pirmdiena, 2012. gada 28. maijs

Dendrārijs

Platsmeceris Tropideres albirostris
Izdevās beidzot apmeklēt sen noskatītu vietu Ogres dzelzceļa līnijas maršrutā - Dendrāriju! Tiesa kā jau tas man ir ierasti, nedaudz nenorientējos reālajā apkārtnē un iepriekš kartē noskatītos ceļus nemaz neizstaigāju - attiecīgi līdz pašam Skrīveru Dendrārijam arī neaizgāju. Bet varbūt labi, ka tā, jo tad varbūt nebūtu gājis pa taku gar dzelzceļu un nebūtu tur pētījis līķvaboles, un... nebūtu nejauši tām blakus ieraudzījis retu vaboli! Jā - atkal man kārtējā cūcene. Šoreiz retums ir platsmeceris (figurē latviskais nosaukums - melnkāju platsmeceris) Tropideres albirostris - suga, kas Latvijā pirmo reizi atrasta tikai 2005. gadā un kopš tā laika ir atasta ne vairāk kā 5 vietās (Abavas senlejā, Zalves, Jersikas apk. un varbūt vēl kaut kur). Tātad visai vērtīgs 'medījums' - un šķiet interesantākais no šīs pastaigas. 

otrdiena, 2012. gada 22. maijs

Astoņdesmit seši - Zeltlapu resngalvītis

Šodien devos veloizbraucienā uz Garkalnes pusi un mērķis šoreiz bija nevis zaļās vārnas un stepes čipstes (tiesa iespēju apskatīt jau garām nelaidu), bet gan meklēt vienu paretāku tauriņu - zeltlapu resngalvīti, kas tajā apkārtnē it kā esot sastopams samērā regulāri. Biju izstrādājis 3 rīcības plānus, lai 'maksimizētu' savas izredzes tauriņu atrast: 1) pameklēt zaļvārnu klajumā kādas vietas, kur aug vairāk retēji (jo sugas kāpurs it kā pārtiek no dažādām retēju Potentilla sugām); 2) Noiet dzelzceļa posmu no Garkalnes līdz Krievupei, jo tauriņš mīlot atklātus biotopus - kādas tad parasti dzelzceļa malas arī ir; 3) Nodarboties ar 'industriālo spiegošanu' un meklēt tauriņu tajā pašā vietā, kur to Dabasdati.lv bija ieziņojusi Sintija Elferte. Protams, ļoti cerēju, ka līdz tam 3. variantam tomēr nenonākšu... 
Sāku tad ar Garkalnes klajumu - uzreiz, protams, varēja saklausīt stepes čipstes un tālumā pārlidoja zaļā vārna. Nenoliedzami patīkami, taču galvenais mērķis jau it kā cits. Izstaigājos pa takām, bet neko vairāk par aveņu astainīšiem, brūnajiem zeltainīšiem un parastajiem sīksamteņiem neatradu. Vismaz no tauriņiem ne. Atradu gan vienu interesantu smecernieku un ļooooti foršu Omophlus ģints praulvaboli. Latvijā šķiet ir viena vai divas sugas  un tai (vai tām) ir ļoti maz zināmu atradņu. Diemžēl var gadīties, ka pēc bildes to sugu neizdosies noteikt - it kā to zināju jau bildējot, bet kaut kā neiedomājos vaboli ievākt (ak, mani entomologa instinkti laikam sāk zust). 
Pastaigājos vēl drusku, bet nu bez rezultātiem. Tātad mans 'Plāns A' izgāzās. Neko darīt - ķēros pie 'Plāna B' un devos no Garkalnes stacijas pa dzelzceļa malu uz priekšu. Sākumā gan tā mala izskatījās diezgan lekna un ne gluži tāda kādu biju iedomājies. Pleskavas šosejas tilta tuvumā mani pārsteidza mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia) - suga, ko biju iepriekš redzējis tikai 2x. Un par prieku man, šoreiz izdevās nobildēt tauriņa spārnu apakšpusi, kas ir sugai ļoti raksturīga.
Pastūmu velosipēdu vēl kādus padsmit metrus uz priekšu un gar mani nolidoja un blakus nosēdās pelēcīgs tauriņš (manis meklētā suga arī tāda ir). Paskatījos tuvāk - neraža! Izrādās tikai pelēkā āboliņpūcīte... Padomāju, ka nu ja ir iespēja, tad jānobildē. Liecos klāt, bet tad kaut kādā mistiskā vīzē izdomāju paskatīties pa labi un ko es redzu 30cm no mana velosipēda priekšējās riepas? ZELTLAPU RESNGALVĪTI, kas barojas  uz pienenes! Ārprātīga cūcene, bet, protams, par to jau nebija vairs laika domāt - bija jābildē! 
Tauriņš bija tāds visnotaļ mierīgs un nelikās manis traucēts (nu ja nenobijās no tā, ka šo gandrīz ar velosipēdu sabraucu, tad nav jau brīnums). Kādu čupiņu kadrus uzspiedis, sāku domāt, ka drošības pēc vajadzētu tikt pie spārnu apakšpuses, kur slēpjas atšķiršanas pazīmes (tiesa līdzīgais ziepenīšu resngalvītis nelidos vēl vismaz kādas 3-4 nedēļas, līdz ar to šaubas par sugas noteikšanu man īsti nebija). Mēģināju uzmanīgi pieplakt pie zemes un sajutos gandrīz tā it kā vēlētos palūrēt kādai dāmai zem brunčiem. Tauriņš iespējams arī bija dāma, jo šādas manas darbības nepacieta un palidoja nedaudz tālāk - un nosēdās tieši tā, ka es varēju nobildēt spārnu apakšpusi. Cik feini! 
Apakšpusē it kā tā galvenā pazīme ir ovālais, noapaļotais plankums, kas spārna priekšmalā ir vistuvāk spārna pamatnei. Nedaudz samulsināja, ka antenu vālīšu apakšpuses ir gaišas, jo it kā šai sugai tām vajadzētu būt melnām, bet par cik to noteicējos kā pazīmi neraksta, tad jau tur noteikti pastāv kāda variācija 'par tēmu'. Nedaudz vēl tauriņu patramdīju un neaprakstāmi priecīgs devos tālāk - priecīgs tāpēc, ka šo sugu tā pat provizoriski nebiju cerējis nobildēt. Te nu jāsaka paldies Sintijas Elfertes ziņojumam Dabasdatos - bez tā (un diskusijas, kas tur zem šī novērojuma izvērtās) es nemaz neiedomātos šo tauriņu meklēt Garkalnes pusē.
Uzreiz pēc tam bija tāds visnotaļ pamatīgs atslābinājums - galu galā galvenais mērķis tapa izpildīts ārkārtīgi veiksmīgi! Staigājos pa dzelceļmalu un neko daudz nebildēju - kādu malkcirti, kādu sprīžmeti, priežu sveķotājkoksngrauža apdzīvotu priedi utml. Apkārt lidinājās daudz smilšvaboles (gan parastākās brūnās, gan arī viena meža smilšvabole) - vienu pārīti arī izdevās nobildēt. Šāds brīdis ir viens no tiem retajiem, kad smilšvaboles pielaiž fotogrāfu patiešām tuvu - laikam pārāk aizņemtas ar savu nodarbi. 
Patiesībā bija ļoti forša tauriņu diena - nezinu cik konkrēti sugas pa dienu redzēju, bet kādas 15 varēja būt. Izdevās iegūt manu līdz šim labāko papuves raibeņa (Issoria lathonia) bildi, tikai 3x dzīvē sastapos ar agro samteni (Lassiomata petropolitana) utt. Vārdu sakot - ārkārtīgi veiksmīga diena. Paldies Garkalnes apkārtnei! :)

trešdiena, 2012. gada 16. maijs

Tauriņu gaismošana 2012 v0.1

Jau pirms kāda laika (pašās aprīļa beigās) saņēmos un pirmo reizi sezonā ieslēdzu naktstauriņu lampu, ar domu paskatīties uz kādām pavasara sugām. Laika prognozi solīja tīri labu, bet, īsi pēc gaismas ieslēgšanas, tā nemaz nelikās - ne ļoti silts un galvenais, ka bija diezgan pamatīgs vējš, kā rezultātā nakts sākums bija visnotaļ patukšs tauriņu ziņā. Taču tiklīdz vējš pierimās tauriņi sāka lidot no visām malām. Beigās šķiet, ka kādas 20 sugas salidoja (vismaz tādas, kuras spēju atpazīt ar grāmatu palīdzību), kas nav varbūt daudz, bet priekš sezonas pirmās gaismošanas likās, ka bija ok. 
Interesanti bija sagaidīt divas priežu pūcītes (Panolis flammea), kas ir vienas no glītākajām (protams, tas ir subjektīvs vērtējums) pūcītēm. Ne velti angļiskais nosaukums šai sugai ir 'Pine Beauty'. Mežsaimnieki gan šo sugu labprātāk redz 'ejam nekā nākam', jo to kāpuri mēdz savairoties visnotaļ lielā skaitā un tad pamatīgi apgrauž priežu skujas, kas, protams, atstāj sekas uz koksnes pieaugumu un rada citas problēmas. Par laimi es tomēr neesmu mežsaimnieks līdz ar to šos tauriņus pie palaga sagaidīju ar lielāko prieku. 
Pēc skata interesanta un uz citu 'pelēcīgo' pavasarpūcīšu fona izcēlās šādas dzeltenbrūnas pūcītes (bija atlidojušas kādas 5) ar melniem raibumiem. Tās izrādījās (redzēju tādas 1x) sarkanraibās ziempūcītes (Conistra rubiginea). Kur tur kaut kas 'sarkanraibs' tas gan ir atklāts jautājums, taču līdzīga stila neprecizitātes kukaiņu latviskajos nosaukumos gadās regulāri. Salikums 'ziempūcīte' gan atbilst patiesībai, jo šī suga sāk lidot vēlu rudenī (Okt-Nov), tad pārziemo kā pieaudzis tauriņš (nav pārāk izplatīta parādība starp pūcītēm) un pavasarī pēc pamošanās turpina lidot vēl kādus pāris mēnešus (līdz kādam maijam varbūt). Attiecīgi manis ieraudzītajiem īpatņiem bija sekmīgi izdevies pārziemot. 
Jau naktij otrā pusē (nedaudz pēc 3:00), kad jau gāju praktiski vākt visu nost, mani patīkami pārsteidza viens neliels naktstauriņš ar 'uzrautu dibentiņu'. Uzreiz sapriecājos, jo sapratu, ka tas ir kāds no zobspārņiem - naktsauriņu dzimta, kas man patīk, bet kuru pieaugušos tauriņus diemžēl līdz šim izdevies ieraudzīt ļoti reti. Sabildēju un grāmatā noskaidroju, ka tas ir mazais apšu tinējzobspārnis (Clostera pigra). Suga laikam nav nekāds retums, bet pēc skata visnotaļ 'eleganta' suga un foršs vakara noslēguma tauriņš.
Šoreiz gan es tāds viltīgs - pašu 'labumiņu' jeb tā vakra zvaigzni atstāju uz pašām beigām! :) Ir tā, ka katru reizi pāršķirot naktstauriņu grāmatu acīs iekrīt kādas dažas sugas, kuras ir ārprātīgi liela vēlme ieraudzīt dabā.  Viena no šādām sugām man ir bērzu raibvērpējs (Endromis versicolora), kuru es jau pagājušogad pavasarī mēģināju meklēt (taču nesekmīgi). Un šajā naktī, dodoties kārtējā palaga pārbaudē, liels bija mans pārsteigums blakus tam ieraudzīt bērzu raibvērpēja mātīti! Prieks neizsakāms, jo tauriņš izrādījās bija krietni vien lielāks kā grāmatā rādīts un n-reizes daiļāks. Protams, nedaudz sabijos, ka tauriņš varētu aizlidot, taču bailes bija veltīgas, jo tik flegmātisku tauriņu vēl līdz šim nebiju redzēji. Laikam vienreiz vakarā saņēmās savu 'resno pakaļu' pacelt gaisā un ar to šim pietika. Atļāvos tauriņa mierīgumu izmantot un iemanevrēju šo kastrolī ar saņurcītām avīzēm, kur tas pārlada nakti. Nākamajā rītā uztaisīju fotosesiju jau pateicīgākos gaismas apstākļos. Sak', lai arī suga nav reta, bet nevar zināt, kad nākamreiz būs man izdevība to nobildēt. :)

trešdiena, 2012. gada 9. maijs

Eļļas vabole un retums

Sen nekas nav rakstīts par manām cīņām 'kukaiņu frontē' - šis tas interesants tomēr sabildēts. Jāsāk pamazām kaut ko būs te ielikt - varbūt šodien būs pat vairāki ieraksti.
Vēl aprīļa beigās, beidzot pa ilgiem laikiem izdevās satikties ar eļļas vaboli - diemžēl atkal ar parastāko no sugām, zilo eļļas vaboli (Meloe violaceus). Taču šoreiz varbūt sugai nav tik liela nozīme, jo ieraudzīt šo amizanto vaboli (kas iespējams nemaz neizskatās pēc vaboles) vienmēr ir prieks. Par eļļas vabolēm tās šķiet sauc tāpēc, ka briesmu brīžos tās no kāju locītavām izdala dzeltenu eļļainu šķidrumu (bet varbūt aiz šī nosaukuma stāv arī kāda cita leģenda). Tām arī ir interesants dzīvesstāsts- kāpuri izšķiļoties ir ļoti kustīgi un aktīvi un uzreiz meklē kādu tuvāko ziedu, kurā uzrāpjas un gaida, kad to apmeklēs kāda smilšbite, vientuļā bite vai kamene un, pašai nenojaušot, pārnesis to uz savu ligzdu. Ligzdā kāpurs pārtiek g.k. no bišu savāktajiem putekšņiem (bet arī olām un kāpuriem) un šajā laikā vairākas reizes maina ādu līdz beidzot ir gatavs rudenī iekūņoties, lai nākamajā gadā jaunās vaboles būtu aktīvas jau pavasarī.
Vēl tajā dienā interesanta bija satiktā skarabeju (Scarabaeidae) dzimtas vabole (varētu to saukt par tumšo smiltājvaboli) Maladera holosericea, kas ir tāda dienvidnieciska suga un Latvijā atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Visnotaļ reti sastopama ar mazāk kā 10 zināmām atradnēm. Mans atradums Rumbulas lidlauka apkārtnē varētu būt arī jauna atradne, taču tuvākā zināmā atradne Doles salā (tiesa tur Ruslans Matrozis to atradis dziegan pasen - 1993. gada 6. maijā) jau patiesībā nav nemaz tik tālu. Suga sastopama sausos, smilšainos biotopos, kur to kāpuri attīstās augsnē un barojas ar augu saknēm. No varbūt nedaudz līdzīgās brūnās smiltājvaboles (Serica brunnea) atšķirama pēc tumšākā krāsojuma un apaļīgākās ķermeņa formas. 


ceturtdiena, 2012. gada 3. maijs

Svētes dārgumi

Dārgumi ir interesanta lieta - it īpaši tie apslēptie dārgumi, kurus ir nedaudz jāpameklē, lai varētu par tiem papriecāties. Tieši tādi ir arī pašreizējie Svētes palienes dārgumi - sarkankakla zosis!  Latvijā retas ieceļotājas, bet Svētē tās dzīvojas jau vairākas nedēļas (šos 2 konkrētos putnus 21.IV atrada Edgars Laucis). Taču tas nav tā - aizbraucu, paskatījos, papriecājos. Nē, lai šīs zosis ieraudzītu tomēr vajag pacietību, maksimālu vērību un, protams, arī veiksmi. Šoreiz man paveicās - jo Svētē satiku kolēģi Mārci Tīrumu, kurš sekmīgi arī zosis atrada un operatīvi nodeva informāciju man, lai es arī varētu redzēt. Lieliski - tas man lielais dzīves ķeksis! Bet šoreiz, protams, lielāks prieks ir nevis par to 'ķeksi', bet par pašām zosīm - riktīgiem 'papagaiļiem' starp mūsu pārējām 'pelēkajām' (bet noteikti ne neglītajām) zosīm. Visu apzināto putnošamas mūžu biju vēlējies šīs zosis kādreiz ieraudzīt dabā. 
Vienīgi sanāca pašam iegāzt vienu darvas karoti saldajā medus bļodā... Ja hronoloģiski atstāsta, tad kādu stundu pēc M.T. aizbraukšanas situācija veidojās tāda, ka zosis sāka no lielā, masveidīgā bara (kurā arī sēdēja minētās sarkankakla zosis) pa bariņiem pārlidot uz pļavām otrpus ceļam. Ienāca prātā doma, ka tās zosis jau arī varbūt ar laiku dosies tajā pašā virzienā. Attiecīgi dzima gaiša ideja notupties ceļmalā tur, kur tās zosis tieši iet pāri ar cerību, ka varbūt izdosies glīti nobildēt retās zosis. Domāts darīts un kā par brīnumu viss ritēja pēc plāna - retās zosis vēlreiz sameklēju kopējā zosu barā, rūpīgi nenolaidu no tām acis, lai nenokavētu pacelšanās momentu un gaidīju. Un zosis tiešām darīja to ko es gaidīju - pacēlās un lidoja man virsū! Es no priekiem 'bliezu' pa tām varenu kadru sēriju līdz pēkšņi sapratu, ka kaut kas nav kā vajag - aparāts nefokusējas (taču kadrus šauj)! Uzreiz auksti sviedri izspiedās, jo momentā sapratu savu kļūdu - uz objektīva bija nejauši pārslēdzies slēdzītis no autofokusu uz manuālo fokusu... Slēdzu ātri kā vajag, bet zosis, protams, bija jau aizlidojušas tālāk... Ar sliktu priekšnojautu negribīgi spiedu pogas, lai apskatītu, kas tad no bildēm sanāca un, protams, nācās ar nožēlu secināt, ka no 11 kadriem tikai pēdējie 2 bija kaut cik asumā - visi pārējie galīgi neasi... 
Lieki teikt, kādas man tobrīd bija emocijas (ne pozitīvas), jo var teikt, ka tur 'pa dēli' aizgāja varbūt kvalitatīvākie sarkankakla zosu foto, kas ir bildēti Latvijā... Tiesa ilgi nesanāca pukoties, jo tiklīdz atkal atradu tās zosis teleskopā tā dusmas uz pārgāja - tās zosis ir tik foršas, ka no viena skata vien garastāvoklis uzreiz uzlabojās. Un galu galā - diena bija izcila, jo vēl bez zosīm savai 'dzīves listei' pievienoju lielo piekūnu un beidzot notīrīju savu 'kauna traipu' melno puskuitalu veidolā. Tik produktīva diena diez vai kādreiz drīzumā (ja vispār) būs. 

trešdiena, 2012. gada 2. maijs

Melnkakla dūkurīši

Šodien devos uz Dārziņiem iesvētīt jauno putnu lūrāmo agregātu un tas izdevās vairāk nekā veiksmīgi - ar melnkakla dūkuru novērošanu! Sākumā putni bija patālu, bet pēc kāda laika sāku skatīties, ka šie ir uzņēmuši kursu uz niedrāja kanāliņu, kas ir samērā šaura vieta un tur putni nav pārāk tālu no krasta. Piesardzīgi metos galvu pa kaklu tajā virzienā un izdevās dūkurīšus 'pārķert'. Atļāvos vēl nedaudz ar balsi paprovocēt un šie piepeldēja pavisam tuvu! Diemžēl slīpā vakara gaisma bija samērā neizdevīgā leņķī no mana bildēšanas punkta, līdz ar to bildes nesanāca tik labas kā gribējās, bet lai nu kā - milzīgs prieks par šo ekstravaganto dūkurīšu novērošanu. Tikai 2. reizi dzīvē un, protams, no šāda tuvuma - pirmo reizi! Pie tam, ja neskaita Lubāna apkārtnes zivju dīķus, tad citur Latvijā nav jau nemaz tik bieži sastopams. Ceļošanas laikā gan var atrasties jebkur un iespējams, ka rīt jau tie būs pazuduši no Dārziņu attekas. Kaut gan kas to lai zin - varbūt uzturēsies ilgāk.