pirmdiena, 2017. gada 8. maijs

Mauragu pļavraibeņa kāpura medības

Sausā pļaviņa dzelzceļa posmā Dārziņi - Dole  
Pēc garās pastaigas gar Engures ezeru no Bērzciema līdz Mērsragam jutos mazliet saguris, līdz ar to nākamajā dienā nekāda īpašā motivācija veikt tālus braucienus nebija (lasīt - no rīta piecēlos salīdzinoši vēlu). Laiks aiz loga gan bija joprojām saulains - grēks neizmantot. Šādiem gadījumiem bija man malā atlikts viens ašais plāns, ko it kā biju paturējis rezervei kādam darbadienas vakaram. T.i. biju nolēmis kādu dienu aizbraukt līdz Dārziņu/Doles dzelzceļa pieturu apkārtnei, kur jau daudzus gadus mīt veselīga mauragu pļavraibeņu (Melitaea cinxia) populācija - ar domu mēģināt atrast un nofotogrāfēt šīs sugas kāpuru. Tie aktīvi esot tieši agrā pavasarī  - tālāk uz dienvidiem varot būt redzami jau pat martā. Protams, var arī redzēt vasaras otrajā pusē, kad no oliņām izšķiļas jaunā kāpuru porcija, taču tajā laikā tie g.k. ir sīka izmēra un ne tik fotogēniski. Tagad pavasarī kāpuriem vajadzētu būtu tuvu pēdējai stadijai (vai pēdējā stadijā), kad tie ir gandrīz pilnībā melni, bet ar koši sarkanu galvu. Attēlos izskatās visai koši. Ņemot vērā, ka šajā vietā mauragu pļavraibeņu populācija ir tiešām veselīga (pareizajā laikā, labos klimatiskajos apstākļos var mierīgi uzskaitīt vairākus desmitus īp.), tad kāpuriem arī vajadzētu būt teorētiski viegli atrodamiem. Papētīju, ka maijs jau patiesībā ir jau pats pēdējais brīdis tieši kāpuru meklēšanai, jo jau maija beigās parasti parādās pat pieaugušie tauriņi. Ņemot vērā vēso aprīli it kā kādas dienas man noteikti bija rezervē, bet jebkurā gadījumā  - ilgāk kavēties un atlikt šo mēģinājumu nedrīkstēja. Tā nu devos ceļā! 
Koksngrauzis Pogonocherus decoratus
Te laikam jāveic maza atkāpe, lai atgādinātu par vienu manu ne īpaši labu ieradumu, ko pieminēju vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem - fotoaparātu salieku darba gatavībā tikai pie pirmā ievērības cienīgā (=fotogrāfēšanas vērtā) objekta. Šī nu bija tā reize, kad nācās šī nelāgā ieraduma dēļ mazliet apdedzināties. T.i. vispirms uz kājas man nejauši nosēdās viens neliels koksngrauzītis - Pogonocherus decoratus, kas tad bija šis pirmais ievērības cienīgais objekts. Ok - jāsāk skrūvēt aparāts. Kamēr skrūvēju, sev priekšā pa zemi skrienam pamanīju savdabīgu, iepriekš dabā neredzētu zirnekli, kas izskatījā nu gluži kā skudra. Eu! Tas tak kāds no Micaria ģints zemeszirnekļiem, ko dēvē arī par skudru zirnekli. Ko nu? Zirneklis straujā tempā virzījās prom no manis, bet fotoaparāts joprojām nebija darba kārtībā, bet starp pirkstiem uzmanīgi vēl turēju sīko koksngrauzīti. Tā nu neizlēmībā gausi blisinājos kamēr zirneklis veikli nozuda kaut kur starp sūnām un zemajiem lakstiem... Otrreiz, kad jau biju fotoaparātu salicis, protams, to vairs atrast neizdevās. Nu neko darīt - pats jau vainīgs. Ja fotoaparāts būtu jau sastellēts, tad es tā domāju, ka vismaz kādu dokumentālu kadru zirneklim būtu izdevies iegūt. Kaut gan nav tas gluži garantēts, jo īsajā laika sprīdī kamēr šo vēroju, kļuva skaidrs, ka šis zirneklis ir sasodīti ātrs! Tā ka var jau būt, ka būtu aizmucis šā vai tā (tagad es sevi mierinu). Lai nu kā - vismaz koksngrauzītis gan no manis neaizmuka. Uzmanīgi pārliku to uz nelielu priedes zariņu un varēja nodoties tā iemūžināšanai. Sen nebiju nevienu Pogonocherus-u saticis - patiesībā tā ir pirmā sastapšanās spoguļkameras ērā, jo pēdējais gadījums, kad šo redzēju ar fotoaparātu rokās bija 11 gadus atpakaļ (2006. gada 15. augustā). Cik ātri gan tas laiks skrien... 
Lapgrauzis Cassida margaritacea
Ādgrauzis Dermestes laniarius
Šī diena bija tiešām pat ne tikai ļoti silta - es gribētu teikt, ka pat visai karsta! Tā rezultātā kukaiņu aktivitāte bija vienkārši izcila. Atlika vien kaut kur 'pakrist', uzmanīgi pavērot augāju no zemāka skatu punkta un dažādi interesanti lopiņi sāka rādīties viens pēc otra. Tā, piemēram, pie mazā mārsila pleķīša atradās sīciņa vairogvabole (tā dēvē Cassida ģints lapgraužus). Uzreiz radās aizdomas, ka varētu būt kaut kas neredzēts, jo tik sīku vairogvaboli (ap 3-4mm) neatminējos redzējis. Safotogrāfēju no visām pusēm, tajā skaitā no apakšas un cerēju, ka attēlos varēs saskatīt noteikšanai vajadzīgās pazīmes. Kopumā ņemot, Cassida ģints tomēr nav tā pateicīgākā priekš noteikšanas pēc foto. Šī gan izrādījās visai viegli atkožams 'rieksts' - Cassida margaritacea. Samērā reta suga, kas apdzīvo tieši tādus sausus biotopus un bieži vien to atrod kā reizi uz mārsiliem. Un man tik tiešām jauna suga! Turpat blakus, mazliet parušinoties starp sūnām, atradu kādus 3 Dermestes ģints ādgraužus. Tiem mums Latvijā arī ir kāds strēķītis sugu (ja precīzi - 9 sugas) un, protams, ne tuvu visas esmu redzējis. Šai ģintij atminējos, ka noteikšanā arī svarīga ir ķermeņa apakšpuse - tad nu centos to iemūžināt, lai nebūtu šaubu. Izskatās gan, ka principā varēja arī bez tā iztikt, jo kopējais sugas un jo īpaši ķermeņa virspuses matiņu krāsojums arī ir samērā raksturīgs - Dermestes laniarius! Man jauna, ceturtā Dermestes ģints suga manā fotoarhīvā. 
Izliektā mārīte (Coccinella magnifica )
Izliektā mārīte (Coccinella magnifica )
Šo dienu īstenībā varētu dēvēt par mārīšu dienu, jo tās izdevās pamanīt vairākas dažādas sugas. Kā pats vērtīgākais atradums noteikti jāatzīmē retā izliektā mārīte (Coccinella magnifica). Samērā līdzīga ļoti bieži sastopamajai septiņpunktu mārītei (Coccinella septempunctata), jo uz abiem segspārniem kopā ir tiešām 7 melni punkti, taču magnifica šie punkti ir krietni vien lielāki. Protams, kaut kāda neliela variācija pastāv septiņpunktu mārītei, taču tik milzīgi plankumi parasti tomēr nav. Ja rodas šaubas, tad ir jāmet mārīte uz muguras (vai vienkārši jāpavēro tā ilgāku laiku, jo, mārītei rāpaļājot pa zāles stiebriem utml., parasti apakšu var arī šad un tad apskatīt) un jāskatās vai pirms vidējo kāju pāra ir redzams balts plankums. Ja ir, tad tiešām būs Coccinella magnifica! Tiešām liels retums Latvijā! Pēdējo 100 gadu laikā publicēti vien atradumi no Reņges, Ilgām, Višķiem, Kaltenes un Sventes. Pašam gan šis ir otrais novērojums, jo 2015. gadā vienu īpatni atradu arī Tūjā, kur tas atradās liedagā starp desmitiem (drīzāk jau simtiem) septiņpunktu mārīšu. Šādā kontekstā, ja ir iespējams salīdzināt ar septiņpunktu mārītēm, šī plankumu atšķirība ir ļoti uzkrītoša. Šeit sausajā dzelzceļmalas pļaviņā nelielā pleķītī skraidīja trīs šīs sugas īpatņi. Interesanti, ka turpat blakus skraidīja arī rūsganās meža skudras (Formica rufa) un šur tur literatūrā atzīmē, ka visticamāk, ka šai sugai ir pat visai cieša saistība ar skudrām un ieskaita to pat mirmekofīlo sugu kategorijā. Pieaugušie īpatņi, tāpat kā citas mārīšu sugas, barojas ar laputīm. 

Lāsumainā mārīte (Myzia oblongoguttata)
Priežu sīkmārīte (Scymnus suturalis)
Četrpadsmitlāsumu mārīte (Coccinula quatrodecimpustulata)
No citām mārītēm bija vairākas citas iepriekš redzētas sugas, kas gan nav mazāk glītas. Tā, piemēram, Myzia oblongoguttata ir viena no brūnajām mārīšu sugām ar raksturīgiem iegarenas formas plankumiem (citām brūnajām mārītēm - apaļi vai iepapaļi). Suga samērā bieži sastopama (ne ļoti bieži, bet ne arī pārāk reti) un dzīvojot g.k. priežu mežos uz priedēm (retāk eglēm), kur pārtiek no Cinaria ģints laputīm. Vietām uz retēju ziediem varēja pamanīt arī izmērā mazākas melnas mārītes ar dzelteniem plankumiem - Coccinula quatrodecimpustulata. Samērā bieži sastopama suga dažādos zālājos utml. biotopos. Bieži vien var novērot tieši uz ziediem, jo papildus laputu ēšanai tās barojoties arī ar putekšņiem. Izmērā gan samērā neliela, tāpēc varbūt retāk ieraugāma. Vēl sīkāka par šo sugu bija šajā dienā satiktā mārīte Scymnus suturalis, kas varbūt nemaz pat īsti mārīti neatgādina, jo segspārni ir klāti samērā blīviem matiņiem (neraksturīgi 'tipiskajām' mārītēm kam segspārni ir gludi) un bez mārītēm tik raksturīgajiem plankumiem. Suga skaitās ļoti bieži izplatīta praktiski visur kur aug priedes, taču līdz šim kaut kā nebija gadījies satikt. Ar šo sugu sarakstā nu varu palepoties, ka no Latvijā konstatētās 61 mārīšu sugas (jā - Latvijā tiešām ir tik daudz mārīšu sugu! Kāda daļa no tām gan ir šim Scymnus-am līdzīgas 'netipiskās' mārītes), tagad ir izdevies sastapt jau vairāk kā pusi - 31 sugu! 
Mauragu pļavraibeņa (Melitaea cinxia) kāpurs
Priežu vērpēja (Dendrolimus pini) kāpurs
Bet kā tad tur palika ar tiem mauragu pļavraibeņu kāpuriem? Dienas pastaigu īstenībā sāku ar ļoti intensīvu un rūpīgu šo meklēšanu - g.k. koncentrējoties uz apkārtni, kur iepriekšējā gadā biju nofotogrāfējis šīs sugas olu dējumu. Tā teikt, ja no tām izšķīlās kāpuri, tad jādomā, ka gluži daudzus simtus metru kaut kur rāpojuši nebūs un vajadzētu būt atrodamiem kaut kur tur pat netālu. Taču nekā - neviena kāpura. Protams, ņemot vērā, ka tauriņiem (un arī citiem kukaiņiem) dabiskā mirstība tieši olu un kāpuru stadijā ir ārkārtīgi milzīga, tad varbūt tas nebūtu arī tik liels pārsteigums. Tik pat labi tie varēja arī būt vienkārši kaut kur paslēpušies. Vai varbūt jau beiguši savu attīstību un iekūņojušies? Nospriedu, ka nu netērēšu tad šiem tik daudz laiku un meklēšu tad visu kaut ko citu un ja kāds pa ceļam trāpīsies, tad izcili, bet ja ne, tad neko darīt - vismaz mēģinājis atrast jau būšu. Fortūna gan šoreiz bija manā pusē - turpat netālu no magnifica mārītes atradās divi kāpuri, kas tāpat vien rāpoja kaut kur savā nodabā. Viens mazāks (jaunāks), bet otrs šķita jau varbūt pavisam pieaudzis. Kāpuri ļoti viegli atpazīstami - šāds ķermeņa krāsojums nav nevienai citai raibeņu sugai (pati kāpura forma tipiska Melitaea ģints pļavraibeņiem). Jauki! Vēl tik atliek kaut kad atrast šīs sugas kūniņu un tad tā būtu pirmā suga, kam ir attēlos izdevies iemūžināt visas attīstības cikla stadijas - olu, kāpuru, kūniņu un imago. Kūniņu gan varētu būt 100x grūtāk atrast kāpuru, jo tai gan ir krietni vien maskējošāks krāsojums un, protams, tā nekur apkārt nerāpo kā to dara kāpuri. Redzēs - šajā siltajā nedēļā iespējams kāda daļa kāpuru būs tiešām arī iekūņojušies. Varbūt jāaizbrauc kādu vakaru un jāpameklē? 
Vairogblakts Piezodoros lituratus
Atgriezties šajā vietā būtu vērts vien tāpēc, ka šī saulainā dzelceļmala ir tiešām pilna dažādiem interesantiem radījumiem. Pats pats interesantākais novērojums visticamāk bija šāda zaļgandzeltenā vairogblakts ar sarkanīgiem taustekļiem - Piezodorus lituratus. Īstenībā šo gandrīz vai pat nenofotogrāfēju, jo pirmajā vietā, kur šīs pamanīju uz priedes zariem, pavirši uzmetot aci, kaut kā nospriedu, ka tās droši vien zaļās vairogblaktis (Palomena prasina). Parasta suga, ko daudzkārt esmu jau fotogrāfējis. Kādā trešajā vietā tomēr padevos kārdinājumam - nu labi, sēž smuki uz zariņa, tomēr jānofotogrāfē un jāpapēta vai varbūt gadījumā nav Palomena viridissima. Caur fotoaparātu raugoties uz blakti uzmanību pievērsa sarkanīgie taustekļi. Hmm.. Neatminos tādus redzējis zaļajai vairogblaktij? Pag - gar sāniem arī tādas tumšas līnijas? Tādas taču arī zaļajai vairogblaktij nav? Kaut kas galīgi neštimmēja! Pārcilāju prātā Latvijas vairogblakšu sugas (to nav tik daudz un apmēram prātā esmu piefiksējis tās sugas, ko vēl neesmu redzējis), bet nespēju tā uz sitiena neko līdzīgi savā prātā izmakšķerēt. Steidzīgi blakti safotogrāfēju no visām pusēm un ķēros klāt pie telefona lai pārbaudītu vienu versiju - t.i. šajā brīdī sāka ataust blāva atmiņa par vienu Lielbritānijā sastopamu blakti, kas dzīvojot uz Eiropas dzeloņzirņiem (Ulex europaeus), bet nu par cik Latvijā šādi krūmi neaug, tad nu principā biju šo blakti noglabājis kaut kur tālākajos apziņas nostūros. Daži pirksta glāsti pa telefona ekrānu un tik tiešām - mana blakts attēlos kā dzīva! Tiešām ir Peizodoros lituratus! Tagad pētot dažādus literatūras avotus, šķiet ka vienīgā atsauce uz Latviju ir Gustava Flora 1860. gada darbs 'Die Rhynchoten Livlands'. Tiesa esot sastopama arī Lietuvā un Baltkrievijā (Igaunijā un Somijā gan ne) - tā ka Latvija acīmredzot ir uz izplatības areāla pašas ziemeļu robežas, kas iespējams pēdējos gados ir pavirzījusies tālāk uz ziemeļiem? Lai nu kā, dzeloņzirņa neesamība Latvijā noteikti nav šķērslis, jo blaktis varot dzīvot arī uz citiem tauriņziežiem - g.k. slotzariem (Sarothamnos scoparius - kas gan arī ir reti sastopama suga Latvijā), bet arī kādām citām sugām. Manā gadījumā gan visas blaktis (nebija maz - noteikti vairāk kā 10 īp.) sēdēja saulē uz nelielu, 1m augstu priedīšu zariem. Slotzarus tur apkārtnē it kā nemanīju, bet nu apkārt kādi citi tauriņzieži jau noteikti aug gan. Interesanti, ka uz rudens pusi šīs blakts krāsojumā vairāk dominē brūnie toņi. Noteikti ļoti negaidīta satikšanās!
Ogu krūmu vairogblakts (Dolycoris baccarum)
Vairogblakts Eurydema oleraceum
Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)
Mīkstblakts Lygus pratensis
Zeltītās rožvaboles (Cetonia aurata) virspuses fragments
Vispār šī diena turpmāk pagāja tādā kā blakšu zīmē, jo karstajā saulē varēja novērot visai daudz dažādu sugu. Vairāk gan nekas jauns un arī nekas rets. Vienā vietā gan sapriecājos, ka varētu būt atradis kadiķu vairogblakti (Chlorochroa juniperina), jo viena Chlorochroa ģints blakts sēdēja uz... kadiķa! Taču, pieliecoties un papētot blakti rūpīgāk, diemžēl nācās secināt, ka būs vien tā pati priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola). Vienā vietā mazliet gribēju 'pastrādāt' ar ārkārtīgi bieži sastopamo ogu krūmu vairogblakti (Dolycoris baccarum), jo sāku pat tā pie sevis pārcilāt, ka man varbūt nemaz tāda ļoti laba un kvalitatīva kadra nemaz nav? Diemžēl blakts nevēlējās īpaši labi sadarboties ar mani un vienīgais +/- jēdzīgais kadrs sanāca ar blakts kāju ārpus kadra. Nu nekas - jāatceras kādā nākamajā reizē fotogrāfēt vēlreiz. Toties sanāca labs kadrs ar krustziežu vairogblakti (Eurydema oleracea). Tā ka diena patiesībā fantastiski izdevusies! Nobeigumā rušinājos dzelzceļmalas nogāzē kur auga meža zemenes cerībā varbūt uz kādu zemesblakti (g.k. cerībā uz Megalonotus antennatus), bet tā vietā atradās sekli ierakusies zeltītā rožvabole (Cetonia aurata). Šādā situācijā kādu rožvaboli atradu pirmo reizi - iespējams, ka tā tur bija zem zemes kaut kad nesen izkūņojusies un drīz jau būtu bijusi gatava rakties ārā. Vabole bija ļoti mierīga un izmantoju šo brīdi, lai iemūžinātu nelielu vaboles segspārnu fragmentu. Īstenībā ļoti interesanta segspārnu mikroskulptūra ar pakavveidīgiem padziļinājumiem - iepriekš nebiju ievērojis. Tā jau ir - reizēm šo to interesantu un neredzētu var atklāt praktiski sev degungalā. Atliek vien paskatīties uz ierastām lietām no cita skatupunkta! 

1 komentārs:

Sarmīte teica...

Šitās vaboles ļoti labi pievilina sapalus, labāk nekā maijvaboles!