svētdiena, 2017. gada 17. decembris

Šlīteres Nacionālas parks

Spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Nu tad beidzot - kāds ieraksts par 2017. gada vasarā redzētajām radībām! Tā jau vispār šogad esmu bijis samērā čakls bloga rakstītājs (pēdējo reizi tik daudz ieraksti bijuši tālajā 2011. gadā - sen!), bet augustā tomēr spēki beidzās. Gadās! Kā izrādās, tad esmu palicis kaut kur jūlija beigās, tad nu turpinām. Vispirms dienas kārtībā ir divu dienu (24. un 25. jūlija) vizīte Kolkas pusē, kur bija plānots kopīgs izbrauciens dabā ar kolēģi, kukaiņu vērošanas entuziastu un fotogrāfu - Mareku Ieviņu (dabasfoto.lv). Brauciens bija ļoti produktīvs un sastrādāts tika stipri daudz, tāpēc jāsadala tas būs veselos 3 ierakstos. Idejiski galvenais brauciena mērķis bija mēģināt nofotogrāfēt Mareka pirms 2 gadiem atrasto jauno koksngraužu sugu Nivellia sanguinosa, ko Marekam šogad bija izdevies atrast vēl vairākās vietās. Tātad atradums nepavisam nav nejaušība, bet tajā apkārtnē ir stabila šīs sugas populācija. Tās vietas gan atrodas kādu gabalu prom no Kolkas (principā jau Dundagas apkārtnē) un pirmās dienas laika prognoze rādījās vairāk vai mazāk laba tikai tiešā piekrastes tuvumā - tāpēc nolēmām pirmo dienu veltīt salīdzinoši tuvākam izbraucienam uz Šlīteres bākas apkārtni. Arī tur dzīvo vēl sauja citu neredzētu koksngraužu sugu - kaut vai jūnija sākumā Mareka atrastais ļoti retais Anaglyptus mysticus. Un kas zin - kādi brīnumi tik vēl ne? Domāts darīts, sēžos Mareka auto un drīz jau esam galā, laika prognoze nemelo - laiks šajā dienā tiešām trāpījies ļoti labs. Atliek vien mesties retu un iepriekš neredzētu sugu (tās jau mums interesē visvairāk) meklējumos! 
Smecernieks Cossonus parallelepipedus
Smecernieks Trachodes hispidus
Šaurvabole Silvanoprus fagi
Tā kā pieminēto A.mysticus Mareks bija atradis turpat pie Šlīteres bākas - uz trepju, kas ved lejpus pa Zilo kalnu krauju, konstrukcijām, tad ar to apskati arī sākām dienu. Kā izrādās, tad šāds it kā mākslīgs, cilvēka radīts veidojums kā koka trepju konstrukcijas meža vidū, var būt ļoti produktīvs kukaiņu meklēšanas 'poligons', jo uz gaišā, līdzenā koksnes fona dažādus objektus pamanīt ir vieglāk kā teiksim uz kāda koka mizas fona. Gan jau, ka tur tie kukaiņi sasēžas g.k. nejauši, līdz ar to nav jau tā, ka tās trepes ir aplipušas no vienas vietas ar visādām retām vabolēm, līdz ar to ir nepieciešama gana vērīga acs, lai tos sīkulīšus pamanītu. Sākumā Mareks jau ar uztrenēto aci tik sauca mani no viena stabiņa pie cita stabiņa, bet nu uz trepju beigām jau pats ar mazliet piešāvos un sāku šo to pamanīt. Lai arī vēlreiz atkārtot retā koksngrauža atradumu neizdevās, tomēr kopumā 'medības uz trepēm' bija veiksmīgas un man personīgi deva 3 jaunas vaboļu sugas - divus smecerniekus un vienu šaurvaboli. Smecernieki pēc formas un izskata tādi diezgan diametrāli pretēji - viens, Cossonus paralellepipedus, slaids un ļoti spīdīgs, bet otrs, Trachodes hispidus, apaļīgs un klāts saplacinātiem, zvīņveida matiņiem. Neviena no šīm sugām gan nav nekāds īpašs retums.   
Koksngrauzis Pogonocherus hispidulus
Koksngrauzis Pogonocherus hispidulus
Turpmākajā pastaigā jau g.k. ņēmu talkā dauzāmo paladziņu, jo Slīteres Zilo kalnu apkārtnē uz dažādiem nokaltušiem zariem utml. objektiem noteikti dzīvo visādas labas sugas, kuras tāpat vien staigājot ieraudzīt un atrast ir grūtāk (bet ne neiespējami - katrai metodei ir savi plusi un mīnusi). Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad no viena nokaltuša lazdas zara izdevās nokratīt viņu - trūkstošo no biežāk sastopamajām Pogonocherus ģints koksngraužu sugām. P.hispidus! Patiesībā tā arī bija viena no potenciālajām mērķsugām, ko šajā dienā loloju cerības atrast un izdevās ar. Glīta izskata, neliels koksngrauzītis ar ļoti raksturīgu, koši baltu joslu uz segspārniem. Droši vien nav pārāk liels retums, bet nu kopumā grūti konstatējama suga - kā jau vairums koksngraužu, kas dzīvo slēptu dzīvi un nebarojas, piemēram, uz ziediem. Koksngraužu suga Nr84. manā fotoarhīvā. Lēnā garā jāmēģina tiekties uz 100! Nu vismaz 90 nākamgad varētu mēģināt sasniegt. Katrā ziņā šis gads ir labs pierādījums, ka ja intensīvi meklē un uz to strādā, tad jau atrast var visu ko vien sirds kāro, jo šogad tiešām daudz runāju par Pogonocherus-iem un visas četras biežāk sastopamās sugas (vēl paliek ovatus) arī sekmīgi atradu. Tā ka, ja cītīgi piestrādātu, tad gan jau 90 neizpaliktu.
Koksngrauzis Leiopus linnei
Koksngrauzis Stictoleptura scutellata
Vītolu slaidkoksgrauzis (Necydalis major)
Koksngrauzis Exocentrus lusitanus
Ja mazliet atkāpjamies no hronoloģiskā dienas notikumu izklāsta un pievēršamies citiem koksngraužiem, tad šī, lai arī biju optimisma pilns, tā arī palika vienīgā jaunā suga šajā dienā. T.i. neviena cita no Šlīteres 'ekstrām' nekrita - t.i. g.k. cerēju uz Stictoleptura variicornis ieraudzīšanu, bet šoreiz diemžēl netrāpījās. Tiesa, lai arī Slītere ir vienīgā vieta, kur pēdējo ~15 gadu laikā šī suga ir konstatēta, nav gluži tā, ka to novērojumu būtu baigi daudz. Tātad arī te suga nav īpaši bieži sastopama. Atšķirībā, piemēram, no Stictoleptura scutellata, kas arī ir sastopama tikai Slīterē, taču te to ieraudzīt un atrast īpaši lielas problēmas nav - arī šajā dienā redzējām noteikti vairāk kā 10 īpatņus. No citām tādām interesantām sugām noteikti var atzīmēt vītolu slaidkoksngrauzi (Necydalis major), ko Mareks atrada mierīgi sēžam nātres lapas apakšpusē. Ne katra sastapšanās dabā ar šo sugu ir tik mierīga, tāpēc arī es nelaidu garām iespēju iemūžināt šo interesantā izskata koksngrauzi, kas nezinātājam pirmajā acu uzmetienā droši vien vaboli vispār neatgādina. Ja no tādām retākām sugām, tad liepu alejā pie bākas izdevās no zariņa nokratīt koksngrauzi Exocentrus lusitanus. Tā gan nebija gluži nejaušība, jo tieši tur tā ejot Marekam ieminējos, ka šis ir ļoti piemērots biotops šai sugai. Kādi pirmo trīs koku pārbaudītie zari bija pa tukšo, bet no ceturtās liepas zariņa beidzot nokrita meklētais. Kopumā laikam Latvijā nav nekāds retums, bet pašam gan tikai otrais novērojums (pirmais aprakstīts blogā te). Nav gan tā, ka katru gadu baigi nopietni un mērķtiecīgi strādātu uz šīs sugas meklēšanu - t.i. ja rūpīgi nepārbauda vecu liepu, tievos, nokaltušos zariņus, tad šo sugu ieraudzīt tā 'uz dullo' ir ļoti grūti. 
Piepjložņa Tetratoma ancora
Ēnvabole Phloiotrya rufipes
Bet ja ne koksngraužu retumi, tad citu vaboļu retumi gan trāpījās - ne viens vien. Nav jau brīnums - Slīteres Nacionālais parks un jo īpaši Zilo kalnu apkārtne ir viena no nedaudzajām tiešām izcilajām kukaiņu daudzveidības 'mekām' Latvijā. Droši vien varētu gadiem tur staigāt un vai ik reizi izdotos pamanīt ko jaunu un neredzētu. Varbūt pārspīlēju? Kas zin - var jau būt, ka agri vai vēlu gandrīz viss būtu izpētīts un ieraudzīts, bet nu man tas pagaidām jebkurā gadījumā nedraud, jo tur pastaigāt sanāk labi ja vienu reizi gadā. Tādā ritmā turpinot, ko darīt tur pietiktu vēl gadu desmitiem. Ok, tad pie retumiem. Par pirmo sugu gan neesmu nemaz pārliecināts vai tas ir retums, jo par piepjložņu Tetratoma ancora Latvijas resursos un publikācijās nekādu info neatrodu. Tātad divi varianti - vai nu pietiekami parasta, lai nebūtu pieminēšanas vērta, vai arī retums. Grūti pateikt kāds gadījums ir šis, bet it kā apkārt citās Eiropas valstīts pārāk liels retums nav. Tā ka - varbūt arī pie mums nav nekas rets tik vien, ka līdz šim nebija man izdevies satikt. Arī tā var gadīties, jo ne tuvu nav tā, ka visas nosacīti parastās sugas būtu savā dzīvē redzējis. Dzīvojot uz piepjainiem lapkokiem un to zariem. No kāda satrupējuša zara arī šo izdevās nopurināt. Starp citu, spriežot pēc attēliem internetā, diezgan mainīga izskata suga, jo segspārnu plankumojums atsevišķiem īpatņiem var būt vairāk dzeltenbrūns kā tumšs, bet citiem - pat gandrīz pilnībā tumšs vien ar dažiem atsevišķiem dzeltenbrūniem plankumiem. Mans eksemplārs šķiet tāds pa vidu. Otra suga jau pavisam noteikti ir retāka - ēnvabole Phloiotrya rufipes, kas arī nokrita ko kāda neliela, satrupējuša lapkoka zara. Samērā līdzīga pēc izskata daudz biežākajai Xylita laevigata, bet nu pēc sīkajām pazīmēm tomēr diezgan atšķirīga. Šo eksemplāru arī pārmaiņas pēc ievācu pudelītē, jo, zinot, ka šo brūno ēnvaboļu noteikšana pēc foto ne vienmēr ir īpaši pateicīgs uzdevums, šķita, ka tas varētu palīdzēt noteikšanā. Palīdzēja!
Māņsprakšķis Xylophilus corticalis
Sveķu platsmeceris (Platyrhinus resinosus)
Ja iepriekšējie divi jaunumi bija mans 'roku darbs', tad nākamo sugu - māņsprakšķi Xylophilus corticalis jau savukārt atrada Mareks. Šī arī bija viena no tādām šī brauciena potenciālajām mērķsugām, jo pirmkārt sensenos laikos (šķiet 2003. gadā?) biju to šajā apkārtnē jau redzējis (noķēris), tātad bija it kā zināms, ka tāda te dzīvo, un otrkārt - Mareks jau pirms tam šajā gadā šo bija atradis pāris citās vietās. Tā patiesībā ir tiešām reta suga Latvijā, kas sastopama g.k. tikai vietās, kur ir augsts vecu koku un atmirušās koksnes blīvums - g.k. atradumi ir Slīteres Zilo kalnu apkārtnē un Moricsalā. Tātad tāda dabisko mežu biotopu suga. Šis konkrētais eksemplārs atradās uz diezgan lielas, varētu pat teikt milzīgas egles kritalas. Tāda viena no vieglāk atpazīstamajām māņsprakšķu dzimtas sugām, jo neviena cita nav tik koši krāsota. Uz viena stāvoša oša (ja pareizi atminos) stumbeņa savukārt atradās retais sveķu paltsmeceris (Platyrhinus resinosus). Nu jau gan šķiet, ka tik briesmīgi reta šī suga nav, jo pašam šis jau ir 4. atradums, kā arī pēdējā laikā gandrīz vai katru gadu kāds viens tiek ziņots arī portālā Dabasdati.lv. Par šo sugu izrādās jau divas reizes esmu blogā rakstījis (pirmā un otrā). 
Mīkstblakts Bryocoris pteridis
Mīkstblakts Monalocoris filicis
Šlīteres bākas apkārtne vispār ir diezgan smuki saaugusi ar dažādām papardēm (g.k. strauspapardes?, gan jau arī kādas ozolpapardes u.c.) un vienā brīdi padomāju paskatīt vai gadījumā uz tām nesēž kaut kas interesants - piemēram, kāda no divām mīkstblakšu sugām, kas dzīvo uz papardēm. Un jau pats pirmais rūpīgāk pārbaudītais papardes cers izrādījās produktīvs - uz tā uzreiz sēdēja abas šīs paparžu mīkstblakšu sugas! Gan Bryocoris pteridis, gan Monalocoris filicis. Abas diezgan neliela izmēra blaktis (ap 3mm), bet kopumā raksturīga izskata un nav sajaucamas ar citām sugām. Tā vien šķiet, ka Latvijā ne īpaši retas sugas, bet, lai ieraudzītu, tomēr vajag paskatīties paparžu lapu apakšpusē, jo citādi droši vien pamanīt un atrast ir grūti. Uz viena papardes cera var būt mierīgi >10 katras sugas īpatņi. 
Skudrulītis Tillus elongatus
Pastaigas otrajā pusē jau līdām ārā no meža, lai papētītu, kas labs ir atrodams gar 'Zeltsilu' ceļa malām. Tur tomēr parasti pilns ar visādiem ziedošiem ziediem, kas piesaista dažādas radības - arī no turpat netālu esošajiem Zilo kalnu nogāzes mežiem. Pirms vēl iznācām uz ceļa, vienā izcirtumā uz neliela apses stumbra Mareks pamanīja samērā reto skudrulīti Tillus elongatus, ko dabā pašam pirms tam bija izdevies atrast tikai vienu reizi. Pēdējo 5-10 gadu laikā gan atradņu skaits kopumā Latvijā ir audzis un par baigo retumu to laikam vairs nav pamata skaitīt - tādos vecākos meža nogabalos ar apsēm tie mēdz būt sastopami. Arī manos maģistra darba 'vākumos' kādus divus eksemplārus izdevās ar loga lamatām noķert. Bet šā vai tā - dabā ieraudzīt to joprojām ir liels prieks.
Smecernieks Rhynchaenus rufus (= Orchestes betuleti)
Zināmā mērā negaidīti varbūt pats vērtīgākais dienas novērojums ir šāds, samērā necila izskata smecernieciņš - Rhynchaenus rufus (vai pēc jaunākās sistemātikas - Orchestes betuleti). Interesants ar to, ka, lai arī suga ir minēta LV sugu čeklistā, tomēr tādu konkrētu faunistisku datu par šīs sugas atradumiem Latvijā nemaz neesot. Maksima Balalaikina darbā par Latvijas smecernieku faunu minēta šāda atzīme: "The occurrence of the species in the Latvian fauna needs confirmation.". Suga diezgan viegli atpazīstama, jo ir vienīgā no šāda 'formāta' smecerniekiem (ar paresninātām pakaļkājām, kas ir piemērotas lekšanai - līdzīgi kā spradžiem), kas ir vienmērīgi oranžā krāsā (bez kādiem plankumiem vai gaišāku matiņu laukumiem) un ķermenis vietām ir klāts gariem, retiem, labi redzamiem matiņiem. Vabolīte atradās ceļmalā uz kāda krūma vai koka zara - nu jau pat vairs neatceros un šķiet dabā pat nemaz nepiefiksēju, jo nešķita, ka šis sīkais (ap 2,5mm) smecernieks būs kaut kas īpaši interesants. Tā jau tāda dabas vērošanas burvība - nekad nezini kurā brīdi tas interesantais novērojums atradīsies!  
Dadžu tīklblakts (Tingis cardui) nimfa
Mīkstblakts Orthotylus marginalis
Encyrtidae dzimtas parazītisks plēvspārnītis, iespējams Encyrtus sp.
Tā citādi šī ceļmala neko citu pārāk interesantu neatnesa - t.i. es laikam biju gaidījis ko vairāk. Pāris vietās uz dadžiem atradās pa kādai tīklblakts Tingis cardui nimfai - pirms tam šajā gadā tādas nebija izdevies ieraudzīt. Tā rādās, ka vislielākā to koncentrācija ir nevis teiksim uz auga lapām, bet pašā dadža ziedkopā, kur nepieaugušās blaktis sēž starp dadža zieda asajiem dzelksnīšiem un droši vien jūtas gana ērti un no kādiem lielākiem pasargātas. Katrā ziņā, ja es vēlētos kādu no šīm nimfām paņemt pirkstos, tad tas būtu visai piņķerīgs un iespējams sāpīgs process. Ja vēl par blaktīm, tad no viena ceļmalas kārkla izdevās nokratīt vienu no daudzajām zaļajām mīkstblaktīm un principā šķita, ka nav vērts to fotogrāfēt, jo visticamāk tāpat neizdosies noteikt, taču izrādās, ka var gan - manuprāt, diezgan droši, ka šī ir Orthotylus marginalis. Man jauna suga, bet nu droši vien nekas rets. Noslēgumā viens ļoti sīciņš (ap 2mm, varbūt mazāk) parazītisks plēvspārnītis no Encyrtidae dzimtas - iespējams Encyrtus sp. Iespējams sīkākais plēvspārņu pārstāvis ko ir izdevies iemūžināt. Rāpoja pa alkšņa lapu ar antenām uzmanīgi pārbaudot lapas virsmu - droši vien meklēja kādu laputi vai bruņuti, kas pārsvarā ir šīs grupas 'mērķobjetki', kurā iedēt savas oliņas. Smalki. 

Nav komentāru: