otrdiena, 2017. gada 16. maijs

Stenus kiesenwetteri!

Tajā pašā vakarā pēc Ogres blakšu dienas pastaiga dabā vēl nebeidzās. Bija doma ar kolēģi RR paklausīties vai vasarnīcas apkārtnē vakarā/nakts sākumā neizdodas saklausīt kādu urālpūci. Maršruts apmēram bija noskatīts un atlika vien cerēt, ka kaut ko izdosies dzirdēt. Vakars bija tiešām izcils šādām aktivitātēm - mierīgs, gandrīz bez vēja, skaidrs un ar augošu mēnesi. Sākotnēji gan pīļu bija vairāk kā pūču (pārlidoja prīkšķe, baltvēderis un krīklis), taču ap pusnakti situācija 'uzlabojās' - izdzirdējām pirmo meža pūci. Drīz vien kāda 0,5km (vai varbūt nedaudz tālāk) attālumā, droši vien reaģējot uz meža pūci, sāka bļaut arī viņa - urālpūce! Gājām klausīties tuvāk, paralēli kaut ko ar balsi ākstoties pretī (par nopietnu provocēšanu to īsti nosaukt nevar). Laikam jau nostrādāja, jo pūce ziņkārīgi pielaidās pašā ceļmalā, kur to varēja pat lieliski aplūkot lukturīša gaismā. Pēc tam tā pārlidoja tuvāk meža pūcei, kur savas vokālās aktivitātes veica sēžot egles galotnē ceļa malā. Un mēs turpat blakus. Fantastiski! Pāris dziesmas frāzes izdevās ierakstīt pat fotoaparātā (klausāms augstāk). Nekad tik tuvu urālpūci dzirdējis nebiju - vakars izdevies. Nākamo dienu savukārt biju domājis veltīt pastaigai pa mežu - ar domu turpināt meklēt kādus tīklblaktīm piemērotus dadžu pudurus. Jāsaka, ka diena bija ļoti laba ar daudz foršiem kadriem taču it kā bez kādiem pārsteigumiem. Vismaz man tā šķita. Tagad, gatavojot bildes šim bloga ierakstam, pievērsu uzmanību šajā dienā nofotogrāfētajam Stenus ģints īsspārnim ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem. Tas izrādījās tiešām LIELS pārsteigums! 
Īsspārnis Stenus kiesenwetteri - pirmais atradums Latvijā?
Tātad lūk - šāds izskatās šis īsspārnītis. Apmēram 5mm liels, tipisks Stenus ģints pārstāvis. Pētot bildes, ievēroju, ka segspārnu punktējums ir tāds mazliet savdabīgs - ļoti trekniem punktiem, kas segspārnu aizmugurējā daļā paliek krietni retāki kā rezultātā segspārnu aizmugurējā daļa izskatās spīdīga. Varbūt tā ir kādas sugas raksturīga pazīme? Ātri izčekoju kerbtier.de lapā kādi vispār tad ir Stenus'i ar dzelteniem punktiem uz segspārniem. Uzreiz iekrita acīs suga Stenus kiesenwetteri, kam attēlā segspārni bija tieši ar tādu punktējumu kā manam īpatnim. Salīdzināju ar citām līdzīgām sugām (šajā gadījumā - sugām ar dzelteniem plankumiem un vismaz daļēji gaišām kājām, atmetos sugas ar pilnībā melnām kājām) - tām segspārnu punktējums vienlīdz blīvs visā to garumā. Nebija gan ticība, ka sugu noteikšana būs tik vienkārša, jo atmiņā bija palicis, ka Stenus ģints nav not tām vieglajām (īpaši tās sugas bez plankumiem - un tādas ir vairākumā). Paralēli iemetu aci arī Latvijas sugu sarakstā - par Stenus kiesenwetteri ne vārda. Tātad nav konstatēta?
Īsspārnis Stenus kiesenwetteri
Sapratu, ka te laikam vajadzēs mazliet nopietnāk paburties pa noteicējiem, lai tiktu kaut kādā skaidrībā. Iemīļoto krievu noteicēju gan nācās 'atmest' uzreiz, jo tur Stenus ģints nemaz sīkāk netiek iztirzāta. Vēl manā rīcībā bija viens angļu noteicējs, kas izdots 1954. gadā un 1961. gadā izdots Poļu noteicējs. It kā ne tie paši svaigākie, bet vismaz kaut kas. Gan vienā, gan otrā noteicējā pirmais solis bija noskaidrot pie kuras no apakšģintīm šī suga varētu piederēt. Tas zināmā mērā atvieglo noteikšanu, jo ar pāris soļiem var uzreiz krietni sašaurināt potenciālo sugu skaitu. Pirmā pazīme, kas bija jāskatās - vai vēdera tergītiem (vienkāršoti sakot - vēdera posmu virspuse) sānos ir izteikti 'bortiņi' jeb piepacelti sānu valnīši vai arī vēdera tergītu malas ir bez tādiem un vēders ir 'cilindrisks'. Salīdzinot sugu attēlus, kam šie 'bortiņi' ir (piemēram, kā zemāk redzamajam Stenus bimaculatus), skaidrs, ka manam īpatnim šādu 'bortiņu' nav. Ok - izrādās ar vienu soli tiek 'eliminētas' četras no sešām apakšģintīm. Atliek tikai Tesnus un Hypostenus. Pazīme, kas tās abas atšķir gan ir mazliet smalkāka - jāskatās vai pēdiņu 4. posms ir 'normāls', cilindrisks vai arī tas ir izteikti šķelts/daivains (angliski - bilobed). Manējam - droši saskatāms, ka šis pēdas posmiņš ir šķelts! Īstenībā gan arī pāris Tesnus apakšģints sugām tāds var būt (piemēram, brunnipes un nigritulus), bet tās ir sugas ar pilnībā melniem segspārniem. Patiesībā pat nevienai no Tesnus apakšģints sugām segspārni nav ar dzeltenu plankumu uz segspārniem. Tad nu - atliek vien Hypostenus apakšģints. Lieliski! Pētot jau konkrēti šīs apakšģints noteikšanas tabulu, tur viena no pirmajām pazīmēm (angļu noteicējā - pirmā, poļu - otrā) ir tieši šī dzeltenā plankuma esamība - un izrādās, ka no Hypostenus apakšģints Stenus (Hypostenus) kiesenwetteri ir vienīgā suga, kam ir šādi dzeltenie plankumi! Hei, tad jau izskatās, ka nav variantu - jābūt šai sugai! Aizsūtīju vēl šos foto arī dažiem kolēģiem tepat Latvijā un arī Vācijā un visi apgalvo to pašu - jābūt Stenus kiesenwetteri. Lieliski!  
Salīdzinājumam cits īsspārnis ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem - Stenus bimaculatus, Tūjas apkārtne, 2015. gads
Suga g.k. ir izplatīta Rietum- un Centrāleiropas augstajos purvos starp dažādiem sfagniem (Sphagnum sp.). Manā gadījumā gan no sfagniem nebija ne miņas - vaboli atradu grāvja malā pie dadža lapu rozetes, kas auga starp doņiem. Tas arī bija iemesls kāpēc es to pamanīju - t.i. sākotnēji vienkārši pētīju vai kas neslēpjas starp dadža lapām un tikai tad pamanīju to turpat blakus. Tā kā - jāsaka paldies tīklbkaktīm! Ziemeļeiropā tā ir krietni retāka suga un kaimiņvalstīs konstatēta vien samērā nesen - Lietuvā pirmo reizi 2008. gadā, bet Igaunijā - 2010. (un ir atrasta arī 2013.). Baltijas valstu gadījumā gan atrašanas vietas nav šie augstie purvi un/vai citi biotopi ar sfagniem, bet gan vienkārši mitras vietas, ūdenstilpju krasti utml. kā tas bija drīzāk manā gadījumā. Tātad varbūt sfagni nemaz obligāti nav nepieciešami. Pēc man pašreiz pieejamās informācijas, Latvijā Stenus kiesenwetteri līdz šim nav konstatēts. T.i. vismaz līdz 2015. gadam nebija. Vēl gaidu kādu informāciju vai nav bijis kāds atradums pēdējos pāris gados un, ja nebūs - tātad jauna suga Latvijai! Hip, hip urā! Nu labi, varbūt svinības mazliet pāragras, taču jebkurā gadījumā atradums ļoti labs. Ja piepildīsies labākais scenārijs, tad šogad jau man otrā jaunā kukaiņu suga Latvijas faunai (pirmā - Rhyparochromus phoeniceus) un kopumā devītā jaunā vaboļu suga manā kontā. 
Lapkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium mordax)
Nātru lācīša (Callimorpha dominula) kāpurs
Sprakšķis Cidnopus aeruginosus
Principā nekas cits tajā dienā redzētais ar šādu 'ekstru', protams, sacensties vairs nevar. Taču diena bija skaista un jēdzīgu foto ar dažādām parastākām sugām sanāca pat samērā daudz. Kaut kā fotoaprāts šoreiz uzvedās pat ļoti labi, kas saulainās dienās patiesībā ir drīzāk 'izņēmums kā likumsakarība', jo spilgtā saulē mana zibspuldžu sistēma samērā regulāri mēdz gļukot. Tad nu izmantoju brīdi kad tiešām viss bija Ok un brīžam pat aizrāvos ar tiešām parastu un jau daudz fotogrāfētu sugu, piemēram, lapkoku ligzdu koksngrauža un nātru lācīšu kāpuru iemūžināšanu. Ja tās divas sugas tiešām ir daudz fotogrāfētas, tad kadrs ar sprakšķi Cidnopus aeruginosus gan varētu būt kvalitatīvākais šīs sugas kadrs manā 'azotē'. Vabole sēdēja uz jaunas priedītes skujas un absolūti ignorēja manu klātbūtni - grēks šādu situāciju neizmantot.
Ēnvabole Xylita laevigata
Mārīte Halyzia sedecimguttata
Panglapsene Andricus sp., varbūt A.foecundatrix?
Tieši tāda pati situācija bija ar ēnvaboli Xylita laevigata, kas varbūt nav tā biežākā suga, taču vasarnīcas apkārtnē manīta jau iepriekš. Arī tai atradu uz priedes mizas, nekustīgi sēdošu īpatni - šķiet, ka mātīte olu dēšanas procesā. Atkārtošos - grēks šādu situāciju neizmantot! No tādiem nosacītiem 'jaunumiem' jāatzīmē kādas nenoteiktas panglapsenes sastapšana. Jāpaskatās, bet ir aizdomas, ka tā ir vispār pirmā nofotogrāfētā panglapsene (Cynipidae) manā kontā! Pārsvarā jau tā arī ir, ka dabā biežāk redz šo sīko kukainīšu darbības pēdas - dažādās saveidotās pangas pēc kurām var diezgan labi pat noteikt sugas. Pēc pieaugušajiem īpatņiem sugu noteikšana ir jau krietni sarežģītāka. Šajā gadījumā esmu samērā drošs, ka šis ir Andricus ģints pārstāvis, taču tieši kāda suga? Varbūt A.foecundatrix, bet tik pat labi varbūt arī kāda cita suga. Bet varbūt tas arī nav tik svarīgi, jo vismaz arhīvā tagad būs vismaz viens panglapseņu pārstāvis. Vērtīgi!   

Spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella
Tauriņš Incurvaria pectinea
Varbūt samērā negaidīti, bet šajā dienā izdevās sazīmēt sev divas jaunas tauriņu sugas. Abas šīs sugas gan ir pamatīgi sīkulīši, bet nu tieši starp tām arī slēpjas vislielākais potenciāls ko interesantu ieraudzīt. Viena no sugām - spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella - ir pat ļoti glīts radījums. Patiesībā visas spalvgalvīšu sugas (un Latvijā tādu nav daudz - vien astoņas) ir klātas līdzīgām zeltainām un violetām zvīņām un tuvplānā izskatās pat ļoti eksotiski. Ikdienā, protams, tās nemanām, jo to spārnu plētums knapi sasniedz 1cm. Visas sugas lido samērā agri pavasarī - g.k. aprīlī un maijā. Iztraucētas lido arī dienā un tas arī bija veids, kā izdevās novērot tieši šo konkrēto eksemplāru. Otra suga ir līdzīga izmēra taču ar ļoti raksturīgām, ķemmveidīgām 'antenām'. Sīktauriņiem patiesībā šāda taustekļu forma nemaz nav tik raksturīga un Incurvaria pectinea ir kā reizi viena no šādām sugām.    
Vairogvabole Cassida rubiginosa
Vairogvabole Cassida rubiginosa
Vispār jau šajā dienā tiešām rūpīgi pievērsos dadžu meklēšanai, jo biju nobriedis beidzot atrast to tīklblakti Tingis cardui! Atšķirībā no iepriekšējām pāris dienām, kad tikai ar lielām mokām izdevās atrast pāris dadžu stādus, tad šoreiz to bija pat samērā daudz. Nu labi, ne 'kaudzēm', bet pa visiem izcirtumiem un ceļmalām kādus 20-25 dadžu lapu pudurus pārbaudīju. Diemžēl no meklētās tīklblakts ne miņas... Ik pa laikam starp dadžu lapu asumiem atradās pa kādam Cassida ģints lapgrauzim. Spriežot pēc barības auga un ārējām vizuālajām pazīmēm - Cassiada rubiginosa, kas tieši g.k. dzīvojot uz dadžiem (Carduus sp.). Īstenībā arī lapgrauži ir viena no tām kukaiņu sugu grupām, kur botānikas zināšanas krietni vien atvieglo kādu konkrētu sugu medības, jo ir pietiekami daudz sugu, kas ir samērā šauri specializējušās uz kādām konkrētām augu sugām. Tajā skaitā arī Cassida ģints sugas, kur dažas sugas dzīvo uz biškrēsliņiem, bet, piemēram, viena ļoti smuka suga, C.nobilis, ko gribētu nofotogrāfēt g.k. dzīvojot uz tīruma gauriem (Spergula arvensis). Jāiemācās kā tas gaurs dabā izskatās un varbūt uzreiz izdosies atrast arī šo sugu? Vasara gan ir tik īsa, ka beigu beigās visu iespējamo 'mērķsugu' meklēšanai nemaz neatliks laiks... 
Krūkļu zilenītis (Celastrina argiolus)
Aveņu astainītis (Callophrys rubi)
Laika optimizācijas nolūkā starp citu ir diezgan skaidrs, ka dienastauriņiem gan šogad tik daudz stundas kā pagājušajā gadā neveltīšu. Beigās tā dzīšanās pakaļ 100 sugām tomēr 'aizlika kāju priekšā' citu interesantu kukaiņu meklēšanai un vērošanai. Šādi tādi plāni šim gadam ir gan arī dienastauriņu frontē, bet nekas grandiozs un pārlieku laikietilpīgs. Šajā dienā gan nevarēju atturēties un nenofotogrāfēt pie viena kārklu krūma sapulcējušos krūkļu zilenīšus un aveņu astainīšus, jo tie tur vienkārši spietoja! Nekad iepriekš nebiju vienkopus redzējis tik daudz krūkļu zilenīšus - vienā brīdī šķita, ka tie tur virpuļo kādi 10 īp.! It kā ideāla situācija, lai varētu šo sugu 'safotogrāfēties līks' līdz nelabumam, taču tauriņi diemžēl nerādīja man interesējošāko savu ķermeņa daļu - spārnu virspusi. Laikam bija pārāk aizņemti ar barošanos. Ātri vien interese par tauriņiem gan pārgāja, jo pamanīju, ka uz tā paša krūma barojās arī krāsainās Nomada ģints pūkbites, kas tajā brīdī šķita interesantāki medību objekti.  
Pūkbite Nomada lathburiana
Pūkbite Nomada sp.
Latvijā īstenībā ir diezgan daudz sugu šajā ģintī (kādas 30 vismaz) un tas ir tāds viens no mazajiem 'sapnīšiem' - kādreiz ielauzties šīs ģints sugu noteikšanā. Vairums sugu ir krāsainas un teorētiski kādai daļai sugu vajadzētu būt pat samērā viegli nosakāmām. Šāda tāda literatūra tagad arī ir iekrājusies, tā ka būs kādreiz jāmēģina pieķerties rūpīgāk. Problēma gan ir ar šo sugu fotogrāfēšanu, jo, ja varbūt dabā kādu no 'Nomadām' redz regulāri (īpaši pavasara pusē), tad nofotogrāfēt izdodas varbūt 1 no 20 īpatņiem maksimums? Nekad gan nebiju tā piefiksējis, ka tās tik aktīvi barojas arī uz ziediem un šādā brīdī tās nenoliedzami ir vieglāk nofotogrāfēt. Tad nu neatlaidīgi ķēros to darīt. Tīri vizuāli šķita, ka tur barojās kādas trīs sugas, bet nu tā daudz maz droši bildēs atpazīstu tikai vienu sugu - Nomada lathburiana, kuras viena no raksturīgajām pazīmēm ir rudie matiņi uz krūtīm (un arī citas pazīmes 'sapas').  Nekas - gan jau ar laiku arī Nomada-s kritīs! 

Nav komentāru: