Šodienu gandrīz varētu atzīmēt kā nelielu svētku dienu, jo izdevās izdarīt to, ko pēdējā laikā izdodas izdarīt ļoti reti - es nofotogrāfēju priekš sevis jaunu vaboļu dzimtu! Runājot putnotāju terminoloģijā, šis man bija lielais dzīves ķeksis :) Un vainīgā dzimta šoreiz bija vālīšvaboles (Pselaphidae). Visnotaļ interesantas vabolītes, kuras tik tiešām izdodas ieraudzīt ļoti reti. Bet tas nebūt nav tāpēc, ka tās ir retas. Tas ir tāpēc, ka tās ir izmēros maziņas vabolītes - pat priekš kukaiņu mērogiem. To ķermeņa garums reti kad pārsniedz 2mm! Dzīvo arī visnotaļ slēptu dzīvesveidu - g.k. kaut kur starp sūnām, lapu nobirās un arī šādās tādās specifiskās vietās, piemēram, skudrupūžņos. Dabā es šīs dzimtas pārstāvi ieraudzīju pirmo reizi (un cik tur trūka, lai nepamanītu arī šoreiz), attiecīgi prieks, ka izdevās arī daudz maz sakarīgu bildi iegūt. Latvijā šajā dzimtā esot ap 30 sugas.
Taču tas nebija vienīgais dienas prieciņš šodien - priecēja arī putni! Un šoreiz nevis ar savu retumu vai atrādīšanos priekš gada listes, bet vienkārš ar savu pavasari galvā! Nu nevar dabu mīlošs cilvēks palikt vienaldzīgs, kad apkārt bungo 3 sugu dzeņi (dižraibais, mazais un baltmuguras), virs galvas klaigā pelēkā dzilna un fonā dzied sarkanrīklīte, lauku balodis, žubītes un mājas strazdi. Brīnišķīga performance. Mēģināju pat nedaudz iesaistīties piesvilpojot līdzi pelēkās dzilnas ritmā, bet laikam tik šķībi un greizi laidu, ka dzilnas tēvs neizturēja un aiz ziņķāres atlidoja paskatīties tuvāk uz to 'kurlo, kas tur mauj'. Man jo labāk - tika iekšā kadrā. Tāpat kadrā tika ar savu dziesmu aizrāvies zeltgalvītis. Ja rudenī atceros, ka bez balss ieraksta grūti bija piedabūt šo žiperīgo spalvu pikucīti iepozēt, tad tagad izskatījās, ka šis ir pārāk aizņemts pats ar savu dziedāšanu un iestiprināšanos dziesmas pauzēs, lai izrādītu paliekošu interesi par, manis piedāvāto, balss ierakstu.
Cerēju gan vēl uz visādiem kukaiņlopiem, taču naktī bija visai auksts un, ja jau pat bērzu sulas bija tā rezultātā sasalušas (no tā gan labums - mežā varēja atrast bērzu sulu 'saldējumu' lāsteku formātā), tad uz kukaiņu aktivitāti varēju īpaši necerēt. Tā arī bija - tikai vēlāk pa dienu un tikai aizvēja piesaulītē varēju atrast kādu, labprātīgi pasildīties izlīdušu, mušiņu. Visi citi vēl turpināja cītīgi snaust garo ziemas miegu. Vietām gan nedaudz iemetu acis to ziemošanas vietās ar cerību atrast kaut ko interesantu un varbūt daļēji manas pūles atmaksājās, jo satiku sen neredzētu draugu - gliemežu skrejvaboli (Cychrus caraboides). Suga ir visai parasta, bet dīvainā kārtā nebiju redzējis vismaz gadus 6... Atbilstoši savam nosaukumam, šī skrejvabole tik tiešām medī g.k. gliemežus un, lai šo uzdevumu avieglotu, tai ir speciāli pielāgota ķermeņa forma - sašaurinātas priekškrūtis un pagarināta galva, kas ļauj tai ielīst dziļi čaulā pakaļ gardajam mīkstmiesim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru