trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Kā es braucu Sabiles retumus lūkoties

Dzērves (Grus grus) - vecāks ar mazuli
Jūnija pašā sākumā bija man viena brīva diena, kad laika prognoze solījās būt pietiekami draņķīga, lai nebūtu iespējams veikt dienastauriņu monitoringa uzskaiti, taču ne tik draņķīga, lai nevarētu doties kādā citā vienkāršā izbraucienā. Šoreiz radās tāda diezgan spontāna ideja apmeklēt Sabiles apkārtni, kur Abavas krastos Aleksandrs Napolovs ir ķēris vairākas ļoti retas koksngraužu sugas. Pie reizes tad varētu arī pastaigāt gar Imulas krastiem cerībā uz reto Eiropas upjtīklspārni, ko atminos tur redzējis ļoti agrā bērnībā (jeb pareizāk sakot - man to tur parādīja, pats jau laikam netradu), kad šajā apkārtnē biju nokļuvis kopā ar tēvu un baltkrievu entomologu Igoru Solodovņikovu. Domāts darīts - ar velo līdz Tukumam un tālāk jau pa lauku ceļiem Sabiles virzienā. Rīts gan bija tiešām stipri nemīlīgs - vēss, vējains un pat ar atsevišķām lietus pilēm. Uzreiz nācās atskārst, ka biju pārvērtējis faktu, ka ir jūnijs (tātad it kā jau 'vasara') un nebiju ne tuvu piemēroti saģērbies (kāda viena apģērba kārta par maz), kā rezultātā pirmajās pāris stundās varētu teikt, ka viegli nosalu (īpaši plikās kājas zandalēs). Bet nu atpakaļ jau tāpēc nebrauks, tā ka sakodu zobus, šad un tad pie sevis papukstot (brīžam varbūt arī skaļi) lēnā garā, spītējot pretvējam, virzījos uz priekšu pa izdangātajiem veļas dēļiem.. t.i., pareizāk sakot, grants ceļiem. Lieki teikt, ka dzīvās dabas vērošana šādos apstākļos īpaši nevedās - kādās pirmajās stundās vienīgais sirdi sildošais novērojums bija dziedoša dārza stērste (gada ķeksis) pie Jaunmoku pils. Tālāk citā vietā mani aiz ceļa līkuma pārsteidza dzērvju pāris ar diviem mazuļiem, bet meža malā starp Kukšiem un Valdeķiem pirmo reizi dzirdēju dziedošu parasto ūbeli. Par laimi ap pusdienlaiku mākoņi kļuva šķidrāki un mazliet sāka sildīt saulīte - tā ka tālāk jau diena izvērtās krietni patīkamāka. Varbūt ne ļoti silts (kādi grādi 15 varbūt), bet vismaz nebija jāsalst un arī kukaiņi bija kļuvuši aktīvāk. Pa to laiku jau biju nokļuvis arī līdz Imulas, Amulas upju apkārtnei un varēja beidzot sākt mēģināt arī ko nofotogrāfēt. 
Māņkoksngrauzis Oedemera femorata
Smailvēderis Mordellochroa abdominalis
Tātad viens no šī brauciena galvenajiem mērķiem bija retie koksngrauži, piemēram, Chlorophorus herbstii, Oberea linearis un Ropalopus macropus, ko šajā apkārtnē ir konstatējis A.Napolovs & I.Roma (ziņas divos 'vaboļu koprakstos' Latvijas Entomologā). Vienīgi jāatzīst, ka īsti jau man nebija skaidrs tieši kurā vietā - tik vien, ka ~5km uz DA no Sabiles, Abavas labajā krastā. Tad nu kartē aptuveni nomērīju šo attālumu un apmēram tajā vietā arī kāpu nost no velosipēda un gāju nelielā pastaigā. Biju bruņojies arī ar 'dauzāmo paladziņu', tā ka cerēju vismaz, ka ja neredzēšu kādu no minētajām retajām sugām, tad varbūt kaut ko citu izdosies nobirdināt. Taču nekā... Tagad tā precīzi neatminos, bet šķiet, ka vispār nemanīju nevienu koksngraužu sugu! Vienīgais interesantais ko šajā punktā var atzīmēt ir māņkoksngrauzis Odemera femorata (samērā reti Latvijā) un smailvēderis Mordellochroa abdominalis, kam līdz šim īsti labu kadru man nebija. Tā ka vismaz kaut kas.
Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens)
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Imulas upe netālu no Lejaslangsēdes
Nevarētu teikt, ka biju baigi vīlies, taču pārāk iepriecināts jau it kā nebiju gan. Pēc īsas ēdampauzes nolēmu, ka, ņemot vērā ierobežoto laiku (bija vēl jātiek atpakaļ uz Tukumu ar), tad tiem koksngraužiem veltīt daudz laiku laikam šoreiz īsti liela jēga nav. Tā teikt šajā dienā labāk tad doties uz Imulu upjtīklspārņa meklējumos, bet koksngraužus jāatstāj kādai citai reizei (ar sab.transportu gan tā nokļūšana te ne visai parocīga, bet nu gan jau kādreiz vēl izdosies tur pastaigāt). Tā nu pārvietojos uz Lejaslangsēdes apkārtni, kur atstāju velosipēdu un devos pastaigā pa Imulas dabas taku. Nekur tālu nebija jāiet, lai beidzot parādītos pirmais dienas koksngrauzis - čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens), kas gan ir tāds ne īpaši aktīvs 'koku grauzējs', jo to kāpuri dzīvo dažādu lakstaugu stublājos. Suga ir bieži sastopama, bet, ņemot vērā sugas bioloģiju, pieaugušās vaboles tātad ir jāmeklē nevis uz koku stumbriem vai ziediem kā citi koksngrauži, bet gan blīvākā veģetācijā uz dažādu augu, piemēram, dadžu lapām. Vaboles gan ir visai manīgas un pie pirmā traucējuma mēdz no savas sēžamlapas veikli nokrist zemē, tā ka jābūt vērīgiem un vabole jāierauga pirmajam. Īpaši tālu pa taku gan negāju (tagad gan skatos, ka velti - izrādās, taka iet pat līdz Buses pilskalnam un izskatās, ka pa ceļam ir ar visādi interesanti pļavu ieloki utml. vietas, kur ko interesantu varētu meklēt), vien kādus metrus 500, jo mērķis bija tikt līdz pašai upei un tālāk izskatījās, ka taka tomēr mazliet atiet no tās tālāk. Šajā punktā izdevās ieraudzīt jau mazliet retāko rūsganbrūno koksngrauzi (Stenocorus meridianus), kas ir tāda raksturīga suga vairāk vai mazāk dabiskākiem lapkoku mežiem. Acīmredzot Imulas krastu stāvās nogāzes šajā vietā ir šim labi piemērotas. Bet, ņemot vērā, ka mans meklētais upjtīklspārnis mīl sēdēt uz/zem koku/krūmu lapām, kas pārkārušies pāri ūdenim, nonācis līdz upei bridu vien tajā iekšā, jo no upes vidus šādus krastmalas zarus pārskatīt ir daudz ērtāk. Nebiju nobridis ne 100m, kad uz vienas šķiet lazdas lapas pamanīju meklēto!    
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Tāds lūk izskatās viņš - Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus = O.chrysops)! Viena no Latvijā lielākajām tīklspārņu sugām (lielākas ir vien skudrulauvas) un pēc skata ļoti raksturīgs - ar koši oranži brūnu galvu un plankumainiem spārniem, ko tur raksturīgā veidā jumtveidā sakļautus sev virs muguras. Latvijā sastopams reti vai pat ļoti reti - g.k. gar nelielām straujām upītēm ar mežainiem krastiem. Kāpuri var dzīvot gan ūdenī (bet tādi īsti ūdenskukaiņi laikam nav, jo varot arī 'noslīkt', ja aizķeras zem ūdens vairākas dienas), gan piekrastes mitrajā daļa, kur slēpjas starp slapjām sūnām utt. (zem ūdens raksta, ka kā slēptuves izmanto, piemēram, parastajās avotsūnas) un medī citu ūdenskukaiņu (knišļu, trīsuļodu, maksteņu u.c.) kāpurus. Pieaugušie kukaiņi nav īpaši labi lidotāji un galvenokārt ir meklējami gar upes krastu - zem augu lapām, uz koku stumbriem, arī zem tiltiem u.c. Latvijā kopumā reti vai pat ļoti reti sastopama suga - iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Bet droši vien arī attiecībā uz šo sugu varētu teikt, ka zināmais atradņu skaits neataino reālo situāciju, jo kopumā piemērotu upīšu, kur šai sugai mitināties, Latvijā it kā nav mazums. Lai nu kā, jauki, ka šī suga te Imulas upē ir sastopama joprojām. Ja tā padomā, tad 'agrā bērnība' varēja būt kāds 1995. gads, tātad šajā laikā situācija nav īpaši pasliktinājusies un upjtīklspārņi te dzīvo 'cepuri kuldami'. Nu ok, tā gan tikai tāda spekulācija, jo to cik labi te viņiem klājās patiesībā jau neviens īsti nezina. Šis īpatnis tā arī palika vienīgais tajā dienā redzētais - tā ka nevar gluži teikt, ka to te 'mudžētu un ņudzētu'. Bet nu cerams, ka tomēr klājās labi! 
Partenopes dižspāre (Anax parthenope)
Partenopes dižspāre (Anax parthenope) uzbrukusi agro smaragdspāru (Cordulia aenea) pārim
Ezeru krāšņspāre (Enallagma cyathigerum)
Vismaz vienu no brauciena mērķiem sasniedzis, lēnā garā ripinājos atpakaļ uz vilciena pusi. Nu jau laiks bija kļuvis pavisam patīkams (salīdiznoši ar rītu) tā ka ik pa laikam varēja atzīmēt arī kādus lidojošus tauriņus u.c. radījumus. Tā, piemēram, pie Jaunsātu karjera, kur veicu mazliet garāku pauzīti, iznāca tīri jauka spāru vērošana. Vispirms manu uzmanību piesaistīja vairākas savulaik retās (pirmo reizi Latvijā konstatēta 2007. gadā) Partenopes dižspāres (Anax parthenope), kuras gan sēdēja karjera ziemeļkrasta saulainajā nogāzītē, gan aktīvi medīja gar karjera malu. Tā, piemēram, vienā brīdī biju liecinieks sekmīgām medībām - dižspāre veikli notrieca zemē agro smaragdspāru pāri, kas bija jau ķērušās pie mīlas priekiem un līdz ar to lidojumā bija stipri vien lēnīgas. Viegls upuris Partenopes dižspārei! Tāpat šajā nogāzē lidinājās ezeru krāšņspāres, parastās daiļspāres, zilās platkājspāres, raibgalvas purvuspāres un vēl dažas - kopā šķiet bija kādas 10 spāru sugas apmēram 30 minūšu laikā. 
Parastais deviņvīruspēks (Verbascum thapsus) ar deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpuru 
Deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Pašā brauciena noslēgumā (kas beigās izvērtās visai nogurdinošs - tomēr 97km ar velo), stacijas Tukums-2 apkārtnē atradu pēdējos interesantos objektus. Bija palikušas kādas 20 minūtes un piestāju īsi pirms kāpšanas vilcienā vēl 'atviegloties' un pamanīju, ka turpat pļaviņā aug parastie deviņvīruspēki, kas ir deviņvīruspēku mūku (Shargacucullia verbasci) barības augs. Pēdējos gados suga ir stipri izplatījusies un līdz ar to aizvien biežāk cilvēki uz deviņvīruspēku lapām novēro sugai raksturīgos, krāsainos kāpurus. Pats arī esmu mēģinājis meklēt, taču bez sekmēm - tik vienu reizi ir atlidojis pieaudzis īpatnis uz gaismu (skat. šajā bloga ierakstā). Šoreiz gan šī pļaviņa bija man veiksmīga  - uz trim deviņvīruspēka augiem atradās kādi pieci nelieli, ap 1-1,5cm gari kāpuriņi. Acīmredzot bija vēl jauni, varbūt maksimums nedēļu veci, jo pieaugušiem kāpuriem vajadzētu būt vismaz kādus 4cm gariem. Tad jau nākotnē manīs - vai šī suga nostiprināsies Latvijas faunā līdzīgi kā citas dienvidnieciskās sugas vai tomēr šis ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums. Lai to noskaidrotu noteikti viena no vienkāršākajām metodēm ir tieši kāpuru meklēšana jūnijā, jo tie, atšķirībā no daudziem citiem tauriņu kāpuriem, ir tiešām viegli pamanāmi un viegli atpazīstami. 

Nav komentāru: