piektdiena, 2017. gada 2. jūnijs

Agramma femorale!

Bērnībā te bija izcirtums, bet tagad līdz īstam mežam vēl tik un tā tālu...
Noslēdzot ražīgo pagājušās nedēļas nogali, svētdien (28. maijā) pēcpusdienā devos uz vasarnīcas apkārtni, jo solījās būt ļoti karsta diena (kas tā arī bija) un silta nakts (piepildījās daļēji). Ar domu varbūt atklāt naktstauriņu gaismošanas sezonu (dīvainā kārtā šogad tiešām nebija gaismots vēl ne reizi!) un pameklēt uz neaizmirstulītēm vienu neredzētu tīklblakšu sugu. Jāsaka, ka šoreiz sanāca tāda mazliet sentimentāla pastaiga pa tuvējām bērnību dienu takām, kas šo gadu laikā, protams, ir jau izmainījušās līdz nepazīšanai. Kur kādreiz bija meži, tur tagad plešas izcirtumi, bet kur jaunībā atminos ar tēvu staigājām pa vienu izcirtumu - tur tagad slejas 20-25 gadīgas priedes. It kā jau vizuāli sāk mazliet izskatīties pēc meža, bet, protams, tādas sugas, kas tur nocirstajā mežā dzīvoja pirms tam tur vēl nerādīsies gadus 50 vismaz. Vispār, paskatoties vecākas kartes, šī vasarnīcas apkārtne šķiet ir bijusi pat ļoti mežaina un vienu dienu pat tā aizdomājos - interesanti kādas sugas tur ir bijis iespējams atrast? Jo pat tagad, daudzos nelielajos īstena meža (tur ar priedēm virs 80-100 gadiem) nogabalos, te atrodas visādas retas un foršas sugas. Protams, daļēji te varbūt vainojams 'pētnieka klātesamības' faktors, jo ja paskatītos kurās vietās Latvijā vispār tiek konstatētas daudz dažādas retas sugas, tad tas ir vai nu tiešām Nacionālajos parkos, Dabas liegumos u.c. aizsargājamās dabas teritorijās vai arī... vietās kur tuvumā dzīvo kāds pētnieks. Jo tomēr daudz kas par Latvijā sastopamo kukaiņu sugu izplatību nav zināms, jo vienkārši pētnieku ir par maz un nav iespējams kvalitatīvi noklāt visu Latvijas teritoriju. Tā ka pilnīgi noteikti kāda daļa 'reto' sugu nemaz nav retas, bet vienkārši reti konstatētas jeb tiek konstatētas vien kādās aizsargājamās teritorijās, kur tiek veikti kādi pētījumi vai arī kāda pētnieka dzīves tuvumā, kur viņš vienkārši veic regulārus novērojumus. Tiesa attiecībā uz dažādām dabisku mežu sugām, droši vien mēs palaidīsim garām to brīdi, kad tādas sugas tiešām kļūs retas, jo nu viens ir skaidrs - piemērotu dzīvotņu tām vairāk noteikti nepaliek un sugu stāvoklis Latvijā noteikti neuzlabojas. Tā ka pilnīgi iespējams, ka kādreiz mums būs par daudzām sugām tiešām konkrēti dati, ka teiksim 2050. gadā jā, šī suga tiešām ir ļoti reti sastopama. Taču varbūt 2017. gadā tā vēl bija izplatīta plašāk, taču tad mēs to vēl nezinājām. Tāpēc īstenībā dažādiem faunistiskajiem novērojumiem arī ir zināma vērtība un pielietojums, jo šādi atradumi un novērojumi veido kopējo zināšanu pamatu par konkrētu sugu izplatību uz kā tālāk tad var balstīt jau kādus citus, konkrētākus un vērtīgākus pētījumus. 
Lapgrauzis Chryomela tremulae
Lapgrauzis Chrysomela vigintipunctata
Lapgrauzis Plagiodera versicolora
Bet nu labi - aizpeldēju jau es te mazliet ne par tēmu. Atpakaļ pie kukaiņiem, jo to šajā dienā bija daudz! Varētu teikt, ka sāku ar lapgraužu izpēti, jo augstāk redzamajā jaunaudzē gar ceļa malām bija saauguši arī dažādi kārkli u.c. lapkoku atvases. Uz tām, protams, lielā skaitā sēdēja dažādi lapgrauži. Dominēja g.k. Phratora ģints vaboles (tur jāpapēta vēl bildes, varbūt sugu var noteikt. Gan jau, ka pamatā tur dominēja parastās sugas - vittelinae un vulgatissima) un apaļīgi zilganais lapgrauzis (tas nav sugas latviskais nosaukums) Plagiodera versicolora. Bet bija arī šādi tādi foršāki radījumi - g.k. jau prieks par lapgrauzi Chrysolina vigintipunctata, kas nav reta suga (drīzāk pat visnotaļ parasta), bet arī viens no tiem radījumiem, ko pēdējo 12 gadu laikā kaut kā nebiju sastapis. Dīvaini ka tā, jo jaunībā tādas trāpījās regulāri. Iespējams atkarīgs kādām metodēm darbojas un cik rūpīgi pēta dažādu kārklu lapas, kur šī suga parasti sēž. Uz viena kārkla arī atradās viena no trim sarkanajām Chrysomela ģints sugām - C.tremulae. Daudzi droši vien ir redzējuši lielo apšu lapgrauzi (C.populi), kas izskatās principā tieši tā pat kā šī suga, bet ir izmērā nedaudz lielāka un pakaļspārnu gali ir ar tumšu plankumiņu. Mazliet grūtāk C.tremulae ir atšķirt no C.saliceti, taču tur var vērst uzmanību priekškrūšu vairoga malu formai, kas šai sugai ir izliekta vieglā 'S' burta formā (saliceti - šīs malas vairāk noapaļotas, pakaļējie stūri taisni nevis izvirzīti uz āru). Latīniskais nosaukums gan it kā norāda, ka tremulae varētu būt sastopama uz apsēm, bet saliceti - uz kārkliem, kas vairumā gadījumu tā arī varbūt ir, taču abas sugas var reizēm atrasties arī uz otras sugas iemīļotā barības auga (kā manā gadījumā), tā ka tas pats par sevi diemžēl sugas noteikšanā neko daudz nepalīdz.
Piecpadsmitplankumu mārīte (Calvia quindecimguttata)
Diezgan jau sapriecājos, kad no viena ievas zara nobira šāda oranžā mārīte ar 6 gaišiem plankumiem uz katra segspārna. Nu taču jābūt divpadsmitplankumu mārītei (Vibidia duodecimguttata)! Beidzot - trūkstošā oranžo mārīšu suga (LV ir 7 tādas sugas) manā fotoarhīvā! Jau sāku prātā pārcilāt, ka nu tad jau gan jāuztaisa kāda smuka kolāža, kur visas tās sugas saliktas rindiņā un salīdzinātas. Ierakstīju jau pat savā nofotogrāfēto sugu ekseļa tabulā. Kādu dienu vēlāk, kad jau mazliet rūpīgāk pieķēros safotogrāfētā metriāla izpētei, sāku tā mazliet ausīties - kaut kas šķiet ne tā. It kā plankumu skaits tā kā atbilst, bet to izvietojums galīgi nē (piemēram, Vibidia malējie plankumi pieskaras segspārnu malai). Iemetu aci noteicējā un secināju, ka neatbilst arī citas pazīmes - piemēram, priekškrūšu vairoga priekšējā mala vismaz daļēji nenosedz acis. Hmm, ko nu? Citu variantu jau patiesībā nav daudz un uzreiz tapa skaidrs, ka tā nav kāda no parastajām sugām, bet gan retā piecpadsmitplankumu mārīte (Calvia quindecimguttata). Varbūt pat vērtīgāks atradums! Šo sugu gan vienu reizi biju jau atradis Slīteres Nac.parkā 2009. gadā, kas izrādās bija trešā zināmā atradne pēdējā laikā. Pēc tam ir publicēta viena atradne no Moricsalas 2002. gadā (A.Barševskis). Gan jau ir vēl kāda atradne, bet, kopumā ņemot, noteikti retums Latvijā! Starp citu raksta arī, ka citur Eiropā tā ir reti sastopama suga. Negaidīti un patīkami! 
Zemesblaktis Acompus rufipes
Lielās skrejvaboles (Carabus coriaceus) kāpurs
Lielās skrejvaboles (Carabus coriaceus) kāpurs
Dadžu tīklblakts (Tingis cardui)
Vispār šo konkrēto maršrutu izvēlējos iet, jo kaut kā atmiņā bija, ka tur viena grāvja apkārtnē mežmalā varētu atrast kādas ziedošas neaizmirstulītes. Nācās mazliet vilties, jo neko vairāk par veronikām un virzām nemanīju. Nu neko darīt - padomā bija vēl viena cita vieta ko pārbaudīt. Lai uz to nokļūtu gan nedaudz pamainīju maršrutu un izgāju pa retāk staigātām takām. Arī šajā maršrutā atklājās jauns, iepriekš neredzēts izcirtums, apmēram 2-3 gadus vecs. Šajā stadijā patiesībā izcirtumi ir kukaiņu ziņā, manuprāt, visinteresantākie - saaugusī veģetācija vēl ir pietiekami zema, lai pa izcirtumu varētu vēl samērā ērti pārvietoties un tā vēl nenosedz tuvāk pie zemes esošos atmirušās koksnes fragmentus (celmus, kādas kritalas) un tajā pašā laikā vēl gana daudzveidīga. T.i. izcirtums vēl nav jauno kociņu un atvašu pārņemts. Līdz ar to šādā izcirtumā var vēl atrast gan kādas ar atmirušu koksni saistītas sugas (parasti arī kāds ekoloģiskais koks šajā laikā ir paspējis nogāzties, gar malām augošie koki kādi nokalst utt.), gan var pētīt, kas labs dzīvo uz svaigi saaugušajiem augiem. Vēl gadi 2-3-5 un tad jau izcirtums pārvēršas par džungļiem krūšu augstumā vai pat virs galvas un nav vairs tik interesanti. Šajā vietā mazliet tad piestāju un tiešām - šādas tāds foršas sugas arī atradās. Piemēram, otrā dadžu tīklblakts (Tingis cardui) šajā gadā. Forši, jauna atradne ko pievienot tīklblakšu apkopojumam. Tāpat atradās samērā retā zemesblatks (Acompus rufipes), ko jau gan biju šogad atradis Skrundas apkārtnē. Iespaidīgākais objekts gan bija milzīgs (>3cm), draudīga izskata, piķa melns skrejvaboles kāpurs! Mazliet pat salēcos, kad tas pavērās manam skatam zem dadža lapas. Pēc visa spriežot, lielās skrejvaboles (Carabus coriaceus) kāpurs. Vismaz cik pētīju vienā Carabus ģints kāpuru noteicējā, tad viena no noteikšanas pazīmēm ir klipeusa (clypeus - varētu to dēvēt par sejas apakšējo malu?) forma, kas manam īpatnim labi atbilst C.coriaceus. Tiešām ļoti draudīgs radījums, kas savu izskatu pilnībā arī attaisno, jo ir tiešām makten plēsīgs radījums. 
Lapgrauzis Zeugophora subspinosa
Māņsmecernieks Salpingus planirostris
Spīdulis Cychramus variegatus
Katrā ziņā šis izcirtums šķita tāds gana interesants, lai tur atgrieztos vēlreiz. Atminos, ka jaunībā viens līdzīgs izcirtums pavisam tuvu vasarnīcai (kas tagad, jau ir pagalam aizaudzis) man atnesa daudz dažādus vērtīgus radījumus, ko vairs neesmu kopš tā laika dabā redzējis - krāšņvaboles Dicerca alni, Agrilus betuleti, koksngrauzi Leiopus punctulatus un gan jau vēl šo to. Nākamajā dienā starp citu tur arī atgriezos, bet par to - nākamajā ierakstā. Šajā dienā joprojām turpināju izmisīgi meklēt ziliem ziediem ziedošās neaizmirstulītes. Kur viņas ir? Laikam kārtējais Mērfija likums - kad nevajag, tad vai ik uz stūra, bet kad speciāli meklē - nav nekur. Protams, laiku lieti netērēju un mēģināju šo to citu ieraudzīt. Varbūt nekas tāds 'spešal', bet tāpat sugas, ko vienmēr ir forši nofotogrāfēt. Tā, piemēram, lapgrauzi Zeugophora subspinosa šķiet satiku tikai 2. reizi. Salīdzinoši divas nākamās sugas - māņsmecernieks Salpingus planirostris un spīdulis Cychramus variegatus - skaitās retākas, taču tās man pēdējos gados trāpās gana regulāri. Īpaši jau spīdulis, kas šogad vien ir jau trāpījies kādās 3-4 vietās.  
Laupītājblakts Pygolampis bidentata novērošanas biotops
Laupītājblakts Pygolampis bidentata
Laupītājblakts Pygolampis bidentata
Pēdējā laikā nu jau gandrīz katra pastaiga atnes kādus pārsteigumus - reizēm pat vairāk par vienu. Retā mārīte, protams, ir viens šāds pārsteigums, taču pavisam totāli negaidīts bija šādas slaidas, tumšas blakts atradums - laupītājblatks Pygolampis bidentata! Negaidīts, jo tā ir kārtējā 'totālā cūcene'! Gribēju nofotogrāfēt kādu lapgrauzīti un, lai to izdarītu gribēju atrasties mazliet tuvāk pie zemes (tā stabilāk) un, ap savu asi mazliet parotējis, pietupos takas malā un burtiski acu priekšā uzreiz pamanīju šo blakti. Būtu pagriezies par grādiem 30 uz vienu vai otru pusi - droši vien nebūtu pamanījis. Būtu pietupies kādu 1-2 metrus tuvāk vai tālāk - arī nebūtu blakti pamanījis. Tiešām lielāku cūceni ir grūti iedomāties! Blakts arī bija visnotaļ tramīga - paspēju nospiest tikai 5 kadrus un tā aizlidoja tālēs zilajās. Nu kā tā var veikties? Īpaši vērtīgs šis novērojums ir tāpēc, ka šī ir tiešām reta blakts mūsu reģionā. Biju tieši pirms kāda mēneša lasījis rakstu par šīs blakts atradumiem Igaunijā (lasāms šeit - PDF), kur tā periodā kopš 1929-2015. gadam ir atrasta tikai 11 reizes. Pie tam diezgan dažādos biotopos, līdz ar to īsti nekādu kopsakarību par to kur šo blakti meklēt nav. Raksta, ka iespējams mazais novērojumu skaits saistāms ar blakts slēpto dzīvesveidu (aktīva naktī?) un neuzkrītošo izskatu. Šajā rakstā arī minēts, ka Latvijā suga it kā pirmo reizi ir konstatēta vien 2001. gadā (15. jūnijā, Ziemupē, V.Spuņģis), taču ir arī viens agrāk publicēts novērojums - 1952. gada 10. maijā Bukultos to ir ķēris V.Šmits (atradne publicēta Z.Spura 1953. gada rakstā "Jaunas ziņas par Latvijas PSR Heteroptera faunu). Jādomā, ka gana ticams novērojums. Tā ka vismaz divi novērojumi Latvijā ir - vai ir vairāk? Kas zin - gan jau ir arī kāds nepublicēts atradums, bet gan jau tādu nav daudz un Pygolampis bidentata noteikti uzskatāma par retu sugu Latvijā. Patiesībā, pēc igauņu raksta izlasīšanas, nebiju pat tā cerējis, ka varētu šo blakti dabā ieraudzīt, bet nu... Reizēm jau tiešām veiksme stāv klāt! Super!
Ar spilvēm aizaugusi mitra ieplaka izcirtumā
Vairogblakts Rubiconia intermedia
Vairogblakts Rubiconia intermedia
Piešcikāde Nothodelphax distincta
Atpakaļceļā gāju cauri saviem 'zelta izcirtumiem' (~300m garā posmā - trīs jaunas vaboļu sugas Latvijas faunai!), kur vienā pusē izcirtumā pamanīju slapju, spilvēm aizaugušu ieplaku. T.i. principā biju jau citos gados piefiksējis, ka tur tāda ir, bet īsti nekad tur bridis tuvāk nebiju. Sak, ko tur slapjumā kājas mērcēs? Tagad, kad mazliet esmu pievērsies blakšu un cikāžu izzināšanai, zinu, ka uz spilvēm mēdz dzīvot arī dažas interesantas sugas, kas citur nekur nedzīvo. Domāts darīts - jābrien padarboties ar entomoloģisko tīkliņu! Jau pirmie daži vēzieni atnesa kārtējo negaidīto pārsteigumu - vairogblakti, ko es īsti nespēju uzreiz pat identificēt. It kā Neottiglossa pusilla, it kā Eysarcoris aeneus, bet īsti jau ne viena, ne otra suga. Kas tad? Skaidrs, ka jāsafotogrāfē un tad jau mājās tiks galā. Suga izrādās ir Rubiconia intermedia, kuras eksistenci kaut kā biju vispār palaidis garām. Gandrīz vai vajag uztaisīt līdzīgu apkopojumu kā par tīklblaktīm arī par vairogblaktīm, jo tā visa informācija diezgan plaši izmētāta dažādās publikācijās un ir samērā grūti orientēties. Kaut vai tīri praktiski - kādas sugas tad Latvijā ir konstatētas. Šai sugai literatūrā kopumā ir ļoti maz atradumu - vien Ķemeri (22.05.1949, Z.Spuris) un Inčupe (16.07.1974, Z.Spuris, R.Varzinska). Varbūt, ka retums - kas zin. Blaktis gan samērā neliela izmēra un varbūt tāpēc neuzkrītošas. Dzīvojot g.k. uz dažādām graudzālēm tā ka tieši ar spilvēm šķiet varētu arī nebūt saistība. Tāda saistība toties ir ļoti glītajai piešcikādei Nothodelphax distinctus, kas sastopama tieši uz spilvēm. Izmērā sīka un pēc izskata šķiet, ka tas ir drīzāk kādas cikādes nepieaudzis īpatnis, bet tāda tā cikāde izskatās. T.i. šis ir pilnībā pieaudzis īpatnis.
Tīklblakts Agramma femorale
Tīklblakts Agramma femorale
Spilvu pļaušana gan atnesa vēl vienu pārsteigumu - jaunu tīklblakšu sugu!! Agramma femorale! T.i. it kā jau zināju, ka šī suga dzīvo uz spilvēm (un arī doņiem), bet kaut kā šķita, ka tā parādās kaut kad mazliet vēlāk sezonā. Tiešām liels bija mans pārsteigums pamanīt, ka pa tīkliņu rāpo šāds miniatūrs, vien 2mm liels radījums. Agramma ģints īstenībā ir tādas mazāk tipiska izskata tīklblaktis, jo to ķermeņa malas nav paplatinātas, ķermenis arī bez kādiem tur kukuržņiem u.c. ģeometriskiem izvirzījumiem. Tā teikt uz citu sugu fona tādi visnotaļ askētiski radījumi. Bet forši tāpat! Interesanti, ka sugu Latvijai atzīmējis ir vienīgi Gustavs Flors savā 1860. gada darbā. Vai tiešām kopš tiem laikiem neviens šo sugu nebūtu redzējis un atradis? Stipri šaubos, jo dažādi pētījumi par purvu bezmugurkaulniekiem ir bijuši diezgan daudz un jādomā, ka gan jau kāds šīs sugas eksemplārs kādā no šiem pētījumiem ir arī ievākts. Cita lieta, ka ja pētījuma mērķis nav teiksim blakšu faunas pētīšana, tad tāds ievāktais blakšu materiāls varbūt ne vienmēr ir ticis apstrādāts. Vai arī, ja ir ticis apstrādāts, tad varbūt ne vienmēr tas tiek kaut kur publicēts. Tā, piemēram, vairums bakalauru un maģistru darbu datu nekur netiek publicēti, lai arī tajos bieži vien ir ļoti vērtīgi faunistiski dati. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka šis spilvu puduris bija pirmais ko es šogad pārbaudīju un uzreiz šī tīklblakts atradās, tad ir aizdomas, ka visticamāk purvos u.c. mitros biotopos ar spilvēm šī suga droši vien ir izplatīta visai bieži. Protams, laiks rādīs - jāpastaigā vēl starp spilvu puduriem un tad jau redzēs vai izdosies šo sugu atrast arī citās vietās. Jebkurā gadījumā - it kā gaidīta (t.i. šo sugu noteikti biju cerējis šogad sastapt), bet tajā pašā laikā negaidīta (doma bija par šīs sugas meklēšanu jūnija beigās) septītā tīklblakšu suga. Vēl tikai 3 līdz plānotajam mērķim -10!
Ceriņu sfings (Sphinx ligustri)
Kazeņu vilnkājis (Thyatira batis)
Ūdensvabole Hydroglyphus geminus
Mīkstblakts Harpocera thoracica
Bet kā tad tur ar tām neaizmirstulītēm? Pašā vakarpusē beidzot nokļuvu līdz pēdējai potenciālajai vietai, kur it kā man atmiņā bija palicis, ka tur neaizmirstulītes varētu augt. Un tiešām - visa mežmala bija ziliem ziediņiem klāta! Priecīgi saberzēju plaukstas un metos četrrāpus meklēt tīklblaktis Dictyla convergens. Vai izdosies vienā dienā atrast divas jaunas sugas? Tas jau būtu neticami... Diemžēl neatradās. Meklēju it kā ļoti rūpīgi, bet nu neradās pat aizdomas par tīklblakšu klātbūtni. Varbūt šajā vietā to nav? Kas zin. Neko darīt - visi meklējumi jau nevar būt veiksmīgi. Lēnām arī tuvojās naktstauriņu gaismošanas laiks un atkāpos mājup. Uzreiz gan jāsaka, ka tauriņu gaismošana šoreiz neko diži interesanta neizvērtās. Pēc prognozēm it kā nakts temperatūrai vajadzēja būt tuvu 20 grādiem, bet pie manis diži siltāk spar kādiem 13-14 grādiem nebija. Nav jau tā, ka tas būtu baigi auksts un tauriņi jau lidoja, taču +20 grādi ir pavisam 'cita opera'. Interesantākais objekts droši vien bija milzīgais ceriņu sfings (Sphinx ligustri), kas ir viena no mūsu lielākajām tauriņu sugām. Iespaidīgs radījums! No sīkulīšiem var atzīmēt miniatūru, ap 2-3mm garu ūdensvaboļu sugu - Hydroglyphus geminus un mīkstblakti Harpocera thoracia, kas abas man jaunas sugas. Līdz kādiem 3iem naktī izvilku un tad devos mazliet pasnaust, lai rīt vēl izmestu kādu loku, kas izrādījās gandrīz vai tik pat veiksmīgs un izcils. Bet par to nākamajā ierakstā! 

2 komentāri:

Andris G teica...

Lielās skrejvaboles kāpuram dibenā ir ragi. Tie ir tikai dekoratīvi, vai arī tie pilda kādu funkciju?

Uģis Piterāns teica...

Kukaiņiem šādus izaugumus dēvē par cerkām (angliski - cerci) un dažādām grupām tie ir ļoti dažāda izskata (garāki, tievāki utt.) un pildi dažādas funkcijas. Lielākoties gan tā maņu funkcija, jo šie 'radziņi' bieži vien ir klāti pagariem matiņiem ar kuriem kāpurs var kaut ko sajust. Piemēram, kad kāds pieskaras tam no aizmugures. Vairāku vaboļu dzimtu kāpuriem (sprakšķiem, ugunsvabolēm, plakaņiem u.c.) šādus izaugumus gan dēvē arī par 'urogomphi' un tur to funkcija līdz galam varbūt pat nav skaidra, jo tie ir vienkārši cieti, ragveida izaugumi. Iespējams aizsardzības funkcija, jo daļa šo kāpuru dzīvo vai nu zem mizas, vai satrupējušā koksnē, kur lielākoties kaut kāda kustība notiek uz priekšu un atpakaļ (pa izgrauztām ejām utml.). Tad nu varbūt nepieciešami kādi asi izaugumi dibengalā, lai sevi mazliet aizsargātu arī no mugurpuses (priekšgalā jau parasti ir žokļi un tā). Būtu tad mazliet jāpalasa literatūra kurš no abiem variantiem attiecas tieši uz šo skrejvaboles kāpuru - drīzāk jau šķiet, ka maņu funkcija, jo tīri aizsardzībai šķiet šādi nelieli (attiecībā pret ķermeņa izmēru) diez vai daudz ko līdz.