01.VI.2021 - Bišumuiža

Bišumuižas kāpa

Tā kā lielāko daļu dzīves esmu pavadījis pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, velosipēdu un/vai K2 tupeļmotoru dažādās kombinācijās, tad, ja, piemēram, gribas ašu izskrējienu dabā (~ max 1h pavadīta ceļā), jāatzīst, potenciālu mērķu skaits ir relatīvi ierobežots. Runa, protams, g.k. ir par Rīgu un īpaši Ķengaraga apkārtni, jo nu tā ir mana dzīvesvieta. Ja dzīvotu meža vidū, tad iespējams tā vispār nebūtu problēma (ārā pa durvīm un var iet kur acis rāda), bet es tomēr dzīvoju Rīgā un tāpēc tā mēdz būt problēma. Un ko dara ar problēmām? Mēģina tās atrisināt (nu vismaz dažas, ja ne visas). Nu lūk, mēģinot atrast kādas jaunas kukainošana vietas ~ dzīvesvietas tuvumā, ir sanācis iegriezties dažādos nostūros un pavisam negaidīti atklāt, ka daži no tiem patiesībā ir ļoti interesanti! Tā, piemēram, kaut kad atklāju, ka Grāpju pussala patiesībā ir Ok vieta un tieši šādā veidā mani ceļi (burtiskā nozīmē) 2019. gadā pirmo reizi aizveda arī līdz Bišumuižas kāpām. Šajā apkārtnē patiesībā bija bradāts pa sniega kupenām meklējot janvāru putnu sarakstam kādus retus ziemotājus (piemēram, Bišumuižas grāvī krīkli utml.), bet kaut kā nebiju iedomājies, te atnākt arī vasarā, lai gan attālums no mājām ar ir vien ~4km (+ ja slinkums iet/mīties, var piebraukt pavisam tuvu ar 60. autobusu). 

Bruņublakts Phimodera humeralis

Tas kāpēc vispār tajā 2019. gadā izdomāju līdz Bišumuižai atnākt bija doma par bruņublakts Phimodera flori meklēšanu. Te tad kontekstam jāpalasa varbūt iepriekšējais bloga ieraksts (TE), bet īsumā - biju kādā publikācijā izlasījis, ka šī suga varētu būt saistīta ar iesirmajām kāpsmildzenēm (Corynephorus canescens). Lasot šī auga aprakstu portālā latvijasdaba.lv, neko diži gudrāks nepaliku - kur tieši būtu jābrauc šis augs skatīt. Nu tā ka konkrēta vieta. Vaicāju šo jautājumu... nē nevis botāniķiem, bet, kā kārtīgam introvertam pienākas, protams, gūgles tantei. Sašaurinot atslēgas vārdus, kaut kā izdevās uziet PDFu  "Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018.gadam grozījumu stratēģiskā IVN vides pārskats", kur starp 500 lapām dažnedažādas informācijas bija atrodamas 4 rindiņas:  "No daudzveidības viedokļa nozīmīgi kāpu smiltāji ar bagātu veģetāciju atrodas teritorijā starp Ziepniekkalna, Ceraukstes un Šautuves ielām un uzņēmumu „Bišumuiža”. Šeit sastopams Latvijā un Eiropā aizsargājams biotops - klajas iekšzemes kāpas un iesirmās kāpsmildzenes Corynephorys canescens pļavas (2330).". Bingo! Un tas tak netālu no Ķengaraga! 2x Bingo! Tā nu 2019. gada 24. maijā biju tur pirmo reizi un tik tiešām atradu gan kāpsmildzenes, gan zem kāpsmildzenes cera pat Phomodera ģints blakti. Situ jau svētku bungas, jo dabā šķita, ka nu ir taču jābūt meklētai sugai! Bet... vēlāk, rūpīgāk pārbaudot, nācās secināt, ka esmu atradis vien Phimodera humeralis. Neraža (kaut gan tas bija mans tikai 3. sugas novērojums, tā ka... patiesībā jau labi). 

Bruņublaktis Phimodera humeralis

Tagad beidzot atgriežamies no 2019. gada atpakaļ 2021. gadā. Jo kā iepriekšējā bloga rakstā noskaidrojām, Dārziņos biju noķēris potenciālu Phimodera flori īpatni, bet tādai 100% pārliecībai, lai kliedētu visas šaubas (rau, biju jau 2019. gadā tomēr nedaudz aplauzies), gribēju to salīdzināt ar humeralis īpatni. Side by side jeb sānu pie sāna. Tā kā muzejā, kur kolekcijā kādi tādi būtu apskatāmi, Covid ierobežojumu dēļ uzreiz nevarēju tik - nospriedu, ka ātrāk būs atbraukt te uz Bišumuižu un atrast kādu jaunu eksemplāru. Teorijā tas izklausās vienkāršāk kā praksē, jo šī suga ir izcils maskēšanās meistars, kas nozīmē, ka pat vietā kur suga ir sastopama, nav garantija, ka izdosies to tā uzreiz atrast. Varbūt šajā vietā nedaudz palīdz fakts, ka tādi paši labākie biotopa pleķīši nav mega lieli, kas varbūt palielina sugas atrašanas iespēju. Jo nu šoreiz divus īpatņus atradu pat relatīvi ātri un nesāpīgi. Ja noslēdz par šo sugu, tad Phimodera humralis, pēc literatūras datiem spriežot, savukārt ir vairāk saistīta ar smiltāja grīsli (Carex arenaria), taču bruņublakts savā izplatības areālā ir sastopama arī iekšzemes biotopos kur šis grīslis šķiet nav sastopams vai ir sastopams ļoti reti. Šajā vietā bez kāpsmildzenēm, blakus auga arī citas šādu sausu vietu graudzāles, piemēram, zilganā kelērija (Coeleria glacua), kādas auzenes (Festuca sp.) u.c.. Varbūt, ka kaut kas no tā visa ar šai sugai labi patīk.    

Līdzīgo Phimodera ģints sugu (humeralis - h, flori - f) noteikšanas pazīmes - kreisajā pusē priekškrūšu sānu malas izliekums, labajā pusē - gūžas skriemeļu (trochanter) forma.

Bet nu pie paša galvenā Bišumuižas apmeklējuma rezultāta - varēju beidzot salikt blakus abu sugu eksemplārus blakus! Ar kukaiņu noteikšanu bieži vien ir tā, ka izlasīt noteicējā sugu atšķiršanas pazīmes ir tikai 'puse no uzvaras'. Pēc tam izlasītais ir jāsaprot un/vai jāinterpretē, jo ne vienmēr, vārdiem rakstītais, būs uzskatāmi attēlots labi saprotamā zīmējumā vai foto, un tikai tad jāmēģina tā pazīme reāli saskatīt. Protams, ja runa ir par kaut kādām elementārām pazīmēm (nu tur vienai sugai spārni zaļi, otrai melni), tad jau šaubas parasti nerodas, bet problēmas sākas, ja pazīmes ir tādas 'izplūdušākas'. Tā, piemēram, šajā sugu pārī (Phimodera humearlis un flori) viena no pazīmēm, ko jāskatās ir priekškrūšu sānu malas izliekums tā priekšējā stūrī pie galvas - humeralis izliekums ir dziļāks un izteiktāks, bet flori izliekum ir seklāks un mazāk izteikts. Attēlos šo pazīmi arī var saskatīt (vismaz tagad, kad pieredze ir azotē), taču visvieglāk, ja ir pie rokas ievākti abu sugu eksemplāri, kurus var zem palielinājuma grozīt un aplūkot no visiem iespējamajiem rakursiem. Šo sugu gadījumā noteicēji arī raksta citu pazīmi - tām ir atšķirīga pakaļkājas gūžas skriemeļa (angliski - trochanter, posmiņš, kas savieno gūžu ar cisku) forma. P.humeralis šis 'skriemelis' ir izstiepti nosmailots ar reizēm pat tādu kā no ciskas uz āru atliektu radziņu (bet forma nedaudz variē), bet P.flori tas ir relatīvi strups un tā gals piekļaujas ciskas kontūrai (nav atliekts). Šo pazīmi gan foto (ja vien dabā tālredzīgi nenofotografē blakts apakšpusi) būs grūti saskatīt, bet ievāktam eksemplāram - mierīgi. Lūk, ja vēl bija šaubas par to priekškrūšu sānu malas izliekumu, tad saliekot abas pazīmes kopā - pārliecība par sugas noteikšanu pieaug par 200%. Ir arī citas pazīmes, ko dažos noteicējos raksta - piemēram, deguna forma (flori - vidējā sekcija nedaudz garāka par malējām, bet humeralis - vidējā sekcija nedaudz īsāka par malējām), kas varbūt arī attēlos šķiet pat 'nolasās' jeb ir saskatāms (bet atkarīgs no rakursa, protams). Vārdu sakot, saliekot visu kopā - visas savas šaubas izkliedēju un Dārziņu eksemplārs bez šaubām ir Phimodera flori (kas gan jums jau bija skaidrs). 

Smecernieks Orobitis cyanea

Smecernieks Orobitis cyanea

Šī pastaiga patiesībā bija visai īsa - kopā ar iešanu mājup (turp aizbraucu ar busu, ha) vien kādas 3,5h, jo mērķis tomēr bija visai konkrēts. Taču nebija gluži tā, ka visu citu ignorēju. Iepriekšējā reizē te sausā, sūnaini-ķērpjainā uzkalniņā biju samanījis diezgan daudz citas bruņublaktis - Odontoscelis fuliginosa. Tīri intereses pēc parāpoju tur arī šoreiz. Nekā! 0! Tas tad lai kalpo kā pierādījums, ka pat zināmās sugu atradnēs ne vienmēr tos kukaiņus varēs atrast - nu vismaz tādus sīkulīšus kā blaktis, jo, piemēram, dienastauriņi gan samērā labi padodas 'ķeksēšanai'. Bet par to, ka Odontoscelis neatradu, diži nepārdzīvoju, jo tur uzkalniņā uz vijolītes zieda atradās interesants un neredzēts smecernieks - Orobitis cyanea. Smecernieki gan [ļoti] bieži ir grūti nosakāmi līdz sugai, jo daudz sīka izmēra sugu ir ārēji diezgan līdzīgas. Ļoti noderīga informācija var būt barības augs uz kura tas smecernieks ir sēdējis, jo arī starp smecerniekiem (līdzīgi kā citās kukaiņu grupās) ir ļoti daudz šauri specializētu sugu, kas apdzīvo pat tikai kādu vienu vai nelielu skaitu (parasti radniecīgu) augu sugu. Jā, botānikas zināšanas kukaiņu pētniekam ir ļooti svarīgas. Tā arī šajā gadījumā - ja vienkārši gūglē meklē smecerniekus, kas dzīvo uz Viola sp., tad principā ātri vien var nonākt līdz pareizai sugai pat, ja iepriekš tāda nekad dzīvē nav dzirdēta (mans gadījums). Jāsaka gan, ka Orobitis cyanea patiesībā ir samērā raksturīga un principā nesajaucama suga arī pēc ārējā izskata - apaļa, zilganzaļa 'bumbiņa'  ar garām kājām un īpatnēji sagrupētiem baltu matiņu plankumiņiem ķermeņa virspusē. 

Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus

Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus 

Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus nimfa

Mīkstblakts Cyllecoris histrionius nimfa

Zīļu smecernieks (Curculio glandium)

Blakšu pētniecībā svarīgi ir ne tikai četrrāpus pētīt kas dzīvo starp augiem pie zemes, bet ir jāskatās arī 'augstu gaisā', jo ir samērā liels skaits blakšu sugu, kuras dzīvo dažādu koku lapotnē un zemē nokrīt samērā reti (bet pēc lielākiem vējiem vai lietiem tā gadās gan). Problēma nereti ir tajā, ka daudzu koku zari no zemes jau tā īsti aizsniedzami nav... Tāpēc, ja rodas iespēja satikt kādu melnalksni, ozolu vai citu koku ar zemiem, kupliem zariem - nelaižu garām iespēju aplūkot kas tur interesants sēž. Pēdējos gados gan pamatā izmantoju kukaiņu dauzāmo paladziņu, jo tā vienkārši ir ātrāk/ērtāk/produktīvāk. Te Bišumuižas kāpas malā bija kā reizi daži tādi labi ozoli, ko papētīt un augstāk redzamās sugas tad ir tipiski ozolu lapotnes apdzīvotāji. Taču kas varbūt interesanti, ka pamatā bija vai nu nepieauguši īpatņi (nimfas) vai arī tikko svaigi izauguši pieaugušie īpatņi (imago) kam spārni bija blāvi, pilnībā vēl nenokrāsojušies. Tātad varbūt vien dažas stundas veci. Interesantums slēpjas tajā faktā, ka tieši tas kurā brīdī parādās pieaugušie īpatņi ir lielā mērā atkarīgs no tā cik silts bijis pavasaris. Divas pirmās mīkstblakšu sugas (Rhabdomiris striatellus un Dryophilocoris flavoquadrimaculatus) siltos pavasaros, piemēram, parādās jau ap 20. maiju, bet vēsākos pavasaros var par nedēļu divām aizkavēties un parādās tikai jūnijā. 2021. gada pavasaris bija vēsais, kad sugu attīstība nedaudz aizkavējās. Protams, nepieauguši īpatņi ir sastopami arī agrāk. Blakšu nimfas starp citu arī cenšos pēc iespējas nofotografēt, jo nu daudzām sugām tās ir izskatā gana raksturīgas un var izmantot sugas noteikšanai. Bet arī tāpēc, lai arhīvā pamazām krājas pēc iespēja pilnāks katras sugas 'portfolio' - noderēs, ja nu kādreiz izdodas uztaisīt Latvijas blakšu mājaslapu vai tml.  

Daudzveidīgā jeb Āzijas mārīte (Harmonia axyridis)

Uz vienas ozola lapas sēdēja arī paliela, koša mārīte - daudzveidīgā jeb Āzijas mārīte (Harmonia axyridis), kas Rīgā vietām nu jau ir ne tikai parasta, bet, manuprāt, varbūt pat masveidīgi sastopama suga. Tas gan nav nekāds brīnums, jo praktiski visā Rietumeiropā tā jau kādu laiku ir kļuvusi par absolūti masveidīgāko mārīšu sugu - īpaši pilsētās. Tā kā šī nav vietējā Eiropas suga, tad ir uzskatāma par invazīvu, jo tā patiesībā ir visai agresīva un varot izkonkurēt arī vietējās mārīšu sugas.  Interesanti, ka blogā jau esmu par šo rakstījis - 2015. gadā, kad to satiku pirmo reizi un kad par tādu masveidīgu sugas sastopamību Latvijā galīgi vēl nevarēja runāt (bet varēja droši vien prognozēt). Spriežot pēc novērojumiem Dabasdati.lv, arī citās lielajās Latvijas pilsētās, piemēram, Daugavpilī un Liepājā suga arī ir bieži sastopama un acīmredzot turpina izplatīties, jo no 72 ziņojumiem (uz raktīšanas brīdi) - 60 ir tieši pēdējo 2 gadu laikā. Lūk cik strauji var situācija mainīties. 

Koksngrauži Grammoptera ruficornis

Smecernieks Ampedus sanguinolentus

Šajā Rīgas apkārtnē, manuprāt, visai liela vērtība ir arī Bišumuižas parkam, kur ir saglabājies visai daudz vecu koku kā arī ir šķiet samērā liela koku sugu daudzveidība (ozoli, alkšņi, gobas/vīksnas utml.). Droši vien kukaiņu kontekstā tur arī būtu vērts pastaigāt rūpīgāk, bet cik šajā reizē tā izskrēju cauri - šķita interesanti. Pat bija kādas kritalas, kas Rīgas zaļajā zonā nav tomēr tik izplatīta parādība. Vienīgi tas parks vienā pusē tāds relatīvi 'mežonīgs' un nekopts, kas kukaiņu kontekstā ir, protams, tikai pozitīvi, taču no tāda pastaigu viedokļa baigi komfortu nerada. Nav jau tā ka es būtu pagalam izlutināts un dabā eju tikai pa takām un ceļiem. Nē, no nātrēm nebaidos, taču brikšņi no brikšņiem tomēr atšķiras un brist pa brikšņiem pilsētvidē gandrīz vienmēr nozīmē potenciāli brist arī pa atkritumu u.c. sūdu (reizēm burtiski) slāņiem. Paldies, ja ir iespēja, es no tā labāk izvairos. Bet, arī uzmanīgi lavierējot, tāpat izdevās šo to pamanīt - piemēram, koksngrauzīšus Grammoptera ruficornis. Latvijā suga nav reta, taču Rīgā gan varbūt tik bieži negadās? Tiesa, tā kā šīs sugas kāpuri attīstās g.k. atmirušos, dažādu lapkoku zariņos, tas laikam nav brīnums, ka šī suga var eksistēt arī pilsētvidē, jo, ja lielāka diametra kritalas vai nokaltuši sausokņi pilsētvidē tomēr tiek aizvākti, kas ierobežo daudzu citu sugu sastopamību, tad nokaltuši zari (gan tādi, kas vēl koka vainagā, gan tādi, kas nokrituši pie zemes) šur un tur jau vēl tomēr atrodas. Bet jā, šajā parkā vēl būtu interesanti atgriezties.  

Lapblusiņu Cacopsylla ulmi nimfas

Atceļš uz mājām parasti ved gar Jāņa Čakstes gatvi un tad tālāk pāri Dienvidu tiltam. Visbiežāk šajā posmā esmu fotoaparātu jau sapakojis un vienkārši 'duru' mājās, apkārt neskatoties, bet šoreiz kaut kā aizrāvos un kukaiņus paskatīju arī sausajās ceļmalās gar Jāņa Čakstes gatvi. Ok, pirms tam gan vēl Gulbju ielas malā vīksnas (vai gobas) lapas apakšpusē nofotografēju pagalam dīvainus 'citplanētiešus' jeb radības, ko neatminos, ka būtu dabā redzējis. T.i. bija tādi manīti tikai interneta attēlos - lapbplsuiņu (Psyllidae) nepieauguši īpatņi. Pēc barības auga un vizuālā izskata laikam jau nekas citas kā Cacopsylla ulmi nesanāk. Atzīšos, ka lapblusiņas man vispār ir diezgan tumša bilde, kaut gan, cik tā garāmejot ir par tām lasīts un skatīts, varētu būt interesanta grupa, ko papētīt, jo vairums sugu ir ar visai šauru specializāciju un ir sastopamas tikai uz kādiem konkrētiem augiem. Tādas grupas man patīk - atrodi augu = atrodi uz tās dzīvojošo lapblusiņu. Droši vien varētu arī kādu strēķīti jaunu sugu Latvijai atrast. Varbūt kādreiz nākotnē.

Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis

Piešcikāde Eurybregma nigrolineata

Sausajās Jāņa Čakstes gatves ceļmalās entomoloģiskajā tīkliņā savukārt izdevās iepļaut pēdējos divus dienas atzīmējamos subjektus. Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis blogā ir jau savulaik bijusi pārstāvēta un, lai arī šai novērojumu skaits Latvijā šķiet nav liels, visticamāk ir no tām sugām, kas patiesībā ir sastopama biežāk kā mēs to pamanām (sīks izmērs, slēpts dzīvesveids utml.). Taču man joprojām to ir prieks satikt, jo katrs atradums ir nejaušs un neprognozējams. Savukārt piešcikāde Eurybregma nigrolineata gan varētu būt kaut kas stipri retāks - varbūt pat jauna suga Latvijai? To es tā līdz galam vēl neesmu noskaidrojis, taču ziemā būs pie šī jautājuma jāpieķeras un jānoskaidro precīzāk. Suga par laimi viena no tām, ko var samērā viegli atpazīt pēc fotoattēla (taču šķiet izdevās iemānīt šo eksemplāru arī burciņā), jo spārni un ķermenis ir rotāts gareniskām tumšām joslām (zinātniskais nosaukums nigrolineata to arī apmēram tulkojumā nozīmē - melnsvītru). Starp piešcikādēm (Delphacidae) daudz līdzīgu sugu nav. Ja izrādīsies jauna suga, tad tas rosina nedaudz filozofiskas pārdomas - šai vietai ikdienā garām iet droši vien simtiem cilvēku, nezinot, ka tur dzīvo tāds retums. Un cik vēl šādu ceļmalu, pļaviņu, meža pudurīšu, upju līkumu u.c. dabas stūrīšu nav Latvijā kur dzīvo kāda līdz šim Latvijā nepamanīta suga? Simtiem un tūkstošiem! Vienkārši par maz mēs kukaiņu pētnieku Latvijā esam, lai pilnvērtīgi visu izpētītu. Tiesa, ja paskatās no otras puses - man tas ir tikai labi... jo mazāka konkurence, jo vieglāk atrast tās jaunās sugas, ha! Bet nu labi, tas vairāk joks, jo pat ja kukaiņu pētnieki Latvijā būtu 3x vairāk kā tagad - tas tāpat būtu par maz. Uz šādas nots tad pagaidām arī atvadāmies no Bišumuižas apkārtnes, kaut gan nākotnē te noteikti vēl kādu reizi būs jāatgriežas.

29.V.2021 - Dārziņi/Dole

Dārziņu dzelzceļmala jeb, precīzāk sakot, viss posms starp Dārziņu un Doles stacijām varētu būt viena no vietām Latvijā, kur esmu kukaiņus skatījies visvairāk. Tagad tā rēķinot, man sanāk, ka kopš 2009. gada, kad apmeklēju šo vietu pirmo reizi, te kopā staigājis esmu 26 reizes. Pirmajos gados varbūt ne tik bieži, bet kopš kāda 2016. gada tās parasti ir bijušas pat vairākas reizes gadā (rekords - 7 reizes 2017. gadā). Blogā patiesībā ir bijuši jau 'neskaitāmi' ieraksti ar attēliem, kas uzņemti tieši šeit. Nē nu gan jau, ka ir saskaitāmi - man vienkārši mazliet slinkums šobrīd to darīt (piedodiet, atvainojiet), bet minu, ka tuvu 10 varētu būt. Kas ir pats interesantākais - var atgriezties te vēl un vēl un, lai arī varētu šķist, ka vieta ir pat samērā labi izpētīta, tomēr katru reizi būs jauni pārsteigumi. Šī reize nebija izņēmums! 

Ozolu zefīra (Favonius quercus) kāpurs

Šī Dārziņu posma galvenā priekšrocība ir salīdzinošais tuvums manai dzīvesvietai. Hops Jāņavārtos vilcienā un pēc 11 minūtēm jau var kāpt Dārziņu stacijā ārā. Ideāli tieši tādām īsām 2-3h pastaigām dienas otrajā pusē/vakarā (kāda arī bija šī). Pēdējos gados gan diemžēl ir samazināts vilciena reisu skaits, kas pietur tieši Dārziņos, līdz ar to dienas vidū Dārziņu apkārtnē var nokļūt tikai ar kādu no autobusiem, kas brauc uz Dārziņu ciematu. Tas, protams, nedaudz čakarīgāk, bet nu neko darīt. Pirmsākumos te pārsvarā braucu skatīt dienastauriņus, jo jau vienā no pirmajām reizēm mani pārsteidza salīdzinoši lielā sugu daudzveidība nelielā platībā. Pārskatot novērojumus, izskatās, ka kopējais sugu saraksts šajā vietā gan būs vien nedaudz virs 30 sugām, kas patiesībā jau nemaz tik daudz nav. Pēdējos gados arī praktiski nav nākušas jaunas sugas klāt, jo nu vismaz es pats personīgi dienastauriņiem tik daudz uzmanības vairs nepievēršu. Taču šajā reizē vienu sugu izdevās pieplusot klāt - pie tam samērā negaidītā veidā. No saulaina ozola zara mežmalā nokratīju ozolu zefīra (Favonius quercus) kāpuru. Suga, kurai man dabā vēl nav izdevies uzņemt labu kadru ar pieaugušu tauriņu, jo tauriņi pamatā uzturas ozolu lapotnē (uz ziediem baroties nenāk) un tikai retumis nolaižas zemē. Ja viņi tajā ozolā dzīvo, varbūt jāpievērš uzmanību kaut kad nākotnē, jo no foto viedokļa samērā ideāls ozols -  tāds pusaudzītis, bet ar zemiem kupliem zariem. Daži no zariem praktiski 'acu līmenī' un, ja tur kāds zefīrs sēdētu, varētu sanākt ideāli kadri. Būs kāda cita gada augustā jāatceras to izdarīt, jo 2022. gadā par šo pavisam aizmirsu. 

Dedestiņu otiņmūķene (Gynaephora selenitica)

Dedestiņu otiņmūķene (Gynaephora selenitica)

No tauriņu sugām, kam te Dārziņu dzelzceļmalā ir laba populācija, noteikti var minēt dedestiņu otiņmūķeni. Suga Latvijā nav pārāk reta - katrā ziņā vēlāk vasaras beigās un rudenī kāpurus var redzēt visai bieži, bet pieaugušie tauriņi trāpās salīdzinoši reti. Tie ir savā ziņā nedaudz īpatnēji ar to, ka, lai arī skaitās naktstauriņi, pamatā tomēr lido diena gaišajā laikā - īpaši tēviņi. Mātītes gan ir salīdzinoši mazkustīgas. Tēviņu dienas aktivitāte gan ir raksturīga arī dažām citām naktstauriņu sugām, piemēram, pelēko pāvaču un bērzu raibvērpēju tēviņi arī var būt ļoti aktīvi siltās pavasara dienās, kad tie kā tādas nenogurstošas bultas šaudās apkārt. Teorētiski var pat sajaukt ar kādām pavasara raibeņu sugām, bet raibeņiem lidojums ir lēnāks, svaidīgāks, biežāk nosēžas kaut kur apsēsties. Savā ziņā var teikt, ka dienas laikā nofotografēt kādu no šiem 'trakojošajiem' tēviņiem ir liels izaicinājums vai veiksme. Šajā gadījumā man paveicās pamanīt uz priedes zariņa sēdošu neaktīvu tēviņu, kas ļāva sevi apstaigāt no dažādām pusēm. To, ka tas ir tēviņš, var pateikt pēc iespaidīgajām ķemmes-veida 'antenām'. Tās paredzētas, lai varētu uztvert mātītes izdalītos feromonus un precīzi aizlidotu uz viņas atrašanās vietu. Šāda veida abu dzimumu savstarpējās attiecības starp tauriņiem ir visai izplatīta prakse. 

Zemesblakts Philomyrmex insignis

Pēdējos gados mana galvenā interese šajā Dārziņu posmā savukārt ir blaktis. Īpaši sausākais posms, kas tuvāk pie dzelzceļa pārbrauktuves - tur vietām aug gan samērā daudz mārsilu, gan ir smilšaināki posmi, gan zāļaināki utt. Niecīgā 100m posmā laba blakšu daudzveidība. Un te tad arī sākās dienas lielākie pārsteigumi! Vispirms vienkārši starp sūnām, smiltīm un čiekuriem pamanīju rāpojam ilgi meklētu radību - zemesblakti Philomyrmex insignis! Suga, ko pēc maniem aprēķiniem Latvijā pirmo reizi konstatēja Mareks Ieviņš Kolkā 2017. gadā. Turpmāk biju šo blakti meklējis tieši tajā pašā vietā, bet kaut kā neveiksmīgi. Tikmēr sugu atraduši bija arī Aleksandrs Balodis un Laima Birziņa... Ē, kāpēc visiem ir, bet man nav? Šajā dienā tad beidzot arī man paveicās. Šī man visu laiku šķita kā suga, ko salīdzinoši grūti speciāli meklēt, bet tagad, rakstot šo bloga ierakstu, nedaudz papētīju detalizētāk un iztulkoju, kas rakstīts somu noteicējā (vai nu to nebiju darījis vispār vai arī tik sen, ka jau biju aizmirsis). Izskatās, ka tām patīkot atklātas mežmalas, nogāzītes, kāpās utml. vietas, ko saule labi uzsilda. Barojas ar, uz zemes sabirušajām, priežu (retāk egļu) sēklām. Minēts, ka mēdzot bieži apdzīvot uz zemes sabirušos čiekurus. Tad lūk - varbūt šī ir tā metode kā sugu jāmeklē? Jāieber kādā traukā vai caur sietu jāizsijā priežu čiekuri un tās blaktis varbūt 'čupām' izbirs ārā? Katrs jauns šīs zemesblakts novērojums būtu diezgan liela vērtība, jo kopumā šķiet Latvijā būs mazāk par 10 zināmiem novērojumiem. Ticams, ka tomēr ir sastopama biežāk, jo piemērotu biotopu (saulainas priežu mežmalas) tā kā netrūkst.  

Bruņublakts Phimodera flori

Turpat dažus metrus tālāk un 15 minūtes vēlāk, savukārt, atzīmējās šīs pastaigas lielākais pārsteigums jeb dienas zvaigzne! Smilšainākā pļavas laukumā starp augiem un sūnām pamanīju rāpojam Phimodera ģints bruņublakti. Oho, te tādas nebija iepriekš nekad manītas - protams, ka jānofotografē. Latvijā zināmas 2 sugas (tiesa šobrīd ir jau 3, bet par trešo sugu kādā citā reizē), no kurām viena - P.humeralis ir samērā reta un vienmēr ir prieks tādu sastapt. Otra suga - P.flori it kā Latvijas sugu sarakstā bija atzīmēta, taču bez kādiem svaigiem atradumiem. Pārbaudot Latvijas Nacionālā dabas muzeja kolekcijas, negaidīti biju atradis vienu eksemplāru, kas ievākts Rīgā (precīzāka vieta nav norādīta) 17.07.1938 (leg. J.Muskars). Bet tas tad apmēram viss. 

Atskats 1863. gadā...

Principā suga gan ir minēta arī pavisam senos literatūras avotos - Gustava Flora (kurš ir pirmais blakšu pētnieks Latvijas teritorijā) 1860. gada darbā par Livonijas blaktīm. Taču mani mulsināja fakts, ka tur tāds flori nosaukum neparādās - ir tikai humeralis un galgulina (tas otrs man neko neizsaka). Patiesībā jau tāds nosaukums nemaz nevar tur teorētiski parādīties, jo šo sugu kā pirmais aprakstījis Francs Ksavjērs Fībers (Franz Xaver Fieber) - 1863. gadā. Tātad 3 gadus pēc Flora publikācijas. Sākumā šis man nedaudz 'salauza prātu', taču izrādās vajadzēja vienkārši paskatīties nedaudz vēsturē jeb tieši šajās Fībera 19. gadsimta publikācijās. Mūsdienās tas viss par laimi ir pieejams internetā PDF formātā - nav jāiet pat uz bibliotēkām. Izrādās viņam ir bijis raksts, kur viņš diskusijas viedā tieši apspriež Gustava Flora publikāciju un tur lietotos sugu nosaukumus. Nu un kā es noprotu, tad viņš noraida, ka Flora minētā suga ir galgulina (tiesa ko līdz galam nesaprotu - šķiet fiziski kādu ievāktu materiālu nav redzējis un balstās pamatā uz sugu aprakstiem?), bet ka tā patiesībā ir jauna suga, ko viņš nosauc par Phimodera flori (nu un ka plašāk tas tiks apskatīts atsevišķā publikācijā, kā arī notiek) - tātad sugas nosaukums tieši par godu Gustavam Floram (ko gan varēja aptuveni nojaust)! Nu un līdz ar to, tad to var Flora publikāciju var tiešām uzskatīt par pirmo sugas reģistrācija gadījumu Latvijā, jo tur minēts, ka tā galgulina bijusi konstatēta pie Liepupes muižas (Pernigel). 

Bruņublakts Phimodera flori

Varētu jautāt - kāpēc tāda tik plaša atkāpe par šo Phimodera flori sugu? Jo jau uzreiz dabā eksemplārs šķita aizdomīgi tumšs un netipisks iepriekš redzētajiem P.humeralis īpatņiem - varbūt tiešām flori? Un jā - beigu beigās tas tik tiešām tā arī izrādījās! Hip hip urrā - izcili retas sugas jauns atradums! Jāsaka gan, ka noteikšana tomēr lika palauzīt prātu nedaudz vairāk kā gribētos. Galvenā problēma slēpās faktā, ka 'pie rokas' uzreiz nebija neviens otras, biežāk sastopamās sugas eksemplārs ar ko salīdzināt. Krāsojums abām sugām var būt ļoti mainīgs un noteikšanā svarīgāka ir, piemēram, priekškrūšu vairoga un kāju gūžu forma. T.i. muzejā salīdzinošais materiāls, protams, bija, bet tieši šajās dienās Covid ierobežojumu dēļ bija noteikts maksimāli attālināts darbs un iespēja apskatīt kolekcijas muzejā klātienē šķiet būtu bijusi kaut kad nākamās nedēļas beigās (šī bija sestdiena). T.i. pazīmes pēc noteicējiem jau principā sakrita, taču gribēju vienkārši drošības pēc nolikt blakus humeralis, kas tad kliedētu jebkuras šaubas. Sākumā kādu dienu-divas trinos un dīdījos, gaidot iespēju, kad varēs tikt atkal muzejā, bet tad atnāca apskaidrība, ka ātrāk būs vienkārši izskriet kaut dabā un atrast to otru sugu. Domāts darīts - 1. jūlijā izmetu līkumu Bišumuižā, kur iepriekš jau biju atradis Phimodera humeralis. Bet par to un detalizētāks abu sugu atšķiršanas apraksts... nākamajā ierakstā [skan ļauni smiekli]! 

Bruņublakts Phimodera flori apdzīvotais 'biotops'

Eiropā Phimodera flori (nez vai šo latviski var saukt par Flora bruņublakti?) ir reti vai pat ļoti reti sastopama suga - vien pēdējos 5-10 gados ir parādījušās jaunas publikācijas kur suga ir kā jauna atrasta, piemēram, Spānijā, Grieķijā (un Balkānu pussalā kopumā) vai kādos atsevišķos Centrāleiropas reģionos. Taču ir reģioni kur tā neesot ilgu laiku konstatēta - tā, piemēram, Polijā izskatās, ka šajā gadsimtā jaunu atradumu nav. Iespējams atrašanas grūtības saistītas ar sugas bioloģiju un ekoloģiju, jo tā līdzīgi kā otra ģints suga ir izteikts virsaugsnes apdzīvotājs, kur tās maskējošais krāsojums ļauj izcili paslēpties starp augiem un sūnām. Pamanīt nav viegli. Nedaudz domas dalās (vai vismaz dalījās?) par sugas barības augu, jo savulaik biju lasījis kādu publikāciju (bet nevaru īsti atcerēties kur un kādu), kur visai uzsvērti tika pieminētas, ka sugai nozīmīgs augs ir iesirmās kāpsmildznes (Coryneophorus canescens). Tā nu to biju licis aiz auss un šādos biotopos sugu centos atrast jeb pareizāk sakot - centos atrast šādus biotopus, kas man kā 'ne-botāniķim' nav tas vieglākais uzdevums. Taču 2010. gadā tika publicēts franču raksts (Dusoulier & Lupoli, 2010), kur viņi pirmo reizi apraksta sugas konkrētu saistību ar kādu barības augu - ziemas žultszālīti (Scleranthus perennis). Jāatzīst, ka iespējams biju pat šo lasījis, bet kaut kā 'palaidu gar ausīm' un pēdējos 2-3 gados, kad biju pievērsies Phimodera flori meklējumiem, joprojām vairāk koncentrējos uz kāpsmildzenēm nevis žultszālītēm. Varbūt velti? Šo hipotēzi būs nākamajos gados jāpārbauda, jo žultzālītes jau sanāk redzēt gana bieži (nezinu gan vai tās ziemas vai vasaras un vai tam ir kāda nozīme?). Tā pēc atmiņas šķiet, ka arī Dārziņu dzelzceļmalā tādas aug. Ja šis barības augs pierādītos atbilstošs arī Latvijas apstākļos, tad tas, protams, pamatīgi atvieglotu sugas meklēšanu. Tiesa ir samērā daudz gadījumu, kad Rietumeiropā kāda kukaiņu suga izmanto vienu barības augu, bet Ziemeļeiropā - citu, tā ka jāpatur 'atvērts prāts' dažādiem scenārijiem. Ok, pagaidām pietiks par bruņublaktīm, jāatstāj mazliet arī nākamajam ierakstam par Bišumuižu. 

Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)

Bet tas vēl nebija viss! Atlika vēl viens negaidīts pārsteigums - ar tīkliņu izdevās iepļaut reto ģipseņu stublājgrauzi (Phytoecia virgula). Tā ir koksngraužu dzimtas vabole, bet, līdzīgi kā Agapanthia ģints, arī Phytoecia ģints 'koksngraužu' kāpuri dzīvo uz lakstaugiem nevis kokiem. Reta šī suga gan ir, ja skatās visu Latvijas teritoriju kopumā, jo valsts DA stūrī (plašākā apkārtnē ap Daugavpili un vietām Sēlijas austrumos) suga varot būt pat 'lokāli parasta'. Tiesa jau nedaudz vairāk kā pirms 10 gadiem man šo sugu bija izdevies tik pat nejauši un negaidīti atrast ne pārāk tālu no Dārziņiem - Ikšķilē (ir pat blogā ieraksts TE), kas toreiz bija, ja nekļūdos, tālākais sugas atradums uz Z-ZR Latvijā. Ja tas novērojums varēja šķist kā pilnīga nejaušība, tad šis varbūt var jau liecināt, ka ģipseņu stublājgrauzis ir pēdējos gados izplatījies jau plašāk? Jāmeklē būs vēl! Šis īpatnis starp citu no manis ļoti veikli aizmuka - šķita tāds 'pusmiris un nekustīgs', bet kā pārliku uz zāles stiebru, lai nofotografētu uz dabiskāka fona, tā burtiski momentā pacēlās spārnos un aizlidoja tālēs zilajās. Tā kukaiņi mēdz darīt, tāpēc ir visai vērtīgi uztaisīt vismaz vienu šādu dokumentālu kadru rokā vai tīkliņā vai jebkādos citos 'kontrolētos' apstākļos pirms mēģināt kukaini pārvietot. Tāpēc es vēl joprojām esmu šokēts, ka šādi nebiju izdarījis ar iepriekšējā bloga ieraksta galveno varoni Scotodes annulatus. Ļoti BEZ-AT-BIL-DĪ-GI!
Bet jā... Dārziņu dzelzceļmala nebeidz pārsteigt! 

28.V.2021 - Skrīveru apk.

28. maija pastaigas maršruts Skrīveru apkārtnē

Tagad, tā pamazām atskatoties uz 2021. gada notikumiem, izskatās, ka maijs ir bijis relatīvi trūcīgs ar nopietnākiem gājieniem dabā. Lūk, esam jau nonākuši līdz pašām maija beigām, kaut gan tikko bijām vēl maija vidū? Tagad tā nevaru pat atcerēties iemeslu, bet vai nu laiks bija štruntīgs vai tomēr bija dažādi darba pienākumi? Acīmredzot tā nav bijusi tik būtiska informācija ko paturēt prātā. Bet, ja arī pirms gadiem 5 varbūt par tādiem klusākiem periodiem, kad ilgāku brīdi neizdodas tikt dabā, pat varētu teikt, ka nedaudz pārdzīvoju (īpaši, ja aiz loga skaists laiks), tad pēdējos gados iekšēji jau ir nedaudz mierīgāka sajūta, jo kā pieredze rāda - ja maijā iekrīt mazāk gājienu, tad noteikti jūnijā jau gan sanāks. Vai jūlijā. Vai augustā. Nu vai nākamajā gadā noteikti! Tā teikt katrā mēnesī ir savi akcenti un sugas ko dabā meklēt - garlaicīgi nav nevienā no mēnešiem. T.i., protams, kaut kādu konkrētu sugu meklēšanu tas var ietekmēt, jo daudzos gadījumos ir jādodas dabā noteiktā laikā (pavasara sugas jāmeklē pavasarī nevis rudenī utml.) un, ja to nokavē, tad gan - nekas cits neatliek kā gaidīt nākamo gadu. Bet ja nekoncentrējas uz konkrētām sugām, tad jau datumam nav tik liela nozīme. Sezona laikā tās dienas parasti beigu beigās tomēr sakrājas. Un kā pieredze rāda, tad kaut kādā mērā enerģijas nezūdamības likums (jeb pārfrāzējot - kas par daudz, tas par skādi) darbojas arī šajā jomā, jo visticamāk, ja nereāli aktīvi nokapātu maiju (nu tur, piemēram, 20 mēneša dienas pavadītu dabā), tad var gadīties, ka ap Jāņiem jau spēki būs izsmelti un tāpat būtu vajadzīga atpūta un miera periods (tā citādi normālos gados tāds apnikums parasti iestājas ~augustā). Tā teikt - cik garš tik plats. Labi, aizvirzos jau galīgi tālu no galvenās tēmas - 28. maija pastaigas Skrīveru apkārtnē. 

Vairogblakts Carpocoris fuscipinus

Vairogblakts Carpocoris purpureipennis

Vairogblakts Palomena prasina

Vairogblakts Palomena viridissima

Vālīšblakts Berytinus clavipes

Mīkstblakts Dicyphus globulifer

Tīklblakts Dictyla humuli

Šīs dienas gājiens no Skrīveriem stacijas 'Dendrārijs' virzienā (un atpakaļ) bija tāds absolūti klasiski tradicionāls bez kādiem īpašiem piedzīvojumiem. Gāju pa platiem ceļiem, labi iemītām takām un skatījos, kas sēž ceļmalās. Ne šoreiz nakšņošana mežā, ne kādi ekstremāli pārgājieni brikšņos un purvos vai laikapstākļu izaicinājumi. No rīta ar vilcienu turp, vakarpusē atpakaļ. Tā ļoti 'mietpilsoniski'. No tāda rakstīšanas viedokļa tagad pat gribas teikt, ka 'garlaicīga' diena, jo atskaitot satiktās radības, par neko citu ievērības cienīgu nav pat ko rakstīt. Kā redzams pēc daudzajiem blakšu foto - šī bija tīri laba blakšu diena! Jāsaka, ka īpaši labi izcēlās slīpais meža ceļš virzienā uz staciju 'Dendrārijs' (nu jau laikam jāsaka - bijušo staciju? Šī iemesla dēļ arī nācās braukt līdz Skrīveriem, lai gan iepriekšējos gados biju ieradis izkāpt vienu pieturu iepriekš), jo tik daudz ceļmalas veģetācijā sēdošu blakšu kā tur sen nebiju redzējis. Acīmredzot sakrita pareizais datums, temperatūra un citi apstākļi, jo uz svaigi sazēlušajām gārsu (bet varbūt arī kādi citi čemurzieži) lapām to sēdēja desmitiem vai pat simtiem! Laiks no rīta arī nebija tik karsts un vairums blakšu bija mierīgas un ērti fotografējamas. Nekādi gan retumi. Ja nu vienīgi šajā dienā trāpījās arī pa kādai 'viszaļākajai' vairogblaktij Palomena viridissima - varēja labi patrenēties to atšķiršanā no zaļajām vairogblaktīm (Palomena prasina). Kopā šajā dienā izdevās piefiksēt 38 dažādas blakšu sugas, kas, lai arī nešķiet tā baigi daudz (ņemot vērā, ka Latvijā ir sastopamas 500+ sugas), tomēr ir viens no maniem TOP labākajiem rezultātiem (aptuveni 10. vietā). Provizoriski, skatot pēc saviem Dabasdati.lv ziņojumiem, vairāk kā 50 blakšu sugas vienas dienas laikā izrādās esmu redzējis tikai vienu reizi... Tas arī kaut kā šķiet maz, jo nepamet sajūta, ka teorētiski, ja tiešām tā pamatīgi uz to iespringst (teiksim non-stop no agra rīta līdz vakaram meklē tikai blaktis), tuvu 100 jau it kā vajadzētu varētu tikt? Vai tomēr nē? Jo šī šķita tiešām izcila blakšu diena, bet 'tikai' 38 sugas 6 stundās. Viela pārdomām - kā nākotnē palielināt produktivitāti?

Akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris)

Dzelkņmuša Odontomyia microleon

Šī bija tāda riktīga pieneņu pilnzieda diena un, tā garāmejot, cītīgi centos tajās arī kādas kamenes, bites un citus kukaiņus piefiksēt. Šajā brīdī gan biju jau nedaudz atmetis intensīvus centienus tos bišveidīgos fotografēt, jo kaut kā tā bišu medīšana kadrā aizņem daaaudz vairāk laiku kā blakšu fotografēšana. Tāpēc, lai arī bišu bija daudz (piemēram, Andrena haemorrhoa bija relatīvi masveidīgi), foto ko atrādīt nav. Vienīgā 'bite', ko tiešām mērķtiecīgi centos nofotografēt bija milzīgā akmeņu parazītkamene (Bombus rupestris), kas kā tāds bumbvedējs lēnīgi lidoja no pienenes uz pieneni. Iespaidīgs kustonis! Lai arī kameņu noteikšana mēdz būt sarežģīta, šī ir viegli atpazīstama suga, jo ir vienīgā kameņu suga šādā krāsojumā (melna ar oranžu vēdera galu) kam ir tik tumši, praktiski melni spārni. Protams, ja izdodas piefiksēt, ka tā ir parazītkamene (uz pakaļskāju stilbiem ārpusē nav gluds spīdīgs laukums - tie ir pilnībā apmatoti), tad šaubu nav vispār, jo starp parazītkamenēm, kuras mēdz ietvert atsevišķā Psithyrus ģintī, šī ir vienīgā suga šādā krāsojumā. Par parazītkamenēm tās sauc, jo tā neveido pašas savas ligzdas, bet iekaro un ieņem jau citu sugu gatavas ligzdas un 'paverdzina' sākotnējo saimi, lai tie apkalpotu un izauklētu jau parazītkamenes jauno paaudzi. Akmeņu parazītkamene uzbrūk pamatā akmeņu kameņu (Bombus lapidarius) ligzdām - kas ir suga ar praktiski tādu pašu krāsojumu (bet spārni ir caurspīdīgi un uz pakaļkāju stilbiem ir šie spīdīgie laukumi). Nav reta suga un gan jau, ka agrāk tādas esmu redzējis, bet kadrā man šī suga trāpījās pirmo reizi - ķeksis! Kādu kilometru tālāk citā pienenē atradās arī vēl viens ķeksis - dzelkņmuša Odontomyia microleon. Par šo sugu tīmeklī un citos resursos (vismaz tajos, kas ir 'rokas stiepiena attāumā') ir ļoti skopa informācija. Iespējams, ka Latvijā reta suga? Savulaik, 2008. gadā Ainas Karpas sastādītajā Latvijas divspārņu katalogā šī suga pat nemaz nav pieminēta, tā ka kas zina. Varbūt pat jauna suga Latvijai (bet nu diez vai)? Lai kā nebūtu - man tas ir ķeksis!

Lapgrauzis Cryptocephalus coryli

Jauni ķekši tad man ir viena no galvenajām motivācijām dodoties dabā. Ne velti saucu sevi par 'sugu mednieku'. Es gan esmu tā labi iekārtojies, jo interešu loks ir tik plašs (blaktis, vaboles, plēvspārņi, tauriņi, cikādes u.c.), ka praktiski katrā gājienā var kaut ko jaunu atrast no šīm grupām. Rau, te vēl viens ķeksis - lapgrauzis Cryptocephalus coryli! Sēdēja vienkārši ceļmalā uz zāles stiebra. Spriežot pēc melnās krūšu daļas, šis būs tēviņš. Suga ar nedaudz mainīgu krāsojumu, jo biežāk šķiet esot sastopami īpatņi ar vienkrāsaini sarkaniem segspārniem - bez melniem plankumiem. Nedaudz līdzīgs izskats ir, piemēram, Cryptocephalus bipunctatus, bet tā ir mazāka suga ar atšķirīgu segspārnu punktējumu un citas nianses. Šajā ģintī patiesībā ir visai daudz sugu (kādas ~35), bet es esmu redzējis tikai 14. Tā ka, ja runā par jauniem ķekšiem, tad, nopietnāk papētot kriptocēfaļus, gada-divu laikā kādas 10 sugas droši vien varētu sarakstam pievienot. Gan jau kādreiz!  

Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata)

Ir atsevišķas vaboļu (un ne tikai) sugas kuras vienmēr ir prieks satikt neatkarīgi no to retuma/biežuma. Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata) ir viena no tādām. Šī pat ir varbūt relatīvi reta suga, bet tā kā lielu daļu savas dzīves tās izrādās pavada koku lapotnē, kur medī tauriņu kāpurus, tad iespējams mēs to vienkārši satiekam retāk nekā tā patiesībā ir izplatīta. Šo faktu patiesībā uzzināju relatīvi nesen, jo kaut kā nebiju iedomājies, ka varētu būt līķvaboles, kas nav saistītas ar līķiem (kaut arī ir arī tāda biešu kapračvabole, kas ir augēdājs un šo faktu zināju gan). Nu visu jau nevar zināt. Jebkurā gadījumā, šo eksemplāru tā arī iepļāvu ar tīkliņu no zema ozola zara, kas tad sakrīt ar grāmatās aprakstīto sugas ekoloģiju. Laikam vaboles arī lasa grāmatas un ir labi ielāgojušas ko tām ir paredzēts dabā darīt.  

Vabole Scotodes annulatus

Bet nu pie galvenā dienas varoņa! Atceļā uz Skrīveriem gāju g.k. gar sliežu ceļu un ar tīkliņu vicinājos dzelceļmalas lakstos. Tādā neaudz skrajākā zāļu pleķītī, kas tā vizuāli nešķita galīgi nekas īpašs, tīkliņā iebira kaut kas pavisam neredzēts, bet zemapziņā uzreiz noplaiksnīja nosaukums - Scotodes annulatus! Ir dažas 'ikoniskas' sugas, ko esmu pētījis interneta attēlos un sapņojis: "Jā... gribētu es tādu kādriez satikt!". Šī bija viena no tām. Jāsaka, ka uzreiz pat piemetās pat tāds kā stresiņš - ko lai dara, kā lai nofotogrāfē tā, lai neaizmūk? Protams, ka nebija nekāda pieredze ar to cik šī suga ir kustīga, aktīva un celties spārnos griboša? Vai to var no tīkliņa pārcelt uz kādu auga lapu un ļaut tai brīvi rāpot? Neaizlidos? Riskēt? Ai, nospļāvos un riskēju, jo ļoti gribējās iegūt labus, dabiskus kadrus šim retajam kustonim.  Pārliku uz kaut kāda, turpat blakus noplūkta, auga stiebra un aizturētu elpu skatījos, ko vabole darīs. Tiesa kā tagad skatos - pirms tam nebiju uztaisījis pat dokumentālu kadru tīkliņā! Ļoti bezatbildīgi - ja vabole uzreiz būtu cēlusies spārnos, tad būtu palicis vispār bez neviena kadra. Oi, kā es tad sevi lamātu... Par laimi vabole īpaši neko nedarīja. Sākumā nedaudz lēnīgi parāpoja, bet tad principā sastinga. Aleluja! Varēju mierīgi uzelpot. 

Vabole Scotodes annulatus

Šī vabole ir interesanta ar to, ka ir vienīgais savas dzimtas (Stenotrachelidae) pārstāvis Latvijā. Eiropā kopumā gan sugu nav diži vairāk - divas. Neatrodu latviskotu šīs dzimtas nosaukumu, tāpēc lietoju tādu visai anonīmu 'vabole'. Angliski šos mēdz dēvēt par māņkoksngraužiem, taču šis nosaukums jau ir aizņemts (latviešu valodā tā dēvē Oedemeridae dzimtas pārstāvjus). Interesanta ir sugas izplatība Eiropā - tā ir sastopama praktiski tikai mūsu reģionā - Baltijas valstīs un Somijā, taču visur tā ir reti vai pat ļoti reti sastopama (varbūt vienīgi Somijā relatīvi biežāka). Suga kopējais areāls gan visai plaši un tālu stiepjas uz austrumiem un kaut kur Krievijas un Mongolijas plašumos tā pat varot galīgi nebūt reta suga. Tātad var teikt, ka Latvija principā atrodas uz sugas areāla rietumu robežas, kas ir interesanti, jo starp kukaiņiem nemaz tik daudz sugu ar šādu līdzīgu areālu nav. Pētot literatūru, Latvijai atrodu vien divus relatīvi 'mūslaiku' atradumus - 2001. gadā Cēsu novadā pie Muižniekiem (M.Kalniņš leg.) un 2005. gadā Gulbenes novadā pie Tīro grāvja (D.Teļnovs leg.). Gan jau, ka ir arī svaigāki atradumi, bet nu par tiem tad neesmu lietas kursā, un ja arī tādi ir, tad diez vai desmitiem - respektīvi šī Latvijā joprojām noteikti ir reta suga. Cītīgi izmeklējos dažādos resursos informāciju par sugas bioloģiju un ekoloģiju, bet tukšā! Neatradu neko. Sāku domāt, ka varbūt neprotu meklēt, jo nu kaut nelielai informācijas kripatai taču bija jābūt? Nu kaut vai tik daudz, ka kāpurs ir saistīts ar atmirušu koksni vai dzīvo mitrā augsnē vai tamlīdzīgi. Nekā. Bet vēl pameklēšu un, ja izdosies ko atrast, tad te pierakstīšu klāt. Lai nu kā, šāds tik negaidīts atradums man lika burtiski smaidīt kā maija saulītei. Tālāk jau varēju priecīgs cilpot uz Skrīveru stacijas pusi - diena izdevusies!

Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridenscens)

Koksngrauzis Agapanthia intermedia

Savā ziņā ar Scotodes annulatus varēju šo ierakstu arī noslēgt, jo turpmāk nekas pārāk inčīgs ar netrāpījās. Ja nu vienīgi beidzot kādas gadam jaunas koksngraužu sugas (2021. gadā pirms tam tik 3 sugas bija trāpījušās) - abas Latvijā sastopamās Agapanthia sugas. Tos par 'koksngraužiem' gan reizēm ir tā dīvaini saukt, jo kokus negrauž (bet ir koksngraužu dzimtas Cerambycidae pārstāvji). A.villosoviridescens kāpuri ir samērā izteikti polifāgi, kas graužas dažādu lakstaugu stumbros (bet zināma preference čemurziežiem varbūt ir. Patīk arī lēdzerkstes), bet A.intermedia gan dzīvo tikai uz pēterenēm (Knautia arvensis). Tā otra suga Latvijā kādreiz bija pat ļoti reti sastopama (kā jauna suga konstatēta 2013. gadā), bet šobrīd novērojumu ir jau diezgan daudz - acīmredzot strauji izplatījusies pēdējo 5-10 gadu laikā. Tā  es tur gāju un pētīju, kas dzīvo dzelzceļmalā, kad kādā brīdī parēķināju laiku līdz vilcienam un distanci ko vēl jāiet. Sapratu, ka laiskai pastaigai īsti laiks nemaz nesanāk! Metu fočuku somā un desoju uz vilcienu. Pēdējais kilometrs pirms stacijas sanāca pat ļoti straujš - brīžiem ar tempu 9min/km, kas uz sliežu ceļa šķembām, manuprāt, ir visai zolīdi. Ātrāk jau būtu principā skriešana. Pašā pēdējā mirklī, lai arī sirds jau kāpa pa muti ārā, uz vilcienu veiksmīgi paspēju. Dienas rezumē - bez šaubām lieliska diena! 

16.V.2021 - Glāznieku apk.

Ceļš virzienā uz Glāznieku pusi. Pēc lietus...

Pēc ne tik veiksmīgas tauriņu gaismošanas Elejas pusē, biju nepacietīgs tomēr izmēģināt tās jauniegūtās baterijas lampas (viena darbināma no maziņa akumulatora, otra no powerbank-as) kādos piemērotākos apstākļos. Nu jau nedaudz ir piemirsies konkrēts notikumu attīstības scenārijs (tā ir, ja raksta vairāk kā 1,5 gadu pēc notikuma brīža...), bet 16. maijā prognoze rādīja, ka varētu būt laba nakts. Šķiet, ka no rīta/pa dienu bija kāds ģimenes pasākums, bet vakarā varēju būt brīvs un pat salikās tā, ka mani ar auto, pa ceļam uz Ogri, atveda un izlaida manā iecerētajā maršruta sākumpunktā - pie Ucenu karjeriem netālu no Suntažiem. Plāns bija no šī punkta virzīties uz Glāznieku pusi, kur nomest nakti vienā man zināmā (bija savulaik viens no maģistra darba parauglaukumiem) vecā apšu nogabalā. Lai arī sāku vērošanu samērā vēlu, vien ap 18iem, laiks bija vēl tīri saulains un sutīgs - tās 2-3h līdz tumsai varēja mēģināt produktīvi 'kukaiņot'. 

Ucenu karjers

Airblakts Sigara fallenoidea tēviņa priekškāja

Ucenu karjerus kā starta punktu izvēlējos, jo šoreiz somā līdzi bija ne tikai naktskukaiņu gaismošanai nepieciešamais inventārs un entomoloģiskais tīkliņš, bet kaut kā iespiedu arī ūdenskukaiņu tīkliņu. Daudz vietas jau tas it kā neaizņem, bet, kad soma jau tā ir diezgan pilna, tad katrs papildu grams tomēr ir no svara. Tāpēc skaidrs, ka, lai nebūtu tā, ka lieki esmu to līdzi staipījis, uzreiz liku to lietā. Kartē biju noskatījis vienu senāku karjera daļu, kur bedre aizpildījusies ar ūdeni jau kādu laiku atpakaļ un šķietami ir izveidojusies jau pastāvīga ūdenstilpe ar zāļainākiem krastiem utt. Nu vismaz tā šķita pēc kartes spriežot. Nē nu patiesībā jau viss apmēram tā arī bija, taču vienīgā problēma - bija ļoti augsts līmenis un tas 'dīķis' principā bija izkāpis ārā no krastiem. T.i. ūdenī skalojās arī lēzenajos krastos augošie sauszemes augi, kas normālos apstākļos, kā varēja noprast, aug tomēr kādu metru vai divus no ūdens malas. Šādos gadījumos pieredze rāda, ka dažādas ūdensblaktis ir grūtāk saķeksēt, jo nav tik viegli ar tīkliņu tikt klāt tiem īstajiem ūdensaugiem (sandaļu sezonu vēl nebiju atklājis, bet botas mērcēt negribēju) kā arī applūdušajā sauszemes augājā ūdens līmenis tomēr ir samērā sekls = ir grūti ar  tīkliņu efektīvi darboties. Kaut ko paķeselēju, bet relatīvi tukšā (kāda paldblakts, kāda mugurpelde, bet tas apmēram viss). Otrā ceļa pusē gan ievēroju, ka ir pavisam svaigi rakts dīķim līdzīgs veidojums praktiski bez kādiem ūdensaugiem un visai dzidru ūdeni (kartē pirms tam tādu šķiet nemanīju). Šādā vietās reizēm mēdz kādas airblaktis tomēr dzīvot, jo vairums sugu ir labas lidotājas un spēj visai ātri kolonizēt šādas jaunas ūdenstilpes. Tām īpaši patīk dzīvoties tieši piekrastes joslā, kur saulē ūdens droši vien sasilst daudz ātrāk. Tā kā augājs šādās vietās nav vispār vai ir ļoti skrajš, tad blakšu medības pamatā notiek lēnām ejot gar krastu un skatoties vai uz grunts fona nemana kādu kustību. Reizēm var arī kādu airblakti tāpat pamanīt nekustīgi sēžam tuvu pie grunts. Tālāk jau tad roku veiklības jautājums - vai izdodas iepeldināt kādu tīkliņā. Nedaudz pa dubļiem pamīcoties, dažas Sigara ģints airblaktis tiešām izdevās sazvejot. Dabā gan necentos tās fotografēt, jo, lielākai daļai sugu svarīgi ir redzēt tēviņu priekškāju pēdējo posmu un saskatīt kādā konfigurācijā tur ir novietotas 'punktiņu' rindas, To fotoattēlos parasti ir grūti saskatīt un visērtāk tās pazīmes, protams, ir pētīt ievāktam eksemplāram zem lielāka palielinājuma. Tā arī darīju, dažas iemetu burciņā, lai aplūkotu vēlāk. Un kā vēlāk izrādījās - bija trāpījušies divi Sigara fallenoidea īpatņi, kas uz to brīdi varētu būt provizoriski otra zināmā sugas atradne Latvijā. Nav slikts sākums.  

Ornamentblakts Nemocoris fallenii

Ornamentblakts Nemocoris fallenii

Turpinājums nebija sliktāks. Burtiski 10 minūtes pēc tam kad biju beidzis zvejošanu un devos jau pa ceļu tālāk prom no karjeriem, ceļmalas pienenē ar acs kaktiņu pamanīju barojamies blakti. No attāluma tāda tumša, netipiska. Pieliecos tuvāk - ornamentblakts Nemocoris fallenii! Man jauna suga! Nu labi, pa pusei jauna suga, jo nepieaugušu īpatni divus gadus iepriekš biju sastapis Mareka Ieviņa atrastajā sugas atradnē Vīdales karjerā. Lai arī man nav tāda īsta skaidrība kā šī suga būtu vislabāk jāmeklē, tomēr pienenes ziedā gan to necerēju ieraudzīt. Pēc dažādiem literatūras avotiem spriežot, suga ir saistīta ar dažādiem tauriņziežiem - g.k. dedestiņām (Lathyrus sp. - tiek pieminētas, piemēram, meža un melnējošā dedestiņa) un vīķiem (Vicia sp. - piemin, pūkaino un četrsēklu vīķi). Blaktis barojas g.k. ar šo augu sēklām (sūc to sulu) un pamatā lielāko daļu laika pavada augsnes līmenī, attiecīgi ar entomoloģisko tīkliņu iepļaut lakstaugu stāvā tās varot ļoti reti. Tiesa meža dedestiņu paklājus es regulāri pacilāju un paskatos vai apakšā kas nesēž - tieši cerībā ieraudzīt tur šo sugu. Varbūt jāpievērš vairāk uzmanības tad arī citām dedestiņām un vīķiem. Katrs jauns sugas atradums būtu diezgan liela vērtība, jo, piemēram, Dabasdati.lv šo gadu laikā ir vien 6 ziņojumi no 5 dažādām vietām. Galīgi nav daudz.

Lapgrauzis Cassida vittata

Griezējbite Osmia rufa (=cornuta)

Tīkllapsene cf Pamphilius gyllenhali

Sprakšķis Aplotarsus incanus

Pastaigas turpinājums gan iegriezās nedaudz drūmākos toņos. Tā pavisam burtiski, jo no ~ dienvidu puses manā virzienā strauji virzījās draudīgu mākoņu josla. Sākumā gan nelikos nemaz traucēts, jo "Gan jau paies garām!", kā arī kukaiņi joprojām bija gana aktīvi. Te tīkliņā iebira kāda blakts (turpmākā pastaiga gan bez retumiem), tad citā vietā smukais lapgrauzis Cassida vittata ar koši elektrozaļajām joslām uz spārniem, bet uz pienenēm barojās dažādas bites un kamenes. Viena no sastaptajām bitēm bija suga, ko šogad pavasarī biju cerējis nofotogrāfēt dabiskākā vidē (uz kāda zieda), bet nu nesekmīgi - griezējbite Osmia rufa (zināma arī kā Osmia bicornis). Šo pamanīju veikli šiverējam pa pienenēm un kaut kā uzreiz sapratu, ka diez vai izdosies nofotogrāfēt, tāpēc ķēros vien pie tīkliņa un centos to vismaz noķert.  Šīs sugas raksturīgā pazīme ir divi ragveidīgie izaugumi uz sejas abās pusēs žokļu pamatnēm - ir tikai viena cita līdzīga suga (Osmia cornuta), kam tādi ir, bet tai ķermeņa apmatojums nedaudz citā krāsā. Suga nav reta, tā ka gan jau kādreiz izdosies noķert kadrā arī uz kāda zieda. Kādas 15 minūtes pēc bites, sapratu tomēr, ka 'sūdi būs' - lietus garām man nepaies. Samērā drudžaini vēl metos izmantot pēdējās minūtes, lai vismaz kaut kādas sugas vēl pirms lietus nofotografētu. Atradu vienu tīkllapseni, ks šķiet varētu būt Pamphilius gyllenhali un sprakšķi Aplotarsus incanus, kas Latvijā varbūt nav ļoti bieži sastopams, bet te Glāznieku apkārtnē gar meža ceļiem tie mēdz gandrīz vai masveidīgi sēdēt uz svaigi sazēlušo graudzāļu stiebriem. Acīmredzot bagātīga populācija. Šķiet pēdējos sprakšķa kadrus jau spiedu pilot lietus lāsēm...

Vecs apšu meža nogabals Glāznieku apkārtnē. Apse labajā pusē ar vismaz 80cm diametru.

Lietus nolijis, viss slapjš... Gaidu tumsu.

Lietus nebija pārāk ilgs - varbūt 15 minūtes maksimums, bet visai spēcīgs. Ja reizēm neliels lietutiņš varbūt pat pārāk netraucē, tad šis bija kārtīgs mērcētājs un pēc tam visa zāle, krūmi, koki bija pamatīgi izmirkuši. Skaidrs, ka par kukaiņu meklēšanu varēju uz kādu brīdi aizmirst. Tiesa varbūt pats sliktākais bija tas, ka visai jūtami nokrita arī gaisa temperatūra, kā, protams, nereti notiek pēc šādiem spēcīgiem negaisiem. Aukstā fronte tā teikt. Naktstauriņu gaismošanas kontekstā tas pagalam neradīja manī sajūsmu. Vienu brīdi varbūt apsvēru pat atkāpšanās variantu, kas gan nebija pārāk reāls, jo plkst. ~19:30 no Glāzniekiem sabiedriskais transports vairs nekursē. Atliktu tad variants ar kājām līdz Ogresgalam, kas būtu savi 10km vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas šķita kaut kā pārāk mokoši sliktā noskaņojumā iet kaut kur tik tālu, lai gan paredzēts bija kukaiņus skatīt. Un vai tik vēlu no Ogresgala kaut kur vēl varētu tik ar nebija īsti skaidrs. Nu nē, tā ka paliku vien pie sākotnējā varianta. Galu galā, ja lietus vairs nelīs, tad gan jau naktī kaut kas atlidotu šā vai tā. Tā ka gāju vien līdz galam, iekārtoju palagu un naktsguļu. Tiesa tā kā viss apkārt bija slapjš, tad šoreiz gan vienkārši atlaidos guļamtīklā un tumsu gaidīju glāstot telefona ekrānu (un varbūt pat iesnaudos). 

Mazais asmalis (Thymalus limbatus)

Asmalis Ostoma ferruginea

Lielais asmalis (Peltis grossa)

Tumsai iestājoties, saslēdzu, protams, tauriņu gaismas, un, lai arī apkārtne vēl bija visai slapja, tomēr devos pastaigā ar lukturīti, lai novērtētu vai nevar uz piepjainiem koku stumbriem un kritalām kaut ko sazīmēt. Nekas jau tāds neatradās, bet nu trīs asmaļu sugas vienā piegājienā varbūt katru dienu negadās gan. Ja divas no tām - lielais asmalis (Peltis grossa) un asmalis Ostoma ferruginea (droši vien var to mierīgi dēvēt par brūno asmali) ir visai bieži sastopamas sugas, tad mazais asmalis (Thymalus limbatus) gan ir retāka suga. Iepriekš mans pēdējais sugas novērojums bija tālajā 2008. gadā, tā ka diezgan ilgu laiku nebiju šo saticis! Visai vērtīgs novērojums tīri no foto viedokļa, jo kopš 2008. gada man tomēr ir nomainījušās pāris kameras, kā rezultātā foto kvalitāte tomēr ir nedaudz augusi (kaut vai tīri megapikseļu ziņā). Līdz ar to ir tā forši, ja tādām retākām sugām izdodas atjaunināt/papildināt arhīvu arī ar tehniski svaigākiem kadriem. Šis konkrētais īpatnis gan nebija parocīgs fotografēšanai, jo atradās uz neliela, piepjaina bērza stumbeņa kādu 2,5m augstumā un nācās fotografēt ar kameru augsti izstieptās rokās. Tas, ka, šādā pozā fotografējot, kadram ir kaut kāds asums ir zināmā mērā sasniegums (jāatceras, ka darbība notiek pilnīgā tumsā lukturīša gaismā). Grūti pateikt kāpēc šī suga ir tik salīdzinoši reti konstatēta, jo imago un kāpuri barojas ar dažādām piepēm un to micēliju. Nav sevišķi izvēlīgas attiecībā uz kādu konkrētu piepju vai pat koku sugu - var atrast gan uz lapukokiem, gan uz skujkokiem augošām piepēm. Piemērotu biotopu šķiet pagaidām vēl netrūkst? Šobrīd mana hipotēze ir, ka varbūt suga vienkārši ir vairāk aktīva naktī? Jo, pasteidzoties notikumiem priekšā, šogad mazo asmali satiku vēl divas reizes - arī abas nākamās reizes naktī tumsā ar lukturīti. Iespējams tad ka tā.

Lazdu raibpūcīte (Colocasia coryli)

Cekulainais bērzu zospārnis (Ptilodon capucina)

Mazais kārklu tinējzobspārnis (Clostera curtula)

Ja par gaismošanu, tad te ir pat vēl mazāk ko rakstīt kā iepriekšējā ierakstā par Elejas nakti. Lai arī temperatūra bija šķiet siltāka (vismaz gulēšana bija komfortablāka), tomēr diži vairāk par kādiem +11 grādiem jau nebija. Un apkārt viss slapjš, kas noteikti varēja ietekmēt tauriņu aktivitāti, kas bija praktiski nekāda - kopā atlidoja vien 14 sugas, kas maija vidum ir katastrofāli zems skaits. Protams, ka bez kādiem jaunumiem. Starp citu vēlāk gan noskaidroju, ka vakars varēja izvērsties arī nedaudz savādāk, jo šajā dienā praktiski vienlaicīgi ar mani Glāznieku apkārtni bija apmeklējis arī kolēģis Kristaps Vilks. Mūsu starpā visticamāk bija ne vairāk par 5km (droši vien pat mazāk) un kas interesantākais - lai gan draudīgus mākoņus bija redzējis, viņam esot bijušas 0 lietus piles! Tā lūk... Ja es būtu zinājis, ka otrpus ceļam nav lijis, tad gan jau būtu tos dažus papildus km pielicis klāt un gulējis un tauriņus gaismojis sausā mežā. Iespējams, tas būtu šo vakaru/nakti padarījis vismaz nedaudz produktīvāku nekā tā beigās izvērtās? Tā ka šoreiz jāsaka, galīgi netrāpīju īstajā vietā, īstajā laikā. Tieši otrādi. Bet nu neko darīt, tā gadās! Galu galā šo dienu 'izvilka' blaktis un to divu foršo sugu dēļ, šis gājiens jebkurā gadījumā ir atzīmējams kā veiksmīgs, pat neskatoties uz tauriņu gaismošanas fiasko.