Ziemas laiks ir pienācis (lai arī pati ziema nedaudz kavējas), kas nozīmē, ka kukaiņiem dabā ir iestājies miera periods. Man tas savukārt nozīmē, ka ir nedaudz vairāk laika ielīst savos bilžu arhīvos. To darot, šodien ienāca prātā atdzīvināt savu blogu ar jaunu rubriku - 'Dienas Vabole'. Protams, visticamāk neizdosies katru dienu uzrakstīt par kādu sugu, bet mēģināšu daudz maz regulāri, tomēr.
Izloze noteica, ka pirmās dienas vaboles godā ir ticis īsspārnis Bolitobius cingulatus. Suga kurai (līdzīgi kā daudzām citām vaboļu sugām) nemaz nav latviskais nosaukums. Plašajā īsspārņu dzimtā (gandrīz 800 sugas) šī varētu būt viena no retajām samērā viegli atšķirajām sugām, jo tai ir visai raksturīgs oranži melns ķermeņa krāsojums, dzltenbrūnas kājas un gaiši pirmie un pēdējie taustekļu posmi kā arī, protams, citas smalkākas pazīmes. Izmēru ziņā to var ierindot starp vidēja izmēra īsspārņiem - ķermeņa garums tai ir no 7 līdz 9mm.
Informācija par šo sugu kopumā būtu visai skopa, ja vien nebūtu Raimonda Cibuļska 2010. gadā rakstītais promocijas darbs ar nosaukumu: "Latvijas īsspārņu (Coleoptera: Staphylinidae) faunas revīzija". Šajā darbā minēts, ka B. cingulatus ir higrofīla (mitrumu mīloša) mežu suga, kurai Latvijā ir zināmas 6 atradnes. Sugai nav raksturīgs slēpts dzīvesveids, nav saistība ar specifiskiem biotopiem un atradnēs nav novērota lielā skaitā (parasti 1-2 eksemplāri.
Nelielais atradņu skaits varētu likt domāt, ka suga ir ļoti reta, taču visticamāk, ka suga ir izplatīta biežāk - vienkārši vaboļu pētnieki mums ir tik cik viņi ir (maz), kas nozīmē, ka daudzu sugu izplatības dati (it īpaši tādu ne tik ļoti 'populāru' un viegli nosakāmu dzimtu pārstāvjiem) diemžēl ir nepilnīgi.
Lai nu kā, es šo sugu esmu sastapis tikai vienu reizi - šī gada 8. maijā Ikšķilē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru