otrdiena, 2017. gada 28. februāris

#nedēļassuga: Chilacis typhae

Zemesblakts Chilacis typhae
Izloze lēma, ka nākamais apskates objekts rubrikā 'Nedēļas suga' ir 4-5mm lielā zemesblakts Chilacis typhae. Ar šo sugu gan jāsaka, ka man pagaidām saskarsme ir bijusi visai neliela - esmu šo sastapis tikai vienu reizi, 2016. gada 26. augustā, kad viens īpatnis atlidoja pie vasarnīcas, gaismojot naktstauriņus. Foto tāpēc arī tāds - ne gluži dabiskā vidē, bet gan uz palaga. Latviskā nosaukuma šai sugai nav, taču, ja būtu tāds jāpiešķir, tad šo varētu droši dēvēt par vilkvālīšu zemesblakti, jo šī ir vienīgā zemesblakšu suga, kam bioloģija ir cieši saistīta ar vilkvālītēm (Typha sp.). Dabiskā vidē pieaugušās blaktis tā arī g.k. varot novērot - sēžot uz vilkvālīšu vālītēm. Nevarētu teikt, ka esmu vilkvālītes tā speciāli pētījis, mēģinot uz tām atrast kādus kukaiņus, līdz ar to grūti pateikt cik viegli ir šādā veidā sugu konstatēt. Lai arī Latvijā kopumā novērojumu nav daudz (Voldemāra Spuņģa 2008. gadā sagatavotajā Latvijas zemeblakšu katalogā ir atsauces vien uz senākām Zanda Spura publikācijām, bez jaunākiem atradumiem), ņemot vērā, ka kaimiņvalstīs suga nav nekāds retums (taču varbūt arī ne tā pati biežākā suga), var pieņemt, ka arī Latvijā suga ir izplatīta plašāk kā atradumu skaits varētu liecināt. Atliek vien mērķtiecīgi meklēt šo sugu vilkvālīšu audzēs un gan jau rezultāti neizpaliks. Nezinu gan no kurienes uzradās mans eksemplārs, jo tiešā palaga tuvumā īsti neatminos, ka augtu vilkvālītes. Acīmredzot blakts spējīga pietiekami labi lidot, kas gan ir visai loģiski, jo kaut kā jau no vienas vilkvālīšu audzes uz citu ir jānokļūst. Izskata ziņā varētu teikt, ka šī vilkvālīšu zemesblakts ir 'nasing spešal' taču tajā pašā laikā krāsojums un ķermeņa mikroskulptūra (punktējums un rievas, piemēram, uz galvas) ir visnotaļ raksturīga un ar nevienu citu sugu šo sajaut praktiski nevar. Jebkurā gadījumā - būs varbūt šogad 'garāmejot' kāda vilkvālīte jāpārbauda!

svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Pārsteigums sniegā

Trauslkājods Chionea lutescens
Vakar bija jābūt Ķemeros, lai ar prezentāciju "Piezīmes par Anser zosīm" piedalītos jau otrajā Latvijas putnu vērotāju 'saietā', ko organizēja Ritvars Rekmanis sadarbībā ar Latvijas Putnu fondu. Sākotnēji pat šķita, ka laika apstākļi varētu būt piemēroti, lai iestarpinātu arī kādas bezmugurkaulnieku meklēšanas aktivitātes, taču beigās tomēr nolēmu, ka tam droši vien tāpat nebūs laiks un somā iekrāmēju vien tādu 'vieglo' variantu - mazo makro objektīvu un vienu zibspuldzi. Tā teikt, ja nu tomēr kaut kas trāpās, tad, lai vismaz dokumentālā līmenī varētu to iemūžināt, bet speciāli ar kukaiņmeklēšanu nenodarbošos. Vakardiena tā arī pagāja vairāk vai mazāk pa telpām vai arī jau tumsā mēģinot saklausīt kādu pūci (kas izdevās gana sekmīgi - ūpis gan neatzīmējās, bet meža pūci un bikšaino apogu dabūjām). Šodien no rīta, atceļā uz vilcienu, izdevās tomēr izmest nelielu līkumu arī caur mežu - cerībā gan vairāk uz dzeņiem. Mežs izrādījās neticami kluss. Tā nu sāku ar vienu aci skatīties arī sev zem kājām, jo ārā bija samērā silts un no rīta bija sasnidzis smuks, svaigs sniedziņš - ideāli apstākļi, lai mēģinātu ieraudzīt kādu 'sniega kukaini'. G.k. mēģināju pamanīt kādu sniega mušu (Boreus sp.), ko arī samērā ātri izdevās arī realizēt, bet nu par cik tās jau esmu gana fotogrāfējis (blogā gan laikam nav bijušas? Hmm...), tad fotoaparātu dēļ šī atraduma ārā no somas nevilku. Zemapziņā gan turējās vēl viens objekts, ko varbūt cerēju (vai vismaz vēlējos) ieraudzīt - bezspārnu trauslkājods no Chionea ģints. Ļoti savdabīgs radījums - ar tik garām kājām, ka iztālēm atgādina zirnekli. Bija tādi interneta attēlos redzēti un vienu reizi senākos laikos atminos, ka Voldemārs Spuņģis bija tādu kaut kur atradis Kolkas apkārtnē.  
Trauslkājods Chionea lutescens
Nepagāja burtiski ne 5 minūtes, kad metrus 100 aiz sniega mušas 'atradnes' sniegā pamanīju kūļājamies kaut ko kas izskatījās pēc meklētā! Nu jau gan tas bija iemesls, lai pakotu fotoaparātu ārā no somas! Steigties gan varbūt nebija kur, jo radījums, lai ir ar garām kājām, tomēr nav tas pats žiglākais. Ziemā aktīvie kukaiņi jau vairums - tādi lēnīgi. Ja dotu šim latvisko nosaukumu tad droši vien varētu dēvēt par sniega vai ziemas trauslkājodu. Apdzīvojot dažādus daudzveidīgus biotopus - taču vairāk tieši dažādus mežus. Vislielākā aktivitāte ir tieši šādos laikapstākļos kā bija šorīt - samērā silts, sniegains un bez vēja. Aukstākā laikā šie trauslkājodi slēpjas zem sniega segas, kur temperatūra parasti tuvu 0 grādiem - pat, ja gaisa temperatūra ir krietni zem nulles. Protams, ja sniega sega ir gana bieza. Pieaugušie ziemas trauslkājodi nebarojas un pārvietojas tie g.k. lai atrastu partneri un sapārotos un pēc tam mātīte izdētu olas. Interesanti gan būtu zināt kā tieši viņi viens otru šajā baltajā sniega 'tuksnesī' atrod? Ņemot vērā to ne pārāk lielo kustības ātrumu (ir pat izmērīts, ka dažas ģints sugas stundas laikā varot norāpot attālumu, kas lielāks par 1m) vienas dienas laikā pārāk daudz metrus norāpot nevar. Varbūt, ka tiek izmantoti kādi feromoni, kā tas bieži vien kukaiņu pasaulē notiek.  
Apakšģinšu Chionea un Sphaeconophilus mātīšu noteikšanas pazīme - cerku forma. Chionea tās ir īsākas un noapaļotas, bet Sphaeconophilus - garākas un ar nosmailotu galu. Mans īpatnis visai droši atbilst Sphaeconophilus. Zīmējumi no Oosterbroek , Reusch 2008, Review of the European species of the genus ChioneaDALMAN, 1816 (Diptera, Limoniidae), Braunschweiger Naturkundliche Schriften8 (1): 173-220.
Atradumu atstāju turpat mežā, jo, lai arī pārliecināts par to nebiju, cerēju, ka ar fotoattēliem varētu pietikt sugas noteikšanai. Tā pavisam vienkārši tomēr nebija, bet, ņemot talkā arī izslēgšanas metodi, līdz sugai izdevās nonākt - Chionea lutescens. Eiropā ir 9 Chionea sugas, taču tieši mūsu reģionā ir vien 3 - araneoides, crassipes un lutescens. Pirmās divas sugas ir tādas vairāk ziemeļu sugas (araneoides papildus arī Eiropas kalnu reģionos), tā ka arī pēc izplatības gandrīz vai varētu teikt, ka izkristalizējās viens ticamākais variants. Ņēmu gan talkā arī noteikšanas tabulas un tur ļoti pateicīgs izrādījās fakts, ka Chionea ģints ir sadalīta divās apakšģintši - nominālā Chionea un Sphaeconophilus. No minētajām sugām divas (araneoides un crassipes) kā reizi bija šajā Chionea apakšģintī, bet lutescens - Sphaeconophilus. Mans atrastais eksemplārs bija mātīte un tur abas apakšģintis labi atšķiramas pēc cerku formas (skat. attēlu augstāk). Manuprāt, diezgan droši, ka mans īpatnis atbilsti Sphaeconophilus pazīmei - vēdera cerkas ir garas un ar nosmailotu galu. Tālākā sugu noteikšana tieši Sphaenocophilus ģintī gan pēc mātītēm nav iespējama - droši varot atšķirt tikai tēviņus. Taču skatoties pēc izplatības, no 7 apakšģints sugām vienīgi lutescens ir tāda, kas sastopama mūsu reģionā - gan Lietuvā, gan visai bieži arī Somijā. Tā ka, manuprāt, šis eksemplārs ir Chionea lutescens. Nav gan pagaidām informācija kādai sugai piederēja Voldemāra atrastais eksemplārs, taču lai arī kā tur nebūtu - visticamāk, ka ļoti bieža šī suga nav. 

otrdiena, 2017. gada 21. februāris

#nedēļassuga: Dicerca moesta

Pavasaris it kā strauji tuvojas (sākuši jau pat caurceļot paši pirmie gājputni - zosis, dzērves, ķīvītes, meža baloži u.c.), bet tomēr līdz tādai īstenai kukaiņu foto sezonas atklāšanai vēl kāds laiciņš ir jāpagaida. Bet nagi tāāā niez! Ehh.. Tā nu sērfoju pa interneta lapām siekalojoties vērojot dažādas neredzētas sugas - sapņojot, ka būtu forši tādas ieraudzīt ne tikai datora ekrānā vai grāmatu attēlos, bet arī dabā. Pamazām jau kāds neliels sarakstiņš būs izveidojies - ir pat ideja kā šādas sugu medības padarīt varbūt mazliet azartiskākas (gan pašam, gan arī citiem entuziastiem). Bet par to sīkāk droši vien martā, kad kukaiņu sezona tik tiešām būs vaļā. Taču nagi tiešām niez un tā nu izdomāju, ka blogā tomēr gribu ko uzrakstīt. Bija man jau vienu reizi sen senos laikos (2011. gadā) te blogā tāda improvizēta rubrika - 'Dienas Vabole', arī ar domu garajos ziemas vakaros īsināt laiku, atceroties siltajās vasaras dienās redzēto. Samērā ātri gan laikam man apnika šī rubrika. Bija jau gan arī tāds visai ambiciozs mērķis, jo katru dienu uzrakstīt kaut ko par vienu sugu, lai arī šķiet vienkārši, patiesībā tomēr prasa visai lielu piepūli. Tāpēc šoreiz tēmturis būs nevis #dienasvabole, bet #nedēļassuga - jeb mēģināšu vismaz reizi nedēļā uzrakstīt par kādu vairāk vai mazāk interesantu bezmugurkaulnieku sugu, kas atrodama manā fotoarhīvā. Sugu izvēle pilnībā randomizēta - kā ekseļa dievs būs lēmis par tādu sugu rakstīšu. Prioritāte gan sugām, kas te blogā ne reizi vēl nav trāpījušās (kā arī vēlams, lai būtu kaut cik jēdzīgi fotoattēli). Par cik fotoarhīvā ir mazliet virs 2000 bezmugurkaulnieku sugām, tad it kā materiāls par ko rakstīt ir gana... :) 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Un kā pirmā suga šoreiz izlozē trāpījās ļoti forša un Latvijā reti sastopama vabole - pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta). Dabā pats esmu to redzējis un atradis tikai divas reizes - abas Kolkā. Vispirms 2003. gada 6. un 7. jūnijā - divi īpatņi (visticamāk, ka katrs tad savā dienā - precīzi gan neatceros) atradās izdegušā meža pleķītī līča piekrastē (starp Kolkas ragu un Kolkas ciema Z galu), kur sēdēja saulē uz apdegušu priežu stumbriem. Tad vēl ar fotogrāfēšanu nenodarbojos līdz ar to šie eksemplāri diemžēl nonāca kolekcijā (vienu no tiem gan laika gaitā sagrauza nolādētie ādgrauži). Otra satikšanās bija jau 'foto ēras' laikos - 2009. gada 28. jūnijā, kad vienu vaboli atradu sēžam uz zīmīgās priedes ar Nr.3, kas arī atrodas līča pusē (praktiski pašā meža malā pie kāpām), Kolkas ciema Z galā - iepretim luterāņu baznīcai. Priede zīmīga ne tikai ar numuru uz tās stumbra, bet ar faktu, ka to apdzīvo priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata). Vai vismaz tajā laikā vēl apdzīvoja (ir uz tā koka redzētas arī pašas vaboles), jo pēdējos pāris gados šis koks izskatās jau krietni vien žēlīgāks un tādu svaigu sveķotājkoksngrauža darbības pēdu īsti vairs nav. Lai nu kā - 2009. gada fotomodelis tika cauri sveikā un pēc fotosesijas laidu to brīvībā. 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Kopumā pelēkā priežu krāšņvabole Latvijā ir tiešām novērota reti un pēdējos ~15 gados novērojumi g.k. ir tieši no Slīteres Nacionālā Parka - Kolkas apkārtnes un Bažu purva (Telnov, Kalninš 2003, Telnov et al. 2005 un Telnov et al. 2010). 2001. gadā publicētajā krāšņvaboļu datu apkopojuma rakstā (Barševskis, Savenkovs 2001) minētas arī trīs senākas atradnes no Pierīgas - Garciema, Lilastes un Carnikavas. Principā iezīmējas aina, ka suga ir g.k. izplatīta Piejūras zemienes priežu mežos - tālāk iekšzemē novērojumu šķiet nav. Arī citur Eiropā suga ir visai reta un, piemēram, Zviedrijā ir pat ar apdraudēto sugu saraksta (NT - Near Threatened kategorijā). Sugas attīstībai nepieciešamas atmirušas priedes - nereti tiešām tiekot izmantotas arī uguns apskādētas priedes. Kāpuri attīstās zem mizas un viens koks labvēlīgos apstākļos var tikt izmantots pat ilgāk par 10 gadiem. No citām līdzīgām Dicerca ģints sugām atšķiras pēc priekškrūšu vairoga formas (tas ir ar stipri izliektām malām - sirdsveidīgs) un četrām gludām joslām tā vidū. Izmērā tā arī ir mazliet mazāka kā citas sugas un svaigiem eksemplāriem ķermenis ir klāts ar raksturīgu pelēcīgu apsarmi. 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Interesanti, ka abas reizes kad šo sugu satiku nebija īpašas problēmas to noķert, kas savā ziņā ir krāšņvabolēm neraksturīgi, jo parasti tās, saulē uzsilušas, ceļas spārnos pie pirmā traucējuma. Iespējams šāds viegls flegmatisms ir tāda šai sugai raksturīga iezīme? Ja tā, tad par to bez šaubām liels prieks, jo citas Dicerca ģints sugas ar šādām manierēm noteikti neizceļas. Tiesa gan dabā esmu redzējis vēl tikai vienu sugu - Dicerca alni, taču to pašu vienu reizi tā vispirms šādā krāšņvabolēm raksturīgā veidā no manis sekmīgi aizmuka, liekot atminēties visus iespējamos lamuvārdus kādi vien ir 16 gadīga puikas krājumā. Par laimi kādas daždesmit minūtes vēlāk to atradu citā vietā. Taču tā kā tas bija vēl pirms 'foto ēras' (2004. gadā), tad pelēkā priežu krāšņvabole ir vienīgā no Dicerca ģitns (atsevišķi autori gan šo kādreiz ievietoja Argante ģintī) sugām manā fotoarhīvā. Labprāt jau pievienotu vēl kādu sugu, bet par cik visas ģints sugas (alni, furcata un aenea) ir retas (vai pat ļoti retas), tad tas nav viegls uzdevums. Bet varbūt šogad paveicas? 

svētdiena, 2017. gada 19. februāris

Saperda populnea

Mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) izskreja jaunas apsītes stumbrā, 2015. gadā
Iepriekšējā bloga ierakstā minēju, ka savā pastaigā Skrundas apkārtnē ievācu dažus apšu zariņus, kas izskatījās viegli aizdomīgi - varbūt ar mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) kāpuriem tajos. Aizdomīgi, jo bija ar tādu nelielu paresninājumu tā vidū, kas ir tāda raksturīga šīs sugas bojājuma pazīme. T.i. visraksturīgākā gan ir šāda 'pumpa' ar jau izgrauztu caurumu tajā, jo tad ir pavisam skaidrs, ka tur iekšā ir bijusi vabole, kas ir izgrauzusies ārā. Ja cauruma, nav tad var gadīties, ka šāda deformācija ir tomēr kāda cita iemesla dēļ. Līdz šim biju tikai kādas dažas reizes atradis šādus zariņus ar jau caurumiņiem tajos (foto augstāk no 2015. gada. Ieraksts par to blogā - šeit), bet pašu vaboli vēl nebija izdevies sastapt. Tāpēc loloju lielas cerības, ka varbūt no šiem zariņiem kas izlīdīs. Lielās cerības gan bija tā - vairāk uz pavasara pusi, tāpēc liels bija mans pārsteigums, šodien atverot kastīti, ieraudzīt uz ievāktajiem zariņiem jau sēžam veselus divus koksngrauzīšus!
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)
Tātad nebiju kļūdījies - zariņi tiešām bija ar šīs sugas kāpuriņiem (vai varbūt pat ar kūniņām, ja tik ātri izšķīlās?)! Abi zariņi no kuriem izlīda abi eksemplāri īstenībā bija ļoti tievi - pat zem 1cm diametrā (paplašinājums, kurā iemitinājies koksngrauzis - mazliet virs par 1cm). Un tie tiešām bija zari, nevis tievs apses stumbra fragments. Salīdzinājumam, 2015. gadā atrastais paresninājums bija uz nelielas apses stumbra, kādu 3-4m augstumā no zemes un stumbrs tajā vietā bija kādus 3cm resns. Tātad skaidrs, ka koksngrauzīši mīt arī ne tikai uz šādām ļoti jaunām apsēm ar tieviem stumbriem, bet arī uz kādu vecāku apšu (kam stumbri jau mazliet resnāki) tieviem zariņiem. Šajā dienā ievācu arī vienu resnāku zaru (ap tieši tādu ap 3cm), kas arī izskatījās aizdomīgs - jāskatās, varbūt, ka no tā arī kas izlīdīs? 
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)
Lai nu kā, prieks milzīgs - 78. koksngraužu suga manā fotoarhīvā! It kā gaidīti, bet tajā pašā laikā negaidīti. Vispār jāpapēta būs vēl kādu citu sugu bioloģija, jo šāda zariņu ievākšana un paturēšana kastītē īstenībā varētu būt visai interesanta metode, kā atrast un pamanīt kādas vēl neredzētas sugas. Ne tikai vaboļu, bet arī kādu citu kukaiņu. Piemēram, varētu būt, ka no piepēm tādā veidā var 'izmānīt' kaut ko pavisam interesantu, jo daļa piepēs dzīvojošo sugu tomēr ir ar visai slēptu dzīvesveidu un citādi ir grūti pamanāmas (piemēram, kādas kodes un citi sīktauriņi). Un tieši šis brīdis (ziemas beigas/agrs pavasaris) ir labs laiks, lai šādus objektus dotos ievākt, jo kāpuri/kūniņas būs pārziemojušas (sekmīgai attīstībai ziemošanas pauze daudzām sugām ir obligāti nepieciešama) un, ienesot siltās telpās, ātri vien varētu līst ārā, domājot, ka ir iestājies pavasaris. Nav gan īpaši daudz citu sugu, kas par savu klātbūtni liecinātu tik pārliecinoši un uzskatāmi kā Saperda populnea un tur varbūt jāpaļaujas vairāk uz veiksmes palīdzību. Bet mēģināts nav zaudēts. Jebkurā gadījumā, veiksmīgs 2017. gada sākums vaboļu medībās! 
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)

pirmdiena, 2017. gada 6. februāris

ZzZiema

Ozolu čiekurveida panglapsene (Andricus foecundatrix)
Tā vien šķiet, ka februāris ir tas mēnesis, kad par kukaiņu fotomedībām ir jāaizmirst. Tālu no patiesības šāds apgalvojums nav, jā - taču nav jau arī tik traki, jo var taču doties kādu ziemojošo kukaiņu (un zirnekļu) medībās. Te gan jāsaka, ka, ja mežs ir 'sasalis' un arī ārā ir samērā vēss (nav plusos), tad varbūt ar kādām destruktīvām posmkāju meklēšanas metodēm (mizu plēšanu, kritalu cilāšanu utml.) nevajadzētu aizrauties (varbūt labāk to nedarīt nemaz), jo tas noteikti ir ziemojošajiem 'mazajiem brāļiem' pārāk liels traucējums. Taču, ir jau arī tādi kustoņi, kas ziemo tāpat vien atklātā veidā, nekur neslēpjoties - piemēram, uz dažādu koku zariņiem. Tāpat arī šur un tur var sastapt dažādas liecības par kukaiņu darbību, kas aizķērušās vēl no pagājušās sezonas - piemēram, šādus te savdabīgus čiekuriņus uz ozolu zariņiem, kas ir ozolu čiekurveida panglapsenes (Andricus foecundatrix) veidotas pangas. Šādus objektus tad es šajās brīvdienās arī devos meklēt. Jāsaka gan, ka ar visai mainīgām sekmēm.   
Segzirneklis Stemonyphantes lineatus
Biju nolēmis apstaigāt kādus vēl neiepazītus stūrus Skrundas apkārtnē un uzreiz uzmanību kartē piesaistīja karjers Skrundas purva apkārtnē. Ārā it kā nebija pat īpaši auksts - bija cerība, ka varbūt kāda dienvidu nogāze varētu būt bez sniega un varētu parušināties kaut kur starp nobirušajām lapām, akmeņiem utml. vietās. Taču viss tomēr izrādījās mazliet vairāk sasalis kā biju cerējis - līdz ar to, pārcilājis vien dažus priežu zarus, metu šai izklaidei mieru. No viena priedes zara gan negaidīti nobira neliela porcija ar zirnekļiem no kuriem viens bija pat tāds samērā 'dizainisks' (vismaz vēders noteikti) - šķiet segzirneklis Stemonyphantes lineatus. 
Riteņzirneklis Agalenatea redii
Pārdomājot situāciju, nolēmu pārslēgties uz tauriņu vērošanu. Mazliet dīvaini jau skan - februārī un tauriņu vērošana? Skaidrs, ka šajā laikā neviena suga nav aktīva - visas salīdušas savās ziemošanas vietās kādā stadijā katrai sugai tas pienākas. Ja vairums pieaugušo tauriņu (cik nu mums ir tās sugas, kas pārziemo kā pieauguši tauriņi), kāpuru un kūniņu ir visai labi 'paslēptas', tad atsevišķu sugu olas un kāpuri esot pat visai labi konstatējami arī ziemas laikā. Tā, piemēram, zefīru olas visu ziemu tā arī pavada uz kāda zariņa, kur mātīte to ir vasaras beigās izdējusi. Bet nu olas ir maziņas un to meklēšana noteikti nav tas vieglākais uzdevums. No kāpuriem savukārt man jau otro ziemu pēc kārtas mieru nedod zaigraibeņu kāpuri, kas visu ziemu pavada tā vienkārši, atklāti sēžot uz sava barības auga zara, kā tādi nelieli, zaļganbrūni kailgliemezīši. Kārklu zaigraibenis sēž tātad uz kārklu zariem, bet apšu zaigribenis - uz apšu zariem. Pagājušajā gadā vienu dienu jau biju veltījis šādai izklaidei - zaigraibeņu kāpuru meklēšanai, bet toreiz pastaiga Ogres apkārtnē nebija rezultatīva. Entuziasma pilns centos šo sapni šoreiz realizēt Skrundas apkārtnē! 
Ozollapas riteņzirneklis (Aculepeira ceropegia)
Kādu laputu (Aphididae) olas uz kārkla zara. 
Jāsaka, ka tā gan bija zināmā mērā improvizācija, jo nav ne jausmas vai tieši tajās vietās, kur es staigāju kādreiz maz ir kāds zaigraibenis redzēts. Lai arī zaigraibeņi nav nekāds retums Latvijā, tomēr nav jau gluži tā, ka būtu sastopami visur. Biotops it kā šķita samērā atbilstošs - ceļmalas, mežmalas ar kārkliem. Apses varbūt tur mazāk, bet šur un tur jau pa kādai bija. Tā uzmanīgi pētot un vērojot kārklu un apšu zariņus ik pa laikam izdevās pamanīt citus ziemotājus - g.k. dažādus zirnekļus, kas tā cieši sarāvušies visu ziemu arī pavada. Vienā vietā pamanīju sīciņas, iegarenas, melni spīdīgas olas, kas visticamāk ir kādu laputu olas, jo līdzīgas ir manītas uz priežu skujām, kas pavisam noteikti ir laputu olas. Sugu gan izskatās, ka pēc olām diez vai varēs noteikt - tad ir jāaudzē un jāskatās, kas no tām izšķilsies. Runājot par audzēšanu, šajā pastaigā ievācu dažus apšu zariņus, kas bija ar aizdomīgu, nelielu bumbuļveida paresninājumu - iespējams, ka tajos iekšā sēž mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) kāpurs. Saliku tagad kastītē - jāgaida vai kaut kas tur izlīdīs. Pieņemot, ka istabas temperatūrā attīstība varētu notikt ātrāk, tad varbūt rezultāts ir gaidāms jau aprīlī. Taču tik pat labi var arī gadīties, ka nekādu kāpuru tur iekšā nav un šāda deformācija ir radusies kāda cita iemesla dēļ. Lai nu kā, beigu beigās divu dienu pastaigās, vairāk vai mazāk intensīvi skatot un meklējot zaigraibeņu kāpurus, šoreiz atkal cietu fiasko. Laikam jāpalasa vēl rūpīgi kādi literatūras avoti - uz kādiem zariem, cik augstu un kādās vietās tad labāk meklēt. Var gadīties, ka šiem, piemēram, labāk patīk kādi zari ēnainākās vietās nevis atklātā vietā saulainā ceļmalā. Varbūt, ka vienkārši tieši šajos kilometros kārklu zaigraibeņi tiešām nav un labāk šādus meklējumus veikt vietās, kur, ja ne es pats, tad vismaz kāds cits ir zaigraibeņus redzējis. It kā jau raksta, ka tik grūti tos kāpurus atrast neesot. Tā ka gan jau kādreiz tas izdosies arī man.  
Garastīte (Aegithalos caudatus), putns ar rietumu pasugas europaeus pazīmēm
Otrās dienas pastaigas noslēgumā, pie Kušaiņiem ceļā patrāpījās garastīšu bariņš un tā 'uz aci' viens putns nez kāpēc šķita aizdomīgs. Piemetu pie acs binokli un jā - galva ar tumšāku joslu virs acs, kas ir rietumu pasugas europaeus pazīme (mūsu 'vietējām' garastītēm galva pilnībā balta)! Latvijā šī pasuga ieceļo samērā reti - mazāk par 10 pierādītiem gadījumiem. Tipiskā gadījumā gan tai uzacs svītrai jābūt vēl tumšākai, taču tajā pašā laikā pastāvot zināma variācija - līdz pat īpatņiem, kam šī strīpa nav redzama gandrīz nemaz. Bet nu pasugas tāpēc arī ir pasugas, jo bieži vien tādu striktu robežu ir grūti novilkt - tik pat labi šis ir kāds abu pasugu starpvariants. Lai nu kā tur nebūtu, šādu īpatni Latvijā dabā redzēju pirmo reizi. Tā ka jebkurā gadījumā interesanti.