Svētes dārgumi

Dārgumi ir interesanta lieta - it īpaši tie apslēptie dārgumi, kurus ir nedaudz jāpameklē, lai varētu par tiem papriecāties. Tieši tādi ir arī pašreizējie Svētes palienes dārgumi - sarkankakla zosis!  Latvijā retas ieceļotājas, bet Svētē tās dzīvojas jau vairākas nedēļas (šos 2 konkrētos putnus 21.IV atrada Edgars Laucis). Taču tas nav tā - aizbraucu, paskatījos, papriecājos. Nē, lai šīs zosis ieraudzītu tomēr vajag pacietību, maksimālu vērību un, protams, arī veiksmi. Šoreiz man paveicās - jo Svētē satiku kolēģi Mārci Tīrumu, kurš sekmīgi arī zosis atrada un operatīvi nodeva informāciju man, lai es arī varētu redzēt. Lieliski - tas man lielais dzīves ķeksis! Bet šoreiz, protams, lielāks prieks ir nevis par to 'ķeksi', bet par pašām zosīm - riktīgiem 'papagaiļiem' starp mūsu pārējām 'pelēkajām' (bet noteikti ne neglītajām) zosīm. Visu apzināto putnošamas mūžu biju vēlējies šīs zosis kādreiz ieraudzīt dabā. 

Vienīgi sanāca pašam iegāzt vienu darvas karoti saldajā medus bļodā... Ja hronoloģiski atstāsta, tad kādu stundu pēc M.T. aizbraukšanas situācija veidojās tāda, ka zosis sāka no lielā, masveidīgā bara (kurā arī sēdēja minētās sarkankakla zosis) pa bariņiem pārlidot uz pļavām otrpus ceļam. Ienāca prātā doma, ka tās zosis jau arī varbūt ar laiku dosies tajā pašā virzienā. Attiecīgi dzima gaiša ideja notupties ceļmalā tur, kur tās zosis tieši iet pāri ar cerību, ka varbūt izdosies glīti nobildēt retās zosis. Domāts darīts un kā par brīnumu viss ritēja pēc plāna - retās zosis vēlreiz sameklēju kopējā zosu barā, rūpīgi nenolaidu no tām acis, lai nenokavētu pacelšanās momentu un gaidīju. Un zosis tiešām darīja to ko es gaidīju - pacēlās un lidoja man virsū! Es no priekiem 'bliezu' pa tām varenu kadru sēriju līdz pēkšņi sapratu, ka kaut kas nav kā vajag - aparāts nefokusējas (taču kadrus šauj)! Uzreiz auksti sviedri izspiedās, jo momentā sapratu savu kļūdu - uz objektīva bija nejauši pārslēdzies slēdzītis no autofokusu uz manuālo fokusu... Slēdzu ātri kā vajag, bet zosis, protams, bija jau aizlidojušas tālāk... Ar sliktu priekšnojautu negribīgi spiedu pogas, lai apskatītu, kas tad no bildēm sanāca un, protams, nācās ar nožēlu secināt, ka no 11 kadriem tikai pēdējie 2 bija kaut cik asumā - visi pārējie galīgi neasi... 

Lieki teikt, kādas man tobrīd bija emocijas (ne pozitīvas), jo var teikt, ka tur 'pa dēli' aizgāja varbūt kvalitatīvākie sarkankakla zosu foto, kas ir bildēti Latvijā... Tiesa ilgi nesanāca pukoties, jo tiklīdz atkal atradu tās zosis teleskopā tā dusmas uz pārgāja - tās zosis ir tik foršas, ka no viena skata vien garastāvoklis uzreiz uzlabojās. Un galu galā - diena bija izcila, jo vēl bez zosīm savai 'dzīves listei' pievienoju lielo piekūnu un beidzot notīrīju savu 'kauna traipu' melno puskuitalu veidolā. Tik produktīva diena diez vai kādreiz drīzumā (ja vispār) būs.