Ai, kukujus, kukujus - kur tu esi!?

Sandaļu sezona atklāta

Šodien (nu vai arī vakar - atkarībā, kad izdosies pabeigt bloga tekstuālo daļu. Lēni man te ar to visu iet) atkal ripinājos uz Ķeguma pusi - ir iepatikusies man tā puse! Tiesa bija arī viens cits apstāklis, kura dēļ bija jāatgriežas - vakardienas raupjais asmalis patiesībā dabā bija tik ļoti pasīvs un neaktīvs (sākumā pat domāju, ka šis beigts un sakaltis), ka nekas cits neatlika kā vien to paņemt līdzi uz mājām, lai mazliet pasildītu lampas gaismā. Laikam pirmo reizi manā kukaiņfoto karjerā šāds gadījums, ka kāds kukainis būtu nepietiekami aktīvs... Parasti jau ir otrādi! Bet nu pēc sekmīgas fotosesijas nācās secināt, ka raupjais asmalis nav īpaši saimniecībā noderīgs - ne prot putekļus slaucīt, ne traukus mazgāt... Tad nu izdomāju apvienot patīkamo ar lietderīgo - atgriezu asmali savā iemīļotajā priedes kritalā un no vakardienas beigu punkta turpināju asinssarkanā plakaņa meklējumus Ķeguma puses mežos. Visiem labi!

Tīruma smilšvabole (Cicindela campestris)

Šī diena bija jau par kripatu siltāka kā iepriekšējā, kas arī uzreiz atsaucās bezmugurkaulnieku faunas aktivitātē. Ātri vien ieķeksēju trīs dienastauriņus sugas - krūkļu balteni, jāņogu raibeni un kārklu raibeni. Pa smilšainajiem ceļiem jau aktīvi skraidelēja pirmās tīruma smilšvaboles - viena no manām 'feivorīt' sugām! Uzreiz metos medībās, bet jāsaka, ka ar 60mm objektīvu tas nav pats vieglākais uzdevums. Pacietība un neatlaidība šoreiz atmaksājās un kāds ceturtais vai piektais šīs sugas eksemplārs izrādījās krietni vien mierīgāks (varbūt nebija paspējis īsti saulē uzkarst) un ļāvās sevi iemūžināt no visiem iespējamajiem rakursiem. Protams, ka smilšvaboļu zīmīgākā pazīme ir to žokļi, kuri, lai arī nav nekāds svaigais un oriģinālais foto sižets, vienmēr izskatās iespaidīgi! Un jo īpaši šai koši zaļajai tīruma smilšvabolei. Ar šo sugu patiesībā saistās siltas jaunības dienu atmiņas, jo tās ieraudzīšana mainīja manas domas par Ogres Zilajiem kalniem par gandrīz 180 grādiem! Ja uzreiz pēc mammas pārcelšanās uz Ogri kaut kā šķita, ka tur taču nav ko darīt un līdz ar to īpaši daudz ciemos nebraucu, tad tā diena, kad ar mammu izgājām pa Zilajiem kalniem un es ieraudzīju to foršo ōsa nogāzi ar vecajām eglēm un priedēm, un kad noķēru šo tīruma smilšvaboli (iepriekš nekad tādu nebiju dabā redzējis - šķita baigais brīnums!) - tā viss! Turpmāk braucu uz Ogri katru nedēļas nogali un praktiski pa taisno no vilciena uzreiz devos tādā kā svētceļojumā uz mežu. Vai ziema vai vasara. Turpmāko gadu laikā tur pa apkārtni staigājoties man tur tiešām ir izdevies atrast un pēc tam, kad sāku fotogrāfēt, arī nofotogrāfēt ļoti daudz visa kā interesanta. Nu un lūk - viena no vaininiecēm tam visam izrādās bija tīruma smilšvabole! 

Kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) ēna

Bērzu koksprīžmetis (Paradarisa consonaria)

Bet nu atgriežamies pie svaigākajiem Ķeguma notikumiem. Turpat kaut kur pie smilšvaboļu taciņas tiku pie patīkama gada ķekša putnu listē - no ceļmalas uzspurdza medņu mātīte. Laikam jau tur tajos mežos šie kaut kur mīt un riesto, bet tā īsti dienas vidū nebiju cerējis kādu no tiem sastapt ceļmalā. Veiksmīgi! Sajūtas mežā vispār bija tādas, ka atliek vien uznākt kādām pāris tiešām siltām dienām un maisam gals būs vaļā - tauriņi u.c. kukaiņi lidināsies krustām šķērsām! Spēj tik tvert un baudīt. Jāmēģina būs notrāpīt uz kādu siltāku vakaru, lai atklātu naktstauriņu gaismošanas sezonu - pa kādam bērzu koksprīžmetim izdevās gan pamanīt jau arī šodien. 

Tumšzilais melnulis (Platydema violaceum)

Dienas galvenais mērķis joprojām bija plakaņa atrašana. Viens meža nogabals izskatījās, jo izcili piemērots - vismaz, ja salīdzina un vērtē attiecībā pret biotopiem, kur tie ir atrasti citur Latvijā. Skrajš, vecs priežu mežs ar atsevišķām slapjākām ieplakām, kur iekšā ienāk bērzi. Zemsegā g.k. sūnas, egļu maz, atmiruši koki (gan priedes, gan bērzi) samērā daudz. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Pašu plakani. Vai vismaz Šneidera mizmīli! Kā izrādījās, tad šajā nogabalā neizdevās atrast pat tos, kas patiesībā bija diezgan dīvaini. Būtu izbridis no šī meža pleķīša tukšā, ja vien zem pēdējās pārbaudītās priedes mizas neatrastos glīts, spīdīgs melnulītis - tumšzilais melnulis (Platydema violaceum). Jauna suga manā fotoarhīvā! Par šīs sugas izplatību Latvijā gan ar neatrodu nekādu info - tik vien, ka ir iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā. Sugas bioloģija saistīta ar uz lapkokiem augošām sēnēm - ausainēm (Auricularia sp.), bet pārziemojošās vaboles droši vien var sastapt arī citur (kā manā gadījumā - zem priedes mizas). Varbūt, ka nav nemaz bieža suga Latvijā [Labojums 23.IV.2015 - pēc D.Teļnova ziņām, izskatās, ka šis izrādās varētu būt pirmais atradums Latvijā vairāk kā 100 gadu laikā! Gandrīz vai vēl labāka suga kā iepriekšējā dienā redzētais raupjais asmalis.. Īsta zelta bedre tie Ķeguma meži!!] 

Ēnvabole Zilora obscura

Turpinot meklējumos jau citā vietā netālu no Spāres purva, izdevās atrast vēl vienu jaunu sugu savam fotoarhīvam - Zilora ģints ēnvaboli! Spriežot pēc visa - tai vajadzētu būt Zilora obscura. Arī grūti pateikt, vai suga ir bieži sastopama vai reta (cita suga - Z.ferruginea gan ir reta vien ar dažām atradnēm), bet, ņemot vērā, ka ēnvaboles kā tādas nemaz tik bieži neizdodas redzēt (pat īsti nav tādas vienas ļoti parastas sugas!), tad man jau prieks par šo atradumu. Raksta, ka suga saistīta ar egļu violetpiepi (Trichaptum abietinum), jo kāpuri barojas zem skujkoku mizas uz kuras aug šī piepe. Kā reizi tur uz tā priedes stumbeņa mizas auga kaut kādas nelielas piepītes, bet vai tā bija tā konkrētā violetpiepe - nepievērsu uzmanību. Varbūt vairāk jāmēģina tomēr koncentrēties uz dažādi biotopu un/vai mikrobiotopu fotogrāfēšanu.

Spīdulis Ipidia binotata

Spīdulis Glischrochilus sp. - iespējams G.grandis

Atkārtošana ir zināšanu māte - ir laikam tāds teiciens. Tad atkārtosim iepriekšējā blogā lasīto atziņu, ka spīdulis Ipidia binotata ir it kā attāli līdzīgs Glischrochilus ģints spīduļiem, bet tajā pašā laikā, ja saliek abus blakus, tad sugas ir nesajaucamas. Šajā dienā izdevās kā reizi satikt abus - gan Ipidia, gan Glischrochilus. Tas pēdējais starp citu gan ar man tagad sāk izskatīties pēc vienas retākas sugas - G.grandis, jo oranžie plankumi uz segspārniem ir nu ļoti lieli un tādi koši oranži. Citai bieži sastopamai sugai G.hortensis tie oranžie laukumi ir krietni vien mazāki (bieži vien ieapaļas formas). Bet šis ir tas gadījums, kad laikam 100% pārliecību tikai pēc foto nevar gūt - nu varbūt tā uz 90% es esmu drošs, ka šis tomēr ir retākais grandis. 

Cixidia sp. nimfas 

Bet nu plakanis kā nerādījās tā nerādījās... Tiesa, ja jau visādi citādi labumi un retumi rādās, tad jau grēks sūdzēties! Un 'retumu' vilnis negrasījās apstāties. Vienā nelielā, sausā priedes kritaliņā atradās vesela armija ar šādiem specifiskiem, saplacinātiem cikāžveidīgiem radījumiem. It kā jau bija skaidrs, ka tās kaut kādas nepieaugušas nimfas, bet kam tieši? Dabā svārstījos starp piešcikādēm (Delphacidae) un tīklcikādēm (Cixiidae), kas tad būtu normāli - tādu mums it kā netrūkst. Jau mājās esot, cītīgi malos caur abu šo dzimtu bildēm un, godīgi sakot, neko līdzīgu neatradu. Diezgan stipri apmulsu un pat sāku domāt vai tie tiešām ir kas cikāžveidīgs? Lēkāt jau gan it kā lēkāja - tad jau jābūt gan cikādēm. Ilgā sērfošana nakts aizsegā tomēr nebija neauglīga - uzdūros kaut kam līdzīgam Ziemeļamerikā, kur bildēs bija attēloti Cixidia ģints cikāžveidīgie radījumi, kas atrodas paši savā Achilidae dzimtā, kurai nemaz nav latviskais nosaukums. Lv bezmugurkaulnieku sarakstā dzimta gan ir atzīmēta, bet kas interesanti - bez nevienas sugas. Interneta plašumos patiesībā visai maz informācijas par šo dzimtu, bet vismaz izdevās izlobīt, ka mūsu Z-Eiropas reģionā sastopamas divas sugas - Cixidia lapponica un C.confinis (vienā cikāžu grāmatā gan neviena no sugām netika atzīmēta kā sastopama Latvijā). Pēc nimfām laikam sugu nav iespējams noteikt, bet var gadīties, ka šīs sastaptās varētu būt arī jauna suga Latvijai! Jāieraksta plānotājā atkārtota vizīte tur pēc kādām dažām nedēļām, kad varbūt varētu būt izauguši pieaugušie eksemplāri. Cik var noprast tad šie arī ir visā Eiropā samērā reti radījumi, kas barojas ar kaut kādām sēnēm. Tā kritala tieši bija vietām blīvi noklāta ar piepjveidīgu slāni, ko tad es dēvētu par kādu no antrodijām (Antrodia sp.) - tā pati sēne, kas ir aktuāla arī raupjajam asmalim (to gan es šajā kritalā neatradu). 

Iespējams kāda no antrodijām (Antrodia sp.)

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) apdzīvots priedes stumbrs ar Aureobasidium tumši iekrāsoto stumbru

Starp citu šī bloga tēmā kaut kā dominē visādi radījumi, kam ir cieša saistība ar sēņu pasauli, kas patiesībā ir visai loģiski, jo praktiski lielākā daļa no saproksilofāgajiem jeb ar atmirušu koksni saistītajiem kukaiņiem koksni 'tīrajā' jau tā nemaz nespēj sagremot. Viņiem vajag palīdzību no sēnēm, kas vispirms to koksni mazliet 'apstrādā' un padara kukaiņiem vieglāk sagremojamu un pieejamu apdzīvošanai. Katram kokam savs sēņu komplekts un daudzām kukaiņu sugām sava sēņu ēdienkarte jeb kādas specifiskās sugas, kas tiem patīk. Tā ka patiesībā iznāk, ka labam kukaiņpētniekam ir jābūt ne tikai botāniķim, lai atpazītu dažādu augēdāju sugu kāpuru barības augus, bet jābūt arī mikologam - lai, ieraugot kādu sēni vai ko citu sēņveidīgu, uzreiz galvā varētu pāršķirstīt kādas sugas tad varētu mēģināt tur tagad meklēt un ieraudzīt. Tā, piemēram, raksta, ka arī Šneidera mizmīlis ir saistīts ar Aureobasidium sēni ar kura micēliju tad kāpuri tur zem mizas pārtiek (pastāv gan arī citas versijas par mizmīļa kāpuru diētu, ko laikam tad šobrīd mēģina pētījumos pārbaudīt). Minētā sēne savukārt iekrāso priedes stumbra zem-mizas daļu raksturīgā tumšā vai gandrīz melnā krāsā. Šodien vienā nogabalā tā īpaši pievērsu šādām priedēm uzmanību un tik tiešām šajās tumšajās vietās zem mizas bija ļoti daudz Šneidera mizmīļa kāpuru. Droši vien līdzīgas "sēne+vabole" likumsakarības ir ļoti daudz - atliek vien literatūrā šīs saistības atrast un pēc tam pārbaudīt dabā. Droši vien tā ir viena no atslēgām kā atrast un ieraudzīt kādu sauju retu vaboļu sugu. 

Iespējams robainā plakaņa (Dendrophagus crenatus) kāpurs

Labi, ko nu tur daudz par sēnēm - vēl tik labi tās nepazīstu, lai rakstītu garus, jo garus aprakstus. Kā tad ar to asinssārto plakani!? Vienā vārdā sakot - neatradās... Iespējams jau, ka Ķeguma pusē šis tomēr nedzīvo? Kaut gan it kā jau pāragri izdarīt šādu secinājumu, jo maz tomēr esmu tur tos apgabalus apskatījis - vēl joprojām plašs darba lauks priekšā. Šodien vien daudzi, jo daudzi mizmīļa kāpuri, viens ugunsvaboles kāpurs un kādi divi šādi kāpuriņi, kas es domāju pieder robainajam plakanim (Dendrophagus crenatus) - bija tādi palieli, dzeltenīgi un samērā lēni rāpojoši. Savulaik redzēti arī līdzīgi mazāki, gaišāki ar kaut kādiem sarkanīgiem akcentiem galvas daļā un ļoti veikli skrienoši, kas manuprāt ir Uleiota planata kāpuri. Tāda īsti 100% pārliecība gan it kā nav, jo joprojām nevaru atrast kādu foršu literatūras avotu par Dendrophagus un Uleiota plakaņu kāpuru atšķiršanu. 

Pamīkstspārņi Aplocnemus impressus

Un pašā noslēgumā piestāju izcirtumā pie veca priedes stumbeņa, lai sakārtotu fotoaparātu somā, bet nu pirms atvadām tad veicu pēdējo mizas plēsienu un zem šīs mizas atradās divas nelielas, bet stipri matainas vabolītes - pamīkstspārņi (Dasytidae dzimta). Parasti šiem un līdzīgiem 'metu līkumu' jeb nefotogrāfēju, jo pēc foto sarežģīti nosakāma grupa, bet šos tomēr safočēju - tālredzīgi pat vienu eksemplāru uzmetu uz muguras, lai nofotogrāfētu apakšpusi. Tagad tā skatos un pētu, ka nekas cits kā Aplocnemus impressus nesanāk - ķermenim zaļganīgi bronzas krāsas tonis, gaiši matiņi, zobainas segspārnu malas u.c. pazīmes. Man pieejamajā literatūrā atrodu vien ziņas par diviem novērojumiem - Slīteres NP un Garupē (šis 2002. gada novērojums publicēts kā jauna suga Latvijai). Tā ka laikam jau ir stipri reta suga! Varbūt ne tā pati fotogēniskākā un interesantākā (sugas bioloģija saistīta ar priedēm u.c. skujokiem), bet retums paliek retums! Starp citu ar pamīkstspārņiem man pirms pāris gadiem iznāca viens diezgan smags 'fēleris' - Botāniskajā dārzā no liepas zara nokratīju vienu šim līdzīgu vaboli, bet vēl mataināku un ķermeni klāja tāda kā gaiša apsarme. Likās kaut kas interesants un aizstiepu uz mājām nofotogrāfēt. Dažus kadrus uztaisīju un mazliet novērsu uzmanību no vaboles, kas tajā brīdī sēdēja uz mizas gabala. Kad pēc brīža gribēju turpināt šo fotogrāfēt, protams, ka vabole bija nozudusi - laikam aizlidojusi un iekritusi kādā istabas stūrī. Lielākie joki sākās, kad mēģināju noteikt sugu - tālāk par Trichoceble ģinti pēc bildes netiku, jo tajā ģintī divas ļoti līdzīgas sugas, kas... neviena līdz šim Latvijā nav tikusi konstatēta. Kādas turpmākās dienas acīmredzot dzīvoju kopā istabā ar jaunu sugu Latvijas faunai, bet otrreiz mūsu skatieni tomēr nesatikās. Neko darīt - gadās arī tā. Varbūt kādreiz izdosies vēlreiz šo sugu tur Botdārzā atrast... :)