Rhyparochromus phoeniceus - pirmais atradums Latvijā!

Mājas apogs (Athene noctua) Mārupē

Nu jau dzīve blogā atgriežas mazliet ierastākās sliedēs - pēc 'karstā' marta iestājies mazliet atslābums. Arī par #nedēļassugu jau esmu paspējis mazliet piemirst... Bet nu nav gluži tā, ka nekas nav šajās dienās darīts. Aprīļa sākums sanāca pat visnotaļ spraigs. Mazliet gan tagad sanāks stāstīt jau par sen aktualitāti zaudējušām lietām, bet nu... iesācis šo rakstu jau biju pāris nedēļas atpakaļ. Beidzot tad jānobeidz! Tātad bija doma 5. aprīlī braukt uz Kolku pāris dienas pavērot putnus, bet šo plānu izjauca ziņas par ļoti retā mājas apoga novērošanu Mārupē! Skaidra lieta - jābrauc un jāmēģina ieraudzīt, jo tā ir viena no sugām, ko iespējams daudzi putnu vērotāji bija norakstījuši kā Latvijā gandrīz nereāli ieraugāmu sugu! Sākotnēji biju paredzējis vien pastaigāt pāris stundas, ieraudzīt putnu (optimistiskā variantā) un tad atkāpties uz pēdējo autobusu Kolkas virzienā, bet šo stundu laikā, lai arī pa Mārupes ielām tika noriņķots krietns skaits km (brīnos, ka neviens tā arī neizsauca policiju, redzot vairākus aizdomīgus tipiņus nemitīgi riņķojot gar logiem), no putna nebija ne miņas. Nācās pieņemt lēmumu - palikt uz vietas un gaidīt vai apogs neparādās vakarpusē (tomēr pūce - aktīva g.k. diennakts tumšajā pusē un/vai vakara krēslā) vai doties uz autobusu. Pārējo, mājas apogu ieraudzīt alkstošo, kolēģu prātuļojumi, ka vakars tomēr būs labākā iespēja putnu sagaidīt, lika pieņemt lēmumu par labu palikšanai un gaidīšanai. Kā nekā pēdējā gada-divu laikā ir garām paskrējuši jau vairāki sāpīgi 'mūža ķekši' (pēdējais no tiem - Sibīrjas peļkājīte) un nospriedu, ka nu galīgi negribētu piedzīvot situāciju, kad, sēžot autobusā, saņemtu ziņu, ka 'Apogs ir parādījies!'. Ja arī putns neparādītos, tad vismaz nevarētu sev pārmest, ka nemēģināju. Šoreiz izvēle bija pareiza - pēc ~6 stundu aktīvas gaidīšanas putns parādījās! Fantastistisksi! Bet nu par šo atgadījumu ļoti trāpīgs un foršs, notikumā iesaistīto personu atskats uz šo notikumu ir lasāms delfi.lv. Tā arī viss notika un bez šaubām viens no spilgtākajiem manas putnu vērošanas 'karjeras' piedzīvojumiem! 

Avozetas (Recurvirostra avosetta) un fonā melnās pīles (Melanitta nigra)

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)

Klinšu ērglis (Aquila chrysaetos)

Bikšainais klijāns (Buteo lagopus)

Brauciens uz Kolku līdz ar to pārcēlās par vienu dienu vēlāk, bet nu jādomā, ka neko pārāk daudz nenokavēju, jo kopumā šīs pāris dienas Kolkā bija samērā tukšas no putniem. Tā ka visticamāk (vismaz es tā tiešām ceru), ka arī 6. aprīļa rīts, ko pavadīju autobusā, bija līdzīgs. Vispār jau par šādiem 'antīkiem' putnu novērojumiem nav pat īsti daudz ko rakstīt, jo putnu vērotāju aprindās parasti lielāka vērtība ir tieši svaigām ziņām. T.i. interesantākie novērojumi (piemēram, Kolkas ragam garām nolidojušās, trīs avozetas un sārtgalvītis Vīdales apkārtnē) jau sen ir atzīmēti attiecīgajās annālēs, tāpēc laikam īpaši pie šiem novērojumiem nekavēšos - vien tad dažas bildes ar putniem šajās dienās. Tādā ziņā kukaiņu pētnieku pasaulē šādu 'karsto ziņu' aprite nav tik aktuāla un interesantu atradumu publicēšana pat pēc vairākiem mēnešiem (vai pat gadiem) ir visai normāla prakse. T.i. kādas konkrētas kukaiņu grupas pētnieki (piemēram, tauriņu vai vaboļu pētnieki), protams, savā starpā privāti ar informāciju par interesantiem atradumiem apmainās gana regulāri, taču savu atradumu tūlītēja publicēšana plašākā mērogā parasti nav prioritāte un tas [ne tikai novērojumu publicēšana, bet arī, piemēram, ievāktā materiāla apstrāde, ja tāds ir sezonas laikā iekrājies] parasti tiek darīts pēc lauka sezonas vai pat reizēm vēl vēlāk.  Skaidrs, ka, ja šādi dati tiek iekļauti kādā publikācijā, tad tīri fiziski nav iespējams ko tādu sagatavot uz karstām pēdām un ir tikai loģiski, ka šādas publikācijas tiek realizētas kaut kad vēlāk. Bet nu, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā jau pastāv dažādi veidi kā ar saviem novērojumiem dalīties un, kopumā ņemot, Latvijas entomologi nav īpaši naski uz šādu iespēju izmantošanu. Kāpēc - grūti pateikt. Visticamāk jau, ka vienkārši nepietiek tam laiks. Bet varbūt arī nešķiet, ka šie novērojumi būs kādam interesanti (tā gan nav taisnība), varbūt nemaz negrib dalīties ar saviem datiem tā, lai tie būtu publiski pieejami visiem, varbūt tāda vai cita iemesla dēļ nepatīk neviens no esošajiem pieejamajiem risinājumiem kur ziņot savus novērojumus (piemēram, dabasdati.lv), bet varbūt kāds cits iemesls. Lai nu kā tur nebūtu - pati, pati svaigākā informācija par dažādiem entomoloģiskajiem novērojumiem parasti ir atrodama nevis kādās publikācijās vai citos resursos, bet gan ir paslēpta pētnieku datoru cietajos diskos vai piezīmju blociņos.  Te runa g.k. ir par faunistiskiem datiem, par kuriem varbūt nopietni zinātnieki smīkņā un uzskata ko tādu par nekam nevajadzīgu novadpētniecību, bet nu es tā neuzskatu - man šādi novērojumi šķiet maksimāli interesanti! Principā labākā situācija ir vaboļu pētniecībā, kur dažādas faunistiskas publikācijas parādās ar lielāku vai mazāku regularitāti. Taču arī šajā gadījumā - runa bieži vien ir par datiem, kas uz publicēšanas brīdi jau ir gadu-divus (vai pat vairāk) seni. Tāda nu ir realitāte. Nav jau gan tā, ka citās valstīs situācija būtu diži savādāka un/vai labāka, tā ka tā varbūt vienkārši ir tāda entomoloģijas zinātnes specifika. Galu galā vairumā gadījumu tas [kukaiņu pētīšana] ir tikai hobijs un laiks, ko pētnieks var šim hobijam atvēlēt, ir tik daudz cik viņš ir un parasti tik tiešām šādai informācijas publicēšanai 'uz āru' tas vienkārši vairs nepietiek.

Zemesblakts Rhyparochromus phoeniceus

Zemesblakts Rhyparochromus pini

Kāpēc tāda atkāpe par aktuālajiem novērojumiem? Tāpēc, ka šajās dienās Kolkā man arī gadījās visnotaļ vērtīgs novērojums, ko, ja gadījumā tas būtu putns, uz karstām pēdām būtu centeis nokomunicēt, lai visi par to uzzinātu pēc iespējas ātrāk. Bet tā kā runa ir par jaunu kukaiņu sugu Latvijai, tad nu tā steiga tik ļoti aktuāla nebija. Galu galā bija arī līdz galam jāpārbauda noteikšana un jāprecizē vai tiešām ir jauna suga. Galvenā vaininiece ir zemesblakts - Rhyparochromus phoeniceus! Pēc skata visnotaļ raksturīga, jo priekš zemesblakts ir izmērā samērā paliela (kā jau citas Rhyparochromus ģints sugas) un ar uzkrītošu sarkanu toni segspārniem. Mēdzot gan arī būt brūnāki eksemplāri, kas ir ļoti līdzīgi bieži sastopamajai Rhyparochromus pini. Šādiem eksemplāriem atšķirība g.k. meklējama segspārnu galos, kas ir ar šauru, bet izteiktu, baltu apmalīti (pini - pats spārnu gals principā tumšs vai arī, ja ir kaut kas gaišs, tad drīzāk baltu, neregulāras formas plankumu veidā) kā arī segspārnu sāni ir ar šauru melnu maliņu (pini pats segspārnu sāns tādā pašā krāsā kā pārējais segspārns). Šaubīgos gadījumos varētu būt vēlama eksemplāra ievākšana, bet nu šajā gadījumā bija eksemplārs ar raksturīgo sarkanīgo krāsojumu un arī citas pazīmes atbilst - šaubu nav! 

Zemesblakts Rhyparochromus phoeniceus

Konsultējos ar Voldemāru Spuņģi, jo viņa 2008. gada Latvijas zemesblakšu katalogā šo sugu neatradu - t.i. varbūt viņam ir zināms kāds jaunāks atradums? Taču viņš apstiprināja, ka nav un šī tik tiešām būs jauna suga Latvijai! Nevarētu gan teikt, ka tā būtu liela sensācija, jo, piemēram, Somijā suga ir zināma no kādām 6 atradnēm valsts dienvidos (http://biolcoll.utu.fi/hemi/het/ludemaps.htm). Pēc faunaeur.org it kā ir arī Igaunijā, taču 2005. gada Igaunijas blakšu čeklistā it kā norādīta nav. Par Lietuvu datu arī nav - iespējams vēl nav konstatēta. Tā kopumā vairāk izplatīta uz dienvidiem no Latvijas. Apdzīvo sausus biotopus kur aug mārsili un virši un apmēram tādā arī es šo sugu atradu - bijušajā šautuvē netālu no Kolkas raga (apmēram tur kur tagad ir skatu tornis) viena blakts rāpoja starp milteņu zariem netālu no viršu cera. 

Sprakšķis Danosoma conspersa

Danosoma ģints sprakšķu salīdzinājums

Vispār šo bloga ierakstu varētu arī saukt 'Marekam pa pēdām', jo konkrētā vakara izgājiena galvenā doma bija mēģināt atrast dažus Mareka Ieviņa (dabasfoto.lv) redzētos retumus Kolkas raga apkārtnē. Galvenokārt jau sprakšķi Danosoma conspersa, ko viņš bija jau atradis vismaz divās vietās un pie tam samērā lielā skaitā. Pagājušajā gadā bija laba pieredze ar otru ģints sugu, Danosoma fasciata (hmm... pagājušajā gadā redzēju pat divas reizes, bet izrādās neviena no tām nav ietrāpījusi blogā. Gadās arī tā), kas apdzīvo līdzīgu biotopu - vecus, saulainus priežu mežus, kas ir bagātīgi ar dažādām kritalām. Toreiz šo otru sugu atradu atklāti saulē stāvošās priedes kritalās. Vienā gadījumā tas pat drīzāk bija priedes zars nevis resns stumbrs. Uz tādu elementu atrašanu arī koncentrējos. Drīz vien arī atradās kas piemērots - nolūzis resns priedes zars, kas jau bija saulē labi izkaltis. Un kā nu ne - jau zem pirmās mizas plēksnītes atradās viena vabole! Gan bija tādas nesmuka un nodilusi, tāpēc pameklēju vēl mazliet un bez īpašas piepūles turpat atradās vēl dažas vaboles. Par laimi viena bija ļoti svaiga, ar pilnīgu zīmējuma bez nekāda nodiluma. Mazliet gan saskāros ar problēmu, ka visas vaboles bija totāli nekustīgus un nācās pie šī zara pavadīt minūtes 30 kamēr beidzot izdevās sagaidīt (un arī nofotogrāfēt) brīdi, kad viena no vabolēm (par laimi pati smukākā) izstiepa kājas un taustekļus. Īstenībā abas sugas fasciata un conspersa (šur un tur gan lieto arī variantu, kad sugas epitets ir ar galotni -um. Nezinu kurš ir pareizais) ir ļoti līdzīgas un, lai atšķirtu, ir jāpēta priekškrūšu vairoga pakaļējos stūrus. D.fasciata šie stūri ir plakani un mazliet izvirzīti uz sāniem, bet D.conspersa šie stūri ir 'taisni' un ar izteiktu ķīļveida paaugstinājumu. Abas sugas gan ir ļoti retas, bet izskatās, ka Kurzemes ziemeļu daļas vecajos, saulainajos priežu nogabalos varētu būt sastopamas nosacīti biežāk kā citur Latvijā, jo, piemēram, divi mani D.fasciata atradumi pagājušajā gadā arī bija šajā apkārtnē - Ances mežos un Bažu purva apkārtnē netālu no Pitraga. 

Tūkstoškājis Polyxenus lagurus

Tūkstoškāji Polyxenus lagurus

Bet nu, kamēr gaidīju kad tā vabole beidzot 'atvērsies' un parādīs savas kājas un ūsas, lieki laiku netērēju un joka pēc papētīju vai uz blakus esošās priedes nevar atrast vēl vienu no Mareka Kolkā atrastajiem radījumiem, ko ļoti kāroju ieraudzīt - specifiska izskata tūkštoškājus Polyxenus lagurus, kas tā pa gabalu drīzāk izskatās pēc kādiem kāpuriem nevis tūkstoškājiem. Mareks tos regulāri Kolkas apkārtnē atrod zem vecu priežu mizas plēksnītēm. Tā nu dažas plēksnītes palupināju un.. meklēto atradu! Tiešām starp mizas plēksnītēm vairākās vietās izdevās pamanīt sīciņus (daži mm garumā), pudeļu birstēm līdzīgu objektus. Super! Ļoti amizanti radījumi, kas pārvietojās tūkstoškājiem raksturīgā līgani slīdošā manierē. Daudzie pušķīši esot priekš aizsardzības no zirnekļiem u.c. radījumiem, kas tos tur zem mizas varētu gribēt aiztikt un/vai apēst. Interesanti, ka internetā raksta, ka citur, piemēram, Lielbritānijā šie g.k. dzīvojot uz vecu māju sienām uz akmeņiem vai aiz apmetuma utml. vietās. Tātad ne gluži tik dabiskā vidē kā vecs priežu mežs kur tie ir sastopami Kolkas apkārtnē. Var jau būt, ka arī Latvijā var atrast līdzīgās vietās, bet nu izmēra dēļ nav jau viegli tādus pamanīt. 

Māņskorpions sp.

Smecernieks, iespējams Pissodes validirostris

Plānā atlika vēl viena 'Mareka suga' - māņsmecernieks Sphaeriestes castaneus, kas, spriežot pēc Mareka novērojumiem, Kolkas apkārtnē arī izskatās, ka nav nekāds retums. Meklējama līdzīgi kā dīvainie tūkstoškāji - zem priežu mizas plēksnītēm. Atradās vairāki māņksorpioni, kas pēc sava 'formāta' (spīļu un ķermeņu formas) atgādina grāmatu māņskorpionus, bet nu jādomā, ka cita suga, jo tai sugai būtu jādzīvo telpās starp vecu grāmatu lapām nevis dabā zem priežu mizas plēksnēm. Māņskorpionu noteikšana ir maksimāli sarežģīta (un joprojām pilna neskaidrību) un tikai dažas sugas var mēģināt pēc foto noteikt. Citā vietā atradās skrejvabole Dromius schneideri, Pissodes ģints smecernieks (manuprāt - P.validirostris), bet māņsmecernieki šoreiz nerādījās. Nu neko - varbūt citu reizi. Kolku jau vēl šajā gadā visticamāk izdosies apmeklēt. 

Ogre - Ikšķile

Ogres Zilo kalnu piekāje 

Diena pēc rekordsiltajām brīvdienām atnāca ar zināmu vēsumu. Teikšu tā - ar šortiem bija pat mazliet pavēsi (ok, mazliet jau 'krāpos', jo zem šortiem bija garās, pieguļošās sporta bikses, ko meiteņu valodā laikam dēvē par legingiem)! Taču, neskatoties uz vēso laiku, bija stipras aizdomas, ka mežonīgi silto (citu, labāku, epitetu pašlaik neatrodu šī siltuma aprakstīšanai) dienu rezultātā kukaiņiem vajadzētu būt vieglāk atrodamiem pat ja konkrētajā dienā temperatūra bija samērā zema (ap +5 grādiem). Cerēju, ka siltums varētu būt kādu daļu no tiem izvilinājis no ziemas slēptuvēm un tie tagad atrastos jau dažādās dienas slēptuvēs - zem brīvi guļošiem mizas gabaliem, koka sprunguļiem utml. vietās, kas varbūt ir pārāk atklātas priekš ziemošanas, taču kā reizi, lai tur mierīgi pārlaistu diennakts gaišās stundas.  

Skrejvabole Licinus depressus

Starp citu ir man viens samērā slikts paradums - jau uzsācis pastaigu mežā (vai jebkur citur dabā), fotoaparāts sākumā man vienmēr vēl ir sapakots somā. Vienīgi vērojot putnus, fotoaparātu sagatavoju laicīgāk, bet, ja galvenā pastaigas doma ir kukaiņu fotogrāfēšana, tad fotoaparātu prasti izvelku vien brīdī, kad ir sastapts pirmais objekts, ko būtu vērts iemūžināts. Pēdējā laikā tāpēc it kā 'apdedzinājies' neesmu, bet principā riskēju sastapties ar situāciju, kad šis pirmais atrastais objekts paspēj nozust kamēr es izpakoju un saskrūvēju fototehniku. Šajā pastaigā varētu teikt, ka gandrīz šādu situāciju piedzīvoju, jo zem neliela bērza mizas gabala negaidīti atradu ~ pirms nedēļas Doles salas pusē meklēto skrejvaboli Licinus depressus! Ātri, cenšoties vaboli neiztraucēt, noliku mizas gabalu atpakaļ vietā un aši rāvu fotoaparātu ārā no somas! Otrreiz cēlu mizas gabaliņu augšā jau pilnībā bruņojies un gatavs fotogrāfēt, bet... vabole nebija redzama! Jau gandrīz garastāvoklis pamatīgi sašļuka, kad par laimi pamanīju vaboles melno dibengalu vīdam no nelielas gružu čupiņas turpat vien pāris centimetrus tālāk. Atvieglota nopūta un tālāk vaboles iemūžināšana jau 'дело техники'. Vabole, lai arī ir viena no 'melnajām skrejvabolēm' ir ar gana raksturīgu priekškrūšu vairoga formu un segspārnu punktējumu (rindstarpas vēl papildus ar punktu rindām) un īsti citu līdzīgu sugu Latvijā nemaz nav. Skaitās pat samērā reta suga - g.k. publicētie atradumi koncentrēti Pierīgā (Dole, Dārziņi, Salaspils, Saulkalne, Priedaine, Inčukalns), kur iespējams tiešām suga sastopama biežāk kā citur Latvijā, kur publicēto atradņu skaits ir mazāks (Kolka, Ilgas, Šķēde, gan jau vēl kaut kur). Apdzīvojot sausus un saulainus biotopus - sausas pļavas, sausus priežu mežus utml. Manā gadījumā vabole atradās pirmajā attēlā redzamajā biotopā - sausā priežu meža malas klajumiņā. Jauki - nebūs vairs speciāli jābrauc uz Doles salu šo meklēt! Starp citu šī konkrētā mežmala šķita gana pievilcīga, lai to pārbaudītu rūpīgāk! 

Zemesblakts Pterotmetus staphyliniformis 

Jau gandrīz zem paša pirmā viršu pudura mani sagaidīja vesels lērums blakšu! Vispirms atradās Sciocoris ģints vairogblakts, bet nepaspēju to vēl nemaz rūpīgi apskatīt, kad blakus sāka skraidīt Trapezonotus ģitns zemesblakts. Par cik bija apmēram skaidrs, ka vairogblakts varētu arī nekur neaizmukt, tad pārslēdzos uz šo zemesblakti. Bet nepaspēju pat uztaisīt dažus kadrus, kad ar acs kaktiņu blakus pamanīju skrienam arī kādu īsspārnim līdzīgu objektu. Labi, ka izdomāju tomēr pārbaudīt kas tas tāds ir nevis uzreiz norakstīt to kā īsspārni, jo izrādās tur skrēja neredzēta zemesblatks - Pterotmetus staphyliniformis! Skaidrs, ka galvenā uzmanība tagad bija jāvelta šai sugai, bet ko darīt ar pārējām? Ātri noorientējos, ka vairogblakts joprojām nav izkustējusies (un izskatījās, ka nekustēsies ar), tātad tā prioritāri būtu pēdējā suga kam pievērsties. Pirmo zemesblakti savukārt ievietoju uz brīdi trauciņā - lai nepazūd. Un tā varēju ērti pievērsties šai īsspārnim līdzīgajai (ir daudzas tādas īsspārņu sugas ar melnu, slaidu ķermeni un šādiem koši sarkanīgiem, saīsinātiem segspārniem) zemeslbaktij - ne velti pat sugas latīniskā nosaukuma epitets 'staphyliniformis' tieši to arī nozīmē. 'Staphylinus' - īsspārnis, 'formis' - līdzīgs, to atgādinošs! Manuprāt, viena no glītākajām zemesblakšu sugām, jo pārmaiņas pēc ķermeņa krāsojums ir bez šai dzimtai tik raksturīgajiem brūnajiem toņiem. Suga apdzīvojot sausus priežu mežus un purvus. Latvijā it kā skaitās samērā reta, bet, ņemot vērā, ka piemērotu biotopu netrūkst - gan jau, ka tomēr izplatīta plašāk. Starp citu - 100. nofotogrāfētā un noteiktā blakšu suga manā fotoarhīvā! Hip hip urā! 

Zemesblakts Trapezonotus sp., iespējams T.desertus

Blakts bija visai kustīgas un nācās diezgan ilgi noņemties, lai tā kārtīgi tiktu to nofotogrāfēt, bet nu kaut kas jau beigu beigās izdevās un varēja pievērsties pārējām divām blaktīm. Vairogblakts, joprojām, kā jau tas bija sagaidāms, bija nekustīga. Tad nu izlaidu no trauciņa Trapezonotus un centos iemūžināt to. Ar šo ģinti gan nav tik viegli, jo ir trīs samērā grūti atšķiramas sugas - dispar, arenarius un desertus (+ ceturtā suga anorus, kas ir vieglāk atpazīstama). Somu blakšu grāmatas noteikšanas tabulā it kā dispar no pārējām divām sugām izdalās viegli - pēc pakaļkāju krāsas. T.dispar tās ir vismaz daļēji gaišas, bet T.arenarius/desertus - pilnībā tumšas. Krievu noteicējā pie šo sugu atšķiršanas nekas par kāju krāsu nav minēts - tik ģenitālijas un tēviņa pigīdija forma, kas priekš noteikšanas pēc foto, protams, ir neizmantojamas pazīmes. Somu noteicējs it kā ir krietni svaigāks, tā ka it kā varētu jau tam uzticēties, bet nu pazīmi tulkoju ar Google translate tulkojumu un varbūt ka ir kaut kas pazudis tulkojumā? T.i. par kuru kāju daļu šajā pazīmē tiek runāts - visu kāju, ieskaitot ciskas, vai varbūt tikai par stilbiem? T.i. iespējams pakaļkāju cisku pamatnes var būt gaišas visām sugām, bet gaiši pakaļkāju stilbi ir tikai dispar? Vismaz kaut ko tādu šķiet saburtoju vienā vācu lapā, kur šāda pazīme nolasās arī fotoattēlos. Ja tā, tad šis mans eksemplārs drīzāk ir no desertus/arenarius pāra, jo pakaļkāju stilbi ir melni. Spriežot pēc punktējuma joslām gar vairodziņu, tad šis ir manuprāt, visdrīzāk ir desertus, jo šīs punktējuma līnijas ir praktiski pilnībā taisnas (arenarius vismaz tā punktu rinda, kas vistuvāk vairodziņam, esot sajaukta un neregulāra). Situāciju mazliet neskaidru gan rada Voldemāra Spuņģa 2009. gada Latvijas zemesblakšu apkopojums, kur Trapezonotus desertus nemaz neparādās, lai arī pēc visa spriežot šai sugai būtu jābūt plaši izplatītai visā Latvijas teritorijā. Lai nu kā, būs varbūt jāmēģina turpmāk tie Trapezonotus-i fotogrāfēt un varbūt pat kāds eksemplārs jāievāc tuvākai izpētei un varbūt ar laiku radīsies lielāka izpratne par šo sugu atšķiršanu. Pagaidām tad šis, lai paliek vien kā iespējams T.desertus.

Vairogblakts Sciocoris umbrinus

Vairogblakts Sciocoris umbrinus apakšpuse

Vairogblakts Sciocoris cursitans apakšpuse, Vakarbuļļi 1. aprīlis

Visu šo laiku Sciocoris vairogblakts joprojām bija nekustīga - nu gluži tāpat kā visi iepriekš šajā gadā sastaptie šīs ģints īpatņi. Diezgan daudzi kukaiņi šādā nekustīgā veidā izliekas par beigtiem un tādējādi cenšas izvairīties no apēšanas, (gan tāpēc, ka nekustīgu objektu uzbrucējam ir grūtāk pamanīt, gan tāpēc, ka beigts un izžuvis kukainis droši vien ir visnotaļ neēdams un uzbrucējam neinteresants), bet absolūts vairums tomēr agri vai vēlu 'atmostas' un steigšus skrien kaut kur paslēpties vai aizlido prom. Taču šīs vairogblaktis laikam ir ar īpaši noturīgu 'nervu sistēmu' un šo aizsardzības pozu nepamet pat pēc 10 minūšu gaidīšanas. Daugavgrīvas blaktīm pat ar smilgu mazliet pabakstīju kājas, lai pārbaudīti vai gadījumā nav beigtas - bet kājas tika uzreiz pievilktas pie ķermeņa. Tātad kukainis ir dzīvāks par dzīvu, bet vienkārši izcils aktieris! Uz šo Ogres blakti pat nemaz negaidīju - tik nofotogrāfēju no virspuses un apakšpuses. Otrs foto kā reizi ir svarīgs priekš sugas noteikšanas, jo divas no virspuses līdzīgās sugas Sciocioris cursitans un umbrinus ir krasi atšķirīgas, ja skatās uz to vēderiem. umbrinus vēders ir vienkrāsaini tumšs, bet cursitans - gaišs ar divām, melnām joslām. Šī tad bez šaubām - Sciocoris umbrinus. Man jauna suga! 

Zemesblakts Microdema macropterum garspārnu forma

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Zemesblakts Peritrechus geniculatus

Turpinājumā šajā mežmalā atradās vēl divas zemesblakšu sugas, ko dabā uzreiz noturēju arī par kaut ko neredzētu. Beigās gan izrādījās, ka abas sugas jau bija manā fotogrāfēto sugu listē. Pirmā šķita tāda īpaši koša un neredzēta, taču izrādījās jau Skrundā manītā Macrodema micropterum. Vienīgi nevis ar saīsinātiem segspārniem kā tam būtu normāli šai sugai jābūt, bet pilnībā attīstītiem. Kā izrādās, tad blakšu pasaulē šī ir tāda visai ierasta parādība, ka vienas sugas ietvaros var būt gan bezspārnu jeb īsspārnu (brachypterous) īpatņi, kas nespēj lidot, gan īpatņi ar attīstītiem spārniem (macropterous). Lielākoties šie īpatņi tīri vizuāli mēdz būt līdzīgi - vien tiem, kam spārni ar pilnībā attīstīti, tie parasti nosedz visu vēderu, bet īsspārnu formām - vēdera gals var nebūt nosegts. Atkarībā no sugas šo spārnaino īpatņu īpatsvars var būt lielāks vai mazāks un ir sugas kā, piemēram, tieši šī M.micropterum, kam izteikti dominē bezspārnu īpatņi un šādi lidotspējīgi īpatņi ar attīstītiem spārniem ir ļoti reti. Šis tad būs viens no šādiem īpatņiem, jo nu neviena cita līdzīga suga tomēr nav - t.i. viss cits, atskaitot šos pilnībā attīstītos spārnus, ir gluži kā M.micropterum. Šādu spārnotu formu klātbūtne populācijā gan ir visai loģiska, jo droši vien ar šādu īpatņu palīdzību suga spēj sekmīgāk un tālāk izplatīties. Līdzīgi biju jau praktiski pārliecināts, ka brūni raibā zemesblakts būs Peritrechus nubilus, bet, ielādējot bildes datorā, tomēr nācās atklāt, ka būs tomēr līdzīgā Peritrechus geniculatus, kāda manā ceļā bija trāpījusies jau pagājušogad. Neko darīt. Bilde šoreiz gan sanāca kvalitatīvāka kā pirms tam, tā ka šī satikšanās pietiekami vērtīga. Noslēdzot blakšu tēmu - vēl bilde ar bieži sastopamo priežu vairogblakti, kas gan vēl bija savā ziemošanas vietā zem priedes mizas gabala. 

Sprakšķis Cardiophorus ruficollis

Īsspārnis Ocypys nitens

Īsspārnis Stenus sp.

Skrejvabole Asaphidion pallipes

Turpinājumā virzījos uz Ikšķiles tuvumā esošo bijušās autotrases Tobago X pusi, kur tagad ir karjers, smilšainas nogāzes, akmeņaini, retiem augiem apauguši klajumi utml. atklāti biotopi. Dažas reizes tur ir bijušas samērā veiksmīgas sugu medības. Pa ceļam gan vēl bija jāiet garām Dubkalnu karjeram, kur īsi parušinājos mežmalā pie slēpošanas trases. Tur atradās foršais sprakšķītis Cardiophorus ruficollis, kas varbūt nav nekāds retums, bet pārāk bieži sastapt un nofotogrāfēt neizdodas. Izmērā neliels un siltajā laikā pat ļoti kustīgs un nemierīgs. Tagad pavasarī varētu būt labākais laiks šīs sugas fotogrāfēšanai. Vairākus īpatņus izdevās atrast viegli smilšaini kūdrainā, saulainā bērzu meža malā - zem zariem u.c. nobirām. Turpat blakus arī draudīga izskata īsspārnis - ticams, ka Ocypus similis. Ikšķiles karjers gan tādus pārāk lielus jaunumus neatnesa - varbūt biju mazliet jau nosalis, kā rezultātā medības tik ļoti nevedās. Bet nu par skrejvaboli Asaphidion pallipes tomēr prieks, jo redzēju šo sugu vien otro reizi mūžā. Būs tagad arī šai sugai daudz maz kvalitatīvi kadri. Interesanti šķita arī Stenus īsspārnīši ar dzeltenajiem punktiem uz segspārniem, bet nu tur tā sugu noteikšana sarežģītāka - nez vai var tā pēc bildes ar garantiju sugu maz noteikt. Tā vispār šajā dienā bija arī vairākas skrejvaboles, kas pēc skata šķiet varētu būt neredzētas sugas, bet nu līdz nopietnākai to noteikšanai pagaidām ticis vēl neesmu. Varbūt vēlāk uz rudens pusi.

Vakarbuļļu 'sūnings' - pirmā tīklblakts!

Dzīvības pilnās Vakarbuļļu sūnas. Laikam sausienes ežlape (Abietinella abietina)

Patīkami siltajās brīvdienās pilnīgi sagaidāma bija arī kukaiņu aktivitātes eksplozija! Gan sestdien, gan svētdien visādi lielāki un mazāki kukainīši rāpoja un lidoja gandrīz vai visās malās. Pašam pievērsties tādai rūpīgai to vērošanai, gan iznāca vien sestdien, kad izdomāju veikt atkārtotu braucienu Daugavgrīvas salas kāpu virzienā. Šoreiz gan sākot apskati no otra, Vakarbuļļu, gala, kur vēl teorētiski bija doma papētīt vai nevar ko sazīmēt mitrajā pļavā vai Lielupes krastā. Taču laikam nebiju vēl tā īsti 'iesilis' un, lai arī starp makšķerniekiem mazliet paložņāju, tomēr neko šajā mitrajā biotopā neatradu un atkāpos kāpu virzienā. 

Racējblakts Adomerus biguttatus

Racējblakts Legnotus picipes

Pirms kāpām vēl gan piestāju nelielā skrajākā bērzu-priežu meža pleķītī, kur vietām zemsedze bija klāta skrajām sūnām un ķērpjiem. Izrādījās pat ļoti produktīva vieta! Vairāk koncentrējos uz sūnu pētīšanu (joprojām ar domu par kādām tīklblaktīm), jo te šķiet atpazinu augam sausieņu ežlapes, kas ir minētas kā tīkama sūnu suga vienai no tīklblaktīm. Izrādījās, ka zem un starp šīm sūnām dzīvoja vesels lērums dažādu radījumu. Tā, piemēram, netālu vienu no otras izdevās atrast divas racējblakšu (Cydnidae dzimta) sugas - Adomerus biguttatus un Legnotus picipes. Pirmā viegli atpazīstama pēc baltā punkta uz katra segspārna un ir samērā bieži sastopama (biju redzējis iepriekš vismaz kādas divas reizes). Otra suga gan esot retāka un tā bija man jaunums! Racējblaktis g.k. ir zemsedzes apdzīvotājas un pārsvarā dzīvo pie augu saknēm, zem to piezemes lapām u.c., tāpēc ikdienā redzamas mazliet retāk. Redzamākā racējblakšu suga droši vien ir Tritomegas bicolor, kas gan reizēm varot uzkāpt arī mazliet augstāk par zemi. 

Smecernieks Hypera arator

Smecernieks Philopedon plagiatum

Tieši sausienes ežlapes kaut kā izrādījās visproduktīvākā sūnu suga. Apkārt jau auga arī citas sūnas, bet kā mazliet pacilāja ežlapes tā uzreiz no tām izbira vai smecernieki vai kādas skrejvaboles (g.k. jau Amara ģitns pārstāves) vai kādi citi radījumi. Par smecernieku Hypera arator īpašs prieks, jo ir tāda viena no glītākajām smecernieku sugām nu un, ja jau man prieks, tad var arī nojaust galveno iemeslu - iepriekš tādu sastapis nebiju! Sūnām paldies jāsaka laikam arī cita iemesla dēļ - beidzot bloga bildēs ir mazliet vairāk krāsu! Tā teikt kaut neliels, bet tomēr zaļums, kas atšķaida iepriekšējos ierakstos dominējošos brūnos toņus. Nekas - drīz jau dabā zaļumi saplauks un arī bloga bildēs krāsu daudzveidība cerams būs lielāka. 

Zemesbruņuts Orthezia urticae 

Līķvabole Phosphuga atrata 

Zemesblakts Eremocoris plebejus

Vienā sūnu pleķītī atradās vairākas amizantas, baltas 'bruņumašīnas' ar kājām un taustekļiem - zemesbruņutis Orthezia urticae! Pirmo reizi tādu brīnumu dabā redzēju, bet laikam jau ka nekas rets. Dzīvojot uz dažādu lakstaugu (tajā skaitā arī nātru) lapām un stublājiem kur sūc šo augu sulu, bet uz sūnām droši vien tagad sēdēja, jo bija izrāpojušas no kādām ziemošanas vietām zemsedzē. Jādomā, ka šādas 'bruņas' tik tiešām arī aizsardzībai ir paredzētas, jo varbūt ne visi uzbrucēji (g.k.jau nu kukaiņu pasaules) var tām tikt cauri. Nepačamdīju gan cik ciets šis baltais apvalks ir. Bet nu labi - nav jau tā, ka tikai sausieņu ežlapes bija vienīgā sūna, kur kas atradās. Atsevišķiem Šrēbera rūsaiņu pudurīšiem nebija ne vainas. Te zem viena atradās ļoti bieži sastopamā līķvabole Phosphuga atrata, ko esmu fotogrāfējis desmitiem reižu, taču kā izrādās, tad blogā šī ir pirmā bilde ar šo sugu. Gadās arī tā! Tāpat arī pirmo reizi blogā zemesblakts Eremocoris plebejus, ko biju redzējis jau šogad Skrundā, bet tad bilde neizdevās tik forša, kā šī. Tā nu rušinājos pa Šrēbera rūsainēm līdz pamanīju uz sūnas stiebra sīku, 2mm lielu netīrumu ar kājām. Vai tas var būt? Vai tiešām tīklbakts!?? Pirmā šogad!! Jā, neticami, bet fakts - uz sūnas sēdēja kāda no Acalypta ģints tīklblaktīm! Lai gan kādu no šīs ģints sugām meklēju jau turpat vai 2 nedēļas, tomēr, godīgi sakot, sāka jau mazliet zust cerības, ka tā vienkārši izdosies kādu atrast. Bet te viena sēž manā acu priekšā! Fantastika! Turpinājums gan izvērtās visai dramatisks un spriedzes pilns, jo pieļāvu totālu iesācēja kļūdu - nenospiedis pat nevienu kadru (kaut vai dokumentālu), izdomāju, ka vajag ar skujas galu mazliet to blakti iekārtot ērtākā leņķī. Skuja viegli ieliecās, nospriegojās, man mazliet notrīcēja roka un... skujas 'katapulta' blakti aizsvieda nezināmā virzienā! Tā mirkļa emocijas ir grūti aprakstīt - te tikko acu priekšā bija viena no manām sapņu sugām, bet vairs nav un tas tikai manis paša vainas dēļ. ĀĀĀĀĀ! Tiešām gribējās mazliet kliegt par šo savu muļķību un prātā jau sāka iezagties 'depresīvas' domas, ka turpmākās sezonas laikā varbūt nemaz šādu tīklblakti otrreiz neizdodas atrast... Nu totāls auns!! Bet nu par laimi beigu beigās jau viss beidzās daudz maz labi.

Tīklblakts Acalypta parvula

Izdomāju, ka ja bija viena blakts, tad varbūt tajā pašā sūnas kumšķī dzīvo vēl kāda. Un nepagāja ne 2 minūtes, kad tiešām - atradās vēl viena!! Tiesa šī eksemplāra galvas daļa bija ietinusies smalkā zirnekļa tīmeklī un blakts šķietami neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes... Nepatīkami, bet nu labāk tā kā vispār tukšā un bija vēl cerības, ka tomēr varētu atrasties vēl kāds īpatnis. Tas gan nerealizējās un nācās vien pagaidām samierināties ar šī nedzīvā eksemplāra iemūžināšanu... Vismaz var sugu noteikti - Acalypta parvula! Latvijā ir konstatētas 6 šīs ģints sugas, kas visas pēc skata ir ļoti līdzīga dizaina - lai atšķirtu, g.k. jāskatās segspārnu centrālā laukuma forma, ko g.k. nosaka šūnu skaits rindā (šai sugai 5-6 šūnas), kā arī segspārna laukuma, kas atrodas starp šo centrālo laukumu un segspārnu viduslīniju, platums (šai sugai šī 'aile' tikai vienas šūnas platumā). Bet, protams, arī citas pazīmes. Dzīvojot g.k. sūnās sausos, smilšainos biotopos. Lai nu kā - tiešām neticēju, ka izdosies ko tādu atrast, jo blakts ir tikai 2mm liela un dabā tik tiešām atgādina drīzāk kādu gruzi nevis kaut ko dzīvu. Fantastiski radījumi! Tātad pirmā suga no šī gada mērķa, tīklblakšu sugu saraksta, ir ieraudzīta! Vēl 'tikai' kādas 20+ sugas palikušas! Starp citu mazliet atjaunoju pirms kāda brīža rakstīto Latvijas tīklblakšu apkopojumu - skatīt šeit. Tur arī paralēli apkopošu visas šajā gadā (un varbūt arī turpmāk) redzēto tīklblakšu sugu fotogrāfijas.

Īsspārnis Bolitobius castaneus

Māņkrabjzirneklis Philodromus fallax

Cikāde Tettigometra atra

Turpinājumā beidzot nokļuvu arī līdz pelēkajām kāpām, kur, protams, cerēju uz tik pat veiksmīgu sugu birumu kā pirms nedēļas. Kaut gan nē, vispirms pa ceļam mežā, uz izbārstītām kāposta atliekām pamanīju sēžam glītu īsspārni - Bolitobius casteneus. Man jaunums un kopumā ir samērā maz info par šīs sugas sastopamību Latvijā. Varbūt retums? Lai nu kā - paldies kāposta izbārstītājam, jo citādi jau šo sugu ieraudzījis nebūtu. Bet nu tad beidzot biju nokļuvis arī līdz kāpām un, atrotījis piedurknes (jo bija jau kļuvis pat ļoti karsts!), metos meklēt vēl kaut ko jaunu un interesantu. Taču nekā! Šoreiz kāpas izskatījās stipri līdzīgākas tam kā es tās esmu pazinis iepriekš - gandrīz no kukaiņiem brīva zona! Nu labi - tā gluži arī nevar teikt, jo, piemēram, skudras bija tūkstošos. Tātad tīri biomasas ziņā kukaiņu bija daudz, bet sugu daudzveidība šoreiz tā ne visai. Iespējams pie vainas bija naktī nolijušais lietus, kas bija pamatīgi izmērcējis un sablīvējis smiltis, kas apgrūtināja rušināšanos un kukaiņu pamanīšanu. Interesantākais objekts varētu būt smilškrāsas māņkrabjzirneklis Philodromus fallax, kas, spriežot pēc tā maskējošā ķermeņa zīmējuma, ir tipisks kāpu un smilšainu biotopu apdzīvotājs. Tas gan man bija jaunums, jo, ja, piemēram, par kāpu vilkzirnekļiem biju dzirdējis un biju pat tādus redzējis, tad par info par kāpu māņkrabjzirnekļu eksistenci gan man bija paslīdējusi garām. Gadās arī tā. Visu, protams, zināt nevar jeb kā sacīt jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Šis gada iesākums īstenībā ir bijis tiešām jaunatklājumu un jaunu zināšanu pilns - piemēram, esmu sācis pamazām ielauzties zemesblakšu un tīklbakšu pasaulē. Ar to arī man dabā iešana šķiet tik pievilcīga - nekad nav garlaicīgi! Ja apnīk vērot un skatīties uz kaut ko vienu (vai tie putni, tauriņi, augi, sēnes vai kas cits), tad var pārslēgties un mēģināt iepazīt kādu citu organismu grupu. Dabā tik tiešām nekad nav garlaicīgi!