otrdiena, 2016. gada 29. novembris

Dārziņi, 29. novembris - putni

Skats uz Dārziņu atteku no Rīgas HES puses
Surprise, surprise - ieraksts par putniem! Šis tāds arī mazliet eksperimentāls ieraksts - rakstīts ātri, ar domu paskatīties vai esmu spējīgs ātri uzrakstīt daudz maz jēdzīgu ierakstu blogā par dienas notikumiem. Protams, tagad ziemā tas ir vieglāk, jo pastaigas dabā nav tik piesātinātas kā tas ir vasarā, kad vai uz katra stūra ir kas tāds par ko būtu interesanti te uzrakstīt un parādīt kādu foto. Bet nu kaut kā tā bloga rakstīšana mazliet ir jāoptimizē, jo citādi pēdējā laikā iznāk, ka viens bloga ieraksts aizņem kādas stundas 3 kā minimums. Ja varētu to reducēt līdz kādai vienai stundai, tad jau tas būtu milzīgs sasniegums. Tad jau manīs kas un kā. Apņemšanās ir viena lieta, bet reāla šīs apņemšanās izpildīšana - cita lieta. Pagaidām izskatās, ka nebūs viegli, jo jau tagad esmu mazliet par daudz izplūdis un šo rindiņu uzrakstīšanai esmu patērējis jau minūtes 5... Ehh. Nu labi, bet tad beidzot pie lietas! Šodien laika prognoze solīja skaidras zilas debesis un patīkami vēsu laiku un bija skaidrs, ka grēks šādu brīnišķīgu laiku neizmantot. Nekādu sarežģītu maršrutu šoreiz nemēģināju izdomāt un devos tepat uz Dārziņiem - varbūt izdodas ko interesantu ieraudzīt priekš sava Ķengaraga-Dārziņu maršruta un labā gaismā kādu normālu kadru 'noķert'. 
Pelēkās pīles (Anas strepera) mātīte
Jāsaka, ka putnošana bija visnotaļ patīkama un arī sekmīga. Dārziņu attekā tāds visai standarta ziemas komplekts - īsi iebļāvās dumbrcālis, niedrāja saliņas malā plunčājās divi mazie dūkuri, attekā viens mazās gauras tēviņš un starp meža pīlēm viens baltvēderis un pelēko pīļu pāris. Par pelēkajām pīlēm lielākais prieks, jo, ja novembra sākumā tās te satikt ir pilnīgi normāli, tad pēc lielākiem aukstumiem tās parasti nozūd siltāku ūdeņu virzienā. Pagājušajā gadā gan viens tēviņš arī tepat arī ziemoja, tā ka kas zin - varbūt arī šie putni varētu te aizķerties uz ziemošanu. Lai arī pēdējos gados šādi ziemošanas gadījumi ir kļuvuši regulārāki, pelēkā pīle ziemā (īpaši janvārī) tomēr ir joprojām ļoti rets putns.  
Lielā zīlīte (Parus major)
Zaļžubīte (Carduelis chloris)
Dižknābis (Coccothraustes coccothraustes)
Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)
Man gājiena viens no mērķiem bija Sibīrijas peļkājīte, ko joprojām naivi ceru te šajā maršrutā sagaidīt. Tā teikt, ja ne šogad (vai šajā ziemā), tad kādā citā gadā šo sugu te mēģināt atrast būs pavisam mazas cerības. Bet nu arī šoreiz bez sekmēm - nav man veiksmes atteicībā uz šo sugu. Ne te Dārziņos, ne kur citur. Tā lēšu, ka kopš 10. oktobra, kad pirmo reizi gāju Dārziņu apgaitā jau ar Sibīrijas peļkājīti prātā, esmu dabā nogājis 150+ km tieši ar domu par šo sugu - intensīvi klausoties, skatoties, arī provocējot ar balss ierakstiem (plus vēl stundas, ko esmu tāpat bijis dabā, speciāli par peļkājīti nedomājot). Bet nekā... It kā jau vēl cerības nav zudušas, jo Somijā ik pa laikam kādā jaunā vietā tiek kāda peļkājīte atrasta - tātad visas vēl nav izlidojušas cauri/aizlidojušas garām Latvijai, jeb t.i. tik pat labi desmitiem neatklātu peļkājīšu kaut kur rušinās Latvijas krūmājos un nezālienēs. Kas zin, bet nu katrs tāds tukšais gājiens tomēr motivāciju mazliet apslāpē. T.i. ja galvenais mērķis ir tieši Sibīrijas peļkājītes meklēšana. Tā kā šodien bija arī citi mērķi un diena pati par sevi bija ļoti skaista, tad īpašs saskumums par peļkājītes iztrūkumu jau šoreiz īsti nav. 
Sīlis (Garrulus glandarius)
Purva zīlīte (Poecile palustris)
No krūmāju putniem šodien laikam lielākais prieks ir par tādu triviālu sugu kā purva zīlīti, jo vienkārši iepriekš šajā maršrutā fotogrāfējis nebiju. Līdz ar to - beidzot ir foto ko pievienot Ķengaraga-Dārziņu sarakstam! Ja tā padomā, tad purva zīlīte šajā maršrutā vispār ir tāds samērā parets putns. Es pat teiktu, ka man to te izdodas pamanīt labi ja vienā gājienā no 10. Šodien gan bija uzreiz divās vietās. Dienas turpinājumā izvēlējos pavisam jaunu maršrutu un izmetu plašākus līkločus pa nestaigātām ielām pašos Dārziņos, ar domu, ka varbūt tur kāds interesantāks strazds barojas vai kādi citi putni. Nekas gan tāds it kā netrāpījās - vien aizlidoja aizdomīgs dzeņveidīgais, kas, manuprāt, bija pelēkā dzilna, taču mazliet par tālu un novērojums pārāk īslaicīgs, lai varētu to atzīmēt kā jaunu sugu savam sarakstam. Pagājos gan mazliet uz to pusi, kur putns aizlidoja, pasvilpoju dzilnas svilpienus cerībā, ka varētu atsaukties/atlidot, bet neko vairāk par satracinātu suņu kori neizdevās vairs piefiksēt. Nu neko - varbūt citu reizi. Drīz vien ar to arī Dārziņu apskati beidzu un devos Ķengaraga virzienā, kur vēl bija plāns noiet posmu gar Daugavu - ja nu tur ar kas aizķēries. Pirms tam gan vēl Sakņu ielas galā (pie Dārziņu 1. līnijas) uzgāju man nezināmu stārķa ligzdu, kas gan izrādījās jau bija 2014. gadā Dabasdatos ziņota - kaut kā biju vienkārši palaidis garām. Tātad tomēr baltais stārķis šajā teritorijā ligzdo - būsim zināt.
Dumbrcālis (Rallus aquaticus)
Ķengaragā savukārt tiku pie diviem dienas foršākajiem novērojumiem. Vispirms no aizauguša grāvja gala pie 'melnalkšņu alejas' izdzirdēju dumbrcāļa saucienus. Jau pagājušajā ziemā tur viens dumbrcālis esot ziemojis un vienu reizi pat tur garām ejot janvārī mēģināju to konstatēt, bet tad neko neredzēju/nedzirdēju. Šodien dumbrcālis, tupēdams samērā atklāti zem krūma, pats savā nodabā kaut ko 'runājās' ar sevi un nelikās par mani īpaši ne zinis. Jāsaka, ka tā bija nenoliedzami mana 'kvalitatīvākā' tikšanās reize ar šo visādi citādi slepus dzīvojošo putnu. 
Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)
Otrs interesantais novērojums bija mans pirmais 'ziemas' čuņčiņš Ķengaraga putnu torņa apkārtnē. Vispirms pamanīju aizdomīgu, mazizmēra putniņu ielaižamies nelielā niedru cerā. Par laimi niedru cers bija tik šķidrs, ka visai drīz putns izlīda atklātībā un biju viegli pārsteigs - kāds no lapu ķauķīšiem! Pirmajā iespaidā putns šķita ļoti tumšs un ar tādu kā pagaru asti - sāku jau prātot vai nevarētu būt tumšais ķauķītis? Putns tieši tajā brīdī pacēlās spārnos un sirdsdarbība man sāka viegli paātrināties - vai tiešām aizlidos un pazudīs? Par laimi lidojums bija vien līdz nākamajam salauzītu niedru ceram. Tur ielaižoties putns gan izdeva arī saucienu un kļuva skaidrs, ka gluži ar kaut ko ļoti retu darīšana šoreiz nebūs - vien čuņčiņš. Kas gan arī nav nemaz tik 'peļams' novērojums, jo šis ir mans vēlākais šīs sugas novērojums un arī kopumā Latvijā pēc šī datuma varētu būt vien ~10 novērojumi.  Katrā ziņā diezgan negaidīta satikšanās un lielisks noslēgums kopumā ļoti patīkamai pastaigai. Ja pareizi saskaitīju, tad dienas kontā 48 sugas, kas priekš šādiem ziemīgiem laikapstākļiem šajā maršrutā ir pat ļoti ok.

Nav komentāru: