piektdiena, 2015. gada 24. aprīlis

Sijā auzas, tautu meita...

Sijājamais siets
...jeb pārfrāzējot šīs tautasdziesmas rindas atbilstoši manām šīs dienas darbībām - sijā lapu nobiru slāni, tautu dēls! Šodien pārmaiņas pēc nolēmu kaut ko savā dzīvē pamainīt un ķēros pie līdz šim neizmantotas bezmugurkaulnieku pētniecības metodes - augsnes virskārtas sijāšanas. Metode visai vienkārša - rīks principā sastāv no kulītes, kurai pa vidu ir siets (šajā gadījumā ar acs izmēru 1x1 cm) caur kuru tad var sijāt dažādu substrātu, piemēram, lapu nobiru slāni. Rupjā frakcija paliek virspusē, bet sīkā frakcija sabirst kulītes dibenā (bet ir arī augsnes sieti kā sieti - no metāla un bez kaut kādām auduma kulītēm), kuru pēc tam var izbērt uz balta paladziņa (jeb manā gadījumā - uz viegli puķainas spilvendrānas) un rūpīgi pētīt, kas labs ir izsijājies. Normāli gan šī metode paredz, ka paraugi jāievāc ir transektēs (taisnā līnijā, noteiktos intervālos pagrābjot noteiktu daudzumu augsnes virskārtas), materiāls būtu jāfasē maisiņos, un ievāktie objekti būt jāskaita laboratorijas apkstākļos. Taču tāds nebija mans mēŗkis - mans mērķis bija Vikmestes gravā mēģināt atrast ļoti reto autrumu koksngrauzi (Mesosa myops), ko pagājušajā gadā tur atrada Kristaps Vilks un kas bija vien kāds 3. atradums Latvijā. Suga kā reizi ziemo lapu nobiru slānī un šis varētu būt piemērots laiks, lai kādu vaboli mēģinātu atrast. Tad nu es tur sijāju, sijāju un sijāju... Diemžēl šoreiz bez rezultāta. Varbūt, ja tur pavadītu visu dienu, tad cerības meklēto vaboli atrast būtu lielākas, bet manā rīcībā, paša nolaidības dēļ, bija vien 3 stundas. Neko darīt - varbūt jāatgriežas vēlāk maijā, kad vaboles mostas no ziemošanas un sāk rāpot pa koku stumbriem un zariem. Vai arī rudenī, kad tās atkal būs salīdušas ziemot lapu nobirās. Galu galā nav arī izslēgts, ka tur tas populācijas blīvums ir ļoti zems (Latvija tomēr atrodas izplatības areāla R malā), kas to visu pasākumu stipri pārvērš par adatas meklēšanu siena kaudzē. Bet nekas - ja ne šogad, tad vienmēr var mēģināt arī kādu citu gadu. Vikmestes grava (cerams) nekur nepazudīs. 
Māņzirneklis Nemastoma sp.
Māņskorpions, varbūt Neobisium carcinoides
Skrejvabole Badister sodalis
Sprakšķis Selatosomus cruciatus



Lapgrauzis Linaeidea aenea
Ja meklētais koksngrauzis neizsijājās, tad visādi citādi kustoņi gan. Īsspārņi, skrejvaboles, lapgrauži, viens sprakšķis, dažādi zirnekļveidīgie, kolembolas, tūkstoškāji, gliemeži u.c. kustoņi. Patiesībā jau visai interesanti tā pavērot, cik daudz dažādas dzīvības izrādās var atrast kādās pāris pērno lapu saujās! No tādiem interesantākajiem objektiem var atzīmēt līdz šim neredzētus, sīkus un melnus māņzirnekļus, kas izskatās pēc kādas no Nemastoma ģints sugām (iespējams N.lugubre). Izdevās arī izsijāt vienu māņskorpionu, kas ir tādi man ļoti mīļi objekti, jo savulaik biju ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka Latvijā ir sastopami kaut kādi skorpioniem līdzīgi radījumi! Katra satikšanās ar šiem lopiņiem ir kā nelieli svētki - un šoreiz jo īpaši, jo šādu tumši spīdīgu māņskorpionu ar cilindrisku ķermeni vēl līdz šim nebiju manījis. Tāpat nebiju līdz šim manījis skrejvaboli Badister sodalis - jauna suga manā fotoarhīvā! Tā gan izrādījās tāda vienīgā jaunā suga, kaut arī biju cerējis, ka varētu būt vēl kāda... Nu ok - droši vien visi redzētie īsspārņi bija man jaunas sugas, bet tos pēc foto noteikt ir 'impossible mission' un varētu teikt, ka ar vieglu sirdi tos ignorēju. 

Lielā skrejvabole (Carabus coriaceus)
Vienā vietā pacilāju arī dažas plānas sūnu kārtiņas un sev par pārsteigumu atradu vienu no lielākajām Latvijas vabolēm - lielo skrejvaboli (Carabus coriaceus), kas izmērā tā var sasniegt pat 4cm! Iespaidīgs lops. To gandrīz vai varētu arī skaitīt par 'fotoķeksi', jo līdz šim arhīvā bija viens vienīgs švaks kadrs ar skrejvaboli, kas jaunībā bija man uz kādu brīdi kā mājdzīvnieks. Baroju to ar sliekām un ik pa laikam atradu to izmukušu skrapstināmies aiz manas gultas. Kopumā gan nevarētu teikt, ka bija pats aizraujošākais mājdzīvnieks un šķiet, ka mamma un māsa ar nebija par to pārāk lielā sajūsmā. Nekāds lielais retums jau šī suga nav, bet kaut kā vismaz kādus 5 pēdējos gadus nebiju šo sugu manījis. Šogad šī jau ir piektā redzētā Carabus ģints suga - atliek vēl ieraudzīt septiņas (nitens, clathratus, convexus, violaceus, glabratus. arcensis un menetriesi - intricatus nepieskaitu, jo šī suga Lv nav atrasta vairāk kā 150 gadus un droši vien ir izzudusi). Dienas plānā kā nākamā varētu būt zeltpunktu skrejvabole (C.clathratus) kaut kur Engures ezera krastos. 
Meža nogabals ar ziemzaļo kosu (Equisetum hyemale) audzi zemsegā
Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) kāpurs ziemzaļās kosas (Equisetum hyemale) stublājā
Par cik plāns A (austrumu koksngrauzis) izgāzās, tad pirms vilciena biju stratēģiski atlicinājis ~30min plānam B - tumšās pūcītes (Xylomoia strix) meklējumiem, jo Siguldas/Turaidas apkārtnē ir viena no dažām zināmajām šīs sugas atradnēm Latvijā. Interesants ir fakts, ka tieši pēc eksemplāra, kas ievākts Turaidā, sugu kā jaunu zinātnei 1980. gadā aprakstījis somu tauriņpētnieks Kauri Mikkola. Kopumā suga Eiropā ir sastopama vien Somijā, Igaunijā, Latvijā un Polijā - īsts mūsu reģiona 'dārgums'. Tumšai pūcītei ir visai specifiska bioloģija un ekoloģija, jo tas ir viens no retajiem tauriņiem, kam barības augs ir kosas jeb pavisam precīzi - ziemzaļā kosa (Equisetum hyemale). Sugu varot viegli konstatēt pēc raksturīgajiem bojājumiem uz kosas stublāja - tas ir daļēji nokaltis (parasti tā apakšējā daļa), stublāja sieniņas kļuvušas plānas un viegli caurspīdīgas (kāpurs sēž stublāja viducī un grauž kosu no iekšpuses) kā arī stublāju mezglu vietas ir kļuvušas 'mīkstas', jo kāpuriņš ir tur izgrauzies cauri (parasti šie posmu 'mezgli' ir cieti un blīvi). Šodien pirmo reizi mēģināju tad šos bojājumus ieraudzīt un atpazīt dabā un patiesībā negāja nemaz tik viegli, jo tādu nokaltušu un puskaltušu stublāju tādā kosu audzē patiesībā visai daudz, bet nekas neliecināja par kāpura esamību tajos. Līdz atradās viens stublājs, kam vizuāli varēja manīt, ka viena posma stublāja sieniņas bija mazliet plānākas un caurspīdīgākas. - nu tak jau kāds tur ir grauzies? Mazliet paplucināju kosu vaļā un tik tiešām - tur sēdēja neliels, bet glīts kāpuriņš! Diemžēl laiks gāja uz beigām un līdz ar to īsti nepaspēju nedz to visu tā kārtīgi iemūžināt (tipiskos bojājumus, biotopu u.c.), nedz atrast vēl kādu kāpuru... Nākamais mērķis būtu iegūt pieaugušā tauriņa foto, kas varētu būt krietni vērtīgāks papildinājums fotoarhīvam, bet lai pie tāda tiktu būtu jābrauc vasarā uz Turaidas pusi ar lampu vai arī jāievāc ar kāpuriņiem pilnās kosas un mājās jāizaudzē no tām pieaugušais tauriņš - esot diezgan vienkārši. Būs varbūt kāda no šīm metodēm jāizmēģina!
[PAPILDINĀJUMS 26.V.2015] - toreiz to kāpuriņu tā arī izdomāju tomēr ievākt, lai mēģinātu no tā izaudzēt pieaugušo tumšo pūcīti. Kādu nedēļu kāpuriņš aktīvi skrapstinājās kārbiņā pa savām kosām un maija sākumā atklāju, ka tas jau ir iekūņojies! Par cik kastīte stāvēja istabā, tad principā varēja sagaidīt, ka tauriņš visdrīzāk izkūņosies ātrāk kā tam teorētiski būtu bijis jānotiek dabā (pie mums šī suga lidojot g.k. ap kādu jūnija vidu). Šodien no rīta iemetu aci kastītē un man par pārsteigumu tur jau tupēja izkūņojies tauriņš! Skaists, svaigs un ļoti glīts! Papētot interneta bildes, gandrīz jau vai šķiet, ka man tagad varētu būt kvalitatīvākais šīs sugas fotoattēls pasaulē :) Tagad atliek vien izdomāt ko ar tauriņu darīt - vest atpakaļ uz Siguldu vai tomēr ievākt priekš muzeja kolekcijas...
Tumšā pūcīte (Xylomoia strix)

trešdiena, 2015. gada 22. aprīlis

Ai, kukujus, kukujus - kur tu esi!?

Sandaļu sezona atklāta
Šodien (nu vai arī vakar - atkarībā, kad izdosies pabeigt bloga tekstuālo daļu. Lēni man te ar to visu iet) atkal ripinājos uz Ķeguma pusi - ir iepatikusies man tā puse! Tiesa bija arī viens cits apstāklis, kura dēļ bija jāatgriežas - vakardienas raupjais asmalis patiesībā dabā bija tik ļoti pasīvs un neaktīvs (sākumā pat domāju, ka šis beigts un sakaltis), ka nekas cits neatlika kā vien to paņemt līdzi uz mājām, lai mazliet pasildītu lampas gaismā. Laikam pirmo reizi manā kukaiņfoto karjerā šāds gadījums, ka kāds kukainis būtu nepietiekami aktīvs... Parasti jau ir otrādi! Bet nu pēc sekmīgas fotosesijas nācās secināt, ka raupjais asmalis nav īpaši saimniecībā noderīgs - ne prot putekļus slaucīt, ne traukus mazgāt... Tad nu izdomāju apvienot patīkamo ar lietderīgo - atgriezu asmali savā iemīļotajā priedes kritalā un no vakardienas beigu punkta turpināju asinssarkanā plakaņa meklējumus Ķeguma puses mežos. Visiem labi!


Tīruma smilšvabole (Cicindela campestris)
Šī diena bija jau par kripatu siltāka kā iepriekšējā, kas arī uzreiz atsaucās bezmugurkaulnieku faunas aktivitātē. Ātri vien ieķeksēju trīs dienastauriņus sugas - krūkļu balteni, jāņogu raibeni un kārklu raibeni. Pa smilšainajiem ceļiem jau aktīvi skraidelēja pirmās tīruma smilšvaboles - viena no manām 'feivorīt' sugām! Uzreiz metos medībās, bet jāsaka, ka ar 60mm objektīvu tas nav pats vieglākais uzdevums. Pacietība un neatlaidība šoreiz atmaksājās un kāds ceturtais vai piektais šīs sugas eksemplārs izrādījās krietni vien mierīgāks (varbūt nebija paspējis īsti saulē uzkarst) un ļāvās sevi iemūžināt no visiem iespējamajiem rakursiem. Protams, ka smilšvaboļu zīmīgākā pazīme ir to žokļi, kuri, lai arī nav nekāds svaigais un oriģinālais foto sižets, vienmēr izskatās iespaidīgi! Un jo īpaši šai koši zaļajai tīruma smilšvabolei. Ar šo sugu patiesībā saistās siltas jaunības dienu atmiņas, jo tās ieraudzīšana mainīja manas domas par Ogres Zilajiem kalniem par gandrīz 180 grādiem! Ja uzreiz pēc mammas pārcelšanās uz Ogri kaut kā šķita, ka tur taču nav ko darīt un līdz ar to īpaši daudz ciemos nebraucu, tad tā diena, kad ar mammu izgājām pa Zilajiem kalniem un es ieraudzīju to foršo ōsa nogāzi ar vecajām eglēm un priedēm, un kad noķēru šo tīruma smilšvaboli (iepriekš nekad tādu nebiju dabā redzējis - šķita baigais brīnums!) - tā viss! Turpmāk braucu uz Ogri katru nedēļas nogali un praktiski pa taisno no vilciena uzreiz devos tādā kā svētceļojumā uz mežu. Vai ziema vai vasara. Turpmāko gadu laikā tur pa apkārtni staigājoties man tur tiešām ir izdevies atrast un pēc tam, kad sāku fotogrāfēt, arī nofotogrāfēt ļoti daudz visa kā interesanta. Nu un lūk - viena no vaininiecēm tam visam izrādās bija tīruma smilšvabole! 
Kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) ēna
Bērzu koksprīžmetis (Paradarisa consonaria)
Bet nu atgriežamies pie svaigākajiem Ķeguma notikumiem. Turpat kaut kur pie smilšvaboļu taciņas tiku pie patīkama gada ķekša putnu listē - no ceļmalas uzspurdza medņu mātīte. Laikam jau tur tajos mežos šie kaut kur mīt un riesto, bet tā īsti dienas vidū nebiju cerējis kādu no tiem sastapt ceļmalā. Veiksmīgi! Sajūtas mežā vispār bija tādas, ka atliek vien uznākt kādām pāris tiešām siltām dienām un maisam gals būs vaļā - tauriņi u.c. kukaiņi lidināsies krustām šķērsām! Spēj tik tvert un baudīt. Jāmēģina būs notrāpīt uz kādu siltāku vakaru, lai atklātu naktstauriņu gaismošanas sezonu - pa kādam bērzu koksprīžmetim izdevās gan pamanīt jau arī šodien. 

Tumšzilais melnulis (Platydema violaceum)
Dienas galvenais mērķis joprojām bija plakaņa atrašana. Viens meža nogabals izskatījās, jo izcili piemērots - vismaz, ja salīdzina un vērtē attiecībā pret biotopiem, kur tie ir atrasti citur Latvijā. Skrajš, vecs priežu mežs ar atsevišķām slapjākām ieplakām, kur iekšā ienāk bērzi. Zemsegā g.k. sūnas, egļu maz, atmiruši koki (gan priedes, gan bērzi) samērā daudz. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Pašu plakani. Vai vismaz Šneidera mizmīli! Kā izrādījās, tad šajā nogabalā neizdevās atrast pat tos, kas patiesībā bija diezgan dīvaini. Būtu izbridis no šī meža pleķīša tukšā, ja vien zem pēdējās pārbaudītās priedes mizas neatrastos glīts, spīdīgs melnulītis - tumšzilais melnulis (Platydema violaceum). Jauna suga manā fotoarhīvā! Par šīs sugas izplatību Latvijā gan ar neatrodu nekādu info - tik vien, ka ir iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā. Sugas bioloģija saistīta ar uz lapkokiem augošām sēnēm - ausainēm (Auricularia sp.), bet pārziemojošās vaboles droši vien var sastapt arī citur (kā manā gadījumā - zem priedes mizas). Varbūt, ka nav nemaz bieža suga Latvijā [Labojums 23.IV.2015 - pēc D.Teļnova ziņām, izskatās, ka šis izrādās varētu būt pirmais atradums Latvijā vairāk kā 100 gadu laikā! Gandrīz vai vēl labāka suga kā iepriekšējā dienā redzētais raupjais asmalis.. Īsta zelta bedre tie Ķeguma meži!!] 
Ēnvabole Zilora obscura
Turpinot meklējumos jau citā vietā netālu no Spāres purva, izdevās atrast vēl vienu jaunu sugu savam fotoarhīvam - Zilora ģints ēnvaboli! Spriežot pēc visa - tai vajadzētu būt Zilora obscura. Arī grūti pateikt, vai suga ir bieži sastopama vai reta (cita suga - Z.ferruginea gan ir reta vien ar dažām atradnēm), bet, ņemot vērā, ka ēnvaboles kā tādas nemaz tik bieži neizdodas redzēt (pat īsti nav tādas vienas ļoti parastas sugas!), tad man jau prieks par šo atradumu. Raksta, ka suga saistīta ar egļu violetpiepi (Trichaptum abietinum), jo kāpuri barojas zem skujkoku mizas uz kuras aug šī piepe. Kā reizi tur uz tā priedes stumbeņa mizas auga kaut kādas nelielas piepītes, bet vai tā bija tā konkrētā violetpiepe - nepievērsu uzmanību. Varbūt vairāk jāmēģina tomēr koncentrēties uz dažādi biotopu un/vai mikrobiotopu fotogrāfēšanu.
Spīdulis Ipidia binotata
Spīdulis Glischrochilus sp. - iespējams G.grandis
Atkārtošana ir zināšanu māte - ir laikam tāds teiciens. Tad atkārtosim iepriekšējā blogā lasīto atziņu, ka spīdulis Ipidia binotata ir it kā attāli līdzīgs Glischrochilus ģints spīduļiem, bet tajā pašā laikā, ja saliek abus blakus, tad sugas ir nesajaucamas. Šajā dienā izdevās kā reizi satikt abus - gan Ipidia, gan Glischrochilus. Tas pēdējais starp citu gan ar man tagad sāk izskatīties pēc vienas retākas sugas - G.grandis, jo oranžie plankumi uz segspārniem ir nu ļoti lieli un tādi koši oranži. Citai bieži sastopamai sugai G.hortensis tie oranžie laukumi ir krietni vien mazāki (bieži vien ieapaļas formas). Bet šis ir tas gadījums, kad laikam 100% pārliecību tikai pēc foto nevar gūt - nu varbūt tā uz 90% es esmu drošs, ka šis tomēr ir retākais grandis. 

Cixidia sp. nimfas 
Bet nu plakanis kā nerādījās tā nerādījās... Tiesa, ja jau visādi citādi labumi un retumi rādās, tad jau grēks sūdzēties! Un 'retumu' vilnis negrasījās apstāties. Vienā nelielā, sausā priedes kritaliņā atradās vesela armija ar šādiem specifiskiem, saplacinātiem cikāžveidīgiem radījumiem. It kā jau bija skaidrs, ka tās kaut kādas nepieaugušas nimfas, bet kam tieši? Dabā svārstījos starp piešcikādēm (Delphacidae) un tīklcikādēm (Cixiidae), kas tad būtu normāli - tādu mums it kā netrūkst. Jau mājās esot, cītīgi malos caur abu šo dzimtu bildēm un, godīgi sakot, neko līdzīgu neatradu. Diezgan stipri apmulsu un pat sāku domāt vai tie tiešām ir kas cikāžveidīgs? Lēkāt jau gan it kā lēkāja - tad jau jābūt gan cikādēm. Ilgā sērfošana nakts aizsegā tomēr nebija neauglīga - uzdūros kaut kam līdzīgam Ziemeļamerikā, kur bildēs bija attēloti Cixidia ģints cikāžveidīgie radījumi, kas atrodas paši savā Achilidae dzimtā, kurai nemaz nav latviskais nosaukums. Lv bezmugurkaulnieku sarakstā dzimta gan ir atzīmēta, bet kas interesanti - bez nevienas sugas. Interneta plašumos patiesībā visai maz informācijas par šo dzimtu, bet vismaz izdevās izlobīt, ka mūsu Z-Eiropas reģionā sastopamas divas sugas - Cixidia lapponica un C.confinis (vienā cikāžu grāmatā gan neviena no sugām netika atzīmēta kā sastopama Latvijā). Pēc nimfām laikam sugu nav iespējams noteikt, bet var gadīties, ka šīs sastaptās varētu būt arī jauna suga Latvijai! Jāieraksta plānotājā atkārtota vizīte tur pēc kādām dažām nedēļām, kad varbūt varētu būt izauguši pieaugušie eksemplāri. Cik var noprast tad šie arī ir visā Eiropā samērā reti radījumi, kas barojas ar kaut kādām sēnēm. Tā kritala tieši bija vietām blīvi noklāta ar piepjveidīgu slāni, ko tad es dēvētu par kādu no antrodijām (Antrodia sp.) - tā pati sēne, kas ir aktuāla arī raupjajam asmalim (to gan es šajā kritalā neatradu). 
Iespējams kāda no antrodijām (Antrodia sp.)
Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) apdzīvots priedes stumbrs ar Aureobasidium tumši iekrāsoto stumbru
Starp citu šī bloga tēmā kaut kā dominē visādi radījumi, kam ir cieša saistība ar sēņu pasauli, kas patiesībā ir visai loģiski, jo praktiski lielākā daļa no saproksilofāgajiem jeb ar atmirušu koksni saistītajiem kukaiņiem koksni 'tīrajā' jau tā nemaz nespēj sagremot. Viņiem vajag palīdzību no sēnēm, kas vispirms to koksni mazliet 'apstrādā' un padara kukaiņiem vieglāk sagremojamu un pieejamu apdzīvošanai. Katram kokam savs sēņu komplekts un daudzām kukaiņu sugām sava sēņu ēdienkarte jeb kādas specifiskās sugas, kas tiem patīk. Tā ka patiesībā iznāk, ka labam kukaiņpētniekam ir jābūt ne tikai botāniķim, lai atpazītu dažādu augēdāju sugu kāpuru barības augus, bet jābūt arī mikologam - lai, ieraugot kādu sēni vai ko citu sēņveidīgu, uzreiz galvā varētu pāršķirstīt kādas sugas tad varētu mēģināt tur tagad meklēt un ieraudzīt. Tā, piemēram, raksta, ka arī Šneidera mizmīlis ir saistīts ar Aureobasidium sēni ar kura micēliju tad kāpuri tur zem mizas pārtiek (pastāv gan arī citas versijas par mizmīļa kāpuru diētu, ko laikam tad šobrīd mēģina pētījumos pārbaudīt). Minētā sēne savukārt iekrāso priedes stumbra zem-mizas daļu raksturīgā tumšā vai gandrīz melnā krāsā. Šodien vienā nogabalā tā īpaši pievērsu šādām priedēm uzmanību un tik tiešām šajās tumšajās vietās zem mizas bija ļoti daudz Šneidera mizmīļa kāpuru. Droši vien līdzīgas "sēne+vabole" likumsakarības ir ļoti daudz - atliek vien literatūrā šīs saistības atrast un pēc tam pārbaudīt dabā. Droši vien tā ir viena no atslēgām kā atrast un ieraudzīt kādu sauju retu vaboļu sugu. 
Iespējams robainā plakaņa (Dendrophagus crenatus) kāpurs
Labi, ko nu tur daudz par sēnēm - vēl tik labi tās nepazīstu, lai rakstītu garus, jo garus aprakstus. Kā tad ar to asinssārto plakani!? Vienā vārdā sakot - neatradās... Iespējams jau, ka Ķeguma pusē šis tomēr nedzīvo? Kaut gan it kā jau pāragri izdarīt šādu secinājumu, jo maz tomēr esmu tur tos apgabalus apskatījis - vēl joprojām plašs darba lauks priekšā. Šodien vien daudzi, jo daudzi mizmīļa kāpuri, viens ugunsvaboles kāpurs un kādi divi šādi kāpuriņi, kas es domāju pieder robainajam plakanim (Dendrophagus crenatus) - bija tādi palieli, dzeltenīgi un samērā lēni rāpojoši. Savulaik redzēti arī līdzīgi mazāki, gaišāki ar kaut kādiem sarkanīgiem akcentiem galvas daļā un ļoti veikli skrienoši, kas manuprāt ir Uleiota planata kāpuri. Tāda īsti 100% pārliecība gan it kā nav, jo joprojām nevaru atrast kādu foršu literatūras avotu par Dendrophagus un Uleiota plakaņu kāpuru atšķiršanu. 


Pamīkstspārņi Aplocnemus impressus
Un pašā noslēgumā piestāju izcirtumā pie veca priedes stumbeņa, lai sakārtotu fotoaparātu somā, bet nu pirms atvadām tad veicu pēdējo mizas plēsienu un zem šīs mizas atradās divas nelielas, bet stipri matainas vabolītes - pamīkstspārņi (Dasytidae dzimta). Parasti šiem un līdzīgiem 'metu līkumu' jeb nefotogrāfēju, jo pēc foto sarežģīti nosakāma grupa, bet šos tomēr safočēju - tālredzīgi pat vienu eksemplāru uzmetu uz muguras, lai nofotogrāfētu apakšpusi. Tagad tā skatos un pētu, ka nekas cits kā Aplocnemus impressus nesanāk - ķermenim zaļganīgi bronzas krāsas tonis, gaiši matiņi, zobainas segspārnu malas u.c. pazīmes. Man pieejamajā literatūrā atrodu vien ziņas par diviem novērojumiem - Slīteres NP un Garupē (šis 2002. gada novērojums publicēts kā jauna suga Latvijai). Tā ka laikam jau ir stipri reta suga! Varbūt ne tā pati fotogēniskākā un interesantākā (sugas bioloģija saistīta ar priedēm u.c. skujokiem), bet retums paliek retums! Starp citu ar pamīkstspārņiem man pirms pāris gadiem iznāca viens diezgan smags 'fēleris' - Botāniskajā dārzā no liepas zara nokratīju vienu šim līdzīgu vaboli, bet vēl mataināku un ķermeni klāja tāda kā gaiša apsarme. Likās kaut kas interesants un aizstiepu uz mājām nofotogrāfēt. Dažus kadrus uztaisīju un mazliet novērsu uzmanību no vaboles, kas tajā brīdī sēdēja uz mizas gabala. Kad pēc brīža gribēju turpināt šo fotogrāfēt, protams, ka vabole bija nozudusi - laikam aizlidojusi un iekritusi kādā istabas stūrī. Lielākie joki sākās, kad mēģināju noteikt sugu - tālāk par Trichoceble ģinti pēc bildes netiku, jo tajā ģintī divas ļoti līdzīgas sugas, kas... neviena līdz šim Latvijā nav tikusi konstatēta. Kādas turpmākās dienas acīmredzot dzīvoju kopā istabā ar jaunu sugu Latvijas faunai, bet otrreiz mūsu skatieni tomēr nesatikās. Neko darīt - gadās arī tā. Varbūt kādreiz izdosies vēlreiz šo sugu tur Botdārzā atrast... :)

pirmdiena, 2015. gada 20. aprīlis

Raupjais asmalis

Mizgraužu skudrulītis (Thanasimus formicarius)
Šajā nedēļā man liela dilemma - doties vērot putnus, medīt kukaiņus vai varbūt to visu mēģināt apvienot? Citus gadus kaut kā pavasarī bija tikai putni, putni un ar šādām izvēlēm nebija jāmokās, bet šogad ir uznācis visai liels kukaiņu vērošanas entuziasms. Par cik mieru joprojām neliek tie sasodītie Cucujus plakaņi, tad šodien izdomāju izmest nelielu loku Ķeguma apkārtnē, jo viena no divām plakaņu sugām - asinssarkanais plakanis (C.haematodes) apdzīvo tādu pašu (vai vismaz ļoti līdzīgu) biotopu kā Šneidera mizmīļi, kuri Ķeguma pusē netrūkst. Domāt darīts! Iztaisījos gan ļoti vēlu, bet kādas 3-4 stundas ko braukāties un staigāties sanāca. 
Smecernieks Dryophthorus corticalis
Pirmais atrastais objekts bija vien mizgraužu skudrulītis, kas siltā laikā patiesībā ir ļoti grūti fotogrāfējama suga, jo mīl ļoti veikli skriet pa priežu un egļu stumbriem. Šodien bija samērā vēss un arī skudrulītis līdz ar to bija visai mierīgs. Daudz interesantāki bija daudzi mazie smecernieciņi, kurus manīju visas pastaigas garumā - galvenokārt zem nokaltušu priežu mizām, kur bija iemitinājušās kādas Lasius ģints skudras. Pēc skata šis smecernieks pat gana raksturīgs un ir nosakāms līdz sugai - Dryophthorus corticalis. Diemžēl nekādu info par šo sugu Lv nerodu - vai ir reta vai nē? Vaboļu sarakstā figurē, bet Maksima Balalaikina smecernieku faunas revīzijā gan nē. Interesanti kāpēc gan tā? Vācijā suga skaitās pat ar kaut kādu aizsardzības statusu, bet Polijā esot samērā plaši izplatīta. Tā ka gan jau pie mums arī nekāds retums nav, bet manā fotolistē jauna suga.

Melnuļi Uloma rufa
Mizas melnulis (Corticeus unicolor)
Šoreiz kaut kā trāpījās samērā daudz melnuļi, kam gan šajā gadījumā atbilstošāks būtu nosaukums - brūnuļi (bet kopumā gan pasaulē šajā dzimtā tiešām dominē melnas krāsas vaboles). Vairākās vietās bija pa saujai ar samērā bieži sastopamajiem Uloma rufa, kas g.k. mīt labi satrupējušā, uz zemes guļošā skujkoku koksnē. Daudz interesantāki (jeb vienkārši sakot - mazliet retāki) objekti bija līdzīgas krāsas, bet daudz slaidāki un mazāki melnulīši no Corticeus ģints. Pēc visām pazīmēm tie izskatās pēc mizas melnuļiem (C.unicolor), bet mulsina fakts, ka atradu tos zem priedes mizas, lai arī tie ir tādi visai izteikti lapkoku apdzīvotāji. Arī iepriekšējās pāris reizes esmu tos atradis vien zem bērzu mizas. Bet nu it kā citas sugas pēc pazīmēm galīgi nesanāk... Tā ka var jau būt, ka retos gadījumos var dzīvot arī uz skujkokiem. 
Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs
Spīdulis Ipidia binotata
Sprakšķis Ampedus sanguineus
Protams, arī šajā Ķeguma apkārtnes izpētes gājienā neiztrūka Šneidera mizmīļi - gan kāpuri kādās dažās vietās, gan vienā vietā divas pieaugušas vaboles. It kā jau citos nogabalos kā iepriekš, bet attālums jau nav pārāk liels un visticamām var droši apgalvot, ka šie sastopami visā šajā Daugavas kreisā krasta meža masīvā. Starp citiem objektiem interesants bija spīdulis Ipidia binotata, kas ir tāda varbūt retāka suga. Līdzīgs bieži pavasarī redzamajiem (īpaši uz sulojošiem bērzu celmiem) Glischrochilus ģints spīduļiem, kam arī uz segspārniem ir četri oranži plankumi, bet viegli atšķirama pēc izteiktām, punktu līnijām uz segspārniem (līdzīgām sugām tādu nav). Dzīvo zem skujkoku mizas, kur nodarbojas ar citu bezmugurkaulnieku medīšanu. Tad vēl vienā lielā priedes kritalā atradās paliels (>1cm) sarkanais Ampedus ģints sprakšķis, kas ir tāds vēl pēc bildes (vai vienkārši dabā) nosakāms, jo uz priedēm tik liela suga ir tikai viena - A.sanguineus. Bet tas nebija labākais, ko šī kritala man deva...
Raupjais asmalis (Calitys scabra)
Raupjais asmalis (Calitys scabra)
Raupjā asmaļa (Calitys scabra) apdzīvotā priedes kritala
Pats labākais bija viena ļoti interesanta un reta vabolīte - raupjais asmalis (Calitys scabra)! Iespējams retākais šī gada atradums un kārtējā no manām sapņu sugām, ko visu laiku esmu cerējis atrast!  Jā, jā. Zinu - daudz man to sapņu sugu, bet ko lai dara, ka tā kukaiņu pasaule tik daudzveidīga un interesanta? Tagad tā meklējot informāciju, jāsaka, ka nemaz pat nezinu, kad pēdējo reizi šī suga Latvijā ir konstatēta, jo man pieejamajos literatūras avotos neatrodu nekādas atsauces. Principā suga ir reta visā Eiropā un, piemēram, Polijā pēdējo 100 gadu laikā vispār nav konstatēta, bet Eiropas kontekstā ir ierakstīta IUCN apdraudēto jeb 'Near Threatened' sugu kategorijā. Latvijā šai sugai nekāds aizsardzības statuss nav, jo droši vien nav vienkārši datu par šo sugu, lai kādus secinājumus par to izdarītu, bet tā ir vismaz iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā. Raupjais asmalis apdzīvo g.k. skujkoku (g.k. priedes) kritalas kurās aug Antrodia ģints piepes. It kā saules gaisma nav tik būtisks faktors, bet kopumā mīlot labi apgaismotus mežus. Tāpat arī kritalu diametram nav tik liela nozīme un var apdzīvot arī nelielākas kritalas vai kritalu zarus. Manā gadījumā gan kritala bija visai prāva un atradās skrajā priežu silā - tā ka varbūt ideāli apstākļi. Par piepes klātbūtni gan grūti ko teikt, jo uz vietas neko tādu nepētīju, bet gan jau, ka tāda tur ar bija. 
Tā lūk - pavisam negaidīts un laikam jau pat daudz vērtīgāks atradums par brauciena sākumā cerēto asinssarkano plakani. Izbraukāju gan tikai mazu fragmentu no iecerētā maršruta - jābrauc būs tur atpakaļ, jo nu ļoti forši tur tie priežu meži. Gan jau plakanis ar kaut kur slēpjas... :)

Vācijas piezīmes

Rostoka - Lindenpark  
Tā nu sanācis, ka savu iepriekšējo brīvo nedēļu pavadīju nevis Latvijas dabas plašumos, bet gan Vācijas urbānajos džungļos - apciemojot Vāczemē dzīvojošo māsu. Bez plašas kultūras programmas, centos nedēļas garumā tomēr iestarpināt arī kādas putnu vērošanas pauzes (uz kukaiņu vērošanu Vācijā šoreiz gluži nebiju atvēzējies). Galu galā - šai zemē mīt vesela virkne dažādu sugu, kas Latvijā ir sastopamas ļoti reti vai pat nav sastopamas vispār. Cerības galvenokārt bija uz īspirkstu mizložņu (Lv tik 1 novērojums), zaļo dzilnu, sārtgalvīti, sarkano kliju (lai arī pēdējās divas Latvijā esmu redzējis, tās tomēr ir pie mums retas sugas) un varbūt vēl kādu sugu, ja nu paveicas un/vai ornitho.de (vācu putnu ziņojumu vietne internetā) piespēlē kādu izdevīgu un viegli pieejamu sugu, ko aizbraukt apskatīt. Tāds mazais (vai varbūt arī tomēr lielais) mērķis bija kopumā nedēļas laikā Vācijā ieraudzīt 100 sugas, kas varbūt tomēr bija mazliet pārspīlēti. Vai arī varbūt tomēr ne? 
Īspirkstu mizložņa (Certhia brachydactyla)
Lai nu kā - vispirms ierados Berlīnē un pēc īsas tās apskates (tās laikā sapratu, ka laikam Alexanderplatz nav mana mīļākā vieta pasaulē - līdzīgi kā vietējiem berlīniešiem. Pārāk 'tūristīga' vieta) ceļš veda uz Rostoku, kur nākamajā rītā mēģināju celties pietiekami agri, lai dotos pirmajā īstajā putnu vērošanas gājienā. Izvēle krita uz netālo liepu parku (Lindenpark), kas tajā rīta stundā izrādījās visai putniem bagāta vieta - pilsētas vidē neiztrūkstošie lauku baloži (Rostokā un Berlīne tie tiešām kā malka), peļkājītes, žubītes, paceplīši (kas Vācijā dzied koku zaros 2-3m augstumā), dziedātājstrazdi, ziemas žubītes, dižknābji, sarkanrīklītes, čuņčiņi utt. Lai arī pavasaris kopumā bija vien kādu nedēļu priekšā Latvijas pavasarim, tomēr bija diezgan pamatīgs putnu koris. Ātri vien arī izdevās izdzirdēt raksturīgo īspirkstu mizložņas dziesmu! Vēl mirklis uzmanīgas vērošanas, mazliet piespēlēšana pretī ar dziesmu no telefona un varēja jau aplūkot binoklī šo nelielo putniņu mazliet tuvāk. Jāsaka, ka vizuālā abu mizložņu sugu (parastā vs īspirkstu) atšķiršana ir visai sarežģīta (īspirkstu mizložņai mazliet garāks knābis, izteiktāka uzacs svītra, brūnāka zemaste, niansēs atšķirīgs spārna zīmējums utt.) - bez sauciena/dziesmas dzirdēšanas un/vai laba un tuva fotoattēla Lv šo sugu būs grūti konstatēt citā veidā kā vien noķerot kādu indivīdu gredzenošanai (bet Zviedrijā šopavasar kā reizi vismaz divi šīs sugas īpatņi jau ir novēroti - un abi dabā). Situāciju gan apgrūtina fakts, ka abas sugas teorētiski mēdzot atdarināt otras sugas dziesmu. Tā, piemēram,  šajā parkā vairrākkārtīgi dzirdēju arī parastās mizložņas dziesmu, kura tika atkārtota ar visai lielu intensitāti un regularitāti. Lai arī šo dziedoni neapskatīju, tomēr sliecos domāt, ka diez vai tā bija tā pati īspirkstu mizložņa.  
Zaļā dzilna (Picus viridis)
Otrs tā saucamais 'laiferis' jeb iepriekš dzīvē neredzēta putnu suga bija Varnemindē (Warnemünde) sastaptā zaļā dzilna, kas kopumā Centrāl un Rietumeiropā ir ļoti parasta suga. Raksta, ka pirms daudziem gadu desmitiem arī pie mums tā ir bijusi biežāk sastopama, taču mūsdienās zaļā dzilna ir ļoti reta ligzdotāja ar vien kādiem dažiem novērojumiem gada laikā. Šī ir viena no dažām Lv ligzdojošajām sugām, ko Latvijā vēl neesmu redzējis un rādās, ka ar šo sugu nemaz ar tik viegli nebūs. Pēc novērojumiem izskatās, ka lielākas iespējas to ir sastapt gar Latvijas D robežu un DA Latvijā. Kopumā brauciena laikā zaļo dzilnu dzirdēju kādās 3 vietās - sauciens patiesībā visai raksturīgs un arī Latvijā domāju, ka uzreiz tādu atpazītu. 
Berlīne - Karow (Karower Teiche)
Baltacis (Aythya nyroca)
Tumšā čakstīte (Saxicola rubicola)
Nākamās jaunās sugas man krita jau pēc atgriešanās Berlīnē. Biju izspiegojis ornitho.de, ka Berlīnes ziemeļu daļā ir tāda vieta kā Karow un Buch, kur bija ziņots vesels lērums ar pīlēm, zosīm, dūkuriem u.c. putniem - vārdu sakot, uz papīra izskatījās putnīga apkārtne. Un tā tik tiešām bija! Karow'ā bija kādi četri nelieli, niedrēm aizauguši dīķīši, kas bija pilni ar ūdensputniem - meža zosis, mazie dūkuri, pelēkvaigu dūkuri, brūnkakļi, cekulpīles, platknābji, krīkļi, dumbrcāļi, lauči, zivju gārņi, niedru lijas utt. Laiks labs, putni aktīvi - ko vēl vairāk var vēlēties? Nu ja - kādu laiferi! Galvenais iemesls kāpēc braucu tieši tur, bija fakts, ka tur bija ziņoti divi potenciālie laiferi - baltacis un tumšā čakstīte. Baltaci sākumā nemanīju, bet pēc kādu 10 minūšu vērošanas šis beidzot izpeldēja no tuvējo niedru aizsega. Lai arī nebija pārāk tuvu tomēr putns jau ļoti raksturīgs - glīts tēviņš! Latvijā kaut kā pēdējos gados ļoti švaki ar šo sugu - 20 gadu laikā tik viens novērojums. Varbūt cītīgāk jāpēta dažādi niedraini un aizauguši dīķīši? Otrs potenciālais laiferis tātad bija tumšās čakstītes, kuras arī izdevās sekmīgi ieraudzīt Buch apkārtnē (g.k. gan pateicoties viena amerikāņu putnotāja norādēm, kas šos putnus bija redzējis pāris stundas iepriekš) . Šo sugu gan jādomā, ka kādreiz izdosies arī pašam ieraudzīt Latvijā. Ā, patiesībā bija arī trešais laiferis - viens fazāna tēviņš, bet par cik tas tāds C kategorijas introducents, tad sevišķi lielas emocijas tas šoreiz neizraisīja.

Garastīte (Aegithalos caudatus europaeus) - Rietumeiropas pasuga
Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Sarkanā klija (Milvus milvus)
No tādiem pārējiem cerētajiem retumiem bija, protams, arī gan sārtgalvīši, gan sarkanās klijas. Biju gan cerējis, ka varēšu tā forši izklausīties un samācīties sārtgalvīšu saucienus, bet, godīgi sakot, nevienā reizē tādu tipisku saucienu vai dziesmu tā arī nedzirdēju. 2 no 3 redzētajiem putniem vispār tā vienkārši bez skaņas barojās koku zaros un ja kokiem būtu lapas, tad tādi paslīdētu garām nemanīti... Atliek vien klausīties pēc sārtgalvīšu saucieniem un dziesmas tepat Latvijā - tagad kā reizi ir īstais sārtgalvīšu laiks! Sarkanās klijas arī redzēju vien kādas trīs - divas no tām no autobusa loga braucot no Berlīnes uz Rostoku. Viena gan uzzīmējās arī Rostokas apkārtnē, kad biju izdevies aplūkot Vorweden meža pudura apkārtni. Laikam jau tās ar tajā ziemeļu galā nemaz tik daudz nav. Vēl varbūt atsevišķi var izcelt garastīšu novērojumu, jo Vācijā tomēr ir sastopama garastīšu rietumu pasuga ar 'uzkrāsotām' uzacīm (Latvijā garastītes ar baltu galvu). 
Netipiski krāsots, leicistisks melnais meža strazds (Turdus merula)
Vidējais dzenis (Dendrocopos medius)
Zilzīlīte (Parus caeruleus)
Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus)
Peļkājīte (Prunella modularis)
Meža zosu (Anser anser) ģimenes
Bārdzīlīte (Panurus biarmicus)
No citiem putniem laikam arī nav nekas cits tāds ko atzīmēt. Tie paši putni, kas pie mums vien ir. Varbūt tik niansēs atšķiras sugu sastāvs - kaut vai visās malās (jo īpaši pilsētās) izteikta zilzīlīšu dominance. Tāpat arī peļkājītes šķita audiāli vairāk un vizuāli drošākas kā Latvijā. Pie mums tās kaut kā vairāk pa krūmiem un zaru biežņām slapstās un atklāti redzamas vien dziedot kādā egles galotnītē. Kopumā Vācijā beigu beigās mazliet bija par īsu, lai ieraudzītu 100 sugas un finišēju ar 93 sugām. Laikam galvenais vaininieks bija tukšā jūra Varnemindē - kāds 3-5 jūras putnu sugas un tad jau būtu varbūt motivācija mazliet cītīgāk pēdējā dienā kādu vītīti vai ko citu pameklēt. Bet kopumā jau sūdzēties nevar - galu galā nebija jau šis 100% putnu brauciens, tā ka pastarpināti vērojot putnus 93 sugas ir daudz. Gan jau vēl kādu reizi uz Vāczemi aizšaus!
Acainais raibenis (Inachis io)