sestdiena, 2018. gada 24. novembris

Blaktis 2018: maijs

Spriežot pēc vispārēja ierakstu trūkuma šogad blogā, varētu padomāt, ka 2018. gadā esmu bijis pasīva 'mēbele' un no mājas esmu izkustējies tikai putnus paskatīt, bet kukaiņu vērošana un fotogrāfēšana ir atstāta  totālā novārtā. Lai arī varbūt tiešām nesanāca tik daudz mērķtiecīgu gājienu dabā kā gadu iepriekš (īpaši šī gada sākumā), taču pilnīga bēdu ieleja šajā jomā gluži nebija - nav vienkārši sanācis laiks par tiem uzrakstīt vai vismaz bildes atrādīt. Tā kā šīs sezonas laikā ir tomēr sakrājusies kāda čupiņa interesantu novērojumu (tajā skaitā vairākas provizoriski jaunas sugas Latvijai), tad tagad, gada nogalē, mēģināšu mazliet laboties un kaut kādās tematiskās porcijās interesantāko atrādīt. Ņemot vērā, ka pēdējie divi gadi man paiet 'blakšu zīmē' (esmu pievērsies blakšu pētniecībai - pat atgriežoties mazliet vairāk uz zinātnes takas), tad pirmajās dažās porcijās būs tikai blaktis. Jā zinu, ka vairumam tas tā ne īpaši interesanti, jo attēlos nebūs redzami krāsaini tauriņi un blaktis taču ir "Fū, Pē - smirdīgas un nesmukas", bet nu ja vismaz viens cilvēks pēc šiem ierakstiem tā pie sevis nodomās, ka: "Tiešām blaktis ir tik dažādas? Interesanti, nekad nebūtu iedomājies/usies", tad jau mērķis būs sasniegts. 
Sausseržu slaidvairogblakts (Elasmostethus minor)
Sausseržu slaidvairogblakts (Elasmostethus minor)
Pirmā tematiskā porcija ir 2018. gada maijā satiktās blaktis. "Kur tad marts un aprīlis?", varētu kāds jautāt. Tā sanāca, ka tajos mēnešos ne reizi (!) nebiju kukaiņu fotomedībās. Pirmā nopietnā reize, kad tiešām gāju fotogrāfēt kukaiņus bija 6. maijs, kad devos pastaigā no Dunduru pļavām ĶNP tālāk gar Kauguru kanālu līdz autobusam uz Liepājas šosejas. Praktiski pirmais nofotogrāfētais objekts (nu ok, pats pirmais bija Oulema ģints lapgrauzis) bija uzreiz man jauna blakšu suga - Elasmostethus minor! Tā pārstāv vairogblaktīm tuvu radniecīgu dzimtu - slaidvairogblaktis (Acanthosomatidae), kas Ziemeļeiropā ir pārstāvēta vien ar 8 sugām. Tik nelielā dzimtā atrast sev jaunu sugu vienmēr ir patīkams notikums. Atrast to gan savā ziņā nebija pārāk grūti un patiesībā šajā vietā tieši to arī meklēju, jo mežmalā bija smuki saauguši kupli sausserži (Lonicera xylosteum), kas ir šīs sugas galvenais barības augs. Tas patiesībā stipri palīdz noteikšanā, jo trīs Eiropā sastopamās Elasmotethus ģints ir pat ļoti līdzīgas un tā 'uz aci' no virspuses praktiski neatšķiramas, taču samērā krasi atšķiras to izvēlētie barības augi un uz sausseržiem dzīvo tikai šī suga. Protams, uz sausserža teorētiski var nejauši apsēsties arī kāda no pārējām sugām, tāpēc precizitātei vienmēr ir vēlams pārbaudīt arī smalkākās noteikšanas pazīmes - piemēram, aplūkot tēviņu dibengalu no apakšpuses. Tur sausseržu slaidvairogblaktij (kā to varēt dēvēt latviski) abās pusēs no šiem labi izteiktajiem 'pušķīšiem' nav divu citu, mazāka izmēra pušķīšu kādi ir pārējām divām sugām. Vien gluda plātnes mala. Tā arī ir tāda pazīme, ko var dabā mēģināt ieraudzīt vai nofotogrāfēt un līdz ar to nav obligāti pati blakts nemaz jāievāc (kā tas var būt citu, sarežģītāku sugu noteikšanas gadījumos). Mātītēm tur tās pazīmes gan ir mazliet citas, bet nu par laimi šajā vietā starp kādām 6-7 atrastajām blaktīm, viens bija tēviņš, kas tad pilnībā apstiprināja sugas piederību. 
Egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum)
Droši vien turpināšu tad hronoloģiskā secībā un šajā dienā izdevās tikt vēl pie vienas jaunas blakšu sugas manam sarakstam - egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum), ko izdevās nokratīt no veca egles zara, kam daži čiekuri bija pamanījušies augt visai tuvu pie zemes. Šī suga noteikti nav reta, taču tā kā tās tiešām g.k. dzīvo tikai egļu čiekuros - tātad g.k. koku galotņu augstumā, tad ne vienmēr pie tām var ērti tikt klāt. Atliek g.k. cerēt uz šādām atsevišķām vecām eglēm, kam čiekuri ir arī zemākos zaros vai varbūt ja paveicas, tad var atrast kādu ziemojošu blakti tuvāk zemei. Varbūt der arī kādas ļoti svaigi nolūzušas egles, kur tās blaktis varbūt vēl nav izbirušas no čiekuriem, bet šo metodi šogad tā īsti neizdevās izmēģināt, jo tad kad domāju par šo blakšu sugu, tad tuvumā šādas nolūzušas egles neatradu vai arī, ja kādu reizi kādai tādai eglei tomēr gāju garām, tad neatcerējos, ka tur gribēju blaktis pameklēt.  
Mizasblakts Aradus depressus
Mizasblakts Aradus obtectus nimfa
Mizasblakts Aradus obtectus
Mizasblakts Aradus obtectus biotops
No šī Ķemeru gājiena varu atzīmēt vēl divas mizasblakšu sugas. Lai arī abas ir samērā bieži sastopamas un nav jaunas sugas priekš manis, tomēr satikšanās ar tām gadās ne tik bieži kā to izplatība varētu paģērēt, jo mizasblaktis kā jau mizasblaktis - ir ar visai slēptu dzīvesveidu. Tā, piemēram, Aradus obtectus dzīve g.k. esot saistīta ar parastajām apmalpiepēm un visbiežāk (vismaz manā pieredzē) tās var atrast uz šādiem atmirušiem, piepjainiem, vēlams saules apspīdētiem egļu (bet arī priežu) stumbeņiem un stumbriem, kur blaktis tad pārsvarā slēpjas zem atlupušās mizas. Šajā dienā vairākās šādās vietās zem mizas bija nepieauguši īpatņi, bet vienā vietā arī imago. Sugu viegli atpazīt pēc gaiši brūnā krāsojuma un taustekļu 3. posma krāsojuma. Līdzīgi viegli atpazīstama ir šajā dienā redzētā otrā suga - Aradus depressus, kas ir izmērā mazāka, taču raibāka un krāsaināka - ar raksturīgu, gaišu 'X' formas zīmējumu ķermeņa virspusē, gaišiem priekškrūšu vairoga stūriem u.c. pazīmēm. Latvijā līdzīgu sugu īsti nav. Šīs sugas dzīvesvietas tā konkrēti praksē atkodis neesmu, jo šo negaidīti nokratīju no egles zara, bet citreiz esmu redzējis rāpojam pa bērza vai kādu citu lapkoku stumbriem, kas principā būtu raksturojami kā nejauši atradumi. Grāmatās raksta, ka saistība ir g.k. ar dažādām Trametes ģints tauriņpiepēm. Būs varbūt tādas piepes jāpapēta rūpīgāk? 
Ūdensskraiduļa Velia saulii apdzīvotais grāvis - šaurs, dzidru ūdeni un samērā ātru straumi
Ūdensskraidulis Velia saulii
Maija sākumā centos arī pievērst lielāku uzmanību ūdensblaktīm, jo tur manā fotoarhīvā ir visai paliels iztrūkums. G.k. gan tīri objektīvu iemeslu dēļ, jo vairums ūdensblaktšu dzīvo zem ūdens, kur tās, saprotams, ir grūti nofotogrāfēt (tās ir jānoķer un jāievieto speciālā akvārijā utml.). Taču ir jau arī tādas ūdensblakšu sugas, kas dzīvo uz ūdens virsmas - piemēram, ūdensmērītāji, ko daudzi noteikti ir redzējuši (pat ja varbūt nav atpazinuši to izskatā blaktis) vai tādi mazāk zināmi radījumi kā ūdensskraiduļi, skraiduļblaktis un mērniekblaktis. Šo pēdējo nosaukto grupu meklēšanu pēdējos pāris gados tīri labi ir izkodis Mareks Ieviņš (dabasfoto.lv) tāpēc taujāju pēc padoma kā viņa pieredzē tās man iztrūkstošās sugas būtu labāk mēģināt atrast. Ieguvis vērtīgo informāciju, vispirms nolēmu pārbaudīt sev tuvākas un labi zināmas vietas - Doles stacijas apkārtni, kur zināju, ka ir divi atšķirīga izskata grāvji. Viens tāds šaurs, straujš ar dzidru ūdeni, bet otrs praktiski stāvošs, duļķains un zālēm aizaudzis. Pirmais, spriežot pēc aprakstiem un Mareka pieredzes, šķita ka varētu būt piemērots kādiem Velia ģints ūdensskraiduļiem un grāvis tiešām nepievīla! Šajā nelielajā grāvī, neskatoties uz samērā spēcīgo straumi, atradās vairāki ūdensskraiduļi Velia saulii. Tās ir vidēja izmēra blaktis, (apmēram neliela ūdensmērītāja izmērā, bet druknākas) ar vairākiem, koši baltiem plankumiem ķermeņa virspusē un oranžu plankumu rindu gar vēder sāniem. Vārdu sakot - uz citu ūdensblakšu fona visai koši un izteiksmīgi kustoņi. Kad atvēru pirmo reizi blakšu grāmatu, uzreiz nospriedu ka vēlos kādu no Velia blaktīm nofotogrāfēt. Beidzot tas tad ir izdevies! 
Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)
Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)
Otra meklētā suga savukārt bija jāmeklē tajā otrajā grāvī, kas bija riktīgs 'stagnāts' - seklu, duļķainu ūdeni un daļēji aizaudzis ar niedrēm u.c. ūdensaugiem. Pēc Mareka apraksta šķita, ka tādā grāvī 100% būtu jābūt slaidajām mērniekblaktīm (Hydrometra gracilenta), kas ir pagaidām vienīgais īpatnējās mērniekblakšu dzimtas (Hydrometridae) pārstāvis Latvijā. Tās pat nav pārāk mazas - lielākie eksemplāri tuvu pie 1cm, taču ķermenis ir tik ļoti slaids un kājas tik garas un tievas, ka uz ņirbošās ūdens virsmas fona šīs blaktis izrādās ir sasodīti grūti ieraudzīt. Jo tik tiešām šajā grāvī tās dzīvoja, bet kad pirmo beidzot pamanīju, tad burtiski pēc 3 sekundēm, kā novērsu acu skatienu no blakts, lai sagatavotu fotoaparātu darbam, uzreiz blakti nozaudēju un kādu pusminūti nevarēju to atkārtoti ieraudzīt. Tas nekas, ka skatījos burtiski vien 10x10cm nelielā laukumā... Blakts izgaisa kā izkūpējusi! Par laimi šīs ūdensblaktis, atšķirībā no ūdensmērītājiem, kas bez īpašas piepūles burtiski acumirklī spēj pa ūdens virsmu aizslīdēt kādu pusmetru tālāk (lielākās sugas droši vien pat tālāk), ir lēnīgas, bez straujām kustībām. Līdz ar to nekur tālu tā blakts jau nevarēja būt aizgājusi un pēc brīža par laimi atkal ieraudzīju pazudušo eksemplāru. Tiešām ļoti īpatnēja izskata blaktis! 
Zemesblakts Cymus melanocephalus
Zemesblakts Cymus melanocephalus
Uz Doles stacijas pusi devos pat divas dienas pēc kārtas - 8. un 9. maijā. Otrajā dienā mazāk dzīvojos pa grāvjiem un vairāk ar entomoloģisko tīkliņu centos ko interesantu atrast starp lakstaugu stiebriem. Un izdevās! Nelielā, skrajā, bet mitrā pļaviņā, starp neliela auguma doņu ciņiem izdevās iepļaut vairākas Cymus ģints zemesblaktis, kas man jau uzreiz tā 'uz aci' izskatījās aizdomīgi vērtīgas. Pāris aši kadri un manas aizdomas tika apstiprinātas. Cymus melanocephalus - potenciāli jauna suga Latvijai jeb nu man līdz šim pagaidām nav zināmi citi, agrāki šīs sugas atradumi Latvijā! Bija gan apmēram skaidrs, ka tai Latvijā ir jābūt, jo ir sastopama arī pašos Somijas dienvidos. Suga saistīta g.k. ar doņiem (Juncus) - sugas ekoloģijas aprakstos g.k. piemin izplesto (effusus), kamolu (conglomeratus) un Žerāra doni (gerardii), bet parādās gan arī kādas citas doņu sugas (šķiet pie mums nesastopamas), gan daži grīšļi. Vārdu sakot, līdzīgi kā pārējās 3 Cymus ģints zemesblaktis arī šī ir mitru vietu suga. Diezgan viegli atšķirama no pārējām sugām, jo galva ir ļoti tumši brūna (tas atbilst zinātniskā nosaukuma sugas epitetam 'melanocephalus', jo no grieķu valodas 'melanos' = melns, tumšs, bet 'cephalus' jeb  'kephalos' = galva), priekškrūšu vairogs bez gaišas, gareniskas līnijas tā vidusdaļā u.c. pazīmes. Ja saliktu visu četru sugu attēlus blakus, tad atšķirības ir visai uzskatāmas. Interesanti, ka maija beigās šo sugu izdevās atrast vēl vienā citā vietā - slapjā izcirtumā Jāņupes apkārtnē (otrs attēls). Tā ka visticamāk, ka nekāds retums nav un patiesībā pieļauju, ka tas varētu arī nozīmēt, ka es tomēr nebūšu pirmais sugas atradējs Latvijā, un kādā kolekcijā slēpjas arī kāds agrāk noķerts šīs sugas eksemplārs. Cerams, ka turpinot blakšu faunas pētniecību, viss ar laiku saliksies 'pa plauktiņiem'. 
Zemesblakts Pachybrachium fracticollis
11. maijā savukārt tēmēju uz Kalngales pludmali, kur cerēju sastapt jūras malā sapulcējušos kukaiņu tūkstošus. Tādās situācijās, ja tiešām izdodas uztrāpīt uz šādas dabas parādības maksimumu, vienas dienas laikā var ieraudzīt daudzus desmitus blakšu sugu pavisam nelielā pludmales nogrieznī (nu par citiem kukaiņiem, piemēram, vabolēm nemaz nerunājot - tur var mierīgi būt arī >100 sugas). Gadu iepriekš jau tur rāpoju (sk. bloga ierakstu "Četrrāpus starp Kalngales liedaga izskalojumiem"), bet tad tomēr īsti netrāpīju uz to īsto maksimumu (nokavēju). Šogad sanāca pat vēl lielāks fiasko un vilšanās, jo tā salīdzinot tad jau pagājušajā gadā tur bija riktīga 'zelta ādere'. Pie sevis prātoju, ka arī šogad iespējams biju par vēlu, jo, ņemot vērā karsto pavasari, ja arī tāds kukaiņu 'salidojums' pludmalē bija vērojams, tad tas drīzāk bija jau aprīļa beigās vai maija pirmajās dienās. Par laimi kā mierinājums par tukšo pludmali, viena jauna suga priekš manis tomēr atradās - zem viena sprunguļa liedagā sēdēja zemesblakts Pachybrachium fracticollis. Dzīvo mitrās, grīšļiem bagātās vietās un it kā nevajadzētu būt pārāk retai sugai, taču kaut kā pagaidām neesmu atkodis precīzi kā to dabā atrast. 
Mizasblakts Aradus brevicollis
Mizasblakts Aradus brevicollis 'biotops' - Skeletocutis ģints piepe
Zemesblakts Graptopeltus lynceus
Vairogblakts Jalla dumosa
Dodamies dziļāk maijā! 14. datumā sanāca pastaigāt Lilastes apkārtnē, kur blakšu meklēšana varbūt nebija galvenais mērķis, bet atsevišķos momentos sanāca veltīt laiku arī tām. Pirmais vērtīgais atradums bija retā mizasblakts Aradus brevicollis, kas negaidīti atradās priežu mežā, sazāģēta priedes bluķīša (bez mizas) apakšpusē. Ātri vien gan kļuva skaidrs iemesls kāpēc tā blakts tur sēdēja, jo bluķīša vienā galā bija manāms neliels, kādus 10cm garš, baltas, klājeniskas piepes pleķītis. Lai arī neesmu baigais piepju zinātājs, tomēr, sakombinējot sugas klātbūtni ar piepes izskatu, es teiktu, ka tā visticamāk ir kāda Skeletocutis ģints piepe, kur dažas sugas latviski dēvē par baltenēm. Šajā gadījumā Aradus brevicollis klātbūtne ir labs pavediens, jo literatūrā min, ka tā dzīvojot tieši uz šīs ģints piepēm. Protams, pilnīgi iespējams, ka es tomēr kļūdos un tā varbūt ir kāda cita piepe? Lai nu kā - šis atradums uzvedināja uz interesantām pārdomām par šīs mizasblakts meklēšanu un turpmāk gada laikā šādus līdzīgus priedes (un ne tikai) bluķīšus un sprunguļus pacilāju biežāk. Tā teikt lai apskatītos ne tikai kas sēž zem sprunguļa uz zemes (tur var būt dažādas skrejvaboles, zemesblaktis u.c.), bet arī lai nopētītu sprunguļa/bluķīša apakšpusi. Ja tur, piemēram, ir izaugusi kāda piepe vai cita sēne kā tas, piemēram, bija šajā gadījumā, tad ir liela iespēja, ka tur varētu sēdēt arī kāds šīs piepes/sēnes ēdājs. Varbūt mizasblaktis (kas bieži ir cieši saistītas ar dažādām piepēm) nav jāmeklē tikai zem koku mizas, bet arī šādās vietās? Par to kā man veicās (vai neveicās) ar šo metodi varēs spriest pēc nākamajiem bloga ierakstiem. Lilastes dienas nobeigumā sanāca mazliet noiet gar dzelzceļmalu, kur 2017. gada augustā izdevās izcili bagātīga pastaiga (bet par kuru te blogā tā arī neesmu uzrakstījis...) un arī šoreiz dažas foršas sugas atradās - tātad Lilastes dzelzceļmala ir izcila vieta priekš kukaiņu fotomedībām. No blaktīm atzīmēt var vienu no manām mīļākajām vairogblakšu sugām Jalla dumosa, ko sastapu savā dzīvē tikai otro reizi, kā arī reto zemesblakti Graptopeltus lynceus, ko šajā apkārtnē biju redzējis jau pagājušajā gadā, bet tad varbūt nesanāca tik labi kadri kā šoreiz. Latvijā nav pārāk daudz atradumu šai sugai, bet ticams, ka ir izplatīta biežāk, jo to dzīve ir saistīta g.k. ar  daglīšiem (Echium), vēršmēlēm (Anchusa) u.c. līdzīgiem augiem, kas Latvijā vietām tomēr aug visai daudz. Tātad ticams, ka tikai meklēšanas vaina.  
Tīklblakts Acalypta nigrina
Mizasblakts Aradus corticalis
Mizasblakts Aradus corticalis nimfa
Tālāk maijā, vairs pat īsti neatceros kāpēc, bet sanāca vien daži izgājieni dabā ar mērķi tieši fotogrāfēt kukaiņus. Varbūt slinks biju? Nebūtu brīnums... Bija gan atsevišķi izbraucieni ar kolēģiem viena projekta ietvaros, kuros vienkārši nebija laiks nodarboties ar kukaiņu foto, jo bija citas lietas jādara. Vienā šādā izbraucienā gan izdevās Valkas apkārtnē atrast vienu līdz šim neredzētu tīklblakti - Acalypta nigrina! To tad ievācu un uztaisīju tai fotosesiju jau mājas apstākļos. Uz doto brīdi sanāk, ka esmu nofotogrāfējis 24 no 26 Latvijā konstatētajām tīklblakšu sugām! Iztrūkst vien Galeatus spinifrons un Dictyla lupuli. Būtu jau izcili, ja izdotos tuvākā vai tālākā nākotnē kaut kur 'izspiest' arī šīs trūkstošās sugas, jo tā tad būtu pirmā kukaiņu dzimta (vismaz no tādām, kas LV ir pārstāvētas ar >20 sugām), kurai es būtu atradis un nofotogrāfējis visas Latvijā sastopamā sugas! Tas patiesībā ne vienmēr ir viegls uzdevums, jo, piemēram, mizasblakšu dzimtā (Aradidae), lai arī šogad man patiesībā bija tīri labs mizasblakšu gads (rau, šajā ierakstā vien veselas četras sugas), līdz šim šķiet ir izdevies 'izspiest' vien 10 sugas no 15 (pie tam vēl ir dažas sugas, kas pie mums visticamāk ir sastopamas, bet nav vēl atrastas. Tātad varētu pat teikt, ka proporcija drīzāk ir 10 no ~19-20). Tā gan varbūt tāda šīs dzimtas specifika, jo arī biežāk sastopamās sugas (atskaitot divas patiešām pašas, pašas parastākās) tik viegli nemaz nedodas rokās. Bet kā jau saka: "Kas meklē, tas atrod", tā ka jāturpina vien meklēt un ar laiku cerams arī mizasblakšu sugu pārstāvniecība manā fotoarhīvā tuvosies 100%.  
Mīkstblakts Dicyphus stachydis
Protams, ja runa ir par sugām bagātākajām dzimtām kā, piemēram, mīkstblaktīm vai zemesblaktīm, tad tur sasniegt 100 procentus un nofotogrāfēt visas Latvijā sastopamās sugas ir krietni vien sarežģītāks uzdevums, ko vismaz tuvākajos 5 gados diez vai ir iespējams maz sasniegt. Šis gads gan arī ir bijis ražīgs un, piemēram, mīkstblaktīm pāri 50% laikam esmu ticis visai droši, tā ka uz kādiem 85-90% var jau gan mēģināt tēmēt. Maijā gan bija šķiet tikai viena jauna mīkstblakšu suga (tas gan normāli - mīkstblaktīm labākā sezona ir vasaras otrajā pusē) - Botāniskajā dārzā uz kādas apstādījumu gandrenes (manuprāt - tumšbrūnās gandrenes, Geranium phaeum) atradās vairākas Dicyphus ģints blaktis. Šajā ģintī Latvijā varētu būt sastopamas kādas 6 sugas, kuras savstarpēji gan ne vienmēr ir viegli atšķiramas. Reizēm palīdz auga suga, ko blakts apdzīvo, jo tās mēdz būt visai selektīvi izvēlīgas (piemēram, viena suga dzīvo tikai uz sarkanajām uzpirkstītēm, bet cita - uz pūkainajām kazrozēm), taču gandrenes īsti nav raksturīgas nevienai sugai (nu izņemot D.errans, bet tā gan ir stipri atšķirīga izskata, melniem taustekļiem u.c.). Tāpēc tā uzreiz nespēju izdomāt pie kādas sugas, tad lai pieskaita šos Botāniskā dārza eksemplārus, taču tagad, izpētījis literatūru, laikam būšu daudz maz pieņēmis lēmumu, ka tām jābūt Dicyphus stachydis, kas it kā dabā galvenokārt dzīvo uz sārmenēm. Bet nu monofāgs (tie ir tādi kukaiņi, kas barojas tikai ar vienu konkrētu augu sugu) it kā neskaitās, tā ka varbūt šajā gadījumā tik liela nozīme tam augam nav.
Tas tad īsumā par maija blaktīm! 

3 komentāri:

Anonīms teica...

Hmm, man tās mizasblaktis Aradus depressus saistās gandrīz tikai ar lapkokiem. Drošs paliek drošs - ieskatījos Dabasdatos, un jā, no 9 maniem novērojumiem 6 uz lapkoku baļķiem, klučiem un tamlīdzīgi. Trīs pārējās uz veciem dēļiem. Tāda laba vieta kur meklēt varētu būt svaigi lapkoku celmi un pusripas. Mareks.

Uģis Piterāns teica...

O, nebiju tā līdz galam piefiksējis, ka Tev tik daudz novērojumu. Forši! Katras tāds grūtāk atrodamas blakts novērojums ir zelta vērtē, jo nu kurš gan tad papildinās kopējo novērojumu krājumu, ja ne tādi acīgi novērotāji kā Tu :) Šādas sugas jau tādiem novērotājiem 'no malas' tik viegli tomēr nekrīt... Lapkoki jā, tai sugai laikam ir vajadzīgi, bet tā līdz galam 'izkost', ka varētu kādās situācijās atrast tā bez maz vai ar garantiju, ka "Nu šeit A.depressus ir jābūt (un atrodas ar)", pagaidām nav sanācis :D Bet nu mizasblaktis jau vispār viltīgas - tikai dažas sugas ir tādas par kurām tā laikam var pateikt. Tomēr arī tādām prastākām sugām laikam blīvums visumā ir stipri zems. Nu tā - salīdzinot kaut vai ar tīklblaktīm, kam tādas sugas, kuras var mērķtiecīgi meklēt un sekmīgi atrast (uz dadžiem, usnēm, vēršmēlēm u.c.), ir šķietami it kā vairāk.

Kika teica...

Tuvplānā pat blaktis izskatās mīlīgas!