Bulgārijas [garās] piezīmes

Burgasa

Šis ieraksts būs tāds galīgi ne 'pirmā svaiguma' vai pat drīzāk jāsaka, ka ar spēcīgu pelējuma smaciņu, bet nu tomēr gribas te šīs bildes atrādīt un pastāstīt par šogad ārpus Latvijas redzēto - tomēr tik bieži jau tie ārzemju ceļojumi nesanāk. Šoreiz stāsts būs par ceļojumu uz Bulgāriju jeb konkrēti Melnās jūras piekrastes pilsētu - Burgasu. Ryanair-am tur tiešais lidojums no Rīgas - tā teikt retu reizi daudz maz ērts ceļojums un lidojums uz kādu interesantāku valsti bez kādiem nogurdinošiem papildus manevriem - stundām nīkstot lidostās gaidot nākamo lidojumu utml. (nu ja ceļo 'pa lēto', tad tā līdz šim pārsvarā bija sanācis - tiešie reisi manā dzīvē ir tāda zināma ekstra). Tik tālu šis ceļojums varētu teikt, ka ir mazliet atšķirīgs no citiem, taču viena būtiska lieta arī šoreiz bija nemainīga - arī šis bija ļoti īss ceļojums. Braucām no 28. aprīļa (ielidojot vēlu vakarā) līdz 2. maijam (izlidojot no rīta). Tā ka principā sanāca uz vietas tikai trīs pilnas dienas - 29. un 30. aprīlis, kā arī 1. maijs. Zināmā mērā liels izaicinājums iekļaut šajā nelielajā dienu skaitā maksimāli dažādu programmu, lai abi ceļojuma dalībnieki būtu beigu beigās apmierināti - tātad lai būtu gan 'kultūras programma', gan 'dabas vērošanas programma'.  Apmēram izdevās. Ok, pirms ķeramies 'vērsim pie ragiem', atzīmēšu, ka šim braucienam gluži negatavojos tik briesmīgi nopietni kā pirms pāris gadiem braucot uz Portugāli (Portugāles [garās] piezīmes lasīt TE) - t.i., protams, izčekoju potenciāli Bulgārijā ieraugāmās putnu sugas, bet ne tik ļoti rūpīgi. Tauriņiem u.c. objektiem (rāpuļiem & co) pat vispār tik tā samērā pavirši uzmetu aci, kas varbūt no vienas puses šoreiz nospēlēja par labu, jo tas rezultējās dažos negaidītos pārsteigumos. Pamazām tad par visu pēc kārtas. Tie, kas vēlas lasīt visu šo ierakstu, droši vien ir vērts apbruņoties ar kādu litru tējas un cepumu kaudzi (nu un pacietību pats par sevi), jo ir sanācis tiešām gari, taču, protams, drīkst arī vienkārši izskriet cauri attēliem un tāpat papriecāties par dažiem no Bulgārijas dzīvās dabas iemītniekiem.

Stāstu labprāt sāktu ar pirmo pilno dienu, taču ir viens atzīmēšanas vērts objekts vēl no ielidošanas dienas paša vakara. Burgasas lidosta atrodas kādus dažus km no pašas Burgasas - blakus Sarafovo pilsētiņai. Ielidojām tiešām vēlu (precīzi neatceros - bet ap 23iem) tā ka par kaut kādu putnu vai tauriņu vērošanu, protams, pirmajā vakarā nemaz nesapņoju - kā nekā tumsa, jauna valsts, jauni iespaidi un patīkams satraukums vēderā. Taču viens putns, ko Bulgārijā gribēju dzirdēt (redzēt to grūti) bija mazā ausainā pūcīte (Otus scops), ko vislabāk būtu meklēt tieši vakarā. It kā galvenā cerība bija uz kādiem no nākamajiem vakariem, jo cik biju atradis, tad arī Burgasas pilsētā šai sugai ir bijuši novērojumi, taču tik ilgi nemaz nevajadzēja gaidīt - paveicās jau pašā pirmajās minūtēs esot Bulgārijā! Burtiski dažus simtus metru no lidostas fonā saklausīju raksturīgos pūcītes svilpienus! Sākumā nesapratu no kurienes īsti, tad putns apklusa un mazliet jau sabēdājos - gribējās tomēr labāk un tuvāk to putnu izklausīties. Nu neko - daudz kavēties nebija laika, jo vēl bija jāiečekojas naktsmītnē utt. Pēc 100 m atkal dzirdu - mazā ausainā pūcīte! Šoreiz jau pavisam tuvu un kas mazliet negaidīti tādā pamatīgā urbānā vidē - sēdēja tādā pilsētas māju ieskautā, ar dažiem kokiem aizaugušā 'alus dārzā', kur pie galdiem vēl vakarēja un pļāpāja daži vietējie bulgāri. Putns par tiem nelikās traucēts un turpināja vokalizēt - mierīgi pat paspēju ierakstīt arī audio failu pierādījumam (klausīties augstāk). Es jau priecīgs - pirmais 'laiferis' jau pirmajās 30min esot Bulgārijā!

1. DIENA - BURGASA

Daurijas bezdelīga (Cecropis daurica)

Skats uz Melno jūru no Sarafovo pilsētiņas

Otrais rīts uzausa visai skaidrs un saulains. Tā kā nākamajā naktsmītnē Burgasā varēja iečekoties tikai sākot no dienas vidus, tad pirmajā dienas pusē plānā bija paredzēts doties gājienā gar Melnās jūras krastu no šīs Sarafavo pilsētiņas līdz pašai Burgasai - vērojot, kas nu apkārt dzīvo (nu tas mans akcents šajā gājienā) un tādā mierīgā gaisotnē mazliet sākt iepazīt Bulgāriju. Attālums laikam kādi 7-8km sanāca, tā ka nekas pārlieku ekstremāls - adekvāts attālums tādai rīta pastaigai. Pirms gājiena vēl kafijas pauze vietējā krogā, kam paralēli jau tad sāku ausīties un skatīties pēc pirmajiem putniem debesīs. Svīres, bezdelīgas, mājas čurkstes un arī Latvijas platuma grādiem eksotiskāka suga - viena Daurijas bezdelīga. Forši!  Pēc tam tad sākām gājienu gar Melno jūru.  

Melnās jūras piekraste starp Sarafovo un Burgasu

Balkānu zaļā ķirzaka (Lacerta trilineata), Balkan green lizard

Vidusjūras kaija (Larus michahellis)

Es pie melnajām smiltīm Melnās jūras liedagā

Beigts cūkdelfīns (Phocoena phocoena) Melnās jūras krastā

Te dzīvība jau sāka parādīties aizvien vairāk - ja varbūt pati Melnā jūra bija no putniem samērā patukša - g.k. pārlidojošas Vidusjūras kaijas (Larus michahellis) un daži jūras kraukļi (Phalacrocorax carbo), tad krūmājā otrā pusē ceļam gan putni dziedāja 'aumaļām'. Interesantākais putns šajā vietā (vismaz priekš manis) bija vairākas dziedošas Rietumu lakstīgalas (Luscinia megarhynchos), kas tad man jauns 'laiferis'. Par lakstīgalām vairāk gan mazliet vēlāk. Pirmais patiešām ievērības cienīgais objekts bija milzīga zaļa ķirzaka, ko tālumā skrienot pār ceļu pirmā pamanīja draudzene Lāsma. Patiesībā biju sapņojis kādu no šīm lielajām zaļajām ķirzakām redzēt, bet kaut kā necerēju, ka tas notiks jau pirmajā dienā tik tuvu pilsētai! Par laimi ķirzaka pirms nozušanas zālē iepauzēja ceļa malā 'uz kantes', kur to paspēju nofotogrāfēt. Lai arī mūsu pašu sila ķirzakas arī ir ļoti skaisti radījumi (g.k. jau tēviņi riesta tērpā), tad šī tomēr mūsu ķirzakas, manuprāt, 'sit pušu'! Pētot rāpuļu noteicēju man it kā iznāk, ka šī ir Balkānu zaļā ķirzaka (Lacerta trilineata, angliski - Balkan green lizard), jo pakakle un zods ir koši zaļgandzeltenā krāsā, bet vienīgais zilganais akcents ir ovāla plankuma veidā kakla sānos. Skaitās lielākā no Eiropā sastopamajām Lacerta ģints ķirzakām un mērot kopā ar asti (kas gan ir ļoti tieva un gara) var sasniegt pat 50cm garumu! Suga nav īpaši reta, sastopama DA Eiropā - gar Adrijas un Melnās jūras (līdz Rumānijai ziemeļos) piekrastēs, bet vietām arī dziļāk iekšzemē (piemēram, Bulgārijā arī vidienē) kā arī visā Grieķijā un Turcijas R daļā. Skaists radījums! Tā citādi laikam šajā posmā nekas pārāk 'ekstrēmi' interesants neatrādījās - ja nu vienīgi pašā Melnās jūras krastā atradās beigts cūkdelfīns (Phocoena phocoena), ko gan sākumā noturēju par kaut kādu tunci vai citu lielāku zivi, jo tas bija diezgan neliela izmēra. Bet nu mutē tomēr zobi (tātad zīdītājs - kāds no delfīniem) un tā kā Melnajā jūrā dzīvo tikai 3 delfīnu sugas no kurām divām sugām tomēr ir raksturīgais delfīna slaidais 'deguns', tad jau nekas cits kā cūkdelfīns te laikam nesanāk. Biju tiešām domājis, ka tas ir lielāks radījums! Retu reizi skaitās, ka ieklīst arī Baltijas jūrā (protams, citas populācijas īpatņi ne tie kas dzīvo Melnajā jūrā).  

Burgasas sāls dīķi (salt pans)

Garstilbju (Himantopus himantopus) bariņš

Krastu čurkste (Riparia riparia)

Jau tuvāk pašai Burgasai bija viens no pirmajiem tādiem nopietnākiem apskates objektiem (gan 'tūristiskā', gan ornitoloģiskā ziņā) - Burgasas sāls dīķi (angliski - salt pans), kas daudz kur internetā figurē kā viena no tādām galvenajām Burgasas atrakcijām, jo to rozā ūdeņi izskatās vizuāli pievilcīgi, kā arī cilvēki tur dodas dubļu vannās utml. izklaidējas. Laikam nācās mazliet vilties - vismaz vizuāli tie dīķi ne tuvu neizskatījās tik koši un krāsaini kā fotoattēlos vai gūgles satelītkartē. Tikai viens dīķis bija ar tādu dubļaini sārtu ūdeni. Pēc tam gan tā spriedām, ka visticamāk vēl nebija īstā sezona, jo tā kā sāls ieguve šādos dīķos g.k. balstās uz ūdens iztvaikošanas principu, tad jādomā, ka lielākā sāls koncentrācija un līdz ar to ainaviskais skaistums šajos dīķos ir karstākajā gada periodā - vasaras vidū/beigās. Tagad aprīļa beigās varbūt tur vispār nekas vēl nenotika un dīķi stāvēja tādā starpsezonas miera stāvoklī - vismaz nekādu rosību tur novērot nevarēja. Nu neko darīt, kad jau tad jau. Putnu ziņā šie dīķi arī bija samērā patukši jeb biju laikam gaidījis kaut ko vairāk - vienā dīķi bija kādi padsmit garstilbji (Himantopus himantopus), bet lielāko putnu masu sastādīja krastu čurkstes (Riparia riparia), kas tur laidelējās vairāki simti. Visticamāk, ka migranti kas bija ceļā uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos, jo lai arī Latvijā pirmās krastu čurkstes parādās arī tieši aprīļa beigās, tomēr lielākā 'masa' (cik nu viņas pie mums, protams, vispār ligzdo - tik briesmīgi daudz jau nav) atlido maija pirmajā pusē. Varbūt kāda no šīm bija arī 'mūsējā'? Kas zin. Lai nu kā - dažas no tām te bija tik drošas, ka varēja apskatīt un nofotogrāfēt no tiešām liela tuvuma kā Latvijā reti kad izdodas (vismaz manā pieredzē). 

Mazais zīriņš (Sternula albifrons)

Cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis)

Oranžais dzeltenis (Colias croceus)

Baltenis, iespējams rāceņu baltenis (Pieris cf. rapae)

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)

Šajā vietā pie sāls dīķiem bija arī neliels vietējais krodziņš un te tika paņemta arī tāda pirmā pauzīte - karstums bija iestājies visai pamatīgs un tieši prasījās kaut kas vēss un atsvaidzinošs. Tā nu tur sēžot sāku vērot apkārtējos zīriņus, cerot varbūt ieraudzīt kādu vēl iepriekš dzīvē neredzētu sugu (g.k. jau kāpu zīriņu), taču diemžēl bez sekmēm. Lidoja vien cekulzīriņi, mazie un upes zīriņi. Par cekulzīriņiem, kad pirmo reizi izdzirdēju to saucienus kaut kur tālumā, gan man sākotnēji bija mazliet pārsteigums, jo tā kā šoreiz tiešām nebiju tik rūpīgi izpētījis Bulgārijas putnu faunu (un ja pētīju, tad g.k. koncentrējos uz sugām, ko Latvijā nevar redzēt), tad kaut kā biju palaidis garām, ka Melnās jūras piekrastē cekulzīriņš principā ir normāla parādība. Pasteidzoties noteikumiem priekšā, kāpu zīriņu tā arī šajā braucienā diemžēl nesagaidīju. Bet ja putnu fauna šajā dienas posmā vairs tā baigi nelutināja, tad karstuma iespaidā ļoti aktīvi bija kļuvuši dažādi tauriņi - pie tam viena no sugām, oranžais dzeltenis (Colias croecus) gan bija man 'laiferis'! Šī suga starp citu ir tāda, ko ik pa laikam novēro ieceļojam arī Ziemeļeiropā līdz pat Somijai (Eiropas dienvidos tā ir ļoti parasta suga) un ļoti reti to atrod arī Latvijā. Daudz biju domājis pie sevis vai šo sugu dabā var tā tik vienkārši pamanīt un atpazīt, jo dzelteņi pēc savas būtības ir ļoti ātri lidotāji un bieži vien to novērojums ir ļoti īslaiīgs - ātrā tempā tauriņam nolidojot garām. Tādās situācijās tos labi apskatīt ir visai sarežģīti. Taču par atvieglojumu te Bulgārijā tapa skaidrs, ka vismaz oranžā dzelteņa tēviņš (attēlā augstāk) ir ar mūsu dzelteņiem (pļavas vai purva) nesajaucams tauriņš - tik tiešām ļoti koši oranžs no virspuses un arī pilnībā melnās spārnu malas lidojumā ir uzkrītošas (līdzīgi kā purva dzeltenim). T.i. ja runa ir tikai par ieraudzīšanu, jo nofotogrāfēt... uhh, nu tas bija grūts uzdevums pat te Bulgārijā, jo lai arī gan šajā dienā, gan arī pēc tam citās dienās oranžos dzelteņus redzēju ik pa laikam, tie visur bija nu kā jau tipiski dzelteņi - aktīvi, ātri un reti nosēdās kaut kur uz kāda zieda baroties. Tā ka Latvijā labi dokumentēt oranžo dzelteni noteikti ir ļoti grūts uzdevums, kas noteikti prasa arī zināmu devu veiksmes. No citiem tauriņiem var atzīmēt lielos nātru raibeņus un vairākus balteņus, kas visticamāk visi bija rāceņu balteņi, taču te mazliet par sliktu nospēlēja fakts, ka nebiju tik rūpīgi izpētījis kādas vēl citas balteņu sugas dzīvo Bulgārijā, jo pēc tam jau mājās skatoties informāciju, piefiksēju, ka tur +/- tajā apkārtnē dzīvo vēl divas līdzīgas sugas, kuras pēc attēliem teorētiski var atšķirt, bet nu tad vajag mazliet lielāku rakursu dažādību (g.k. lai ir arī kāds normāls kadrs ar spārnu virspusi). Tā kā dabā par to baigi nepiedomāju, tad visiem balteņiem man tie attēli ir vairāk dokumentāli un tā baigi par 100% pārliecināts neesmu, ka nav man trāpījusies arī kāda citas suga. Bet šis konkrētais eksemplārs attēlā man tomēr vairāk pēc parastā rāceņu balteņa tomēr izskatās.

Rietumu lakstīgala (Luscinia megarhynchos)

Gredzenūbele (Streptopelia decaocto)

Tālāk jau ceļš mūs noveda jau principā pašā Burgasas pilsētā, kuras apskati sākām ar divu parciņu (nu labi - patiesībā jau diezgan lielu parku) izstaigāšanu. Pēc septiņiem kilometriem karstumā un ar mantām mugurā (somas gan it kā baigi smagas nebija, bet tomēr) mazliet nogurums bija uzradies arī man, tā ka šajā posmā līdz pat pašam vakaram nekas diži daudz no floras un faunas atzīmējams nav, jo nu tam vairs tik ļoti nepievērsu uzmanību. Tā teikt lielāka uzmanība tika pašai pilsētai, saldējuma ēšanai u.c. izklaidēm. Tik vien pašā pirmā parka sākumā, vietā kur bija tāds aizaugušāks stūrītis, mazliet pamedīju vienu skaļi dziedošu rietumu lakstīgalu - mēģinot to ne tikai saklausīt, bet arī ieraudzīt. Pēc īsas balss ieraksta atskaņošanas sērijas putns nosēdās krietni atklātākā vietā, kur to varēja labi apskatīt, un turpināja aktīvi dziedāt. Principā vizuāli suga diezgan līdzīga mūsu lakstīgalām, taču tipiski īpatņi (šis tāds ir) ir ar krietni rudāku toni apspalvojumā - īpaši astes, muguras un spārnu daļā. Krūšu daļa viegli ietonēta vienmērīgā, pelēkbrūnā tonī  (salīdzinot ar rīkli un vēderu - manāmi tumšāka šī josla) - bez kādām neizteiksmīga lāsumojuma iezīmēm kāds ir mūsu lakstīgalām. Viena no galvenajām abu sugu atšķiršanas pazīmēm gan ir nevis izskats, bet dziesma, taču jāatzīst, ka iepriekš daudz biju ierakstus klausījies, lai mēģinātu to atšķirību saklausītu, bet kaut kā līdz šim tādu baigo pārliecību tomēr nebiju guvis, ka abas sugas protu labi atšķirt. Taču te Bulgārijā, kad pirmo reizi izdzirdēju Rietumu lakstīgalas dziesmu, man uzreiz nebija nekādu šaubu - ē, tā taču Rietumu lakstīgala dzied! Abu sugu dziesmas tiešām ir diezgan līdzīgas, bet Rietumu lakstīgalas dziesmu es vairāk raksturotu kā steidzīgāku, ātrākām un mazāk atkārtotām frāzēm, kas ir mazāk daudzveidīgas un kopējais 'dziesmas pantiņa' garums starp pauzēm šķietami ir īsāks kā mūsu lakstīgalai. Kaut kā prātā nāca analoģija ar sila un melnā meža strazdu dziesmu atšķirībām, kuras varētu raksturot mazliet līdzīgi. Lielākajā Eiropas daļā starp citu tieši šī suga skaitās 'parastā lakstīgala', bet pie mums sastopamā suga apdzīvo g.k. Eiropas A un ZA daļu. Rietumu lakstīgala gan vienu reizi konstatēta arī Latvijā (gredzenošanai noķerts putns pavasarī Kolkā) un ticams, ka ieceļo biežāk, jo apkārtējās valstīs novērojumu ir krietni vairāk, taču lakstīgala kā jau lakstīgala - ar visai slēptu dzīvesveidu un tā labi jau tās ir ļoti grūti apskatīt, kā arī ne vienmēr tādi maldu viesi būs aktīvi dziedoši īpatņi. Kaut gan starp mūsu vietējo lakstīgalu dziesmām viena tāda 'savādāka' lakstīgalas dziesma var arī samērā veikli nozust - īpaši, ja tām, reizēm mazliet kaitinoši skaļi dziedošajām, lakstīgalām  speciāli nepievērš  pastiprinātu uzmanību. Lai nu kā - Bulgārijā šajās trīs dienās rietumu lakstīgala bija viens no biežākajiem dziedošajiem putniem. Interesanti, ka bieži vien lakstīgalas turpināja dziedāt arī dienas vidū, pašā karstākajā laikā, kad vairums citu putnu jau bija stipri pieklusuši. Ja par citiem bieži sastopamiem putniem Burgasā, tad arī te līdzīgi kā droši vien daudzās citās Dienvideiropas pilsētās, topā bija gredzenūbeles - burtiski visa pilsēta ņudzēja no tām. Es jau gan nesūdzos - daudz simpātiskāki putni par mājas baložiem, kas tad ir Latvijas 'standarta' balodis pilsētā. 

Burgasas 'mols'

Jūrmalas dižpīle (Tadorna tadorna)

Slaidknābja kaija (Chroicocephalus genei)

Pēc parkiem sekoja neliela pilsētas apskate, tad iečekošanās naktsmītnē, ilgi gaidītā duša un patīkama pāris stundu atpūta no staigāšanas. Nākamais izgājiens jau vien vēlāk vakarpusē - meklējot kādu pārtikas veikalu un vērojot saulrietu no metāla mola, kas iestiepjas kādus 200m Melnajā jūrā. Tur tālredzīgi biju tomēr paņēmis līdzi gan binokli, gan fotoaparātu un jāsaka, ka šoreiz tie lieti noderēja. Vispirms tālumā nolidoja jūrmalas dižpīles, ko līdzīgi kā cekulzīriņus te negaidīju ieraudzīt (taču arī šī suga te Melnās jūras piekrastē izrādās ir normāla parādība), bet vēl pēc brīža pamanīju aizdomīgu 6 kaiju bariņu lidojumā uz Z. Tā kā lielie ķīri, bet galvas baltas - ē, vai tik nebūs slaidknābja kaijas (Chroicocephalus genei), kas bija viena no manām mērķsugām šajā apkārtnē? Saspiedu cik nu kadrus vien varēju un kombinācijā ar dabā redzēto, manuprāt, ka visai droši, ka šīs tiešām bija slaidknābja kaijas. Forši - vēl viens 'laiferis' pirmajai dienai! Šī tāda izteikta  Eiropas Vidusjūras un Melnās jūras reģiona (bet sastopama arī tālāk uz A - piemēram, pie Kaspijas jūras u.c.) suga, kas lai arī nav īpaši reta, tomēr ir samērā lokāli izplatīta. Šajā Melnās jūras piekrastes posmā tās it kā neligzdo (vai ligzdo ļoti reti - Bulgārijas ligzdojošo putnu atlantā, piemēram, pāri skaits norādīts no 0-2) un tāds tuvākās ligzdošanas vietas laikam ir tālāk uz Z kaut kur pie Melnās jūras Rumānijā. Varbūt šie putni tad bija migranti, kas devās turp, taču kā pēc tam skatījos, tad Burgasas apkārtnē neligzdojoši putni tomēr tiek novēroti visai regulāri un reizēm pat vairāk desmiti īpatņi. Tā ka mans novērojums nav nekas ārkārtējs un drīzāk otrādi - pat sagaidāms. Tādā ziņā veiksmīgi, ka izdevās šo momentu izmantot, jo atlikušajā laikā slaidknābja kaijas vairs Bulgārijā neizdevās ieraudzīt!
Pirmā diena tā apmēram tad arī noslēdzās - ar 37 redzētām putnu sugām no kurām 3 sugas bija laiferi (ja pieskaita mazo ausaino pūcīti). Šī gan tāda 'iesildīšanās' - nākamās divas dienas bija daaaudz bagātākas ar redzēto.

2. DIENA - SOZOPOLE un tās APKĀRTNE

Sozopole

Otrās dienas plānā bija pamest Burgasu un ar autobusu doties gar Melnās jūras krastu dienvidu virzienā - uz ~35km attālo Sozopoles (Sozopol) pilsētiņu, kas daļēji atrodas uz tāda kā sauszemes raga un Melnajā jūrā iestiepjas krietni tālāk kā Burgasa, kura patiesībā atrodas tādā kā neliela līča krastā. Tur cerēju, pilsētiņas apskati apvienot ar kādu īsu jūras vērošanas brīdi, jo teorētiski šķita, ka te varētu ieraudzīt kādus Vidusjūras vētrasputnus (Puffinus yelkouan), kas lai arī pamatā ir tiešām sastopami Vidusjūrā, tomēr tos regulāri novēro arī Melnās jūras piekrastē, kur tie mēdzot nelielā skaitā pat ligzdot (Bulgārijas putnu atlantā vērtējums 0-10 pāri). Pēc Sozopoles un jūras savukārt bija mērķis doties pastaigā pa pilsētai blakus esošajiem, ar kokiem un krūmiem apaugušajiem, pauguriem un uzkalniem, kur teorētiski būtu sagaidāma cita putnu fauna kā piekrastē. Rīta cēliens tāds samērā drēgns un mākoņains, bet vēlāk debesis noskaidrojās un 'klimats' kļuva pat diezgan svelmains. Tas vispār bija šīm dienām raksturīgi - rīts tāds lokāli ļoti mākoņains (arī pirmajā dienā - skatoties Burgasas virzienā bija redzama kupla un bieza mākoņu siena), bet ap pusdienlaiku mākoņi izklīst. Varbūt kāds Melnās jūras efekts. Rīta mākoņus, protams, galvā neņēmām un bijām apņēmības pilni šo plānu tad realizēt. Autoostā pēc nelielas personīgās 'panikas lēkmes', lai saņemtos noskaidrot kur īsti var iegādāt autobusam biļeti (biļešu kasēs tāda opcija neatradās - izrādās biļete šajā satiksmes busā bija jāpērk pie tantiņas konduktores, kas sēdēja autobusā), izdevās iekāpt pareizajā autobusā un līdz ar to sekmīgi nokļūt galamērķī. Dienas plāna realizācija varēja sākties! 

Vērojot jūru Sozopolē

Vidusjūras kaija (Larus michahellis)

Pilsētiņa izrādījās ļoti interesanta - senām ēkām, ļoti šaurām ieliņām (viena bija knapi manu plecu platumā - gandrīz vai ērtāk būtu bijis iet sāniski) u.c. apskates objektiem. Jūra te tiešām šķita plašāka kā Burgasā un no atsevišķiem skatpunktiem labi pārskatāma. Izvēlējāmies brokastis ēst vienā iestādījumā, kam galdiņš bija uz terases pie pašas Melnās jūras - augstāka, klinšaina krasta malā. Visai glauns skats. Tā nu šķinu iekšā savus Cēzara salātus, bet ar vienu aci raudzījos jūrā vai nelido kaut kas aizdomīgs, vētrasputnam līdzīgs. Nekā - jūra mierīga un stipri tukša. Vien kaudzēm Vidusjūras kaijas un daži zīriņi. Iespējams laikapstākļi tiešām nebija labākie lai cerētie vētrasputni būtu redzami tuvu krastam (samērā mierīga jūra), bet varbūt arī vieta un/vai sezona ne īsti labākā. Bet nu varēja vismaz pastudēt Vidusjūras kaijas dažādos spalvu tērpos. Pieaugušie putni jau tomēr visai raksturīgi - īpaši ja izdodas putnu redzēt pietiekami tuvu un nofotogrāfēt spārnu tā, lai labi saskatāms lidspalvu zīmējums. Gan jau kādreiz 'nospīdēs' un sanāks redzēt šo sugu arī Latvijā. 

Stublājgrauzis Pilemia sp.

Ornamentblakts Gonocerus juniperi

Tālāk pa Sozopoles tukšajām ielām (acīmredzami, ka tūrisma sezona te vēl ne tuvu nebija sākusies - pārsvarā dominēja tukši skatlogi, aiznaglotas būdiņas u.c. šķietami pamestas instalācijas) devāmies tuvāk mazliet dabiskākiem biotopiem. Vienā vietā piestājām atkal paraudzīties uz jūru no laba skatpunkta un tur ceļmalas apstādījumos pamanīju man Latvijas tīklblakšu meklējumos labi iepazītās vēršmēles (Anchusa sp.). Aši uzmetu aci vai tur nesēž kāda tīklblakts un liels bija mans pārsteigums ieraudzīt tur tumši raibu koksngrauzīti (jeb kā sauc daudzas šim radniecīgas sugas - stublājgrauzi). Pēc skata tādu neatminējos pat redzējis kādās koksngraužu lapās, bet nu nav jau tā, ka D-Eiropas koksngraužu faunu būtu tā padziļināti pētījis. Kā mājās noskaidroju, tad tas ir Phytoecia ģints (Pilemia apakšģints) pārstāvis taču pagaidām precīzu sugu nav izdevies tā līdz galam atkost. Te prasās pēc kāda lielāka speciālista palīdzības, jo manai acij tāds stipri aizdomīgs izskatās. Tiesa vien tagad novembra sākumā esmu tā aktīvāk sācis kustināt šī eksemplāra sugas piederības jautājumu, tā ka cerams agrāk vai vēlāk konkrētāks slēdziens tiks iegūts. Turpat šim blakus uz kāda pacipreses (vai tai līdzīga krūma) pamanīju sēžam arī vidēja izmēra, neredzētu blakti. Man kā šogad aktīvam blakšu pētniecības entuziastam tas jau kā tāds 'saldais ēdiens'. Šī suga gan tā viegli atpazīstama - ornamentblakts Gonocerus juniperi, kas Dienvideiropā skaitās visai parasta suga.  

Žogu stērste (Emberiza cirlus)

Vēl neizejot no šīs Sozopoles pilsētiņas (tiesa jau tās nomalē) beidzot izdzirdēju tādu patiešām mūsu platuma grādos nedzirdētu dziesmu - monotonu, viegli melodisku 'tarkšķi'. Kaut kādai saujiņai sugu pirms braukšanas biju mēģinājis mazliet vairāk paklausīties dziesmas un saucienus (g.k. jau ķauķiem) un šī suga bija viena no tām - tā ka izdzirdot gandrīz uzreiz atpazinu, ka tā ir žogu stērste (Emberiza cirlus). Atlika tik vien ieraudzīt, kas arī bija vienkāršs uzdevums, jo stērste mierīgi sēdēja otrā pusē ceļam kādā kokā un aizgūtnēm dziedāja, īpaši neliekoties ne zinis par manu klātbūtni. Forši - jauna suga mūža listē. Šī gan ir ļoti parasta suga D un R Eiropā, tā ka nekāds dižais sasniegums jau tas nav - patiesībā mazliet brīnums, ka to neizdevās redzēt jau Portugāles braucienā pirms diviem gadiem. Tēviņš vispār samērā glīts putns - mazliet kā dzeltenā stērste, bet ar sugai raksturīgo melno sejas zīmējumu.  

Šoseja uz D no Sozopoles

Pļavraibeņa Melitaea trivia kāpuri

Cikāde Cercopis sp.

Austrumu zaļā ķirzaka (Lacerta viridis), Eastern green lizard

Šajā brīdī karstums jau bija sasniedzis visai neizturamus apmērus un tā vien prasījās pēc kādas apģērba kārtas novilkšanas. Šajā brīdī arī pamazām kļuva skaidrs, ka mans kartē atzīmētais sākotnējais maršruts nebūs īsti realizējams, jo tad pirmajā daļā sanāktu samērā daudz iet pa svelmainu šosejas malu, kas dotajā brīdī vairs nešķita īpaši vilinoša opcija, kā arī kopējo distanci biju laikam tā piemetis mazliet par optimistisku (tā uz 20km). Tā nu, iemetot aši aci kartē, nolēmu, ka distance ir steidzami jāsamazina un apmēram provizoriski plānotā šosejas posma pusceļā (vai mazliet pat ātrāk) jāmēģina šaut iekšā pa labi pa nelielu taku, kurai vajadzētu novest pakalnā, kas redzams te attēlā augstāk - fonā šosejas līkumam. Likteņa pirksts bija lēmis, ka tieši tajā vietā, varētu teikt, ka nekurienes vidū, negaidīti atradīsies neliela ceļa kafejnīca, kas, lai arī izskatījās, ka bez maz vai pirms stundas tik bija sākusi savu sezonas darbību (arī te viens onkulītis vēl tik nagloja kādas dekorācijas pie telts) un āra telts pamatīgi oda pēc saulē uzkarsušas plastmasas, tomēr spēja mūs patīkami veldzēt ar aukstu alus malku no ledusskapja. Tas bija tieši laikā, lai mazliet atvilktu elpu, sakopotu spēkus un atjaunotu entuziasmu doties tālāk. Šajā kafejnīcas āra teltī, rāpojam starp galdiem un krēsliem, izdevās novērot šim braucienam jaunu rāpuļu sugu - manuprāt Lacerta viridis, kas burtiski tulkotos kā austrumu zaļā ķirzaka (Eastern green lizard). No iepriekš redzētās sugas atšķiras ar to, ka zilā tonī ir viss zods un pakakle. Katrā ziņā manā Eiropas rāpuļu grāmatā nav atzīmēts, ka Bulgārijā būtu sastopama kāda cita līdzīga suga. Tēviņi pilnā riesta tērpā ir vēl košāki kā šis eksemplārs, bet nu tā pieņemu, ka šis varētu būt vēl nenobriedis tēviņš, kas vēl nav pilnībā ieguvis savu košo krāsojumu. Kafejnīca deva gan veldzi, gan neredzētu ķirzaku sugu - izcili! Tā vispār, gar šoseju cilpojot, izrādās vienā vietā man bija izdevies nofotogrāfēt man neredzēta pļavraibeņa Melitaea trivia kāpurus. Tādi tur vietām bija lielā skaitā - labi, ka izdomāju nofotogrāfēt. DA-Eiropā tā gan ir parasta suga, kas izskatā ir visai līdzīga Latvijā reti sastopamajiem ceļteku pļavraibeņiem. Tāpat lielā skaitā gan te gan citur Bulgārijā bija Latvijas klimatiskajiem apstākļiem samērā eksotiskas cikāžu dzimtas - Cercopidae - pārstāvji. Dienvideiropā nekas īpašs, bet nu Latvijā neviena šīs dzimtas suga sastopama nav. Tur gan laikam vairākas līdzīgas sugas un neesmu tā mēģinājis pētīt vai ir iespējams noteikt pēc attēliem. 

Sauss krūmājs uz D no Sozopoles

Beigta dzltenvēdere jeb želtopuziks jeb milzu glodene (Pseudopus apodus), Glass lizard, sheltopusik

Beigta dzltenvēdere jeb želtopuziks jeb milzu glodene (Pseudopus apodus), Glass lizard, sheltopusik

Lai nu kā, pēc svētīgā atelpas brīža kafejnīcā, sākām kustēt uzkalna virzienā pa šādu nelielu, daļēji aizaugušu un stipri izkaltušu ceļu. Tā teikt - pirmie soļi tādā īstenā Bulgārijas dabā! Cik aizraujoši! Pirmos soļus gan pārtrauca milzīga čūska, kas bija pamanījusies izlīst visai atklāti pašā ceļa vidū. Es pat to tā nemaz nepamanīju un pirmā pamanīja draudzene, kas uzreiz tā pamatīgi sabijās. Bet bija jau arī tam pamats, jo radījums bija visai tuvu un tiešām pamatīgs 'striķis' - tā uz aci vairāk kā 1m garumā! Radījums no mums gan kaut kā uzreiz sabijās un metās bēgt un, kad arī es to beidzot ieraudzīju, tad bija pa pusei jau ielīdis zālēs. Taču uzreiz tā man šķita aizdomīga - hmm, bet tā tak nav čūska!? Jo tā daļa, ko es tā daudz maz paspēju ar aci labi apskatīt kā arī 'čūskas' pārvietošanās maniere man totāli atgādināja milzīgu glodeni nevis čūsku! Vai tādi milzeņi maz var būt? Milzīga bezkāju ķirzaka vairāk kā metra garumā?! Centos rāpulim zālē izsekot, bet tas sekmīgi nozuda uz neatgriešanos. Izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas uzreiz internetā sameklēju, ka jā - tiešām Dienvidaustrumeiropas reģionā dzīvo tāda suga kā Pseudopus apodus, kas ir liela izmēra bezkāju ķirzaka, kas var sasniegt pat 1,4m garumu (salīdzinājumam - mūsu glodene vien līdz 50cm)! Es labprāt dēvētu par milzu glodeni, bet tā citādi šai sugai latviešu valodā figurē tādi nosaukumi kā dzeltenvēdere vai želtopuziks (kas nozīmē to pašu, bet ir tik atvasināts nosaukums no krievu valodas - Желтопузик). Interesanti, ka arī angļu valodā viens no bieži lietotiem nosaukumiem ir Sheltopusik (bet sauc arī to par glass lizard, Pallas's glass lizard, European legless lizard), kas tad tas pats želtopuziks vien ir. Interesanti, ka pēc pāris stundām citā vietā vienu šo želtopuziku atradām beigtu uz ceļa. Tad varēja tiešām tā tuvumā novērtēt šī iespaidīgā lopa izmēru! Vai želtopuzikam ir tiešām dzeltens vēders aizmirsu kaut kā apskatīt. 

Mājas apogs (Athene noctua)

Melnkrūšu zvirbulis (Passer hispaniolensis)

Tā vispār šis gājiens labi pierādīja, ka divi acu pāri ir labāk kā viens acu pāris - it īpaši, ja manas acis šajā momentā jau sāka konstanti šaudīties un pārslēgties no putnu vērošanas uz apkārt lidojošajiem kukaiņiem, kas aizvien vairāk sāka pievērst uzmanību. Šādā formātā, protams, nedaudz kvalitāte sāk zust - tā teikt ne īsti vēro putnus, ne īsti kukaiņus. Līdz ar to šoreiz tiešām lieti noderēja vēl viens acu pāris, kas šajā dienā vairākas reizes pamanīja ko tādu, ko kaut kā biju palaidis garām es. Gan iepriekš aprakstīto milzu glodeni, gan arī dažas minūtes vēlāk - kaut kur mums netālu priekšā zemes esot pacēlies paliels, brūni raibs putns, kas iesēdies kokā. Vai tad es neredzēju? Nē - galīgi neko tādu neredzēju. Vērojot zarus apmēram norādītajā reģionā, kur putns bija ielaidies, samērā negaidīti atskārtu, ka uz mani taču starp lapām un zariem pretī raugās dzeltenu acu pāris - mājas apogs! Dienvideiropā jau tā nav reta suga, taču šo trīs dienu laikā tā arī bija vienīgā satikšanās ar šo sugu. Laiferis gan tas man nebija, jo kā varbūt ir dzirdēts, tad divus gadus atpakaļ viens mājas apogs pavasarī bija iemaldījies pat pie mums Latvijā, Mārupē, ko izdevās redzēt arī man. Šajā krūmājā gan vienu 'laiferi' tomēr izdevās izcelt - šoreiz pat paša spēkiem. Suga gan arī viens no Dienvideiropas bieži sastopamiem putniem - melnkrūšu zvirbulis (Passer hispaniolensis). Pirms tam biju šķiet lasījis grāmatā, ka tiem tieši patīkot tādi krūmāji utml. biotopi - pat ne obligāti cilvēku tuvumā un tad, kad te blakus sadzirdēju zvirbuļu čiepstēšanu, centos tos saskatīt. Un tik tiešām - melnkrūšu zvirbulis manā acu priekšā. Tēviņi manuprāt ļoti krāšņi putni - kā tāds mājas zvirbulis 'uz steroīdiem'. 

Kukaiņiem bagāts biotops Sozopoles apkārtnē

Zeltainītis Lycaena ottomana

Zeltainītis Lycaena ottomana

Zilenītis Aricia agestis

Taka turpinājumā veda caur meža pudurīti, kur koku ēna patīkami veldzēja, un galu galā izveda šī konkrētā paugura virsotnē, kur bija daudz atklātāka ainava ar tādu leknu (bet sausu) zālāju un samērā plašu skatu uz apkārtējo ainavu. Šajā vietā jāatzīst, ka putni kapitulēja kukaiņu priekšā - lai arī turpināju ar vienu ausi klausīties, kas notiek apkārt, tomēr dažādi tauriņi u.c. kustoņi mani bija pārņēmuši pilnībā. Protams, žēl, ka īsti jau nebiju sapakojis līdzi fototehniku priekš kukaiņu fotogrāfēšanas, tā ka uz pilnu klapi atvēzēties tur tā nevarēju, bet nu kaut ko mēģināju 'izspiest'. G.k. jau koncentrējos uz tauriņiem, jo man tā uz aci šķita, ka šajā vietā redzu vismaz vienu neredzētu zeltainīšu sugu noteikti. To tad centos tā daudz maz jēdzīgi iemūžināt un kā pēc tam mājās noskaidroju, izrādās manā priekšā bija trāpījušies Grieķijas zeltainīši (Lycaena ottomana, Grecian Copper), kas ir sastopami tikai šajā DA-Eiropas reģionā - Bulgārijā, Grieķijā, Maķedonijā, Albānijā un varbūt vēl šur tur tuvākajā apkārtnē (piemēram, atsevišķās vietās Turcijas R daļā). Raksta, ka arī šajās valstīs it kā samērā lokāla suga, bet nu nez - man tur viņi lidoja 'kaudzēm'. Noteikti masveidīgākā redzētā zeltainīšu suga (bija gan tikai vēl viena cita suga - nelielā skaitā apdiluši parastie zeltainīši). Forši - tā tāda negaidīta ekstra. Šajā vietā līdzīgā skaitā vai varbūt pat vairāk bija vēl cita dienastauriņu 'laiferu' suga - zilenītis Aricia agestis, kas gan bija sagaidāma suga, jo tā ir viena no Dienvideiropā biežāk sastopamajām zilenīšu sugām. Latviskais nosaukums īsti šai sugai nav izdomāts, lai gan tam būtu visai stingrs pamats, jo arī Latvijā šī suga kopš pagājušā gada ir sastopama un šogad pat atrasta vēl kādās 3 jaunās vietās (viena atradne arī manā 'kontā'). Angliski to dēvē par Brown Argus jeb varētu to burtiski tulkot un dēvēt par brūno zilenīti, taču, ņemot vērā, ka ir arī tāds tumšbrūnais zilenītis, kas ir šai ļoti līdzīga un tuvu radniecīga suga, tad nez vai nebūtu šie nosaukumi pārāk līdzīgi un neradītu apmulsumu. Jādomā vēl kāds variants. Bet tas tā - neliela atkāpe ārpus Bulgārijas tēmas. 

Dievlūdzējs Empusa fasciata

Dievlūdzējs Empusa fasciata

Dievlūdzējs Empusa fasciata

Ja turpina par divu acu pāru labumiem, tad noteikti jāizceļ šis mūdzis, kas varētu būt šīs dienas ja ne pats vērtīgākais, tad amizantākais un vizuāli iespaidīgākais atradums. Kamēr es tur dzenājos pakaļ zeltainīšiem, draudzene pamanīja zālē kaut ko kustamies un jautāja - 'Kas tas tāds?'. Liels bija mans pārsteigums tur ieraudzīt nelielu dievlūdzēju! Nē nu to, ka Dienvideiropā dzīvo dievlūdzēji to es, protams, zināju, jo Gada Kukainis 2017 bija Eiropas dievlūdzējs, taču šis bija pēc skata pavisam citāds! Lūk, visai labi iezīmējās mani robi Dienvideiropas kukaiņu faunas zināšanā, jo šķita, ka minētais Eiropas dievlūdzējs ir bez maz vai vienīgā suga Eiropā, taču izrādās, ka Eiropā (g.k. jau pašos dienvidos) ir sastopamas vairāk kā 30 (!) dievlūdzēju sugas! Kas to būtu domājis... Pie tam dažādās formās, izmēros u.c. - izrādās visai daudzveidīga grupa. Šis ir kāds no Empusa ģints dievlūdzējiem un pēc izplatības areāla man sanāk, ka vajadzētu būt Empusa fasciata. Interesanti, ka ģints nosaukuma 'Empusa' pamatā ir sengrieķu mitoloģijas tēls Empūsa, kas kā var sazīmēt pēc info internetā ir: "Spoks ar ēzeļa kājām, kas ievilina cilvēkus vientuļās vietās un izsūc to asinis ar visu dvēseli un arī aprij visu miesu." (citēts no viena ieraksta šajā forumā). Visnotaļ jau atbilstoša analoģija ar dievlūdzēju dzīves veidu (atskaitot ēzeļa kājas), jo tie arī, ja ne gluži ievilina, tad, prasmīgi nomaskējušies, uzglūn citiem kukaiņiem, kurus ar dzeloņainajām priekškājām aši satver un tad mierīgā garā izsūc i to iekšējo saturu, i dvēseli droši vien ar'. Baisi. Šīs ģints dievlūdzējiem ir raksturīgi dažādi izaugumi un paplatinājumi uz ķermeņa un kājām, kas tiem ļauj sekmīgāk nomaskēties veģetācijā - tēlojot kādu graudzāli vai citu augu. Tiešām liela veiksme tādu dabā ieraudzīt! Šis droši vien bija nepieaudzis īpatnis, jo spārni nav attīstīti, kas gan arī loģiski, jo tik agri sezonā droši vien pieauguši īpatņi nav sastopami (pieņemot, ka to dzīves cikls ir līdzīgs kā Eiropas dievlūdzējam, kas pārziemo olas stadijā). Šo būtu tiešām gribējies iemūžināt ar pilnu fototehnikas ekipējumu (ar zibspuldzēm u.c.) - sejas konfigurācija palielinājumā visnotaļ iespaidīga un atgādina kaut ko no citplanētiešu filmām. 

Vidusjūras bruņurupucis (Testudo graeca)

Ķirzaka Darevskia praticola, Meadow lizard

Dievlūdzējs tikai 'uzsita asini' atrast vēl kādu interesantu kukaini šajā apkārtnē un sāku to ar acīm ķemmēt mazliet rūpīgāk. Gāju, skatījos, ausījos un inspicēju katru garām nolidojošo tauriņu. Šajā vietā šķiet redzēju pirmo spāri šajā braucienā, kas gan izrādījās Latvijā samērā bieži sastopamā agrā dižspāre. Tā nu tur darbojos līdz vienā vietā zem krūma izdzirdēju aizdomīgu čabināšanos - tā ka tur kāds putns čabinātos pa pērnajām lapām vai kāds neliels zvēriņš. Pagāju tuvāk - čabināšanās turpinājās. Hmm, tad jau putns diez vai - tas būtu mani pamanījis un aizlidojis. Pēc Latvijas analoģijas sāku prātot, ka varbūt kāds ezis? Nē nu jādomā, ka gan jau ka nekas bīstams (Bulgārijā gan ir sastopama arī vismaz viena odžu suga) un līdu pavisam klāt, lai noskaidrotu kas tad tur dzīvojas. Visai liels bija mans pārsteigums ieraugot tur bruņurupuci! Ok, atkal robi Dienvideiropas faunas zinībās jeb varbūt vienkārši biju piemirsis, ka šajā reģionā taču var būt sastopami arī šādi radījumi kā sauszemes bruņurupuči. Jāsaka, ka atļāvos šo paņemt rokās, jo vēlējos to atrādīt arī draudzenei, kas bija palikusi atpūsties koka ēnā kādus simts metrus iepakaļ, bet nu cerams nenodarīju rupucim lielu skādi. Pēc īsas apskates godīgi aiznesu un noliku turpat kur to biju sākotnēji sastapis. Eiropā izrādās ir sastopamas 3 sauszemes bruņurupuču  sugas no kurām divas (Hermana un Vidusjūras) ir sastopamas arī Bulgārijā. Spriežot pēc čaulas virsotnes plātņu formas (tās ir izstieptas platumā jeb platums ir izteikti lielāks par to garumu) un astes plātnes formas (tā ir viengabalaina nevis vertikāli sadalīta divās daļās) šim vajadzētu būt Vidusjūras bruņurupucim (Testudo graeca), kas kopumā Eiropas teritorijā ir retākā no šīm divām sugām. Lūk kāda negaidīta satikšanās! Pēc tam apkārtnē manīju arī šķiet bruņurupuču darbības pēdas - zālē izgrauztus šaurus, samērā garus 'koridorus', kas ticami bija veidojušies rupucim lēnām ejot uz priekšu nograužot visu, kas nu ir kakla stiepiena attālumā pieejams. Netālu no bruņurupuča atrašanas vietas pār ceļu pārskrēja arī neliela izmēra ķirzaciņa, kas noteikti šķita vēl neredzēta suga - par laimi izdevās paspēt piefiksēt tieši kurā vietā tā nozuda pērnajās lapās. Tāda samērā neuzkrītoša izskata ķirzaciņa, kas varbūt nedaudz atgādina mūsu pļavas ķirzaku (kas Bulgārijā Melnās jūras piekrastē neesot sastopama), taču vēl vienmuļāk krāsota. Neesmu tāds baigais reptīļu speciālists, bet, izstudējot Eiropas rāpuļu noteicēju un salīdzinot ar attēliem internetā, gribētos teikt, ka šī ir Darevskia praticola jeb angliski - Meadow lizard, kas burtiski tulkojot būtu arī pļavas ķirzaka, bet nu latviešu valodā šis nosaukums ir jau aizņemts. Vēderpuse attēlos izskatās viegli salātzaļa, kas arī viena no šīs sugas pazīmēm. Apdzīvo g.k. skrajus lapkoku mežus paugurainos/kalnainos apvidos, kur dzīvojot starp nobirušajām lapām u.c. - jeb praktiski vārds vārdā tādā biotopā kādā šī ķirzaka atradās. Eiropā samērā lokāli DA izplatīta suga - g.k. Bulgārijā, Rumānijā un Serbijā. Tā ka varētu teikt, ka arī vērtīgs 'ķeksis', kaut gan Bulgārijā skaitās visai parasta suga.  

Mazais mārsilu zilenītis (Pseudophilotes vicrama)

Plūmju dižtauriņš (Iphiclides podalirius)

Bet nu labi, pietiks ar rāpuļiem - es taču tajā brīdī staigāju ar domu kādus citus interesantus kukaiņus atrast! Ha, tieši šajā vietā patiesībā neko daudz vairāk arī neatradu tāpēc drīz vien meža taku krustcelēs veicām 90 grādu pagriezienu un uzņēmām aptuvenu kursu atpakaļ uz pilsētiņu. Šajā posmā gan atzīmējās divas atzīmējamas tauriņu sugas. Nu labi, plūmju dižtauriņi (Iphiclides podalirius) patiesībā bija jau redzēti gan pirmajā dienā, gan arī pirms tam šajā dienā - atsevišķi īpatņi lielākā vai mazākā attālumā (pārsvarā lielākā) nolidoja ik pa laikam garām. Bet nu šajā posmā beidzot bija viens eksemplārs, kas bija tik aizņemts ar barošanos, ka varēja beidzot iegūt mazliet vairāk par tikai stipri dokumentāliem kadriem no liela attāluma. Nenoliedzami skaists tauriņš - ne mazāk iespaidīgs kā mūsu pašu čemurziežu dižtauriņi. Otra suga bija viens no zilenīšiem, kas jau dabā šķita tāds aizdomīgs un it kā pazīstams, taču tajā pašā laikā - dabā noteikti neredzēts. Pēc tam jau mājās rūpīgāk papētot grāmatas kļuva skaidrs kāpēc tas šķita tāds pazīstams, jo tā ir viena no zilenīšu sugām, kas ir sastopama arī Latvijā - mazais mārsilu zilenītis (Pseudophilotes vicrama). Latvijā gan šī suga ir diezgan liels (vai pat ļoti liels) retums kam jau kādu laiku nav svaigu atradumu. Es, protams, tādu pie mums neesmu sastapis. Tādā ziņā prieks šo sugu sastapt tur Bulgārijā, jo tagad būs vismaz neliela pieredze ar šo sugu dabā, kas varbūt palīdzēs to ātrāk atpazīt, ja tomēr paveiksies un kaut kur Latvijā mūsu ceļi krustosies. Zilenīši galu galā ir tāda samērā grūti atšķirama tauriņu grupa un to atšķiršana prasa zināmu daudzumu pieredzes - īpaši ja runa ir par to atpazīšanu nevis fotoattēlos vai skatot ievāktu eksemplāru (kas ir vieglāk, jo var nesteidzīgi pētīt dažādas krāsojuma nianses u.c. pazīmes), bet ja jāmēģina atpazīt tauriņš no lielāka attāluma, lidojumā vai tamlīdzīgos sarežģītākos apstākļos, kas parasti ir pirmais solis, lai izdomātu vai sastaptajam tauriņam ir vērts 'dzīties pakaļ' jo tā ir retāka suga, vai arī var ļaut tam netraucēti lidot savās gaitās, ja tā ir parastāka suga. Kopumā mazais mārsilu zilenītis ir pietiekami raksturīga izskata suga, jo oranžie plankumi spārnu apakšpusē ir tikai pakaļspārna ārmalā (priekšspārna apakšpuse tikai ar melniem punktiem/plankumiem) kā arī spārnu ārmalas bārkstis ir izraibinātas ar tumšākām joslām. Suga dzīvojot sausos un atklātos biotopos, kur aug to kāpuru barības augs - mārsili. Ņemot vērā, ka līdzīgā biotopā dzīvojošie lielie mārsilu zilenīši arī ir reta suga Latvijā ar nelielu skaitu lielāku un mazāku populāciju (platības ziņā), tad jādomā, ka sevišķi daudz potenciālu biotopu kur šo sugu varētu meklēt Latvijā nemaz nav - Garkalnes/Ādažu poligona apkārtne un Daugavpils skrajie meži varētu būt potenciāli labākās vietas (un šķiet vēsturiski pēdējās vietas, kur šī suga Latvijā ir redzēta). Tauriņš dienvidos lido divās paaudzēs (aprīlis/maijs un jūlijs/augusts), bet Somijas dienvidos, kur šī suga arī ir ļoti reti sastopama (un kopš 1970-ajiem ir kļuvusi stipri retāka), lido vienā paaudzē - jūnija vidū. Ej nu saproti kad būtu īstais brīdis šo sugu meklēt Latvijā. Ja vien, protams, šī suga pie mums maz vēl ir sastopama.

Mīkstblakts Horistus infuscatus

Tīklblakts Corythucha ciliata

Tādi lūk stāsti par tauriņiem - kopumā šajā dienā izdevās redzēt šķiet 17 dienastauriņu sugas! Pārējās sugas, ko te nepieminēju visas bija tad tādas, kas ir sastopamas arī Latvijā - ķērsu baltenis, aveņu astainītis, krūkļu zilenītis, eglājus samtenis u.c. Tik lielu daudzveidību patiesībā nebiju gaidījis kaut gan laikam jau velti - ja jau aprīļa beigās tauriņu sezona pat Latvijā ir uzņēmusi pieklājīgus apgriezienus, tad kur tad nu vēl Eiropas dienvidos. Atceļš uz Sozopoles pilsētu varētu būt atzīmējams ar nelielu apmaldīšanos. Nokāpt no šī paugura neizdevās pie pašas pilsētas kā it kā kartē biju apskatījies, bet samērā netālu no vietas kur sākotnēji nogriezāmies no šosejas. Tā ka kādi lieki pāris km bija vēl jāveic atkal pa šosejas malu. Oh well. Gadās arī tā. Noslēgumā divi foto ar blaktīm - viena tāda koša mīkstblakts, kas, manuprāt, ir Horistus infuscatus. Tā neko daudz par to pastāstīt nevaru, tik vien, ka samērā koši krāsota un daudz tādas sēdēja uz dzeltenām, man nepazīstamām, puķēm - iespējams dzeltenajām asfodelīnēm (Asphodeline lutea). Otra blakts gan daudz interesantāka un pie tam no man mīļajām tīklblaktīm - Corythucha ciliata. Šo sugu iepriekš biju interneta attēlos redzējis un noskaidrojis, ka tās oriģināli dzīvo Ziemeļamerikā, bet tā kā dzīvo uz platānām, kas ir plaši izplatīti koki Eiropas pilsētu parkos un apstādījumos, tad 20.gs. vidū ir ieviesusies arī Eiropā un mūsdienās jau visai strauji izplatījusies daudzās valstīs. Latvijai tuvākās atradnes šķiet Polijas dienvidos. Pastaigas noslēgumā jau gandrīz pie pašas Sozopoles autobusa pieturas pamanīju vienu jaunāku platānu ar zemākiem zariem un izdomāju papētīt tuvāk. Tavu veiksmi - uz otrās pārbaudītās lapas atradās viens šīs tīklblakts īpatnis! Cerēti necerēta veiksme un jauks spilgtiem iespaidiem bagātās dienas noslēgums! Pēc šīs dienas dzima spēcīga pārliecība un plāns, ka kāda no Dienvideiropas valstīm (kaut vai tā pati Bulgārija) būtu gada siltajā periodā jāapmeklē vēl kādu reizi - jau tieši koncentrējoties un mēģinot vērot tikai kukaiņu un tauriņu faunu. Tik daudz interesanta tur tomēr ir ko redzēt! Ja rezumē šīs dienas putnu vērošanas sekmes, tad pat ar visu kukaiņu u.c. zvēru negaidīto pārbagātību, kas brīžam pilnībā novērsa uzmanību, Bulgārijā redzēto putnu listi izdevās sekmīgi papildināt ar 20 jaunām sugām no kurām trīs bija 'laiferi' (trešā suga šajā dienā bija čūskērgļu pāris, bet tie bija diezgan tālu un jēdzīgi foto neiznāca). Tātad pēc 2 pilnām dienām Bulgārijā putnu sugu listē bija 57 sugas. Tādu nopietnāko putnu vērošanas rītu gan biju atstājis 'saldajā ēdienā' - trešajai dienai. 

3. DIENA - BURGASA, PODA NATURE CONSERVATION CENTRE

Burgasa - Poda wetlands

Tā, esam beidzot nonākuši līdz pēdējās dienas aprakstam. Neuztraucieties, tiešām pēdējā diena - vairāk pēc tam gari nebūs jālasa. Ja, protams, kāds līdz šai vietai maz ir izturējis :) Lai nu kā - pēdējās dienas plānā viss rīts bija atvēlēts intensīvai putnu vērošanai! Pirms brauciena meklējot informāciju par kādām interesantām putnu vērošanas vietām Burgasā vai tās tuvākā apkārtnē, ātri vien atradās informācija par vienu mitrāju kompleksu  - Podas dabas aizsardzības centru, kas atradās burtiski pašā Burgasas dienvidu pievārtē. Informācija šī centra mājaslapā solīja visai bagātīgu ūdensputnu faunu - sākot ar mazajiem jūras kraukļiem, visiem iespējamajiem gārņiem un beidzot ar pelikāniem. Tieši tas ko vajag! Izrādās nokļūšana arī samērā ērta ar Burgasas pilsētas autobusu. Tiesa centrs ir atvērts no 9:00, kas man šķita tā samērā vēlu tāpēc biju mazliet viltīgāks un no rīta cēlos daudz agrāk, pabraucu kādu gabalu tuvāk ar trolejbusu un atlikušo gabalu līdz šiem putnu dīķiem veicu ar kājām. Šādas rīcības galvenais iemesls bija tāds, ka iepriekšējā dienā braucot turp un atpakaļ no Sozopoles kā reizi sanāca tieši braukt jau te garām un no autobusa loga noskatīju, ka tur no šosejas malas principā paveras labs skats uz visu šo dīķu kompleksu. Tā teikt kamēr centrs vēl ciet - jāizmanto iespēja vērot putnus šādā veidā. 

Brūnie ibisi (Plegadis falcinellus)

Mazais jūras krauklis (Microcarbo pymaeus)

Tad nu daudz nekavējamies un ķeramies pie redzētajām sugām! Burtiski uzreiz, pienākot pie šī teritorijas stūra, debesīs bija manāma pamatīga putnu aktivitāte - tiem pārsvarā lidojot turpu šurpu virs šosejas dažādos virzienos. Un uzreiz, bams, skaitliski visvairāk bija divas no manām mērķsugām (abi laiferi) - mazie jūraskraukļi (Microcarbo pygmaeus) un brūnie ibisi (Plegadis falcinellus). Tiem (īpaši mazajiem jūraskraukļiem) te acīmredzot ir gana bagātīga ligzdotāju populācija un vairums ligzdu acīmredzot atradās tieši šajā - teritorijas ziemeļu galā. Tā nu tie tur lidinājās praktiski virs galvas! Skaisti! Ja mazais jūraskrauklis dabā izskatījās apmēram tā kā biju to iedomājies izskatāmies, tad brūnie ibisi gan mani mazliet pārsteidza, jo pirmo redzēto ibisu patiesībā sākumā arī noturēju par jūraskraukli. Tas lidoja samērā tālu un 'uz aci' izsteiksmīgais, līkais knābis nebija pamanāms, bet lidošanas maniere man tiešām šķita kā jūraskrauklim. Piemetu tomēr binokli pie acs un pārsteigumā atskārtu, ka putnam taču ir garš līks knābis - brūnais ibiss! Turpmāk katru lidojošo putnu sāku pētīt rūpīgāk un atklājās, ka arī brūnie ibisi tur tiešām lidinās visai daudz. Gan pa vienam, gan nelielos bariņos. Pēc tam sāku tā pie sevis domāt, ka tā jau Latvijā kādu tālu lidojošu ibisu (vai ibisus), kura izmērs un knābja forma tā uz aci nenolasās, arī varbūt var nejauši sajaukt ar jūraskraukli? Jo nav jau tā, ka, piemēram, es personīgi mēģinu rūpīgi binoklī apskatīt katru tālu lidojošu jūraskraukli. Varbūt velti... No šīm abām sugām Eiropas kontekstā retāks ir mazais jūraskrauklis, kas ligzdo g.k. tieši Eiropas DA daļā, kur vietām (piemēram, Donavas lejteces rajonā) ir samērā parasts ligzdotājs. Pēdējos gados gan to skaits pieaugot kā rezultātā sāk parādīties arī vairāk novērojumu uz ziemeļiem - piemēram, Polijas dienvidos šo sugu tagad redz praktiski katru gadu, reizēm pat >10 īpatņus vienkopus. Savukārt brūnais ibiss Eiropā ir biežāk izplatīta suga - praktiski visā Eiropas dienvidu reģionā, g.k. gar Vidusjūru, Melno jūru u.c. Katru gadu regulāri novēro arī Ziemeļeiropā, taču Latvijā pēdējais novērojums ir jau visai sens - 2006. gadā Nagļu dīķos un 21. gadsimtā kopumā vispār tikai divi novērojumi, šo ieskaitot. Es jau teiktu, ka tuvāko 5 gadu laikā, kādam ibisam tomēr vajadzētu  atkal tapt novērotam arī pie mums, jo, piemēram, Somijā 21. gs. ir 14 novērojumi. Sen ir laiks! 

Nakts gārnis (Nycticorax nycticorax)

Dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides)

Rudais gārnis (Ardea purpurea)

Karošknābis (Platalea leucorodia)

Otra dominējošā putnu grupa šajā vietā savukārt bija gārņi. Daudzi un dažādi. Principā visi biežākie Eiropas gārņi atzīmējās vien kādu 20 minūšu laikā - mazie baltie, lielie baltie, zivju, rudie, nakts un pat viens dzeltenais gārnis. Pēdējās divas sugas - nakts gārnis (Nictycorax nictycorax) un dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides) bija man laiferi. Abas sugas gan tādas tipiskas D-Eiropas sugas, kur vietām sastopamas pat ļoti bieži. Ja dzeltenais gārnis tiešām bija tikai viens (droši vien stipri paveicās, ka pagriezu galvu pareizajā virzienā, pareizajā brīdī kad gārnis veica īsu izlidojumu virs niedrāja), tad nakts gārņi gan tur laidelējās vairāki un bija redzami visai regulāri. Te nu bija it kā g.k. krēslā un/vai naktī aktīvs dzīvnieks, ko domāju, ka būs grūti ieraudzīt un tā labi apskatīt. Ja turpina par ūdensputniem ar gariem kakliem, tad bez gārņiem tur niedrājā dzīvojās arī pa kādam lielajam un mazajam dumpim (dzirdēju vien dažas dziesmas sērijas katram) kā arī karošknābji. Tie gan te bija skaitliski samērā maz, bet nu, lai sugu ieķeksētu Bulgārijas putnu listē, nevajag jau 100 īpatņus. Pietiek ar vienu.

Sārtie pelikāni (Pelecanus onocrotalus)

Sārtais pelikāns (Pelecanus onocrotalus)

Šajos dīķos ļoti cerēju arī uz kādu sev pilnīgi svešu putnu grupu - pelikāniem. Par šiem dīvainajiem putniem man atmiņas ir vienīgi no Rīgas Zoodārza un TV ekrāna, jo dažus no pēdējos gados Latvijā ieklīdušajiem sārtajiem pelikāniem kaut kā nenoorganizējos un neaizbraucu apskatīt. Tāpēc jo interesanti šķita beidzot mēģināt kādu pelikānu apskatīt dabā un Burgasas apkārtne solījās būt laba vieta, jo sārtie pelikāni te esot regulāra vērtība, taču šad un tad nelielā skaitā tiek redzēti arī cirtainie pelikāni. Tā nu apskatījis gārņiem, ibisiem un jūraskraukļiem bagāto Podas Z stūri, devos tālāk gar šoseju (te par laimi bija ietve/veloceliņš visā manā maršruta garumā - varēja ērti pārvietoties, pie tam lepnā vientulībā), kur pamanīju, ka priekšā notikusi kāda autoavārija. Policija, sasista mašīna ceļmalā, cilvēki apkārt. Nē nu gadās. Taču tieši tajā brīdī arī pamanīju, ka netālu no šīs avārijas vietas otrā pusē šosejai esošajā dīķī uz tādas kā betona platformas sasēduši lieli, balti putni - pelikāni!? Tā kā nevarēju īsti prognozēt kāda varētu būt uz šosejas stāvošo policistu attieksme pret fotoaparātu un teleskopu, kas vērsts tādā orientējoši viņu virzienā, tad īpaši neaizrāvos ar šo putnu pētīšanu. Aši aplūkoju teleskopā, ka tie tiešām ir pelikāni un cik varēju saskatīt, tad visi it kā ir sārtie pelikāni (Pelecanus onocrotalus). Uzspiedu pāris dokumentālus kadrus un gāju tālāk - ka tik ātrāk garām avārijas vietai. Pēcāk, pārmijot dažus vārdus ar šī dabas aizsardzības centra vienu no vadītājiem, gan noskaidroju ka tur it kā vajadzēja būt (vai vismaz varēja būt) arī vismaz vienam cirtainajam pelikānam, kas tur ir bija redzēts kādās iepriekšējās dienās. Jāatzīst, ka tik rūpīgi laikam visus putnus tomēr nepaskatīju un pāris kadros putns pašā platformas labajā malā šķiet aizdomīgs. Bet... nav tik labi redzams, lai varētu droši pateikt, ka tas ir tiešām cirtainais pelikāns. Mana laža, bet nu noveļu vainu uz minēto autoavāriju - ja tā tur nebūtu, tad noteikti būtu putnus apskatījies ilgāk un varbūt pat mēģinātu tiem piekļūt mazliet tuvāk. Nu neko darīt. Atlikušajā periodā, ko pavadīju šeit, pelikāni gan mani vēl paspēja mazliet pārsteigt, jo dažus pamanīju debesīs samērā lielā augstumā. Jāsaka, ka skaits ļoti iespaidīgs! Nekad nebūtu iedomājies, ka šie milzīgie, masīvie putni spēj planēt tik viegli un bez redzamas piepūles tā it kā tie būtu 3x vieglāki kā patiesībā. Īsā aste un proporcionāli ļoti izstieptā ķermeņa priekšdaļa (kakls, galva, knābis) tam piešķir vēl nedabiskākas kontūras un tikai pastiprina ilūziju, ka tādam putnam taču nevajadzētu spēt tik viegli lidot! Redzēt kādu dažus desmitus lielu pelikānu baru debesīs droši vien ir vispār fantastisks skats. Lai nu kā - pelikāni tad šajā braucienā sekmīgi tika redzēti. Ček! 

Baltacis (Aythya nyroca)

Mūķene Penthophera morio

Putnu vērošanas/fotogrāfēšanas slēpnis Podā

Pievienot parakstu

Pulkstens beidzot bija aiztikšķējis līdz brīdim, kad varēju tikt iekšā paša Podas mitrāja teritorijā. Ieejas maksa laikam bija 5 levas, ja pareizi atceros, kas principā ir smieklīgi maz - 2,5 eiro. Teritorijā mani ielaida runīgs vīrs ar gariem matiem, izstāstīja maršrutu kuru varu izstaigāt (un kur nevajadzētu iet, lai netraucētu ligzdojošos putnus) un, ka man kā pirmajam apmeklētājam varbūt ir cerības ieraudzīt vairāk kamēr citi vēl nav ko aizbiedējuši. Pieminēja dziedošu rudo ķauķi, ko gan man tā arī neizdevās saklausīt. Piekodināja, lai pēc tam iegriežos centra galvenajā ēkā, kur tad varēšot uzkāpt uz jumta un pavērot apkārtni/putnus no turienes. Patiesībā šeit teritorijas iekšienē, redzēju samērā maz ko jaunu, jo visu ko te biju cerējis redzēt jau biju redzējis no šosejas malas. Nē nu labi - kaut kas jau bija. Vairāki niedru ķauķi, upes tilbītes, baltači, citas pīles u.c. Interesantākais pašam šķita 3 melnkakla dūkuri Melnajā jūrā (teritorijas A mala beidzas Melnās jūras krastā - jeb, precīzāk sakot, Burgasas līcī). Vismaz divās vietās teritorijā bija arī klasiska tipa slēpņi kuros var tā mierīgi sēdēt un vērot putnus. Tur gan īpaši daudz neuzkavējos, bet viena slēpņa priekšā bija koka pāļu rinda, ko skaisti bija okupējuši mazie jūras kraukļi. Tā nu tur izstaigājos, zālē pamanīju interesanta izskata mūķeni, un devos atpakaļ uz centra galveno ēku.  

Mazais baltais jeb zīda gārnis (Egretta garzetta)

Garstilbji (Himantopus himantopus)

Brūnspārnu bezdelīgtārtiņš (Glareola pratincola)

No šīs ēkas jumta tiešām pavērās plašs skats uz visu teritoriju kā arī plašāku apkārtni (pats pirmais foto pie šīs dienas ir tieši no jumta - ēku gan aizmirsu nofotogrāfēt, bet nu interneta attēlos tā ir labi apskatāma). Saimnieks kādu brīdi sastādīja kompāniju un tā nu tur mēs pļāpājām par dažādiem Bulgārijas putniem, ko var redzēt gan šajā Podas mitrājā gan citur tuvākā/tālākā apkārtnē. Sarunas temats arī pieskārās visai grūtajai finansiālajai situācijai un ka šo pasākumu valsts viņiem īsti neatbalstot - visa teritorijas uzturēšana, uzkopšana u.c. darbi principā balstoties uz ziedojumiem, pašu entuziasmu un brīvprātīgajiem, kas gan labprāt iesaistoties. Savā ziņā teritorija noteikti ir unikāla, jo uz ziemeļiem to g.k. ieskauj industriālā zona un arī apkārt ļoti daudz elektrolīniju, agrārā ainava u.c. putniem ne tik piemērotu biotopu. Šī vieta tad ir kā tāda zaļā oāze šiem daudzajiem ligzdojošajiem ūdensputniem. Taču svarīga šī teritorija noteikti ir ne tikai ligzdotājiem, bet arī migrantiem, jo galu galā gar Melnās jūras piekrasti iet izteikts putnu migrācijas ceļs (via Pontica flyway) un katra šāda dabai atvēlēta teritorija migrācijas ceļā ir ļoti nozīmīga. Patiesībā sarunu biedrs (kura vārdu diemžēl vairs īsti neatceros) mazliet iekārdināja arī ar rudens migrācijas stāstiem, jo labākajās dienās no šī paša centra ēkas jumta dienā varot redzēt daudzus tūkstošu stārķu (laikam tas vairāk augustā), vairākus tūkstošus mazo ērgļu (septembrī), simtiem ķīķu, kukaiņu piekūnu, arī simtiem pelikānu u.c. putnu. Nav, protams, gluži Batumi Gruzijā, kur pīķa dienās debesis vienkārši vārās no plēsīgo putnu pārbagātības, bet skats noteikti tāpat ir vairāk kā iespaidīgs. Pēc kāda laiciņa sarunu biedrs mani pameta un es paliku viens vērot apkārtni, ērti atlaidies plastmasas zvilnī. Un pamazām ķeksēju jaunas sugas Bulgārijas putnu listei - lauku piekūns, baltspārnu zīriņi, gugatņi. Turpat acu priekšā skaisti dzīvojās garstilbji un viens mazais baltais gārnis. Šajā vietā cerēju arī uz kādiem bezdelīgārtiņiem, jo tur tie it kā ik pa laikam tiek redzēti (un kā noskaidroju, tad bija redzēti arī iepriekšējā dienā) un tur tā stāvot tiešām tos sagaidīju! Kādi četri putni klusējot pārlidoja virs galvas, bet nu par laimi paspēju kaut kā pret sauli pāris kadrus nospiest. Jāatzīst, ka dabā uz aci sugu gan nenoteicu, jo novērojums bija visai īslaicīgs un pret sauli, taču, veicot dažas mahinācijas ar iegūto fotoattēlu, tomēr var 'izvilkt', ka paduses ir brūnas nevis melnas. Tātad brūnspārnu bezdelīgārtiņš (Glareola pratincola)! Par bezdelīgtārtiņu padušu krāsu gan šobrīd neko vairs negribu dzirdēt, jo rudenī sanāca diezgan izblamēties un krist kaunā, jo ļoti aktīvi uzstāju, ka Latvijā ieklīdušajam bezdelīgtārtiņam Skrundas zivju dīķos paduses ir melnas (bet bija brūnas). Lai nu kā - bezdelīgtārtiņš kļuva par pēdējo, trīspadsmito, putnu 'laiferi' šajā Bulgārijas braucienā. Manuprāt, trīs dienās 13 jaunas sugas nav slikts rādītājs. Pie lielākas veiksmes kādas vēl dažas sugas varēja nākt klāt, bet es nesūdzos. Kopā 3 dienās Bulgārijā izdevās novērot 94 putnu sugas, tātad pēdējā dienā papildināju listi ar 37 sugām. Bez šaubām izcila putnu vērošanas vieta tie Podas mitrāji!  

Sarkandzīslu klajumspāre (Sympetrum fonscolombii) - tēviņš

Sarkandzīslu klajumspāre (Sympetrum fonscolombii) - mātīte

Skabiozu pļavraibenis (Euphydryas aurinia)

Eglāju samtenis (Pararge aegeria)

Zeltainītis Lycaena ottomana

Bet... ar to stāsts vēl nebeidzās! Vēl kādas pāris stundas bija manā rīcībā pirms bija jāatgriežas pilsētā, lai realizētu pēdējās dienas kultūras programmu. Centos šo sev atvēlēto laiku izmantot sakarīgi - devos no Podas dīķiem uz Krajmorjes (Kraymorie) ciemata pusi, kur vismaz viens posms izskatījās mazliet mežaināks. Varbūt tur karstumā kādu tauriņu izdodas atrast? Domāts darīts. Ātri atradās pirmais ievērības cienības objekts - taču nevis tauriņš, bet spāre! Pamanot iztālēm sarkanīgas klajumspāres aprises man jau apmēram kļuva skaidrs, ka tik agri sezonā visticamāk tai būtu jābūt sarkandzīslu klajumspārei (Sympetrum fonscolombii), kas ļoti reti sastopama arī pie mums. Ja tēviņš šādā foto no virspuses nav tik ļoti raksturīgs, jo labākās pazīmes tomēr ir redzamas no sāna (sarkanā spārnu dzīslas, protams, arī ir pazīme, taču dabā tas nemaz nav tik uzkrītoši redzams), tad mātītes fotoattēlā gan vienu ļoti raksturīgu pazīmi var labi redzēt - acu krāsu! Sarkandzīslu klajumspārēm acu apakšpuse ir izteiksmīgi pelēkzilā krāsā, kas ir ļoti atšķirīgi no visām citām Latvijā sastopamajām klajumspārēm, kam acu apakšpuse ir zaļgandzeltena (vai apmēram līdzīgas krāsu paletes toņos - nekad pelēkzila). Tā gan bija tikai trešā Bulgārijā redzētā spāru suga un vairāk ar neredzēju - ne īpaši bagātīgi. Lai nu kā tur nebūt ar spārēm, mazā cilpa gar vecu karjeru un caur nelielu meža puduri izrādījās visai veiksmīga arī tauriņu ziņā. Te redzēju Bulgārijas ceļojumam trīs jaunas sugas - krūkļu balteni, jāņogu raibeni un  negaidīti arī skabiozu pļavraibeni, kas gan laikam šajā reģionā nav pārāk reta suga. Arī šeit Grieķijas zeltainīši (Lycaena ottomana) bija visai daudz - te tā labāk izdevās apskatīt un nofotogrāfēt arī šīs sugas mātīti. Ja pavelk svītru tauriņu vērojumiem Bulgārijā, tad kopumā trīs dienās izdevās ieraudzīt 20 sugas. Necerēti daudz! No šīm 20 sugām 6 bija 'laiferi'. Pie tam, kas pašam šķita interesanti un vērtīgi - 4 no šīm sugām bija tādas, kas ir konstatētas arī Latvijā. Tātad kamēr man šīm sugām arhīvā vēl nav foto no Latvijas, tad vismaz pagaidu variantā ir kādi kadri no Bulgārijas. Nu par gūto pieredzi vērojot šīs sugas dabā jau rakstīju - tā noteikti var kādreiz noderēt.

Lēcējzirneklis Philaeus chrysops

Krāšņvabole Anthaxia cf. bicolor

Rožvabole Tropinota hirta

Neilgi pirms kāpšanas autobusā pārslēdzos vairāk uz makro objektīvu, lai tā teikt finiša spurtā, pēdējiem metriem tuvojoties (atvēlētais laiks Bulgārijas dabai bija praktiski iztecējis), censtos ietvert kadrā kādus Bulgārijas faunas krāšņākos pārstāvjus, kas tajā brīdī trāpītos redzeslokā. Protams, Bulgārija nav gluži Amazones džungļi un ne visi kukaiņi tur gluži laistās varavīksnes krāsās, bet atsevišķi koši eksemplāri tur, protams, ir. Īpaši gribu izcelt Anthaxia ģints krāšņvaboles, ko šajās dienās vairākas redzēju uz ziediem. Tās te Eiropas dienvidos gan ir nesalīdzināmi krāšņākas kā Latvijā sastopamās sugas (kas ir vienkrāsaini melnas, ar vieglu bronzas atspīdumu). Sugu daudzveidība šajā ģintī ir ļoti liela tā ka par sugas noteikšanu pagaidām neesmu tā 100% pārliecināts, bet ir stipras aizdomas par Anthaxia bicolor. Iepriekšējās dienās savukārt redzēji citāda krāsojuma, mazāka izmēra sugas (diemžēl foto nav), kas man savukārt izskatās kaut kas uz Anthaxia signaticollis pusi. Bet nu tad rūpīgi jāpastudē literatūra, jo tā pavirši pieejot šim jautājumam var viegli 'ieberzties' un kļūdīties. Vienīgi kur lai tiek pie tāda DA-Eiropas krāšņvaboļu noteicēja? Bet ja ar šo mazo krāšņvaboļu noteikšanu ir mazliet piņķeris, tad šo košo lēcējzirnekli Philaeus chrysops gan var viegli atpazīt un dabā arī ieraudzīt jau no liela attāluma. Interesanti, ka suga, lai arī ir tipiska D un C Eiropas apdzīvotāja, ir konstatēta arī ļoti tuvu mums - Lietuvā! Kas zin, varbūt pēc gadiem varam šādu sugu sagaidīt arī pie mums? Ja tā, tad jau būs grūti to nepamanīt. Trešā suga šajā sērijā ir smirdīgajai rožvabolei līdzīga suga - Tropinota hirta, kas ir visai plaši izplatīta Eiropā tālāk uz D no mums. 

Tāds lūk 'īss' ieskats Bulgārijas faunā šī gada aprīļa beigās/maija sākumā. Man jau katrā ziņā palikuši ļoti spilgti iespaidi no šī brauciena un tik tiešām nostiprinājusies pārliecība, ka vajadzētu uz kādu Dienvideiropas valsti aizbraukt kādā tīri kukaiņu braucienā. Tur tiešām ir daudz ko redzēt! Jāsāk pamazām sapņot un plānot.