Sijā auzas tautu meita - pt.II

Acainais raibenis (Inachis io) 

Galopā cauri aprīlim esam izskrējuši - nu var ķerties klāt maija novērojumiem. 1. maijā beidzot bija silts laiks un teorētiski varēju braukt kur acis rāda, bet nu... izvēlējos doties tepat netālu uz jau tik ierasto Dārziņu/Doles salas pusi. Daļēji paskatīties vai nav kāds putns atlidojis (atskaitot ezeru ķauķi nekas tāds no migrantiem diemžēl neatrādījās), bet g.k. izmēģināt bezmugurkaulnieku sijājamo sietu. T.i. uzparikti, kas redzama bloga ierakstā 'Sijā auzas tautu meita'. Toreiz to biju vien aizņēmies uz vienu dienu, bet nu tagad manā ekipējumā būs tāds siets pašam savs. Redzēs - ir pārliecība, ka ar tā palīdzību turpmākajā laikā vajadzētu varēt 'izsijāt' kādus neredzētus radījumus. Šajā dienā ar to padarbojos vien kādu stundu, bet nu arī šī viena stunda ļoti labi ieskicēja, ka šī metode tiešām ir visnotaļ interesanta. Tā teikt - gandrīz ne atrauties!

Sprakšķis Ampedus praeustus

Racējblakts Tritomegas bicolor

Bet nu pirms vēl ķēros pie sijāšanas, veicu ikgadējo Doles dižozola palieku apskati. Šo vietu tiešām vismaz reizi gadā sanāk apmeklēt (reizēm pat biežāk). Nevarētu pat teikt, ka katru reiz tur gadītos ieraudzīt kaut ko ļoti interesantu, kas liktu atgriezties vēl un vēl, bet nu laikam tā ir kļuvusi par tādu kā nelielu tradīciju. Īstenībā katru gadu var sekot līdzi kā mainās šo dižozola palieku stāvoklis - t.i. katru gadu aizvien vairāk nolupušu mizas gabalu, pats resnais stumbenis aizvien vairāk satrupējis utt. Pakāpeniski iespējams nomainās arī šīs mega-kritalas apdzīvojošu sugu sastāvs, jo vajadzētu būt tā, ka tās sugas, kam nepieciešama svaigi atmirusi koksne, pamazām pazūd, jo nu šo kritalu par 'svaigu' nu galīgi vairs neceļas roka saukt (dižozols nolūza 2007. gadā). Bet vajadzētu būt tā, ka parādās sugas, kam tieši otrādi - nepieciešama atmirusi koksne, kas ir mazliet vairāk pastāvējusi un jau sākusi vairāk sadalīties. Tā ka, kamēr vien tur šī kritala stāvēs, tā nodrošinās mājvietu veselam lērumam dažādu bezmugurkaulnieku. Šī apmeklējuma interesantākais bija tāds aizdomīgs Ampedus ģints sprakšķi, kam segspārnu gali ir ar samērā platu, melnu galu. Šāda veida zīmējums īsti nav nevienai no bieži izplatītajām sugām (t.i. Ampedus balteatus segspārni ir tumši gandrīz 1/3 no tā garuma - tātad krietni vien vairāk. Tā suga arī dzīvo uz skujkokiem). Varbūt kaut kas rets? Ņēmu talkā noteicēju un par laimi foto bija izdevušies gana labi, lai varētu novērtēt arī sarežģītākās pazīmes - g.k. priekškrūšu vairoga punktējumu, kur vajadzēja saskatīt vai punkti priekškrūšu vairoga priekšpusē ir lielāki un izvietoti blīvāk kā tā aizmugurējā daļā (vai tomēr ir līdzīga izmēra gan priekšpusē, gan aizmugurējā daļā). Labi 'piezūmojot' gana labi redzamas, ka punktējums ir vienmērīgs. Pieliekot klāt vēl citas pazīmes (t.sk. šos tumšos segspārnu galus) visai droši iznāk Ampedus prauestus! Iepriekš neredzēta, Latvijā visai reti sastopama suga. Jauki! Turpat pie dižozola pamatnes, starp panātrēm atradās visvieglāk atpazīstamā racējblakšu (Cydnidae) suga - Tritomegas bicolor. Samērā parasta suga, iepriekš redzēta, bet šķiet līdz šim tik kvalitatīvs kadrs nebija sanācis. 

Māņzirneklis Nemastoma lugubre

Tālāk pagāju mazliet uz Sausās Daugavas pusi, kur ūdens malā bija saskaloti visādi niedru stiebri utml. 'gruži' - ideāla vieta, kur izmēģināt sietu! Vispār šiem augsnes vai nobiru sietiem (angliski viens no nosaukumiem - litter reducer) viens no galvenajiem raksturlielumiem ir šī sieta acu lielums. Ilgi nevarēju izlemt vai pasūtīt ar 1cm acīm vai 0,6cm. Beigu beigās izvēlējos otru variantu. Vienu brīdi sāku gan prātot vai nebūs par smalku, taču tagad izmēģinot šķiet, ka būs Ok. Birst cauri arī tik lieli objekti kā līķvaboles Phosphuga atrata, kas ir garumā mazliet virs 1cm. Tātad cauri visticamāk nekritīs vien kādas lielākas (virs 1,5cm) skrejvaboles, kas tāds pārāk liels zaudējums varbūt arī nebūs. Galu galā, galvenais uzsvars un vērtība šādam sijājamajam sietam ir tieši iespēja atrast un ieraudzīt dažādus sīkos radījumus, kas lapu nobirās utml. vietās tāpat vien 'ar aci' ir ļoti grūti ieraugāmi. Tad nu atlika vien ķerties klāt pie darba! 

Nenoteikts īsspārnis (Staphylinidae)

Skrejvabole Odacantha melanura

Skrejvabole Oodes helopioides

Ņemot vērā, ka sijāju visādus sprunguļus utt., kas atradās ūdens malā, tad samērā loģisks bija iznākums, ka starp izsijātajiem radījumiem g.k. dominēja ar mitrām vietām saistīti radījumi. Tā, piemēram, izsijājās kādas septiņas skrejvaboles Odacantha melanura, kas ir tipiskas šādu vietu apdzīvotājas. Galīgi nekas īpaši rets, taču, godīgi sakot, redzēju tikai otro reizi mūžā. Īstenībā labi, ka pirmajā reizē (skat. šajā bloga ierakstā) bija jau izdevies iegūt tiešām labu kadru, jo šajā reizē vaboles izrādījās veiklākas par man - tikai viens daudz maz akceptējams kadrs. No skrejvabolēm trāpījās arī viena suga, ko gan iepriekš nebiju redzējis - Oodes helopioides. T.i. martā Skrundā satiku otru ģints sugu O.gracilis (skat. šajā bloga ierakstā), kam ķermeņa forma ir krietni vien izstieptāka. It kā līdzīgas, bet īstenībā gandrīz nesajaucamas, jo O.helopioides salīdzinājumā tiešām tādi īsti resnuļi, ar izteiktu platu ķermeņa formu. Te, atšķirībā no Skrundas Oodes, vaboles tiešām dzīvoja sevi tipiskā biotopā - ūdenstilpes malā. Bet ne ar visu sugu noteikšanu vedās tik viegli - bija divi īsspārņi, kas it kā dabā šķita visnotaļ raksturīgi, ko varētu varēt mēģināt atpazīt un noteikt, taču pagaidām esmu nokļuvis strupceļā. Varbūt Olophrum assimile, bet nu tur tad jāpapēta rūpīgāk. 

Zemesblakts Ischnodemus sabuleti

Zemesblakts Scolopostethus affinis

Šī vieta bija sagatavojusi man arī vienu pārsteigumu - neredzētas zemesblakts veidā! T.i. šo sugu Ischnodemus sabuleti biju samērā drošs, ka kaut kad gada laikā jau dabūšu, jo tā g.k. apdzīvojot kāpukviešus (Leymus arenarius) un tādu jau mums piekrastē aug strīpām vien. Šajā vietā gan 100% nekādu kāpukviešu neaug un līdz ar to biju tiešām ļoti izbrīnīts ieraugot šo pēc izskata ļoti raksturīgo blakti rāpojam pa manu paladziņu. Kā izrādās, tad nemaz ne tik ļoti piesaistīta piekrastei šī suga nav un varot dzīvot arī uz citām graudzālēm gan sausākās, gan mitrākās vietās - uz ciesām (Calamagrostis), ūdenszālēm (Glyceria), kā arī niedrēm (Phragmites) un vilkvālītēm (Typha). Kādi tādi augi jau gan šajā Sausās Daugavas krastā droši vien netrūkst. Pieaugušas blaktis pārziemo un gan jau tad, ka šī blakts arī bija izvēlējusies to krastmalas sanesu zonu par ziemošanas vietu. Jauki - jauna suga man! Diemžēl tieši tajā pašā brīdī, kad pamanīju šo sugu, turpat blakus rāpoja arī cita zemesblakts no Scolopostethus ģints. Nācās aši izvēlēties kam pievērst lielāku uzmanību un nu izvēle krita par labi I.sabuleti Šim Scolopostethus-am uzspiedu tikai pāris ašus dokumentālus kadrus, cerībā, ka nekur tālu tā blakts nebūs vēl paspējusi aizmukt un nopietnākai fotosesijai varēs pievērsties pēc tam. Diemžēl aizmuka gan...  Un vairāk šajā dienā nevienu citu eksemplāru arī neizdevās atrast. Diemžēl, jo izrādās, ka arī šī blakts ir man jauna suga - Scolopostethus affinis. Līdzīga citām ģints sugām, bet atšķiras ar pilnībā gaišu otro taustekļu posmu (un arī citām sīkākām pazīmēm). Kopumā tad līdz šim esmu sastapis 25 zemesblakšu sugas no kādām 66 Latvijā sastopamajām sugām. 30 sugas jau jādomā, ka izdosies izspiest, bet nu - jāmēģina tikt šajā gadā līdz 40! 

Šaurvabole Psammoecus bipunctatus

Vairogblakts Zicrona caerulea

Viena no retākajām sugām, ko izdevās izsijāt bija šaurvabole Psammoecus bipunctatus. Šādu sugu gan biju jau vienu reizi redzējis - turpat netālu Doles salai otrā pusē, Dārziņu attekas krastā (2012. gada 28. aprīlī - izskatās, ka blogā ar šis foto nav ietrāpījis). Vēl šai sugai ir publicēts viens cits atradums Dārziņu apkārtnē, kā arī atradumi Randu pļavās un Ilgās. Tā ka kopumā galīgi nav daudz novērojumu. Izskatās gan, ka šajā apkārtnē (Dārziņi/Doles sala) sugai ir kaut kāda patstāvīga populācija. Dzīvojot tieši kaut kādos līdzīgās vietās - trūdošās niedru, vilkvālīšu u.c. augu masas čupās ūdenstilpju krastos utml. Savu pirmo vaboli Dārziņos pirms 5 gadiem savukārt notvēru nejauši ar roku lidojumā - tādas veiksmes ar reizēm gadās. Nevarētu gan teikt, ka šo gribētos dēvēt par tipisku šaurvaboļu (Silvanidae) dzimtas pārstāvi, jo šīs dzimtas sugas lielākoties ir sar saplacinātu ķermeņa formu, jo dzīvo g.k. zem mizas utml. vietās. Psammoecus ķermeņa forma ir tāda 'normāla' un uz sitiena šķiet, ka drīzāk varētu piederēt kādai citai dzimtai. Bet tā citādi vabole gan visnotaļ viegli atpazīstama, jo citās dzimtās īsti līdzīgu sugu nemaz nav. Tāpat nesajaucama ir zilā variogblakts (Zicrona caerulea), kas rāpoja turpat blakus. T.i. citas šādas metāliski zilganzaļas vairogblaktis nav. It kā nav retums, taču nevarētu teikt, ka izdodas redzēt katru gadu. Katrā ziņā foto ar šo sugu man līdz šim bija kaut kā ļoti maz. 

Sprakšķis Cardiophorus asellus

Atpakaļceļā piestāju vienā saulainā mežmalā, kur turpceļā garāmejot biju redzējis pirmo dedestiņu un kāļu balteni. Tad neko ilgāk nepiestāju, bet nu tagad vakarpusē šķita, ka varētu papētīt rūpīgāk vai kas neslēpjas starp ziedošā retēju paklāja. Atradās interesants pelēcīgs, viegli matains sprakšķis ar vairodziņu sirds formā (sirds mākslinieciskajā ne bioloģiskajā izpratnē) - tātad kaut kas no Cardiophorus, Paracardiophorus vai Dicronychus sp., jo šīs ir vienīgās ģintis, kam ir šādas formas vairodziņš. Mazliet paburoties noteicējā un mēģinot attēlā saskatīt vajadzīgās pazīmes (piemēram, nadziņu formu, kas atšķir Cardiophorus no Dicronychus) nonācu pie slēdziena, ka šim vajadzētu būt sprakšķim Cardiophorus asellus. Man jauna suga, kas nozīmē, ka šajā dienā fotoarhīvam izdevies pievienot veselas divas sprakšķu sugas! Varētu teikt, ka sen nebijis atgadījums, jo tās biežāk izplatītās sprakšķu sugas jau sen kā ir safotogrāfētas un palikušas ir vien kādas retākas vai ļoti grūti atpazīstamas (t.i. pēc foto gandrīz nenosakāmas) sugas. T.i. no Latvijā konstatētajām 79 sugām, šķiet safotogrāfētas ir 39 - tātad gandrīz puse. Varbūt līdz kādām 50 teorētiski varētu tikt, bet nu jebkurā gadījumā tas nebūs ātri izpildāms un viegls uzdevums, jo atlikušās 'viegli atpazīstamās' sugas g.k. ir tiešām retas.