trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis

Pirmais Vaboļretums



Atlika tikai iepriekšējā bloga ierakstā ieminēties par retumiem, kad drīz jau pirmais īstais retums ir atradies! Un nebija nemaz tālu jāmeklē - šoreiz pietika vien paskatīties uz palodzes, kur rāpoja kādi desmit aizdomīgi ādgrauzīši. Sarīkoju šodien šiem fotosesiju un pētot bildes savas aizdomas apstiprināju - tik tiešām tie ir ādgrauzīši Anthrenus verbasci! Šo sugu no citām Anthrenus ģints sugām var atšķirt pēc ūsu vālītes, kurai ir 3 posmi un acu iekšējām malām, kas ir 'normālas' (taisnas) nevis ieliektas uz iekšpusi. Protams, arī segspārnu zīmējums ir samērā raksturīgs, taču tās zvīņas mēdz reizēm būt arī nodilušas, kas bieži apgrūtina krāsojuma izmantošanu noteikšanā.

Tagad pētu pieejamo literatūru un cik varu atrast, tad vienīgais zināmais šīs sugas atradums ir 1991. gada 4. maijā Ilgās (leg. A.Barševskis). Tiesa 2004. gadā izdotajā Latvijas vaboļu katalogā šī suga man nezināmu iemelsu dēļ nemaz nav iekļauta. Arī jaunākos vaboļu faunistikas rakstos neviens šo sugu nav publicējis - ja tā, tad būs 2. atradne Latvijā! Nav slikti.

pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis

Vaboļu jaunumi

Vakar bija ne tikai bagātīga spožo skudru diena, bet arī bagātīga vaboļu diena ar šādām tādām interesantām sugām. Tā, piemēram, ja vien sistemātiķi nebūtu nedaudz padarbojušies pirms dažiem gadiem, tad nobildētā gružvabole Catops sp. būtu man jaunas dzimtas pārstāvis priekš manis. Mūsdienās diemžēl agrākā gružvaboļu dzimta (Cholevidae) ir pievienota kailvaboļu dzimtai (Leiodidae) - līdz ar to tīri tehniksi man jauna dizmta izpaliek. Taču prieciņš ir tik un tā, jo šos radījumus dabā redzēju pirmo reizi - atradu divus eksemplārus zem kāda meža dzīvnieka mēsliņa. Izrādījās, ka tie nav nemaz tik viegli bildējami, jo kā tie saprata, ka vairs nav drošā paslēptuvē zem kakuča, tā ārprātīgā ātrumā metās paslēpties augsnes šķirbās. Tādu veiklumu nebiju no tiem gaidījis un līdz ar to paliku tikai ar vienu vienīgu bildi...
Tad prieciņš bija divu jaunu sugu nobildēšana - vispirms izdevās atrast otru melnuļu Opatrum ģints sugu - O.riparium. Ja O.sabulosum esmu jau sastapis samērā regulāri (ir arī bilde te blogā), tad šī kaut kā man nebija rādījusies. Iespējams meklēju nepareizās vietās, jo šī suga izrādās apdzīvo nevis tādus smilšainus biotopus kā otra suga, bet gan upju krastus, purvus un mitrākas vietas sausākos biotopos, kur dzīvojas nobiru slānī. No otras sugas viegli atšķirt pēc priekškrūšu vairoga, kuram ir 3 lēzeni pacēlumi ar gludu virsmu (O.sabulosum viss vairogs vienmērīgi punktēts). 
Papildināju arī savu līķvaboļu 'krājumu' ar sugu Thanatophilus rugosus. Līdz ar to esmu nobildējis visas Latvijā sastopamās Thanatophilus ģints sugas. Suga gan esot visai parasta - līdzīgi kā citas līķvaboļu sugas sastopamas uz dažādiem dzīvnieku līķiem kā arī reizēm uz kakučiem. No citām ģints sugām viegli atšķirama pēc segspārnu svītrojuma, kur starp gareniskajām joslām ir papildus daudzas, gludas šķērsjoslas.
Līdz ar to divas sugas klāt manā vaboļu arhīvā - lēnām 'čuņčinu' tuvāk 500 nobildētām vaboļu sugām. Vēl gan tāls ceļš ejams.
Retākā vabole, ko vakardien sastapu, droši vien bija sēņgrauzis Litargus connexus. Nav gan nekāds ekstrēms retums, taču pārāk bieži tomēr nav sastopama. Katru gadu varbūt kādi daži atradumi. Atšķirams no citiem sēņgraužiem pēc mazākā izmēra (parasti krietni vien mazāks par 4mm) un segspārnu zīmējuma (kas gan var būt nedaudz mainīgs). Atradu divus eksemplārus uz svaigi nozāģēta alkšņa celma, kam vienā pusē bija kādas piepjveidīgas sēnes. Bet cerams šogad būs arī vēl retākas vaboles man :)
Un visbeidzot izdevās nobildēt arī smuku sila ķirzaku (Lacerta agilis) - par to prieks, jo pagājušogad šķiet nemaz sila ķirzaku neredzēju. Tās pavisam noteikti ir krietni vien fotogēniskāki lopiņi par pļavas ķirzakām - it īpaši uz pārošanās laiku spilgti zaļi krāsotie tēviņi. Tādus labprāt nobildētu - atminos tik redzējis 1x tādu smuku tēviņu pirms daudziem gadiem Ogres apkārtnē. Varbūt pirmais mazais foto-mērķis šim gadam?

svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

Gada kukainis ir modies!

Varu ar prieku informēt, ka Gada Kukainis 2012 - spožā skudra (Lasius fuliginosus) ir kļuvusi aktīva un dabā atrodama! Šodien, pat pārāk cītīgi nemeklējot, Ikšķiles un Ogres apkārtnē izdevās atrast veselus četrus, aktīvus spožo skudru pūžņus (tiesa divus jau no tiem zināju un šodien tik pārbaudīju vai tie vēl eksistē). Interesanti, ka tikai viens no tiem bija uz lapkoka (it kā pierastāks ir meklēt spožās skudras ozolu u.c. lapkoku dobumos) - pārējie trīs skujkokos, kas nozīmē, ka arī dobumainiem skujkokiem (spožā skudra savus pūžņus taisa g.k. tikai koku dobumos) ir liela nozīme šīs sugas veiksmīgā eksistencē. 
Šī suga pie mums ir sastopama samērā bieži, kas nozīmē, ka visiem interesentiem ir lielas iespējas atrast un ieraudzīt spožo skudru arī kaut kur savas dzīvesvietas apkārtnē - pat pilsētās! Tā, piemēram, man gan Ķengaragā, gan Ogrē netālu no mājām ir pa vienam spožo skudru pūznim, kuriem cilvēki iet garām, nemaz nepazinoties, ka tur dzīvo Gada Kukainis 2012! Tā ka jātur acis vaļā, jāskatās uz melnām, trekni spīdīgām skudrām ar ieliektu galvas aizmuguri (sugas pazīme!) un ja izdodas šo skudru ieraudzīt - ir jāziņo portālā www.dabasdati.lv! Tur arī var iepazīties nedaudz plašāk ar pašu skudru: Spožā skudra - 2012. gada kukainis

pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

Brasla

Ar katru dienu Pavasaris uzņem aizvien lielākus un lielākus apgriezienus un brīvdienās to varēja izbaudīt pēc pilnas programmas. Braslas zivjaudzētavas apkārtnē pavasara puķes bija 'izsprāgušas' no zemes biezā slānī, pavasara tauriņi lidinājās tā ka gandrīz vai raibs gar acīm metās, krupji prātīgi savā nodabā rāpoja vien sev zināmā virzienā, putni dziedāja, pilns ar citiem kukaiņiem utt. Prieks neaprakstāms un dabas fotogrāfiem līdz ar to ir pilnas rokas - spēj tik tvert kadrus, ko Māte Daba piespēlē.
Šoreiz neviens putns īsti man 'pozēt' nevēlējās, bet to atsvēra vienkārši pelēkās cielavas novērojums, kuru cerēju tur ieraudzīt - un cerības attaisnojās! Viens tramīgs tēviņš divas reizes forši nozīmējās - acīmredzot kaut kur tur netālu varētu arī ligzdot. Piemērotu biotopu jau tur netrūkst. Tikai 2x kad šo sugu redzu un pirmā tāda 'apzinātā', kad pats to esmu atradis. Skaists putns! Ja putni kadrā nelīda, tad apaļmutnieki gan - pie Braslas slūžām forši 'pozēja' upes nēģi (Lampetra fluviatilis), kas, cerībā tikt augšup pa straumi, bija strīpām piesūkušies pie slūžu betona pamatnes. Lieki teikt, ka tik daudz nēģus vienuviet nebiju redzējis.
Ja runā par tauriņiem, tad atkal izdevās novērot kārklu raibeni - un nevis vienu, bet vismaz 3 dažādus eksemplārus. Diemžēl visi atkal bija tādi nedaudz noskranduši, bet laikam tādi jau viņi pavasarī parasti izskatās. Ņemot vērā, ka arī portālā DabasDati.lv ir bijusi vesela virkne ar novērojumiem, tad var teikt, ka šogad šī suga tiešām ir sastopama lielā skaitā. Pieļauju, ka turpmākajos gados to skaits varētu vairāk vai mazāk strauji iet uz leju - tā ka, ja nu kāds grib ieraudzīt kārklu raibeni, tad tagad ir īstais laiks un ar vērīgu aci jāpēta apkārt lidojošie raibeņi.
No citiem foto-objektiem pašam ir prieciņš par apaļvaboli Lamprobyrrhulus nitidus, kas ir man jauna suga. Laikam, ka nekāda ļoti reta tā suga nav - sastopama sausos biotopos, kur tā rāpaļā starp akmentiņiem, augu nobirām u.c.  Tā arī viņu atradu - sausā, smilšainā nogāzītē zem nelielas akmens plāksnes. Nav gan pārāk liela -tikai ap 3mm. Droši vien tāpēc nebiju to līdz šim nofotogrāfējis, jo pārējās divas (parastākās) sugas, kas ir manā foto-arhīvā, ir izmēros lielākas - attiecīgi vieglāk pamanāmas.

svētdiena, 2012. gada 8. aprīlis

Drošās pīles

Kolkā putnu migrācija nedaudz iestrēgusi ziemas skavās, taču nav jau tā, ka būtu galīgi garlaicīgi, jo pēdējās dienās par izklaidi Kolkas ragā rūpējās divas drošas pīles - parastās pūkpīles (Somateria molissima) tēviņš un putns ar 'neputnisku' vārdu - ķerra (Aythya marila)! Pūkpīle gan diemžēl uzturējās tikai vienu dienu un tad sniga sniegs līdz ar to nebija pārāk forša gaisma... Ķerra gan pie vecās bākas drupām ir aizķērusies jau ceturto dienu un šodien, kad beidzot uzspīdēja forša saulīte, putns bija kļuvis vēl drošāks un pielaida cilvēkus līdz pat dažiem metriem, kas ļāva iegūt tiešām foršus kadrus ar šo pīli. Žēl gan, ka tā ir mātīte nevis tēviņš, kas arī ir visai krāšņš. Grūti gan pateikt kāpēc putns ir kļuvis tik drošs - vizuāli nekādas veselības problēmas it kā nebija redzamas un punts visu laiku aktīvi barojās (arī nirstot). 

ceturtdiena, 2012. gada 5. aprīlis

Kārklu raibenis

Tagad uz pāris dienām esmu atbraucis uz Kolku un pirmās dienas foršākais novērojums izrādījās nevis putns, bet gan man jauna tauriņu suga - kārklu raibenis! No vienas puses nav jau tas tik ļoti liels pārsteigums, jo pēdējos dažos gados tiem pie mums bija tāda kā neliela invāzija (šī suga Latvijā parasti nevairojas un tikai ieceļo), bet nu kaut kā mūsu ceļi nebija krustojušies. Tiesa tauriņš ir visai viltīgs, jo ir ļoti līdzīgs daudz biežāk sastopamajam augļkoku raibenim un tikai nesen es tā kārtīgi sapratu atšķirības starp šīm sugām. Tā, piemēram, virspusē pakaļspārnu ārmalas melnā josla ir plata un izplūdusi (augļkoku raibenim - šaura un diezgan skaidri norobežota), savukārt, kad tauriņš ir sakļāvis spārnus var redzēt gaišās kājas (augļkoku raibenim tās ir tumšas). Protams, ir arī vēl citas sīkākas pazīmes. Katrā ziņā šis šķita tāds visnotaļ tipisks īpatnis par kura sugas piederību šaubas neradās. Līdz ar to - 85. tauriņu suga manā 'kontā'. :)

svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis

Jauka diena ar jaunu dzimtu

Šodienu gandrīz varētu atzīmēt kā nelielu svētku dienu, jo izdevās izdarīt to, ko pēdējā laikā izdodas izdarīt ļoti reti - es nofotogrāfēju priekš sevis jaunu vaboļu dzimtu! Runājot putnotāju terminoloģijā, šis man bija lielais dzīves ķeksis :) Un vainīgā dzimta šoreiz bija vālīšvaboles (Pselaphidae). Visnotaļ interesantas vabolītes, kuras tik tiešām izdodas ieraudzīt ļoti reti. Bet tas nebūt nav tāpēc, ka tās ir retas. Tas ir tāpēc, ka tās ir izmēros maziņas vabolītes - pat priekš kukaiņu mērogiem. To ķermeņa garums reti kad pārsniedz 2mm! Dzīvo arī visnotaļ slēptu dzīvesveidu - g.k. kaut kur starp sūnām, lapu nobirās un arī šādās tādās specifiskās vietās, piemēram, skudrupūžņos. Dabā es šīs dzimtas pārstāvi ieraudzīju pirmo reizi (un cik tur trūka, lai nepamanītu arī šoreiz), attiecīgi prieks, ka izdevās arī daudz maz sakarīgu bildi iegūt. Latvijā šajā dzimtā esot ap 30 sugas. 
Taču tas nebija vienīgais dienas prieciņš šodien - priecēja arī putni! Un šoreiz nevis ar savu retumu vai atrādīšanos priekš gada listes, bet vienkārš ar savu pavasari galvā! Nu nevar dabu mīlošs cilvēks palikt vienaldzīgs, kad apkārt bungo 3 sugu dzeņi (dižraibais, mazais un baltmuguras), virs galvas klaigā pelēkā dzilna un fonā dzied sarkanrīklīte, lauku balodis, žubītes un mājas strazdi. Brīnišķīga performance. Mēģināju pat nedaudz iesaistīties piesvilpojot līdzi pelēkās dzilnas ritmā, bet laikam tik šķībi un greizi laidu, ka dzilnas tēvs neizturēja un aiz ziņķāres atlidoja paskatīties tuvāk uz to 'kurlo, kas tur mauj'. Man jo labāk - tika iekšā kadrā. Tāpat kadrā tika ar savu dziesmu aizrāvies zeltgalvītis. Ja rudenī atceros, ka bez balss ieraksta grūti bija piedabūt šo žiperīgo spalvu pikucīti iepozēt, tad tagad izskatījās, ka šis ir pārāk aizņemts pats ar savu dziedāšanu un iestiprināšanos dziesmas pauzēs, lai izrādītu paliekošu interesi par, manis piedāvāto, balss ierakstu.  
Cerēju gan vēl uz visādiem kukaiņlopiem, taču naktī bija visai auksts un, ja jau pat bērzu sulas bija tā rezultātā sasalušas (no tā gan labums - mežā varēja atrast bērzu sulu 'saldējumu' lāsteku formātā), tad uz kukaiņu aktivitāti varēju īpaši necerēt. Tā arī bija - tikai vēlāk pa dienu un tikai aizvēja piesaulītē varēju atrast kādu, labprātīgi pasildīties izlīdušu, mušiņu. Visi citi vēl turpināja cītīgi snaust garo ziemas miegu. Vietām gan nedaudz iemetu acis to ziemošanas vietās ar cerību atrast kaut ko interesantu un varbūt daļēji manas pūles atmaksājās, jo satiku sen neredzētu draugu - gliemežu skrejvaboli (Cychrus caraboides). Suga ir visai parasta, bet dīvainā kārtā nebiju redzējis vismaz gadus 6... Atbilstoši savam nosaukumam, šī skrejvabole tik tiešām medī g.k. gliemežus un, lai šo uzdevumu avieglotu, tai ir speciāli pielāgota ķermeņa forma - sašaurinātas priekškrūtis un pagarināta galva, kas ļauj tai ielīst dziļi čaulā pakaļ gardajam mīkstmiesim.