vien 3 novērojumi un interesanti, ka divi no tiem - kā reizi no Krustpils novada. Vai tur šie sāk lidot ātrāk? Tāpat arī pirmais parastais purvraibenis un parastais pļavraibenis. Tauriņu vasara ir tik tiešām sākusies ar joni! 
Zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum)
Zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum)
Pašās beigās, kamēr snaikstījos pa E22 šosejas pārbrauktuves pār dzelzceļu apkārtni, atradās negaidīts pārsteigums - man jauna spāru suga! Divās dienās divas jaunas sugas - visai neticami! Vaininiece bija izmērā nelielā zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum). Latvijā sastopama samērā reti - no Coenagrion ģints kāda trešā retākā (retākas ir vien ziemeļu un astainās krāšņspāres). Dabasdatos līdz šim bija ziņota vien no Kārļu apkārtnes. Šeit man viņa atradās principā sausas pļavas vidū, bet gandrīz nav šaubu, ka bija atlidojusi no Teiču purva, kas no šī punkta atrodas vien dažu 100m attālumā uz Z. Tur gan jau šī spāre dzīvo un vairojas kādā purva lāmā, kas ir viens no tādiem tipiskiem sugas biotopiem. Dzīvesvietas izvēlē gan neesot nemaz tik izvēlīga un varot arī būt sastopama dažādās vecupēs u.c. stāvošos ūdeņos. Zilganā krāšņspāre ir nedaudz līdzīga zaļganai krāšņspārei, taču ir atšķirīgs zīmējums uz vēdera otrā posma un kopumā vēdera zīmējums ir vairāk melns kā zils. Jauki - suga nr.55! Vēl Latvijas faunā palikušas 6 nenofotogrāfētas spāru sugas, no kurām 2 (strautuspāri un dzletenkāju upjuspāri) vajadzētu izspiest vēl šogad. Pārējās tad būs stipri grūti, jo tās sugas ir vai nu liels retums (Sibīrijas dižspāre) vai retas ieceļotāji, kuru sastopamību ir grūti prognozēt (sarkandzīslu klajumspāre un klejotājdižspāre). Sestā suga, debeszilā dižspāre ir tāda suga, par kuras sastopamību Latvijā tādu īsti drošu datu nemaz nav. Esot gan sastopama Igaunijā, tāpēc varbūt nebūtu brīnums, ka kādā purvā (šī arī ir augsto purvu suga) tā tomēr eksistē. No trim zināmajiem novērojumiem, pēc M.Kalniņa vērtējuma (sk. šo 2010. gada rakstu par Latvijas spāru izplatību) tikai viens no Teiču purva varētu būt šai sugai ticams. Lai nu kā tur ar šo sugu nebūtu - droši vien tad kādu pavisam jaunu sugu atrast varētu būt vienkāršāk kā novērot debeszilo dižspāri.
Dienas rezumē - saturīgi pavadītas 4,5h dabā. Tātad arī šādi īsie izskrējieni dabā var būt ļoti produktīvi! Redzēs vai šogad izdosies atzīmēt vēl kādu jaunu dienastauriņu sugu? Laiks rādīs! 

svētdiena, 2016. gada 22. maijs

TC '16 - 3 un 54

Torņu Cīņas 2016, komanda 'Dabasdati.lv' - Ritvars Rekmanis, Kristaps Vilks, Uģis Piterāns, Sandis Laime
Šoreiz tāds ļoti aktuāls un svaigs ieraksts - par šodien aizvadītajām putnu vērošanas sacensībām 'Torņu cīņas 2016'. Arī šogad es šajās sacensībās ņēmu dalību komandas 'Dabasdati.lv' sastāvā, kas bija palikusi nemainīgā sastāvā kopš pagājušā gada Torņu Cīņām (TC). Kā vēlēja izloze, tad arī tornis, kurā bija jāpavada 24 stundas, palika nemainīgs - Lubāna ezera tornis pie Zvidzes kanāla. Torņa vidējais rādītājs = 73 sugas, bet iepriekšējā gadā šeit redzējām 80 sugas, tātad minimālais mērķis bija sasniegt šo torņa vidējo rādītāju, bet maksimālais - pārspēt savu pagājušā gada rezultātu. Ņemot vērā, ka visā Austrumlatvijā valda visai liels sausums, tad, ierodoties pie torņa, skatam pavērās visai sagaidāma ainava - Lubāna ezerā ūdens, protams, bija, bet laukos tornim otrā pusē gan pilnīgs sausums (citos gados tur mēdzot būt peļķes). Bet kāds nu bija 'darba materiāls' ar tādu bija jāstrādā un metāmies cīņā! Viegli nebija un sākumā pat sākām spriest vai nebūs jāsamierinās vien ar minimālās programmas sasniegšanu (kas varētu arī nenākt viegli), taču sugas pakāpeniski krājās un jau pēc pirmās dienas sarakstā bija 64 sugas. Cerības tikt līdz 80 saglabājās. Jātazīmē, ak ne pirmajā, ne otrajā dienā nekādi retumi gan netrāpījās. Kā interesantāko novērojumu atzīmējām lielo zīriņu, kas iekšzemē ir novērojams pietiekami reti (lai arī tomēr regulāri). Galvenais iemesls - no Zvidzes torņa visu iepriekšējo TC laikā šī suga nebija redzēta. Kā faunistiski interesantāks novērojums droši vien bija baltvaigu zīriņš, taču Lubāna apkārtnē tā noteikti nav īpaši liela ekstra. Laiks priekš putnu vērošanas bija samērā apmierinošs - saulains (vien otrās dienas rītā nomācās un vismaz kādu stundu nācās mazliet stipri drebināties no aukstuma), bet visai vējains, kas apgrūtināja atrašanos torņa augšējā stāvā (biežāk izmantojām torņa vidējo stāvu). Lai nu kā - otrais rīts kopumā bija gana produktīvs, lai līdz apmēram pulksten 11iem būtu saķeksējuši vēl papildus 19 sugas (interesantākie radījumi - melnā klija parastā ūbele, ķīķis, bet arī sauja parastāku putnu). Tāds tad arī palika mūsu gala rezultāts - 84 sugas, jeb +11 attiecībā pret torņa vidējo rādītāju. Spriedām, ka ir cerības ielauzties TOP-3, iespējams, atpaliekot vien no 2 komandām - otrā Lubāna tornī (M-Ērgļiem) un Kaņierī (Himantopus Himantopus). Prognoze beigās izrādījās visai precīza - finišējām augstajā 3. vietā! Vienu no komandām, kura tad arī kļuva par šī gada TC uzvarētājiem - Himantopus Himantopus (A.Klepers, M.Tīrums, I.Mārdega, I.Bojāre) - arī uzminējām, bet izrādās priekšā mums paskrēja nevis 'M-Ērgļi' (kas finišēja 4. vietā), bet 'Himantopus himantopus fārmklubs', kas visai negaidīti Kuivižu tornī saskaitīja vairāk par 100 sugām, kas ir otrs visu laiku augstākais TC sasniegums. Rezultāti droši vien vēlāk būs apskatāmi šajā adresē. Jebkurā gadījumā - paldies komandas biedriem par kompāniju un sasniegto rezultātu! Ar katru gadu mums veicas aizvien labāk! :) 
Brūnganā plankumspāre (Epitheca bimaculata)
Brūnganā plankumspāre (Epitheca bimaculata)
Tas tad būtu īsumā par skaitli '3' virsrakstā, bet ko nozīmē '54'? Samērā negaidīti otrās dienas rītā, krūmu joslas malā teleskopā pamanīju man jaunu spāru sugu - brūngano plankumspāri! Atļāvos mazliet atrauties no TC pienākumiem (par laimi šajā brīdī nevienu jaunu putnu sugu garām nepalaidu) un devos mēģināt to spāri nobildēt. Sākumā abi ar SL ļoti uzmanīgi virzījāmies tai tuvāk, pieņemot, ka spāre kā jau spāre - būs tramīga. Soli pa solim līdz kļuva skaidrs, ka laikam nebūs vis īpaši tramīga. Uzmetot acu skatienu pa labi, atklājās, ka tur šādas spāres ir vairākas - vismaz kādas 7, ja ne visas 10. Visas arī tādas mierīgas - sildījās rīta saulītē kopā ar vairākiem desmitiem agro smaragdspāru, dažām plankumainajām spārēm, vienu agro dižspāri un dažām sīkajām krāšņspārēm. Pieņemu, ka varbūt bija nesen izlīdušas no kāpura ādas un līdz ar to vēl neveiklas. Vai varbūt vienkārši vēl nebija kārtīgi uzsilušas. Lai vai kā - liels prieks par šo trūkstošo sugu, kas visādi citādi ir samērā grūti nobildējams radījums! Varbūt nav īpaši reti sastopama, taču pieaugušie īpatņi, salīdzinot ar citām spārēm, sastopami visai īsu periodu - vien kādu mēnesi-pusotru (apmēram no maija vidus līdz jūnija beigām). Pašām spārēm arī ļoti patīkot lidināties virs atklāta ūdens tā tālāk no krasta un kopumā sēžot esot redzamas samērā reti (droši vien domāts dienas laikā - vakarā jau noteikti kaut kur apsēžas). Tā ka iespējas normāliem foto negadās visai bieži - man katrā ziņā šī bija pirmā saskaršanās ar šo spāri (atskaitot vienu atrastu beigtu īpatni pie Engures ezera jūnija beigās). Suga Nr.54 manā spāru listē! Nav vairs daudz sugas, ko būtu iespējams reāli nofotogrāfēt, taču kas ir jauki - dažas no tām patiesībā nav nemaz tik īpaši retas un sarežģītas. Man, piemēram, vēl trūkst strautuspāre (Cordulegaster boltonii) un zilganā krāšņspāre (Coenagrion lunulatum). Tāpat pagājušajā gadā parādījās vairāki dzeltenkāju ujpjuspāru (Stylurus flavipes) novērojumi Daugavas lejteces apkārtnē, kur jādomā šai sugai ir samērā laba populācija - atliek tikai vasaras otrā pusē aizbraukt un pameklēt. Ja šīs 3 sugas šogad izdosies 'sakasīt', tad šis būs ļoti izdevies spāru gads. Atliek vien doties dabā. Bet vispirms jāmēģina atrast jauna dienastauriņu suga priekš sevis - purva samtenis. Tagad ir īstais laiks to doties meklēt! 

ceturtdiena, 2016. gada 19. maijs

Skrunda - spožais aplis

Stirna (Capreolus capreolus)
Otro dienu Skrundā biju iecerējis pavadīt apstaigājot kādu līdz šim neapmeklētu nostūri. Tādu tur man vēl daudz, jo pārsvarā vien esmu grozījies vien ap Skrundas zivju dīķiem. Šoreiz gan arī izlēmu palikt turpat dīķu apkārtnē - ar domu paskatīties, kas labs atrodas mežainajā platībā uz Z no dīķiem. Starts šoreiz bija jau mazliet man tipiskākā laikā - ap 10iem, bet priekš kukaiņu meklēšanas jau tas tieši laikā. Atlika tik doties dabā baidīt stirnas un meklēt ko interesantu!
Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla) - nepieaudzis, 2 vai 3cy 
Ezeru ķauķis (Acrocephalus scirpaceus)
Tā kā izvēlētais maršruts tāpat veda gar dīķiem, tad veltīju mazliet laiku arī putnu vērošanai. Agro rīta cēlienu gan biju jau nokavējis, bet vismaz migla netraucēja (ja tāda bija arī tajā rītā). Uzreiz pārsteidzošs šķita lielais jūras ērgļu skaits tiešā dīķu tuvumā. To, ka rudenī tur pulcējas līdz pat 10 un vairāk šo iespaidīgo putnu, biju jau ievērojis un tas arī ir visai loģiski - ligzdošanas sezona ir beigusies un gan vecie, gan jaunie putni pulcējas vietās, kur ir daudz barības (zivju dīķi tādi noteikti ir). Šajā dienā tā īpaši nepiepūloties gan debesīs, gan apkārtnes kokos varēja saskaitīt vismaz 15 putnus! Tik daudz nebiju tur manījis pat rudenī! Vairums no tiem bija nepieaugušie putni savā dzīves otrajā vai trešajā gadā, bet arī vairāki pieaugušie ērgļi - varbūt no kādām netālām ligzdošanas vietām, kaut gan tik pat labi varbūt arī neligzdotāji, jo ne visi dzimumgatavību sasniegušie ērgļi katru gadu arī ligzdo (kā to var šogad novērot Latvijas Dabas fonda translētajā jūras ērgļa kamerā). Putnu ziņā šis dīķu posms izrādījās veiksmīgāks kā vakardienas gājiens - kā gadam jaunas sugas izdevās atzīmēt brūnspārnu ķauķi, mazos ķīrus, bezdelīgu piekūnu un kusli uzdziedāja arī pirmā lakstīgala. Iepriekšējā dienā kusli dziedošais ezeru ķauķis šodien jau rāva savu dziesmu pilnā rīklē (tā gan, salīdzinoši ar citiem niedru dziedoņiem, viņam tik skaļa nemaz nav) - īpaši pat nekautrējoties arī no mana skatiena. Jauki!
Ziemasspāres (Sympecma paedisca)
Dīķos izdevās pamanīt arī pirmās šī gada spāres! Redzētā suga gan bija tāda, kas apkārt lidinās jau no aprīļa vidus - ziemasspāre. Interesanta ar to, ka vienīgā no Latvijas spāru sugām pārziemo pieaugušas spāres stadijā, kas tad arī ir iemesls kāpēc tās ir jau redzamas samērā agri pavasarī. Šajā siltajā dienā tās laidelējās apkārt biezā slānī un aktīvi pārojās. Pēc kāda mēneša tās vairs praktiski nebūs redzamas un atkal parādīsies vien kaut kad augustā. Suga ļoti parasta tāpēc īpaši liela interese man par tām nebija. Teorētiski jau varēja mēģināt meklēt citu Sympecma ģints sugu, S.fusca, kas Latvijā vēl nav konstatēta, tomēr ir samērā augsta iespēja, ka kaut kur Kurzemes niedrainajos dīķos un ezeros tā ir jau ieviesusies. Bet šoreiz nebija motivācija katru ziemasspāri rūpīgi pārbaudīt - varbūt rudens pusē. 
Skrejvabole (Anchomenus dorsalis)
Dīķu pašā ziemeļu galā atradās tāds paliels zālājs - atmata vai kas tamlīdzīgs (tagad pat neatceros, kas tur īsti auga - laikam nepievērsu īpaši uzmanību). Pēc skata tāds ne visai kukaiņiem bagāts biotops, tāpēc stiepu ātriem soļiem cauri. Vienā vietā gan izskatījās, ka varētu būt bijusi veca māju vieta un tur ceļmalā mētājās kaut kāds sprungulītis. To pacelt jau ir kā daudz spēka neprasa - varbūt kaut kas apakšā paslēpies? Un kā nu bija kā ne tiešām slēpās gan kaut kas - man jauna vaboļu suga! Skrejvabole Anchomenus (=Agonum, Idiochroma) dorsale. Nekāds jau gan retums - taču apdzīvo tieši tādus atklātus, samērā sausus un mālainus biotopus (arī lauksaimniecības zemes), kāda bija šī atmata (pieņemsim, ka tā bija atmata). Šajā brīdī atcerējos kāpēc man ir samērā maz skrejvaboļu foto - jo tās tiešām ātri skrien! Īpaši brīžos, kad skrejvabole tiek dienas laikā iztraucēta - tad tā nenogurdinošā skrējienā metas paslēpties kaut kur starp zāļu saknēm, zemes spraugās u.c. slēptuvēs. Arī šis eksemplārs nebija izņēmums un tik ar mokām izdevās nospiest divus, kaut cik asus kadrus. Bet gan jau šī nebija mana pēdējā sastapšanās ar jācer, ka nākotnē mani sagaida arī kādi labāki kadri ar šo sugu. 
Smailvabole Scaphidium quadrimaculatum
Myrmica ģints dzēlējskudras
Parastā jāņtārpiņa (Lampyris noctiluca) kāpurs
Piepjmīlis Leiestes seminiger
Meža fragments uz Z no Skrundas zivju dīķiem
Tālāk jau nokļuvu mežā, kas uzreiz mani pārsteidza ar varenu kritalu daudzumu. Vēja sagāztas apses un egles krustām šķērsām! Jauki - neviens vēl laikam nebija paspējis tur tās kritalas izvākt. Šādas vietas kukaiņiem patīk, tāpēc mazliet piestāju papētīt vai neatrodas kas interesants. Šis un tas jau atradās - retākais radījums bija piepjmīlis Leiestes seminiger, ko šogad jau atrodu otrajā vietā (pirmā - Jūgu purva apkārtnē par ko jau rakstīju te). Tātad šķiet, ka drīz suga būs savā prātā jāpārliek no plauktiņa 'ļoti retās vaboles' uz 'vienkārši reto vaboļu' plauktiņu. Šoreiz gan šī piepjvabole atradās nevis uz kādas labi satrunējušas bērza kritalas, bet gan zem apses kritalas mizas slāņa. Guvis aptuvenu priekšstatu par šo nogabalu, gāju vien tālāk - ja nu kas, tad zināšu, ka šis stūris ar tīri interesants.  
Odze (Vipera berus)
Odze (Vipera berus)
Turpinājumā ceļš mani veda jau mazāk pa mežu, bet gar visādiem izcirtumiem, krūmājiem un ja arī caur mežu, tad tie tik ļoti interesanti neizskatījās. Līdz ar to visai raiti virzījos uz priekšu bez īpašām pieturas vietām. Tik raiti, ka gandrīz nepamanīju brangu odzi, kas vien ar šņācienu lika par sevi manīt, kad biju jau tai pietuvojies 5m attālumā. Tādu makanu redzēju pirmo reizi! Tā uz aci šķita, ka garumā virs 60cm noteikti, ja ne visus 70cm! Runā gan, ka acumērs = sūdamērs... :) Diemžēl odze izvēlējās sastingt un mani vērot tādā ne visai fotogēniskā pozā, tāpēc nekādi daiļie foto neizdevās. Tā nu tur 5 minūtes viens otru pacietīgi vērojām. Laikam gan var teikt, ka es šajā 'skatīšanās sacensībā' zaudēju, jo tomēr gribējās iet man tālāk, bet šī bija izklājusies tieši gandrīz visā takas garumā. Pāri tai lēkt ar nešķita laba doma. Nācās to rāpuli pabakstīt ar zariņu, lai lien prom no takas vidus - mazliet it kā cerēju, ka varbūt tā pēc tam aizlīdīs kādā fotogēniskākā vietā/pozā un varēs tad vēl kādu jauku kadru iegūt, bet kā šī ielīda zālēs, tā arī uzreiz pazuda. Nu neko - gan jau kādreiz citreiz, kāds odžulēns būs pateicīgāks fotomodelis. 
Aveņu astainītis (Callophrys rubi)
Šajā dienā vispār centos pievērsties tauriņu vērošanai - atzīmējot redzētās sugas ap Skrundas dīķiem esošajos 5x5km kvadrātos. Šajā gājienā iznāca atzīmēties četros tādos. Tad nu katrā no tiem mēģināju ieraudzīt vismaz vienu krūkļu raibeni, vismaz vienu acaino raibeni un citas sugas. Vēl jau šajā datumā (1. maijā) nekāda pārāk lielā sugu daudzveidība nebija vērojama, bet varēja just, ka nākamais tauriņu sugu vilnis pamazām sāk izlidot - sastapu, piemēram, pirmo sezonas mazo nātru raibeni un kāļu balteņus. Kopumā laiks bija mazāk saulains kā iepriekšējā dienā, bet tik un tā gana silts un tauriņu aktivitāte bija gana laba. Vispār šis maršruts šķita atkārtošanas vērts vēlāk sezonā, kad tauriņu sugu daudzveidība būs jau daudz lielāka.
Mizasblakts Aradus depressus
Šogad blogs aizrit tādā kā mizasblakšu zīmē! Fotoattēlos te jau ir atrādījušās 5 Aradus ģints sugas (brevicollis, obtectus, corticalis, betulae, cinnamomeus)  un 1 citas ģints suga (Mezira tremulae) + vēl nepieaudzis Aneurus avenius īpatnis. Pēc šī gājiena varu pievienot vēl vienu sugu - Aradus depressus. Bieži sastopama suga, kas ir viegli atpazīstama pēc kontrastainā zīmējuma un koši baltajiem priekškrūšu vairoga priekšējiem stūriem. Suga gan nekas rets un arī man nekas jauns. Pēc šī brauciena, atgriežoties Rīgā, patiesībā bija iespēja pievienot šim sarakstam vēl vienu sugu - A.signaticornis, ko atradu sēžam uz balkona loga! Suga pietiekami raksturīga (viss ķermeņa krāsojums tumšs, praktiski melns vien ar koši baltu priekšpēdējo taustekļu posmiņu), lai to atpazītu pat pa gabalu. Tā nu domāju, ka pēc 5min iešu un to, ja ne uzreiz fotogrāfēšu, tad vismaz uz mirkli ievietošu drošībā trauciņā. Bet kad pēc brīža gāju šo raudzīt vēlreiz... blakts, protams, tur vairs nebija. Gan jau izlidoja pa atvērto logu. Ehh... Varētu būt, ka tā gan nav gluži parasta suga. Kāds tur bija tas teiciens? Neatliec darāmo uz vēlāku laiku, ja to var izdarīt uzreiz.  
Spožā skrejvabole (Carabus nitens)
Bet šīs dienas galvenais varonis un bloga ieraksta nosaukuma vārdu spēles iemesls bija kaut kas īpašs un ļoti daiļš - spožā skrejvabole (Carabus nitens)! Daudzi šo uzskata par Eiropas glītāko skrejvaboļu sugu - tas, protams, ir visai subjektīvi un ir dažas citas Carabus ģints sugas, kas noteikti nav mazāk glītas, bet es tomēr gribētu šim viedoklim piekrist. Kārtējā no manām sapņu sugām (jā, tādu man ir daaaudz), ko līdz šim nebija trāpījies ieraudzīt. Jāsaka, ka arī šoreiz to varēju tik pat labi arī neieraudzīt, jo atradu šo nevis kaut kur īpaši rušinoties un meklējot kādās speciālās vietās, bet vabole pilnā atklātībā vienkārši pārskrēja pāri ceļam tieši manā acupriekšā. Viena minūte agrāk vai vēlāk un nekā - būtu par spožajām skrejvabolēm vien jāturpina sapņot. Absolūta veiksme!  
Spožā skrejvabole (Carabus nitens)
Spožā skrejvabole (Carabus nitens)
Ar šo īpatni divvientulībā pavadīju kādas minūtes desmit, un atšķirībā no nepaklausīgās Anchomenus skrejvaboles dienas sākumā, šis īpatnis bija pilnīgs pretstats! Ja sākumā skrēja tiešām mērķtiecīgi un lielā tempā un es jau sabijos, ka neizdosies to jēdzīgi nofotogrāfēt, tad, kad šo mazliet apturēju, vabole negaidīti sastinga un praktiski vairs nekur nepārvietojās. Lieliski! Kaut visas skrejvaboles tā darītu... Bet nu labi - ko vēl par šo sugu varētu pastāstīt? Tā Latvijā noteikti nav ļoti bieži sastopama - ir patekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, taču ļoti liels retums arī nav.  Daudzās Eiropas valstīs gan situācija ar šo sugu tik laba nav un šur un tur, piemēram, Nīderlandē un Vācijas ziemeļos esot pat bijuši kaut kādi reintrodukcijas pasākumi. Suga ir siltummīloša un apdzīvo atklātus biotopus, kas var būt gan sausi (piemēram, virsāji), gan slapji (piemēram, augstie purvi vai to malas). Arī Latvijā suga ir konstatēta gan Ādažu poligonā, kur dominē sausi, atklāti virsāji, gan Teiču purva malā, kas tad būtu tāda slapja biotopa piemērs. Tātad viena no manām trūkstošajām Carabus sugām 'nomedīta' - paliek vienīgi vēl clathratus, menetriesi un violaceus. Kādu vienu no tām vajadzētu šogad tomēr 'izspiest' - būs vien vēlreiz jābrauc uz Engures ezera mitrajām pļavām meklēt to zeltpunktu skrejvaboli.    
Krabjzirneklis Misumena vatia ar kādu ziedmušu pārstāvi
 Mizasblaktis Aradus betulae
Piepjvabole Triplax aenea
Turpinājumā sekoja vēl viens interesants novērojums, ko gan neizdevās iemūžināt - nejaušu uzgāju āpša alu un nesagatavotu pārsteidzu pašu alas saimnieku! Tas galvu pa kaklu metās atpakaļ uz alas ieeju, pie kuras tad kādu 20m attālumā no manis vēl mirkli ļoti skaisti iepozēja un tik tad nozuda alas dziļumā. Nebūtu fotoaparātam pieskrūvēts makro objektīvs - būtu izdevies ļoti glīts kadrs.Bet ņemot vērā, ka āpsi redzēju vien otro reizi dzīvē - īpaši par foto iztrūkumu nepārdzīvoju. Šajā brīdī jau atrados uz R no dīķiem starp vairākiem ezeriņiem un bebrainēm, kuru apkārtne arī izskatījās pat ļoti interesanta. Šajā brīdī gājienam atvēlētais laiks gan sāka mazliet iet uz beigām, tāpēc īpaši padziļināti neizdevās ar šo apkārtni iepazīties. Papētīju vien dažus brangus, ar piepēm apaugušus bērzu stumbeņus, kur uz piepēm biezā slāni (vai pareizāk sakot, biezā čupā) atradās kārtējās mizasblaktis - šajā gadījumā jau šogad redzētās Aradus betulae. To tipiskais apdzīvotais 'biotops' tāds arī ir - uz bērziem augošās parastās posaspiepes (Fomes fomentarius). Kopumā vieta šķita pietiekami interesanta, lai tur būtu vērts atgriezties vēlreiz.  
Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Turpat netālu šajā apkārtnē, kamēr fotogrāfēju ziedmušu izcili nomaskējušās krabjzirnekļa 'zobos', fonā izdzirdēju patīkamas notis - sārtgalvīša dziesmu! Tā ir suga, kuras skaits pēdējos gados ir strauji gājis uz augšu un, ja vēl pirms kādiem trim gadiem to ieraudzīt pavasarī bija kaut kas ļoti kruts, tad šobrīd sārtgalvītis pavasarī ir kļuvis par visnotaļ normālu parādību, lai vairs nebūtu jāsatraucas un jāskrien 'ieķesēt' kādi citu atrasti putni - pavisam reāli ir atrast to pašam kādā savā vietā. Tā arī šoreiz - bija variants, ka varētu aizbraukt līdz netālajiem Rudbāržiem, kur dažas dienas iepriekš to bija dzirdējis RR, bet tomēr izvēlējos mēģināt saklausīt šo pats Skrundas dīķu apkārtnē. Izdevās! Ļoti jau glīts putniņš un, lai arī oficiāli Eiropas mazākā putna gods ir zeltgalvītim, sārtgalvītis izmērā praktiski no tā neatpaliek. Maziņš un glīts. 
Melnais stārķis (Ciconia nigra) virs Skrundas pilsētas
Pašā gājiena nobeigumā, jau esot atpakaļ Skrundas pilsētā, trāpījās viens pavisam negaidīts putnu novērojums. Pat vēl negaidītāks par sārtgalvīti. Virs pilsētas riņķoja divi stārķi, kuriem manā prātā 100% vajadzēja būt baltajiem stārķiem, jo vismaz viens pāris ligzdo (vismaz nesen vēl ligzdoja) gandrīz pašā pilsētas centrā. Tur nebija šaubu, ka tie tad būs šie putni, kas izlidojuši medībās un līdz ar to īpaša vēlme tos rūpīgāk apskatīt neradās. Tā teikt, vai es balto stārķi neesmu redzējis? Tā nu viņi kādas pāris minūtes tur grozījās un riņķoja un beigu beigās kaut kāda zemapziņas dzirksts tomēr lika piemest binokli pie acīm. Binoklī es ieraudzīju divus stārķus. Melnos stārķus! Ops! Laikam pilsētas vide mani stipri apmānīja, jo ja šie divi stārķi būtu riņķojuši virs zivju dīķiem, tad jau gan - tīri piesardzības pēc būtu tiem uzmetis rūpīgāku skatu binoklī. Bet te tā zemu virs pilsētas (ok, nav jau Skrunda ļoti liela pilsēta, bet tomēr) - pat doma nebija, ka te varētu tā ieraudzīt melno stārķi. Bet tur viņi bija - forši, jauns gada ķeksis un melnais stārķis tomēr ir no tām sugām, ko vienmēr ir liels prieks ieraudzīt. Man vidēji gadā vien kādas dažas reizes izdodas ar šiem sastapties. Vēl kādu minūti, pusotru šos pavēroju līdz tie abi, zemā lidojumā virs autoostas, aizslīdēja D virzienā. Ko lai saka - jauks dienas noslēgums. Būs vien jāatkārtojas, bet nevar to atkal nepateikt - Skrundas apkārtne atkal nepieviļ! 

trešdiena, 2016. gada 18. maijs

Skrunda - mazais aplis

Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla) miglā
Praktiski uzreiz pēc atgriešanās no Krievijas pierobežas atkal metos dabā - šoreiz plānā bija braukt uz Skrundas pusi. Nevarētu teikt, ka bija kāds īpašs mērķis šim braucienam, bet nu kopumā Skrundas puse man pēdējā laikā ir bijusi pat ļoti veiksmīga - tā ka kāpēc gan ne? Īstenībā beidzot sanāca tāda tīri varena brīvā nedēļa, kas maksimāli tika pavadīta pie dabas krūts! No 7 brīvām dienām 6 iznāca būt dabā. Kaut katras brīvdienas es spētu izmantot tik pat efektīvi. Protams, reizēm jau savas korekcijas ievieš laikapstākļi, taču reizēm... mans slinkums. Bet nu labi, tas jau droši vien normāli, jo reizēm tiešām prasās vienkārši atpūsties.  Un reizēm jau dzīvē ir arī citi pienākumi bez vārtīšanās pa pļavām un klīšanas pa mežiem. Tādā ziņā apbrīnoju divus putnu vērotājus, pasaules apceļotājus, kas mēģina uzstādīt viena gada laikā pasaulē redzēto sugu skaita rekordu. Pagājušajā gadā to paveica (= rekordu arī uzstādīja) viens amerikānis, bet šogad to mēģina atkārtot un uzlabot viens holandietis. Kas ir pats apbrīnojamākais - viņi ceļas rīta agrumā un dodas vērot putnus katru dienu, neatkarīgi no laikapstākļiem, neatkarīgi no noguruma un garastāvokļa, dažādām ceļojuma likstām utt. Vakaros vēl paspēj savadīt savus novērojumus kompī, ik pa laikam uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem blogos utml. Un tā 365 dienas no vietas! Man tas ir kaut kas prātam neaptverams. Godīgi sakot man pat pāris nedēļas no vietas būtu grūti tā bez apstājas intensīvi sirot dabā un šo pašu nedēļu gaitā vēl par saviem klejojumiem atzīmēt kaut ko blogā. Šis ieraksts arī, piemēram, patiesībā ir par 30. aprīli - tātad nu jau vairāk kā 2 nedēļas riņķī, kad beidzot ir sanācis laiks un radusies iedvesma par to te uzrakstīt... Tiešām apbrīnojami kā tie divi džeki to spēj paveikt! 
Bezdelīga (Hirundo rustica)
Bet nu labi, ko nu par tādiem 'monstriem' - atgriežamies Skrundā. Biju paredzējis divus izgājienus dabā - vienu agro rīta izgājienu sestdienā ar domu vairāk par putniem, bet svētdien garāku pilnas dienas pastaigu uz kādu tālāku, iepriekš neapmeklētu Skrundas zivju dīķu apkārtnes vietu. Pirmās dienas rīts mani sagaidīja ar biezu jo biezu miglu, kas nozīmēja, ka putnu vērošanai bija jāmet miers to īsti pat neuzsākot. Redzamība noteikti zem 100m, tā ka par dīķu otra krasta (nemaz nerunājot par kāda medījoša zivjērgļa) ieraudzīšanu varēju pat nesapņot un putnu vērošana izvērtās vairāk par putnu balsu klausīšanos. Cerēju, ka šajā laikā jau varētu būt atlidojuši kādi pirmie ezeru vai ceru ķauķi, taču niedrājā valdīja klusums - vien neliels bezdelīgu bariņš bija tur sasēdies un klusināti čaloja. Acīmredzot arī viņas par šo miglu īpašā sajūsmā nebija. Intuīcija par ceru un ezera ķauķiem gan mani nepievīla, jo atpakaļceļā pēc kādām stundām 5, šīs abas sugas arī atzīmējās - dažas reizes, samērā slinki iedziedoties niedrājā pie dzelzceļa. Arī jauki - katras atlidojušās sugas pirmais novērojums pavasarī vienmēr ir neliels prieciņš, lai arī cik tā suga būtu parasta.  
Mizasblakts Aradus corticalis
Priežu mizasblakts (Aradus cinammomeus)
Priežu mizasblatks (Aradus cinnamomeus)
Migla mani mudināja ātrāk pievērsties kukaiņpētniecībai - laiks drīz vien arī uzlabojās un starp miglas vāliem sāka spraukties silta saulīte. Sāku ar pāris celmu apskati dzelzceļmalas nogāzē un ātri vien tur atradās dažas mizasblaktis Aradus corticalis, ko acīgākie bloga lasītāji varbūt atceras no viena cita šī gada bloga ieraksta. Šajā vietā sāku pie sevis prātot cik tad man vispār vēl sugu trūkst no mizasblaktīm un uzreiz atcerējos par vienu sugu, Aradus cinnamomeus, ko vēl nebiju redzējis, bet kas tīri teorētiski skaitoties ļoti bieži sastopama suga un atmiņā bija palicis, ka tās esot atrodamas uz jaunu priedīšu stumbriem. Izmantoju mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības un telefonā vēlreiz iegūglēju info par šo sugu un tik tiešām - jāmeklē uz tādu jaunu (5-20 gadu vecu) priežu stumbriem un zariem, kur tās slēpjoties zem kādām biezākas mizas plēksnītēm. It kā radot kaut kādus raksturīgus bojājumus uz stumbra, bet tā īsti nesapratu kādi tie dabā varētu izskatīties. Lai nu kā - apmēram piecas minūtes vēlāk negaidīt sanāca tieši iet garām vienai priežu jaunaudzei, kurā augošās priedes šķita atbilstoša vecuma. Un te atkal jāatgriežas pie teiciena - kas meklē, tas atrod! Zem kādas piektās pārbaudītās prides mizas plēksnītes atradās viens priežu mizasblakts (starp citu vienīgā dzimtas suga ar latvisko nosaukumu) īpatnis! Izrādās, ka suga ir stipri mazāka par citām 'dzimtasmāsām' (ap 3-4mm) un patiesībā, pirmajā acu uzmetienā, reducēto segspārnu dēļ drīzāk atgādina kādas citas sugas nepieaugušu īpatni.  Te jāpievērš uzmanība taustekļiem - tie ir tikai mazliet garāki par galvas garumu (citām sugām - ievērojami garāki par galvas garumu) un to otrais posmiņš ir līdzīga garuma kā trešais (citām sugām - parasti otrais posmiņš ir vismaz 2 reizes garāks par trešo). Mātītes tik tiešām g.k. esot ar reducētiem spārniem un tikai neliela daļa no mātītēm ir ar spārniem. Tēviņiem gan vienmēr ir spārni, kas ir tādas samērā specifiskas formas - ar īpatnēji nosmailotiem galiem. Šo sugu uzskata par priedes kaitēkli, jo tās, atšķirībā no citām sugām, kas barojas ar piepēm un citām sēnēm (tātad g.k sastopamas uz jau atmirušiem kokiem), barojas ar dzīvu priedīšu 'sulu' un, savairojoties lielā skaitā, spēj pat tīri stipri ietekmēt konkrētās priedes pieaugumu. Vai sliktākos gadījumos - izraisīt skuju dzeltēšanu vai pat koku nobeigt pavisam. Tātad mežsaimnieki noteikti šīs mizasblaktis ne īpaši mīl. Kopumā blaktis vairāk esot sastopamas tieši priedes stumbra vidusdaļā (savu ar atradu apmēram acu augstumā) vai tā pamatnē - augstāk retāk, jo tur vienkārši mizas plēksnes ir plānas un ne īpaši piemērotas, lai tur blaktis varētu slēpties. Droši vien, ka tagad amats ir rokā kā šo sugu atrast - jāpamēģina būs atrast to arī kādā citā vietā. Ticams, ka problēmas tas nesagādātu, jo jaunu priedīšu Latvijā nepavisam netrūkst. 
Ziedmušas Microdon analis kāpurs
Ziedmušas Microdon analis pupārijs
Vienā izcirtumā pacilāju bērza kritalas mizu un satiku pagājušā gada dīvainos draugus - īpatnējās, tīklainās puslodītes jeb ziedmušas Microdon kāpurus! Arī šajā gadījumā tie atradās blakus kādām no Lasius ģints skudrām. Interesanti, ka viens no diviem atrastajiem kāpuriem izskatījās tās savāds - tumšākas krāsas un ar diviem smailiem ragiem tā priekšgalā. Apsvēru domu, ka varbūt kādas citas Microdon sugas kāpurs, jo Latvijā sastopamas trīs sugas - analis, devius un myrmecae. Trešās sugas kāpurs gan pēc skata ir atšķirīgs (puslodes forma paliek, taču virspusē nav izteikts tīklojums), tāpēc domāju, ka varbūt devius? Mazliet parokoties interneta dzīlēs, nedaudz ar mokām, bet tomēr izdevās sazīmēt ziedmušu kāpuru noteicēju (tajā skaitā arī Microdon ģints) , kurā izdevās noskaidrot, ka arī devius kāpu virspuses tīklojums ir atšķirīgs (daudz lielākām šīm 'šūniņām') - tātad nebūs arī tā suga (+ tās kāpuri arī dzīvojot g.k. Lasius flavus ligzdās, kas dzīvo pavisam citādos biotopos). Radās jautājums - kas tad ir šis par kāpuru? Atbilde gan izrādījās pavisam vienkārša - šis objekts izskatījās atšķirīgs, jo tas nemaz nav kāpurs! Tā ir kūniņa, jeb mušu terminoloģijā runājot - pupārijs. Par pupārijiem sauc no kāpura ādas veidotu veidojumu, kura iekšpusē tad divspārnis iekūņojas. Tātad idejiski nedaudz līdzīgs veidojums naktstauriņu kokoniem (papildus ārējs apvalks, kas aizsargā kūniņu tā iekšpusē), taču naktstauriņu kāpuri šo kokonu tad parastu uzauž paši vai izveido, piemēram, no kādiem augiem, bet pupārijs savukārt ir vienkārši mazliet modificēta, sacietējusi pēdējās stadijas kāpura āda. Būtu to zinājis ātrāk (šo noskaidroju jau būdams mājās), varētu to ievākt un mēģināt izaudzēt šo ziedmušu, jo dabā pieaugušus Microdon ģints īpatņus varot redzēt visai reti (pats esmu sastapis tik vienu reizi), bet ko nu vairs.  
Ķirpis Cis sp.
Piepjvabole Tritoma bipustulata
Vienā citā vietā pievērsos nelielu piepju, manuprāt saraino tauriņpiepju (Trametes hirsuta), izpētei. Reizēm to apakšpusē var atrast arī pa kādai sēņu mīlošai vaboļu sugai. Arī zem šīm tādas bija atrodamas. Vairums gan bija ļoti sīcīņie ķirpju (Cisidae) dzimtas pārstāvji, kuru sugu noteikšana pēc foto ir stipri nepateicīgs darbs un vairumā gadījumu - neiespējamā misija. Tāpēc arī šis nofotogrāfētais, lai arī varbūt ir Cis boleti, labāk lai iet kā nenoteikts ķirpis sp. Fotogrāfēju šo vien tāpēc, ka atcerējos, ka man arhīvā tāda kaut cik jēdzīga ķirpja bilde (vienalga kādas sugas) nemaz nav. Tas gan nav brīnums, jo vairums sugu ir vien 2-3mm lielas. Turpat blakus uz citas tauriņpiepes atradās kaut kas mazliet lielāks un krietni vien interesantāks - piepjvabole Tritoma bipustulata. Man jauna suga! Līdz šim biju fotogrāfējis vien it kā biežāk sastopamo T.subbasalis (tiesa pēdējos gados kaut kā nav izdevies to sastapt. Varbūt nemaz tik bieža nav?), kas atšķiras ar to, ka šie sarkanie segspārnu plankumi līdz pleciem nesniedzas. Jauki! Kopumā no Latvijā sastopamajām 8 piepjvaboļu sugām tagad manā fotokolekcijā ir 5. Iztrūkst vien divas retākas Triplax sugas (rufipes un scutellaris) un viens īpaši rets lopiņš - Combocerus glaber. Ja šogad kaut vēl vienu jaunu piepjvaboļu sugu izdotos atrast, tad tas jau būtu labs sasniegums. Vismaz vienu no tām (Triplax rufipes) savā jaunībā, tālajā 2003. gadā pat esmu ķēris vasarnīcas apkārtnē. Neatminos vairs precīzi kurā vietā, bet jādomā, ka nekur jau īpaši tālu - būs jāapmeklē kādas savas bērnību pastaigu vietas. Varbūt izdodas atrast arī tagad, pēc 13 gadu pārtraukuma?   
Lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus)
Lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus)
Ja par jaunumiem, tad šajā gājienā trāpījās vēl viens jaunums - šoreiz no smecerniekiem. Tur tīri teorētiski man ir neprātīgi daudz potenciāli jaunu sugu, jo no Latvijā sastopamajām 384 sugām, savos fotoattēlos esmu spējis atpazīt un identificēt vien 46 sugas (šo jau ieskaitot) - tātad tikai ~12%. Ir vēl kur augt! Protams, ierobežojošais faktors ir daudzu sugu sarežģītā noteikšana (pēc foto bieži vien neiespējams), bet nu līdz kādām 100 sugām teorētiski varētu nokļūt samērā mierīgi. Atliek tik uz to rūpīgāk piestrādāt. Šī konkrētā jaunā suga - lielais egļu smecernieks (Hylobius excavatus, =H.piceus), gan ir viegli atpazīstama. Lai arī vizuāli līdzīga bieži sastopamajam lielajam priežu smecerniekam (H.abietis), tomēr izmērā šī suga ir ievērojami lielāka, mazāk izteiktām matiņu joslām uz segspārniem un galvenā pazīme - priekškrūšu vairogs ar izteiktu reljefu un iespiedumiem tā centrālajā daļā. It kā nekāds retums nav, bet vairāk kā 10 gadu laikā sastopos ar šo sugu pirmo reizi. Var jau būt, ka kādus esmu arī palaidis garām, jo reizēm tos lielos priežu smecerniekus apskatu ļoti pavirši un varbūt to izmēra atšķirību var gadīties arī nepiefiksēt. Kas zin. Jebkurā gadījumā - par katru jaunu sugu vienmēr ir prieks!
Papuves raibenis (Issoria lathonia)
Šajā gājienā jau tā aktīvāk varēja just pavasara tauriņu uzlidojumu! Ap pusdienas laiku saulīte bija pat tīri labi gaisu iesildījusi un tauriņi to novērtēja - laidelējās krustām šķērsām. Pārsvarā jau parastās pavasara sugas - krūkļu balteņi un acainie raibeņi, bet šur tur pamanīju ar pa kādam bērzu raibenim un arī tiku pie pirmajiem gada aveņu astainīšiem. Lielākais pārsteigums gan bija Skrundas dzelzceļa stacijas apkārtnē satiktais papuves raibenis! Pirmais ziņojums aprīlī šai sugai Dabasdatos! Tas gan izklausās iespaidīgāk nekā tas patiesībā ir, jo pirms tam agrākais ziņojums bija vien četras dienas vēlāk - 4. maijā. Pārsteidzošs šis man šķita drīzāk tāpēc, ka pirms tam jau nekāds  īpaši lielai siltums jau tomēr nebija novērojams, kas tad varētu pasteidzināt sugas izlidošanu. Līdz ar to, drīzāk jādomā, ka pašas aprīļa beigas šai sugai varētu būt tīri normāli datumi, kad Latvijas dienvidu daļā kādi pirmie varētu sākt parādīties. Pēc papuves raibeņu aplūkošanas, dienas plānā vien atlika āra piknika sezonas atklāšana un gatavošanās nākamās dienas pārgājienam, kas izvērtās par ļoti izcilu gājienu! Par to tad nākamajā bloga ierakstā - Skrundas apkārtne atkal nepieviļ!