trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Kā es braucu Sabiles retumus lūkoties

Dzērves (Grus grus) - vecāks ar mazuli
Jūnija pašā sākumā bija man viena brīva diena, kad laika prognoze solījās būt pietiekami draņķīga, lai nebūtu iespējams veikt dienastauriņu monitoringa uzskaiti, taču ne tik draņķīga, lai nevarētu doties kādā citā vienkāršā izbraucienā. Šoreiz radās tāda diezgan spontāna ideja apmeklēt Sabiles apkārtni, kur Abavas krastos Aleksandrs Napolovs ir ķēris vairākas ļoti retas koksngraužu sugas. Pie reizes tad varētu arī pastaigāt gar Imulas krastiem cerībā uz reto Eiropas upjtīklspārni, ko atminos tur redzējis ļoti agrā bērnībā (jeb pareizāk sakot - man to tur parādīja, pats jau laikam netradu), kad šajā apkārtnē biju nokļuvis kopā ar tēvu un baltkrievu entomologu Igoru Solodovņikovu. Domāts darīts - ar velo līdz Tukumam un tālāk jau pa lauku ceļiem Sabiles virzienā. Rīts gan bija tiešām stipri nemīlīgs - vēss, vējains un pat ar atsevišķām lietus pilēm. Uzreiz nācās atskārst, ka biju pārvērtējis faktu, ka ir jūnijs (tātad it kā jau 'vasara') un nebiju ne tuvu piemēroti saģērbies (kāda viena apģērba kārta par maz), kā rezultātā pirmajās pāris stundās varētu teikt, ka viegli nosalu (īpaši plikās kājas zandalēs). Bet nu atpakaļ jau tāpēc nebrauks, tā ka sakodu zobus, šad un tad pie sevis papukstot (brīžam varbūt arī skaļi) lēnā garā, spītējot pretvējam, virzījos uz priekšu pa izdangātajiem veļas dēļiem.. t.i., pareizāk sakot, grants ceļiem. Lieki teikt, ka dzīvās dabas vērošana šādos apstākļos īpaši nevedās - kādās pirmajās stundās vienīgais sirdi sildošais novērojums bija dziedoša dārza stērste (gada ķeksis) pie Jaunmoku pils. Tālāk citā vietā mani aiz ceļa līkuma pārsteidza dzērvju pāris ar diviem mazuļiem, bet meža malā starp Kukšiem un Valdeķiem pirmo reizi dzirdēju dziedošu parasto ūbeli. Par laimi ap pusdienlaiku mākoņi kļuva šķidrāki un mazliet sāka sildīt saulīte - tā ka tālāk jau diena izvērtās krietni patīkamāka. Varbūt ne ļoti silts (kādi grādi 15 varbūt), bet vismaz nebija jāsalst un arī kukaiņi bija kļuvuši aktīvāk. Pa to laiku jau biju nokļuvis arī līdz Imulas, Amulas upju apkārtnei un varēja beidzot sākt mēģināt arī ko nofotogrāfēt. 
Māņkoksngrauzis Oedemera femorata
Smailvēderis Mordellochroa abdominalis
Tātad viens no šī brauciena galvenajiem mērķiem bija retie koksngrauži, piemēram, Chlorophorus herbstii, Oberea linearis un Ropalopus macropus, ko šajā apkārtnē ir konstatējis A.Napolovs & I.Roma (ziņas divos 'vaboļu koprakstos' Latvijas Entomologā). Vienīgi jāatzīst, ka īsti jau man nebija skaidrs tieši kurā vietā - tik vien, ka ~5km uz DA no Sabiles, Abavas labajā krastā. Tad nu kartē aptuveni nomērīju šo attālumu un apmēram tajā vietā arī kāpu nost no velosipēda un gāju nelielā pastaigā. Biju bruņojies arī ar 'dauzāmo paladziņu', tā ka cerēju vismaz, ka ja neredzēšu kādu no minētajām retajām sugām, tad varbūt kaut ko citu izdosies nobirdināt. Taču nekā... Tagad tā precīzi neatminos, bet šķiet, ka vispār nemanīju nevienu koksngraužu sugu! Vienīgais interesantais ko šajā punktā var atzīmēt ir māņkoksngrauzis Odemera femorata (samērā reti Latvijā) un smailvēderis Mordellochroa abdominalis, kam līdz šim īsti labu kadru man nebija. Tā ka vismaz kaut kas.
Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens)
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Imulas upe netālu no Lejaslangsēdes
Nevarētu teikt, ka biju baigi vīlies, taču pārāk iepriecināts jau it kā nebiju gan. Pēc īsas ēdampauzes nolēmu, ka, ņemot vērā ierobežoto laiku (bija vēl jātiek atpakaļ uz Tukumu ar), tad tiem koksngraužiem veltīt daudz laiku laikam šoreiz īsti liela jēga nav. Tā teikt šajā dienā labāk tad doties uz Imulu upjtīklspārņa meklējumos, bet koksngraužus jāatstāj kādai citai reizei (ar sab.transportu gan tā nokļūšana te ne visai parocīga, bet nu gan jau kādreiz vēl izdosies tur pastaigāt). Tā nu pārvietojos uz Lejaslangsēdes apkārtni, kur atstāju velosipēdu un devos pastaigā pa Imulas dabas taku. Nekur tālu nebija jāiet, lai beidzot parādītos pirmais dienas koksngrauzis - čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens), kas gan ir tāds ne īpaši aktīvs 'koku grauzējs', jo to kāpuri dzīvo dažādu lakstaugu stublājos. Suga ir bieži sastopama, bet, ņemot vērā sugas bioloģiju, pieaugušās vaboles tātad ir jāmeklē nevis uz koku stumbriem vai ziediem kā citi koksngrauži, bet gan blīvākā veģetācijā uz dažādu augu, piemēram, dadžu lapām. Vaboles gan ir visai manīgas un pie pirmā traucējuma mēdz no savas sēžamlapas veikli nokrist zemē, tā ka jābūt vērīgiem un vabole jāierauga pirmajam. Īpaši tālu pa taku gan negāju (tagad gan skatos, ka velti - izrādās, taka iet pat līdz Buses pilskalnam un izskatās, ka pa ceļam ir ar visādi interesanti pļavu ieloki utml. vietas, kur ko interesantu varētu meklēt), vien kādus metrus 500, jo mērķis bija tikt līdz pašai upei un tālāk izskatījās, ka taka tomēr mazliet atiet no tās tālāk. Šajā punktā izdevās ieraudzīt jau mazliet retāko rūsganbrūno koksngrauzi (Stenocorus meridianus), kas ir tāda raksturīga suga vairāk vai mazāk dabiskākiem lapkoku mežiem. Acīmredzot Imulas krastu stāvās nogāzes šajā vietā ir šim labi piemērotas. Bet, ņemot vērā, ka mans meklētais upjtīklspārnis mīl sēdēt uz/zem koku/krūmu lapām, kas pārkārušies pāri ūdenim, nonācis līdz upei bridu vien tajā iekšā, jo no upes vidus šādus krastmalas zarus pārskatīt ir daudz ērtāk. Nebiju nobridis ne 100m, kad uz vienas šķiet lazdas lapas pamanīju meklēto!    
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Tāds lūk izskatās viņš - Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus = O.chrysops)! Viena no Latvijā lielākajām tīklspārņu sugām (lielākas ir vien skudrulauvas) un pēc skata ļoti raksturīgs - ar koši oranži brūnu galvu un plankumainiem spārniem, ko tur raksturīgā veidā jumtveidā sakļautus sev virs muguras. Latvijā sastopams reti vai pat ļoti reti - g.k. gar nelielām straujām upītēm ar mežainiem krastiem. Kāpuri var dzīvot gan ūdenī (bet tādi īsti ūdenskukaiņi laikam nav, jo varot arī 'noslīkt', ja aizķeras zem ūdens vairākas dienas), gan piekrastes mitrajā daļa, kur slēpjas starp slapjām sūnām utt. (zem ūdens raksta, ka kā slēptuves izmanto, piemēram, parastajās avotsūnas) un medī citu ūdenskukaiņu (knišļu, trīsuļodu, maksteņu u.c.) kāpurus. Pieaugušie kukaiņi nav īpaši labi lidotāji un galvenokārt ir meklējami gar upes krastu - zem augu lapām, uz koku stumbriem, arī zem tiltiem u.c. Latvijā kopumā reti vai pat ļoti reti sastopama suga - iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Bet droši vien arī attiecībā uz šo sugu varētu teikt, ka zināmais atradņu skaits neataino reālo situāciju, jo kopumā piemērotu upīšu, kur šai sugai mitināties, Latvijā it kā nav mazums. Lai nu kā, jauki, ka šī suga te Imulas upē ir sastopama joprojām. Ja tā padomā, tad 'agrā bērnība' varēja būt kāds 1995. gads, tātad šajā laikā situācija nav īpaši pasliktinājusies un upjtīklspārņi te dzīvo 'cepuri kuldami'. Nu ok, tā gan tikai tāda spekulācija, jo to cik labi te viņiem klājās patiesībā jau neviens īsti nezina. Šis īpatnis tā arī palika vienīgais tajā dienā redzētais - tā ka nevar gluži teikt, ka to te 'mudžētu un ņudzētu'. Bet nu cerams, ka tomēr klājās labi! 
Partenopes dižspāre (Anax parthenope)
Partenopes dižspāre (Anax parthenope) uzbrukusi agro smaragdspāru (Cordulia aenea) pārim
Ezeru krāšņspāre (Enallagma cyathigerum)
Vismaz vienu no brauciena mērķiem sasniedzis, lēnā garā ripinājos atpakaļ uz vilciena pusi. Nu jau laiks bija kļuvis pavisam patīkams (salīdiznoši ar rītu) tā ka ik pa laikam varēja atzīmēt arī kādus lidojošus tauriņus u.c. radījumus. Tā, piemēram, pie Jaunsātu karjera, kur veicu mazliet garāku pauzīti, iznāca tīri jauka spāru vērošana. Vispirms manu uzmanību piesaistīja vairākas savulaik retās (pirmo reizi Latvijā konstatēta 2007. gadā) Partenopes dižspāres (Anax parthenope), kuras gan sēdēja karjera ziemeļkrasta saulainajā nogāzītē, gan aktīvi medīja gar karjera malu. Tā, piemēram, vienā brīdī biju liecinieks sekmīgām medībām - dižspāre veikli notrieca zemē agro smaragdspāru pāri, kas bija jau ķērušās pie mīlas priekiem un līdz ar to lidojumā bija stipri vien lēnīgas. Viegls upuris Partenopes dižspārei! Tāpat šajā nogāzē lidinājās ezeru krāšņspāres, parastās daiļspāres, zilās platkājspāres, raibgalvas purvuspāres un vēl dažas - kopā šķiet bija kādas 10 spāru sugas apmēram 30 minūšu laikā. 
Parastais deviņvīruspēks (Verbascum thapsus) ar deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpuru 
Deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Pašā brauciena noslēgumā (kas beigās izvērtās visai nogurdinošs - tomēr 97km ar velo), stacijas Tukums-2 apkārtnē atradu pēdējos interesantos objektus. Bija palikušas kādas 20 minūtes un piestāju īsi pirms kāpšanas vilcienā vēl 'atviegloties' un pamanīju, ka turpat pļaviņā aug parastie deviņvīruspēki, kas ir deviņvīruspēku mūku (Shargacucullia verbasci) barības augs. Pēdējos gados suga ir stipri izplatījusies un līdz ar to aizvien biežāk cilvēki uz deviņvīruspēku lapām novēro sugai raksturīgos, krāsainos kāpurus. Pats arī esmu mēģinājis meklēt, taču bez sekmēm - tik vienu reizi ir atlidojis pieaudzis īpatnis uz gaismu (skat. šajā bloga ierakstā). Šoreiz gan šī pļaviņa bija man veiksmīga  - uz trim deviņvīruspēka augiem atradās kādi pieci nelieli, ap 1-1,5cm gari kāpuriņi. Acīmredzot bija vēl jauni, varbūt maksimums nedēļu veci, jo pieaugušiem kāpuriem vajadzētu būt vismaz kādus 4cm gariem. Tad jau nākotnē manīs - vai šī suga nostiprināsies Latvijas faunā līdzīgi kā citas dienvidnieciskās sugas vai tomēr šis ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums. Lai to noskaidrotu noteikti viena no vienkāršākajām metodēm ir tieši kāpuru meklēšana jūnijā, jo tie, atšķirībā no daudziem citiem tauriņu kāpuriem, ir tiešām viegli pamanāmi un viegli atpazīstami. 

otrdiena, 2016. gada 29. novembris

Dārziņi, 29. novembris - putni

Skats uz Dārziņu atteku no Rīgas HES puses
Surprise, surprise - ieraksts par putniem! Šis tāds arī mazliet eksperimentāls ieraksts - rakstīts ātri, ar domu paskatīties vai esmu spējīgs ātri uzrakstīt daudz maz jēdzīgu ierakstu blogā par dienas notikumiem. Protams, tagad ziemā tas ir vieglāk, jo pastaigas dabā nav tik piesātinātas kā tas ir vasarā, kad vai uz katra stūra ir kas tāds par ko būtu interesanti te uzrakstīt un parādīt kādu foto. Bet nu kaut kā tā bloga rakstīšana mazliet ir jāoptimizē, jo citādi pēdējā laikā iznāk, ka viens bloga ieraksts aizņem kādas stundas 3 kā minimums. Ja varētu to reducēt līdz kādai vienai stundai, tad jau tas būtu milzīgs sasniegums. Tad jau manīs kas un kā. Apņemšanās ir viena lieta, bet reāla šīs apņemšanās izpildīšana - cita lieta. Pagaidām izskatās, ka nebūs viegli, jo jau tagad esmu mazliet par daudz izplūdis un šo rindiņu uzrakstīšanai esmu patērējis jau minūtes 5... Ehh. Nu labi, bet tad beidzot pie lietas! Šodien laika prognoze solīja skaidras zilas debesis un patīkami vēsu laiku un bija skaidrs, ka grēks šādu brīnišķīgu laiku neizmantot. Nekādu sarežģītu maršrutu šoreiz nemēģināju izdomāt un devos tepat uz Dārziņiem - varbūt izdodas ko interesantu ieraudzīt priekš sava Ķengaraga-Dārziņu maršruta un labā gaismā kādu normālu kadru 'noķert'. 
Pelēkās pīles (Anas strepera) mātīte
Jāsaka, ka putnošana bija visnotaļ patīkama un arī sekmīga. Dārziņu attekā tāds visai standarta ziemas komplekts - īsi iebļāvās dumbrcālis, niedrāja saliņas malā plunčājās divi mazie dūkuri, attekā viens mazās gauras tēviņš un starp meža pīlēm viens baltvēderis un pelēko pīļu pāris. Par pelēkajām pīlēm lielākais prieks, jo, ja novembra sākumā tās te satikt ir pilnīgi normāli, tad pēc lielākiem aukstumiem tās parasti nozūd siltāku ūdeņu virzienā. Pagājušajā gadā gan viens tēviņš arī tepat arī ziemoja, tā ka kas zin - varbūt arī šie putni varētu te aizķerties uz ziemošanu. Lai arī pēdējos gados šādi ziemošanas gadījumi ir kļuvuši regulārāki, pelēkā pīle ziemā (īpaši janvārī) tomēr ir joprojām ļoti rets putns.  
Lielā zīlīte (Parus major)
Zaļžubīte (Carduelis chloris)
Dižknābis (Coccothraustes coccothraustes)
Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)
Man gājiena viens no mērķiem bija Sibīrijas peļkājīte, ko joprojām naivi ceru te šajā maršrutā sagaidīt. Tā teikt, ja ne šogad (vai šajā ziemā), tad kādā citā gadā šo sugu te mēģināt atrast būs pavisam mazas cerības. Bet nu arī šoreiz bez sekmēm - nav man veiksmes atteicībā uz šo sugu. Ne te Dārziņos, ne kur citur. Tā lēšu, ka kopš 10. oktobra, kad pirmo reizi gāju Dārziņu apgaitā jau ar Sibīrijas peļkājīti prātā, esmu dabā nogājis 150+ km tieši ar domu par šo sugu - intensīvi klausoties, skatoties, arī provocējot ar balss ierakstiem (plus vēl stundas, ko esmu tāpat bijis dabā, speciāli par peļkājīti nedomājot). Bet nekā... It kā jau vēl cerības nav zudušas, jo Somijā ik pa laikam kādā jaunā vietā tiek kāda peļkājīte atrasta - tātad visas vēl nav izlidojušas cauri/aizlidojušas garām Latvijai, jeb t.i. tik pat labi desmitiem neatklātu peļkājīšu kaut kur rušinās Latvijas krūmājos un nezālienēs. Kas zin, bet nu katrs tāds tukšais gājiens tomēr motivāciju mazliet apslāpē. T.i. ja galvenais mērķis ir tieši Sibīrijas peļkājītes meklēšana. Tā kā šodien bija arī citi mērķi un diena pati par sevi bija ļoti skaista, tad īpašs saskumums par peļkājītes iztrūkumu jau šoreiz īsti nav. 
Sīlis (Garrulus glandarius)
Purva zīlīte (Poecile palustris)
No krūmāju putniem šodien laikam lielākais prieks ir par tādu triviālu sugu kā purva zīlīti, jo vienkārši iepriekš šajā maršrutā fotogrāfējis nebiju. Līdz ar to - beidzot ir foto ko pievienot Ķengaraga-Dārziņu sarakstam! Ja tā padomā, tad purva zīlīte šajā maršrutā vispār ir tāds samērā parets putns. Es pat teiktu, ka man to te izdodas pamanīt labi ja vienā gājienā no 10. Šodien gan bija uzreiz divās vietās. Dienas turpinājumā izvēlējos pavisam jaunu maršrutu un izmetu plašākus līkločus pa nestaigātām ielām pašos Dārziņos, ar domu, ka varbūt tur kāds interesantāks strazds barojas vai kādi citi putni. Nekas gan tāds it kā netrāpījās - vien aizlidoja aizdomīgs dzeņveidīgais, kas, manuprāt, bija pelēkā dzilna, taču mazliet par tālu un novērojums pārāk īslaicīgs, lai varētu to atzīmēt kā jaunu sugu savam sarakstam. Pagājos gan mazliet uz to pusi, kur putns aizlidoja, pasvilpoju dzilnas svilpienus cerībā, ka varētu atsaukties/atlidot, bet neko vairāk par satracinātu suņu kori neizdevās vairs piefiksēt. Nu neko - varbūt citu reizi. Drīz vien ar to arī Dārziņu apskati beidzu un devos Ķengaraga virzienā, kur vēl bija plāns noiet posmu gar Daugavu - ja nu tur ar kas aizķēries. Pirms tam gan vēl Sakņu ielas galā (pie Dārziņu 1. līnijas) uzgāju man nezināmu stārķa ligzdu, kas gan izrādījās jau bija 2014. gadā Dabasdatos ziņota - kaut kā biju vienkārši palaidis garām. Tātad tomēr baltais stārķis šajā teritorijā ligzdo - būsim zināt.
Dumbrcālis (Rallus aquaticus)
Ķengaragā savukārt tiku pie diviem dienas foršākajiem novērojumiem. Vispirms no aizauguša grāvja gala pie 'melnalkšņu alejas' izdzirdēju dumbrcāļa saucienus. Jau pagājušajā ziemā tur viens dumbrcālis esot ziemojis un vienu reizi pat tur garām ejot janvārī mēģināju to konstatēt, bet tad neko neredzēju/nedzirdēju. Šodien dumbrcālis, tupēdams samērā atklāti zem krūma, pats savā nodabā kaut ko 'runājās' ar sevi un nelikās par mani īpaši ne zinis. Jāsaka, ka tā bija nenoliedzami mana 'kvalitatīvākā' tikšanās reize ar šo visādi citādi slepus dzīvojošo putnu. 
Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)
Otrs interesantais novērojums bija mans pirmais 'ziemas' čuņčiņš Ķengaraga putnu torņa apkārtnē. Vispirms pamanīju aizdomīgu, mazizmēra putniņu ielaižamies nelielā niedru cerā. Par laimi niedru cers bija tik šķidrs, ka visai drīz putns izlīda atklātībā un biju viegli pārsteigs - kāds no lapu ķauķīšiem! Pirmajā iespaidā putns šķita ļoti tumšs un ar tādu kā pagaru asti - sāku jau prātot vai nevarētu būt tumšais ķauķītis? Putns tieši tajā brīdī pacēlās spārnos un sirdsdarbība man sāka viegli paātrināties - vai tiešām aizlidos un pazudīs? Par laimi lidojums bija vien līdz nākamajam salauzītu niedru ceram. Tur ielaižoties putns gan izdeva arī saucienu un kļuva skaidrs, ka gluži ar kaut ko ļoti retu darīšana šoreiz nebūs - vien čuņčiņš. Kas gan arī nav nemaz tik 'peļams' novērojums, jo šis ir mans vēlākais šīs sugas novērojums un arī kopumā Latvijā pēc šī datuma varētu būt vien ~10 novērojumi.  Katrā ziņā diezgan negaidīta satikšanās un lielisks noslēgums kopumā ļoti patīkamai pastaigai. Ja pareizi saskaitīju, tad dienas kontā 48 sugas, kas priekš šādiem ziemīgiem laikapstākļiem šajā maršrutā ir pat ļoti ok.