otrdiena, 2011. gada 29. novembris

Dienas Vabole - Gastrophysa viridula

Izvēlēties "Dienas Vaboli" man nemaz nav tik viegli - tāpēc, uzticoties nejaušībai, to katru reizi izlozēšu. Un šoreiz izloze noteica, ka Dienas vabole ir lapgrauzis Gastrophysa viridula, ko latviski varētu dēvēt par skābeņu lapgrauzi.

Skābeņu lapgrauzis (Gastrophysa viridula)
Suga gan pie mums, gan citur Eiropā ir ļoti bieži sastopama - pie tam nereti samērā lielā skaitā. To vislabāk meklēt dažādās pļavās, kur tās būs atrodamas barojamies ar dažādu skābeņu (Rumex sp.) lapām. Teorētiski nesmādē arī kādus citus radniecīgus augus, tomēr skābenes ir visiecienītākās. Izmēros tā ir samērā neliela vabolīte - parasti ap 5mm gara. Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem, kas ir jo īpaši izteikts olu dēšanas laikā, kad mātītes ķermenis, piepildoties ar vairāk kā 1000 olām, pamatīgi piebriest un vabolīte iegūst samērā savdabīgu paskatu. Līdzīgas pārvērtības ir novērojamas arī citām lapgraužu sugām, taču Gastrophysa ģints sugām vēders iegūst proporcionāli 'nedabiskākos' apmērus. Man šķiet, ka tas ir bijis par iedvesmu ģints latīniskā nosaukuma tapšanā, jo vārda daļa 'gastros' tulkojumā ir 'kuņģis'. Interesanti būtu uzzināt ko nozīmē otra daļa 'physa/physos?'. Gada laikā varot attīstīties 2-4 paaudzes. Pārziemo augsnes virskārtā kā pieaudzis īpatnis.
Pēc izskata varētu teikt, ka G.viridula ir tāds klasisks lapgrauzis. Taču, ja ņem vērā samērā nelielos izmērus, raksturīgo, vienmērīgi metāliski zaļo krāsojumu, rupjo ķermeņa punktējumu un vēl citas pazīmes (piemēram, ķermeņa formu), tad ir iespējams visai ātri un viegli šo sugu atšķirt no citām lapgraužu sugām.

Skābeņu lapgrauža (Gastrophysa viridula) mātīte

pirmdiena, 2011. gada 28. novembris

Dienas Vabole - Bolitobius cingulatus

Ziemas laiks ir pienācis (lai arī pati ziema nedaudz kavējas), kas nozīmē, ka kukaiņiem dabā ir iestājies miera periods. Man tas savukārt nozīmē, ka ir nedaudz vairāk laika ielīst savos bilžu arhīvos. To darot, šodien ienāca prātā atdzīvināt savu blogu ar jaunu rubriku - 'Dienas Vabole'. Protams, visticamāk neizdosies katru dienu uzrakstīt par kādu sugu, bet mēģināšu daudz maz regulāri, tomēr.
Īsspārnis Bolitobius cingulatus
Izloze noteica, ka pirmās dienas vaboles godā ir ticis īsspārnis Bolitobius cingulatus. Suga kurai (līdzīgi kā daudzām citām vaboļu sugām) nemaz nav latviskais nosaukums. Plašajā īsspārņu dzimtā (gandrīz 800 sugas) šī varētu būt viena no retajām samērā viegli atšķirajām sugām, jo tai ir visai raksturīgs oranži melns ķermeņa krāsojums, dzltenbrūnas kājas un gaiši pirmie un pēdējie taustekļu posmi kā arī, protams, citas smalkākas pazīmes. Izmēru ziņā to var ierindot starp vidēja izmēra īsspārņiem - ķermeņa garums tai ir no 7 līdz 9mm.

Īsspārnis Bolitobius cingulatus
Informācija par šo sugu kopumā būtu visai skopa, ja vien nebūtu Raimonda Cibuļska 2010. gadā rakstītais promocijas darbs ar nosaukumu: "Latvijas īsspārņu (Coleoptera: Staphylinidae) faunas revīzija". Šajā darbā minēts, ka B. cingulatus ir higrofīla (mitrumu mīloša) mežu suga, kurai Latvijā ir zināmas 6 atradnes. Sugai nav raksturīgs slēpts dzīvesveids, nav saistība ar specifiskiem biotopiem un atradnēs nav novērota lielā skaitā (parasti 1-2 eksemplāri.

Nelielais atradņu skaits varētu likt domāt, ka suga ir ļoti reta, taču visticamāk, ka suga ir izplatīta biežāk - vienkārši vaboļu pētnieki mums ir tik cik viņi ir (maz), kas nozīmē, ka daudzu sugu izplatības dati (it īpaši tādu ne tik ļoti 'populāru' un viegli nosakāmu dzimtu pārstāvjiem) diemžēl ir nepilnīgi.

Lai nu kā, es šo sugu esmu sastapis tikai vienu reizi - šī gada 8. maijā Ikšķilē.

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

Divi zaķi ar vienu šāvienu

Jūras šņibītis (Calidris maritima)
Šodien, sēžot skolas skolā, Dabasdati.lv pamanīju ziņas, ka uz Mangaļsalas mola redzēta Lapzemes stērste un jūras šņibītis (28. novērojums Latvijā)! Lieliska ziņa, jo tās ir sugas, ko neesmu redzējis un parasti tās tiek manīti kaut kur Liepājas apkārtnē - kas man ne visai ir pa ceļam. Pie tam iepriekšējo Mangaļsalas jūras šņibīti man sekmīgi izdevās nokavēt.
Nedaudz padīdījies lekcījās beidzot varēju doties ceļā - gaisma gan tagad ātri pazūd, attiecīgi Mangaļsalā biju tikai 15:00 un varēju tik atļauties ātri 'uzskriet' uz mola un cerēt, ka jūras šņibītis nebūs paslēpies kaut kur akmeņos. Uz Lapzemes stērsti šoreiz nemaz necerēju, taču apmēram mola vidū tieši stērste parādījās pirmā! Barojās akmeņos kopā ar divām sniedzēm (kuras es ar šogad nebiju manījis). Putni gan bija tramīgi un bildes vairāk tādas dokumentālas sanāca. No jūras šņibīša gan nebija ne miņas - līdz pat pašam mola galam. Gandrīz jau biju samierinājies, bet tad beidzot ieraudzīju šo tupam pašā galā uz viena akmens bluķa. Šis atšķirībā no Lapzemes stērstes gan bija samērā flegmatisks (kā tas jūras šņibīšiem pienākas) un savā nodabā k-ko kinibinājās ap savu bluķi (neliels video te). Tad jau gan palika gandrīz vai par tumšu un bildes ar nekādas izcilās nesanāca.
Lai nu kā ar tiem foto, bet divas jaunas sugas mūža listei vienā stundā - galīgi nevaru sūdzēties :)
Lapzemes stērste (Calcarius lapponicus)