ceturtdiena, 2011. gada 2. jūnijs

Nelietīgais Mērfijs

Cīrulīšu Dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)Šodien braukāju pa Ogres apkārtnes apšu mežiem un liku maģistra darbam kukaiņu lamatas. Bija pilna, pilna soma, kurā vieta fotoaparātam tā arī neatradās. Nedaudz jau sirds man drebēja - ja nu tieši šodien ieraugu kaut ko 'briesmīgi' labu, ko vajadzētu noteikti nofotogrāfēt? Par cik darāmā bija daudz - cerēju, ka nebūs nemaz laiks apkārt skatīties. Bet tas jau laikam ir tik dziļi 'ieēdies' reflekss, ka to ir tā grūti atslēgt. Un tā arī notika - braucu ar riteni un pamanīju kaut ko gaišu, bet kas atgādināja čemurziežu dižtauriņu. Nedaudz piebremzēju savu velozirgu un ko es redzu? Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne) kā dzīvs - suga, ko es nekad dzīvē vēl nebiju redzējis (kur nu vēl fotogrāfējis). Pārvarējis pirmo sašutuma mirkli, tomēr nolēmu iet to nobildēt - ar telefonu. Par laimi šis mani pielaida tik tuvu (vai arī par nelaimi - iedomājoties cik lielisks kadrs būtu sanācis ar fotoaparātu), ka pat caur štruntīgo telefona kameru izdevās nobildēt tā, ka kaut ko var saprast. Ja šo skaita par cīrulīšu dižtauriņa fotogrāfiju, tad šī ir 83. suga manā foto-listē. It kā tagad katra jauna dienas tauriņu suga ir lieli, lieli svētki. Šoreiz, saprotamu iemeslu dēļ, gandarījums sevišķi liels nav - tāpēc rīt ripināšos atkal uz to pusi cerībā to atrast vēlreiz. Nu jau bruņojies ar fotoaparātu, lai iegūtu kādu sakarīgu kadru.

3 komentāri:

ieva teica...

Tā ir man ļoti pazīstama situācija! Es tik brīnišķīgas lietas redzu ikreiz, kad nav fotoaparāta.
Bet skat, kas man:
http://ievaspieraksti.blogspot.com/2011/06/ura-man-beidzot-piedzima-zarkukainis.html

Ilze teica...

Ak, es arī vienmēr, kad redzu kādu lidojošu rāpojošu brīnumu tadā pozā, kas pilnīgi vai prasās - nāc un bildē, domāju, kāds cūcības likums strādā - jo kad fotoaparāts pie rokas, neviens kukainis mierīgi nesēž.

Anonīms teica...

Madonas pusē diezgan bieži var redzēt cīrulīšu dižtauriņu. čemurziežu dižtauriņus kādās 8 vietās redzēju!:)