Operācija "Leptoglossus"

Dārziņu dzelceļmalas saulainā mežmala

Šodien izvirzīju sev samērā ambiciozu mērķi kam pat devu īpašu nosaukumu - operācija "Leptoglossus". Zinātāji jau sapratīs par ko ir runa, bet nu paskaidrojot citiem - mērķis bija atrast Eiropā no Ziemeļamerikas ieceļušo ornametnblakti Leptoglossus occidentalis, kas ir strauji izplatījusies. Pagājušā gada nogalē atrasta arī Latvijā (Salaspilī, L.Vanaga - ziņojums dabasdati.lv), bet šī gada sākumā arī Kolkā (M.Ieviņš, divās dažādās vietās) un Svitenes apkārtnē (V.Ērmane). Tātad jābūt arī citur. Dzīvojot g.k. uz priedēm. Tā nu izdomāju, ka šīs siltās dienas varbūt būs kādu šo blakti atmodinājušas? Jādodas tur kur daudz saulainu priežu - man tuvumā tieši šāda vieta ir Dārziņu stacijas dzelceļmala virzienā uz Salaspili. Tur ir gan vecas priedes ar zemiem zariem, gan jaunas priedītes, gan vidēja vecuma. Dažādām gaumēm tā teikt. Arī citas priedes apdzīvojošās blakšu sugas esmu tur dabūjis - kāpēc, lai nebūtu arī šis 'monstrs' (blakts ir ļoti liela - ap 2cm!). Arī pirmā sugas konsatēšanas vieta (Salaspils) tepat netālu. Domāts darīts, 30min un jau esmu pie pirmās saulainās priedes!

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus

Par šīs sugas meklēšanas labākajām metodēm Latvijas apstākļos vēl īsti skaidrības nav (pirmais atradums gadījuma rakstura telpās, pārējie - ziemā uz sniega). Tāpēc šīs dienas gaitā izmēģinājos visādi. Vispirms gan ķēros pie dauzāmā paladziņa, jo šķita, ka tā varētu būt potenciāli efektīvākā metode - nopurināt kādu atmodušos blakti no priedes zara. Te gan jāsaka, ka tā bija tikai mana iekšējā sajūta, ka šīm blaktīm jau būtu jābūt pamodušāmies. Nekādu garantiju nebija - nav jau vēl gluži aprīļa vidus. Tā nu purinājos un pamazām sāku pārdomāt vai šī tiešām būs tā labākā metode. Nekas daudz nost nebira, kas varēja liecināt, ka maz kas vēl uz zariem ir sarāpojis. Interesantākais bija mazais koksngrauzītis Pogonocherus decoratus - pirmā koksngraužu suga šogad, bet te Dārziņu apkārtnē to esmu jau manījis iepriekš (ir pat foto blogā ŠEIT). Arī pagājušogad, kad tā arī bija pirmā gada listē. Šogad man gan noteikti nebūs īpašs uzsvars uz koksngraužu meklēšanu. Varbūt kādas atsevišķas neredzētas sugas centīšos pameklēt (piemēram, ļoti gribētos šogad beidzot satikties ar Chlorophorus herbstii Plostu nogāzē), bet tā baigo gada sarakstu taisīt tā kā nē (blaktis būs tomēr prioritāte). Protams, ja kāda parastāka suga blakus uz zieda sēdēs vai no kāda zara nobirs - bez šaubām nofotografēs un ziņos Dabasdatos, lai tie novērojumi krājas.  

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)

Vienā vietā uz saulaina priedes stumbra pamanīju sēžam priežu vairogblakti (Chlorochroa pinicola) - to uztvēru kā zīmi, ka jāmaina taktika. Paladziņu salocīju un liku atpakaļ somā un pārgāju uz vienkārši acu metodi jeb sāku uzmanīgi vērot priežu stumbrus un zarus. Varbūt var pamanīt meklēto vienkārši rāpojam pa stumbru? Šī metode izrādījās daudz produktīvāka! Nē.. Diemžēl meklēto 'amerikānieti' tā arī neatradu, taču priežu stumbru un zaru hipnotizēšana izvērtās tīri interesanta. Piemēram, jau minētās priežu vairogblaktis stabili redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā! Kādi 15 īpatņi vismaz! Atļāvos šīs safotografēt no visām pusēm, ja jau tāda iespēja tika man dota. Suga ir parastāka par parastu, bet nezinu - varbūt vēlāk sezonā tās sarāpjas kaut kur augstāk priežu zaros, kur tās grūtāk pamanīt vai kā, bet parasti gadā atrodu vien pāris-dažus īpatņus un visus tieši pavasara pirmajā pusē martā un aprīlī (vai pat kā ziemojošus īpatņus). Vairākās vietās pamanīju arī zaļās vairogblaktis (Palomena prasina), kas vēl bija savā ziemošanas krāsojumā - sarkanbrūnas nevis zaļas. Nemaz tik viegli pamanīt tās nebija, tā ka mierinu sevi ar domu, ka biju it kā pietiekami vērīgs - ja būtu bijusi tā meklētā ornamentblakts, tad būtu taču to pamanījis? Nekas - gan jau šogad no manis tā nekur neaizmuks! Ja ne Dārziņos, tad kaut kur citur atradīšu.  

Četrplankumu melnmārīte (Exochomus quaripustulatus)

Četrpunktu mārīte (Harmonia quadripunctata)

Divpunktu mārīte (Adalia bipunctata)

Ja par citām radībām, tad uz priežu zariem klasiski šajā agra pavasara periodā var novērot arī diezgan daudz mārītes. Pamatā jau četrplankumu melnmārītes (Exochomus quadripustulatus), kas arī te, protams, bija simtiem. Tiešām daudz! Bet līdzīga situācija droši vien ir jebkurā saulainā priežu mežmalā šobrīd. Taču starp mārītēm atradās arī viena priekš manis interesanta suga - četrpunktu mārīte (Harmonia quadripunctata), ko pieaugušas mārītes stadijā līdz šim nebiju sastapis (vienu reizi tikai kāpurs fotografēts). Nekas jau pārāk rets - tipiska priežu mežus apdzīvojoša suga. Tāpat kā vēl viena šodien sastaptā suga - lāsumainā mārīte (Myzia oblongoguttata). Tā ka, ja interesē mārīšu sugu meklēšana, tad saulainu priežu mežmalu apmeklēšana pavasarī ir obligāti darāmo darbu sarakstā. Ceturtā suga šajā mežmalā bija Latvijas Nacionālais kukainis - divpunktu mārīte (Adalia bipunctata), ko vienmēr ir prieks sastapt. Te varbūt der atgādināt, ka punktu skaits uz mārītes segspārniem nenorāda to cik tai mārītei ir gadu. Nē, katrai mārīšu sugai vienkārši ir savs noteiks plankumu skaits, kas dzīves laikā ir nemainīgs. Tā lūk - pat nezinu no kurienes sabiedrībā ir radies šāds ļoti plaši izplatīts mīts. 

Zemesblakts Pionosomus opacellus

Mīkstblakts Lygus punctatus

Papildus glavenajai dienas misijai man prātā bija arī pāris mazāki mērķīši - no kuriem viens gan arī tāds diezgan ambiciozs (ja atrastu - būtu jauna suga Latvijai). Tā nu piestāju arī parušināties 'Dārziņu stepē' - kā man šodien ienāca prātā to nosaukt. Tur vienā vietā netālu no dzelzeļa pārbrauktuves plešas neliela, skraja, smilšaina pļava ar mārsiliem un retām (augšanas blīvuma ziņā) graudzālēm. Neesmu bijis stepē, bet iedomājos, ka tur izskatās līdzīgi? Nu vienīgi šāda veida ainava tur stiepjas līdz pat horizontam nevis 100x20m platībā. Lai nu kā, šis pleķītis iepriekšējos gados ir bijis ļoti produktīvs un tur esmu atradis vairākas šādu sausu, atklātu ainavu sugas no kurām dažas pat tīri retas. Šodien tur tā rušinoties atradu vēl vienu papildinājumu šim reto sugu sarkastam - zemesblakti Pionosomus opacellus, kam Latvijā nav pārāk daudz atraudmu. Forši - jauns 'ķeksis' šim Dārziņu 10x10km kvadrātam. Tuvojas pamazām 200 sugām! Tiesa ar katru reizi varbūt paliek nedaudz neinteresantāk uz šejieni braukt, jo, lai arī jaunas sugas atroads (kā to šī diena pierāda), lielāks azarts tomēr ir meklēt sugas tukšā kvadrātā, kur vai ik katra tā ir jaunums! Bet ne vienmēr var uz tiem tukšajiem tā operatīvi nokļūt, tā ka te Dārziņu apkārtnē jau noteikti šogad vēl kādas reizes iegriezīšos. Ja katru reizi pa kādai jaunai sugai kvadrātam izdotos atrast, tad jau tas būtu tīri Ok. Gada sarakstam šodien savukārt pieplusoju kopā 6 sugas. Bez minētās zemesblakts vērtīgākā suga varētu būt mīkstblakts Lygus punctatus, kas nav reta, bet ir nedaudz sarežģīta noteikšanā (segspārni ar ļoti retajiem matiņiem kombinācijā ar ķermeņa krāsojumu, manuprāt, tīri labi atbilst šai sugai. Precīzāk nevarēšu pārbuadīt, jo blakts pamanījās no manis aizmukt). Kopā šobrīd gada listē ir 40 sugas. Samērā normāls rezultāts - 2019. gadā, kad taisīju savu pirmo blakšu 'Big year' jeb lielo gadu, šajā datumā man bija 33 sugas. Līdz marta beigām līdz 50 jau varētu it kā tikt. 

Zebrzirneklis Salticus sp. - Gada Bezmugurkaulnieks 2021!

Ak jā, šodien pirmo reizi šogad sastapu arī Gada Bezmugurkaulnieku 2021 - zebrzirnekli! Viens indivīds piesardzīgi lodāja pa saules apsīdētu priedes stumbru. Ilgi gan man nepozēja - uz portretu neparakstījās. Ielīda kādā mizas spraugā un ne pa kam ārā negribēja rāpot. Nu nekas - gan jau kāds cits būs atsaucīgāks modelis. 

4 km piecās stundās

26. marta maršruts. Cena - Ozolnieki.

Šodien beidzot patiešām silta pavasara diena - krūkļu balteņi jeb citrontauriņi lidinās visās malās! Grēks šo dienu pavadīt četrās sienās, tāpēc devos Jelgavas virzienā, kur bija plāns pastaigāt Cenas dzelceļa stacijas apkārtnē. Doma galvenokārt bija beidzot mazliet 'nomierināties' un beigt desot 10+ kilometrus katrā pastaigā, jo nu pēdējās pāris reizēs tie tukšie kilometri, kad īsti nekas tāds nenotiek, šķita nedaudz par daudz (tur gan maršruta plānošana ar pie vainas). Tā nu izkāpu Cenas stacijā un, tā lēni rušinoties mežmalās, virzījos uz Ozolnieku pusi. Cerēju šajā posmā apmēram arī visu pastaigai atvēlēto laiku pavadīt. Izdevās! 5h laikā šādā gliemeža tempā (es tāds ar mugursomu plecos, sakņupis mežmalā varbūt attāli arī izskatījos pēc liela gliemeža) nogāju vien 4,5km, kas normāli būtu tāds knapi stundas jautājums. Bet pats galvenais jau, ka pastaiga pati par sevi bija pietiekami produktīva, ar dažādiem foršiem atradumiem - tajā skaitā pat nofotogrāfēju iepriekš neredzētu kukaiņu kārtu! 

Diplūra

Diplūra

Tad uzreiz vērsim pie ragiem - tie iepriekš neredzētie kukaiņi bija diplūras (Diplura)! Tā ir diezgan primitīva kukaiņu kārta, kas radniecīga zvīņenēm un protūrām (tās ar nekad neesmu redzējis) - bez spārniem un acīm, bet ar raksturīgām divām, posmotām cerkām vēdera galā. Sastapu šos diezgan daudz dzelceļa uzbēruma malā zem akmeņu šķembām, kur tās strauji skraidelēja starp augsnes pikučiem. Izmērā nav pārāk lielas (kādi 3-4mm, ar visu 'asti'), ļoti kustīgas - pirmie daži eksmeplāri no manis aizmuka pirms paspēju tās iemūžināt. Aizmuka, jo varbūt tā vizuāli šķiet, ka augsne zem akmeņa ir visai blīvi pieblietēta, bet izrādās nē - priekš diplūras tur atradās kāda sprauga starp smilšu graudiem, kur nozust un paslēpties. Tas arī laikam skaitās šo kukaiņu galvenā dzīves vide - vismaz to, ka tās var atrast zem akmeņiem raksta arī citur. Diplūras pamatā pārtiek no augu atliekām un trūdvielām, kas nu tur augsnes virskārtā ir atrodamas. Tā uz aci šķita, ka man tur divi dažādi diplūru veidi skraidīja (vismaz izmēri bija atšķirīgi - bet tas varbūt ar dzimumu/vecumu saistīts? Kas zin.), bet diplūru sugu noteikšana man pagaidām ir absolūti tumša bilde. Vēlāk jāpalasa detalizētāk, bet nebrīnīšos, ja tā sugu noteikšana ir visai specifiska un pēc fotoattēliem to izdarīt nevar. 

Koku laupītājblakts Amphiareus obscuriceps

Zemesblakts Lasiosomus enervis

Zemesblakts Drymus brunneus

Zemesblakts Drymus ryei

Zemesblakts Drymus sylvaticus

Šīs dienas galvenais mērķis gan bija blaktis, jo šis 10x10km kvadrāts līdz šim rādījās tāds diezgan patukšs. Kādas 10-20 sugas cerēju sarušināt. Varbūt pat vairāk, ja paveicas. Tā uz ātro tagad sarēķinot izskatās, ka būs 19 sugas šai dienai, tātad diezgan tuvu cerētā augšējai robežai. Labi! Un pats galvenais, ka bija arī dažas tīri foršas sugas par kurām pat ir tiešām prieks - īpaši par koku laupītājblakti Amphiareus obscuriceps un zemesblakti Lasiosomus enervis, kam abām ir līdz šim zināmi vien daži atradumi Latvijā (L.enervis kā jauna suga Latvijai tika atrasta vien pagājušajā gadā - M.Ieviņš Slīteres NP). Abas gan pats esmu jau vairākkārt sastapis tā ka visticamāk tie nav nekādi mega-retumi un turpmāko gadu laikā visticamāk novērojumu skaits sniegsies jau desmitos (varbūt optimistiska prognoze). No citām sugām nekas tāds pārāk izceļams - sagaidāmas sugas. Ja nu var atzīmēt, ka izdevās vienā dienā sastapt visas trīs biežāk sastopamās Drymus ģints zemesblaktis (D.brunneus ar savu bumbierveidīgo ķermeņa formu ir mans favorīts). Gada sarakstam, ja aprēķini man neliek vilties, pieplusoju 9 sugas. Arī nav slikti. 

Pundurvabole Scydmaenus hellwigii

Pundurvabole Scydmaenus hellwigii

Ja runā par blakšu meklēšanu, tad viena suga, kas man pagaidām nedodas rokās ir viena cita koku laupītājblakšu suga - Xylocoris formicetorum. Grūti atrodama, jo izmērā ļoti sīka (vien 2 mm) un.. dzīvo skudru pūžņos. Jā, tas pēdējais fakts ir tas sarežģītākais, jo nu nav man līdz šim tā ļoti skaidrs kur tieši skudru pūznī šī suga jāmeklē (runa ir par lielajiem Formica ģins pūžņiem, kas kā lielas čupas mežos un mežmalās). Kaut kur maliņā pamatnē? Dziļumā iekšā? Ja kaut kur iekšienē, tad tas bēdīgi, jo jāsaka, ka nejūtos īpaši ērti (morālu apsvērumu dēļ?) tā dziļi urķēties pūžņa kaudzē. Tā tomēr diezgan destruktīva darbība šķiet. Jā, nav jau šie skudru pūžņi retums un gan jau ātri vien to caurumu (nu ja puspūzni nenoārda) skudras aizlāpīs, bet nezinu - kaut kā nešķiet pareizi. Bet sugu atrast tomēr gribas. Tad nu pēdējos pāris gadus pavasara sākumā tomēr pārkāpju nepatikai un kādus 2-3 pūžņus paurķēju. Šodien ar vienu tā piesardzīgi pabakstīju. Nekad neko gan nebiju līdz šim atradis (skudru pūžņos dzīvo arī vesela virkne citu kukaiņu, ne tikai šī pieminētā blakts), bet nu šodien beidzot paveicās! Nē, ne blakts. Atradās viena sīka sīka vabolīte - pundurvabole Scydmaenus hellwigii. Parasti šīs dzimtas sugas ir grūti noteikt, bet šī ir diezgan raksturīga - tēviņam galva aizmugurējā daļā paplatināta un pakausis ar dziļām iedobēm. Visbiežāk arī esot sastopama tieši skudru pūžņos. Latvijā nav pārāk daudz publicētu atradumu, bet nu sīkā izmēra un specifiskā dzīvesveida dēļ - skaidrs, ka grūti konstatējama suga. Šis atradums jāsaka, nedaudz vieš cerību, ka skudru pūžņu inspicēšana nav pilnīgi bezjēdzīga padarīšana. Bet nu jāatceras ar to pārāk neaizrauties. 

Māņskorpions Neobisium sp.

Kāda ērcīte. Varbūt Erythraeidae dzimta

No citām radībām šādā agra pavasara faunā, protams, diezgan dominē dažādi zirnekļviedīgie. Bet tiem gan es godīgi sakot pievēršu maz uzmanību. Nu visam jau nevar. Bet šoreiz acīs iekrita diezgan lielais Neobisium ģints māņskropionu daudzums. Suga droši vien N.carcinoides, bet nu tur ar tiem māņskorpioniem visādi var gadīties - jāpapēta pēc kādiem detalizētākiem noteicējiem. Šiem varbūt patīk tādu mitrāku mežu lapu nobiras (tā ir to galvenā dzīves vide), jo viena alkšņu nogabala malā, tie atradās kādi 6 nelielā pleķītī. Parasti redzu labi ja kādu vienu visas dienas laikā. Kopā šodien bija kādi 10 vismaz. Neticami daudz? Nekas rets jau tas gan nav, bet nu māņskorpioni joprojām šķiet tādi pietiekami eksotiski radījumi, kurus katru reizi ir prieks sastapt. Ja vien tā sugu noteikšana būtu vieglāka. 

Mēslu vabole Aphodius sp.

Īsspārnis Zyras collaris

Īsspārnis, varbūt Quedius nigriceps

Skrejvabole Demetrias monostigma

Nobeigumā vēl dažas vaboles, kur daļa saprotamas un nosakāmas - citas vēl pārbaudāmas un sugas idnetitāte atšķetināma. Interesanta šķita melna krāsojuma Aphodius ģints mēslu vabolīte - tur vairākas tādas līdzīgas. Uz ašo pēc foto nevarēju tā izdomāt. Šis gan nokļuva burciņā - varēs vēlāk pētīt rūpīgāk. Plauktā ir Skandināvijas mēsluvaboļu noteicējs - pēc tā jau vajadzētu varēt tikt galā. Pārmaiņas pēc šoreiz arī vēl daži tādi it kā krāsaināki īsspārņi - Zyras collaris un varbūt Quedius nigriceps? Sarežģīti ar tiem īsspārņiem. Domāju, ka sezonai uzņemot apgriezienus, par tiem būs vispār jāaizmirst. Tā teikt sezonas sākumā 'aiz bada' ir tīri interesanti tos paskatīt un pafotografēt, bet vēlāk, kad visa kā būs apkārt ļoti daudz, tad jau būs jākļūst izvēlīgākam un jākoncentrējas uz blaktīm, plēvspārņiem un kādām noteikšanā vieglākām (vai citādi interesantākām) vaboļu grupām. 

Saulkalnes cilpa

Lazdas (Corylus avellana) sievišķais zieds

Pēc vakardienas 15km pastaigas līdz Svētes zosīm un atpakaļ, šodien bija jūtams sagurums. Varētu jau vainot smago somu uz pleciem (nebija gan nemaz tik smaga, ap 13kg - no rīta intereses pēc nosvēru), bet nu galvenais vaininieks jau, protams, ir fiziskā formas trūkums. Kopš Ziemassvētkiem esmu diezgan palaidies - palicis kusls un nevarīgs. Tā nu šorīt lielais plāns piecelties agri agri nerealizējās - aizgulējos. Lai diena nebūtu galīgi norakstīta, beigās tomēr saņēmos un devos nelielā pastaigā uz Saulkalnes pusi. To visu laiku tagad mēģinu sev atgādināt - mājās sēžot jau noteikti neko nevarēs ieraudzīt. Tā ka labāk iziet kaut vai pāris stundu pastaigā kaut kur tuvumā nekā sēdēt mājās (ja, protams, nav kādi citi svarīgi datordarbi darāmi). Laiks aiz loga gan visnotaļ cītīgi mēģināja šo manu pārliecību pārbaudīt - nomācies, nedaudz vējains un temperatūra tā ap 0. Ne īpaši vilinoši. Ja ne ziedošas lazdas, tad pēc sajūtām pat tā kā novembris būtu aiz loga. Bet kaut kādas kukaiņu radības beigu beigās, protams, sakasīju. Tajā skaitā vienu pat ļoti interesantu radību - ar to tad arī sākšu!

Māņzirneklis Trogulus tricarinatus

Māņzirneklis Trogulus tricarinatus

Interesantā radība ir viens no māņzirnekļiem - Trogulus tricarinatus. Ja tipiski māņzirnekļi ir kā nelielas ovālas lodītas ar ļoti garām garām kājām (gan jau katrs tādus ir redzējis - tautas valodā it kā tos mēdz saukt par 'garkājtētiņiem', kaut gan man šķiet, ka šādu nosaukumu arī lieto runājot par garkājodiem. Tā ka labāk pieturēties pie zinātniskākiem nosaukumiem) - šis izteikti iegarenas formas, viegli saplacināts un ar īsām, samērā strupām kājām. Izsijāju šo lapu nobiru slānī meža nogāzes stūrī, kur pamatā auga lazdas un dažas vecākas apses. Radījums bija diezgan flegmatisks un kopumā, ja vien es nebūtu pētījis kaut ko kustīgāku tieši tam blakus, ļoti tāds neuzkrītošs tajā izsijātajā nobiru materiālā. Jāsaka, ka neko tādu nebiju savā dzīvē redzējis. Pat ne interneta attēlos. Bet nu biju diezgan drošs, ka tas ir māņzirneklis un tā kā tā forma un izskats ir tik ļoti raksturīgs, tālāk tad sugu tīmeklī atrast bija visai viegli. Izrādās mūsu reģionā reta vai pat ļoti reta suga - Latvija atrodas uz areāla ziemeļu robežas (Igaunijā šķiet nav sastopams?), bet pat Zviedrijā tas ir atrasts vien dažās vietās pašā valsts dienvidu daļā. Latvijā literatūrā figurē vien dažas atradnes (skatoties pēc V.Spuņģa 2008. gada publikācijas un V.Tumša 1963. gada publikācijas) - Ķemeri, Lielvārde, Antiņciems, Stukmaņi, Pērses upes ieleja. Bet, ņemot vērā, sugas relatīvi slēpto dzīvesveidu - varētu būt, ka sastopama biežāk (kaut gan tajās pašās publikācijās - citām sugām ir pat diezgan daudz atradumu). Būs jāpatur prātā, ka šādas radības ar eksistē un varbūt vēl kādā citā reizē, sijājot lapu nobiru slāni, kas tāds iekrīt acīs. Bet jā - viens šāds 'brīnums' un diena principā ir izdevusies un gājiens nav bijis veltīgs! Un es vēl prātoju vai nevajag palikt mājās. 

Divdesmitplankumu mārīte (Sospitta vigintiguttata) - oranžā krāsu forma

Desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata)

Tad nu tālāk ātrā galopā jāpārskrien citiem sastaptajiem objektiem. Vispār šajā Latvijas stūrī sniegs vēl mežos vietām bija diezgan daudz un tā rušināšanās tik ļoti produktīva līdz ar to neizvērtās. Īpaši pastaigas noslēdzošā daļa Salaspils pusē. Būtu to zinājis ātrāk - varēju vairāk laika veltīt, lai rušinātos Saulkalnes pusē. Ehh. Nevaru sagaidīt, kad beidzot būs pavasaris ar pilnu jaudu, lai par šādām niansēm (būs mežā sniegs vai nebūs) nav jādomā! Labi, tad par citiem atradumiem. No vabolēm interesanta ir šī viena oranžā mārīte - dabā to tā precīzi nenoteicu, jo nu Latvijā ir variākas tādas mārītes ar oranžu pamattoni un baltiem plankumiem. Tagad mājās skatot un pētot sarpatu, ka nu īsti nevienai no tām sugām neatbilst. Kā tas ir iespējams? Bet nu atcerējos, ka divdesmitplankumu mārītei (Sospitta vigintiguttata), kas parasti ir melna ar lieliem dzelteniem plankumiem (ļoti koša - viena no manām mīļākajām mārīšu sugām), ir arī krāsu forma, kur plankumi ir balti, bet pati mārīte oranža. Un jā, plankumu skaits un novietojums pilnībā atbilst šai suga. Pirmo reizi šo krāsu formu sastapu dabā. Zīmējuma mainība vispār ir daudzām mārīšu sugām tāda raksturīga iezīme (taču ir sugas ar relatīvi nemainīgu un konstantu zīmējumu) - tā, piemēram, turpat blakus atradās arī desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata), kam ir liels skaits visdažādāko krāsu variāciju. To var labi aplūkot šajā vācu kerbtier.de lapas sadaļā, kas tieši apskata mārīšu zīmējuma variabilitāti - links uz lapu. 

Skrejvabole Trichocellus placidus

Skrejvabole Notiophilus palustris

Īsspārnis Stenus sp.

Kā jau ierasts, rušinoties pērnajās lapās, daudz var atrast gan skrejvaboles, gan dažādus īsspārņus. To jau esmu pieminējis iepreikšējos ierakstos. Šajā dienā izrušinājās pat viena man jauna skrejvaboļu suga - Trichocellus placidus. Izmēros diezgan sīka, pēc krāsojuma ar tāds 'nekas īpašs' (līdzīga dažām Acupalpus sugām, bet priekškrūšu vairogs mazāks, noapaļotiem aizmugurējiem stūriem) - nav arī nekas rets. Var jau būt, ka kaut kur fotoarhīva dziļumos ir kāds nenoteikts šīs sugas eksemplārs, bet nu uz doto brīdi šis ir pirmais. Tāpat izdevās sarušināt dažus 'lielačus' - Notiophilus ģints skrejvaboli un Stenus ģints īsspārni. Tie man baigi patīk - interesantas radības. Ja Notiophilus noteikšana ir pat samērā 'ņemams' pasākums, tad Stenus ir sarežģīta grupa. Šo gan iemetu trauciņā - varbūt pēc kāda laika (dienām, nedēļām, mēnešiem, vai pat gadiem? Kas zin) izdodas noteikt precīzāk. 

Depresārijs Agonopterix arenella

Krabjzirneklis Diaea dorsata

Riteņzirneklis Nuctenea umbratica

Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs

Sprakšķis Ampedus sp.

Tā citādi, kā jau minēju, šeit sniega bija vairāk kā Svētes apkārtnē. Daudzas radības vēl savās ziemošanas vietās - zem kādām mizas plēksnēm, satrupējušās kritalās utml. Šoreiz tā baigi aktīvi necentos šīs vietas revidēt - tik vienu nolūzušas apses galotni palupināju, ļoti satrupējušu bērza kritalu paurbināju un vienam egles stumbenim dažus atlikušos mizas gabalus nolobīju. Egle krita par manu upuri, jo gribējās atrast mizasblakti Aradus obtectus, bet šoreiz nekā. Nebija gan arī uz šīs egles stumbeņa neviena piepe, kas parasti norāda uz lielāku potenciālu šo sugu satapt. Zem viena vaļēja mizasgabala gan atradās ziemojoši depresāriji (vismaz divas sugas - tauriņu vērošanas sezona atklāta!), gan vairāki zirnekļi. Krabjzirneklis Diaea dorsata uz vispārējā brūno toņu fona tāds tīri košs izskatās. Beigu beigās pastaiga jau nebija nemaz tik slikta. Mazliet gan pietrūkst tāds pavasara siltumiņš (nu man pietiktu arī ar +8 grādiem iesākumā), lai tā skatīšanās un pētīšana komfortablāka un arī tie kukaiņi varbūt paši nedaudz nāktu pretī. Citādi šobrīd tas pagaidām vēl ir tāds, ja ne gluži smags, tad neatlaidīgs darbs gan.  

Svētes zosis [un dažas sīkās radības]

Svētes palienes lauki

Pēc 1. marta pavasarīgā gājiena laiks diemžēl sabojājās un tikai šodien atkal izdevās iziet kādā garākā pastaigā. Izvēle krita par labu apvienotam putnu-kukaiņu gājienam – pamatā ar domu, ka īsti nebiju pārliecināts par sniega daudzumu mežos (kaut kas jau it kā nedaudz bija snidzis pa šo laiku). Tā teikt, ja īsti kukaiņiem nebūs labi, tad vismaz putnus varēs paskatīties. Par to ka putni (g.k. zosis) Svētes palienē būs man it kā šaubu nebija.

Zosu tūkstoši Svētes palienes apkārtnes laukos

Īsknābja zoss (apmēram pa vidu - sārtajām kājām) starp sējas un baltpieres zosīm. 

Domāts darīts – ar vilcienu līdz Jelgavai (covid laikos vilciens man šķiet relatīvi drošākais pārvietošanās līdzeklis. Abi reisi uz/atpakaļ no Jelgavas arī bija tiešām tukši), tālāk dažas pieturas ar 4. autobusu līdz Lapskalna ielai un tad ar kājām gar Lielupi uz lidlauka pusi, kur var sākt jau skatīties zosis. Šis maršruts man tā kā ierasts pēdējos gados, jo no tā stūra vienmēr rīta pusē zosis ir samērā tuvu un labā gaismā. Arī šodien šī taktika nepievīla – zosu bija tūkstošiem!! Tālākos baros pat neskatīju, jo pilnībā pietika ar tuvāko zosu pētīšanu, mēģinot pa vidu kaut ko interesantāku sazīmēt – kādu retāku sugu vai kādu zosi ar kakla gredzenu. Diemžēl tāda ļoti ilga vērošana gan nesanāca, jo apmēram pēc 2h pār laukam samērā zemu pārlidoja kaut kāds lidaparāts (pat nepievērsu tam uzmanību - pēc skaņas šķiet helikopters) un pilnīgi viss daudztūkstošu zosu bars pacēlās spārnos. Skats un zosu koris gan ļoti iespaidīgs! Daļa aizlidoja tālāk prom palienes dziļumā, daļa apsēdās vairāk lauku vidusdaļā – pārāk tālu, lai tā ar baudu tās vērotu. Nu neko darīt. Nevienu kakla grezenu nepaspēju atrast, bet nu vismaz 2 īsknābja zosis izdevās sazīmēt, kas nav nekas rets, bet nu man pašam tā ir tāda suga ‘bubulis’, ko ne katru gadu izdodas saskatīt zosu baros (atskaitot gandrīz ikgadējos Svētes palienes apmeklējumus gan ļoti daudz kur citur man tās zosis apskatīt nemaz nesanāk). Gan jau ka to tur bija vēl vairāk, jo kvalitatīvi caurskatīju varbūt labi ja 1/10 daļu no milzīgā zosu bara. Aizgāju vēl līdz galvenajam palienes dambim pie lieguma zonas, kur tālumā applūdumā sazīmēju sauju garkakļu, krīkļu, baltvēderu un citu pīļu. Nē nu tā jau kārtīgs pavasaris – putnu migrācija sāk uzņemt apgriezienus.

Lapgrauzis Galerucella nymphaeae

Ap pusdienlaiku pārslēdzos uz kukaiņu vērošanu, ko biju paredzējis realizēt rušinoties un sijājot nobirušās koku lapas g.k. krūmājā un koku puduros gar Lielupi. Uzreiz jāsaka, ka piedzīvoju zināmu vilšanos. Var jau būt, ka biju ar nedaudz jau noguris (lai arī putnu vērošanas rīki man ir relatīvi sīciņi un viegli – ar domu, lai varētu tieši ilgi un nenogurstoši staipīt apkār – tomēr kaut kāds papildus svars jau tas ir kas mugursomā jāiekrāmē. Vēl laikam nav tā fiziskā forma atgūta, lai tā brīvi bizotu apkārt ar piekrāmētu mugursomu), bet nu tās prātā noskatītās vietas baigi neuzrunāja uz rušināšanos. Vai nu bija biezs kūlas slānis, kas apgrūtina sijāšanas metodes izmantošanu vai arī bija nejēdzīgi piedrazotas (fui fui makšķernieki?). Dažās vietās gan imitēju darbību, bet nu drīzi vien sāka ar līņāt lietus, ko uztvēru kā zīmi, ka jābeidz ākstīties un jāiet atpakaļ uz vilcienu.

Īsspārnis Rugilus rufipes

Īsspārnis, iespējams Arpedium quadrum

Zaļais medniekzirneklis (Micrommata virescens)

Kāds no brūnajiem tīklspārņiem (Hemerobiidae)

Pirms lietus tomēr divas blakšu sugas gadam paspēju pievienot – ūdensmērītāju Gerris argentatus un zemesblakti Drymus ryeii. Nekas jau rets. Starp vabolēm atkal bija daudz īsspārņu, tiesa šoreiz pamatā sīki melni, ne īpaši raskturīgi. Izcelšu vien divus. Vēl vienu Rugilus ģints eksemplāru, kas izskatās būs cita suga kā iepriekšējā ierkastā - R.rufipes. Man jauna suga izrādās - tā ka nav galīgi tukšs gājiens! Otra atzīmējamā suga ir, manuprāt, Arpedium quadrum, kas ir viens no īsspārņiem, kam saīsinātie segspārni ir pat relatīvi diezgan gari (redzamā vēdera daļa un segspārni - apmēram vienāda garuma). Tādi diezgan daudz atradās tiešā Lielupes krasta tuvumā, palu sanesu zonā. Varbūt tas tāds sugai specifisks biotops? Jāpalasa. Tie abi gandrīz vai tad arī interesantākie kustoņi. Nu vēl bija smukais zaļais medniekzirneklis (Micrommata virescens), ko vasarā, kad viss ir baigi sazaļojis, ir dabā ļoti grūti pamanīt. Tagad uz brūno lapu fona, protams, ļoti izceļas - pat nedaudz eksotisks izskatās. Nu labi, vēl var atzīmēt vienu no tīklspārņiem, kam īsti latviskā nosaukuma nav (brūnie tīklspārņi? Brūnās zeltactiņas?) – sugu vēl neesmu atkodis. Vispār jau gan šie ir relatīvi interesanta grupa, ko ar varētu nedaudz vairāk papētīt (sugu tur nav pārāk daudz) – vienīgi noteikšana pamatā balstās spārnu dzīslojuma niansēs, ko fotoattēlos, kad kukainis ir miera stāvoklī ar sakļautiem spārniem, bieži vien ir grūti saskatīt. Bet nu tas gan pēdējais. Kopumā jau galīgi nekas dižs. Putni šajā dienā atstāja daudz paliekošāku iespaidu kā kukaiņi. Bet jāmēģina tomēr vēl pirms gaidāmajām relatīvi aukstajām naktīm paspēt vēl kādā citā vietā parušināties. Citādi to īsteno pavasari jau paliek tā diezgan grūti sagaidīt!

Pirmais kukaiņu izgājiens 2021!

1. marta gājiena maršruts. Nepārspīlējot - priekš pirmās reizes kā iesildīšanās. 

Tātad, atceroties savu svaigo apņemšanos, ka vajadzētu tomēr atsākt biežāk rakstīt blogu (kaut vai tīri pašam priekš sevis - citreiz ir tīri forši palasīt savus ierakstus, kas nu jau stiepjas pat 10!! gadu senā pagātnē) - mēģinu to arī darīt. Rakstīšanas prasmes droši vien ir mazliet ierūsējušas, tāpēc centīšos īsi, jo esošajā 'formā' droši vien gara rakstīšana izvērstos ļoti ūdeņainā un izplūdušā palagā (tas gan droši vien notiks šā vai tā). Raksts būs par pirmo 2021. gada nopietnāko izgājienu kukaiņu meklēšanā. Šorez to izdevās realizēt vien 1. martā, jo pārmaiņas pēc ziema šogad bija gana ziemīga - pie tādiem dziļiem sniegiem nekas cits jau neatlikā kā 'sēdēt vien mājās' (bet nu kukaiņu pētniekiem ziemā tāpat nerūkst ko darīt - t.i. ar 2020. gadā sastrādāto tā arī droši vien nebūšu nemaz ticis tā pavisam galā. Bildes nesašķirotas, viss nav saziņots Dabasdati.lv utml.). Kaut gan ir gan bijuši arī sliktāki gadi - piemēram, 2018. gadā pirmo reizi kukaiņus forogrāfēt devos vien 6. maijā (nejēdzīgi vēlu!), tā ka februāra beigas/marta sākums tā kopumā Latvijas apstākļiem, varētu būt Ok brīdis sezonas atklāšanai. Maršruta izvēle krita par labu Ciemupes apkārtnei, jo tur pašreizējā blakšu izplatības kartē (attēls te) 10x10km kvadrāts bija tās relatīvi patukšs (pēc maniem aprēķiniem Dabasdati.lv tur līdz šim ziņotas tikai 3 sugas) - parušinoties pērnajās lapās bija cerība kādu čupiņu sugu pievienot. Laiks saulains, silts (lai arī varbūt brīžam vējelis tāds nepatīkams), migrējošu cīruļu balsis debesīs (tajā skaitā viens sila cīrulis ar) - skaista diena, mana dvēsele dzied no priekiem! Tā kā mežos tomēr vēl sniegs, grāvji pilni ar ūdeni un visādi citādi apgrūtinoši apstākļi bridienam 'pa taisno', tad nu gāju mierīgi pa ceļu - ar nelieliem iekāpieniem saulainākās mežmalās. 

Meža spīļaste (Chelidurella acanthopygia)

Pirmais nopietnākais pieturas punkts bija saulaina mežmala ar vidēja vecuma apsēm stūrī un ziemzaļajām kosām lakstaugu stāvā. Tā uz aci potenciāls tumšās jeb kosu pūcītes (Xylomoia strix) biotops, bet nejutu sevi pārāk dziļu motivāciju meklēt šīs sugas bojājumus (kaut gan tā droši vien būtu jauna sugas atradne) tāpēc pēc tādas īsas un relatīvi paviršas mežmalai tuvāko kosu stiebru aplūkošanas, ķēros klāt pie galvenā šīs dienas darbarīka - sijājamā sieta. Grābu ar ķetnām apšu lapas, bēru kulē ar sietu un purināju cik spēka - cenšoties caur sieta acīm izbirdināt lapu nobiru slāņa smalkāko frakciju, kur pa vidu noteikti bija jābūt arī kukaiņiem. Un bija ar, protams! Pats pirmais kukainis izrādījās pat visai zīmīgs - pirmā gada spīļaste, kuras ir šogad Gada Kukaiņa godā! Par šo konkrēto sugu gan būtu nedaudz plašāks stāsts vajadzīgs, bet īsais rezumē būtu šāds: tikai neilgi pēc šīs pastaigas (tās pašas dienas vakarā) noskaidroju, ka pēc jaunākajiem pētījumiem (samērā nejauši uzgāju internetā 2020. gada septembrī publicētu čehu zinātnieku rakstu par spīļastu ģenētiskajiem pētījumiem) šī suga, ko bija ierasts dēvēt par Chelidurella guentheri (latviski - Gintera spīļaste) patiesībā nav nekas vairāk kā Chelidurella acanthopygia variācija. Šī otrā suga patiesībā ir tā ko agrāk uzskatīja par sastopamu arī Z-ZA Eiropā, bet 1994. gadā itāļu zinātnieks Galvanji (Galvagni) aprakstīja šo Gintera spīļasti kā jaunu sugu un tā citi pētnieki (piemēram, poļi), pārskatot savus spīļastu 'krājumus', noskaidroja, ka viņiem izrādās tieši šī Gintera spīļaste (vai tai līdzīgi eksemplāri) ir sastopama masās, bet tā pirmā pat īsti pārliecinoši nemaz nav? Bet ja seko šim jaunajam čehu zinātnieku pētījumam, tad principā šī iepriekšējā revolūcija ir jāaizmirst un jāatgriežas pie sākotnējā versijas - mūsu reģionā ir sastopama tikai Chelidurella acanthopygia. Nē nu lai tā būtu! Vienīgā problēma varbūt ar latvisko nosaukumu, jo nu par Gintera spīļasti to vairs nevar dēvēt (tas gan ar tāds svaigs nosaukums, speciāli darināts priekš Gada Kukaiņa akcijas un tika atvasināts no zinātniskā nosaukuma sugas epiteta - guentheri). Šo tēmu nedaudz apspriežot ar Dabas muzeja kolēģiem, kā alternatīvs sugas nosaukums manuprāt labs būtu meža spīļaste, jo tā tiešām ir visai izteikta mežu suga. Protams, arī parastā spīļaste var būt sastopama mežos, bet tomēr ļoti bieži arī citur - dārzos utml. Tā ka kopumā, manuprāt, šis nosaukums 'meža spīļate' gana labi šo sugu raksturo. Šajā dienā kopā izdevās izsijāt diezgan daudz šo spīļastu - praktiski katrā meža pudurī, kur piestāju uz nedaudz ilgāku laiku (bet 0 parastās spīļaste). Šeit tātad bieži sastopama suga?

Īsspārnis Rugilus similis

Īsspārnis Paederus sp.

Skrejvabole Lebia chlorocephala

No citām šajā stūrī izrušinātajām radībām var pieminēt dažādas vaboles - piemēram, visādi sīki īsspārņi tur bija biezā slānī. Kādus dažus zīmīgākos nofotogrāfēju un arī ieliku trauciņā precīzākai noteikšanai kaut kad vēlāk (protams, nedzīvā viedā - būs papildinājums muzeja kolekcijai), jo īsspārņi ir tā grupa, kuru noteikšana pēc foto bieži vien ir praktiski neiespējams uzdevums. Te tad daži tādi 'krāsaināki' un pēc skata it kā raksturīgāki eksemplāri - Paederus sp. (varbūt littoralis?) un Rugilus sp., kas, manuprāt, ir Rugilus similis un varētu būt jauna suga manam fotoarhīvam. Pēdējais ar visai specifisku ķermeņa formu - šķiet, ka galva turās uz pēdējā diedziņa un draud kuru katru mirkli nokrist. Ja runā par jaunumiem, tad šis pleķītis atnesa arī jaunu skrejvaobļu sugu personīgai listei - Lebia chlorocephala. Diezgan glīta, koši spīdīga - nesajaucama ar citām sugām. Nav gan nekas rets. Atminos, ka dabā to redzējis esmu, bet foto līdz šim nebija izdevies iegūt.

Ciemupes apkārtnes mežu ainava

Mizasblakts Mezira teremulae

Mizasblakts Mezira tremulae nimfa

Tālākaiz ceļš veda uz vietām, kur kartē it kā vajadzētu būt mežam, bet jāsaka, ka te tie koku puduri bija svaigi diezgan stipri paretināti. Nu neko darīt - kailcirte ir Latvijas ainavas neatņemama sastāvdaļa gan šobrīd, gan jādomā, ka tuvākā un tālākā nākotnē. Tā vēroju, ka vispār apkārt šajās meža driskās ir gana daudz vecu apšu un, lai arī tālu pa izcirtumiem nebiju apņēmies brist (vispār tam iemesls ar, ka biju uzvilcis diezgan vieglus pārgājiena apavus, jo nu solīja +10 grādus pat. Ar zābakiem jau varētu brist bez bēdu), viena izcirtuma malā netālu no ceļa pamanīju brangas (diametrā droši >60cm) apses - vienu mirstošu, otru jau nolūzušu, mirušu. Tā uz aci labs biotops mizasblaktij Mezira tremulae, kas tāda gana reti sastopama suga un kas dzīvo tieši uz vecu, resnu apšu nokaltušiem stumbeņiem. Sen nebiju saticis, tāpēc gāju skatīt un... šoreiz intuīcija nepievīla! Zem pāris mizas plēksnēm atradās gan vairāki pieauguši īpatņi, gna nimfas. Turpmāk gar ceļu līdzīgas apses (bet tālāk no ceļa - pamatā kā ekoloģiskos kokus vai koku grupiņas izcirtumos) manīju arī atsevišķās citās vietās, tā ka varētu pieņemt, ka te tām pagaidām varētu būt labi dzīves apstākļi - esošā mežu apsaimniekošana izcirtumu veidā pat varbūt kaut kādā mērā šai sugai palīdz? Taču tā kā jaunas apses tām īsti nederēs, tad es tomēr teiktu, ka sugas nākotne Latvijā ilgtermiņā varētu būt sarežģītāka, jo tas periods, kad viens konkrēts atmiris koks ir šai sugai apdzīvojams (miza jau lobās nost, bet nav pilnībā nokritusi), noteikti nav ļoti garš (diez vai vairāk par 10 gadiem) - tātad sugas eksistence lielā mērā it atkarīga no tā, lai šādi vecu, mirušu apšu stumbeņi kaut kādā noteiktā teritorijā parādītos laiku pa laikam ar zināmu regularitāti. Ja šādu koku nav - sugai diži daudz iespēju izdzīvot nav. Laiks rādīs kā šai sugai Latvijā klāsies - citur Eiropā tā ir jau iekļauta dažādos apdraudēto sugu sarakstos. 

Koku laupītājblakts Anthocoris nemorum

Egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum)

Zemesblakts Megalonotus antennatus

Melndzeltenā sēņmārīte (Psyllobora vigintiduopunctata)

Smecernieks Lepyrus capucinus

Vālīšvabole, iespējams Brachygluta sp.

Šī mizasblakts tad arī, manuprāt, bija šīs pastaigas interesantākais atradums. Kopumā izdevās saķeksēt laikam 16 dažādas blakšu sugas, kas varbūt ir nedaudz mazāk kā cerēju (dažas ļoti parastas zemesblakšu sugas, kas citrreiz ir vai ikkatrā nobirušo lapu saujā, šoreiz netrāpījās), bet grēks jau sūdzēties. Pašās pastaigas beigās arī izdevās piefiksēt vēl vienu jaunu vaboļu sugu savam fotoarhīvam - smecernieku Lepyrus capucinus, ko arī, protams, izbirdināju no no zemsedzē sakasītām lapām u.c. gružiem. Uz vaboļu foto ar vajadzētu nedaudz iespringt, jo teorētiski 1000 nofotogrāfēto sugu robeža nav nemaz tik ļoti tālu - šobrīd manā kontā ir nedaudz virs 820 noteiktām sugām. Nu ja ne 1000, tad varbūt var mēģināt tēmēt uz 900 sugām? Dažus no šajā dienā nofotografētajiem eksemplāriem ieliku trauciņā vēlākai noteikšanai. Kā, piemēram, vienu no sīkajām ~2mm garjaām vālīšvabolēm, jo šajā dzimtā manā fotoarhīvā nav neviena noteikta suga. Bet nu šo vālīšvaboļu noteikšana pēc foto to sīkā izmēra dēļ nav diez ko reāla. Šī, piemēram, izskatās pēc Brachygluta fossulata, bet, lai tā droši būtu pārliecība, jābūt eksemplāram 'rokās'. Šoreiz tad ir - varbūt ar laiku izdodas šo versiju apstiprināt. Šī (nofotografēto eksemplāru ievākšana) droši vien arī būtu vienīgā metode kā panākt straujāku sugu papildinājumu, jo tādas 'uz aci' vienkārši nosakāmas sugas nāk tomēr ar katru gadu aizvien grūtāk un grūtāk, bet, ķerot visādas skrejvaboles, īsspārņus, smecerniekus un citas 'grūtās' grupas ar noteikšanā sarežģītām sugām, kādas 200-300 sugu varētu sakrāt elementāri diezgan īsā laika periodā. Piemēram, šobrīd manā fotoarhīvā ir noteiktas tikai 32 no ~700 Latvijā sastopamajām īsspārņu sugām, smecerniekiem 86 no ~400, skrejvabolēm 89 no ~330 utml.  Neizmērojami plašs darba lauks. Ar to arī varētu nošaut divus zaķus vienlaicīgi - papildinātu gan savu foto arhīvu, gan papildinātu muzeja kolekciju ar ievāktajiem vaboļu eksemplāriem. Win win tā teikt. Bet nu tas tā nesteidzīgā veidā, jo 2021. gada galvenās prioritātes tomēr paliks blaktis un arī centīšos iedziļināties dažādu plēvspārņu (bites, racējlpasenes utml.) noteikšanas smalkumos, ko jau patiesībā pamazām iesāku darīt jau 2020. gadā. Redzēs, kas no tā sanāks. Cerams procesors neuzkārsies. Galvenais, jau lai mainīgajos Covid-19 apstākļos ir ļauts doties dabā - man principā neko vairāk ar nevajag.