Eļļas vabole un retums

Sen nekas nav rakstīts par manām cīņām 'kukaiņu frontē' - šis tas interesants tomēr sabildēts. Jāsāk pamazām kaut ko būs te ielikt - varbūt šodien būs pat vairāki ieraksti.

Vēl aprīļa beigās, beidzot pa ilgiem laikiem izdevās satikties ar eļļas vaboli - diemžēl atkal ar parastāko no sugām, zilo eļļas vaboli (Meloe violaceus). Taču šoreiz varbūt sugai nav tik liela nozīme, jo ieraudzīt šo amizanto vaboli (kas iespējams nemaz neizskatās pēc vaboles) vienmēr ir prieks. Par eļļas vabolēm tās šķiet sauc tāpēc, ka briesmu brīžos tās no kāju locītavām izdala dzeltenu eļļainu šķidrumu (bet varbūt aiz šī nosaukuma stāv arī kāda cita leģenda). Tām arī ir interesants dzīvesstāsts- kāpuri izšķiļoties ir ļoti kustīgi un aktīvi un uzreiz meklē kādu tuvāko ziedu, kurā uzrāpjas un gaida, kad to apmeklēs kāda smilšbite, vientuļā bite vai kamene un, pašai nenojaušot, pārnesis to uz savu ligzdu. Ligzdā kāpurs pārtiek g.k. no bišu savāktajiem putekšņiem (bet arī olām un kāpuriem) un šajā laikā vairākas reizes maina ādu līdz beidzot ir gatavs rudenī iekūņoties, lai nākamajā gadā jaunās vaboles būtu aktīvas jau pavasarī.

Vēl tajā dienā interesanta bija satiktā skarabeju (Scarabaeidae) dzimtas vabole (varētu to saukt par tumšo smiltājvaboli) Maladera holosericea, kas ir tāda dienvidnieciska suga un Latvijā atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Visnotaļ reti sastopama ar mazāk kā 10 zināmām atradnēm. Mans atradums Rumbulas lidlauka apkārtnē varētu būt arī jauna atradne, taču tuvākā zināmā atradne Doles salā (tiesa tur Ruslans Matrozis to atradis dziegan pasen - 1993. gada 6. maijā) jau patiesībā nav nemaz tik tālu. Suga sastopama sausos, smilšainos biotopos, kur to kāpuri attīstās augsnē un barojas ar augu saknēm. No varbūt nedaudz līdzīgās brūnās smiltājvaboles (Serica brunnea) atšķirama pēc tumšākā krāsojuma un apaļīgākās ķermeņa formas.