Vācijas piezīmes

Rostoka - Lindenpark  

Tā nu sanācis, ka savu iepriekšējo brīvo nedēļu pavadīju nevis Latvijas dabas plašumos, bet gan Vācijas urbānajos džungļos - apciemojot Vāczemē dzīvojošo māsu. Bez plašas kultūras programmas, centos nedēļas garumā tomēr iestarpināt arī kādas putnu vērošanas pauzes (uz kukaiņu vērošanu Vācijā šoreiz gluži nebiju atvēzējies). Galu galā - šai zemē mīt vesela virkne dažādu sugu, kas Latvijā ir sastopamas ļoti reti vai pat nav sastopamas vispār. Cerības galvenokārt bija uz īspirkstu mizložņu (Lv tik 1 novērojums), zaļo dzilnu, sārtgalvīti, sarkano kliju (lai arī pēdējās divas Latvijā esmu redzējis, tās tomēr ir pie mums retas sugas) un varbūt vēl kādu sugu, ja nu paveicas un/vai ornitho.de (vācu putnu ziņojumu vietne internetā) piespēlē kādu izdevīgu un viegli pieejamu sugu, ko aizbraukt apskatīt. Tāds mazais (vai varbūt arī tomēr lielais) mērķis bija kopumā nedēļas laikā Vācijā ieraudzīt 100 sugas, kas varbūt tomēr bija mazliet pārspīlēti. Vai arī varbūt tomēr ne? 

Īspirkstu mizložņa (Certhia brachydactyla)

Lai nu kā - vispirms ierados Berlīnē un pēc īsas tās apskates (tās laikā sapratu, ka laikam Alexanderplatz nav mana mīļākā vieta pasaulē - līdzīgi kā vietējiem berlīniešiem. Pārāk 'tūristīga' vieta) ceļš veda uz Rostoku, kur nākamajā rītā mēģināju celties pietiekami agri, lai dotos pirmajā īstajā putnu vērošanas gājienā. Izvēle krita uz netālo liepu parku (Lindenpark), kas tajā rīta stundā izrādījās visai putniem bagāta vieta - pilsētas vidē neiztrūkstošie lauku baloži (Rostokā un Berlīne tie tiešām kā malka), peļkājītes, žubītes, paceplīši (kas Vācijā dzied koku zaros 2-3m augstumā), dziedātājstrazdi, ziemas žubītes, dižknābji, sarkanrīklītes, čuņčiņi utt. Lai arī pavasaris kopumā bija vien kādu nedēļu priekšā Latvijas pavasarim, tomēr bija diezgan pamatīgs putnu koris. Ātri vien arī izdevās izdzirdēt raksturīgo īspirkstu mizložņas dziesmu! Vēl mirklis uzmanīgas vērošanas, mazliet piespēlēšana pretī ar dziesmu no telefona un varēja jau aplūkot binoklī šo nelielo putniņu mazliet tuvāk. Jāsaka, ka vizuālā abu mizložņu sugu (parastā vs īspirkstu) atšķiršana ir visai sarežģīta (īspirkstu mizložņai mazliet garāks knābis, izteiktāka uzacs svītra, brūnāka zemaste, niansēs atšķirīgs spārna zīmējums utt.) - bez sauciena/dziesmas dzirdēšanas un/vai laba un tuva fotoattēla Lv šo sugu būs grūti konstatēt citā veidā kā vien noķerot kādu indivīdu gredzenošanai (bet Zviedrijā šopavasar kā reizi vismaz divi šīs sugas īpatņi jau ir novēroti - un abi dabā). Situāciju gan apgrūtina fakts, ka abas sugas teorētiski mēdzot atdarināt otras sugas dziesmu. Tā, piemēram,  šajā parkā vairrākkārtīgi dzirdēju arī parastās mizložņas dziesmu, kura tika atkārtota ar visai lielu intensitāti un regularitāti. Lai arī šo dziedoni neapskatīju, tomēr sliecos domāt, ka diez vai tā bija tā pati īspirkstu mizložņa.  

Zaļā dzilna (Picus viridis)

Otrs tā saucamais 'laiferis' jeb iepriekš dzīvē neredzēta putnu suga bija Varnemindē (Warnemünde) sastaptā zaļā dzilna, kas kopumā Centrāl un Rietumeiropā ir ļoti parasta suga. Raksta, ka pirms daudziem gadu desmitiem arī pie mums tā ir bijusi biežāk sastopama, taču mūsdienās zaļā dzilna ir ļoti reta ligzdotāja ar vien kādiem dažiem novērojumiem gada laikā. Šī ir viena no dažām Lv ligzdojošajām sugām, ko Latvijā vēl neesmu redzējis un rādās, ka ar šo sugu nemaz ar tik viegli nebūs. Pēc novērojumiem izskatās, ka lielākas iespējas to ir sastapt gar Latvijas D robežu un DA Latvijā. Kopumā brauciena laikā zaļo dzilnu dzirdēju kādās 3 vietās - sauciens patiesībā visai raksturīgs un arī Latvijā domāju, ka uzreiz tādu atpazītu. 

Berlīne - Karow (Karower Teiche)

Baltacis (Aythya nyroca)

Tumšā čakstīte (Saxicola rubicola)

Nākamās jaunās sugas man krita jau pēc atgriešanās Berlīnē. Biju izspiegojis ornitho.de, ka Berlīnes ziemeļu daļā ir tāda vieta kā Karow un Buch, kur bija ziņots vesels lērums ar pīlēm, zosīm, dūkuriem u.c. putniem - vārdu sakot, uz papīra izskatījās putnīga apkārtne. Un tā tik tiešām bija! Karow'ā bija kādi četri nelieli, niedrēm aizauguši dīķīši, kas bija pilni ar ūdensputniem - meža zosis, mazie dūkuri, pelēkvaigu dūkuri, brūnkakļi, cekulpīles, platknābji, krīkļi, dumbrcāļi, lauči, zivju gārņi, niedru lijas utt. Laiks labs, putni aktīvi - ko vēl vairāk var vēlēties? Nu ja - kādu laiferi! Galvenais iemesls kāpēc braucu tieši tur, bija fakts, ka tur bija ziņoti divi potenciālie laiferi - baltacis un tumšā čakstīte. Baltaci sākumā nemanīju, bet pēc kādu 10 minūšu vērošanas šis beidzot izpeldēja no tuvējo niedru aizsega. Lai arī nebija pārāk tuvu tomēr putns jau ļoti raksturīgs - glīts tēviņš! Latvijā kaut kā pēdējos gados ļoti švaki ar šo sugu - 20 gadu laikā tik viens novērojums. Varbūt cītīgāk jāpēta dažādi niedraini un aizauguši dīķīši? Otrs potenciālais laiferis tātad bija tumšās čakstītes, kuras arī izdevās sekmīgi ieraudzīt Buch apkārtnē (g.k. gan pateicoties viena amerikāņu putnotāja norādēm, kas šos putnus bija redzējis pāris stundas iepriekš) . Šo sugu gan jādomā, ka kādreiz izdosies arī pašam ieraudzīt Latvijā. Ā, patiesībā bija arī trešais laiferis - viens fazāna tēviņš, bet par cik tas tāds C kategorijas introducents, tad sevišķi lielas emocijas tas šoreiz neizraisīja.

Garastīte (Aegithalos caudatus europaeus) - Rietumeiropas pasuga

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)

Sarkanā klija (Milvus milvus)

No tādiem pārējiem cerētajiem retumiem bija, protams, arī gan sārtgalvīši, gan sarkanās klijas. Biju gan cerējis, ka varēšu tā forši izklausīties un samācīties sārtgalvīšu saucienus, bet, godīgi sakot, nevienā reizē tādu tipisku saucienu vai dziesmu tā arī nedzirdēju. 2 no 3 redzētajiem putniem vispār tā vienkārši bez skaņas barojās koku zaros un ja kokiem būtu lapas, tad tādi paslīdētu garām nemanīti... Atliek vien klausīties pēc sārtgalvīšu saucieniem un dziesmas tepat Latvijā - tagad kā reizi ir īstais sārtgalvīšu laiks! Sarkanās klijas arī redzēju vien kādas trīs - divas no tām no autobusa loga braucot no Berlīnes uz Rostoku. Viena gan uzzīmējās arī Rostokas apkārtnē, kad biju izdevies aplūkot Vorweden meža pudura apkārtni. Laikam jau tās ar tajā ziemeļu galā nemaz tik daudz nav. Vēl varbūt atsevišķi var izcelt garastīšu novērojumu, jo Vācijā tomēr ir sastopama garastīšu rietumu pasuga ar 'uzkrāsotām' uzacīm (Latvijā garastītes ar baltu galvu). 

Netipiski krāsots, leicistisks melnais meža strazds (Turdus merula)

Vidējais dzenis (Dendrocopos medius)

Zilzīlīte (Parus caeruleus)

Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus)

Peļkājīte (Prunella modularis)

Meža zosu (Anser anser) ģimenes

Bārdzīlīte (Panurus biarmicus)

No citiem putniem laikam arī nav nekas cits tāds ko atzīmēt. Tie paši putni, kas pie mums vien ir. Varbūt tik niansēs atšķiras sugu sastāvs - kaut vai visās malās (jo īpaši pilsētās) izteikta zilzīlīšu dominance. Tāpat arī peļkājītes šķita audiāli vairāk un vizuāli drošākas kā Latvijā. Pie mums tās kaut kā vairāk pa krūmiem un zaru biežņām slapstās un atklāti redzamas vien dziedot kādā egles galotnītē. Kopumā Vācijā beigu beigās mazliet bija par īsu, lai ieraudzītu 100 sugas un finišēju ar 93 sugām. Laikam galvenais vaininieks bija tukšā jūra Varnemindē - kāds 3-5 jūras putnu sugas un tad jau būtu varbūt motivācija mazliet cītīgāk pēdējā dienā kādu vītīti vai ko citu pameklēt. Bet kopumā jau sūdzēties nevar - galu galā nebija jau šis 100% putnu brauciens, tā ka pastarpināti vērojot putnus 93 sugas ir daudz. Gan jau vēl kādu reizi uz Vāczemi aizšaus!

Acainais raibenis (Inachis io)