ceturtdiena, 2017. gada 29. jūnijs

Skrundas 'zelta apļa' atkārtojums - Catoplatus fabricii!

Tīklblakts Tingis ampliata
Vispār Skrundas braucienam bija tāds viens apzināts mērķis - mēģināt atrast tīklblakšu sugu, kas dzīvo uz margrietiņām: Catoplatus fabricii. Man te bija sastāstītas pilnas ausis, ka kaut kur Ventas krastos esot foršas pīpeņu audzes - kāpēc gan tās nepārbaudīt? Pirmās dienas pastaigā šīs potenciālās vietas gan nemaz neiekļāvu, taču tik un tā dažās vietās pa kādai pīpeņu audzei izdevās atrast. Starp citu arī pirms tam Daugavpils apkārtnē vairākās vietās centos margrietiņas diezgan rūpīgi pētīt. Viss nesekmīgi. Tā pamazām tā motivācija meklēt šo suga sāka noplakt un, plānojot otrās dienas maršrutu, nospriedu, ka nav ko speciāli koncentrēties uz pīpenēm un izvēlējos doties atkal uz Skrundas zivju dīķu pusi. Šoreiz atkārtojot pagājušajā gadā izieto lielo apli, kam tagad esmu devis nosaukumu 'spožais aplis', jo toreiz izdevās novērot reto spožo skrejvaboli (Carabus nitens). Kā pamatuzdevumu uzstādīju vienkārši pameklēt kādas redzētās tīklblakšu sugas, mēģinot atzīmēt tās kādos jaunos 5x5km kvadrātos, jo kopumā šīs dienas maršruts stiepās cauri četriem šādiem kvadrātiem. Domāts darīts! Sākotnēji līdz nākamā kvadrāta robežai gāju principā neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi - tā teikt, lai lieki nekavētu laiku. Nonākot nākamajā kvadrātā drīz vien arī sāka parādīties pirmās tīklblaktis - vispirms Dictyla echii un tad jau arī Tingis ampliata. Nu ko - jāvelk fotoaparāts ārā no somas! 
Koksngrauzis Stenostola dubia
Koksngrauzis Grammoptera ruficornis
Vienā vietā dīķu R malā ceļš gāja cauri nelielam mežiņam un tur takas malā mani gaidīja neliels pārsteigums - uz kaut kāda auga lapas sēdēja slaids, tumšs koksngrauzītis. Stenostola dubia! Diezgan reta suga, ko līdz šim biju redzējis tikai vienu reizi 2010. gadā Siguldas pusē (ir pat bilde šajā bloga ierakstā). Ja jau tādas interesantas sugas te dzīvo, tad ņēmu talkā dauzāmo paladziņu un mēģināju vēl papētīt vai kas cits te nedzīvo. No viena pabērza zara nokrita sīciņš, tumsnējs koksngrauzītis. Ē - Grammoptera ruficornis jeb suga, ko es neesmu fotografējis! Stipri sapriecājos, taču kamēr domāju kā to labāk iemūžināt... koksngrauzītis aizlidoja. Nēēēēē! Šoreiz gan jāsaka, ka šai neveiksmei neļāvu sevi pārlieku sagraut un, loģiski domājot, nospriedu, ka, ja bija viena vabolīte, tad te varētu būt vēl kāda. Un par cik šos koksngraužus pārsvarā var novērot barojoties uz ziediem, tad mērķtiecīgi ķēros pie, gar ceļmalu augošo, čemurziežu pārbaudes. Pēc apmēram 100 metriem mana neatlaidība vainagojās ar vēl viena šīs sugas eksemplāra atrašanu. Sēžot uz zieda tas bija krietni vien mierīgāks fotoobjekts un tā nofotogrāfēšana vairs grūtības nesagādāja. Lieliski - 81. koksngraužu suga manā fotoahrīvā! Šī gan nav tāda pavisam jauna suga konkrēti priekš manis, jo vienu vaboli biju ķēris Slīteres pusē jau 2003. gada vasarā. Kopš tā laika gan tiešām redzēta nebija. Noteikti nav tā pati biežākā suga, taču it kā arī ne tā pati retākā. Katrā ziņā Stenostola dubia noteikti ir retāka suga. 
Sarainā mārīte (Platynaspis luteorubra)
Sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs
Tālāko gājiena posmu atceros ļoti nelabprāt, jo ticis līdz mežam uz Z no Skrundas zivju dīķiem nokļuvu neprātīgā mušu un dunduru ielenkumā. Šī diena noteikti bija karstāka kā iepriekšējā un bez šaubām arī sviedri izdalījās krietni vien vairāk, ks droši vien šos mošķus pie manis tik ļoti piesaistīja. Kādu turpmāko dažu kilometru garumā praktiski neko nenofotogrāfēju, jo visu laiku nemitīgi vai nu vicinājos ap galvu ar entomoloģisko tīkliņu, iesmeļot tajā ap sevi riņķojošo mušu armādas, vai ar plaukstām vicinājos, mēģinot nosist dundurus. Abas metodes darbojās gana rezultatīvi un domāju, ka šī gājiena laikā gribot negribot nācās apslaktēt kādus pāris simtus divspārņu. Protams, tā gan bija vairāk kā cīņa ar vējdzirnavām vai hidru, kurai katras nocirstās vietā izaug divas citas galvas. Bet nu varbūt vismaz neliels psiholoģisks atvieglojums tomēr tāpēc radās. Fizisku atvieglojumu izdevās gūt vienīgi tad, kad biju nokļuvis atklātākā vietā, kur nelielās vēja pūsmas spēja tomēr kliedēt personīgajā telpā esošo dūcošo nezvēru blīvumu. Tad jau varēja pat domāt par kāda kukaiņa nofotogrāfēšanu! Pāris vietās padarbojos ar entomoloģisko tīkliņu g.k. ar mērķi pārbaudīt vai nevar uz biškrēsliņiem kādas Cassida ģints vaboles iepļaut. Izdevās gan, bet pagaidām neesmu vēl noteicis tieši kura suga ir trāpījusies. Vienā no 'pļāvieniem' trāpījās šāds apaļš kāpurs ar gariem sariem gar ķermeņa malām. Izmērā visai sīks - kādi 3 līdz 4mm. Totāli nebija ne jausmas kas tas tāds varētu būt, jo neatminējos, ka kaut ko tam līdzīgu būtu manījis, piemēram, kādos interneta attēlos. Pārsteidzošā kārtā gan kāpura noslēpumu izdevās samērā ātri atklāt, jo kādas 5 minūtes iepriekš biju nofotogrāfējis šādu matainu, neredzētu Scymnus ģints sīkmārīti (vismaz pēc tādas tā man izskatījās) ar oranžiem plankumiem. Pētīju noteicējus un noskaidrojās, ka nebūs viss Scymnus, bet gan mārīte Platynaspis luteorubra, kam dots latviskais nosaukums - sarainā mārīte. Un pētot šīs sugas interneta attēlus uzreiz izleca arī tieši tādi paši kāpuri kā manis nofotogrāfētais! Kāda interesanta sagadīšanās! T.i., ja nebūtu izdevies nofotogrāfēt pieaugušo vaboli, tad nez vai kādreiz iedomātos šo kāpuru meklēt pie mārīšu kāpuriem, jo tā izskats nepavisam nav līdzīgs citu mārīšu kāpuru izskatam. Suga dzīvojot saulainos, atklātos biotopos un līdzīgi kā citas mārītes ir plēsīgas un barojas ar laputīm. 
Tīklblakts Catoplatus fabricii biotops
Tīklblakts Catoplatus fabricii 
Turpinājumā nonācu līdz spožās skrejvaboles betonētajam klajumam, kur ievēroju, ka vietām aug tādas diezgan žēlīgas un nīkulīgas pīpenes, kas vairums pat vēl neziedēja. Šo biotopu kur tās auga es noteikti negribētu dēvēt par pļavu. Kaut kādi atsevišķi zāļu kumšķi starp betona plāksnēm. Mazliet ar sevi pastrīdējos par to vai mēģināt pārbaudīt vai tur nesēž kārotā tīklblakts, bet tādai rūpīgai šo lakstaugu pārbaudei nespēju rast sevī pietiekamu motivāciju (no dunduriem un mušām nervi bija joprojām tādi viegli 'uzvilkti') tāpēc vienojos par kompromisa variantu - ņems un vienkārši papļaus pa tām ar entomoloģisko tīkliņu. Ja iekritīs, tad iekritīs, ja ne tad vismaz netērēšu daudz laika tās pārbaudot. Kādi desmit plaši vēzieni un skats tīkliņā. Ko es tur redzu? Tīklblakts Catoplatus fabricii priekšā kā dzīva! Neticami! Šī ir viena no lielākajām tīklblakšu sugām - ap 4mm, tāpēc pirms tam biju lolojis samērā lielas cerības to ieraudzīt arī tāpat vienkārši sēžam uz kādas pīpenes lapām vai stumbra, kur tām būtu it kā jāsēž.  
Tīklblakts Catoplatus fabricii 
Tīklblakts Catoplatus fabricii 
Fotosesijas nolūkos pārvietoju šo atpakaļ uz kāda pīpenes stumbra un turpināju priecāties. Šī ir viena no tām sugām kurai kādi Latvijas atradumi publicēti ir vien Gustava Flora 1860. gada darbā. Suga gan ir sastopama arī kaimiņvalstīs un arī Somijā (kur gan tā ir liels retums), tātad principā ir skaidrs, ka arī pie mums tai jābūt sastopamai. Cik bieži? Kas to lai zin. Pīpenes jau Latvijā it kā galīgi netrūkst, tātad no tāda viedokļa raugoties it kā vajadzētu būt bieži sastopamai. Raksta gan, ka Catoplatus fabricii g.k. patīkot sausi un saulaini (nereti arī kaļķaini) biotopi, kas varbūt ir ierobežojošais faktors un varbūt tādās 'normālās' pļavās tā nemaz nav sastopama? Šim biotopam tā arī bija tāda raksturīga īpašība - ļoti nabadzīga un skraja veģetācija. Pīpeņu stiebri līdz ar to te auga ļoti atklāti, saules apspīdēti nevis ieauguši starp citiem pļavas augiem, kā tas ir parasti citur, kur virs pārējiem augiem paceļas vien praktiski pats pīpenes zieds. Protams, no viena novērojuma kaut kādus secinājumus pagaidām grūti ir izdarīt. Literatūrā raksta, ka šīs tīklblaktis varot dzīvot arī uz asinszālēm. Lai arī it kā tiešām biju cerējis šo sugu Skrundā atrast, tomēr pamazām rodas aizdomas, ka vai tik šī nebūs tiešām liela veiksme un ka gada beigās šis arī būs mans vienīgais šīs sugas atradums. Suga Nr.15 manā tīklblakšu listē. Divdesmit jau tuvojas! 
Kartupeļu lapgrauzis (Leptinotarsa decemlineata)
Lapgrauzis Cryptocephalus octopunctatus
Lapgrauzis Cryptocephalus fulvus
Gartaustkodes Helcystogramma sp. kāpurs
Turpmākais maršruts pagāja tā samērā saraustīti - mierīgāki posmi mijās ar kārtējiem mušu un dunduru mākoņiem. Attiecībā par dunduriem gan ir viena piezīme, ka īstenībā bija viens dundurs, kam es pat būtu ļāvis sev kost - Heptatoma pellucens, kas ir pat tāds visai krāsains radījums (kājas ar baltām joslām un acis izteikti strīpainas). Vismaz vienu reizi tāds uz manis pat nolaidās, taču atšķirībā no citiem dunduriem, no kuriem vaļā varēja tikt tikai tos nositot, šis pazuda tik pat ātri cik parādījās. Diemžēl uz neatgriešanos. Kopumā arī šis izvēlētais maršruts tomēr bija nedaudz par garu un pastaigas beigās tā vien sanāca durt taisnā ceļā mājup. Šoreiz par to gan galīgi nebēdāju, jo meklētās tīklblakts atrašana atsvēra gan noietos kilometrus, gan cīņu ar dunduriem. Nobeigumā sanāca neliela lapgraužu sērija no kurām viena suga, Cryptocephalus fulvus, bija iepriekš neredzēta. Tiesa arī par pārējām sugām bija prieks. Jā, lai arī cik tas dīvaini neizklausītos, priecājos arī par kartupeļu lapgrauzi  jeb Kolorādo vaboli (Leptinotarsa decemlineata). Ir taču tomēr skaists un visai eksotisks radījums! Protams, vairākumam cilvēku tā dažādu iemeslu dēļ rada negatīvas emocijas, bet es laikam neesmu viens no tiem. G.k. arī tāpēc, ka sen nebiju šo sugu patiesībā redzējis. Tā jau ir - ja nestaigā pa kartupeļu vagām, tad jau to principā ir grūti redzēt. Šī vabole gan nesēdēja gluži uz kartupeļa laksta, bet meža takas vidū uz smilgas. Gan jau nejauši te ielidojusi. Par Cryptocephalus octoguttatus prieks, jo tā ir viena no tādām lielākajām un košākajām Cryptocephalus ģints sugām, ko parasti ir samērā grūti nofotogrāfēt, jo tās pie pirmā traucējuma krīt zemē. Te izdevās to pieķert sēžam uz zieda un vabole galīgi nelikās manis traucēta. Un pavisam nobeigumā vēl tāds košs un strīpains kāpurs - kāda no gartaustkodēm Helcystogramma, bet tur vairākām sugām līdzīgi kāpuri. Tātad kārtējās lieliskās divas dienas Skrundas pusē! Gandrīz vai jābrauc biežāk. 

Skrundas tīklblaktis

Paugurknābja (Cygnus olor) un ziemeļu gulbji (C.cygnus) Skrundas zivju dīķos
Tā, ārā lietains laiks - tātad jāatgūst iekavētais un jāuzraksta blogā par jūnijā pieredzēto! Šis tas tomēr ir atkal iekrājies. Pēc Daugavpils neveiksmīgi veiksmīgā brauciena tās pašas dienas vakarā jau biju aiztransportējies uz otru Latvijas pusi - uz Skrundu. Nevaru saprast vai tā par tādu tradīciju sāk kļūt, jo arī pagājušajā gadā pēc Krievijas pierobežas ekspedīcijas vienas dienas laikā veicu līdzīgu pārbruacienu - no Ludzas līdz Skrundai. Toreiz divas dienas Skrundas apkārtnē bija visnotaļ veiksmīgas (par to arī ir rakstīts blogā: pirmā diena, otrā diena), tāpēc sestdienas rītu sagaidīju ar patīkamu satraukumu - vai arī šī diena būs veiksmīga? Maršrutu, mācoties no Daugavpils pārgājiena pieredzes (=kļūdas maršruta plānošanā), šoreiz izvēlējos pietiekami īsu - vien līdz Skrundas zivju dīķiem un tad grozījos tur pa tuvāko apkārtni. Tā kā biju aizmirsis mājās binōkli, tad nekāda putnu vērošana šoreiz nesanāca. Dīķi kā parasti gan bija pilni ar gulbjiem un ar optikas palīdzību droši vien varētu nolasīt kādu sauju kakla gredzenu, bet tā nācās aprobežoties vien ar trīs nolasītiem gredzeniem. Viens no tiem, ziemeļu gulbis ar zilu gredzenu 6C60 bija jau zināms paziņa - tepat Skrundas dīķos to biju jau redzējis jau pagājušajā gadā. Tādi jau tie gulbji ir - diezgan uzticīgi savām ligzdošanas, spalvu mešanas un ziemošanas vietām. Šis 2008. gadā dzimušais gulbis gan varbūt ir neliels izņēmums, jo 2009. gadā bija pat veicis nelielu ekskursiju pa Somiju. Turpmākajos gados gan ir kā pienākas atgriezies dzimtajā Kurzemē. Informācija pēc www.geese.org mājaslapas. 
Mīkstblakts Miris striatus
Mīkstblakts Orthocephalus coriaceus
Mīkstblakts Polymerus nigrita
Bet nu labi - putni šajā gājienā uzreiz atkrita no prioritāšu saraksta un īpaši tiem arī vairs uzmanību nepievērsu. Pie dīķu stūra pamanīju arī pirmo fotogrāfēšanas vērto objektu - glīto mīkstblakti Miris striatus. Tā nu vilku fotoaparātu vien ārā no somas un kukaiņu medības varēja sākties! Laiks patiesībā bija ideāls - bezvējš, debesis ar viegli dūmakainiem mākoņiem, kas patīkami notušēja saules gaismu un piebremzēja tveici. Tā teikt gan pašam komfortabli darboties, gan arī kukaiņi šādā laikā ir gana aktīvi, taču ne līdz galam 'hiperaktīvi' kā tas ir izteikti saulainā un karstā laikā. Turpinājumā šķita, ka visādas jaunas un neredzētas mīkstblaktis nāca viena pēc otras, taču kā izrādījās, tad gan Orthocephalus coriaceus, gan Capsus ater (te gan nav attēlota - citādi bilžu šajā ierakstā būtu pārāk daudz) jau manā fotoarhīvā bija. Abām gan tādi stipri aizvēsturiski kadri (šķiet no 2007. gada), tā ka nav brīnums, ka biju jau par šādām sugām aizmirsis. Viens jaunums gan beigās tomēr arī trāpījās - uz kādas no madarām sēdēja Polymerus nigrita. Suga šķiet ļoti raksturīga izskata - tumša ar zeltainiem matiņiem un vidējo kāju stilbi ar diviem gaišiem 'gredzentiņiem'. 
Meža ceļš gar Garūdeni, Skrundas zivju dīķu apkārtnē
Ziedmuša Xylota sylvarum
Koksngrauzis Dinoptera collaris
Turpinājumā virzījos uz sev iemīļota meža celiņa pusi, kas gāja gar Garūdenes upi (vai grāvi). Nu ļoti simpātisks - abas ceļa puses bagātīgi noaugušas dažādiem augiem (gan ziedošiem, gan neziedošiem), blakus foršs mežs, arī šajā upē/grāvī noteikti kas interesants dzīvo. Principā varētu tur droši vien uz šī ceļa vien pavadīt 3 stundas lodājot un pētot, kas tur dzīvo. Tāda kārtīga entomologa paradīze! Noteikti ļoti labs 'biotops', kur, piemēram, meklēt un fotogrāfēt dažādus koksngraužus. Tajā brīdī varbūt tāds īstais koksngraužu laiks vēl tikai bija pašā sākumā tāpēc tāda liela sugu daudzveidība netrāpījās, taču vismaz kādas parastākās sugas jau apkārt bija. Kārtējo reizi mēģināju tvert kadrā bieži sastopamo Dinoptera collaris un beidzot šķiet, ka būs sanācis tāds normāls un kvalitatīvs 'pases foto'. Viens no vērtīgākajiem ieguvumiem šajā posmā bija neredzēta ziedmuša - Xylota sylvarum. T.i. var jau būt, ka redzēta, jo laikā kopš šī novērojuma esmu šo jau redzējis vēl kādas divas reizes, tā ka varbūt līdz šim nebiju kaut kā pievērsis uzmanību. Laikam jau, ka nekas rets. Taču pats interesantākais atradums šajā ceļa posmā bija... neredzēta tīklblakšu suga! Pavisam negaidīti! 
Tīklblakts Acalypta carinata
Tīklblakts Acalypta carinata
Negaidīti, jo šī suga - Acalypta carinata - ir viena no tām sugām, kas dzīvo sūnās un tāpēc skaitās no grūti konstatējamo sugu klāsta. Manā gadījumā gan tā sēdēja nevis kaut kur sūnās, bet uz, tuvu pie zemes augošas, dadža/usnes lapas. Pat nezinu kāpēc es tur pieliecos un kaut ko gribēju apskatīt, bet kā jau tas ne reizi vien pierādījies - cūcenēm un vieksmei dabas un kukaiņu vērošanā ir tik pat liela nozīme kā pieredzei un zināšanām. Šī jau noteikti bija totāla cūcene! Uz to brīdi - tīklblakšu suga Nr.13 manā listē. No citām Acalypta ģints sugām samērā viegli atšķirama - tai ir ļoti platas gan priekškrūšu vairoga malas (3 šūnu platumā), gan segspārnu malas (2 šūnu platumā). Arī pats blakts krāsojums ir vairāk dzeltenbrūns kā melns. Somu blakšu grāmatā atzīmē, ka dzīvo uz sfagniem (Sphagnum) un sausieņu ežlepēm (Abietinella abietina). Kopējā prieka un apjukuma stāvoklī pat nepapētīju kādas sūnas tur apkārt auga. Sfagni it kā noteikti nē. Katrā ziņā tas kā neliels akmens novēlās no sirds, jo turpmākā gada laikā nebūs jāuztraucas par to kā, lai šo sugu atrod! Prieks! 
Lapgrauzis Linaeidea aenea ar kādām ērcītēm
Lapgrauža Cryptocephalus sp. portrets
Deviņvīrspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Deviņvīrspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Līdz ar šī ļoti vērtīgā novērojuma atradumu varētu teikt, ka jutos jau gandrīz kā savu darbu padarījis un turpmākā stunda, pusotra pagāja tādā nedaudz pacilātā stāvoklī. Varbūt tāpēc nekas cits tāds pārāk interesants netrāpījās? Kas zin. Nākamais ievērības cienīgais objekts atradās, kad biju nokļuvis līdz dzelzceļam un gar tā malu virzījos jau uz māju pusi. Šogad dzelzceļmalas ir man jo īpaši iecienīti 'biotopi', kas ir bijuši arī gana veiksmīgi (tajā skaitā šī pati Skrundas dzelzceļmala). Arī šī diena nebija izņēmums! Viens no košākajiem atradumiem noteikti bija neliela deviņvīrspēku mūku (Shargacucullia verbasci) kāpuru grupiņa uz parastā deviņvīruspēka (Verbascum thapsus) lapām. Līdz šim biju redzējis gan pieaugušu tauriņu (bilde blogā te), gan jaunu kāpuru (bilde blogā te), bet pieaugušu kāpuru, kas nenoliedzami ir jo īpaši košs radījums, līdz šim nebiju redzējis. Pēdējos gados šī suga acīmredzami ir no liela retuma kļuvusi par tādu jau tikai 'samērā retu' sugu. Protams, nav jau tā, ka ir visās vietās, kur aug deviņvīruspēki, bet šur un tur (īpaši dienvidu un centrālajos reģionos) jau gadās gan. Interesanti, ka, lai arī kādu 100-200 metru posmā auga kādi ~10 deviņvīruspēku augi, kāpuri bija apsēduši tikai vienu konkrētu augu. Laikam bija pats garšīgākais un sulīgākais! Vai arī loģiskākais izskaidrojums - tas bija vienīgais augs uz kura mātīte bija izdējusi oliņas. Kamēr tie vēl ir jauni, kāpuri jau īpaši garus ceļojumus neveic un ēd tā auga lapas uz kura ir izšķīlušies. 
Sausa dzelzceļmala un lauka vībotnes (Artemisia campestris) - labs tīklblakšu biotops!
Tīklblakts Galeatus affinis
Dienas lielākais brīnums gan atradās jau tuvu pastaigas noslēgumam, netālu no Skrundas dzelzceļa stacijas, kad biju jau sācis rūpīgāk pētīt vai kas neslēpjas zem lauka vībotnēm (Artemisia campestrs). G.k. doma bija atrast tīklblakti Derephysia cirstata, ko līdzīgā veidā biju atradis Doles dzelzceļmalā, tā teikt, lai varētu atzīmēt kartē jaunu punktu ar šīs sugas atradni. Tā nu tur rušinājos līdz zem viena vībotnes cera tiešām atradās it kā līdzīga tīklblakts! Jē! Sāku fotogrāfēt, kad sapratu - eu, šitā taču ir pavisam savādāka! Gaišāka, garāka, baigo pūsli virs galvas utt... NEVAR BŪT - Galeatus ģitns tīklblakts?!! No visām Latvijā sastopamajām sugām biju iedomājies, ka Galeatus sugas būs no tām, ko droši vien neizdosies atrast, jo, spriežot pēc Somu blakšu grāmatas, spinifrons varētu būt tāda ļoti specializēta un reti sastopama suga, bet par affinis internetā vispār diezgan maz informācijas. Bet te - manā priekšā viena sēž! 
Tīklblakts Galeatus affinis
Tīklblakts Galeatus affinis
Milzīgais prieks patiesībā bija arī tāpēc, ka šī ir viena no tīklblaktīm ar visamizantāko un iespaidīgāko vizuālo izskatu un pilnībā iemieso visas trakākās tīklblakšu īpašības. Segspārni un priekškrūšu vairogs daļēji caurspīdīgs un sastāv no lielām, tīklveida šūnām - ček! Priekškrūšu vairogs un segspārni ar reljefētiem pacēlumiem, pūšļveidīgiem un puslodes veida izaugumiem - ček! Galva ar gariem dzeloņiem - ček! Vārdu sakot - karaliska tīklblakts! Abu sugu atšķiršana, gan izrādījās mazliet sarežģītāks uzdevums kā es biju sākumā domājis, taču saliekot kopā dažādos noteicējos aprakstītās pazīmes, manuprāt, visai droši, ka šī būs Galeatus affinis nevis spinifrons. Pirmkārt, priekškrūšu vairoga daivaino pusložu šūnas to centrālajā daļā ir tumšākas; uz aizmuguri vērstais pūslīšveida izaugums izteikti uzpūsts, platāks par galvas platumu starp acīm (spinifrons - mazāk uzpūsts un šaurāks vai līdzīga platuma kā galvas platums starp acīm); priekškrūšu vairoga centrālais izaugums ('kapuce' kas pārklāj galvu) ir garš - tā gals ir vienā līmenī ar priekškrūšu vairoga malu sānu stūriem (spinifrons - tas ir izteikti īsāks); arī pati blakts ir krietni kontrastējošāka un raibāka, ar vairākiem tumšākiem pleķīšiem uz segspārniem. No tādiem interneta attēliem šis attēls no koleopterologie.de ir tāds, manuprāt, tipisks spiniforns īpatnis, kas atbilst visām tās sugas pazīmēm. Mani sastaptie īpatņi noteikti tādi nav.  Lai arī lauka vībotne kā barības augs ir minēts abām sugām, tomēr, ja affinis tā praktiski visos resursos ir norādīts kā pirmais un galvenais, tad spinifrons biežāk ir minēti arī citi augi. 
Tīklblaktis Galeatus affinis
Tīklblakts Galeatus affinis nimfa
Pirmajā atrašanas vietā zem kādiem trim dažādiem vībotņu ceriem izdevās atrast četrus īpatņus (viens no tiem bija pat ļoti lidot gribošs - nebiju tā pirms tam nemaz tīklblaktis redzējis lidojam). Kādus 200-300 metrus tālāk savukārt izdevās atrast kārtīgu tusiņu - zem viena cera bija vien kādas 15-20 šīs sugas blaktis. Tajā skaitā arī dažas nimfas, kas jādomā tad pieder tieši šai sugai. Tātad visticamāk šajā dzelzceļmalas posmā šī ir parasta suga. Attiecībā par sugas sastopamību Latvijā īstenībā tādu konkrētu datu pagaidām man nav izdevies atrast. Vienīgais resurss, kas norāda, ka suga ir sastopama Latvijā ir Faunaeuropaea (fauna-eu.org). Vai tas balstās uz kādiem konkrētiem novērojumiem - grūti pateikt. Suga gan ir uzzīmēta arī portāla latvijasdaba.lv, kas, ņemot vērā, ka nekādu publikāciju kur šī suga būtu Latvijai minēta nav, šķiet mazliet dīvaini. Lai nu kā - šis atradums jau pavisam noteikti pierāda to, ka šī suga Latvijā ir sastopama. Skaisti - 14. suga manā tīklblakšu sarakstā!
Tīklblakts Acalypta gracilis
Zeltgalvīšu zeltainīša (Lycaena virgaureae) kūniņa
Vispār jau šī bija ļoti laba tīklblakšu diena, jo Skrundas dīķu apkārtnē izdevās atrast arī 3 citas sugas - Dictyla echii, Tingis cardui un T.ampliata, bet turpat dzelzceļmalā blakus Galeatus affinis arī vēl ceturto sugu - Acalypta gracilis, ko pirms tam biju redzējis tikai Doles-Dārziņu dzelzceļmalā. Ja toreiz sastaptie eksemplāri man šķita tādi aizdomīgi gaiši (visticamāk nesen nomainījuši ādu un vēl pilnībā nenokrāsojušies), tad šis jau gan šķita tādā krāsā kāda šai sugai jābūt - tumši pelēks. Tātad kopā šajā dienā 6 tīklblakšu sugas! Izcila pastaiga, ko lai citu saka! Pašā nobeigumā zem viena vībotņu cera atradās arī neliela tauriņa kūniņa, kas, manuprāt, pieder zeltgalvīšu zeltainītim (Lycaena virgaureae). Šķiet pirmā zilenīša/zeltainīša kūniņa ko ir izdevies atrast. 
Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)
Lapgrauzis Galerucella nymphaeae olu dēšanas procesā
Lapgrauzis Galerucella olu dēšanas procesā
Pēc pastaigas plānā bija vakara 'saviesīgā daļa' jeb piknika sezonas atklāšana Ventas krastā. Tālredzīgi biju paņēmis līdzi fotoaparātu, jo tā sēžot pie dabas krūts jau skaidrs, ka agri vai vēlu kaut kas interesants varētu nolidot garām vai apsēsties kaut kur tuvumā (profesionālais kretīnisms neļauj aizmirst par kukaiņu vērošanu pat stumjot šašliku mutē). Tā arī, protams, notika - vairākas reizes negaidīti garām nolidoja cīrulīšu dižtauriņš! T.i. negaidīti varbūt nebūtu gluži pareizi teikts, jo tas ir zināms, ka Ventas krastos šī suga ir sastopama - vietām pat samērā lielā skaitā (līdzīgi kā Gaujas un to pieteku krastos), taču tieši Skrundas tiešā tuvumā it kā līdz šim suga ziņota nebija. Ņemot vērā, ka vairs nemaz necerēju šogad cīrulīšu dižtauriņus sastapt, tad visai patīkams novērojums. Noslēgumā vēl bilde ar lapgrauzi Galerucella nymphaeae, ks ir ļoti bieži sastopama suga uz ūdensrožu un lēpju lapām, bet nu tā kā, lai tiktu pie tām klāt, ir jābrien dziļi ūdenī, tad vairākkārt esmu tik tā iztālēm noskatījies, ka jā - tur pilns ar viņām, bet nofotogrāfēt īsti klāt tikt nevar. Šoreiz jāsaka paldies jaukajai asistentei Lāsmai, kas devās peldēt Ventas ūdeņos un atnesa man vienu auga lapu kopā ar visu lapgrauzi. Kas izrādījās mātīte olu dēšanas procesā un galīgi nelikās ne zinis par šo ceļojumu no ūdens uz sauszemes. Varbūt nemaz i nepamanīja.
Rezumējums - kārtējā izcili ražīgā pastaiga Skrundas apkārtnē!! 

otrdiena, 2017. gada 27. jūnijs

24 stundas Daugavpilī

Lipīgo sveķeņu pļaviņa
10. jūnijā Latvijas tauriņu vērošanas entuziastu saimi pāršalca satraucoša ziņa - Andris Erts Daugavpils apkārtnē bija atradis Vanagnadziņu resngalvīti (Erynnis tages - foto portālā Dabasdati.lv), kas ir pirmais novērojums Latvijā vairāk kā 50 gadu laikā! Teorētiski novērojums varbūt bija sagaidāms, jo apkārtējās valstīs suga ir sastopama, taču Latvijā tā kaut kā līdz šim bija pamanījusies izvairīties no vērotāju acīm. Skaidrs, ka arī es kļuvu nemierīgs un uzreiz tvēru rokā kalendāru, lai izpētītu kurā datumā tad varētu mēģināt nokļūt līdz Ruģeļu ūdenskrātuvei pie kuras tauriņš bija redzēts. Tā sakrita, ka tuvākais datums, kad varēju 'aizskriet' bija 15. jūnijs. Bet tā kā Daugavpils ir tālu, tad, lai varētu dabā pavadīt vairāk laika, nolēmu braukt uz divām dienām - pārlaist nakti teltī un nākamās dienā ap pusdienlaiku atkāpties uz Rīgas pusi (lai vakarā varētu jau nokļūtu Skrundā). Doma tāda, ka ātri apskatu tauriņu un tad dodos pastaigā pa sausajiem dzelzceļmalu un elektrolīniju biotopiem uz Z no Daugavpils. Vienkāršs un elegants plāns! It kā.. 
Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)
Aši iestūmis sevī kaut ko no Daugavpils kebaba ēstuves piedāvājuma, pēdējā sekundē paspēju pat noorientēties un atrast vajadzīgo autobusu Nr10. uz Ruģeļiem. Neliels kultūršoks un bērnības atmiņu atsaukšana, satiekot autobusā konduktoru, bet vismaz biļete 'pa lēto' - tikai 43 centi. Tik tālu viss labi! Līdz atzīmētajam tauriņa novērošanas punktam ar tālu nav jāiet - var sākt meklēt tauriņu! Laiks šajā dienā bija saulains, taču pūta diezgan stiprs vējš, kas laikam tomēr ietekmēja tauriņu aktivitāti, jo kopumā šajā pastaigā nemaz tik daudz tauriņus nemanīju. Pa kādam zilenītim, lielais meža rensgalvītis, divi mauragu pļavraibeņi un viens dzelzeņu pļavraibenis. Par pēdējo sugu patiesībā prieks, jo tā tāda Austrumlatvijas 'specialitāte', ko savā dzīvē esmu redzēji vien dažas (šķiet trīs) reizes un pagājušajā gadā tas bija viens no sāpīgākajiem iztrūkumiem, kas neļāva gada laikā tikt līdz 100 redzēto sugu robežai. No vanagnadziņu resngalvīša gan ne miņas! Ko nu? Tik ātri prom jau neies tāpēc turpināju vien riņķot pa apkārtni. Vienu reizi varbūt, bet patiešām ļoti varbūt, kāda aizdomīga ēna mežonīgā ātrumā pašāvās man garām, bet tik pat labi tas varēja būt jeb kas cits lidojošs. NLO! Cik bija lasīts par šo sugu, tad tauriņiem patīkot sēdēt arī uz atklātiem zemes pleķīšiem un saulē iztraucēti tie lido ļoti ātri (kā jau resngalvīši) un turas tuvu pie zemes. Iespējams, ja tauriņu ir daudz (kā tas laikam mēdz būt Eiropas dienvidos, kur suga ir bieži sastopama), tad droši vien tos pamanīt kopumā nav viegli, bet ja tauriņu ir maz un acs nav uztrenēta tieši šīs sugas pamanīšanai? Vārdu sakot - tur pavadītajā apmēram pusotrā stundā nevienu vanagnadziņu resngalvīti nepamanīju. Neko darīt... Biotops gan šķita tiešām piemērots - vietām ragaino vanagnadziņu (Lotus corniculata) ceru bija pat diezgan daudz. Tā ka noteikti interesanta vieta ko apciemot vēlreiz - ja ne šajā, tad varbūt kādā citā gadā.  
Peldblakts Ilyocoris cimicoides
Sprakšķis Synaptus filiformis
Lēcējblakts Saldula saltatoria
Pēc pirmā fiasko sākotnējā doma bija paiet mazliet uz priekšu gar Daugavu un tad atgriezties vēlreiz, bet kaut kā aizrāvos ar iešanu un, kad iemetu aci kartē, biju jau aizgājis tik tālu, ka atpakaļ vairs negribējās griezties. Tā nu turpināju brist gar Daugavu (vietām tiešām sanāca diezgan pabrist pa sazēlušo augsto lakstaugu veģetāciju) Kraujas virzienā. Te iedomājos, ka varbūt paveicas atrast kādu piemērot pleķīti kur pameklēt smilšvaboli Cylindera germanica, taču tuvākajā apkārtnē vizuāli piemērotākās vietas (tādi mālaini smilšani atsegumi) bija man ne īpaši pieejamas, jo... uz mani zobgalīgi raudzījās no otra Daugavas krasta. Atlika vien mēģināt ko nomedīt šajā krastā, kas bija krietni vien aizaugušāks un akmeņaināks. Vienā seklākā Daugavas 'līcītī' pie paša krasta izdevās pamanīt peldblakti Ilyocoris cimicoides - pirmo reizi redzēju šo sugu ūdenī. Līdz šim vienmēr tik pavasarī kaut kur rāpojot. Turpat netālu, krastmalas dubļos savukārt lēkāja vairākas savdabīgas blaktis (jau fakts vien, ka tās lec ir visai netipiski blaktīm) ar lielām acīm - lēcējblaktis! Tās ir tādas diezgan tipiskas dažādu ūdenstilpju krastu apdzīvotājas. Šī, pēc visa spriežot, ir Saldula saldatoria, kas varētu būt viena no parastākajām ģints sugām. Mazliet retāks atradums šajā Daugavmalas posmā bija interesants, blīvi apmatos sprakšķītis viegli zaļganpelēkā krāsā - Synaptus filiformis. Tā esot tāda samērā raksturīga suga upju ielejās un kāpuri dzīvojot mitrā, mālainā augsnē, kam var būt raksturīga arī periodiska applūšana. Latvijā skaitās gana reti sastopama suga un šķiet vairums atradumu arī koncentrējas tieši Daugavas un to pieteku krastos. Arī mans pirmais novērojums šai sugai bija Daugavas krastos pie Ogres. Šīs dienas gājienā gar upi tos manīju vairākkārt -vismaz kādi 3 īpatņi, tā ka konkrēti te suga droši vien galīgi nav reta. 
Tīklblakšu kolāža - sākot no augšējā kreisā stūra: Dictyla echii, D.humuli, D.convergens, Tingis cardui
Atskaitot reto resngalvīti, Daugavpils apkārtnē noteikti cerēju atrast dažādas tīklblaktis - gan jaunus punktus un atradnes jau redzētām sugām, gan cerams arī kādu neredzētu sugu, jo Daugavpils dažādie sausie biotopi noteikti ir labas vietas tieši priekš tīklblaktīm. Neko neredzētu gan šoreiz neizdevās piefiksēt, bet redzētām sugām gan kādus jaunus punktus izdevās piefiksēt diezgan daudz. Mēģināju mazliet turēt prātā arī 5x5km kvadrātu robežas, tādējādi mazliet mēģinot precīzāk pakartēt kādu sugu izplatību. Biežākā suga noteikti bija Dictyla echii, ko varēja atrast praktiski jebkur kur auga ārstniecības vēršmēles vai prastie daglīši. Un šīs sugas Daugavpils apkārtnē noteikti nav retas. Ja nekļūdos, tad suga atradās četros dažādos kvadrātos. Šais sugai novērojumu skaits lēnām aug un drīz jau varbūt varēs kādas izplatības kartes sākt zīmēt. Divos kvadrātos atradās Dictyla humuli un Tingis cardui, bet Dictyla convergens - tikai vienā, taču šis vienīgais novērojums principā pat ļoti vērtīgs, jo šogad tā ir tikai otrā reize, kad šo sugu izdodas pamanīt. Sēdēja uz purva neaizmirstulītes lapas pie kāda grāvja caurteces zem dzelzceļa. Kaut kā īstenībā maz tās purva neaizmirstulītēs trāpās manā ceļā - jāstaigā laikam vairāk gar dažādiem grāvjiem. 
Blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus)
Blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus)
Tā vispār šis gājiens noteikti būtu raksturojams kā ne tas pats pārdomātākais, jo laikam biju ieplānojis mazliet par daudz km, ko iet. Pēc tam kad biju sasniedzis Kraujas ciemu principā 2-3 nākamās stundas pavadīju samērā straujā solī kātojot gar dzelzceļu tik uz priekšu, tik uz priekšu, lai sasniegtu it kā ieplānoto nakšņošanas vietu. Bet nu labi - vismaz apstaigāju kādas neredzētas vietas Daugavpils apkārtnē un novērtēju turienes biotopus. Tādā ziņā patīkams pārsteigums bija Kraujas apkārtne, kur atradās gan skaistas, mitrās pļavas ar zalkšu sūrenēm, gan arī izrādās, ka tur šajā Daugavas nogāzē aug tāds diezgan pavecs un pēc skata interesants lapkoku mežs. Neko daudz tur gan nepiestāju taču uz viena bērza stumbra atrastā blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus) jau vien liecina, ka tas meža nogabals ir foršs un vērtīgs. Droši vien ne tāda vien laba suga tur dzīvo! Blāvā briežvabole, manuprāt, ir tāds viens ļoti simpātisks radījums - kaut kā tie žokļi kombinācijā ar raksturīgo ķermeņa matējumu un dzeltenīgo matiņu joslu galvas pamatnē rezultējas tādā ļoti elegantā izskatā. 
Koksngrauzis Agapanthia intermedia uz tīruma pēterenes (Knautia arvensis)
Izliektā mārīte (Coccinella magnifica)
Bet nu labi - kaut ko jau šajā nepārtrauktajā gājienā tomēr pamanīju arī. Kā vērtīgākais novērojums noteikti ir dzelzceļa malā Stropu apkārtnē sastaptais koksngrauzis Agapanthia intermedia, kas Latvijā pirmo reizi atrasts tika vien 2013. gadā. Te gan jāsaka, ka principā šis pirmais novērojums ir publicēts kā Agapanthia violacea, bet, pēc visa spriežot, Latvijā tomēr būtu jābūt sastopamai sugai A.intermedia. To es esmu jau plašāk aprakstījis šajā bloga ierakstā ("Lielais Kangaru purvs"), kurā rakstīju par savu pirmo sastapšanos ar šo sugu pagājušajā gadā un arī es vispirms to biju nodēvējis kā A.violacea. Šī gada atrastā vabole atbilstoši A.intermedia bioloģijai sēdēja uz pēterenes (Knautia arvensis) stumbra. Savukārt pašā vakarā, īsi pirms telts uzcelšanas izdevās atrast reto un jau šogad redzēto izliekto mārīti (Coccinella magnifica). Tātad lēnām izskatās, ka šī suga sāk 'slīdēt ārā' no ekstrēmi reto sugu kategorijas. Tā ka principā, lai arī nekādi īpašie retumi un jaunumi šajā dienā netrāpījās, tomēr galīgi 'zemē metama' tā it kā nebija. Vanagnadziņu resngalvīša trūkums gan mazliet smeldza, bet neko darīt. Mazliet pabarojis miģeles un odus, kas rāmā vakara iespaidā bija kļuvuši neciešami aktīvi, līdu vien teltī. Nogurums darīja savu un pēc 10 minūtēm šķiet biju noplīsis dziļā miegā. 
 
Lielā apšu lapgrauža (Chrysomela populi) kāpurs
Lielais apšu lapgrauzis (Chrysomela populi)
Rīts pienāca mierīgs, gandrīz bez vēja un pilnībā skaidrs. Lieliski! Plāns bija lēnā garā pa vienu no maģistrālajām elektrolīnijām doties uz 8km attālumā esošo Līksnas staciju. Laiks tam kādas 5-6 stundas tā ka principā varēju beidzot mazliet 'atslābt', jo skriet nekur it kā nevajadzēja. Pašā rītā kukaiņu aktivitāte, protams, vēl īpaši liela nebija, taču tas varbūt tieši labi - varēja izmantot brīdi, kad tie vēl nebija tā īsti uzsiluši un vēl mierīgi šur un tur sēdēja savās nakšņošanas vietās. Īpaši iemīļotas bija dažādas jaunās apsītes, kārkli un bērzi, kas bija šur un tur izspraukušās zem elektrolīnijas. Pārsvarā pa vienam vai nelielos pudurīšos - saules apspīdētas. Tā nu vismaz kādu pirmo stundu, ja ne vairāk, pievērsos šādu vientuļu kociņu vai nelielu grupiņu pētīšanai. Lielā skaitā uz apsēm bija tādi palieli, trekni un gaļīgi kāpuri baltā krāsā un melnām 'pumpiņām' - lielā apšu lapgrauža (Chrysomela populi) kāpuri! Šī ir viena no biežākajām lapgraužu sugām, ko droši vien būs redzējuši daudzi. Izmantoju izdevību, ka šur un tur bija arī pa kādai mierīgai pieaugušai šīs sugas vabolei. It kā fotogrāfētas jau daudz, bet ar tām parastajām sugām jau tā ir, ka reizēm tādu patiešām labu kadru pietrūkst, jo visu laiku domāju, ka: "es tak tādu jau esmu daudz fotogrāfējis - gan jau kaut kas normāls jau ir safotogrāfēts". Bet reāli nekas jēdzīgs nemaz nav! Tā nu šajā gadā īstenībā mazliet pie šī jautājuma piedomāju un cenšos arī nofotogrāfēt kādas parastākas sugas. Par daudz kadru jau nebūs nekad! 
Pelēkās dakšastes (Cerura vinula) olas
Jauns pelēkās dakšastes (Cerura vinula) kāpurs
Nedaudz vecāks pelēkās dakšastes (Cerura vinula) kāpurs
Vietām uz kārkliem varēja pamanīt tādas nelielas sarkanīgas puslodītes ar baltu punktiņu to centrā. Šķita, ka varētu būt kādas kukaiņu olas, taču priekš olām tomēr diezgan lielas izmērā - kāds 1,5mm vismaz. Bet kas tad cits tas varētu būt? Mājās tad tā arī bija pirmā versija ko ķēros pārbaudīt un, ja olas bija izmērā lielas, tad arī to dējējam jābūt lielam. Bija jau radusies aizdoma, ka varbūt tās ir pelēkās dakšastes (Cerura vinula) olas, kas ir tiešām izmēros diezgan iespaidīgs tauriņš un izrādās intuīcija bija diezgan pareiza. Uz šīs domas gan mani g.k. uzvedināja ne pašas olas, bet gan turpat sastaptie kāpuri uz kārklu un apšu lapām, kas vizuāli atgādināja jaunus pelēko dakšastu kāpurus. Daži bija tiešām ļoti sīki, droši vien nesen tik no olas izšķīlušies, bet daži bija jau mazliet lielāki. Pavisam pieauguši kāpuri ir ļoti resni un vizuāli efektīgi - ar sārtu sejas disku, divām melnām māņacīm galvas priekšpusē un dakšastēm raksturīgo 'dakšu' dibengalā. Ļoti fotogēniski radījumi un to attēli figurē ļoti daudzās grāmatās, interneta resursos u.c. Tā teikt TOP fotomodeļi. Pašam pieaugušu dakšastes kāpuru patiesībā nav izdevies sastapt ļoti sen - pēdējā reize varētu būt vien 2011. gadā. Tā ka man nemaz tādu foršu un izcilu kadru ar šo glīto kāpuru nemaz nav - jāmēģina atrast? Pieauguši kāpuri g.k. atrodami jūlijā tā ka principā šogad viss vēl ir priekšā. 
Lauka maijvabole (Melolontha melolontha)
Lauka maijvaboles (Melolontha melolontha) portrets
Lauka maijvaboles (Melolontha melolontha) portrets
Līdzīgi kā pelēko dakšastu kāpuri, ļoti populārs fotoobjekts ir arī maijvaboles. Droši vien tāpēc, ka tās ir diezgan lielas un samērā viegli fotogrāfējamas, tās ir bieži sastopamas un savā ziņā gana krāšņas. It īpaši tēviņi, kam ir ļoti efektīga izskata zaroti taustekļi. Maijvaboles tēviņa portrets ar plaši izplestām ūsām ir tāds tiešām diezgan banāls sižets, ko ir fotogrāfējis katrs sevi cienošs dabas (un vēl jo vairāk - kukaiņu) fotogrāfs. Tā teikt, ja ieraksta googles attēlu meklētājā 'Melolontha melolontha' vai 'cockchafer' kāda 1/4 daļa attēlu būs tieši dažādas šī sižeta variācijas. Ar kaunu gan jāatzīst, ka manā kolekcijā šāda sižeta patiesībā nemaz nebija. Šajā rītā viena no daudzajām sastaptajām maijvabolēm tieši izrādījās tēviņš un kamēr es tur ap to grozījos, lai to vienkārši nofotogrāfētu tā klasiski 'no sāniem', tas laikam atmodās un sāka knosīties, ausīties un staipīt savus taustekļus. Nē nu kāpēc gan šo iespēju neizmantot? Tā ka tagad varu teikti, ka arī manā fotoarhīvā ir šis, lai arī banālais, bet tomēr skaistais foto! 
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)
Sienāža Phaneroptera falcata nimfa
Šāda lēna un samērā rūpīga jaunu apsīšu u.c. kociņu pārbaudīšana atnesa arī nelielu pārsteigumu - uz lapām sēdēja arī vairāki mazie apšu koksngrauži (Saperda populnea), ko dabā redzēju pirmo reizi! T.i. līdz šim biju redzējis tikai to darbības pēdas (kāpuru atstātos caurumus apsēs) un šogad pavasarī divus īpatņus izdevās izaudzēt arī no ievāktiem apšu zariem (blogā ieraksts te). Tātad var šo sugu atrast arī dabā, kas man jau sāka likties kā neizpildāms uzdevums! Kopumā bija trīs īpatņi divās dažādās vietās un visi trīs sēdēja uz lapām nevis koka stumbra. Tas gan varbūt neko daudz nenozīmē, jo tik pat labi uz stumbra un zariem sēdēja vēl kādi 50 īpatņi, bet tur tie ir labāk nomaskējušies un līdz ar to -  grūtāk pamanāmi. Katrā ziņā šāds samērā atklāts un saulains biotops ar jaunām apsītēm ir laikam labs biotops šai sugai. Vairākās vietās šeit zem elektrolīnijas (bet arī iepriekšējā dienā gar dzelzceļmalu) varēja pamanīt nelielus, nepieaugušus sienāzīšus ar gariem, gariem taustekļiem. Pēc visas spriežot Paneroptera falcata nimfas, kam arī šādi saulaini un atklāti biotopi ir ļoti iecienīti. 
Krāšņvabole Chrysobothris affinis
Lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana)
Jebkuras elektrolīnijas viena no galvenajām iezīmēm ir elektrības stabi un kā šajā dienā izrādījās, tad uz tiem visai labprāt sēž dažādi kukaiņi - tajā skaitā pat krāšņvaboles! T.i. it kā jau tas nav nekas pārsteidzošs, jo krāšņvabolēm tas raksturīgi - sēdēt uz koku stumbriem, bet šajā gadījumā gan elektrības stabi bija monumentālas betona (ok, neesmu gan celtnieks - varbūt kāda cita materiāla) 'kolonnas', kas koku atgādina vien pēc formas. Bet laikam jau ar to tomēr pilnībā pietiek, lai vaboli piemānītu. Tā, piemēram, izdevās uz šiem stabiem pamanīt gan divas lielās krāšņvaboles (Chalcophora mariana), gan vel patīkamāk - Chrysobothris affinis. Un pie tam izdevās ne tikai pamanīt, bet arī nofotogrāfēt! Tā ka pašreiz rezultāts manā cīņā ar Chrysobothris ģints krāšņvabolēm ir kļuvis neizšķirts 2:2! Rezultāta hronoloģija šajos divos ierakstos (klikšķināt uz cipariem) - 0:2 un 1:2. Mazliet gan cerēju, ka tā varētu būt otra suga, jo apkārt it kā dominēja skujkoki, taču laikam šie betona stabi piesaista arī uz lapkokiem dzīvojošas sugas, jo uz viena cita staba savukārt varēja novērot divus tumšos apšu koksngraužus (Xylotrechus rusticus). Nu jā - pelēks betons iztālēm droši vien izskatās gluži kā apses miza. Savukārt lielās krāšņvaboles šajā apkārtnē gan netrūkst - vienā izcirtumā īsā brīdī vien saskaitīju kādas septiņas. Vienmēr liels prieks šo sugu sastapt, jo laikam ir saglabājušās ļoti siltas atmiņas no jaunības dienām, kad, katru gadu vasarās atkal ierodoties Kolkā, tas jau bija kļuvis par tādu kā nelielu rituāli - pirmajā karstajā dienā doties līdz tuvējai dēļu čupai skatīties vai nesēž kāda lielā krāšņvabole. Forši radījumi! 
Meža sīksamtenis (Coenonympha hero)
Īsspārnis Sepedophilus wankowiczi 
Smecernieks Rhinocyllus conicus
Lapgrauzis Phaedon armoraciae
Pats pēdējais posms gar dzelzceļu līdz Līksnas stacijai varbūt arī sanāca mazliet sasteigts, jo beigās stacijā sanāca ierasties vien kādas 4 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Līdz ar nagiem! Vārdu sakot, par maršruta plānošanu šoreiz varu ielikt tik kādu 6nieku maksimums. Šajā pēdējā posmā gan beidzot trāpījās arī kaut kas īsteni jauns un neredzēts - lapgrauzis Phaedon armoraciae, kas gan laikam nav nekas rets, bet tā kā g.k. dzīvo uz dažādiem ūdensaugiem, tad samērā loģiski, ka šo gadu laikā bija man no manām acīm labi paslēpies. Atradu to kaut kāda grāvja malā kur biju nokāpis paskatīties vai neaug kāda purva neaizmirstulīte (neauga). Potenciāli ļoti interesants gan varētu būt arī šis melnīgsnējais īsspārnis ar oranžu plankumu uz katra segspārna. Sākotnēji to noteicu kā Sepedophilus bipustulatus, bet ir stipras aizdomas, ka šim vajadzēti būt Sepedophilus wankowiczi, kas esot tieši tāda Austrumeiropā sastopama suga (bipustulatus g.k. Rietum un Dienvideiropā). Latvijas sugu sarakstā šķiet bipustulatus pat nemaz nav un arī spriežot pēc oranžo  plankumu izmēra un formas, mans īpatnis tieši labāk atbilst wankowiczi, kam šie plankumi ir mazāki un mazāk izplūduši kā bipustulatus (tam šie plankumi pat tā kā pieskaras priekškrūšu vairoga pamatnei). Tā ka saliekot visu kopā, manuprāt, ka šis ir S.wankowiczi. Protams, 100% drošība būtu jāredz arī kādas smalkās pazīmes, ko var novērtēt tikai noķertam eksemplāram, bet nu to jau es, protams, neizdarīju. Vēl var atzīmēt, ka šajā gājienā kopumā kādās trijās dažādās vietās uz usnēm izdevās atrast smecernieku Rhinocyllus conicus, kas laikam nav tā pati biežākā suga. Vai varbūt tomēr ir? T.i. pilnīgi iespējams, ka kāda no tām sugām, kas pēdējos gados ir izplatījusies un kļuvusi krietni biežāk sastopama.
Tāda lūk pastaiga Daugavpils apkārtnē - lai arī bez vanagnadziņu resngalvīša un citiem ļoti lieliem retumiem (ok, Agapanthia intermedia principā ir liels retums), tomēr tik un tā ļoti forša un gana produktīva!