piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Vasaras Putnu Karstumā

Kas tad tas? Vai tā ir lidmašīna? Vai tā ir raķete? NĒ! Tā ir jauna ziņa manā blogā! Suprise, suprise! Pauze tik tiešām 'mazliet' ieilgusi - par to man tik tiešām kauns.. Bet tā nu tas sanāca, ka esmu beidzot kļuvis par vīrieti! ;) Jā, Jūs jau pareizi sapratāt - 1.x esmu sācis strādāt patstāvīgu algotu darbu! Un tas man tomēr ir man atņēmis gana daudz spēkus un galvenais - laiku. Tā rezultātā šis blogs nedaudz aizslīdējis aizmirstībā. Bet tā to nedrīkst atstāt! Jo nav jau tā, ka šo daudzo mēnešu laikā neesmu nekur bijis dabā. Esmu, esmu - tāpēc tagad kādu brītiņu būs retrospektīvs atskats uz manu vasaru... Un turpināsim tur, kur mēs palikām iepriekš - jūnija sākumā, kas izrādījās pats 'karstākais' laiks putnu ziņā...
Klusais ķauķis (Iduna caligata) Degumniekos
Karstākais varbūt ne tiešā nozīmē, jo vasara vairāk vai mazāk šoreiz padevās tāda visai 'nīkulīga' - bet 'karstākais' dēļ tā, ka jūnijā Latvijā tika konstatētas veselas 2 jaunas putnu sugas! Un vienu no tām man bija tā laime arī ieraudzīt - protams, ne kā pirmatklājējam, kaut arī... jā - bija teorētiski man arī iespēja būt tam, kurš kluso ķauķi (Iduna caligata - attēlā augstāk) Latvijā sadzird pirmais. Jo situācija izvērtās tāda, ka šis neuzkrītošais ķauķītis par savu mājvietu bija izvēlējies pļaviņu tiešā tuvumā vietai, kur 29. maijā braucu klausīties lielo stērsti... Bet kā tagad atceros, biju tik ļoti nokoncentrējies uz lielās stērstes dziesmas saklausīšanu, ka pat ja tas klusais ķauķis man tur dziedāja blakus - nemaz nebūtu pievērsis tam uzmanību, jo tā visa [uzmanība] bija vērsta stērstes virzienā... Tiesa biju uz Ciemupi devies ar velosipēdu - rīts bija lietains un drēgns kā rezultātā biju pārsalis un uzreiz pēc stērstes apskatīšnas, pirmā doma bija pēc iespējas ātrāk tikt kaut kur siltumā... Tātad nedzirdēju un nolažojos... Biju tajā pašā vietā iebraucis ar kolēģi ELa arī 9. jūnijā - tad kad Klusie ķauķi tur noteikti bija. Bet mums nekā... Šajā gadījumā varu jau mēģināt sevi mierināt ar domu, ka varbūt tieši tajā mirklī tie nedziedāja un tāpēc neievērojām.. Bet tā jau var turpināt vēl un vēl - sausais atlikums ir tāds, ka tomēr nolaidu baigo lažu. Bet no šīs pieredzes guvu vērtīgas atziņas - nedrīkst dabā iet ar 'šauru skatu uz dzīvi'. T.i. jābūt atvērtām acīm, ausīm un prātam - un jāmēģina maksimāli koncentrēties uz visām maņām! 
Lai nu kā - sugu es tomēr redzēju. Tur gan stāsts arī ir garš ar visādām kaislībām, jo patiesībā oficiāli nemaz vēl nebija zināms, ka klusie ķauķi pie mums ir ieraudzīti (pie tam - pat ligzdo! Kas bija galvenais iemesls slepenībai), bet nu - neskatoties uz visu slepenību, tāpat visi, kas gribēja bija šo sugu pamanījušies 'ieķeksējuši' savās listēs pirms šī ziņa oficiāli tika palaista plašākās masās. 
Kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) kāpurs
Runājot par otru sugu - ceru ormanīti (Porzana pusilla) - bija arī man iespēja aizbraukt pabradāt pa Zvārdes poligona bebrainēm un slīkšņām, lai tumsā paklausītos šīs sugas, lai arī varžu kurkstiem nedauz līdzīgo, bet tomēr visai raksturīgo dziesmu. Bet sanāca tā, ka pēc klusā ķauķa ekspedīcijas (sākotnēji - vienkārši Lubāna ekspedīcijas) devos ciemā pie viena no galvenajiem Latvijas tauriņpētniekiem - Gunta Akmentiņa. Līdz ar to tajās dienās aizmirsu par ceru ormanīti un pievērsos atkal kukaiņiem. Jāsaka, ka laiks diemžēl nelutināja, kā rezultātā nekādi dižie novērojumi neizdevās (biju cerējis uz purva samteni Teiču purvā). Interesantākais varētu būt bija kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) kāpuri turpat pļaviņā pie namatēva mājas. Šogad tikai pirmo reizi biju šo sugu redzējis (lai arī visa gada garumā - samērā lielā skaitā) un par kāpuru ieraudzīšanu nemaz nesapņoju. Sākumā gan jāsaka, ka noturēju šos par acaino raibeņu kāpuriem, bet pagājušonedēļ DabasDati.lv Sintijas Elfertes pievienotā kārklu raibeņa kāpura bilde man uzjundīja atmiņā, ka tādus taču es arī esmu redzējis! 
Mainīgā spāre (Libellula fulva
Otrs objekts, kas man nedaudz lika palauzīt galvu jau dabā bija šādas interesanta paskata spāres. Bildējot jau sirds sāka sisties nedaudz straujāk, jo tā uzreiz atmiņā nevarēju atsaukt neko līdzīgu - gandrīz vai sāku domāt par jaunu sugu Latvijā vai sliktākajā gadījumā par brūngano plankumspāri, kuru nekad iepriekš nebiju redzējis. Taču ātri vien 'atvēsinājos', kad, rūpīgāk padomājis un vēlāk arī pārliecinājies dažādos avotos, sapratu, ka tās nav nekas cits kā mainīgo spāru (Libellula fulva) mātītes un nenobrieduši tēviņi. Bet tā jau ir - jo vairāk laika tiek pavadīts dabā, jo vairāk ko jaunu var iemācīties..