Pavasaris iestrēdzis

Gaujmalas mežs netālu no Siguldas

Tāds īpatnējs šis pavasaris - vēss, daba mostas negribīgi. Ir pat bijuši rīti, kad negribas nemaz i degunu bāzt ārā no mājas. Un to tiešām neesmu darījis. Dabā gājienu praktiski nav bijis...  Ok, ne tikai vēsums, bet arī aizņemtība citos darbos to ir ietekmējis - šis ir bijis periods ar visblīvāko attālināto 'zūmsēžu' grafiku visā pandēmijas laikā, arī rakstu darbi jānobeidz, arī kādas astītes no iepriekšējās sezonas u.c. sīkumi, kas ir rezultējies tajā, ka aprīlī kopumā dabā esmu bijis vien 5 (!!) reizes. To tā uz vienas rokas pirkstiem saskaitot, pat nedaudz žoklis atkārās. Tiešām tik maz?! Varbūt kaut ko aizmirsu pieskaitīt? [nē, neaizmirsu gan]. Nu neko darīt - tad jācer, ka maijs būs mežonīgi labs. Bet rēķini ar aprīli tad vēl jānoslēdz. Par trim aprīļa dabas pastaigām jau te esmu atskaitījies - atliek tad par pārējām divām. Tās te uzreiz kopā, jo, lai arī tajās dienās laiks vēl bija pat baigi silts (18. un 19. aprīlis - šur tur pat +18), godīgi sakot tie gājieni nesanāca tik piesātinātas kā es biju iedomājies. Plāni jau bija lieli, bet iespējams pārāk lieli. Atkal aizrāvos ar kilometrāžu  - pirmajā dienā maršruts Egļupe - Sigulda (17,6km), bet otrajā dienā Aizkraukles stacija - Skrīveri (19km). Acīmredzot jāturpina katru dienu sev atgādināt teicienu - 'less is more, less is more!'. Nav ko tik traki staigāt apkārt - garie kilometri jāatstāj velobraucienu dienām. 

Zemesblakts Trapezonotus anorus

Bet tad īsumā tomēr par dažām radībām, ko izdevās sastapt (brīdinu jau iepriekš - pamatā jau nasing spešal). Pirmā diena patiesībā sanāca pat tīri produktīva blakšu ziņā. Gada sarakstam izdevās pievienot 11 sugas. Pamatā veiksmes atslēga bija dažu viršu puduru apskatīšana (jeb ieskatīšanās zem tiem) vienā izcirtumā - uzreiz hops tāds standarta komplektiņš ar zemesblakšu sugām, ko šādās vietās var satsapt: Pterotmetus staphyliniformis, Scolopostethus decoratus, Macrodema micropetrum un Ischnocoris angustulus. Vietās kur aug virši, šīs tiešām var atrast praktiski katrā vietā. Nofotografēt gan nebija diži liela motivācija (daudz jau tās ir fotografētas), bet nu būs jums jātic uz vārda, ka bija gan (pa eksmeplāram no katras sugas gan iemetu arī trauciņā muzeja kolekcijai). Interesantākā blakts šajā vietā - zemesblakts Trapezonotus anorus, kam Dabasdati.lv pagaidām šķiet ir vien aptuveni 10 vietas, kur suga ir ziņota. No citām Trapezonotus sugām atšķiras pēc iegarenākā ķermeņa, pilnībā melnajām kājām un izteikti saīsinātajiem segspārniem. 

Ornamentblakts Coriomeris scabricornis

Zemesblakts Cymus claviculus

Ūdensmērītājs Aquarius najas

Otrs ražīgākais blakšu substrāts izrādījās milteņu paklāji dzelzceļmalas stigas nogāzēs. Tur mēģināju sameklēt bruņublakti Phimodera lapponica, kas būtu jauna suga Latvijai (šogad manā kontā pagaidām 0 tādu sugu), bet arī šoreiz tas nevedās. Bet ja tā rūpīgāk kaut kur piesēž (un neskrien!!), tad jau arī ko citu var pamanīt. Tā tur starp milteņu lapām, piemēram, atradās šogad jau otrā ornamentblakts Coriomeris scabricornis. Šo vienmēr prieks sastapt - tāpat kā praktiski jebkuru citu ornamentblakti, kas nav bieži sastopamā skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus), kas ir sastopama visur. No milteņu paklāja vēl izdevās izrušināt zemesblakti Cymus claviculus, kas šķita tā netipiski, jo suga sastopama uz mazizmēra doņu sugām mitrākās vietās (bet parasti kur ir skrajš, rets augājs). Te apkārt smiltis, miltenes un virši. Varbūt kāds ziemotājs. Vispār interesanti, ka tā zemesblakšu sistemātika samērā nesen ir piedzīvojusi dramatiskas izmaiņas un arī šīs Cymus ģints blaktis patiesībā būtu iekļaujamas atsevišķā dzimtā - Cymidae. Bet es pagaidām esmu konservatīvs (vai stūrgalvīgs) un šo izmaiņu pagaidām neesmu pieņēmis. Noslēdzot par Siguldas blaktīm, pastaigas beigās nobridu kādu posmu gar Lorupes krastiem, kur lēnākos līcīšos varēja ieķeksēt ūdensmērītājus Aquarius najas. Tipiskus šāda izmēra upju iemītniekus. Dīķos un ezeros šos nesastapt. 

Krāšņlapsene Chrysura hirsuta

Šajā gājienā centos arī joprojām koncentrēties uz plēvspārņu vērošanu. Dienas prieks - pirmā gada krāšņlapsene! Tā ir ļoti interesanta kukaiņu grupa (kuri kukaiņi gan nav interesanti!) - galvenokārt jau sava košā izskata dēļ,  kas daudziem ir pārsteigums, ka "Latvijā arī tādas dzīvo?". Tā teikt kukaiņu pasaules zivju dzenīši vai zaļās vārnas. Iespējams daudzi tās neievēro samērā nelielā izmēra dēļ - tie ir vidēji 3-8mm lieli kukaiņi (dažas sugas varbūt mazliet lielākas). Tiesa gribētos teikt, ka arī cilvēku mītņu tuvumā tās tomēr ir bieži sastopamas radības - karstā laikā lidinās gar māju sienām, elektrības stabiem utml., meklējot kādu savu 'upuri'. Krāšnlapsenes līdzīgi kā Nomada ģints kailbites, ko pieminēju iepriekšējā ierakstā, ir tā dēvētie kleptoparazīti jeb dēj savas olas citu plēvspārņu (dažādu bišveidīgu, bet arī vientuļo lapseņu) ligzdās. Arī te angliski nosaukumā ir sasaiste ar dzeguzēm - dzegužlapsenes (cuckoo wasps). Sugu noteikšana šajā grupā kā ierasts - var būt pat ļoti sarežģīta. Īpaši Chrysis ģintī, kur pat mūsdienāst turpinās zinātnei jaunu sugu aprakstīšana. Tas varbūt pats par sevi nav nekas pārāk neticams, taču kas interesanti - jaunas sugas nāk arī no mūsu reģiona! Piemēram, Chrysis borealis aprakstīta 2015 gadā (pagaidām konstatēta Skandināvijā), C.parietis - 2016. gadā (aprakstījuši lietuviešu kolēģi! Suga sastopama arī citur apkārtnes valstīs, noteikti arī Latvijā jābūt) un C.pseudobrevitarsis - 2021. gadā (sastopama Ziemeļeiropā). Bet nu tā sugu atšķiršana ir tik niansēta, ka tajā baseina dziļajā galā pagaidām vēl nepeldu. Šajā dienā sastaptā suga arī bija no seklākiem ūdeņiem - Chrysura hirsuta, kas esot starp pirmajām sugām, kas pavasarī parādās (aprīli vien dažas sugas, kas sāk lidot). Sugu gan noteicu ne pēc foto, bet pēc pašas krāšņlapsenes, ko izdevās tomēr iemānīt tīkliņā. Gana vērtīgs guvums, jo, ja nemaldos, tad mums muzejā neviens šīs sugas eksemplārs līdz šim kolekcijā nebija. Tagad būs. 

Kailbite Nomada moeschleri, tēviņš

Slaidbite Sphecodes sp., iespējams albilabris

Ja par citiem plēvspārņiem, tad paturpinot dzegužu tēmu - bija arī dažas Nomada kailbites šajā dienā. Tiesa tikai vienu eksemplāru izdevās nofotogrāfēt tā dabiskā veidā - barojoties uz zeltstarītes zieda (pārējās lidinājās apkārt - nebija fotografējamas). Pēc manas saprašanas tas ir N.moeschleri tēviņš. Noteikšana pamatā pēc žokļu galiem, kas ir divzobaini nevis nosmailoti (to, protams, foto neredz - skatījos pašu eksemplāru). Sugu ar tādu žokļu formu nav daudz (Latvijā 4-5 max), tā ka tas ievērojami sašaurina kandidātu loku. Citi varianti atkrita pēc citām pazīmēm. Lai tā būtu. Bet nu jā, tagad saprotu, ka tā kvalitatīvi šogad plēvspārņus te blogā tomēr nespēšu atrādīt, jo a) nofotografēt tos tiešām nav tik viegli, b) kamēr acs un zināšanas nav uzkačātas tādā nopietnā līmenī, ka sugas var atpazīt 'uzreiz', tikmēr tā sugu pārbaudīšana un precizēšana tomēr aizņem pārāk daudz laiku. Jeb vienkārši, atnākot pēc pārgājiena mājās, ir pārāk daudz lietu ko varētu/vajadzētu darīt - noteikt dienā redzētās/noķertās sugas, saziņot novērojumus (jeb pabeigt ziņot - pievienojot dabā no telefona ziņotajiem foto u.c. informāciju) dabasdati.lv, salīmēt ievāktās blaktis, rakstīt blogu, paēst, nomazgāties, veltīt laiku citām nodarbēm. Lai arī kā gribētos, to visu laikam tomēr nevar paspēt izdarīt pat neskatoties uz to, ka caurmērā gulēt eju ap 2iem naktī. Uz doto brīdi izskatās, ka tā sugu noteikšana (= to sugu kuras uzreiz nepazīstu, bet esmu nofotografējis - tas var attiekties arī uz vabolēm u.c. radībām) uzreiz pirmajā vakarā pēc pastaigas ir tas liekais, kas pašam uzdzen lieku stresu, ka nesanāk/nepaspēju to izdarīt pietiekami ātri.

Smilšbite Andrena sp., iespējams apicata

Smilšbite Andrena cineraria, tēviņš

Smilšbite Andrena ventralis, mātīte

Tā, piemēram, šajā pastaigā principā esmu arī pagaidām palicis ar diviem nenoteiktiem plēvspārņu objektiem - Sphecodes ģints kailbiti (kas varētu būt albilabris, bet neesmu šo vēl tā kārtīgi aplūkojis - izmērs liels, tas atbilstu) un Andrena ģints smilšbiti, kas varētu būt A.apicata, bet nu varētu arī nebūt - kamēr nav līdz galam pārbaudīts, varu runāt tikai līdzībās. Izskatās līdzīga un barojās uz kārklu ziediem, kas šai sugai būtu raksturīgi. Lai nu kā - divas citas smilšbites tomēr pieķeksēju. Ja atceramies ierpeikšējo bloga ierakstu, kur aprakstīju Andrena vaga smilšbites, tad rakstīju, ka tēviņi ir samērā nesajaucami. Vienīgi A.cineraria ir līdzīgi, bet tiem pakaļkājas klātas melniem matiņiem. Lūk, šajā dienā vienu šīs sugas tēviņu arī izdevās nomedīt - lidoja gan straujā tempā, tāpēc ir tik foto pirktos . Tādus (foto pirkstos) šajā gadā daudz laikam taisīšu - tīri lai ir kā dokumentāls apliecinājums novērojumam ko Dabasdati.lv kaut kad vēlāk pievienot. Jāseko vienīgi tad līdzi manikīram - bieži vien netīros nagus kauns pat rādīt. Dabā gan grūti to tīrību uzturēt - īpaši šajā dienā, kad pirms tam biju gramstījies ap apdegušu priežu stumbriem. Cerams to tā apmēram var saprast, ka ne jau ikdienā tāds netīrelis apkārt staigāju, bet gājienos dabā, ja ir jārušinās kaut kur, tad netīri pirksti, protams, ir pēdējais par ko domāju. Otra jaunā smilšbišu suga jau trāpījās jau Siguldas tuvumā, smilšainā laukumiņā uz Gaujas krasta nogāzes stūra, kur lidinājās vesela sauja ar samērā neliela izmēra smilšbitēm. Kādas pāris noķēru un uzreiz acīs iekrita īpatnēji sarkanīgās vēdera malas un vēdera apakšpuse. Hmm, tāda suga nebija vēl manīta. Par laimi izdevās pāris eksemplārus pieķert un nofotografēt arī tādā dabiskā pozā. Šo gan es intereses pēc mājās pārbaudīju rūpīgāk, kaut gan man jau uzreiz bija aizdoma par vienu sugu - Andrena ventralis. Grāmatas šo manu aizdomu arī apstiprināja - vēdera krāsojums (īpaši sarkanīgā vēdera apakšpuse) tiešām esot laba sugas noteikšanas pazīme. Interesanti, ka Latvijā varētu būt ļoti bieži sastopama suga, bet, piemēram, Lielbritānijā tā nav sastopama un viņu bišu grāmatās līdz ar to šī suga nav attēlota. 

Tīruma kamene (Bombus pascuorum)

Eirāzijas vāvere (Sciurus vulgaris)

Zilā eļļasvabole (Meloe violaceus)

Vispār par šo sugu pašam bija liels prieks (jauns fotoķeksis kā ne kā), jo patiesībā tā nedaudz izglāba mani no sajūtas, ka diena ir pilnībā neizdevusies. Šī atraduma motivēts vēl vakara saulītē pamēģināju kādas kamenes patvarstīt gar cīrulīšu ziediem. Pamatā gan tur tikai viena suga lidinājās apkārt. Ja galīgi kaut ko nejaucu - tīruma kamene (Bombus pascuorum). Noslēgumā vēl no Siguldas dienas daži krikumi - ar makro objektīvu fotografēta vāvere un zilā eļļasvabole. Tas eļļasvaboles foto vairāk ar domu, ka nu arī man, kas it kā ar kukaiņu foto nodarbojas gana ilgi, gadās fēleri, jeb kaut kādi nepareizi uzstādījumi kamerā, kas rezultējas švakos kadros. Tā, piemēram, pamanīju šo steidzīgo eļļasvaboli smuki rāpojam ceļmalā ar zemu zālīti - lieliski apstākļi, lai varētu kādus normālus kadrus saknipsēt. To arī cītīgi darīju! Taču mājās diemžēl nācās konstatēt, ka visi ir principā ārā metami. Vabole šoreiz bija priekš manām spējām pārāk steidzīga. 

Mežs zaļo, uz D no Aizkraukles purva

Par nākamās dienas pastaigu ir īstenībā daudz mazāk ko rakstīt. Plāns bija no Aizkraukles stacijas pastaigāt uz Aizkraukles purva pusi, kur tā pieguļošajos mežos kaut ko sameklēt un parušināties. Lai arī zaļums spraucās jau no visām malām ārā, tomēr kukaiņu aktivitāte bija zema. Jā, nezinu - siltais laiks manī bija laikam radījis pārāk lielu optimismu. Šķita, ka ja jau turpat vai +18 sola, tad visiem kukaiņiem vajadzētu rāpot, lidot, skriet, lekt un man pašam nekas nebūs nemaz i jādara. Atliks tikai iet un fotografēt pa labi, pa kreisi, uz augšu un apakšu. Jūnijā šāda pieeja gana labi strādā, jo var noiet 15-20km un visā noietā ceļa garumā būs visu laiku apkārt kaut kas ko vērot. Agrā pavasarī tas nestrādā, jo tad šādā tempā ejot parasti neko nevar redzēt - kukaiņi ir pašam aktīvi jāmeklē. Acīmredzot šajā gājienā vajadzēja vēl pieturēties pavasara metodikas, bet prātā es jau biju iekāpis vasarā.

Griezējbite Osmia bicolor, mātīte

Griezējbites Osmia bicolor, tēviņš un mātīte

Pūkmuša Bombylius major

Protams, nav jau tā ka redzēju 0 kukaiņus. Piemēram, pašā sākumā pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas ziedošajos kārklos izdevās sazīmēt Osmia bicolor griezējbites. Mātītes ļoti košas, bet tēviņi mazāki - pavisam savādākā krāsojumā. Šajā vietā tās tur lidinājās daudz - gan tēviņi, gan mātītes, bet man pietrūka pacietības, lai tos abus tā jēdzīgi iemūžināti. Tāpēc atkal viens pirkstu foto, kur sugu var labāk apskatīt un viens attāls kadrs, kur nelietis tēviņš man iztraucēja iespēju varbūt pielavīties tuvāk uz zemes sēdošai mātītei. Kamēr lavījos tuvāk, šis pielidoja klāt un burtiski sekundi pēc šī kadra 'uzklupa' mātītei un abi aizlidoja tālēs zilajās. Nu neko darīt. Vēlāk dienas gaitā gan tiku atalgots ar cita ļoti tramīga kukaiņa foto - izdevās tuvu pielavīties pūkmušai Bombylius major. Tā pa gabalu varētu izskatīties diezgan draudīgs radījums ar garu snuķi, bet kā redzams - cilvēkam šis snuķis nav kaitīgs, jo paredzēts nektāra sūkšanai. 

Slaidbite Halictus sp. ar strepsipteriem Halictoxenos cf. tumulorum vēderā

Sterpsipteri Halictoxenos cf. tumulorum

Ar citiem bišveidīgajiem man šajā dienā citādi diezgan neveicās. Lielākoties ziedošie kārkli bija kādus pāris metrus par augstu, lai tos ziedus varētu ērti aplūkot. Vienā vietā uz māllēpes zieda gan pamanīju nelielu bišveidīgo - nebija noskaņojums mēģināt līst tuvāk (tur tā apkārt visādi zari un stiebri bija - šķita, ka gan jau tāpat iztraucētu, ja mēģinātu), tāpēc iesmēlu tīkliņā. Halictus ģints slaidbite - pirmā šogad, arī forši. Kamēr taisīju pirkstu fotosesiju, pamanīju, ka arī šī bite ir invadēta ar strepsipteriem! Oho, tas jau gan interesantāk, jo, ja smilšbites ar Stylops ģints strepsipteriem tagad esmu redzējis daudz, tad šis jau kaut kas jauns! Kā tagad esmu noskaidrojis, tad Halictus slaidbites ir tiešām citas ģints strepsipteru saimnieki - Halictoxenos sp.! Tā uzreiz neatrodu informāciju par šo ģinti Latvijā - varbūt iepriekš nemaz nav reģistrēta. Interesanti, ka tēviņi šiem dabā esot novērojami ārkārtīgi reti. Pamatā tikai mātītes. Vai pēc tām var sugu noteikt vēl būs jāpapēta, bet vismaz vienā čehu rakstā no ģints 3 sugām uz Halictus atzīmēta tikai Halictoxenos tumulorum (pārējās 2 - parazitē Lasioglossum ģints slaidbitēs). Tā ka varbūt šī arī ir tā! Bet būs vēl jāpapēta detalizētāk. Jebkurā gadījumā, šis gan tāds negaidīts atradums. 

Lapgrauzis Chrysomela cuprea

No citām šajā dienā sastaptajām radībām vēl varu izcelt lapgrauzi Chrysomela cuprea, ko dzīvē satiku tikai otro reizi. Noteikti tā ir suga, kas Latvijā nav tā starp tām biežāk sastopamajām. Citreiz gan par šo prātojot, tas tā dīvaini šķiet - kā gan var suga būt reta, ja tā, piemēram, barojas ar apšu, kārklu vai alkšņu lapām. Tie taču mums ir visur! Bet acīmredzot ir vēl kaut kādi ietekmējošie faktori, kas tādai vai citai lapgraužu sugai tomēr liek būt sastopamai retāk kā citām. Par šo sugu raksta, ka biežāk satopama mitrās vietās ūdeņu tuvumā. Slapjumi te apkārt visādi bija jā. Starp citu šajā ģintī ir arī viena no manām sapņu sugām, ko vēlētos atrast - Chrysomela lapponica. Ļoti glīts lapgrauzis (tiesa ir arī pilnīgi melna krāsu forma - cerams, ka neatradīšu tieši tādu. Būtu nedaudz vilšanās), kas Latvijā ir vēl krietni retāks par šo sugu. Arī tā esot vairāk mitraiņu un purvu suga. Šogad ir plāns kādus purvus vairāk paķemmēt, dažas interesantas blaktis meklējot - varbūt izdodas arī to lapgrauzi atrast. 

Koku laupītājblakts Amphiareus obscuriceps

Šaurvabole Psammoecus bipunctatus

Pēdējā gada laikā es šad un tad cenšos piestāt arī pie kādiem veciem siena ruļļiem, jo somi un briti tādos diezgan ražīgi atrod pa kādai interesantai koku laupītājblaktij (tas dzimtas kopējais nosaukums. Ne visa šīs dzimtas sugas dzīvo uz kokiem). Arī te pāris vietās mežmalā tādus ruļļus atradu. Ņēmu talkā sijājamo sietu un centos kaut ko izsijāt. Viena koku laupītājblakts arī atradās - tiesa šogad jau redzēta suga Amphiareus obscuriceps. Kā varu noprast pēc literatūras, tad suga dzīvo apmēram tādās vietās - arī kompostkaudzēs utml., kur notiek augu sadalīšanās procesi. Lai arī atradumu joprojām ir maz, tas tomēr visticamāk liecina, ka suga Latvijā visticamāk nav reta. Vienkārši reti redzama (ir jau ar sīciņa - tā ap 3mm varbūt). Turpat blakus siena rullī atradās arī apmēram tik pat maza izmēra vabolīte - šaurvabole Psammoecus bipunctatus, par kuru varētu teikt tieši tos pašus vārdus. Noteikti ir sastopama biežāk kā pašreizējais atradumu skaits par to varētu liecināt. 

Ūdensmērītājs Gerris lacustris

Mazā skraiduļblakts (Velia reticulata)

Tā nu tur samērā sašļucis gāju (bija jau kādu brīdi tās tukšāks posms ietrāpījies. Kas gan varbūt nav brīnums jo gāju pa traktora sliedi rapšu laukā) līdz nonācu līdz nelielam grāvim, kas vismaz nedaudz  manu garastāvokli uzlaboja. Jeb stāsts par to cik maz tomēr citreiz priekam vajag. Neko ne retu un citādi interesantu tur neatradu. Vienkārši fotografēju visparastākos ūdensmērītājus un mazās skraiduļblaktis. Bet pēc garās iešanas tā tiešām bija kā tāda sava veida meditācija un relaksācija. Tupi tur grāvja malā un priecīgs fotografē blaktis. Nedaudz gan to pabojāja fakts, ka līdz vilcienam bija vien 40 minūtes palikušas. Nācās pārtraukt priekšlaicīgi (ticu, ka tur kaut kur bija arī slaidā mērniekblakts - nepaspēj atrast). Taču mēģināšu šo sajūtu pārnest nākamajiem dažiem gājieniem. Pietiek taču vienreiz skriet tik daudz km apkārt!

Operācija "Leptoglossus" 2: Salaspils bites

Nacionālā Botāniskā dārza priežu zari. Kur Tu esi Leptoglossus?

Beidzot ir sajūta, ka pavasaris ir nu jau klāt. Ok, muldu, protams - pavasara sajūta jau ir sen, bet tomēr pietrūka tādas tiešām siltās dienas, kad ārā gaiss ir virs +15 un kukaiņi lido krustu šķērsu uz visām pusēm. Šis ieraksts gan ir par piektdienas ašo pastaigu Salaspils Botāniskajā dārzā, kad laiks rīta pusē, vējam uzpūšot, nemaz nebija tik omulīgs kā sākumā varēja šķist (cimdus pat prasījās!). Tāliem izbraucieniem laiks nebija, tāpēc fiksi aizšāvu vien līdz Salaspilij, kur bija divi mērķi - operācijas 'Leptoglossus' otrais cēliens (sugas pirmais atradums Latvijā bija turpat netālu - Miera ielā, kāpēc lai tā nebūtu arī Botāniskajā dārzā, kur priedes ir no visas pasaules jeb tā teikt izvēle ir jebkurai gaumei?)  un paskatīties vai uz kādiem ziedošiem ziediem tomēr nevar vēl patrenēties kādu savvaļas bišu foto uzņemšanā. Tā uzreiz pagaidām nejūtos vēl diži komfrotabli šajā arodā. Blaktis ir vieglāk fotografēt. 

Smilšbišu Andrena vaga kolonija grāvja slīpajā nogāzē

Smilšbišu Andrena vaga kolonijas aliņas

Ja par pirmo mērķi, tad, kā var noprast pēc virsraksta un tāda ne īpaši emocionālā ievada, ornamentblakti Leptoglossus orientalis neatradu. Rūpīgi aplūkoju daudzus desmitus priežu zaru, tik pat daudz tos mēģināju purināt un kratīt. Nekā. Pagaidām šogad tad esmu iedzinējos 0:2 'cīņā' ar šo blakti. Nav jau graujoši pagaidām - varu vēl atgūt. Futbola terminoloģijā runājot, man pat nebūtu svarīga uzvara - bet gan tikai vieni gūtie vārti (= viena atrasta blakts), lai būtu priecīgs. Tālāk rezultāts kaut 1:7, tik un tā būšu apmierināts ar paveikto - neesmu jau Brazīlijas izlase. Tā kā ornamentblakts man rokās nedevās, tad lielāko daļu atlikušās pastaigas pamatā veltīju bišu izpētei. Salaspils Botāniskais dārzs ir tam pateicīga vieta, jo lielā augu daudzveidība nodrošina bites (un bišu vērotājus) ar dažādu ziedošu augu klāstu jebkurā sezonā kā arī teritorijas ziemeļu daļā pie dīķīšiem, smillšainajos laukumos ir pāris prāvas smilšbišu kolonijas (to jau zināju iepriekš). Tās arī bija mans gājiena galamērķis pēc priežu apstaigāšanas. Nebiju gan pārliecināts, vai vēsajā laikā kaut ko tur pamanīšu, bet patiesībā tas varbūt nostrādāja pat man par labu, jo bites bija redzamas ļoti daudz (daudzi daudzi desmiti!), bet vairums to nebija tādas pārāk hiperaktīvas. Tieši labi priekš foto! Tā pie sevis sāku pārdomāt, ka bišveidīgo fotografēšanas dēļ varbūt pat būs jākļūst par cīruli un vasaras rītos jāceļas agri kamēr vēl tie lopiņi nav tā pamatīgi iesiluši? Ehh. Nepatīkami. Nez vai tas būs manos spēkos. 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte

Labi, kā būs nākotnē tā būs. Cīnīšos kā mācēšu (lasīt - 'kā sanāks'). Atgriežamies Salaspilī. Viena liela un blīvi apdzīvota smilšbišu kolonija bija izkārtojusies priekš manis ļoti ērtā konfigurācijā - slīpā, neliela grāvja nogāzē. Grāvis tukšs, bez ūdens. Tā nu smuki tupēju grāvja dibenā un ērti varēju acu priekšā vērot notiekošo. Konkrēti šajā vietā kolonijas saimnieki bija tikai viena konkrētu smilšbišu suga - Andrena vaga. Šim gadam jauns 'fotoķeksis'! Tai šāda ligzdošana blīvās kolonijās ir ļoti raksturīga parādība. Kur tās kolonijas lielākas, kur mazākas, bet daži desmiti aliņu ir visai normāla parādība. Te to bija daudz vairāk - visa mazā nogāzīte izraibināta kādu 15m garumā. Šī smilšbišu suga ir viegli atpazīstamas - īpaši mātītes (smilšbišu tēviņi vispār tādi sarežģīti noteikšanā). Tās ir diezgan liela izmēra (apmēram kā medus bite, bet druknāka) ar blīviem, sudrabaini pelēkiem matiņiem klātām krūtīm. Pats ķermenis ļoti tumšs, praktiski melns, vēders ar relatīvi mazu apmatojumu (vidusdaļa praktiski kaila, vien gar vēdera sāniem matiņu pušķīši). Krāsojumā nekādu brūnu, rudu vai citu krāsu toņu. Diezgan unikāls krāsojums starp smilšbitēm. Tā uzreiz gan nevienu mātīti nemanīju, bet, paveroties rūpīgāk, sapratu, ka praktiski visas tās vienkārši sēž savās aliņās. Ja tā paskatījās aliņu ejās, tā gandrīz vai no katras pretī raudzījās pa bites sejai. Tā kā tur notupēju kādas 30 minūtes vismaz, tad šajā laikā pa kādai jau tomēr lēni un uzmanīgi izlīda ārā, tā ka beigās varēja arī mātīti kaut cik normāi nofotografēt. 

Smilšbite Andrena vaga, tēviņi

Smilšbite Andrena vaga, tēviņš

Tēviņi šajā vietā (un arī kādus 100m tālāk zālienā pie dīķa) sastādīja galveno 'biomasu' - pamatā rāpjot pa zemi un veicot zemus pārlidojumus. No saviem grāvja ierakumiem varēju tīri labi pārskatīt apkārtni no zāles līmeņa un kur viena acis rādija - ņudzēja no smilšbišu tēviņiem. Vietām staigājot jau apkārt bija pat grūti izvairīties, lai kādam nejauši neuzkāptu (siltākā laikā tā droši vien nebūtu problēma). Šīs sugas atšķiršana pēc tēviņa teorētiski arī ir vienkārša, bet praktiski tie izskatās diezgan līdzīgi daudziem citiem smilšbišu tēviņiem. Tik varbūt, ka izmērā diezgan lieli un kopumā matiņi uz ķermeņa saglabā mātītēm raksturīgo krāsu paleti. Taču, piemēram, Andrena cineraria tēviņi ir ļoti līdzīgi - atšķiras vien pēc pakaļkāju stilbu un pēdiņu apmatojuma krāsas (tumšs, bet vaga - gaišs). Katrā ziņā pavisam skaidrs, ka smilšbišu pasauli noteikti vieglāk ir iepazīt sākumā skatot mātītes (tās var no tēviņiem atpazīt pēc druknākā ķermeņa, īsākajām antenām un parasti blīvākā krūšu apmatojuma. Tēviņi slaidāki, 'izpūrušāki' un ar garākām antenām). Tēviņu kalambūru šķetināšana, kamēr nav uzkrāta pietiekoša pieredze (es vēl esmu tikai šajā pieredzes uzkrāšanas procesā) var diezgan nogurdināt, jo smilšbišu mums daudz (varētu būt 60+ sugas). 

Kailbite Nomada lathburiana, tēviņš

Kailbite Nomada lathburiana, tēviņa antenas un noteikšanas pazīme

Lielgalvmuša Myopa testacea

Tā es tur tupēju grāvi, vēroju un nepacietīgi gaidīju kuru katru brīdi te parādāmies vēl vienu bišveidīgo - kailbiti Nomada lathburiana, kas ir smilšbišu A.vaga kleptoparazīts jeb uzvedas nedaudz līdzīgi kā dzeguzes putnu pasaulē. Sagaida kad smilšbites māte izrok alu un tās galā sāk veidot 'pieliekamo' ar barību priekš savām atvasēm - tad kādā brīdī, kad saimniece nav mājās, iešmauc un iedēj tur savas olas. Pēc tam attiecīgi ar sagādāto proviantu vēlāk barosies kailbites kāpurs nevis smilšbites. Bieži vien katra kailbišu suga specializējas un ir kādas konkrētas bišu sugas kleptoparazīts (bet var arī būt plašāks loks). Tā, piemēram, šajā gadījumā zināju, ka šajā kolonijā jāgaida viesojamies tieši Nomada lathburiana. Sagaidīju gan, bet tiesa tikai vienu īpatni un tas pats bija tēviņš, kas tā dabā uz aci nav tā tik viegli atpazīstams kā mātītes (kaut gan vispār Nomada ģints kopumā ir sarežģīti nosakāmi radījumi). Attēlos gan varēja labi saskatīt gana būtisku pazīmi - mazus, smailus 'pampakus' katra antenu posmiņu apakšpusē. Par šo vispār prieks, jo šitās Nomada-s man kaut kā ļoti patīk. Krāsaini radījumi! Taču pie šīs kolonijas negaidīti sagaidīju vēl vienu smilšbišu ienaidnieku - Myopa ģints lielgalvmušu! Pēc noteicējiem ātri paskatot, vajadzētu būt Myopa testacea, kam šīs smilšbites arī ir minētas kā saimnieksuga. Lielgalvmušas ir daudz nešpetnāki un negantāki kukaiņi - to kāpuri attīstās dažādu bišu un kameņu (atkarībā no sugas) vēderos. To kā konkrēti šī suga panāk savu pēcnācēju nonākšanu smilšbites vēderā es nemāku teikt, bet ja līdzīgi kā citām lielgalvmušām, tad mātīte vienkārši brutāli pārtver biti un iedur olu vēderā. Nu ok, neizklausās tā ļoti vienkārši - patiesībā pat diezgan dramatiski. Muša gan izmērā ir izteikti mazāka par bitēm, tā ka varbūt tur ir vēl kāda viltība vai cits mehānisms. Bet jā, ko, tā mierīgi pasēžot pie smilšbišu kolonijas, tik nevar ieraudzīt. Vēl tik tas nolāpītais strepsipters jāierauga, jo arī šajā vietā manīju parazitētas mātītes. Nu cerams ka, kaut kad drīzumā man paveiksies. 

Kailbite Nomada cf. leucophthalma

Slaidbite Lasioglossum cf. calceatum

Griezējbite Osmia bicolor, tēviņš

Smilšbite Andrena haemorrhoa, tēviņš

Pie kolonijas tomēr vienā brīdī apnika dežurēt - gāju inspicēt netālos kārklus, kas daži bija jau tā tīri smuki izplaukuši. Ziedoši kārkli ir pavasara kukaiņu magnēts! Saulainās dienās tur var gan dienastauriņus, gan naktstauriņus (dažādas pavasarpūcītes, piemēram), gan savvaļas bites (tajā skaitā kamenes), gan dažādas ziedmušas un vēl visu ko citu saskatīt. Tā teikt - līdz aprīļa beigām ir vērts tos iet pavērot. Vienīgā problēma, ka bieži vien tie ziedi nav īsti labā sasniedzamā augstumā - tik binokli var skatīt... Te par laimi bija gan viens vecāks kārkls ar nolaideniem zariem, gan viens tāds 1,5m augsts krūmelis, kas ar sparojās ziedēt. Tā nu tur ap tiem apriņķoju pāris reizes un dažas sugas izdevās tur 'pieķeksēt'. Vispirms vēl vienu kailbiti, kas pašreiz pēc provizoriskām 'aplēsēm' manuprāt ir Nomada leucophthalma. Eksemplāru izdevās pat iesmelt tīkliņā, tā ka būs vēlāk (varbūt tik rudenī...) jāpārbauda tā absolūti precīzi pēc noteicējiem. Tā gan esot viena no agrāk lidojošajām kailbišu sugām, tā ka tas it kā der. Vēl uz kārklu ziediem trāpījās divu citu bišu dzimtu pārstāvji - Lasioglossum ģints slaidbites mātīte (provizoriski - L.calceatum, bet Lasioglossum slaidbites ir relatīvi sarežģīta grupa, tur vēl būs ko pazaurēt un smadzenes pakūpināt) un griezējbites Osmia bicolor tēviņš. Tas otrs dabā izsaktījās tāds pagalam dīvains, bet šo gan jau paspēju pārbaudīt precīzi pēc eksemplāra. Nekas cits nesanāk. Šīs sugas mātītes (melnas ar koši oranžu vēderu) ir pavisam savādākas pēc izskata, bet Osmia ģints griezējbitēm ir šāds dzimumu dimorfisms ļoti raksturīgs. Mātītes ligzdo tukšās gliemežu čaulās, kuras pēc tam apklāj ar tādu kā zāles stiebru 'jumtiņu', lai nebūtu tā čaula tik uzkrītoši pamanāma - būtu interesanti ko tādu mēģināt iemūžināt attēlos. No smilšbitēm pie šiem kārkliem izdevās 'uzķert' (šoreiz burtiski - lidojumā ar tīkliņu) vien Andrena haemorrhoa tēviņu. Mātītes ir vienas no dizainiski smukākajām smilšbitēm - cerams izdosies drīz tikt arī pie viņu foto. 

Smilšbite Andrena nycthemera, mātīte

Smilšbite Andrena bicolor, mātīte

Smilšbite Andrena minutula, mātīte

Ārpus kārkliem un smilšbišu kolonijām jāsaka, ka neko diži daudz kukaiņu aktivitāti tomēr nemanīju. Starp A.vaga simtiem vēl vien izdevās veiksmīgi uzķert arī vienu Andrena nycthemera īpatni, ko biju iepazinis jau iepriekš Valdlaučos. Tādās situācijās, kad iestājas panīkums, citreiz ir vērts vienkārši nedaudz pamainīt vidi un lokāciju. Tas palīdzēja! Aizgāju pastaigāt pa meža pudurīti pašā teritorijas ziemeļu malā un tur mežmalā tiku pie vienas jaunas smilšbišu sugas - īslaicīgi zālē apsēdās Andrena bicolor! Divkrāsaina oranži melna smilšbite, kas nedaudz atgādina A.clarkella, bet oranžs apmatojums ir tikai uz pakaļkākju stilbiem (pēdiņu apmatojums - tumši brūns) un arī pašas pakaļkājas ir melnas (nevis oranžas). Diemžēl izdevās tikai trīs kadri pirms bite aizlidoja tālēs zilajās. Labi, ka nebija kāda citādi pārāk sarežģīti nosakāma suga. Vienā citā grāvmalā nofotografēju sīciņu Andrena ģints mātīti, bet mājās pētot - būs vien tā pati Andrena minutula, kuras tēviņu biju nofotografējis jau Valdlaučos. Tādu sīko sugu gan ir vēl kāda sauja, uz aci dabā neatšķirt... 

Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)

Zebrzirneklis Salticus sp.

Sila ķirzaka (Lacerta agilis)

Protams, kā jau labākajās Mērfija likumu tradīcijās, brīdī kad jau bija jādodas mājup, tā laiks sāka skaidroties un saulītē pat kļuva pavisam silts. Teorētiski labi apstākļi, lai varbūt izietu vēl vienā Leptoglossus meklēšanas riņķī (ja nu kāda saulītē izrāpojusi sēž zara galā uz kāda čiekura), bet laika tam vairs nebija. Nu neko darīt, jāmeklē būs citur. Vispār jāatceras tā baigi ar tām bitēm neaizrauties, jo blaktis tomēr ir mana prioritāte! Pēdējās dienās gada saraksts tā baigi uz priekšu neiet - šajā dienā ar pievienoju tikai divas sugas klāt. Ūdensmērītāju Gerris lacustris un priežu čiekuru zemesblakti. Diezgan skābi... Jākāpina temps! Līdz aprīļa biegām 100 sugas vajadzētu savākt. Ak jā, šajā dienā atkal sastapu gada bezmugurkaulnieku - zebrzirnekli! Sēdēja uz kādas ēkas sienas ar treknu laupījumu 'zobos'. Nelikās pat īpaši manis traucēts, šoreiz. Un pavisam noslēgumā - sila ķirzaka, kas kopā ar mani centās ķert šķidros saules starus turpat grāvmalas nogāzītē pie smilšbišu kolonijas. Trekna un liela ķirzaka - vienmēr prieks sastapt. 

Pirmā bišu medību diena

Slaidbite Sphecodes cf. albilabris

Šogad pastarpināti blakšu medībām esmu apņēmies pievērsties mazliet vairāk arī bišu un lapseņu fotomedībām. Pamatā tāpēc, ka pēdējā laikā šīs grupas sākušas mani ieinteresēt aizvien vairāk un vairāk. G.k. pie vainas ir darbs Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur papildus blakšu kolekcijas organizēšanai esmu uzņēmies gādību arī par dažām citām kukaiņu grupām - tajā skaitā arī plēvspārņiem. Tā nu patiesībā jau pēdējos divus gadus vasarās mazliet pievēršu tiem uzmanību - ķeru, mācos, pētu un skatos. Vairāk tādā tīri zinātiskā veidā - fotografēt pēdējos gados šos objektus tā īsti neesmu mēģinājis. Šogad mēģināšu to tā nestaidzīgi labot. Tā teikt, sākumā jau vienmēr ir interesanti - vai katra suga būs man jauna un iepriekš nefotografēta. Tā ka pilnībā pietiks ar 'prastību' fotorafēšanu, lai būtu sajūta, ka viss notiek - saraksts pildās! Nākamajos gados varēs iespringt vairāk uz jau kādu konkrētāku sugu medībām. Sugu noteikšana gan mēdz plēvspārņiem būt realtīvi grūta (vai pat neiespējama) pēc foto, tāpēc šīs aktivitātes droši vien būs jākombinē ar jau iepriekš uzsākto bišu un lapseņu ievākšanu muzeja krājuma vajadzībām (tur mums Latvijas plēvspārņu fauna pagaidām samērā nepilnīgi pārstāvēta. Plašs darba lauks priekšā). Šajā ieraktā īsas ~1,5h garas pastaigas rezultāts Valdlauču apkārtnē. Tur pie zirgu ganībām man ir jau pēdējos gados iemīļots 'tuvais pastaigu maršruts' - smilšaina nogāze netālu no Olektes upītes (ok, to plato grāvi par upi mazliet kauns saukt) krastiem. Jau iepriekšējos pāris gados tur biju saķēris dažādus bišveidīgos - devos skatīt vai nevar ar kādu nofotografēt. 

Zīdbite Colletes cunicularius

Lai arī laiks pat bija tīri silts, tomēr pūta brangs vējš, kas manas ieceres nedaudz izjauca. Tā kā uz šo vietu minos ar velosipēdu, tad arī tas lika atcerēties, ka vējš taču ir viens no maniem dzīves lielākajiem naidniekiem. Nu nepatīk man stipri vējains laiks pavasarī un vasarā. Traucē braukt ar velosipēdu, traucē pētīt un fotografēt kukaiņus, pūš matus sejā (kovid laika frizūra pamazām tuvojas Zlatana Ibrahimoviča līmenim. Tik gari mati man bijuši tikai 9. klases izlaidumā) utt. Gribēju jau mest fotoaparātu krūmos, bet saņēmos un tomēr dažas bites safotografēju. Tiesa te arī atausa vēl citas atmiņas prātā - kāpēc iepriekš man ir bijis tik maz bišu un laspeņu foto. Tās tak ir vieni diezgan tramīgi un kustīgi radījumi! Pat brīžos, kad kāda no tām ir aizņemta barojoties uz zieda, ne vienmēr var tā pielavīties tik tuvu, lai varētu uzņemt foto. Ja vēl aizvējā saulītē tās ir uzsilušas, tad vispār šaudās uz visām debes pusēm ka ne izsekot. Jā, nezinu gan cik ilgi man pietiks  pacietības un motivācijas tās dzenāt vēlāk sezonā, kad apkārt būs daudzi citi vieglāki foto-objekti (kaut vai tās pašas blaktis). Bet centīšos... Ok, galīgi bezjēdzīga šī pirmā īsā pastaiga jau tomēr nebija. Nofotografēju 4 bišveidīgo sugas, no kurām 3  iepriekš manā foto objektīva redzeslokā nebija trāpījušās. Pirmā bija Sphecodes ģints slaidbite, kam vistcamāk jābūt S.albilabris (bija liela izmērā un zinu, ka šī suga tieši te arī dzīvo - tā bija jau manā fotoarhīvā iepriekš), bet nu neko tuvāk tai netiku pirms tā pacēlās spārnos un nozuda kaut kur spēcīga vēja pūsmas 'nagos'. Šīs ģints bites patiesībā interesantas, jo ir citu bišveidīgo kleptoparazīti - jeb dēj olas citu bišu (piemēram, šī suga specializējusies uz zīdbitēm Colletes cunicularius) ligzdās un to kāpurs tad pārtiek no tā, kas tur ir ticis sagatavots priekš oriģinālā ligzdas saimnieka atvasēm. Sugu noteikšana gan ir sarežģīta un šī varbūt ir viena no teorētiski vieglāk atpazīstajām sugām (izmēra dēļ). Citas pamatā var noteikt tikai pēc ievākta eksemplāra ne pēc foto. 

Zīdbite Colletes cunicularius

Pirmā jaunā suga foto-saraktam bija zīdbite Colletes cunicularius, kas patiesībā bija mans galvenais mērķis šai vietai. Zināju, ka tās tur daudz lidinās. Sugai samērā raksturīga tāda 'lizgdošana' samērā lielās kolonijās, kur vienkopus nelielā laukumā var lidināties vairāki desmiti īpatņu. Noteikšana pamatā balstās pēc izmēra un izteikti pūkaini matainā ķermeņa, kas to atšķir no pārējām Colletes ģints zīdbišu sugām. Aktīvas g.k. agri pavasarī - citreiz pat jau marta biegās. Šogad gan tas pavasara sākums tāds izstieptāks un vēlāks, tāpēc šogad tām varbūt tikai tāds pats lidošanas sezonas sākums. Kā šīs zīdbites atšķirt no citiem bišveidīgajiem? Pamatā pēc spārna dzīslojuma - to te blogā gan būs grūti precīzi izstāstīt. Vieglāk būtu parādīt uz paša spārna, bet attēlos ar bitēm dabā parasti tas spārna zīmējums pārāk labi redzams nav, jo spārni sakļaujas viens virs otra. Kaut kādā mērā tas arī pieredzes jautājums - pagājušajā gadā diezgan šo sugu paspēju 'atskatīties' un nu jau man tā šķiet pietiekami raksturīga un ar smilšbitēm vairs nesajaucama.  

Smilšbite Andrena minutula

Smilšbite Andrena nycthemera

Tieši Andrena ģints smilšbites ir viena no sugām bagātākajām bišveidīgo grupām un, manuprāt, viena no interesantākajām. Taču tajā pašā laikā - viena no sarežģītākajām, kas savā ziņā rada pat nedaudz gandarījumu brīdī kad pamazām sāc kaut ko šajā 'ķīniešu ābecē' saprast (nedaudz līdzīgas sajūtas kad sāku šo un to saprast kaiju jauno putnu noteikšanā). Šajā vietā jēdzīgi izdevās nofotografēt vien divas smilšbišu sugas (bet redzēju arī trešo) un abu sugu noteikšana sagādāja ja ne gluži galvassāpes, tad tomēr nedaudz bija jāpastudē grāmatas, lai tiktu pie gala rezultāta. Ja runa ir par sīko Andrena minutula, tad tas gan ir tikai normāls process, jo šīs mazizmēra (ķermeņa garums zem 8mm) smilšbites visas ir diezgan līdzīgas un droša to atšķiršana ir tikai pēc ievāktiem eksemplāriem, kur var pētīt, piemēram, ķermeņa virspuses punktējumu dažādās tā vietās vai citas tās īpatnības. Dažas tās sīkaliņas pamanījos gan nofotogrāfēt, gan noķert un pēc noteicējiem pētot - iznāca Andrena minutula. Tā droši vien ir bieži sastopama suga, jo jau Vilhelms Tumšs, šo savā 1972. gada rakstā (apkopoti faunistiski dati par smilšbitēm) atzīmē 11 atradnēs. Otra šīs dienas smilšbišu suga ir izmērā lielāka un sagādāja cita rakstura problēmu, jo šādu lielu sugu, kas pēc krāsojuma ir samērā raksturīgas, noteikšanai citreiz vienkārši aši iemetu acis kādās Britu grāmatās - sak', gan jau kaut kas parasts, kas tur arī ir sastopams. Lai arī bieži vien ar to pilnībā pietiek, šoreiz šī taktika aizveda nedaudz neceļos, jo nu neko tādu jēdzīgi atbilstošu neatradu. T.i. ja nedaudz piedomātu, tad varbūt pat varētu kādu sugu tur 'pievilkt aiz matiem', bet nu par laimi biju pietiekami prātīgs un sapratu, ka nu visticamāk tāda suga tur grāmatā vienkārši nav (būtiska pazīme bija melnie sejas matiņi bitei, kas nav pārāk plaši izplatīta pazīme. Dažām pēc skata ļoti līdzīgām sugām - sejas matiņi gaišāki). Nācās meklēt to sugu vidū, kas ir mūsu reģionā sastopamas, bet nav pie Britiem - tā teikt vēlreiz kārtējais atgādinājums, ka daudzi šie Britu noteicēji, lai arī ir ļoti labi vispārējam iesākumam, tomēr Latvijas kontekstā jāizmanto diezgan uzmanīgi un papildus jāizmanto vēl citi informācijas avoti, lai nekļūdītos. Bet kad to tā spratu, tad kandidātu loks bija samērā šaurs un ātri vien nonācu pie sekmīga galarezultāta - Andrena nycthimera! Pēc tam vēl šo versiju pārbaudīju arī pēc klasiskiem bišu noteicējiem (tēze/antitēze) un arī tur viss atbilda kā vajag. Šo gan es tā apzināti noteikti manīju pirmo reizi dzīvē. Agra pavasara suga, kura pamatā lido baroties uz kārklu ziediem (tā smilšbitēm un arī dažām citām savvaļas bišu sugām arī interesanta iezīme - ir sugas, kas barojas tikai noteiktu augu sugu ziedos! Tas varot pat tīri labi palīdzēt sugu noteikšanā). Eiropā ne tā biežākā suga laikam, bet jau minētājā V.Tumša publikācijā tā ir minēta 8 vietās, tātad Latvijā visticamāk nav retums. 

Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena nycthemera vēderā

Ornamentblakts Coriomeris scabricornis

Protams, par kaut kādām izmaiņām tādas vai citas bišu sugas izplatībā mēs neko daudz nezinām, jo kopš Vilhelma Tumša un Māra Poikāna laikiem neviens tā aktīvi bišveidīgos Latvijā nav pētījis. Tātad ir vairāk kā 30 gadu 'robs' mūsu zināšanās. Nepretendēju, ka es tagad taisos to aizpildīt, bet arī šāda veida gadījuma rakstura ziņas un novērojumu ir jau vairāk kā 0. Varbūt ar laiku uzrodas kāds cits nopietnāks bišu vai citu plēvspārņu pētīšanas entuziasts. Tēma diezgan svarīga un īpaši aktuāla šajos laikos, kad runā par apputeksnētāju krīzi daudz kur pasaulē un Eiropā. Kauns jau vienmēr teikt, atbildot uz jautājumiem šajā tēmā, ka par Latvijas savvaļas bišu stāvokli mēs zinām patiesībā ļoti maz. Bet kamēr neviena cita pētnieka nav - centīšos tad vismaz pa mazam pilienam pilināt kopējā zināšanu katlā. Ok, tas tā - liriska atkāpe. Ievēroju, ka arī šajā vietā vairākas smilšbites bija ar strepsipteriem vēderos. Tā diezgan viegli man šādi īpatņi dodas rokās. Raksta gan, ka parazitētās smilšbites mēdz parādīties pavasarī pašas pirmās. Varbūt tas ir iemesls. Lai nu kā - gaidu kad beidzot izdosies atrast pieauguša strepsiptera tēviņu! Tie arī ir aktīvi tikai agri pavasarī. Jāmēģina nenokavēt. Šajā vējainajā dienā gan nebija nekādu cerību tādus pat mēģināt meklēt. Jāsaka, ka vējš mani diezgan ātri 'izbesīja' (atvainojos par teicienu) un sataisījos jau mājup. Pašās beigās gan vēl nedaudz parušinājos zem smilšainajā nogāzē augošajiem laimiņiem, kur atradās ornamentblakts Coriomeris scabricornis. Pagaidām šķiet tāda samērā reta suga, bet te +/- Pierīgas apkārtnē tā man bija jau trāpījusies iepriekš, bet kā 'gada ķeksis' tāpat gana vērtīgs atradums. Paldies Valdlaučiem - te es vēl šogad atgriezīšos!