Četrrāpus starp Kalngales liedaga izskalojumiem

Liedags pie Kalngales - izskalojumu zonā pilns ar kukaiņiem

Pagājušajā nedēļā ienāca ziņas, ka jūras posmā Kalngale - Garciems liedaga saskalojumi esot pilni ar kukaiņiem! Kaut kādos nelielos apjomos tā principā ir samērā normāla parādība katru gadu pavasarī, jo jūra tomēr ir samērā nepārvarams šķērslis lidojošajiem kukaiņiem un tur tie atduras kā pret 'sienu' - vai nu pašu lidojuma vai kādu spēcīgāku vēja brāzmu vadīti. Taču tādu īsteni masveidīgu kukaiņu 'birums' liedagā, kad gandrīz vai ikkatrs sprungulis ir aplipis ar lapgraužu, mārīšu un neskaitāmu citu kukaiņu pulkiem, gan tik bieži novērojams nav. Kukaiņu pētniekam šādi gadījumi ir kā sēņotājam mežā uzieta milzīga baraviku plantācija - neizmērojama prieka un laimes avots, jo nelielā platībā parasti ir iespējams atrast galvu reibinošu sugu daudzveidību un pa vidu parasti mēdz arī atrasties kādi retumi.  Tādu iespēju it kā negribēju laist garām un biju jau ceļa jūtīs uz šo 'zelta' pludmali. Diemžēl uzreiz kādā no nākamajām dienām iespēja turp aizbraukt neradās un līdz Kalngales liedagam tiku vien piektdienas, 26. maija, vēlā pēcpusdienā. Un tā vien izskatās, ka galveno 'tusiņu' biju jau diemžēl nokavējis - protams, kukaiņu bija tāpat daudz, taču ne tāds Eldorado, kā es to biju iedomājies. Diezgan daudzie dažādu blakšu, mārīšu u.c. b/m līķīši tikai aptuveni ieskicēja to ainu, kas te droši vien bija kādas dažas dienas vai nedēļu iepriekš. Bet, ja jau atbraucis biju, tad jau jāpastaigā bija. Pareizāk sakot, jāparāpo, jo rūpīga šo izskalojumu, sprunguļu u.c. drazas pārbaude ir iespējama vien četrrāpus. 

Bērzu spurdžu zemesblatks (Keidocerys reseade)

Zemesblakts Cymus claviculus

Balandaugu blakts Piesma maculatum

Kolēģis, kad nodeva man informāciju par šo kukaiņu daudzumu, izteicās, ka starp daudzajām vabolē esot arī liels skaits dažādu blakšu. Es jau sapriecājos, jo cerēju, ka varbūt trāpīsies kas neredzēts un jauns! Blaktis tiešā bija daudz, bet dominēja g.k. divas sugas - vairogblakts Elasmostethus interstinctus un bērzu spurdžu zemesblatks (Kleidocerys resedae). To tur bija desmitiem! Tā ka principā taisnība jau bija - blakšu bija daudz! Bet nu vienu jaunu sugu tomēr izdevās 'izspiest' - starp gružiem atradās arī pāris zemesblakts Cymus claviculus īpatņi. Cymus ģints (pie mums ir 3 sugas) zemesblaktis vispār ir samērā interesantas, jo atšķirībā no vairuma citu zemesblakšu sugu, tās nav ir tādas samērā lēnīgas un dzīvo nevis tuvu pie augsnes, bet gan uz augiem - g.k. meldriem (Scyrpus) un doņiem (Juncus sp.). Visas trīs sugas gan ir samērā līdzīgas, bet šo var atpazīt g.k. pēc segspārnu punktējuma, kur gar vairodziņa malām ir platāka, spīdīga josla bez punktējuma (citām sugām tā vieta ir punktēta tāpat kā pārējais segspārns). Neviena no sugām gan nav nekāds īpašais retums. C.claviculus dabiskā vidē (pludmale gan jau arī ir 'dabiska' vide, taču, protams, vairumam sugu, kas tur tajos gružos ir atrodamas, tā nav tipiskā dzīvotne, kur suga normāli ir sastopama, vairojas utt.) g.k. ir atrodama uz dažādām doņu sugām. No citām blaktīm vēl var atzīmēt tikai sīka izmēra blakti, kas mazliet atgādina tīklblakti (sākotnēji, to pamanot, pat sapriecājos) - balandaugu blakšu (Piesmatidae) dzimtas suga Piesma maculatum. Suga droši vien parasta un dzīvo tiešām uz 'balandaugiem' - gan pašām balandām (Chenopodium), gan balodenēm (Atriplex). Redzēju gan tikai otro reizi mūžā un arī pirmā reize bija tādā pašā situācijā - liedagā uz kāda sprungulīša. 

Skrejvabole Clivina fossor

Skrejvabole Agonum (=idiochroma) dorsale

Skrejvabole Dyschirius sp.

Dominējošākās kukaiņu grupas, ko tur izskalojumos varēja sastapt bija skrejvaboles un īsspārņi. Nekas gan tāds pārlieku interesants šķiet starp tiem netrāpījās. Vismaz tāds, ko varētu viegli atpazīt tāpat 'uz aci'. Ja nu varbūt Clivina fossor, kas ir suga ar visai raksturīgu ķermeņa formu. Suga gan skaitās bieži sastopama, taču kaut kā līdz šim fotogrāfējis nebiju. Tāpat beidzot izdevās normālāks kadrs ar bieži sastopamu Idiochroma dorsale, kas gan te pludmalē noteikti bija ieklīdusi nejauši, jo tā principā g.k. ir sastopama agrocenozēs. Vairākums īpatņu gan bija no grūti nosakāmo sugu grupas - dažādi Bembidion-i, Dischyrius-i u.c., ko pēc foto ne visus var atpazīt. Par īsspārņiem nemaz nerunāsim - tur praktiski visas sugas bija tādas sīkas un neko neizsakošas tā ka tos praktiski vispār nefotogrāfēju. Starp košākajām sugām vien bija pāris Paederus-i, kas šādās vietās ir gana tipiska suga. 

Ūdensmīlis Helophorus sp.

Peldvabole Haliplus sp.

Vispār tā bija tāda šo dienu caurvijoša tēma - daudz dažādu sīka izmēru vabolīšu no dzimtām vai ģintīm, ko pēc foto nav iespējams īsti noteikt. It kā interesanti, jo, piemēram, tādas peldvaboles šķiet vispār fotogrāfējis nebiju (jo normāli tās dzīvo zem ūdens) - tā ka vismaz ir tagad kolekcijā normāls šīs dzimtas (Haliplidae) pārstāvja foto. Taču tā kā es pēdējā laikā esmu tiešām kļuvis g.k. par 'sugu mednieku', tad tomēr mazliet ne līdz galam interesanti. Tā, piemēram, kādi Helophorus ģints ūdensmīļi ir jau redzēti iepriekš, bet nu sugas tur  ir sarežģīti nosakāmas pat, ja tur vaboli rokās un pēta to zem binoklulāra lielākā palielinājumā. Kur nu vēl pēc foto. T.i. vismaz šīs grupas nespeciālistam, jo var jau būt, ka pasaulē ir arī kāds spečuks, kas tīri uz pieredzes rēķina varētu ar samērā augstu precizitāti (bet, droši vien arī ne 100%) sugas nosaukt pēc foto. Es tāds, protams, neesmu. Tā ka droši vien manā sugu kolekcijā neviena precīzi noteikta Helophorus ģints suga tik drīz arī neparādīsies. Ar to laikam jāsamierinas.

Mugurradzis (Notoxus monoceros)

Smecernieks Archarius (=Curculio) crux

Melndzeltenā mārīte (Tytthaspis sedecimpunctata)

Bet nu labi - daži līdz sugai atpazīstami objekti tomēr vēl atradās. Piemēram, bija vairākas vaboles ar raksturīgu segspārnu zīmējum un vēl raskturīgākas formas priekškrūšu vairogu, kas pārkaras pāri galvai kā tāds rags. Atbilstošs arī latviskais nosaukums - mugurradzis (Notoxus monocerus). Samērā parasta skudrvaboļu (Anthicidae) dzimtas suga, kas apdzīvo g.k. dažādus zālājus. Normālos apstākļos dabā visai grūti fotogrāfējams radījums, jo kā jau skudrvabolēm pienākas - pārvietojas ļoti veikli. Tā ka katrs jēdzīgais šīs sugas foto principā ir gandrīz 'zelta vērtē'. Gandrīz tik pat raksturīga izskata suga ir arī "ticīgais" smecernieks ar baltu krustu uz mugras - Archarius crux. Kā redzamas, tad pat sugas latīniskajā nosaukumā ir atsauce uz šo krustu (crux = krusts). Mazliet gan rodas jautājumi kādas konfesiju šis smecernieks pārstāv, jo krusts tomēr ir kājām gaisā - vai tik nebūs sātanisma pielūdzējs? Vai vismaz blekmetāla cienītājs kā minimums. Lai nu kā - agrāk tādu sugu redzējis nebiju, tā ka vērtīgs kadrs! Skaitās gan parasta suga, kas būtu meklējama uz dažādām kārklu (Salix sp.) sugām. Parasti šādās pludmalēs var arī kārtīgi papriecāties par dažādu mārīšu sugu daudzveidību, taču šoreiz patrāpījās tik kādas 5 sugas. Viena no tām gan bija šogad neredzēta - melndzeltenā mārīte (Tytthaspis sedecimpunctata). Starp citu izrādās visām mārītēm tagad kopš 2. maija ir doti oficiāli latviskie nosaukumi - atrodami Biosistēmu Terminoloģiju centra (BTC) izdotā biļetena 1. sējuma 2. numura rakstā "Organismu latviskie nosaukumi (3)". Pieejams tīmeklī šajā adresē. Vispār ļoti vērtīga iniciatīva, jo kopumā ņemot, dažādu kukaiņu (un arī citu organismu) latviskajos nosaukumos vietām ir ieviesies diezgan paliels bardaks un līdz šim nav bijis īsti neviens, kas to uzņemtos sakārtot. Šķiet, ka Biosistēmu Terminoloģiju centrs (kā saprotu, tad g.k. Artura Stalaža vadībā) varētu būt beidzot uzņēmies šo smago un brīžam nepateicīgo (jo visiem izdabāt jau nekad laikam nevarēs) darbu - gan apkopot esošos nosaukumus, gan tos nepieciešamības gadījumā atjaunināt. Jeb kā tas rakstīts pašā BTC biļetena 1. numurā, citēju: "Viens no šo revidēto nosaukumu sarakstu pamata mērķiem ir — nodrošināt publisku pieeju zinātniskajai terminoloģijai atbilstošiem organismu taksonu latviskajiem nosaukumiem, lietošanai speciālajā mācību literatūrā un oficiālajā saziņā.". Cik nu paskatīju, tad, manuprāt, vairums nosaukumu ir gana jēdzīgi un atbalstāmi - būs te blogā vismaz mārītēm tie jāievieš, lai sāk plašāk aiziet tautās! 

Samtmuša, visticamāk Acrosathe annulata

Apmēram tā tad pagāja pāris stundas pludmalē. Nekas izcils, bet nu galīgi tukšā jau arī gluži ne. Noslēgumā jau pie Kalngales dzelzceļa stacijas, sausā smilšainā klajumā pamanīju šādus interesantus, pelēki sudrabainiem matiņiem klātus divspārņus - samtmušas! Vairums sugu gan ir klātas zeltainiem vai kādas citas krāsas matiņiem un šādu sudrabaino sugu nav daudz. Pēc noteicēja šī man sanāk kā Acrosathe annulata. Dzīvojot tipiski kāpās u.c. smilšainās vietās. Pieaugušās mušas tā arī mīlot sēdēt atklātās vietās uz smiltīm, kur tās patiesībā nemaz tik viegli nav pamanīt, jo gaišais ķermeņa apmatojums uz gaišo smilšu fona diezgan labi tomēr saplūst. Kāpuri esot ļoti slaidi un gari un dzīvo tieši smiltīs un irdenā augsnē. Tagad tā pētu internetā bildes un domāju vai tik tādus arī neesmu kaut kad redzējis - vismaz pāris reizes noteikti esmu smiltīs atradis tādus ļoti slaidus, baltus kāpurveidīgus radījumus, kas ļoti aktīvi lokās un kustās. Vai arī varbūt tās bija kādas nematodes? Jāpēta vai neesmu nofotogrāfējis... Bet nu šādu sudrabainu samtmušu dabā noteikti redzēju pirmo reizi!  Glīts radījums. 

Īsa pastaiga Botdārzā

Smecernieks Phyllobius oblongus

Nu jau laiks ieskatīties krietni svaigākos notikumos - t.i. šīs bildes nav pat nedēļu vecas (pēdējā laikā samērā rets notikums te blogā). Vajadzētu strikti mēģināt pieturēties pie šāda grafika - uzrakstīt par redzēto apmēram nedēļas laikā pēc notikuma. Protams, ņemot vērā, ka pašlaik ir pats pats pats karstākais laiks kukaiņu medībām dabā, tad grūti jau būs - t.i. pašlaik šī ieraksta rakstīšanas brīdī jau ir rindā sastājušās vēl četru pastaigu veikums, kur ir virkne ļoti interesantu sugu par kurām noteikti te vēlos uzrakstīt. Bet tā kā dabā tiešam dzīvība kūsā visās malās tad galīgi negribas sēdēt telpās pie datora! Būs ko pasvīst, lai tiktu ar visu galā. Uz rudeni atstāt noteikti negribas. Tāpēc šo ierakstu varbūt mēģināšu tādu īsāku (he, kuru gan es te mēģinu apmānīt? Nebūs īsāks!), jo šis pēc būtības nebija arī nekāds nopietnais izgājiens dabā - ceturtdien, 25. maijā pēc darba vienkārši divas stundas pastaigāju pa LU Botānisko dārzu, pievēršot vairāk uzmanību dārza vairāk aizaugušajiem nostūriem. Varbūt arī mazliet bija doma paturpināt augļkoku zaru koksngrauža (Tetrops praeustus) meklējumus, ko līdz šim joprojām neesmu redzējis (ja būtu - tad jau tam te būtu veltīts svinīgs ieraksts). Darbojos g.k. ar dauzāmo paladziņu, jo citādi jau laikam to sīko koksngrauzīti būs grūti ieraudzīt. Metode pati par sevi man ļoti patīk un rezultāts nebija ilgi jāgaida. Nē, koksngrauzītis arī šajā dienā 'no debesīm' nenokrita, bet toties jauna smecernieku suga manam fotoarhīvam gan - Phyllobius oblongus. Skaitās gan parasta suga un viena no tādām viegli atpazīstamajām Phyllobius ģints sugām, jo citas tādas brūnas un spīdīgas sugas nav (vismaz šajā ģintī ne - citās ģintīs pēc krāsojuma ir jau gan arī kādas līdzīgas sugas, bet tām ķermeņa forma atšķirīga). Dzīvo uz dažādu lapkoku lapām t.sk. arī ābelēm no kurienes tad man viņi (bija vairāki - vismaz 3) nokrita. 

Ābeļu zaļganā ziedsprīžmeša (Pasiphila rectangulata) kāpurs

Kādas ķērpjuts, iespējams Loensia sp. nimfa

Īpaši citus pārsteigumus ābeļu zari šoreiz neatnesa. Ik pa laikam nobira arī kādi kāpuriņi, taču vairums no tiem bija tādi sīki un zaļganas nokrāsas bez īpašām pazīmēm. No tāda raksturīgāka izskata kāpuriem varētu atzīmēt šādus zaļganus kāpurus ar sarkanīgu joslu visā ķermeņa garumā. Te attēlā varbūt tā ļoti pēc sprīžmeša kāpura neizskatās, taču pārvietojās tiem raksturīgajā manierē - 'metot' sprīžus. Izrādījās, ka krāsojums ir gana raksturīgs, lai varētu pat viegli izpīpēt sugu - ābeļu zaļganais ziedsprīžmetis (Pasiphila rectangulata). Nekas jau rets un droši vien ābeļu audzētājiem šī suga galīgi nepatīk. Tajās aprindās šī suga ir pazīstama arī ar latvisko nosaukumu 'bumbieru sprīžmetis'. Tātad acīmredzot mēdz 'skādēt' arī bumbierēm. Pāris vietās no zariņiem nobira arī ar gružiem aplipušas ķērpjutis, kas tādā veidā laikam mēģina sevi nomaskēt. Iespēajms kāda no Loensia ģints ķērpjutīm. 

Mīkstspārnis Cantharis pellucida

Mīkstspārnis Cantharis rustica

Maija beigas un jūnijs pavisam noteikti ir mīkstspārņu laiks! Kurš gan nav redzējis šādas vidēja izmēra vaboles ar tumšiem segspārniem, oranžu vēderu un sarkanīgu priekškrūšu vairogu? Ņemot vērā, ka tām patīk sēdēt kaut kur zāles stiebru galos u.c. atklātās vietās, tad principā tagad nav iespējams iziet cauri nevienai pļavai, neieraugot kaut vienu šādu vaboli. Sugu ziņā gan tā varbūt nav tā pati interesantākā grupa, jo vairums šo sarkanmelni krāsoto sugu ir bieži izplatītas un kādu tādu īpašu retumu starp tām ir grūti atrast. Līdz ar to tādā vasaras karstumā, kad apkārt ir daudz kā cita, ko pētīt un vērot, es mīkstspārņus pēdējā laikā esmu pasācis tomēr ignorēt. Šajā dārza pastaigā gan daži tik glīti pozēja, ka bija grēks nenofotogrāfēt. Abas sastaptās sugas, Cantharis pellucida un C. rustica ir ļoti parastas sugas un vienas no tām, ko tad visbiežāk arī var redzēt (vēl 'populāras' sugas ir nigricans un fusca). Visas tādas parastākās sugas praktiski esmu jau redzējis un nofotogrāfējis (trūkst šķiet tikai C.lateralis), kas gan nav nekāds dižais sasniegums, jo principā mīkstspārņu sugu pamatu apskatīt un ieraudzīt (ja uz to mērķtiecīgi koncentrējas) var arī vienas vasaras laikā. T.i. ja runā tikai par šādiem sarkanmelnajiem mīkstspārņiem, kas dzīvo pļavās, jo tā jau šajā dzimtā kopumā sugu daudzveidība ir krietni vien lielāka un ir arī saujiņa retāku sugu, kādas es, protams, vēl neesmu sastapis, kā arī atsevišķas ģintis (Malthinus un Malthodes), kuru noteikšana ir ļoti sarežģīta un pēc foto praktiski neiespējama. 

Aveņvabole Byturus ochraceus

Smirdīgā rožvabole (Oxythyrea funesta)

Ādgrauzis Anthrenus scrophulariae

Koklapsene Arge ochropus

Šur un tur pārslēdzos no paladziņa uz vienkāršu apkārtnes vērošanu un vienā pleķītī pievērsos arī ziedu pētīšanai. Varbūt tāda īstā čemurziežu sezona vēl nav sākusies, taču pienenes gan ir pilnziedā! Kukaiņiem gan pienenes varbūt nav tās pašas pašas populārākās puķes (t.i. tīri salīdzinot sugu daudzveidību, kas šos ziedus apmeklē - uz dažādiem čemurziežiem dažādas sugas var tomēr novērot vairāk kā uz pienenēm), bet šis tas jau uz tām, protams, sēž. Sākotnēji interesants šķita, smirdīgās rožvaboles (Oxythyrea funesta) novērojums, jo šķita, ka tas varētu būt samērā agrs novērojums, taču tagad tā skatos, ka pagājušajā gadā dabasdati.lv ziņojumi ir jau sākot no 8. maija. Tātad maija beigas laikam ir pilnīgi normāls laiks priekš pirmajām vabolēm. Lielāka masveidība, protams, gan ir mazliet vēlāk. Runājot par masveidību, uz dažām pieneņu galviņām lielā skaitā (>10 īp.) sēdēja nelielas, brūnganas vabolītes, kas klātas ar blīvu apmatojumu - aveņvaboles! Jā, tās nelietīgās vaboles, kuru kāpurus mēs tik ļoti nemīlam atrast, liekot pie mutes kādu treknu un gardu aveni. It kā gan baigi satraukties par šiem kāpuriem nevajadzētu, jo kādu daļu no tiem mēs tik un tā nepamanām (ne vienmēr tie tur tā tik atklāti sēž un ir pamanāmi) un tāpat gardu muti apēdam kopā ar ogu. Un visi esam dzīvi un veseli. Galu galā, ja kāpuriņš visu dzīvi ēd tikai aveni, tad pats pēc avenes jau arī garšo. Lai nu kā tur ar to ēšanu nebūtu, Latvijā ir divas aveņvaboļu sugas - tomentosus un ochraceus. Abas līdzīgas, bet ja saliktu abas blakus, tad atšķirt varētu pat ļoti labi. Šajā gadījumā uz pienenes sēdēja Byturus ochraceus, jo ķermenis kopumā izteikti brūnganā krāsā (tomentosus - ar zaļgandzeltenu nokrāsu) un galva ar ļoti lielām, 'izvalbītām' acīm, kas aizņem praktiski visus galvas sānus (tomentosus - acis mazākas). Netipiskos gadījumos, ja rodas šaubas, tad gan jāpēta ģenitālijas. Citā vietā savukārt tomēr bija uzplaukuši arī kādi čemurzieži un tur tiešām daudzveidība bija lielāka - sākot gan ar sīciņajiem ādgrauzīšiem Anthrenus scrophulariae (nesajaucama izskata suga), gan dažādiem plēvspārņiem. Trāpījās arī viena koklapseņu (Argidae) dzimtas suga - Arge ochropus, ko izrādās nebiju nemaz iepriekš fotogrāfējis. Līdzīga krāsojuma sugas (oranži melns ķermenis un pēdiņu posmi ar melniem 'gredzentiņiem') ir vairākas - tajā skaitā arī starp zāģlapsenēm, kas ir pavisam cita dzimta (Tenthredindiae). To ka šis kukainis pieder pie koklapsenēm var viegli pateikt pēc taustekļiem, kas visā tā garumā ir kā viens, nedalīts posms (vien to pašā pamatnē ir daži nelieli dalīti posmiņi) - tādā kā vāles formā. Citām dzimtām taustekļi tomēr ir sadalīti nelielos posmiņos visā to garumā.   

Mīksblakts Miris striatus nimfa

Svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum)

Blakšu ziņā šī diena nekādus īpašus pārsteigumus neatnesa. No dažiem kokiem vien nokrita šādas skudrām līdzīgas mīkstblaktis. Lai arī tiešām ir dažas tādas sugas, kam pieaugušie tā apmēram arī izskatās pēc skudrām, šī tomēr nebija neviena no tādām sugām - vien mīkstblakts Miris striatus nepieaudzis īpatnis. Šīs sugas pieauguši īpatņi īstenībā ir vieni no glītākajiem savas dzimtas pārstāvjiem - ar melni dzelteni strīpainiem segspārniem un oranžām kājām. Būs vēlāk sezonā jāpamedī - īsti labu kadru ar šo sugu nav. Uz čemurziežiem savukārt sēdēja viena cita ļoti zīmīga blakšu suga, ko, līdzīgi kā mīkstspārņus pļavā, visticamāk ir redzējis gandrīz vai jebkurš - svītrainā vairogblakts (Graphosoma lineatum). To var redzēt gandrīz visur kur zied čemurzieži un nereti pat ļoti masveidīgi - desmitiem īpatņu nelielā platībā. Sugas krāsojums ir ļoti raksturīgs un nesajaucams - gluži kā futbolkomandas 'AC Milan' krekliņi. Attiecībā uz šo sugu interesants varētu būt fakts, ka nav gluži tā, ka vienmēr tā ir bijusi tik ļoti parasta un sastopama 'visās malās'. Kā jauna suga Latvijas faunai konstatēta vien 1952. gadā (23. jūlijā pie Elejas, I.Kazaka, atradne publicēta Zanda Spura 1953. gada rakstā "Jaunas ziņas par Latvias PSR Heteroptera faunu"). Kopš tā laika acīmredzot ir pakāpeniski izplatījusies, jo jau 1957. gada Z.Spura grāmatiņā "Vietējās blakšu sugas" ir minēts, ka bez dažiem atradumiem Zemgales līdzenumā, 1956. gadā ir atrasta vēl četrās citās vietās. Droši vien grūti būs precīzi atzīmēt to brīdi, kad tā bija jau izplatījusies visā Latvijā (varbūt 70-ajos vai 80-ajos gados?), bet es katrā ziņā neesmu pieredzējis tādu brīdi, kad šī suga būtu bijusi uzskatāma par retumu. Vismaz jau no agras bērnības (tātad droši vien kaut kad 90to gadu vidū) ir vāji atmiņu uzplaiksnījumi, ka vasarnīcas apkārtnē tās varēja redzēt gana daudz. Iespējams līdzīga situācija kā putniem ar lielo balto gārni - jaunākās un nākotnes paaudžu putnu vērotājiem un ornitologiem droši vien būs grūti iedomāties, ka lielais baltais gārnis līdz pat 90-ajiem gadiem bija liels retums! Ar tālāku kolonizāciju ziemeļu virzienā svītrainai vairogblaktij gan tik raiti izskatās, ka nav veicies, jo, ja pareizi saprotu, Somijā pirmo reizi konstatēta vien 2006. gadā. Tā lūk!

Uz ziemeļiem!

Piepjvabole Tritoma subbasalis

Varbūt kādam šī ieraksta nosaukums liksies mazliet maldinošs, jo nē - šis nebūs stāsts par to kā es devos uz Somiju, un pat ne uz Igauniju. Devos tepat vienas dienas izbraucienā uz Latvija ziemeļiem. Varētu rasties jautājums - kas tad Latvijā maz ir par ziemeļiem? Esam taču maza valsts un lielas atšķirības starp dienvidiem un ziemeļiem taču nav? Lielas atšķirības varbūt tiešām nav, taču nelielas gan! Ja runājam, piemēram, par dažādām kukaiņu sugām, tad atšķirības var būt pat visai būtiskas - Kurzemes un Latgales dienvidu daļā ir pulka sugu, kuras Vidzemes ziemeļos ir ļoti retas vai pat nav konstatētas vispār. Un arī otrādi - Vidzemes ziemeļos ir sugas, kas citur Latvijā nemaz nedzīvo! Tiesa šīm sugām pēdējos gados neklājas viegli, jo dažādu apstākļu dēļ (klimata pārmaiņas, biotopu degradācija u.c.) tās lēnām vai reizēm pat visai strauji sākušas pazust no Latvijas. Tā jau tas ir - sugas, kas ir sava areāla perifērijā (piemēram, ziemeļu sugas Latvijā) ir daudz jūtīgākas pret dažādām izmaiņām, kas skar to dzīvotnes kā sugas, kam Latvija ietilpst to pamatareālā. Viena no šādām sugām ir mazais purvraibenis (Boloria freija), ka Latvijā nav redzēta nu jau gadus 37. Vai ir izzudusi? Kas zin - nevar izslēgt arī šādu variantu. Taču nav jau tā, ka katru gadu pētnieki ieguldītu daudzas cilvēkstundas, lai šo sugu meklētu. Pilnībā iespējams ka kādā purvā vēl šī suga slēpjas. Tā nu pagājušajā nedēļā devos uz vienu no šādiem purviem - Tīrpurvu Smiltenes novadā. Biju jau te bijis pagājušajā gadā, bet tad biju iespējams mazliet par vēlu. Šogad atkal bija sajūta, ka varbūt mazliet par ātru? Jebkurā gadījumā gan jāsaka, ka šis Tīrpurvs varētu arī vairs nebūt īsti piemērots šai sugai, jo ir meliorācijas totāli sabojāts. Tādu īsteni mitru vietu varētu pat teikt, ka purvā nav un var droši tur brist, nebaidoties kaut kur iekrist kādā akacī. Ir vairāki Skandināvijā veikti pētījumi, kur ir noskaidrots, ka mazais purvraibenis ir viena no jūtīgākajām sugām tieši pret susināšanu un samērā īsā laika sprīdī (dažu desmitu gadu laikā) var no kādām iepriekš apdzīvotām vietām pazust pavisam. Problēma droši vien slēpjas kādās mikroklimata izmaiņās, jo principā barības augi jau pēc purva susināšanas parasti paliek (šīs sugas gadījumā - lācenes), bet acīmredzot izmainās kaut kas cits, kas kāpuriem vairs nepatīk un tie nespēj pilnvērtīgi veikt savu attīstību. Tā ka no tāda viedokļa Tīrpurvs noteikti nebija tā labākā izvēle, bet nu - pārbaudīt tomēr gribēju, tāpēc devos ceļā! 3h ar autobusu, apmēram 8 stundas dabā - pilnīgi pietiekami foršai pastaigai!

Vairogblakts Eysarcoris aeneus

Kailvabole Anisotoma humeralis

Uzreiz gan pašā purvā nebridu un sākumā ceļš mani veda pa LVM meža ceļu pa kuru biju gājis arī pagājušajā gadā. Vienā vietā atminējos, ka ceļmalā jābūt nelielam, bet glītam klajumiņam ar piepjainiem bērzu un nolūzušiem apšu stumbeņiem gar malām. Saule patīkami sildīja un kukaiņu aktivitāte bija labi jūtama! Tā, piemēram, izdevās pamanīt divas šajā gadā neredzētas vairogblakšu sugas no kurām nofotogrāfēt gan izdevās tikai vienu - Eysarcoris aeneus. Varētu nebūt tā biežākā suga. Izmērā gan salīdzinoši neliela (vismaz priekš vairogblakts), kas varbūt ļauj tai vieglāk noslēpties no ziņkārīgākām acīm. Tāpat šajā pudurī bija satikšanās ar dizaini līdzīgām vaboļu sugām (taču pēc būtības - ļoti atšķirīgām) - melnām ar sarkanu laukumu uz katra segspārna. Īpaši interesanta šķita piepjvaboles Tritoma subbasalis, jo suga galīgi nav reta, taču pēdējo reizi šķiet biju redzējis vien 2012. gadā. It kā ne pārāk sen, taču jaunības dienās, kad vēl nefotogrāfēju vai īsi pēc fotokarjeras sākuma šos satiku katru gadu samērā daudz. Pārsvarā dzīvo uz nelielajām tauriņpiepēm. Diez vai varētu būt tā, ka suga būs gājusi mazumā - vienkārši nav šajos gados paveicies ar novērojumiem. Līdzīgi reti pēdējā laikā ir izdevies redzēt kādas no kailvabolēm (Leiodidae dzimta). Tur gan sugu noteikšana stipri sarežģīta un praktiski no Anisotoma ģints vienīgi šī suga, A.humeralis, ir viegli atpazīstama, jo atšķirībā no citām kailvabolēm, šai sugai segspārni tomēr ir klāti smalkiem matiņiem (izskatās viegli matēti).  Ļoti bieži sastopama suga g.k. uz bērzu piepēm. Mans sastaptais eksemplārs to arī darīja  - sēdēja uz bērza kritalas augošas piepes. 

Smecernieks Brachyosomus echinatus

Lapgrauzis Prasocuris (=Hydrothassa) marginella

Sastapt sen neredzētas paziņas vienmēr ir jauki, bet vēl jaukāk ir sastapt iepriekš neredzētas radības (te es, protams, runāju par kukaiņiem ne cilvēkiem). Joprojām vēl atrodoties ārpus purva paveicās tikt pat pie veselām divām šādām sugām. Pirmais bija interesanta izskata sīks smecernieks - Brachyosomus echinatus. Uzreiz pamanāma ir galvenā šīs sugas noteikšanas pazīme - garie un retie matiņi uz segspārniem! Mazliet atgādina tādu kā 'ezīti'. Smalkāki un īsāki matiņi uz segspārniem varbūt nav nemaz tik reta parādība starp smecernieku sugām (taču tik un tā biežāk dominē vai nu pieguloši matiņi vai arī segspārni klāti ar zvīņveidīgiem 'matiņiem'), taču tik izteiksmīga 'frizūra' ir vien retajai sugai, kas, protams, atvieglo sugas noteikšanu. Suga skaitās bieži sastopama. Tāpat bieži sastopama ir arī otra suga - lapgrauzis Prasocuris marginella. Dzīvojot g.k. slapjās pļavās uz purenēm, gundegām u.c. augiem. Man divi eksemplāri gan sēdēja uz nātrēm - nezinu vai tāpat vien vai arī tiešā nodarbojās ar to graušanu? Turpat blakus gan bija arī mitra stigas ieplaka, kur jādomā auga arī kāds piemērotāks augs. Jebkurā gadījumā - sākums labs! 

Sprakšķis Actenicerus sjaelandicus

Sprakšķis Sericus brunneus

Skrejvabole Agonum ericeti

Beidzot biju ticis līdz purvam! Sāku acis pārslēgt no sīkajām radībām uz kaut ko mazliet lielāku - dienastauriņiem. Nezinu vai patraucēja saulei priekšā aizslīdējušais lielais mākonis vai tiešām biju mazliet par agru ieradies (šogad tauriņu lidošanas sezona varētu būt par kādu nedēļu mazliet iekavējusies), bet visā purva maršruta laikā neredzēju nevienu oranžo raibeni. T.i. pat agrie purvraibeņi nebija izlidojuši, kam te vajadzēja riņķot biezā slānī. It kā gan mazais purvraibenis ir pat kādu brīdi agrāka suga, tā ka tīri teorētiski - ja tauriņš te būtu, tad varbūt tomēr tam vajadzēja lidot. Bet nebija. Vien pāris iemaldījušies kāļu balteņi un daži aveņu astainīši. Nu ja tā, tad pievērsos citu purva radību vērošanai. Šur un tur ik pa laikam varēja pamanīt uz priedīšu zariem sēdošus sprakšķus. Vienu sugu, Actenicerus sjaelandicus, šajā dienā redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā! Tā izskatās, ka tam purvi patīk. Palasot par šīs sugas bioloģiju tā arī laikam iznāk, jo kāpuri dzīvo augsnes virskārtā starp sūnām, satrupējušiem koksnes fragmentiem u.c.. Īpaši patīkot mitras vietas un spēj paciest arī periodiskas ūdenslīmeņa maiņas. Mazliet mazāk, bet tāpat samērā daudz bija arī cita sprakšķu suga - Sericus brunneus. Arī šai sugai purvi esot viens no iecienītākajiem biotopiem. Interesanti, ka, lai arī vabole nav no tām lielākajām, attīstības cikls varot ilgt pat 4 gadus. Tas iespējams tāpēc, ka kāpuri līdzīgi kā iepriekšējai sugai dzīvo zemsedzē zem sūnām un jo īpaši ir iecienījuši vēsas un mitras vietas. Vēl no tādām tipiskām purva sugām, ko izdevās redzēt daudz, bija skrejvabole Agonum ericeti. Pēdējos gados it kā redzētas regulāri (kas ir tikai normāli, jo purvos tā droši vien ir masveidīgākā skrejvaboļu suga), bet normālu kadru līdz šim nebija, jo tās parasti sasodīti veikli pazūd kaut kur starp sfagniem u.c. purva veģetāciju. Šoreiz kaut kā vaboles bija pretimnākošākas - vispirms vienā sfagnu pleķītī daudz maz rezultatīvi pacīnījos ar kādām 5 vabolēm, bet beigās viena vabole pavisam glauni nopozēja šaura, bet aizdomīgi dziļa, sfagniem klāta grāvja malā. Tā nu tur cīnījos pa purvu līdz atkal manu nodarbi pārtrauca telefona zvans. Nebiju pat īsti paspējis pārmīt dažu teikumus, kad pamanīju, ka uz mana entomoloģiskā tīkliņa sēž... SPĪĻBLAKTS!

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts Phymata crassipes

Šajā brīdi gan sarunu vienkārši pārtraucu, jo šo objektu nu galīgi negribēju riskēt palaist garām! Kā tā nonāca uz mana tīkliņa nav ne jausmas - droši vien nejauši uzlaidās, jo kādu pēdējo 5 minūšu laikā tīkliņu nebiju īsti lietojis (vicinājis pa gaisu). Lai nu kā, spīļblakts (Phymata crassipes) ir viena no manām blakšu sapņu sugām! G.k. dēļ sava specifiskā izskata! Ņemot vērā, ka blakts tomēr visai labi maskējas un arī kopumā Latvijā ir reti (vai pat ļoti reti?) sastopama, tad tā īsti cerējis to teiksim šogad sastapt nemaz nebiju. Bet lūk - reizēm vajag vienkārši atrasties pareizajā vietā un pareizajā laikā un pareizajā brīdī paskatīties uz entomoloģisko tīkliņu. Kā jau nosaukums liecina, tad galvenā spīļblakts īpašība ir īpatnējās priekškājas, kas ir pārveidojušās par sava veida 'spīlēm', ko blakts izmanto, lai satvertu laupījumu. Patiesībā dizains ļoti līdzīgs dievlūdzējiem, kuriem arī priekškājas ir līdzīgas uzbūves un arī pilda tādu pašu funkciju. 

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts Phymata crassipes

Spīļblakts patiesībā ir viena no laupītājblakšu (Reduviidae) dzimtas sugām, bet reizēm kopā ar citām spīļblaktīm tiek pat iecelta arī pati savā dzimtā. Mīl atklātus un saulainus biotopus - g.k. sausas pļavas, bet acīmredzot nesmādē arī purvus, kas taču arī ir gan atklāts, gan saulains biotops. Vismaz daži no man zināmajiem atradumiem Latvijā kā reizi ir no purviem. Nelielais novērojumu skaits (piemēram, portālā dabasdati.lv nav ziņots neviens šīs sugas novērojums) droši vien saistās ar sugas izskatu un lēnīgo uzvedību. T.i. blakts no attāluma drīzāk izskatās pēc kaut kāda uz auga aizķērušās gruža nevis kaut kā dzīva. Kustās tā arī visai lēnīgi, bet brīdī kad tā medī, tā ir pavisam nekustīga - gaidot kad medījums pienāks tuvumā pats. Līdz ar to, tā vienkārši staigājot pa pļavām un purviem es pat nezinu kā jāpaveicas, lai blakti pamanītu sēžam uz kāda auga. Neticama veiksme man!

Raibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria)

Lapgrauzis Plateumaris discolor

Ar to gan 'jaunumi' purvā nebeidzās - mazliet negaidīti trāpījās pat iepriekš neredzēta tauriņu suga! Protams, gan ne dienastauriņš, bet naktstauriņš. Tiesa gan tāds naktstauriņš, kas lido pa dienu - raibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria). Purvā lidinājās vairāki šīs sugas eksemplāri un nācās krietni pasvīst līdz izdevās vienu 'pielauzt' kaut cik nopozēt. Iespējams palīdzēja kārtējais mākonis, kas aizlīda priekšā saulei, jo citādi, saulē uzsiluši, šie tauriņi ir ļoti tramīgi. Nekas gan pārāk rets, tik vien, ka lido agri sezonā un tikai purvos. Ja nokavē lidošanas lai vai meklē nepareizos biotopos, tad sugu grūti konstatēt. Vairākās vietās ik pa laikam gan uz priežu zariņiem, gan uz makstainajām spilvēm un citām purva graudzālēm varēja manīt Donacia ģints lapgraužus. Kādus pāris rūpīgi nofotogrāfēju, jo šķita, ka ja jau tā konkrēti sēž uz purva augiem purva vidū, tad varētu būt kāda interesantāka, tieši ar purviem saistīta suga. Šie lapgrauži gan nav tie vieglākie noteikšanā un līdz ar to nebija liels pārsteigums, ka pat, rūpīgi skatoties pazīmes noteicējā, nekādi netiku gudrāks, kas tā par sugu. Pēc kāda brīža gan atskārtu, ka būšu pieļāvis tādu tipisku cilvēka, kas 'it kā visu taču jau zin', kļūdu - sāku noteikšanu nevis pēc ģints tabulām, bet uzreiz metos pētīt jau konkrēti Donacia ģints noteikšanas tabulas. Skaidrs, ka neko tur nevarēju atrast, jo šīs vaboles nemaz nebija no šīs ģints! Biju kaut kā piemirsis, ka Donacia ļoti līdzīgas ir divas citas ģintis - Donaciella un Plateumaris. Sapratis savu kļūdu, mazliet pakāpos noteicējā uz sākumu un viss kļuva skaidrs - jāmeklē Plateumaris ģintī! Tur ar noteikšanu it kā viss samērā vienkārši, jo pilnībā tumšas kājas principā ir tikai divām sugām - sericea un discolor. Dažādi avoti gan uz šīm sugām skatās mazliet atšķirīgi, jo pastāv versija, ka dicolor ir sericea pasuga jeb varietāte. Bet nu vairumā noteicēju gan abas sugas ir izdalītas un es tad pie šāda dalījuma arī pieturēšos. It kā abas sugas ir ļoti līdzīgas un pēc foto nevajadzētu varēt tās atpazīt, taču vismaz viena pazīme (priekškrūšu vairogam ir izteikta gareniskā josla tā vidusdaļā, kas ir raupja un grumbuļaina) nolasās tīri labi, kā arī spilves (Eriophorum) kā barības augs ir minēts tikai Plateumaris discolor. Šādi tādi vēl sīkumi un principā emsu par 99,9% pārliecināts, ka šajā dienā sastaptie īpatņi visi bija P.discolor. Nekam retam tam nevajadzēt būt, taču dēļ tā, ka varbūt tā sistemātika ne vienmēr ir bijusi līdz galam skaidra, tad iespējams daļā gadījumu kādi sericeus novērojumi patiesībā attiecas uz discolor.  

Kāļu baltenis (Pieris napi)

Smecernieks Rhyncheaenus lonicerae

Ipsolopa Ypsolopha nemorella kāpurs

Izlienot no purva, beidzot parādījās arī lielāka dienastauriņu daudzveidība. Nu labi - tie paši kāļu balteņi jau vien dominēja, bet nu vismaz arī viens krūkļu zilenītis, acainais raibenis, mazie nātru raibeņi un arī gada pirmais parastais resngalvītis. Uz tiem gan prāts man tagad nenesās - interesi piesaistīja vairāki palieli sausseržu (Lonicera xylosteum) krūmi, kas auga gar ceļmalu. Rūpīgāka šo krūmu inspekcija atklāja, ka uz tiem dzīvo samērā daudz sīciņu, aktīvi lēkājošu smecernieku - Rhynchaenus lonicerae! Tādi iepriekš nebija manīti un nav jau brīnums, jo, lai šo sugu atrastu un ieraudzītu, ir speciāli jāvērš skatiens uz sausseržiem, kas ir šīs sugas vienīgais barības augs (par to jau liecina sugas latīniskā nosaukuma epitets 'lonicerae' = sausseržu). Turpat uz sausseržu lapām bija arī vairāki sīciņi, kāpuriņi, ko šķiet izdevās identificēt kā ipsolopa Ypsolopha nemorella kāpurus, kam sausserdis arī ir galvenais barības augs. Tagad tā skatos, ka izrādās pieaugušu tauriņu šai sugai nemaz neesmu redzējis, tā ka principā var arī skaitīt pie jaunumiem. 

Zemesblakts Megalonotus antennatus

Ādgrauzis Globicornis emarginata

Ādgrauzis Globicornis emarginata

Turpinājumā ceļš mani aizveda līdz nelielam izcirtumam, kura malā gozējās milzīgs bērza stumbenis apaudzis ar neskaitāmām piepēm visā tā augstumā. Pa gabalu izskatījās gana interesants objekts, ko būtu vērts aplūkot tuvāk. Tā piekājē vispirms gan atradās zemesblakts Megalonotus antennatus, kas šoreiz nekur prom neskrēja un ļoti glīti ļāva sevi iemūžināt. Kaut visi kukaiņi ņemtu priekšzīmi.. Uz bērza stumbeņa atradās samērā klasisks sugu komplekts - melnulis Bolitophagus reticulatus, četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus), piepjvabole Triplax russica, mizasblaktis Aradus betulae u.c. Tā tur knosījos kamēr pamanīju pa stumbru skrienam arī tumšu ādgrauzi. Šķita, ka varētu būt kāds no Attagenus, bet jebkurā gadījumā šķita gana neredzēts, lai pacenstos to notvert kadrā. Jau mājās pētot literatūru, nācās secināt, ka būs tomēr pavisam kas cits - Globicornis emarginata mātīte (tēviņiem raksturīgi izteikti pagarināti taustekļu vālītes posmi). Kā izrādās, tad liels retums, jo, spriežot pēc A.Bukeja & co 2013. gada raksta par Latvijas ādgraužiem ("Catalogue of Latvian Dermestidae (Insecta: Coleoptera)), suga Latvijā ir zināma tikai no senām publikācijām. Pēdējais publicētais atradadums varētu būt Haralda fon Ratlefa (Harald von Rathlef) 1905. gada darbā "Coleoptera Baltica. Käfer-Verzeichnis der Ostseeprovinzen nach den Arbeiten von Ganglbauer und Reitter". Citu publicētu atradumu it kā nav, līdz ar to varētu būt, ka šis ir pirmais atradums vairāk kā 100 gadu laikā? No līdzīgās sugas Globicornis corticalis (kas gan Lv nav konstatēta) atšķiras ar matiņu krāsu, kas klāj ķermeni. Šai sugai tie ir melni, bet corticalis - zeltaini, kas izceļas uz tumšo segspārnu fona. 

Ēnvabole Dolotarsus lividus

Tālāk jau ceļš aizveda man mazliet cauri egļu meža pudurim, kur pāris vietās manā ceļā trāpījās arī pa kādai nolūzušai eglei. Tās centos rūpīgi apskatīt, jo teorētiski zemapziņā bija doma par vienu retu koksngrauzīti, kas tieši uz šādām nolūzušām eglēm pavasarī varētu būt atrodams. Rūpīgā apskate ļāva pamanīt citu retumu - ēnvaboli Dolotarsus lividus, kas ir tāda tipiska, foršu (= ar dabiskam mežam raksturīgiem elementiem bagātu) boreālo skujkoku mežu suga.  T.i. tipiska varbūt nav tas pareizais apzīmējums, jo 'tipiskām sugām' būtu jābūt mazliet biežāk sastopamām, bet nu šīs sugas klātbūtne noteikti norāda, ka konkrētais meža gabals ir tīri foršs. Dzīvo man tādas arī vasarnīcas apkārtnē, kur gan diemžēl no šiem foršajiem skujkoku mežiem drīz vairs nekas nebūs palicis pāris. Priekš ēnvabolēm šie sastaptie eksemplāri sēdēja pat visai atklāti, bet atsevišķas sugas (piemēram, tuvu radniecīgā Xylita laevigata) tā reizēm laikam dara - skrien pa koku stumbriem pat dienas laikā. Šajā vietā uz diviem egļu stumbeņiem izdevās pamanīt pat veselus 4 īp. - laba populācija! 

Lapgrauzis Syneta betulae

Taču pats lielākais pārsteigums trāpījās jau atceļā uz autobusu, kad gāju pa izpļautu elektrolīniju (vai arī gāzesvada līniju?) un ik pa laikam papurināju kādu koka zaru, kas tur gar malām auga. Tā teikt, ja nu kāds Pogonocherus nokrīt vai kas tāds. No viena lazdas zara nokrita brūngans, iegarenas formas lapgrauzītis, kas mani galīgi samulsināja. It kā pēc skata kaut kas uz Orsodacne pusi, it kā kaut kas no Galerucella ģints, bet tajā pašā laikā arī varbūt nedaudz atgādināja kādu Zeugophora sugu. Ķermenis arī klāts ar tādiem gareniem, piegulošiem matiņiem? Prāta apcirkņos neko līdzīgu nespēju sameklēt. Bet nu - gan jau kaut kas parasts par ko vienkārši varbūt esmu piemirsis. Brīvākā brīdī gan iemetu aci telefonā, paskatot kādi tad varētu būt varianti, bet nu tradicionālās sugu lapas nekādus īpaši piemērotus variantus nedeva. Kad tiku jau autobusā, joprojām dīdīja ziņkāre un drudžaini metos glāstīt telefonu - nu nevar būt, ka nevarēšu atrast tādu it kā pietiekami zīmīgu lapgrauzi? Poļu lapgraužu lapā gāju cauri jau pa apakšdzimtām - uzmanību piesaistīja kaut kāda 'Synetinae' apakšdzimta. Tur tik viena ģints un viena suga - Syneta betulae. Spiedu virsū, mirklis nepacietības kamēr autobuss iebrauc atkal zonā un aha - tas ir 1 pret 1 mans radījums! Meklējot informāciju tālāk, kļuva skaidrs kāpēc ierastajās vaboļu lapās šo sugu nevarēja atrast - jo tās g.k. koncentrējas uz Centrāleiropas faunu. Syneta betulae savukārt ir tāda izteikta ziemeļu suga, kas ir sastopama vien Skandināvijā, Krievijā, Igaunijā un arī Latvijā. Pie mums kā reizi iet areāla pati dienvidu robeža un patiesībā tas ir diezgan liels retums! Vismaz dažādos rakstos atrodu tikai vienu publicētu novērojumu - 2002. gada 23. maijā Apes novadā starp Lejasciemu un Palsmani (Dundurpils māju apkārtnē) 1 vaboli bija noķēris Dmitrijs Teļnovs. Citu atradumu nav! Ja tā paskatās kartē, tad patiesībā gan apmēram tas pats reģions vien ir - gaisa līnijā attālums starp atradnēm ir mazāks par 15km. Jebkurā gadījumā ļoti negaidīts atradums un kārtējais pierādījums, ka Latvijas ziemeļi tomēr ir mājvieta īpašām sugām! Žēl, ka tik ļoti reti sanāk uz to pusi aizbraukt (jo tālu un arī mazliet bail no lāčiem). 

Ziedmuša Rhingia campestris

Tīklblakts Physatocheila costata

Tātad, lai gan meklēto tauriņu atrast neizdevās, diena tiešām bija izdevusies un noteikti šis gājiens vērtējams kā viens no gada veiksmīgākajiem! Lai dzīve šķistu pavisam skaista, brīdī kad locīju kopā 'dauzāmo paladziņu' uz tā atradās dažas dienas iepriekš redzētā tīklblatks Physatocheila costata! It kā pirms tam paladziņš bija tukšs, tā ka varbūt arī nejauši tik tur uzlaidusies. Lai nu kā - jauna atradne, ko var pievienot Latvijas tīklblakšu apkopojumam. Un pavisam pašās pastaigas beigās vien kādus 200m no autobusa pieturas beidzot izdevās notvert kadrā amizanto Rhingia ģints ziedmušu, kas var lepoties ar ļoti raksturīgu, smailu 'knābīti' sejas priekšpusē. Jau no rīta dažas tādas mušas mani diezgan vazāja aiz deguna, jo laidelējās apkārt un nu ne pa kam negribēja sēdēt mierīgi. Vienīgie brīži, kad tās bija mierīgas bija, kad tās līdz pusei ielīda lakaču (Pulmonaria) ziedos. Kas tad tas par foto, ja no zieda ārā tikai dibens un nav redzama šīs ģints foršākā daļa - galva. Šajā vietā lakači par laimi neauga un mušas (kaut gan laikam bija tikai viena, kas vienkārši pārlidoja no viena zieda uz otru) te barojās uz kaut kādiem krustziežiem. Interesanti, ka literatūrā raksta, ka kāpuri dzīvojot govs mēslos. Šajā konkrētajā vietā tas vēl varētu būt Ok, jo apkārt bija kaut kādi lauki, pļavas un viensētas - varbūt kāda govs arī kaut kur mīt. Taču rīta pusē sastaptās mušas bija meža vidū, nelielā laucītē. Tur jau nu gan govju tiešā tuvumā nebija. Vismaz ne govju govju. Varbūt der arī aļņu govju vai briežu govju mēsli? Jāpalasa būs vēl kādi literatūras avoti - varbūt citos ir minēti arī kādi alternatīvi kāpuru barības substrāti. Ja par sugu noteikšanu, tad šī ir Rhingia campestris, jo vēdera sāni ir ar šaurām, melnām joslām (R.rostrata vēders pilnībā oranžs, bez melna zīmējuma). Man jauna suga un tiešām labs noslēgums izcilai pastaigai Latvijas ziemeļos. Uz atgriešanos kādā citā reizē!   

Tīklblakts Nr.4 - Dictyla humuli!

Tauksakne (Symphytum sp.)

Nākamajā dienā pēc Jumpravas/Dendrārija sekmīgās tīklblakšu dienas bija jābūt Botāniskajā dārzā, bet par cik potenciāli izskatījās, ka varētu būt kādu pāris stundu dīkstāve, tad paķēru līdzi fotoaparātu. Ar domu, ka varētu tad kādu līkumu izmest pa dārzu un paskatīties, kas jauns ar pavasara siltumu ir parādījies. Doma patiesībā bija arī pameklēt vienu Dictyla ģints tīklblakšu sugu, jo vienā Zanda Spura rakstā kā reizi bija atzīmēts, ka viņš Rīgas Botāniskajā dārzā uz ārstniecības tauksaknes (Symphytum officinale) bija atradis vienu sugu (mazliet plašāk par to vēlāk). Biju jau iepriekš piefiksējis, ka vismaz vienā vietā tauksaknes aug diezgan daudz. Tiesa gan ne ārstniecības, bet gan lielziedu (S.grandiflorum), bet varbūt ka tīklblaktīm der arī tāda suga? Tā nu, pienākot brīvbrīdim, devos pastaigā un rūpīgi meklēju un apskatīju visas iespējamās tauksaknes un tām līdzīgos augus (nevarētu teikt, ka joprojām spēju 100% tauksakni atpazīt - varbūt kāda daļa no augiem bija kaut kāds cits tuvu radniecīgs augs?). Taču nekā... Pat ne aizdomas par tīklbkaktīm. Varētu teikt, ka atmetu ar roku un šajā dienā foto aktivitātēm metu mieru. Pirms došanās prom vēl gan bija jāparunā pa telefonu un man, kā jau daudziem citiem tas ir raksturīgi, ir ieradums, runājot pa telefonu, staigāt turpu šurpu. Tā nu runāju un staigāju gar tauriņu mājas siltumnīcu līdz nonācu līdz tās galam, kur ceļmalā pamanīju iepriekš neapskatītu tauksakņu audzīti (attēls augstāk - neesmu pārliecināts, ka tās ir ārstniecības tauksaknes. Drīzāk kāda cita suga vai šķirne, jo ziedu krāsa īsti ne tāda). Mazliet pieliecos un ko es tur redzu? Tīklblakts!! 

Tīklblakts Dictyla humuli

Uzreiz sarunu varbūt nenorāvu, bet tiklīdz saruna beidzās - tad gan metos pakaļ fotoaparātam. IR - ceturtā tīklblakšu suga šogad! Dabā bija skaidrs, ka tā ir no Dictyla ģints, bet tā kā Latvijā ir sastopamas vairākas sugas un no galvas uzreiz neatcerējos, kas tur īsti jāskatās, tad ar noteikšanu uzreiz nesteidzos un atstāju to līdz brīdim, kad tikšu pie literatūras. Mājās, jau pētot noteicējus, viss kļuva skaidrs, jo noteikšana samērā vienkārša - Dictyla humuli! Līdzīgākā suga ir D.convergens, kas praktiski tāda paša izskata, vienīgi priekškrūšu vairoga centrālā daļa ir gaiša nevis tumša (un atšķiras arī pieres radziņu novietojums). Tā suga gan visai strikti dzīvo uz neaizmirstulītēm (Myosotis sp.) tā ka principā kā variants atkrīt pat ja skatās tikai pēc barības auga, jo D.humuli savukārt strikti dzīvo tikai uz tauksaknēm (Symphytum sp.) Pārējās diva sugas (lupuli un echii) primāri arī izvēlas citus barības augus (lupuli - neaizmirstulītes; echii - daglīšus u.c. radniecīgus augus), bet tām sugām gan papildus ir norādīts, ka var būt atrodamas arī uz tauksaknēm. Tās abas gan ir mazāk līdzīgas kaut vai tāpēc, ka tām abām ir tumši stilbi un arī atšķirīgas citas pazīmes (piemēram, lupuli tumši pirmie ūsu posmi, bet echii priekškrūšu vairoga uzliektās malas vismaz 2x šaurākas). Tātad ar sugu viss ir skaidrs! Patiesībā uz šī nelielā pudurīša izdevās atrast kādus 5 īpatņus - divus pārīšus un vienu vientuļnieku. Mazliet gan dīvaini, ka nekur citur dārza teritorijā neatradās - tikai šajā vietā?

Tīklblaktis Dictyla humuli

Interesants stāsts paveras, ja papēta šīs sugas vēsturi Latvijā. Principā pirmo (un vienīgo) reizi sugu Latvijai minējis ir Zandis Spuris savā 1950. gada rakstā par Latvijas blakšu faunu ("Materiali [sic] par Latvijas PSR blakšu (Heteroptera) faunu. I."), kurā ir publicēta Monanthia humuli atradne pie Brekšupītes (manuprāt domāta Piķurgas izteka no Juglas ezera?). Atšķirīgs ģints nosaukums ir Ok, jo agrāk Dictyla ģinti tā arī dēvēja par Monanthia. Suga arī izskatās, ka ir domāta tā pati, jo atbilst sugas autors (Fabricius). Vienīgā problēma, ka autors to ir atradis uz purva neaizmirstulītēm (Myosotis palustris), kas galīgi neatbilst sugas bioloģijai! Drīzāk te runa varētu būt par Dictyla convergens vai lupuli. Līdzīgās domās ir Aleksandrs Lukašuks, kas savā Baltkrievijas un Baltijas blakšu čeklistā (izdots 1997. gadā) norāda, ka Spura publicētais atradums attiecas uz D.convergens. Citu literatūrā publicētu novērojumu šai sugai Latvijā nav. Tajā pašā Spura publikācijā gan ir atrodams arī iepriekš pieminētais tīklblakšu atradums Botāniskajā dārzā (kas tad mani vispār motivēja te kaut ko meklēt), kad 22.07.1949. uz tauksaknēm viņš bija atradis sugu Dictyla echii (publicēta kā Monanthia echii). Ņemot vērā, ka šai sugai tauksakne tīri teorētiski var būt kā barības augs, tad it kā nav pamata apstrīdēt. Līdz ar to, pēc visa spriežot, pirmais zināmais sugas atradums Latvijā varētu piederēt Valdai Ērmanei, kas 2014. gada 7. jūnijā šo sugu uz tauksaknēm bija nofotogrāfējusi pie Rundāles pils (novērojums dabasdati.lv). Protams, pastāv iespēja, ka kādam pētniekam kolekcijā ir kāds agrāks novērojums, bet man pagaidām šādas informācijas nav. Šogad, dažas dienas vēlāk (20.05.2017) pēc mana novērojuma, V.Ērmane šo sugu atrada vēl citā vietā Rundāles novadā - pie Saulaines (novērojums dabasdati.lv), tā ka izskatās, ka suga varbūt vietās kur aug tauksaknes nemaz tik reta nav. Kas zin - laiks rādīs. Katrā ziņā turpmākos man pieejamos novērojumus apkopošu tajā pašā bloga ierakstā par tīklblaktīm.  

Smecernieks Mogulones aperifoliarum

Zīļu smecernieks (Curculio glandium) - mātīte

Zīļu smecernieks (Curculio glandium) - tēviņš

Pirmais izgājiens, kas nesekmējās ar tīklblakšu atrašanu, gan galīgi tukšā nebija. Īstenībā Botāniskais dārzs tādām īsām 1-2h pastaigām ar fotoaparātu ir ļoti laba vieta. Jā, varbūt cerības uz kaut kādiem ekstrēmiem retumiem nav tik lielas, taču dažādas parastākas sugas te čum un mudž. Tajā skaitā arī tādas, ko es iepriekš redzējis neesmu. Tā, piemēram, vienā dobē atradu samērā lielu lakaču (Pulmonaria) klājienu un atcerējos, ka uz tādiem dzīvo Mogulones ģints smecernieki, kas Latvijā nav pārāk bieži atrasti un esot pat potenciāls šajā ģintī atrast pat kādas jaunas sugas Latvijai. Lakaču suga gan nebija vietējā - ja nemaldos, tad Pulmonaria filarszkyana, bet nu varbūt kas tāds arī der? Un tik tiešām - uz viena auga atradās sīks smecernieciņš! Pēc visa spriežot (g.k. pēc segspārnu zīmējuma un brūnajiem kāju stilbiem) Mogulones asperifoliarum. Nekas jauns un Eiropā skaitās biežākā ģints suga. Nav arī strikti saistīta ar lakačiem kā tādiem, bet ir polifāgs uz dažādiem skarblapju (Boraginaceae) dzimtas augiem. Redzējis līdz šim tādu nebiju - tā ka man jau prieks. Tāpat prieks bija no dažiem ozola zariem nopurināt zīļu smecernieku (Curculio glandium), kam ir viens no, ja ne pats garākais 'snuķis' no visām Latvijā sastopamajām smecernieku sugām. Bija vairāki īpatņi ar mainīgu 'degunu' garumu un kaut kā sākotnēji iedomājos, ka tas ar garo snuķi ir tēviņš, bet mātītēm ir īss snuķis, bet izrādās zīļu smecernieku pasaulē tas ir pavisam otrādi!   

Samtērce sp. (Trombidiidae)

Dzeltenrakstainais lapkoku koksngrauzis (Saperda scalaris)

Putekšņvabole Kateretes pusillus

Zināmā mērā pārsteigums bija uz viena lapkoku bluķīša (sugu tā arī nesapratu) atrast vienu no glītākajiem Latvijas koksngraužiem - dzeltenrakstaino lapkoku koksngrauzi (Saperda scalaris). It kā suga nav reta, bet tomēr biežāk asociējas ar mežiem nevis pilsētu. Vienu reizi gan esmu atradis arī dārzā uz vecas ābeles stumbra (mežs gan tur ir gandrīz blakus. T.i. bija blakus - nu jau ir nocirsts) un, ņemot vērā, ka sugas kāpuri galīgi nav izvēlīgi kāda koka koksni grauzt (der jebkādi lapkoki, bet reizēm pat arī skujkoki), tad varbūt nav pat nemaz tik liels pārsteigums. Suga samērā bieži sastopama vai arī vismaz cilvēki šādu krāšņumu bieži pamana - piemēram, sēžam uz malkas čupas.  No viena tūjas zara savukārt nokrita cits pārsteigums - iepriekš neredzētas dzimtas vabole! Sākumā gan domāju, ka tas kāds spīdulis (Nitidulidae), bet ātri atausa atmiņā, ka šādas vabolītes ar saīsinātiem segspārniem ir arī tuvu radniecīgajā putekšņvaboļu (Kateretidae) dzimtā. Un tiešām - šī izrādās arī ir putekšņvabole Kateretes pusillus. No citām ģints sugām (tādu nav daudz - tikai trīs) atšķiras ar izteikti resno taustekļu pirmo posmu. Droši vien, ka nekas rets, bet nu neatminos, ka ar kaut ko līdzīgu būtu kādreiz sastapies. Vispār intereses pēc būs jāpaskaita cik ir tādu vaboļu dzimtu, kurām man nebūtu vismaz viens kāda pārstāvja (pat ja ne līdz suga noteikta) foto. Droši ar visādām nelielām dzimtām (gan vaboļu izmēra, gan sugu skaita ziņā) kādas ~20 varētu salasīties (kopā Latvijā konstatētas 105 vaboļu dzimtas).   

Zemesblakts Ischnodemus sabuleti

Mīkstblakts, iespējams Lygus gemellatus

Nobeigumā divas blakšu sugas, ko arī varētu uzskatīt daļēji par pārsteigumiem. Pirmā ir jau te blogā šogad rādītā zemesblakts Ischnodemus sabuelti, kas negaidīti nokrita no viena liepas zariņa. Negaidīti, jo suga tomēr ir saistīta ar lielajām graudzālēm ūdenstilpju krastos utml. Šis īpatnis gan bija savādāks kā iepriekš satiktais - ar pilnībā attīstītiem segspārniem, kas ir nevis saīsināti, bet nosedz gandrīz visu vēderu. Tātad - lidotspējīgs eksemplārs! Zemesblaktīm (un vispār daudzām blaktīm kopumā) tā tāda raksturīga iezīme, ka populācijās var būt gan nelidojoši, gan lidojoši īpatņi. Tiem, kam spārni ir attīstīti, protams, galvenais uzdevums tad arī ir - lidot un mēģināt apgūt jaunus biotopus. Acīmredzot tā arī šis eksemplārs te dārzā bija nonācis - vienkārši nejauši ielidojis. Kādā Botāniskā dārza stūrī gan noteikti jābūt arī kādam piemērotam pleķītim, kur šī suga varētu dzīvot arī pastāvīgi. Uz vienas tūjas savukārt atradās viena gaišai dzeltenzaļa mīkstblakts, kas, manuprāt, ir Lygus gemellatus. Tā būtu man jauna suga, tiesa tā Lygus ģints noteikšana nav tā vienkāršākā, jo sugas ir ar ļoti mainīgu zīmējumu. Lai nu kā - pietiekami ražīga pastaiga un gan jau vēl daudz kas neredzēts slēpjas Botāniskā dārza takās.